Tai pašā dienā, kad, sāpīgi vīlies, Moriss atgriezās mājās pār Turnelas tiltu, vairāki ierēdņi Parīzes nacionālās gvardes komendanta Santēra vadībā uzsāka rūpīgas kratīšanas lielā Tanplas tornī, kurš kopš 1792. gada 13. augusta tika izmantots kā cietums.
īpaši viņu uzmanību pievērsa dzīvoklis trešajā stāvā, kas sastāvēja no priekšzāles un trim istabām.
Šajā istabās atradās divas dāmas, jauna meitene un kāds deviņus gadus jauns zēns, visi tērpušies sērās.
Vecākajai no dāmām varēja būt apmēram trīsdesmit septiņi vai trīsdesmit astoņi gadi; viņa sēdēja pie galda un lasīja.
Otrā nodarbojās ar izšūšanu un viņai bija aptuveni divdesmit astoņi vai divdesmit deviņi gadi.
Jaunajai meitenei bija četrpadsmit gadu. Viņa stāvēja blakus zēna gultai, kas bija slims un aizvēris acis, it kā gulētu, lai gan troksnī, kādu sacēla municipālierēdņi, acīmredzot, tas nebija iespējams.
Daži bīdīja gultas pie malas, citi jauca veļu un vēl citi, kas jau bija gatavi, nekaunīgiem skatieniem aplūkoja cietumnieces, kas nevienu mirkli nepacēla acis uz augšu.
Vecākā dāma bija kalsnēja, bāla un skaista, visa viņas uzmanība likās vērsta priekšā gulošajai grāmatai, lai gan bija skaidrs, ka viņa lasīja tikai ar acīm, nevis ar saprātu.
Kāds ierēdnis viņai tuvojās, izrāva grāmatu no rokām un nometa zemē.
Cietumniece satvēra citu grāmatu, kura gulēja uz galda, un turpināja lasīšanu.
Montaņārs niknumā sakustējās, lai izrautu viņai arī otro grāmatu. Dāma, kas šuva pie loga, nodrebēja, bet jaunā meitene pielēca klāt, apvija rokas lasītājas galvai un raudādama teica:
— Nabaga, nabaga māte!
Meitene viņu apskāva. Tad arī cietumniece uzspieda muti meitas ausij un klusi čukstēja:
— Marij, krāsnī gul kāda vēstule, paņem to!
— Nu, vai jūs vēl neesat gatavas ar saviem skūpstiem? — ierēdnis, nikni atraudams meiteni no mātes, norūca.
— Vai Konvents ir aizliedzis bērniem skūpstīt māti? — meitene jautāja.
— Nē, bet tas ir pavēlējis, lai nodevēji, aristokrāti un bijušie muižnieki tiktu sodīti, un tādēļ mēs esam šeit, lai jūs noklaušinātu. Atbildi, Antua- nete!
Rupji uzrunātā sieviete nepagodināja jautātāju ne ar vienu skatienu. Tieši otrādi, viņa pagrieza galvu sāņus, un bēdu izbalinātos un asaru izvagotos vaigus pārklāja viegls sārtums.
— Tas ir neiespējami, — vīrs turpināja, - ka tu neko nezini par šās nakts atbrīvošanas mēģinājumu. No kuras puses tas nāca?
Tā pati cietumnieces klusēšana.
— Atbildi, Antuanete! — Santērs pienāca tuvāk, neievērodams šausmu drebu|us, kādi satvēra dāmu, ieraugot cilvēku, kas 21.janvāra rītā aizveda Ludviķi XVI no Tanplas uz ešafotu. — Atbildi! Šonakt pret republiku bija sazvērējušies un gribēja jūs atbrīvot no gūstniecības, kuru jums uzlikusi tauta, gaidīdama, kamēr jūs saņemsit par saviem noziegumiem pelnīto sodu. Atzīsties, vai tu kaut ko zināji par šo nodomu?
No šā balss toņa karaliene nodrebēja, pavirzīdamās krēslā, cik iespējams, atpakaļ, it kā gribēdama aizbēgt. Kā uz abiem iepriekšējiem, tā arī uz Santēra jautājumu viņa neatbildēja.
— Tātad tu negribi atbildēt? — nepacietīgi, kāju piesizdams, jautāja Santērs.
Cietumniece paņēma no galda trešo grāmatu.
Santērs pagriezās. Šā cilvēka rupjā vara, kurš komandēja 80000 vīrus un kuram vajadzēja tikai izstiept roku, lai noslāpētu mirstošā Ludviķa XVI balsi, salūza nabaga cietumnieces neatlaidības priekšā, kuru tāpat viņš varēja nogādāt uz giljotīnu, bet nevarēja piespiest padoties.
