— Kaut es būtu vīrietis … —- Viņas vārdos īstenībā nebija nekā aizvainojoša, tomēr abiem vīriem, kas atradās teltī, nepalika nepamanīta kaislā nicināšana melnajās acīs.
Tommijs, anglis un jūrnieks, acīm redzami jutās aizskarts, turpretī vecais bruņinieks Diks Hamfrīzs, Korn- velas zvejnieks, kurš kādu laiku bija bijis arī lašu magnāts, savā parastajā labsirdībā uzsmaidīja runātājai. Viņa vienkāršajā sirdī sievietem piederēja ļoti plaša vieta, viņš nelikās ne zinis gar sieviešu «niķiem un stiķiem», kā pats mēdza izteikties, un nedusmojās, kad šaurais gara apvārsnis nejāva tām aptvert notikumus kopumā. Lai nu bijis kā būdams, viņi neatbildēja ne vārda, abi šie vīri, kas pirms trim dienām bija uzņēmuši savas telts pajumtē pusnosalušu sievieti, devuši tai ēdienu un siltumu un piespieduši indiāņu nesējus atdot sievietei viņas mantas. Par to vajadzēja samaksāt krietnu žūksni dolāru un likt lietā arī spēku: Diks Hamfrīzs, acis šauri samiedzis, ar paceltu vinčestru turēja indiāņus uz grauda, kamēr Tommijs sadalīja maksu, pēc saviem ieskatiem noteikdams katram saņemamo tiesu. īstenībā tas bija sīks atgadījums, taču gaužām nozīmīgs sievietei, kas centās — tīrais neprāts! — saglabāt patstāvību Klondaikā, kur visus bija sagrābis tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada zelta drudzis. Vīriešiem pārpārēm pietika pašiem savu rūpju, turklāt viņiem ne prātā nenāca atbalstīt tādas sievietes, kas iedomājušās pašas uz savu roku cīnīties un tikt galā ar Arktikas ziemas grūtībām.
— Būtu es vīrietis, tad zinātu gan, ko darīt, — atkārtoja Mollija, tā pati sieviete, kuras acīs dega kaislā nicināšana; un viņas balsī šoreiz ieskanējās visās piecās amerikāņu paaudzēs uzkrātā stūrgalvība.
Iestājās klusums. Tommijs iebāza pannu ar sausiņiem Jukonas pavarda cepeškrāsniņā un piemeta malku. Viņa tumši iedegušajā sejā iesitās sārtums, un, kad viņš nolieca galvu, varēja redzēt, ka arī kakls koši pietvīcis. Diks, it ka nekas nebūtu noticis, turpināja ar trīsšķautnaino buru lāpāmo adatu šūt kopā satrūkušās siksnas — viņš bija pārāk labsirdīgs, lai skaistos par sievietes dusmu vētru, kas teju, teju draudēja izlauzties teltī, kuru jau bez tā drebinaja vēja brāzmās.
— Nu, un kas notiktu, ja jūs būtu vīrietis? — viņš mīlīgi apvaicājās. Adata bija īestrēgusi ādā, un viņš uz mirkli pārtrauca darbu.
— Ja es būtu vīrietis, tad apjoztu bagāžas siksnas un ietu pakaļ mantām. Es negulšņātu teltī, kad Jukona kuru katru mirkli var aizsalt, bet mantas vēl kalnu pārejā. Bet jūs … tie esot vīrieši — sēž, rokas klēpī salikuši, nobijušies no pāris lietus lāsēm. Teikšu jurns skaidri un gaiši: jenkiji ir tēsti no cita koka. Viņi tūliņ pat lūkotu nokļūt Dausonā, kaut vai līdz ceļiem būtu jābrien pa pekles liesmām. Bet jūs, ko jūs, jūs… Ak, kaut es būtu vīrietis!
— Man gan, sirsniņ, labak patīk, ka jūs neesat vīrietis, — noteica Diks Harnfrizs, apmezdams raupjo diegu ap adatas galu un paris veikliem rāvieniem izvilkdams adatu cauri siksnas adai.
Aukas brāzieni ar troksni sitās pret telti, un pa plāno audeklu jautri un nikni nograbēja krusas graudi. Dūmi, neatraduši ceļu uz āru, vēlas atpakaļ pavardā un piepildīja telti ar slapjas egļu malkas sīvo, kodīgo dvaku.
— Velns parāvis! Kāpēc gan sievietei nevarētu būt vairāk prāta? — Tommijs pukojās, iznirdams no dūmiem un sasarkušām, asarojošam acīm paskatīdamies uz Mol- liju.
