Pagāja ceturtdaļstundas, kas Morisam izlikās kā vesels gadu simtenis.
Nekas nebija dabīgāks: jauns, skaists, stiprs savā spēkā, simts uzticīgu draugu atbalstīts, ar kuriem viņš reizēm bija sapņojis paveikt lielus darbus, pēkšņi, bez kādas iepriekšējas sagatavošanās, viņam bija jāzaudē dzīvība kādā nekrietnā paslēptuvē.
Viņš saprata, ka viņu ieslēguši kaut kādā istabā, bet vai viņu novēroja?
Viņš mēģināja vēlreiz saraut saites. Bet, lai gan viņa tērauda muskuļi saspringa, aukla iekodās miesā, bet netrūka.
Ļaunākais bija tas, ka rokas bija sasietas uz muguras un viņš nevarēja noraut acu apsēju. Ja viņš būtu varējis redzēt, viņš varbūt būtu arī aizbēdzis. Tomēr visiem šiem mēģinājumiem neviens nepretojās. Viņš izdibināja, ka ir viens.
Viņa kājas pieskārās mīkstai zemei, vai nu smiltīm vai melnzemei; reizē viņš ievēroja stādu kodīgo un aso smaržu, kas liecināja, ka viņš atrodas augu tuvumā. Moriss domāja, ka viņš atrodas kādā siltumnīcā vai līdzīgā vietā. Viņš paspēra dažus soļus, uzdūrās sienai, apgriezās apkārt un meklējās ar rokām. Viņš atrada kāut kādus dārznieka darbarīkus un priekā iekliedzās.
Ar neticamām pūlēm viņš aptaustīja visus darbarīkus. Viņa bēgšana bija atkarīga vienīgi no tā, vai viņam būs pietiekami daudz laika. Ja nejaušība vai debesu gādība viņam dos piecas minūtes un viņš atradīs kādu asu priekšmetu, viņš būs glābts.
Viņš atrada lāpstu.
Tā saistītam, Morisam bija grūts darbs to apvelt, lai dzelzs nāktu uz augšu. Pie šīs dzelzs, kuru viņš spieda ar muguru pret sienu, viņš pārgrieza, vai labāk sakot, pārberzēja auklu, ar kuru bija sasietas viņa rokas. Operācija vilkās lēnām, jo lāpsta nebija asa. Pieri viņam klāja sviedri. Likās, ka viņš dzirdēja tuvojošos soļus. Tagad viņš izmisis piespiedās i pēdējo reizi un līdz pusei pārberztā aukla satrūka.
Šoreiz viņš iekliedzās priekā.
Tagad vismaz viņš zināja, ka varēs mirt aizstāvēdamies.
Viņš norāva apsēju no acīm. Viņš nebija maldījies: protams, viņš ne- tradās siltumnīcā, bet kādā paviljonā, kur pārziemoja stādi, kas nevarēja dzīvot ārā. Kaktā gulēja dārznieka darbarīki, no kuriem viens bija izdarījis tik lielu pakalpojumu. Viņa priekšā bija logs; viņš metās pie tā, bet tas bija aizrestots un kāds vīrs ar šauteni stāvēja sardzē.
Dārza pretējā pusē, apmēram trīsdesmit soļu attālumā, pacēlās neliels kiosks, kas pieslēdzās tai pašai telpai, kur atradās Moriss. Slēģi bija aizvērti, bet caur tiem spīdēja gaisma.
Viņš tuvojās durvīm un klausījās; arī te uz priekšu un atpakaļ staigāja sargs. Tie bija tie soļi, kurus viņš bija dzirdējis.
Bet ejas galā viņš izdzirda balsu jucekli: apspriede likās bija pārvērtusies strīdā. Protams, viņš nevarēja saprast visa kopsaturu, bet viņa ausis skāra daži vārdi: spiegs, duncis, slepkavība, it kā šiem vārdiem attālumi nebūtu par lielu.
Moriss divkāršoja uzmanību. Tika atvērtas kādas durvis, un tagad viņš dzirdēja daudz skaidrāk.
— Jā, — teica kāda balss, — viņš ir spiegs. Acīmredzot viņš ir kaut ko atklājis un tika sūtīts šurpu, lai iespiestos mūsu noslēpumos. Ja mēs viņu palaižam brīvībā, viņš mūs nodos.
