Aizvešanas mēģinājums likās apstrīdams tāpēc, ka nebija nekāda sodīšanas aizsākuma: vienos tas bija modinājis neaprobežotas dusmas, citos visdzīvāko līdzjūtību. Bet vispār šo notikumu padarīja stipri ticamu tas, ka kopš dažām nedēļām, kā to bija uzzinājusi drošības komiteja, vesels bars emigrantu bija atgriezies Francijā pār robežu dažādās vietās. Acīmredzot ļaudis, kas tādā veidā riskē ar savu dzīvību, darīja to ar kādu nolūku, un, pēc visām zīmēm spriežot, šis nolūks bija karaliskās ģimenes atbrīvošana.
Pēc Konventa locekļa Oselēna priekšlikuma bija jau izdots briesmīgais likums, kurš paredzēja nāves sodu katram emigrantam, kas atkal atgrieztos Francijā, katram francūzim, kas gribētu izceļot vai atbalstītu emigrantu viņa bēgšanā vai atgriežoties, un katram pilsonim, kas pieņemtu emigrējošo savās mājās. Šis likums radīja pamatus teroram. Trūka vairs tikai likuma par aizdomīgajiem.
Sarkanās Mājas bruņinieks bija pārāk pārdrošs un neatlaidīgs ienaidnieks, lai ar viņa atgriešanos Parīzē un parādīšanos Tanplā tiktu izdoti visbargākie likumi.
Veselā virknē aizdomīgo māju ar līdz šim vēl nedzirdētu bardzību tika izdarītas kratīšanas. Bet, izņemot dažas emigrantu sievas, kas ļāvās sa- gūstīties, un dažus večus, kas nemaz nerūpējās apstrīdēt bendēm nedaudz dzīvot atlikušās dienas, meklējumiem nebija nekādu panākumu.
Sakarā ar šiem notikumiem, kā viegli saprotams, sekcijas dažas dienas bija ārkārtīgi nodarbinātas un Lepletjē sekcijas, vienas no iespaidīgākajām visā Parīzē, sekretāram Morisam atlika ļoti maz laika domāt par savu nepazīstamo.
Sākumā, kā bija nolēmis, atstādams Veco Senžaka ielu, viņš pūlējās viņu .aizmirst, — bet kā viņam bija teicis draugs Lorēns: Domādams, ka jāaizmirst, Atceros vēl vairāk.
Moriss nebija ne ko teicis, ne arī atzinies. Viņš noslēdza sirdī visus piedzīvojuma sīkumus, kas bija izmukuši drauga izprašņāšanai. Bet, pazīdams Morisu kā jautru un ekspansīvu un tagad redzēdams to nemitīgi aizsapņojušos un vientulību meklējošu, draugs stipri bažījās, ka te būs iejaucies šis palaidnis Kupidons.
Te jāpiebilst, ka astoņpadsmit monarhijas gadsimtos bija ļoti maz tik mitoloģisku gadu kā 1793. gads.
Tomēr bruņinieks netika noķerts. Par viņu vairs nerunāja. Karaliene, vira atraitne un bērna bārenīte, atrazdamās viena starp meitu un māsu, mierināja sevi ar asarām.
Jaunais dofins kurpnieka Simona rokās iesāka to mocību gaitu, kas divos gados viņu pievienoja tēvam un mātei. Kādu brīdi bija miers.
Pirms aprīt žirondistus, montaņāru vulkāns atpūtās.
Moriss juta šā nemiera grūtumu kā negaisa laikā jūt atmosfēras smagumu un, nezinādams, ko darīt brīvlaikā, ar visu karstumu nodevās jūtām, kas, ja nebija mīla, tad bija tai stipri līdzīgas. Viņš pārlasīja vēstuli, noskūpstīja skaisto safīru un, par spīti zvērestam, nolēma izdarīt pēdējo mēģinājumu, apsolīdamies, ka tas būs katrā ziņā pēdējais.
Jaunais cilvēks bija gan domājis par vienu: doties uz Zooloģiskā dārza sekciju un tur paprasīt uzziņu sekretāram, savam kolēģim. Bet šī ideja, un mēs varam teikt, vienīgi ideja, ka skaistā nepazīstamā varētu būt iejaukta kādā politiskā sazvērestībā, viņu atturēja. Doma, ka uzmācība no viņa puses varētu aizvest šo burvīgo sievieti uz Revolūcijas laukumu un liktu krist šai skaistajai eņģeļa galvai uz ešafota, šausmās stindzināja Morisa dzīslas.
Tāpēc viņš domāja izmēģināt piedzīvojumu viens un bez kādas izziņas.
