«Labi,» es atteicu, «tiklīdz tu mani pasauksi.» Un es sāku viņu pa mūsu — balto modei skūpstīt, līdz viņa sadrebēja kā apses lapa. Bet es pats tik traki pazaudēju galvu, ka tikko noturējos neaizskrējis un savām rokām neaizraidījis tēvoci talajā ceļā.
Es braucu uz Vrangeļa salu, garām Svētās Marijas līcim, nonācu pat līdz Karalienes Šarlotes salām: tirgojos, pārvadāju viskiju, darīju visu, kas pagadījās. Pienāca ziema un sals, un es jau dzīros doties atpakaļ uz Džunu, kad saņēmu vēsti no Tillijas.
«Brauc,» teica puisis, ko viņa bija atsūtījusi. «Killisnu saka: brauc tūliņ.»
«Kas tad tur vēl noticis?» es apprasījos.
«Virsaitis Džordžs,» puisis atbildēja, «precēt Killisnu.»
Nu, laiciņš toreiz bija, kad es tev saku! Vējš no ziemeļiem zēģelē mugurā, ko māk, ūdens sasalst, tikko atsitas pret klāju, bet mēs manā vecajā laivā cīnāmies pret vēju simt jūdžu līdz Daijai. Kad izbraucu, man līdzi bija matrozis — indiānis no Duglasas. Taču viņu jau pusceļā vētra noskaloja no klaja. Griezos atpakaļ un trīs lāgi nobraucu gar to vietu — ne ziņas, ne miņas.
— Viņš droši vien aukstajā ūdenī uzreiz sastinga — iebilda Diks, pārtraukdams stāstu un pakārdams Mollijas brunčus tuvāk pavardam. - Būs nogājis dibenā kā svina pika.
— Tā man arī likās. Tālāk braucu viens pats un nokļuvu Daijā vēlu vakara pusdzīvs no aukstuma un izsalkuma. Bija paisums, un es piebraucu laivu grīvā pie paša krasta. Pa upi nebija iespējams tikt uz priekšu ne par collas tiesu, jo saldūdens jau sāka vilkties ciet. Falles un bloki bija tā apledojuši, ka baidījos nolaist grotmastu un klīveri. Vispirms izdzēru pintu savas kravas, tad pametu visu, kā stāv, lai būtu vieglāk attauvoties, satinos segā un gāju taisni uz indiāņu apmetni. Redzēju, ka tur pošas lieliem svētkiem. Cilkuti sabraukuši visi līdz pēdējam — ar suņiem, bērniem un laivām. Un kur nu vēl Suņausis, Mazie Laši un indiāņi no misijas. Cilvēku piecsimt bija sanācis svinēt Tillijas kāzas, un vismaz divdesmit jūdžu apkārtnē neviena vienīga baltā.
Tā ka galvu biju ievīstījis sega, indiāņi mani nepazina. Izlauzies cauri bērnu un suņu jūklim, nokļuvu līdz priekšējām rindām. Plaša laukuma bija samestas kupenas, sakurti ugunskuri un sniegs nomīdīts cietāks par Portlan- des cementu. Turpat blakus ieraudzīju stāvam Til liju sarkanā vadmalas tērpā, krellēm izrotātu, bet viņai preti — virsaiti Džordžu un viņa vecajos. Pašmāju šamanim palīdzēja burvju dakteri no citām ciltīm, un visi kopā viņi rīkoja tur tādus elles pesteļus, ka man salts pār kauliem pārskrēja. Tajā mirklī man ienāca prātā: «Ja pašreiz mani redzētu Liverpūles radi!» Tad atcerējos blondo Gusiju: kad atgriezos no pirrnā jūras brauciena, pamatīgi noslānīju viņas brāli, kuram nepatika, ka māsa cerējās ar vienkāršu matrozi. Pieminēdams Gusiju. raudzījos uz Tilliju. «Dīvaini gan tā pasaule iekārtota,» es prātoju, «cilvēks dažkārt iekuļas tādā jezgā, kada mātei, viņu zīdījot. nav pat sapņos rādījusies.»