— Un tu, Elizabete, — viņš teica otrai dāmai, kas uz brīdi pārtrauca izšūšanu, lai sakrustotu rokas lūgšanai nevis pret šiem cilvēkiem, bet pret Dievu, — vai tu gribi atbildēt?
— Es nezinu, ko jūs gribat zināt, — viņa atbildēja, — tāpēc es nevaru jums atbildēt.
— Nu, pie joda, pilsone Kapete! — nepacietīgi izsaucās Santērs. — Tas taču ir diezgan skaidrs, ko es jums saku. Es teicu, ka vakar mēģināja jūs atbrīvot un ka jums jāzina vainīgie.
— Mums nav ne mazāko sakaru ar ārpasauli, kungs, un tātad mēs nevaram zināt, ko uzsāk pret vai par mums.
— Labi, — teica ierēdnis, — redzēsim, ko teiks tavs māsasdēls.
Tūliņ viņš tuvojās mazā dofīna gultai. Izdzirdusi šos draudus, Marija
Antuanete strauji piecēlās.
— Mans dēls ir slims un guļ, — viņa teica, — nemodiniet viņu, mans kungs!
— Tad atbildi!
— Es nekā nezinu.
Ierēdnis pienāca pie mazā cietumnieka gultas, kas izlikās (kā jau teicām) aizmidzis.
— Hei, celies augšā, Kapet! — viņu skarbi sakratīdams, teica Santērs.
Bērns atvēra acis un pasmaidīja. Ierēdņi apstāja gultu.
Baiļu un bēdu pārņemtā karaliene pamāja meitai, kas izmantoja šo mirkli un iemuka blakusistabā. Te viņa no krāsns izņēma vēstuli, sadedzināja to, atgriezās, atkal atpakaļ un ar skatienu nomierināja māti.
— Ko jūs no manis gribat? — zēns jautāja.
— Mēs gribam zināt, vai tu šonakt neesi kaut ko dzirdējis?
— Nē, es gulēju.
— Kā liekas, tad tu labprāt guli?
— Jā, jo es sapņoju, kamēr guļu.
— Un ko tu sapņo?
— Es redzu tēvu, ko jūs noslepkavojāt.
— Tātad tu neesi nekā dzirdējis? — bargi jautāja Santērs.
— Nekā.
— Jaunais perējums kauc tāpat kā vilcene, — saniknots teica ierēdnis, — bet lai būtu kā būdams, sazvērestība ir bijusi.
Karaliene smaidīja.
— Austriete par mums zobojas, — ierēdnis iesaucās. — Labi, tad mēs izpildīsim pašvaldības dekrētu visā stingrībā. Celies augšā, Kapet!
— Ko jūs gribat darīt? — aizmirsdamās karaliene iesaucās. — Vai jūs neredzat, ka mans dēls ir slims, ka viņam ir drudzis? Vai jūs gribat viņu nogalināt?
— Tavs dēls, — ierēdnis atbildēja, — Tanplas iestādēm ir pastāvīgā nemiera priekšmets, jo viņš ir visu sazvērnieku mērķis. Kopā ar viņu varētu jūs visus atbrīvot. Nu, lai ienāk!.. Tizon!.. Sauciet šurp Tizonu!
Tizons bija sava veida algādzis, kam bija jāizpilda netīrākie darbi cietuma saimniecībā. Viņš ienāca.
Tas bija četrdesmit gadus vecs virs, melnīgsnējs, ar rupju un mežonīgu seju, melniem un sprogainiem matiem, kas sniedzās līdz pat uzacīm.
— Kas vakar atnesa cietumniecēm pārtiku? — Santērs jautāja.
Tizons nosauca vārdu.
— Un veļu, kas to atnesa?
— Mana meita.
— Tātad tava meita ir veļas mazgātāja?
— Katrā ziņā.
— Un tu viņai devi darbu no cietumniecēm?
— Kāpēc ne? Tikpat labi kā cita, to var darīt arī viņa. Tā vairs nav tirānu nauda, tā ir tautas nauda, jo par viņām maksā tauta.
— Tev pavēlēts veļu uzmanīgi pārmeklēt.
— Vai es neizpildu savu pienākumu? Par pierādījumu, ka to izpildu, es jums saku: vakar atradu mutautiņu, kurā bija iesieti divi mezgli un to nodevu domei, kas manai sievai pavēlēja atraisīt, izgludināt un, nekā nesakot, nodot Kapeta kundzei.
Izdzirdusi par mutautiņu ar diviem mezgliem, karaliene nodrebēja, viņas acu zīlītes izplētās un viņa apmainījās skatieniem ar Elizabetes kundzi.
— Tizon, — Santērs teica, — neviens negrib apšaubīt tavas meitas patriotismu, bet sākot ar šodienu, viņa vairs nedrīkst rādīties Tanplā.