— Bet viņa vārds? — jautāja kāda cita balss.
— Vārdu viņš dos, bet neturēs. Vai tad viņš ir kāds muižnieks, ka uz viņu var paļauties?
Iedomādamies, ka ir ļaudis, kas domā, ka jābūt muižniekam, lai pildītu doto vārdu, Moriss grieza zobus.
— Bet vai tad viņš mūs pazīst, lai varētu mūs uzrādīt?
— Nē, nekādā ziņā viņš mūs nepazīst un nezina, ar ko mēs nodarbojamies. Bet viņš zina māju un atnāks atkal, protams, labā pavadībā.
Šis iemesls likās izšķīra visu.
— Nu, — teica balss, kura Morisam bija jau vairākas reizes sevišķi bija iespiedusies ausīs, it kā tā būtu virsnieka balss, — tātad ir nolemts?
— Katrā ziņā. Tikai es nesaprotu jūsu augstsirdību, mīļais draugs. Vai jūs domājat, ka drošības komiteja ar mums tik ilgi tielētos, ja mēs būtu krituši tās rokās?
— Tad jūs paliekat pie sava lēmuma, mani kungi?
— Katrā ziņā, un es ceru, ka jūs tam nepretosities.
— Man ir tikai viena balss, kura izteicās par viņa atbrīvošanu, jums ir sešas balsis, kas ir par nāvi, un tā tas paliek.
Morisa pieri pārklāja sviedri, auksti kā ledus.
— Viņš bļaus, rēks, — teica balss. — Vai jūs esat aizsūtījuši projām vismaz Diksmē kundzi?
— Viņa par to nekā nezina, viņa atrodas pretējā paviljonā.
— Diksmē kundze? — Moriss sev teica. — Tagad es sāku saprast. Es atrodos pie ādmiņu meistara, kas ar mani runājās Vecā Senžaka ielā un mani izsmēja, kad es nevarēju viņam pateikt sava drauga vārdu. Bet kāda interese būtu ādmiņu meistaram mani nogalināt?
Moriss apskatījās apkārt un ieraudzīja kādu dzelzi ar stipru oša rokturi.
— Katrā ziņā, — viņš teica, — es nogalināšu vairāk nekā vienu, iekams noslepkavos mani.
Viņš satvēra mierīgo darbarīku, kas viņa rokās kļuva par briesmīgāko ieroci. Tad nostājās aiz durvīm tā, ka tās viņu aizsegtu, kad tiktu atvērtas.
Viņa sirds pukstēja tik stipri, ka viņš dzirdēja tās sitienus. Likās, it kā tā viņam gribētu pārplēst krūtis. Bet pēkšņi viņš nodrebēja no galvas līdz kājām, jo viņš dzirdēja, ka kāda balss teica:
— Ja viņš man sekos, tad, daudz nedomādami, izsitīsim loga rūtis un nošausim no ārpuses.
— Nē, nē, nevienu šāvienu! Šāviens mūs var nodot. Nu, Diksmē, kur ir jūsu sieva?
— Es viņu redzēju caur slēģiem. Viņa nekā nenojauš, viņa lasa.
— Diksmē, jums jāizšķir, vai jūs balsojat par dunci vai šāvienu?
— Jā, labāk duncis.
— Nāciet! - atkārtoja vairākas balsis.
Moriss bija revolūcijas bērns, cilvēks ar dzelzs gribu, brīvdomātāja dvēsele, kādu toreiz bija daudz. Bet vārds „nāciet", izrunāts aiz durvīm, kuras vien viņu šķīra no nāves, viņam atsauca atmiņā krusta zīmi, ko bija iemācījusi māte, kad kā mazs bērns, ceļos nometies, skaitīja lūgšanas.
Soļi nāca arvien tuvāk, beidzot tos vairs nedzirdēja, atslēga tika apgriezta un durvis lēnām atvērās.
Šai mirklī Moriss domāja: „Ja es ielaižos cīņā, tad esmu pazudis. Ja es metīšos slepkavām virsū, es tos pārsteigšu, sasniegšu dārzu, ieliņu un tad, varbūt, būšu glābts."