— Bet kāpēc vīrietis nevarētu pierādīt, ka viņš ir vīrietis?
Tommijs pietraucās kājās, izgrūzdams lāstu, kas jebkurai maigākai sievietei būtu iedvesis šausmas, ar rāvienu atraisīja mezglu un pavēra telts durvis.
Visi trīs paraudzījās ārā. Ainu, kas viņiem tur atklājās, pie labākās gribas nevarēja nosaukt par jauku. Priekšplānā rēgojās vairākas pilnīgi samirkušas teltis, bet aiz tām pa krauju lejup uz aizu putodama gāzās ūdens straume. Aizai cauri paloja kalnu upīte. Šur tur izmētātās pundureglītes, kas ar saknēm sīksti turējās plānajā augsnes kārtiņā, liecināja, ka tuvumā atrodas mežs. Upes otrā krastā cauri biezajam lietus aizkaram viedās pelēk- bālgana šļūdoņa neskaidrie apveidi. Nezināmu pazemes grūdienu ietekmē skatītājiem turpat acu priekšā no šļū- doņa lēnām atšķēlās milzīga ledus blīva un gāzās lejup; drausmīgais grandiens uz brīdi pārmāca pat vētras aurus. Mollija neviļus sarāvās.
— Nu, paskaties, sieviete! Paraugies labi uzmanīgi! Jāiet trīs jūdzes pret vētru līdz Krāteru ezeram, pāri diviem šļūdoņiem, jākāpj pa apledojušiem pakāpieniem, jābrien līdz ceļiem pa ūdeni… Paskaties tu, jenkiju varone! Skaties, kur ir tavi drosmīgie jenkiji! — Tommijs nikni pamāja ar roku uz to pusi, kur bija redzamas pie zemes pieplakušās teltis. — Tur dzīvo tikai jenkiji. Vai kāds no viņiem iet uz Dausonu? Vai kaut viens apsprādzējis ba- gažas siksnas? Bet tu iedomāsies mums, vīriem, mācīt, kas darāms? Skaties, kad es tev saku!
Otrs ledus blāķis dārdēdams novēlās ielejā. Vējš iesitās telts ieejā un piepūta brezentu; šķita, tūliņ auklas pārtrūks un brezenta mājoklis kā balons pacelsies gaisā. Sēdētājiem ap galvu tinās dūmu grīstis, bet sejā cirtās asi krusas graudi. Tommijs steidzīgi aizrāva ciet ieejas spraugu un no jauna sāka darboties ap pavardu. Diks Hamfrīzs iesvieda salāpītas siksnas kaktā un aizkūpināja pīpi. Pat Mollija uz brītiņu pierima.
— Bet tur taču palika manas drānas! — viņa, pēkšņi padodamās sievišķīgajai vājībai, iešņukstējās. — Tās ir pašā virsū un, jūs redzēsiet, būs galīgi sabojātas.
— Neraizējieties, — ierunājās Diks, kad teltī bija notrīsējis pēdējais žēlabainais šņuksts, — neraizējieties, sir- sniņ! Es esmu tik vecs, ka varētu būt jūsu tēvs. Man ir meita, kas gados vecāka par jums. Tiklīdz nonāksim Dausonā, sapirkšu jums kankaru, cik vien vēlēsieties, kaut man par tiem būtu jāatdod pēdējais dolārs.
— Kad nonāksim Dausonā? — viņas balsī no jauna ieskanējās spīva zobgalība. — Jūs taču ceļā pie dzīvām miesām satrupēsiet vai noslīksiet kādā dubļu peļķē. Ak jūs … angļi!
Pēdējo vārdu viņa sevišķi uzsvēra, lai izpaustu visu uzkrājušos niknumu. Ja nu arī tas šos vīriešus nespēs ietekmēt, tad ar viņiem vispār nekas nav iesākams. Tom- mijam atkal pietvīka kakls, bet viņš tikai ciešāk sakoda zobus. Dika sejā atplauka sapņaina izteiksme. Salīdzinājumā ar Tommiju viņam bija tā priekšrocība, ka pats reiz bijis precējies ar baltādainu sievieti.