Viņa plāns bija ļoti vienkāršs. Pie visām durvīm izkārtajiem iedzīvotāju sarakstiem bija jādod pirmie norādījumi. Un tālāko pilnīgi noskaidrot, aprunājoties ar mājas pārvaldniekiem. Kā Lepletjē sekcijas sekretāram viņam bija tiesības veikt izmeklēšanu.
Protams, meklētās vārds Morisam bija nezināms, bet viņš domāja vadīties pēc analoģijas. Tik kairai radībai vajadzēja būt viņas skaistumam pilnīgi atbilstošam vārdam, fejas, silfidas vai eņģeļa vārdam. Tātad vārdam katrā ziņā viņu bija jāuzved uz īstajām pēdām.
Moriss apģērba rupjas, pelēkas vadmalas karmaņolu, uzlika sarkano cepuri un, nevienam nekā neteicis, devās ceļā.
Rokā viņam bija resna, zaraina nūja, kuru toreiz sauca par konstitūciju un kura viņa rokās bija tikpat vērta kā Hērakla rokās runga. Kabatā viņam bija Lepletjē sekcijas sekretāra apliecība. Tā reizē bija viņa fiziskā un morālā drošība.
Viņā atkal izstaigāja Senviktora un Veco Senžaka ielu un krēslā lasīja pie mājas durvīm izkārtos sarakstus. Viņš jau bija pie simtās mājas un lasīja simto sarakstu, neatrazdams nevienu vārdu, kurš viņam norādītu vismazākās pēdas, kad beidzot kāds krietns kurpnieks, ievērojis nepacietību lasītāja sejā, izgāja no savas būdas un, rokā turēdams siksnas un īlenus, lūkojās Morisā pār acenēm:
— Pilsoni, ja tu gribi kādu uzziņu par šīs mājas iedzīvotājiem, tad runā — es tev atbildēšu.
— Pateicos, pilsoni, — Moriss stostījās, — es meklēju kāda drauga vārdu.
— Nosauc man vārdu, es pazīstu visus ļaudis te apkārtnē. Kur dzīvo tavs draugs?
— Man liekas, ka viņš dzīvo Senžaka ielā. Bet es baidos, vai viņš nav tikai mainījis savu dzīvesvietu.
— Bet kā viņu sauc? Man jāzina viņa vārds.
Pārsteigts Moriss kādu brīdi apdomājās, tad nosauca pirmo labāko vārdu, kāds gadījās uz mēles.
— Renē, — viņš teica.
— Un kas viņš ir?
Morisam apkārt bija ģērētavas un tāpēc atbildēja:
— Ādmiņa palīgs.
— Tādā gadījumā, — teica kāds pilsonis, kas garāmejot bija apstājies un nolūkojās Morisā ar labsirdību, kura tomēr nebija visai brīva no neuzticības, — tev jādodas pie meistara.
— Ļoti pareizi, — teica kurpnieks, — meistari zina savu strādnieku vārdus, un, lūk, nāk pilsonis Diksmē. Viņš nodarbina vairāk nekā piecdesmit zeļļus un droši vien varēs dot kādas ziņas.
Moriss apgriezās un sev priekšā ieraudzīja garu, draudzīga izskata vīru, kura apģērbs liecināja par turīgu amatnieku.
— Kā sauc tavu draugu? — viņš jautāja.
— Renē, kā jau teicu.
— Tas ir tikai viņa kristāmais vārds, bet es gribu zināt viņa uzvārdu. Visi strādnieki ierakstīti zem uzvārda.
— To es nezinu, — teica Moriss, ko šī noklaušināšana sāka padarīt nemierīgu.
— Kā? — zobgalīgi smaidīdams, teica pilsonis, — tu nezini sava drauga uzvārdu?
— Nē.
— Tad grūti ticams, ka tu viņu atradīsi.
Un pilsonis, graciozi sveicinādams Morisu, pagāja dažus soļus un pazuda kādā Vecā Senžaka ielas mājā.
— Lieta tā, ka tu nezini uzvārdu… — sētnieks teica.
— Labi, nē, es to nezinu, — Moriss teica, kas nebūtu ļaunojies, ja nemeklētu ķildu, lai varētu dabūt izdevību izlādēt slikto garastāvokli, un pat jāteic, ka viņš nebija tālu no tā, lai pats to meklētu tīšām. — Un ko tu par to teiksi?
— Neko, pilsoni, itin neko! Vienīgi, ja tu nezini tava drauga uzvārdu, kā to teica pilsonis Diksmē, tu viņu neatradīsi.
Un pilsonis sētnieks, plecus raustīdams, atgriezās savā dzīvoklī.
Morisam ļoti gribējās nopērt pilsoni sētnieku, bet tas bija jau krietni vecs: nespēks viņu glāba.