Tūliņ, ierēkdamies kā lauva, viņš metās virsū ienākušajiem, nosita abus priekšējos gar zemi, kas, domādami viņu sasietu un aizsietām acīm, negaidīja uzbrukumu, izlauzās garām citiem, un, pateicoties dzelzs paceļiem, vienā sekundē pārlēca desmit asis, sasniedza vaļējās durvis ejas otrā galā, kuras veda dārzā, uzskrēja augšā desmit pakāpienus un atradās dārzā, kur, mirkli aptverdams stāvokli, skrēja uz vārtiem.
Vārti bija noslēgti ar atslēgu un diviem aizbultņiem. Moriss atrāva aiz- bultņus, bet atslēgas caurums bija tukšs.
Vajātāji tāpat bija ieskrējuši dārzā un ieraudzīja viņu.
— Tur viņš ir, — viņi sauca, — šauj viņu nost, Diksmē, šauj viņu nost!
Moriss ierēcās. Viņš redzēja, ka dārzā ir sagūstīts. Ar skatienu viņš nomērīja mūri, tas bija vairāk kā desmit pēdas augsts.
Tas notika vienā sekundē.
Vajātāji metās virsū. Moriss no viņiem atradās tikai trīsdesmit soļu attālumā; kā uz nāvi notiesātais, kas glūn pēc glābšanas iespējas ēnas, viņš skatījās apkārt.
Viņš pamanīja kiosku, slēģus, aiz slēģiem gaismu. Vienā lēcienā viņš to sasniedza, atrāva slēģus, izsita logu un iedrāzās apgaismotā istabā, kur kāda dāma, sēdēdama pie kamīna, lasīja grāmatu.
Izbijusies dāma uzlēca kājās un sauca palīgā.
— Paej sānis, Zenevjēva, — sauca Diksmē balss, — lai es varu viņu nošaut!
Tūliņ desmit soļus priekšā Morisa ieraudzīja pret sevi vērsto šautenes stobru.
Bet tiklīdz dāma ieraudzīja viņa seju, viņa bailēs skaļi iekliedzās un negāja vis pie malas, kā bija pavēlējis vīrs, bet metās starp Morisu un šauteni.
Tagad arī Moriss apskatīja augstsirdīgo radību, kas gribēja viņu aizstāvēt. Tagad, savukārt, iekliedzās viņš.
Tā bija tik ļoti meklētā nepazīstamā sieviete.
— Tā esat jūs!.. — viņš iesaucās, — tā esat jūs!?
— Klusu, — viņa teica.
Tad viņa pagriezās pret slepkavām, kuri ar dažādiem ieročiem rokās bija pienākuši pie loga, un sauca:
— Nenonāvējiet viņu!
— Viņš ir spiegs! — Diksmē, kura mierīgā un rāmā seja pauda nepielūdzamu noteiktību, iesaucās, — viņam ir jāmirst!
— Viņš ir spiegs? — vaicāja Ženevjēva, — viņš ir spiegs? Es tev teikšu tikai vienu vārdu, Diksmē, lai pierādītu, ka tu maldies.
Diksmē pienāca pie loga, un Zenevjēva iečukstēja viņam ausī dažus vārdus. Ādmiņu meistars pacēla galvu.
— Viņš? — tas teica.
— Tas pats, — Zenevjēva atbildēja.
— Vai tu esi pārliecināta?
Jaunā sieviete šoreiz neatbildēja: viņa pagriezās un draudzīgi sniedza Morisam roku.
Vīra vaibstos ieviesās savāda miera un aukstuma izteiksme. Viņš nolika šauteni zemē.
— Tas ir kas cits, — viņš teica.
Tad viņš pamāja saviem pavadoņiem un pārmija ar viņiem dažus vārdus, pēc tam visi attālinājās.
— Paslēpiet šo gredzenu, — Morisam klusu teica Zenevjēva, — jo to te pazīst ikkatrs.