Dažreiz var gadīties situācija, kad piecu paaudžu īstas amerikāņu asinis nemaz nav tik teicams mantojums: piemēram, kad jāmitinās zem viena jumta ar radniecīgas tautas pārstāvjiem. Šajā gadījumā ar angļiem. Divus gadsimtus Mollijas senči gan uz sauszemes, gan jūras pastāvīgi bija uzvarējuši un sakāvuši viņu priekštečus, un tā būs arī uz priekšu. Rases tradīcijas prasīja atbalstīt senčus. Viņa gan, protams, bija tikai mūsdienu sieviete, taču viņā bija iemiesota slavena pagātne. Tā nebija Mol- lija Trevisa vien, kas šajā brīdī āva kājās gumijas zābakus, uzvilka lietus mēteli un apjozās ar bagāžas siksnām — desmitiem tūkstošu senču neredzamās rokas pievilka siksnas un aizdarīja sprādzes, tie paši senči pavēlēja viņai apņēmīgi sakniebt lūpas un saraukt uzacis. Viņa, Mollija Trevisa, atstās šos angļus kaunā. Neredzamās ēnas prasīja apliecināt, ka tām kopā ar viņu pieder pirmā vieta pasaulē.
Abi vīrieši nemēģināja viņu aizturēt. Diks piedāvāja savu zīdvesteri, paskaidrodams, ka viņas mētelis negantajā lietū samirkšot ka papīrs. Taču Mollija, aizstāvēdama savu neatkarību, tik nicīgi nosprauslājās, ka vecais vairs neizņēma pīpi no mutes, kamēr viņa nebija no ārpuses aizvērusi telts durvis un aizslājusi pa ūdens klāto taku.
— Kā tev šķiet — viņai izdosies? — Dika sejas izteiksme nepavisam nebija tik vienaldzīga kā balss.
— Izdosies? Ja arī viņai pietiks spēka kaut ka nokļūt līdz noliktavai, tikpat viņu pieveiks aukstums un sāpes. Un kur nu vēl briesmīgais vējš! Esi taču pats kādreiz braucis apkārt Horna sēklim pret vēju. Tu gluži labi zini, ko nozīmē vētrā gulēt uz bramrājas, kad tevi kapā krusa un sniegs, plītē sasalis buraudekls, tā ka gribas pamest visu un balsī raudāt. Vai tad vairs prātā kleitas? Viņa tur nepratīs drānu paunu atšķirt no mazgājamās bļodas vai tējkannas.
— Tu tātad doma, ka mums nebūtu vajadzējis vinu laist?
— Vai tev prāts! Velns parāvis, Dik, ja mēs būtu viņu ar varu aizturējuši, murns visu ceļu līdz Dausonai nebūtu miera ne peles alā. Pārlieku liela dūša. Bet šitais gājiens viņai mazliet aplauzīs ragus.
— Jā, — piekrita Diks, — lepna gan. Bet lai nu kā — tomēr drosmīgs skuķis. Protams, viņa bija gatavā rnuļķe, dodamās tādā ceļā, taču ir nesalīdzināmi pārāka par tiem sievišķiem, kas vieni nevar paspert ne soli. Viņa, Toīnmij, ir no tās pašas sugas, no kādas bijušas mūsu mātes, tādēļ nedrīkst viņai ņemt ļaunā lielo dūšu. īstu vīru var izaudzināt tikai īsta sieviete. Bet, lai būtu īsta sieviete, ar lindrakiem vien nepietiek. Tīģeri dzimst tīģerienēm, nevis govīm.
— Vai tu ar to gribi sacīt, ka jācenšas vēl izdabāt, ja šīm uznāk dullums?
— Kādēļ ne? Ass nazis, ja pasprūk, ieķer miesā dziļāk nekā truis, bet tas taču nenozīmē, ka asais tīšām jānodeldē truls.
— Lai nu nazis, kur nazis, bet, runājot par sievietēm, jāsaka — man gan labāk patīk tās bez asumiem.
— Vai tad tu tajās būšanās ko sajēdz?
— Pa druskai, — atteica Tommijs un, pievirzījies tuvāk ugunij, paņēma Mollijas slapjās zeķes, izstiepa tās pār ceļiem un sāka žāvēt.
Diks skumji uz viņu paskatījās, parakņājās pa Mollijas somu, arī apsēdās pie pavarda un izklāja siltumā viņas svārkus un jakas.
— Tu reiz teici, ka nekad neesot bijis precējies.
— Vai es tā sacīju? Jā, neesmu bijis precējies … tas ir… nē, velns parāvis, biju gan precējies! Un labākas sievas nav bijis nevienam visā pasaulē!
— Norāvās no enkura? — Diks plaši pamāja ar roku, tā norādīdams bezgalību.
— Jā, — Tommijs atteica un, mirkli klusējis, piebilda: — Dzemdībās.