Nu labi. Kad ļembasts kļuva vēl skaļaks, piedevām sāka rībēt roņādas bungas un šamaņi gaudoja, cik rīkle spēj, es pačukstēju Til li j a i: «Vai esi gatava?» Velna milti! Viņa pat nenotrīcēja, nepaskatījās uz manu pusi, pat acis ne- samirkšķināja!
«Es zināju,» viņa klusi atbildēja — mierīga, nesteidzīga, kā pavasara paisums bezvēja laikā. «Kur?»
«Pie kraujas, kur beidzas ledus,» es čukstus turpināju. «Kad došu zīmi, skrien turp!»
Es laikam jau pieminēju, ka suņu tur bija, ka ne saskaitīt. Kurp vien acis vērs, visur guļ suņi. īstenībā tie nav nekas cits kā pieradināti vilki. Tiklīdz suga sāk izvirst, viņi mājas suņus no jauna sapāro ar meža vilkiem. Kā tie kaujas! Pie mana mokasīna purngala gulēja viens tāds zvērs, bet pie papēžiem — otrs. Sagrābu vienu aiz astes un sagriezu, ka nobrīkšķēja vien. Suns atžņieba zobus, taču es neļāvu tam satvert manu roku, bet iegrūdu tieši atplestajā rīklē otra suņa skaustu.
«Bēdz!» uzsaucu Tillijai. Tu jau pats zini, kā šiiie suņi villojas. Nepagāja ne minūte, kad pa zemi vārtījās un rēca savi simt suņi, cits citu plosīdami; bērneļi un sievietes pajuka kur kurais, visā apmetnē izcēlās panika. Tillija nemanot aizlavījās, un es viņai pakaļ. Taču tad vēlreiz atskatījos, un piepeši velns mani dīdīja izspēlēt stiķi: nometu segu un devos atpakaļ.
Pa to laiku suņi bija izšķirti un pūlis pamazām sāka atgūties. Taču visi bija sajukuši juku jukām, un vēl neviens nebija pamanījis, ka Tillijas nav.
«Sveiki!» es uzsaucu un pakratīju virsaitim Džordžam roku. «Lai biežāk gaisā paceļas dūmi no taviem katliem un stiksi tev pavasarī sagādā labi daudz zvērādu!»
Lai dievs mani soda, Dik, bet, ja tu zinātu, cik viņš kļuva priecīgs, mani ieraugot! Tillija taču bija izvēlējusies viņu, viņš dabūs meiteni. Kā lai nepalielās? Pa visām apmetnēm jau bija izklīdušas valodas, ka es esmu meičā ieskatījies, tagad viņš, protams, lepns: lai nu skatās, kā viņš mani pieveicis. Bez segas visi mani uzreiz pazina un tūliņ sāka trīt mēles un irgot. Šie varen uzjautrinājās, bet es viņus iepriecināju vēl vairāk, izlikdamies, ka nekā nezinu.
«Kas jums te par svētkiem?» es apvaicājos. «Kurš tad precas?»
«Virsaitis Džordžs,» atbildēja šamanis, zemu paklanīdamies virsaitim.
«Viņam taču jau divas sievas ir.»
«Nekas, apņems vēl vienu. Būs trīs,» šamanis noteica, atkal klanīdamies.
«Ak tā,» es sacīju un novērsos, it kā tas mani nemaz neinteresētu.
Tas šiem nepatika, tādēļ atskanēja saucieni: «Kiliisnuf Killisnu!»
«Kas ir ar Killisnu?» es noprasīju.
«Killisnu — Džordža sieva,» šie auroja. «Killisnu —
sieva!»
Es salēcos un paskatījos uz virsaiti Džordžu. Tas, va- rcn piepūties, apstiprinoši pamāja.
«Viņa nekļūs par tavu sievu,» es bargi noteicu un vēl atkārtoju: «Viņa par tavu sievu nekļūs.» Džordžs aiz dus- ļ māni kļuva zili melns un sāka taustīties pēc naža.
«Hei!» es iesaucos un nostājos svinīgā pozā. «Tūliņ notiks lielā burvestība! Skatieties visi uz mani, skatieties šurp!»
Novilku dūraiņus, pabraucīju augstāk piedurknes un sāku noslēpumaini kustināt pirkstus.