— Ak, Dievs! — izbijies iesaucās Tizons, — ko jūs sakāt? Kā, es drīkstēšu redzēt savu meitu tikai tad, kad iziešu ārā?
— Tu vairs neiziesi.
— Es vairs nedrīkstēšu iziet? — viņš apmulsis iesaucās. — Tad tā tas ir domāts? Tad es tūliņ eju projām, es aizeju. Es neesmu nodevējs, neesmu aristokrāts, ka mani jātur cietumā! Es gribu iet projām, es to jums saku!
— Pilsoni, — Santērs atbildēja, — klausi pašvaldības pavēlēm un klusē, citādi tev klāsies slikti! Es tev dodu šo padomu. Paliec šeit un novēro visu, kas te notiek! Bet brīdinu, tu tiec stingri uzraudzīts!
Karaliene, iedomādamās, ka viņu būs aizmirsuši, nomierinājās un atkal ielika bērnu gultā.
— Lai uznāk tava sieva, — ierēdnis teica Tizonam.
Klusēdams tas paklausīja. Santēra draudi viņu bija padarījuši rāmu kā jēru. Parādījās Tizona kundze.
— Nāc, pilsone, — Santērs viņai teica, — mēs aiziesim priekšistabā, bet pa to laiku tu izkrati cietumnieces.
— Iedomājies tikai, siev, — Tizons teica, — viņi vairs negrib laist Tanplā mūsu meitu.
— Kā? Viņi negrib ļaut nākt mūsu meitai? Mēs nedrīkstēsim redzēt meitu?
Tizons pakratīja galvu.
— Ko jūs tur sakāt?
— Es saku, ka mēs griezīsimies pie Tanplas padomes, tā izšķirs. Bet līdz tam…
— Bet līdz tam laikam es redzēšu savu meitu, — sieva iesaucās.
— Klusu! — Santērs atbildēja, — mēs likām tev nākt šurp, lai tu izkratītu cietumnieces un tad mēs redzēsim…
— Bet… tomēr!..
— O! — saraukdams uzacis, Santērs teica, — man liekas, tas jau ir par daudz izlaidīgi.
— Dari, ko tev pavēl pilsonis ģenerālis, — Tizons teica, — tu dzirdi — viņš teica, ka vēl redzēsim.
Reizē viņš paskatījās uz Santēru, padevīgi smaidīdams.
— Labi, — teica sieva, — ejiet, es viņas pārmeklēšu.
Vīrieši aizgāja.
— Mīļā Tizona kundze, — karaliene teica, — tici man…
— Es neticu nekam, — zobus griezdama, atbildēja briesmīgā sieviete, — izņemot tam, ka tu vainīga pie mūsu tautas posta. Ja es tik atradīšu kaut ko aizdomīgu, tad tu gan redzēsi!
Pie durvīm palika četri vīri, lai palīdzētu Tizona kundzei, ja karaliene gadījumā pretotos. Iesāka ar karalieni.
Par nelaimi, pie karalienes viņa atrada mutautiņu, kurā bija iesieti trīs mezgli un kurš bija domāts kā atbilde uz pirmo, par ko runāja Tizons. Tad atrada zīmuli un gabalu zīmoglakas.
— Ā, es to zināju, — Tizona kundze teica, — un esmu teikusi ierēdņiem, ka šī austriete raksta! Nesen es atradu uz svečtura rozetes zīmoglakas pilienu.
— O! kundze, — karaliene lūdzoši teica, — rādi viņiem tikai scapu- laire.
— Ā, labi, jā, — sieviete teica, — lai es apžēlojos par tevi!.. Vai par mani ar! kāds ir apžēlojies?.. Man ņem nost meitu.
Pie Elizabetes un Ruajalas nebija nekā.
Tizona kundze iesauca ierēdņus, kas ienāca ar Santēru priekšgalā. Viņa nodeva viņiem pie karalienes atrastās lietas, kuras gāja no rokas rokā un tika pamatīgi apskatītas. Sevišķi mutautiņš ar trim mezgliem nodarbināja šo cilvēku domas.
— Tagad, — Santērs teica, — mēs tev paziņosim Konventa lēmumu.
— Kādu lēmumu? — karaliene jautāja.
— Lēmumu, kas pavēl, ka tev jāšķiras no dēla.
— Vai tas tiesa, ka pastāv tāds lēmums?
— Jā. Konvents ir sevišķi norūpējies par bērna veselību, kas nodots tā uzraudzībā, un negribu viņu uzticēt tik sliktai mātei kā tu.
Karalienes acis zibsnīja.
— Bet celiet vismaz apsūdzību, briesmoni!