Moriss ātri novilka gredzenu no pirksta un iebāza vestes kabatā. Brīdi vēlāk atvērās paviljona durvis, neapbruņots ienāca Diksmē un griezās pie Morisa:
— Piedod, pilsoni, ka es agrāk nezināju, kādu pateicību esmu tev parādā. Lai gan mana sieva nebija aizmirsusi pakalpojumu, kādu tu viņai izdarīji 10. martā, taču tavu vārdu viņa bija pilnīgi piemirsusi. Tāpēc mēs nezinājām, ar ko mums ir darīšana, citādi mēs nebūtu nevienu mirkli šaubījušies par jūsu godīgumu, ne arī domājuši par jūsu ļaunajiem nolūkiem. Tāpēc vēlreiz lūdzu piedošanu.
Moriss vēl nebija pilnīgi atguvusies no apmulsuma. Galva viņam griezās un tikai ar pūlēm viņš varēja nostāvēt. Viņš atbalstījās pret kabīni.
— Bet kāpēc jūs gribējāt mani nonāvēt? — viņš jautāja.
— Es tev to teikšu, pilsoni, — atbildēja Diksmē, — un uzticēšu šo noslēpumu tavam godīgumam. Kā tu zini, es esmu ādmiņu meistars un ģērētāvas īpašnieks. Lielākā daļa no skābēm, kādas man vajadzīgas ādu izgatavošanai, ir aizliegtas preces. Tagad kontrabandisti, kas atrodas manā dienestā, ir uzzinājuši, ka galvenā padomē ir iesniegts ziņojums pret viņiem un mani. Tā kā es redzēju, ka tu kaut ko meklē, es biju norūpējies, un tava sarkanā cepure, bet sevišķi noteiktā izturēšanās sabaidīja manus kontrabandistus vēl vairāk nekā mani. Es negribu noliegt, ka tev bija piespriesta nāve.
— Es to ļoti labi zinu, — Moriss iesaucās, — tu man nepasaki neko jaunu. Es dzirdēju jūsu sarunas un redzēju ieroci.
— Tāpēc jau es tev lūdzu piedošanu, — aizkustinātā labsirdībā teica Diksmē. — Apdomā tikai, ka pašreizējos nemieros es un mans līdzdalībnieks Morāns taisām labus veikalus. Mēs esam uzņēmušies apgādāt armiju ar somām un katru dienu izgatavojam tūkstoš piecsimt līdz divtūkstoš gabalu. Pateicoties laimīgiem apstākļiem, pilsētas valde tagadējā laikā nodarbināta ar svarīgākām lietām un nevar nodoties mūsu rēķinu pārbaudei, tā kā mēs zināmā mērā zvejojam pa tumsu, un skābju kontrabanda mums sagādā divsimt procentu lielu peļņu.
— Ā, tā katrā ziņā ir skaista peļņa un es varu iedomāties jūsu bailes pēc paziņojuma. Bet tagad, kad jūs mani pazīstat, jūs esat taču nomierinājušies, vai ne?
— Es tagad neprasu no tevis nekā vairāk kā tikai tavu godavārdu, — atbildēja Diksmē, un ar smaidu Morisa sejā lūkodamies, viņš uzlika roku uz pleca un teica; — Bet tagad, kad mēs esam mazā sabiedrībā un starp draugiem, vai es drīkstu tev jautāt: ko tu meklēji, jaunais cilvēk? Saprotams, — ādmiņu meistars piebilda, — jūs varat klusēt, jūs esat pilnīgi brīvs.
— Man liekas, es jau esmu to teicis, — Moriss stostījās.
— Jā, tu runāji par kādu sievieti.
— Ak, Dievs, piedodiet, pilsoni! Es saprotu, ka esmu jums parādā kādu paskaidrojumu, — Moriss runāja. — Katrā ziņā es meklēju sievieti, kas dažas dienas atpakaļ man bija teikusi, ka dzīvo šai apkārtnē. Es zinu tikai to, ka viņa ir maza un ka esmu viņā neprātīgi iemīlējies.
Ženevjēva bija gara auguma.
— Viņai bija gaiši mati un ļoti jautra daba.
Ženevjēva bija brunete, ar lielām, nopietni domīgām acīm.
— Ar vienu vārdu — grizete, — Moriss turpināja, — un lai viņai patiktu, esmu uzvilcis šo tautas tērpu.
— Tas izskaidro visu, — sirsnīgā pārliecībā atbildēja Diksmē, ko nepavadīja ne vismazākais slepeni naidīgs skatiens.