«Killisnu!» iekliedzos. «Killisnu! Killisnu!»
Redzot manu buršanos, indiāņiem kļuva neomulīgi. Viņi nenolaida acu no manis, un viņiem pat prātā neienāca, ka Tillija sen jau gabalā. Vēl trīs reizes nosaucu «Killisnu!», brītiņu pagaidīju un saucu vēl trīsreiz. Darīju to noslēpumaini, lai iztrūcinātu viņus vēl vairāk. Virsaitis Džordžs nesaprata, kas man padomā, un gribēja buršanos pārtraukt, taču šamaņi neļāva, laikam jau ieteica: palūkosimies, ko viņš spēj, un pēc tam pieveiksim ar savu mākslu. Turklāt virsaitis bija tikpat māņticīgs kā pārējie un droši vien baidījās no balto burvestībām.
Un es atkal sāku saukt Killisnu smalkā balsī, gari stiepjot, gaudoju kā vilks, — ne tikai sievas, bet arī vīri sāka drebēt.
«Paraugieties!» iesaucos, izlēkdams uz priekšu, un, pirkstu izstiepis, norādīju uz sievu baru (sievietes allaž vieglāk pieviļamas). «Raugieties!» Cēlu pirkstu aizvien augstāk, it kā ar to sekotu aizlidojošam putnam. Slēju pirkstu augstāk un augstāk, nenovērsdams arī skatienu, lidz iedomātais putns izzuda talē.
«Killisnu,» atkal ierunājos, paskatīdamies uz virsaiti Džordžu, bet pēc tam norādīju uz debesīm, atkārtodams: «Killisnu.»
Lai pērkons mani nosper uz vietas, Dik, bet viņi noticēja! Puse indiāņu iedomājās paši savām acīm redzējuši Tilliju pazūdam debesīs. Tie, kas Džunā dzēra manu vis
kiju, droši vien redzēja vēl lielākus brīnumus! Kādēļ gan nevarēju vienreiz nevainīgi pajokot, ja jau diendienā pārdevu pudelēs ieslodzītus ļaunos garus? Sievas saka nelabi spiegt, bet pārējie sačukstēties. Es sakrustoju rokas uz krūtīm, izslēju galvu, un visi no manis atkāpās.
«Grābiet viņu ciet!» ieaurojās virsaitis Džordžs. Trīs indiāņi metās man klāt, bet es pagriezos tiem pretim un sāku kustināt pirkstus, it kā grasītos nosūtīt viņus turp, kur jau aizlidojusi Tillija, piedevām vēl pamāju uz debesīm. Pēc tam vairs neviens nebija ar mieru ķerties man klāt, kaut viņam solītu vai visas pasaules zeltu. Virsaitis Džordžs pavēl, bet šie nekust no vietas. Tad viņš pats metās man virsū, bet es atkal sāku burties, un arī viņam pietrūka dūšas.
«Lai jūsu šamaņi izdara tādu pašu brīnumu, kādu nupat izdarīju es, lai nosauc Killisnu atpakaļ no debesīm, kur es viņu uzsūtīju,» es viņus izaicināju. Taču šamaņi zināja, kas tiem pa spēkam un kas ne.
«Lai jūsu sievas dāvā jums tik daudz dēlu, cik lasiene izlaiž ikru,» es sacīju, pagriezies uz iešanu, «un lai jūsu totēms nekad nenogāžas, lai jūsu ugunskuru dūmi mūžam ceļas pret debesīm!»
Bet, ja indiāņi būtu redzējuši, kādā ātrumā es joņoju uz laivu, tikko biju ticis tālāk prom no acīm, viņi droši vien būtu nodomājuši, ka paša burvestības man dzenas pa pēdām. Tillija, gribēdama sasildīties, bija atdauzījusi ledu, un mēs tajā pašā mirklī varējām doties ceļa! Velns! Kas tas bija par braucienu! Vējš visu laiku auro aiz muguras, bet ledaini viļņi veļas pāri klājam. Visas lūkas ciet, es pie stūres, Tillija dauza ledu, un tā gandrīz līdz pašai rītausmai. Beidzot piestāju pie Porkjupainas salas. Izkāpām krastā. Bijām tā nosaluši, ka zobs uz zoba neturējās, drēbes samirkušas caurcaurēm, Tillija uz krūtīm žāvēja sērkociņus.