— Tas nemaz nav grūti, — kāds ierēdnis atbildēja, — ai, tu…
Un viņš izteica vismusinošākos apvainojumus, kurus Svetonijs pārmet ķeizarienei Agripīnai.
— O! — līķa bāla, bet lepna, pieceldamās iesaucās karaliene, — es apelēju pie katras mātes sirds!
— Tas viss ir ļoti skaisti un labi, — ierēdnis teica, — bet mēs te pavadām jau divas stundas un nevaram taču zaudēt visu dienu. Celies, Kapet, un nāc kopā ar mums!
— Nekad, nekad, — mezdamās starp ierēdni un mazo Ludviķi un gatavodamās aizstāvēt savu bērnu kā tīģeriene alā, iesaucās karaliene, — nekad jūs man neatņemsit dēlu!
— O, mani kungi, — brīnišķi lūdzoši sakrustodama rokas, teica Elizabete, — Dieva dēļ, apžēlojaties par divām mātēm!
— Runājiet, — Santērs teica, — nosauciet vārdus, paskaidrojiet jūsu līdzvainīgo nodomus un atzīstaties, ko nozīmē abi mezgli mutautiņos, kurus atnesa Tizona meita ar veļu un kabatā, tad mēs atstāsim jums jūsu bērnu!
Kāds Elizabetes skatiens lūdza karalieni nest šo briesmīgo upuri. Bet tā lepni noslaucīja asaras, kuras mirdzēja kā dimants acu skropstās, un teica:
— Ardievu, mans dēls! Neaizmirsti nekad savu tēvu, kas tagad ir debesīs, un māti, kas drīz vien viņam sekos. Katru rītu un vakaru skaiti lūgšanu, ko es tev esmu iemācījusi. Sveiki, mans bērns!
Viņa noskūpstīja viņu vēlreiz un tad piecēlās auksta un noteikta.
— Es nekā nezinu, — viņa teica ierēdņiem, — dariet, ko gribat!
Bet karalienei bija vajadzīgs vairāk spēka, nekā tas ir sievietes un sevišķi mātes sirdī.
Galīgi iznīcināta, viņa atkrita krēslā, kamēr aiznesa viņas bērnu, kas raudādams izstiepa rokas pret viņu, bet neiekliedzās.
Durvis aizvērās aiz ierēdņiem, kas aiznesa kara)a bērnu, un trīs sievietes palika gluži vienas.
Kādu brīdi bija sāpīgā izmisuma klusums, kuru brīžiem pārtrauca tikai šņuksti.
Karaliene bija pirmā, kura sāka atkal runāt.
— Marij, — viņa teica meitai, — kur ir vēstule?
— Es to sadedzināju, kā jūs bijāt man pavēlējusi.
— Pat nelasījusi?
— Pat nelasījusi.
— Tātad ardievu pēdējās cerības mirdzums! — nopūtās Elizabete.
— Jā, jums taisnība, mās, — karaliene atbildēja, — tas ir par daudz!
Tad viņa pagriezās pret meitu un teica:
— Tu taču uzrakstu izlasīji, Marija?
— Jā, ar vienu skatienu, māt.
Karaliene piecēlās, piegāja pie durvīm, lai pārliecinātos, ka neviens viņu nenovēro, tad izņēma no matiem adatu un ar to izvilka no kādas šķirbas sienā mazu, kā vēstuli salocītu papīrīti, un, rādīdama to meitai, teica:
— Atminies labi, iekams man atbildi, Marija, vai vēstules rokraksts bija tāds pat kā te?
— Jā, māt! — princese iesaucās, — jā, es to pazīstu.
— Gods Dievam, — nokrizdama ceļos, iesaucās karaliene. — Ja viņš varēja šodien rakstīt, viņš ir glābts. Es pateicos tev, Dievs! Tik cēls draugs ir pelnījis tādu brīnumu.
— Par ko jūs runājat, māt? — princese jautāja, — kas ir tas draugs? Sakiet man viņa vārdu, lai es varētu lūgt par viņu!
— Jā, tev taisnība, meit. Neaizmirsti nekad šo vārdu, jo tas ir godīga, drošsirdīga muižnieka vārds. Viņš nav kļuvis padevīgs mums godkārības dēļ, jo parādījās tikai mūsu nelaimes dienās. Viņš nekad nav redzējis Francijas karalieni, vismaz *viņa nekad nav redzējusi viņu, un taču viņš upurē savu dzīvību viņas glābšanai. Varbūt viņu algos, kā šodien algo visus tikumus, ar kauna pilno nāvi… bet… ja viņš mirst… es viņam pateikšos tur augšā! Viņu sauc…
Karaliene bailīgi apskatījās apkārt un klusā balsī teica:
— Viņu sauc Sarkanās Mājas bruņinieks… Lūdz par viņu!