Pupas katliņā uz pavarda priekšējā riņķa sāka mutuļot, un Tommijs pastūma katliņu malā. Pēc tam viņš pārbaudīja sausiņus, pabakstīja tos ar skaidu, izņēma no cepeškrāsns un pārsedza ar miklu lupatu. Diks, kā jau viņam līdzīga kaluma cilvēki, arī neuzmācās ar ziņkāri un klusēdams gaidīja.
— Nepavisam ne tāda kā AAollija. Sivašiete.
Diks saprotoši pamāja.
— Nebija tik augstprātīga un iecirtīga, toties turējās blakus vislielākajā grūtumā. Ar airiem mācēja rīkoties ne sliktāk par vīrieti un badu prata ciest pacietīgi kā eņģelis. Lielos viļņos aizgāja uz laivas priekšgalu un saritināja buru kā pieredzējis matrozis. Reiz devāmies uz Teslinu zeltu rakt. Aiz Pārsteiguma un Mazās Dzeltengalves ezera. Pārtika izbeidzās, un mēs sākām ēst suņus. Apēdām suņus, tad ēdām siksnas, mokasīnus un zvērādas. Ja viņa kaut reizīti būtu sūkstījusies vai kaut reizīti iepīkstējusies! Sākumā viņa mani brīdināja: «Taupi pārtiku!» — taču, kad pārtikas pietrūka, man nekad nebija jādzird: «Nu, ko es teicu!» Diendienā viņa atkārtoja: «Nekas, Tom- mij,» — kaut arī pati aiz vārguma tikko spēja slepes pavilkt un kājas bija noberztas asinīs. «Nekas, labāk ciest badu, Tommij, un būt par tavu sievieti nekā ik dienu mieloties pie gaļas podiem un būt virsaiša Džordža sievai.» Džordžs bija čilkutu virsaitis un traki viņā ieķēries.
Tās bija jaukas dienas. Kad atklīdu šaja pusē, es biju izskatīgs puisis. Analaškā aizlaidos no vaļu zvejas kuģa «Polārzvaigzne» un nokļuvu līdz Sithai ūdru mednieku laivā, solīdamies par vedumu atstrādāt. Tur iepazinos ar Laimesbērnu Džeku. Pazīsti?
— Viņš Kolumbijā uzraudzīja manus lašu murdus, — Diks atbildēja. — Liels trakulis, labprāt iedzēra un meitenēm likumu apkārt nemeta?
— Tas pats. Gadus divus nostrādāju pie viņa par kompanjonu — tirgojāmies ar spirtu, segām un tamlīdzīgām precēm. Pēc tam nopirku pats laivu un, lai nejauktu viņam tirgošanos, pārvācos uz Džunu. Tur es sastapu Kil- lisnu, kuru iesaucu par Tilliju. Ieraudzīju viņu indiāņu svētkos jūrmalā, kur gaja vaļā dejošana. Virsaitis Džordžs jau bija uzpircis no stiksiem viņpus kalnu pārejas visas zvērādas un ar pusi savas cilts tikko atgriezies no Dai- jas. Sivašu svētkos bija sanaeis baru bariem, un es tur biju vienīgais baltais. Mani pazina tikai tie, ar kuriem biju ticies pie Sithas, taču no Lairnesbērna Džeka biju par viņiem daudz dzirdējis.
Viņi sarunājās činuku izloksnē, nezinādami, ka es to gaužām labi saprotu; īpaši čalot un triekt ņēmās divas meičas, kas bija ieradušās no Heinca misijas. Glītas skuķes, gribēju jau sākt pietauvoties, tikai varen mutīgas, gatavās žagatas. Tāds asumiņš, ka tupi un turies! Tā kā es viņu sabiedrībā biju parādījies pirmo reizi, tad nu arī mani ņēmās apstrādat pēc notīm, ir neiedomājoties, ka es saprotu katru vārdu.
Es arī neko neizrādīju, bet sāku dejot ar Tilliju, un, jo ilgāk dejojām, jo trakāk viens otram iepatikāmies. «Šis meklē sev sievieti,» viena skuķe uzbilda otrai, bet tā, degunu gaisā paslējusi, atcirta: «Un atradīs arī! Sievietes jau pašas skrien pakal vīriešiem.» To dzirdēdami, mednieki un si'evieši, kas stāvēja apkārt, sāka irgoties un ķiķināt un atkārtot meiteņu asprātības. «Puikiņš jau makten glīts,» atkal uzņēma pirmā. Es tolaik patiesi izskatījos vēl pēc tīrā puikas, kaut gan jau sen strādāju vīra darbu, tādēļ man šie vārdi varen ķērās pie sirds. «Dancina virsaiša Džordža iecerēto,» vāvuļoja otrā. «Pagaidi vien, tūliņ Džordžs ņems rokā airi un tā iezvels, ka šis aizlidos pār kalniem un pār lejām.» Virsaitis Džordžs, kas pirms tam visu laiku drūvējās, to izdzirdis, kļuva itin jautrs un sāka plaukšķināt ar rokām pa ceļgaliem. Viņš bija vīrs kā lācis, un laist darbā airi viņam būtu bijis tīrais nieks.