Būtu viņš bijis gadus divdesmit jaunāks, Morisa sagādātu skandalozu izrādi par vienlīdzību likuma priekšā, bet nevienlīdzību spēka priekšā.
Kļuva arvien tumšāks, un pēc dažām minūtēm iestājās nakts.
Viņš izlietoja pēdējo dienas atmirdzumu, lai vispirms ieietu kādā mazā ieliņa un tad otrā; viņš aplūkoja visas mājas dūrvis, izmeklēja katru kaktu, paskatījās pāri katram žogam, ieskatījās pa visām durtiņām un visiem atslēgu caurumiem, pieklauvēja pie dažiem tukšiem veikaliem un izšķērdēja gandrīz vai divas stundas šai nesekmīgajā pakaļmeklēšanā.
Pulkstenis nosita deviņi vakarā. Kļuva pilnīgi tumšs. Šai vientuļā pilsētas kvartālā nebija dzirdams neviens troksnis, ne mazākā kustība, likās, ka reizē ar dienu no šejienes aizbēgusi arī dzīvība.
Izmisumā Moriss gribēja doties atpakaļ, kad kādas mājas šaurā ejā pamanīja gaismas mirdzumu.
Tūliņ viņš iegāja tumšajā ejā, neievērodams, ka jau stundas ceturksni no kāda koka, kurš pacēlās pār mūri, visas viņa kustības novēroja kāda ziņkārīga galva un tai pašā mirklī pazuda aiz mūra.
Dažas sekundes vēlāk pa mazām, mūrī ietaisītām durtiņām izgāja trīs vīri un metās mājas ejā, kur nupat bija iegājis Moriss, kamēr ceturtais, lielākas drošības dēļ, noslēdza durvis.
Ejas galā Moriss ieraudzīja pagalmu, kura pretējā pusē spīdēja gaisma. Viņš pieklauvēja pie vientuļi stāvošās mājiņas durvīm, bet pēc pirmā sitiena tur nodzisa gaisma, un viņa atkārtotie klauvējieni palika bez atbildes. Viņš saprata, ka te nolemts neatbildēt. Viņš redzēja, ka atkal nelietderīgi bija zaudējis laiku, tāpēc atstāja pagalmu un iegāja ejā.
Tad mājiņas durvis klusi atvērās, ārā iznāca trīs vīri un atskanēja svilpiens.
Morisa apgriezās un divu nūju attālumā ieraudzīja trīs ēnas. Tūliņ tumsā, pie kuras acis bija paguvušas pierast, viņš pamanīja trīs mirdzošus asmeņus.
Viņš redzēja, ka ir ielenkts. Viņš gribēja griezt ap galvu apkārt nūju, bet eja bija tik šaura, ka nūja ķēra mūri. Bet tai pašā brīdī viņu apdullināja spēcīgs sitiens pa galvu. Tas bija četru vīru uzbrukums, kuri bija izgājuši pa durvīm. Tūliņ Morisam virsū metās septiņi vīri, un lai gan viņš izmisis pretojās, tie sasēja viņam rokas un kājas un aizsēja acis.
Moriss nebija iekliedzies un nebija saucis pēc palīdzības. Spēks un drosme vienmēr cenšas iztikt ar sevi un kaunās no sveša palīga. Šai vientuļajā
pilsētas daļā neviens arī nebūtu nācis viņam palīgā. Moriss bija sasiets un sašņorēts, pie kam, kā mēs teicām, pat neievaidējās.
Starp citu, viņš pārdomāja: ja viņu ir sasējuši, tātad nenogalinās tūliņ un katrs laika ieguvums viņa situācijā ir cerība.
Tāpēc viņš saņēma drosmi un gaidīja.
— Kas tu tāds esi? — kāda cīņā uzbudināta balss jautāja.
— Es esmu cilvēks, ko noslepkavo, — viņš atbildēja.
— Vēl vairāk — tu esi miris, ja skaļi runāsi, sauksi vai kliegsi.
— Ja es būtu gribējis kliegt, es nebūtu gaidījis līdz šim laikam.
— Vai tu gribi atbildēt uz maniem jautājumiem?
— Jautā, tad redzēsim.
— Kas tevi sūtīja šurp?
— Neviens.
— Tātad tu nāc pats no sevis?
— Jā.
— Tu melo.
Moriss saņēma visus spēkus, lai atbrīvotu savas rokas, bet tas nebija iespējams.
— Es nekad nemeloju, — viņš teica.
— Vai tu nāci pats no sevis, vai tevi kāds sūtīja? Katrā ziņā tu esi spiegs!
— Un jūs esat gļēvuļi!
— Mēs, gļēvuļi?
— Jā, jūs esat septiņi vai astoņi pret vienu saistītu vāru, ko jūs lamājat. Jūs esat gļēvuļi, gļēvuļi!