Ženevjēva nosarka un, juzdama nosarkumu, novērsās.
— Nabaga pilsoni Lendej! — smaidīdams teica Diksmē, — mēs tev sagādājām sāpīgus brīžus un katrā ziņā tu būtu pēdējais, kuram es izdarītu kādas ciešanas. Tāds krietns patriots! Bet es domāju, tiešām, ka tavu vārdu būs piesavinājies kāds ļaundaris.
— Nerunāsim vairs par to, — teica Moriss, kas juta, ka bija laiks iet projām. — Aizved mani uz ceļa un aizmirsīsim…
— Aizvest jūs uz ceļa? — iesaucās Diksmē. — Palaist jūs? O, nē! Drošsirdīgajiem zēniem, kas stundas ceturksni atpakaļ gribēja tevi noslepkavot, šovakar es ar savu kompanjonu rīkoju mazas vakariņas. Un es ceru, ka tu arī piedalīsies, lai pārliecinātos, ka viņi nav tik ļauni, kā izskatās.
— Tiešām, es nezinu, vai varu pieņemt, — gaužām priecādamies, ka varēs palikt vēl dažas stundas Ženevjēvas tuvumā, teica Moriss.
— Katrā ziņā jums jāpieņem: viņi ir tikpat krietni patrioti kā jūs, bet es domāšu, ka tu man neesi piedevis, ja kopā ar mani nelauzīsi maizi.
Ženevjēva neteica ne vārda.
Moriss sēdēja kā uz moku sola.
— Es baidos tevi apgrūtināt, pilsoni… — viņš stostījās, — šis apģērbs… mans uzvalks…
Ženevjēva uzmeta viņam biklu skatienu un teica:
— Mūsu piedāvājums nāk no visas sirds.
— Es iešu nomierināt savus ļaudis, — teica Diksmē, — pasildies pa to laiku, mīļais draugs.
Viņš izgāja, Moriss un Ženevjēva palika vieni.
— Ak, kungs, — tonī, kuram velti pūlējās piedot pārmetošu izteiksmi, teica jaunā sieviete, — jūs neesat izpildījis savu solījumu.
— Kā? — iesaucās Moriss, — vai es esmu jūs kompromitējis, kundze? Tad piedodiet, es iešu un nekad…
— Lielais Dievs! — viņa uzlēca kājās, — jūs esat ievainots krūtīs! Te ir asins traipi!
Tiešām, smalkā, baltā jaunā cilvēka veļa, kas dīvaini atšķīrās no rupjā apģērba, uz krūtīm bija nokrāsojusies ar sažuvušām asinīm.
— Esiet bez rūpēm, kundze, — jaunais cilvēks teica, — kāds kontrabandists man ieskrāpēja ar dunci.
Ženevjēva nobālēja un satvēra viņa roku:
— Piedodiet, ja jums bija jācieš, — viņa murmināja. — Jūs man izglābāt dzīvību un es gandrīz vai biju par iemeslu jūsu nāvei.
— Vai es neesmu atalgots diezgan, atrazdams jūs! Es domāju: jūs nebūsit nevienu mirkli ticējusi, ka esmu meklējis kādu citu?
— Nāciet man līdzi, — Ženevjēva viņu pārtrauca, — es iedošu jums veļu… mūsu viesi nedrīkst jūs redzēt tādā stāvokli. Tas viņiem būtu sāpīgs pārmetums.
— Es jums sagādāju tik daudz pūļu! — nopūzdamies atbildēja Moriss.
— Nekādā ziņā, es pildu tikai pienākumu, — un viņa piebilda, — ar vislielāko prieku.
Ženevjēva ieveda viņu gaumīgi un eleganti iekārtotā tualetes istabā, kādu viņš nebūtu domājis ieraudzīt ādmiņa mājā. Šis ādminis likās noteikti bija kāds miljonārs. Tad viņa atvēra visus skapjus.
— Rīkojieties kā savās mājās, — un viņa aizgāja.
Kad Moriss atstāja istabu, viņš sastapa Diļcsmē, kas nupat atgriezās.
— Pie galda, draugs, — viņš teica, — mēs gaidām tikai tevi!