«Kas tās meitenes ir?» es pavaicāju Tillijai, griezdamies ar viņu džigā. Tikko viņa man nosauca vārdus, es tūliņ atcerejos, ko man par katru bija stāstījis Laimesbērns Džeks. Biju dzirdējis par viņām itin visu, pat tādus sīkumus, kas pašu ciltij nebija zināmi. Bet es turēju mēli aiz zobiem un dejoju tikai ar Tilliju. Šie pa to laiku visi stāvēja apkārt un ņirgājās. «Pacieties, Tommij, vēl mazlietiņ, pacieties vēl mazliet,» es klusībā sevi mierināju.
Nocietos, kamēr beidzās dejošana; virsaitis Džordžs jau bija atstiepis airi, lai nokārtotu rēķinus ar mani. Kad mēs apstājāmies, redzēju — visi gaida, vai sāksies kautiņš. Bet es mierīgi gāju tieši barā iekšā. Tur abas meitenes no misijas atkal palaida tādus jociņus, ka es, kaut arī saniknots, tikko noturējos neiesmējies. Bet tūliņ pēc tam sadevu abām pamatīgi pa adu. «Vai tas būtu viss?» es noprasīju. Tev vajadzēja redzēt, kādi ģīmji viņām izstiepās, kad sāku laist vaļā činuku izloksnē! Nu es vairs ne- rimos. Noskaitīju visu kā no grāmatas — kas ir viņas pašas, kas viņu tēvi, mātes, māsas, brāļi, nevienu pašu neaizmiršu. Cēlu gaismā visus nedarbus, visas nejēdzības, ko viņas darījušas, un ka palikušas kaunā. Šaustīju bez žēlastības. Viss bars salasījās ap mums. Šie vēl nekad nebija dzirdējuši, ka baltais tā ņemas lamāties viņu pašu valodā. Visi smējās pilnā kaklā, tikai abas meičas no misijas ne. Pat virsaitis Džordžs šķita aizmirsis airi. Bet varbūt baidījās laist to darbā, negribēdams, ka sāku runāt arī par viņu.
Meitenes lūdzās: «O, Tommij, nevajag!» Un asaras pašām birst kā pupas. «Lūdzu, nevajag! Mēs būsim labas. No tiesas, Tommij, mēs būsim labas!» Bet viņas bija mani tā aizkaitinājušas, ka nespēju rimties. Apklusu tikai tad, kad abas, ceļos nokritušas, sāka mani lūgties. Palūkojos uz virsaiti Džordžu, kurš joprojām nespēja izšķirties: sākt vai nesākt ķildu ar mani, lidz beidzot nolēma labāk pasmieties, kaut arī ne pārāk jautri.
Ta palika. Kad tovakar atvadījos no Tillijas, sacīju viņai, ka uzturēšos šajā pusē vēl apmēram nedēju un gribētu viņu labi bieži sastapt. Izlikties tie ļaudis neprot, un Ti 1 lijas seja skaidri pauda, cik viņa priecīga, jo bija godīga un atklāta meitene.
Jā, tādu varēja tālu meklēt un neatrast! Itin viegli sapratu, kādēļ viņa iepatikusies virsaitim Džordžam. Taču ar mani sacensties virsaitis nespēja, es viņam pārvilkti baļķi pār ceļu. Gribēju meiteni tūliņ ņemt līdzi laivā un braukt uz dienvidiem, uz Vrangeja salu, kamēr notikums aizmirstas, lai Džordžs paliek ar garu degunu. Taču tik vienkārši tas nebija izdarāms. Viņa dzīvoja pie tēvoča. Tas bija viņai tads kā aizbildnis un sirga ar diloni vai kādu citu plaušu kaiti, un bija jau turpat pie gala. Brīžiem vecajam kļuva labak, brīžiem sliktāk, un Tillija negribēja tēvoci pamest, kamēr tas vēl dzīvs. Pirms aizbraukšanas iegriezos viņu vigvamā paraudzīties, cik ilgi vecais vēl vārgs; bet tas bija meiteni jau sen apsolījis virsaitim Džordžam, tādēļ, mani ieraudzījis, tā pārskaitās, ka pa muti tam sāka aumaļām gāzties asinis.