Šī jaunā cilvēka straujums viņa pretiniekus vairāk nomierināja nekā sadusmoja. Tas pierādīja, ka Moriss nebija tas, par ko tie viņu turēja. Spiegs būtu drebējis vai lūdzis žēlastību.
— Tas nav apvainojums, — teica kāda maiga, bet reizē pavēlošāka balss par visām iepriekšējām. — Šai laikā, kurā mēs dzīvojam, var būt spiegs, nebūdams negodīgs cilvēks: tikai ar to liek savu dzīvību uz spēli.
— Esiet mīļi sveicināts, jūs, kas izteicāt šos vārdus! Es jums atbildēšu godprātīgi.
— Ko jūs meklējāt šajā kvartālā?
— Kādu sievieti.
Šim izteicienam atbildēja neticīga murmināšana. Murmināšana pieņēmās un kļuva par vētru.
— Tu melo! — atbildēja tā pati balss. — Apkārtnē te nav nevienas sievietes, kurai tu vari uzglūnēt. Saki savu īsto nolūku, vai arī tev būs jāmirst!
— Jūs taču nenogalināsit mani vienkārši prieka dēļ, ja jūs tikai neesat parasti laupītāji!
Vēl spēcīgāk Moriss pūlējās atbrīvot savas rokas no auklām, ar kurām viņu bija sasējuši, bet pēkšņi viņš krūtīs sajuta aukstas, griezīgas sāpes un negribot atliecās atpakaļ.
— A, to tu jūti, — teica kāds vīrs. — Bez šā collmēra, ar kuru tu nupat iepazinies, te gaida tevi vēl astoņi.
— Nu, tad dariet reiz galu, — padodamies teica Moriss, — tad vismaz viss būs tūliņ galā.
— Kas tu esi? — jautāja kāda reizē maiga un pavēloša balss.
— Vai jūs gribat zināt manu vārdu?
— Jā, tavu vārdu.
— Mans vārds ir Moriss Lendejs.
— Kā? — iesaucās kāda balss, — Moriss Lendejs, revolū… patriots, Lepletjē sekcijas sekretārs Moriss Lendejs?
Šie vārdi tika izteikti izteikti tik strauji, ka Moriss uzminēja to nozīmi. Ja viņš uz tiem atbildētu, viņa liktenis būtu izšķīries uz vienu vai otru pusi.
Bet viņš nebija spējīgs uz gļēvulību. Kā spartietis stingrā balsī viņš teica:
— Jā, Moriss Lendejs, Lepletjē sekcijas sekretārs. Jā, Moriss Lendejs, patriots, revolucionārs, jakobīnis. Moriss Lendejs, kuram skaistākā diena būs tā, kad viņš kritīs par brīvību!
šiem vārdiem sekoja nāves klusums. Moriss izgāza krūtis un gaidīja, ka asmens, kuru viņš nupat bija tikai jutis, pilnīgi izurbsies cauri viņa krūtīm.
— Vai tas tiesa? — zināmā mērā aizkustināta, pēc dažām sekundēm jautāja kāda balss. — Nemelo, jaunais cilvēk!
— Meklējiet manās kabatās, — Moriss atbildēja, — jūs tur atradīsit manu apliecību. Skatieties man uz krūtīm, kreklā ir ieadīti manu vārdu pirmie burti, M un L, ja tikai asinis nebūs tos padarījušas nesalasāmus!
Tūliņ Moriss juta, ka viņu pacēla spēcīgas rokas. Viņu aiznesa gabalu tālāk. Viņš ievēroja, ka tika atvērtas vispirms vienas, tad otras durvis. Tikai otrās durvis bija šaurākas par pirmajām, tā ka cilvēki, kas viņu nesa, tik tikko varēja ar viņu izspraukties pa tām.
Sev apkārt viņš dzirdēja čukstošas balsis. .
— Es esmu pazudis, — domāja Moriss, — viņi piesies man kaklā akmeni un iemetīs Bjevrā.
Pēc dažiem mirkļiem viņš juta, ka nesēji uzkāpa dažus pakāpienus augšā. Viņa sejai pieskārās siltāks gaiss un viņu nosēdināja krēslā. Viņš dzirdēja, ka tika aizslēgtas kādas durvis un soļi attālinājās. Viņš juta, ka bija atstāts viens pats. Kā cilvēks, kas zina, ka viņa dzīvība ir atkarīga no viena vienīga vārda, viņš uzmanīgi klausījās un likās sadzirdam, ka tā pati balss, kura bija pārsteigusi viņa ausi ar savādu bardzības un maiguma sajaukumu, izteica vārdus:
— Nē, apspriedīsimies.