Tā nu iznāk, ka es tomēr kādu mazumiņu par to visu zinu, Dik. Septiņus gaclus nodzīvojām kā vīrs ar sievu gan vētrās, gan rāmā laikā. Bet tad viņa nomira pašā niknākajā ziemas saltumā. Nomira dzemdībās čilkutu fak- torijā. Līdz pēdējam brīdim viņa turēja manu roku, bet sarma līda uz augšu gar durvīm un vilka ciet logu. Ārā vilku gaudoņa un Klusums. Iekšā — Nāve un Klusums. Vai neesi nekad dzirdējis Klusumu, Dik? Lai dievs tev arī nedod to dzirdēt, ja sēdēsi blakus mirējam. Ret es to dzirdēju. Kad elpa kliedz kā tvaikoņa pūtiens tumsā, bet sirds grand kā paisuma bangas pret klintīm …
Viņa bija sivašiete, Dik, bet īsta sieviete. Uzticama un godīga, Dik, uzticama un godīga. Pirms nāves viņa man sacīja: «Sargā manu guļvietu, Tommij, sargā to cieši.» Un es atbildēju: labi. Tad viņa atvēra acis un es skaidri redzēju, ka viņu plosa neizturamas sāpes.
«Biju tev laba sieva, Tommij, tādēļ apsoli man … apsoli,» — vārdi likās iestrēgstam kaklā, «ka otrreiz precēsi balto. Tikai neprecē sivašieti, Tommij. Tagad Džuriā ir daudz balto sieviešu. Es zinu. Tavi ļaudis saukā tevi par «indiānietes vīru», tavas sievietes uz ielas no tevis novēršas, un tu neej pie viņām ciemos kā citi vīrieši. Kādēļ? Tādēļ, ka tev sivašiete par sievu. Vai nav tiesa? Bet tas nav labi. Tāpēc es mirstu. Apsolies. Noskūpsti mani par zīmi, ka esi apsolījis.»
Es viņu noskūpstīju, viņa iesnaudās un pusmiegā čukstēja: «Tas ir labi.» Un nākamajā mirklī, kad piespiedu ausi viņai pie pašām lūpām, lai dzirdētu, viņa vēl izdvesa: «Sargā, Tommij, manu guļvietu …» Tā viņa nomira dzemdībās tur čilkutu faktorijā.
Telts vētras grūdienos drebēja un grīļojās. Diks no jauna piebāza pīpi, bet Tommijs uzlēja tēju un nolika uz pavarda malas līdz Mollijas pārnākšanai.
Bet kā klājās tai, kuras acīs dzirksteļoja nicināšana un kuras dzīslās dumpojās jenkiju asinis? Nekā vairs nesaredzēdama, klupdama krizdama, četrrāpus, vēja aizrautu elpu viņa atkūlās līdz teltij. Vētra raustīja un pluinīja lielo maisu viņai plecos. Sastingušiem pirkstiem viņa sāka raustīt aizvarus pie telts ieejas, bet durvis viņai atvēra Tommijs un Diks. Saņēmusi pēdējos speķus un lepnuma paliekas, viņa grīļodamās iestreipuļoja teltī, bet tūliņ arī pusnesamaņā nokrita uz grīdas.
Tommijs atraisīja siksnas un stīvēja maisu uz telts kaktu. Kad viņš nastu pacēla, tur iegrabējās kastroļi un pannas. Diks, kas patlaban lēja krūzītē viskiju, uz mirkli aprāvās un piemiedza aci. Tommijs pamirkšķināja pretī. Bez skaņas, ar lūpām vien viņš pačukstēja: «Kleitas,» — bet Diks brīdinot papurināja galvu.
— Seku, sirsniņ, — viņš sacīja, kad Mollija bija izdzērusi viskiju un cik necik atguvusies. — Sitās drēbes ir izžuvušas. Pārģērbieties. Mēs iziesim nostiprināt telti.