— Nekādā gadījumā, ser.
— Labs ir! Jūs dzird, tukši pauri, ko nupat pateic Kentuki? Tagad es parunās ar Billu. Bills to amatu pē- prot un taisās pakārt man par pirmo zorti?
— Neraizējies! Tikai netraucē, un tev pašam būs tīrais prieks. Es savu darbu protu.
— Vai tavs prātiņš apjēdz, Biil, ka vēns un vēns ir div? Un ka vēns un div ir trīs? Skaidrs?
Bilis pamāja.
— Un, kad tev ir div, tad tev nav trīs. Skaidrs? Un tagad klausēs uzmanīg: lai kādu varēt pakārt, ir vajadzīgs trīs lēt. Pirmo lēt — cilvēks. Labi, cilvēks tev ir. Otro lēt — virve. Lausonam ir virve. Bet paskat visapkārt. Jums nav nekā, kur to virv uzmest! Nu, ko jūs tagad teiks, ko?
Vīri kā pēc pavēles ļāva acīm pārslīdēt pār sniega lauku un ledāju. Visapkārt pletās bezgalīgs klajums, līdzenums bez pauguriem un izciļņiem — tuksnesīgs, apnicīgs, vienmuļš. Ledū kaltā jūra, līdzenais krasts, kailie pakalni tālumā un visam pāri — gluda sniega sega.
— Ne koka, ne kraujas, ne būdas, pat neviena telegrāfa staba! — Rudais Bills novaidējās. — Neviena kāķa, pie kā pakārt šitādu milzeni, lai viņam pēdas pie zemes neskaras. Ko mēs iesāksim? — Kārām acīm viņš noraudzījās uz to Jana ķermeņa daļu, kas atrodas starp galvu un pleciem. — Nu, ko iesāksim? — viņš bēdīgi atkārtoja, pievērsdamies Lausonam. — Met virvi prom! Dieviņš gan laikam nav radījis šo zemi priekš tā, lai uz tās dzīvotu cilvēki. Tā nu viņš ir.
Jans triumfā pavīpsnāja.
— Tad es nu ies uz telt uzpīpēt.
— Tev laikam taisnība, Bili, — ierunājās Lausons, — bet tu esi pēdīgais stulbenis, tā nu viņš ir. Taču es velti neesmu jūrnieks, gan es jūs, sauszemes žurkas, pamācīšu. Vai par trīsi esat ko dzirdējuši?
Matrozis, ilgi nekavēdamies, ķērās pie darba. Rīku noliktavā, kur rudenī bija novietota laiva, viņš sameklēja divus garus airus. Tos viņš pie platajiem galiem sasēja gandrīz taisnā leņķī, tad izraka sniega dziļas, šauras bedres, kur iespiest airu tievgaļus. Sastiprinājuma vietā viņš piesēja divas virves: vienu galu apmeta ap ledus kluci jūras krastā, otru pasvieda Billam.
— Še, puikiņ, stiep nu!
Jans ar šausmām vēroja, kā viņam tiek celtas karātavas.
— Nē, nē! — viņš iebrēcās, atkāpdamies un sažņaugdams rokas dūrēs. — Nevajag! Es negrib karātēs! Jus koka pauri! Panāk šurp, es visus noliks! Es nepadosēs! Es drīzāk izlaidīs gar, bet nekarāsēs!
Matrozis lika diviem saķert trakojošo Janu. Vīri atkal valstījās pa sniegu, it kā gribēdami šās traģēdijas atveidu iemūžināt baltajā segā, ar ko daba pārklājusi tundru. Tiklīdz no kamola pastiepās ārā Jana roka vai kāja, Lausons zibenīgā ātrumā uzmeta tai virvi, un, lai cik neprātīgi Jans atvairijas, spārdījās un lādējās, pakāpeniski viņu tomēr sasēja un aizvilka līdz nepielūdzamajam trīsim, kas gulēja sniega baltumā kā milzīgs cirkulis. Rudais Bills uzmeta sodāmajam cilpu kaklā tā, ka sa- vilkuma vieta piegūla tieši pie Jana kreisās auss. Misters Teilors un Lausons satvēra virves vaļējo galu, gatavi pēc pirmās komandas sliet karātavas augšā. Bills vēl vilcinājās, tīksminādamies ap savu precīzo darbu.
— Herr Gott! Skatētēs!
Jana balsī skanēja tādas šausmas, ka vīri pameta visu un pagriezās atpakaļ.
Sakritusi telts pacēlās, sienas salīgojās, un krēslā, kas kļuva arvien biezāka, telts gāja tieši pie viņiem, streipuļojot kā piedzērusi. Nākamajā mirklī Džons Gordojis bija sagrābstījis telts ieejas spraugu un izlīda ārā.
— Kāda vel … — ieraudzījis notiekošo, viņš aprāvās pusvārdā. — Liecieties mierā, es esmu dzīvs! — viņš nikni iekliedzās, pieiedams pie pārējiem.
— Atļaujiet jūs apsveikt ar izglābšanos no nāves, mister Gordon, — vāvuļoja misters Teilors. — Jūs esat izglābies par mata tiesu, ser.
— Pie velna apsveikšanas! Jūsu dēļ es būtu varējis nosprāgt un sapūt!
'Un Džons Gordons laida vaļā izteiksmīgu, spēcīgu lāstu straumi, kuras saturā bija tikai epiteti un uzrunas.
— Biju tikai apdullināts, — viņš turpināja, kad bija sirdi atvieglojis. — Vai esi kādreiz pirms nokaušanas zvēlis vērsim pa galvu, Teilor?
— Jā, ser, mājās šad tad iznāca tā rīkoties.
— Nu redzi, ar mani notika gluži tāpat. Lode, garām svilpdama, aizķēra pakausi, apdullināja mani, un 1as bija viss.
Tad viņš pievērsās sasietajam.
— Slienies augšā, Jan! Lūdzies piedošanu, citādi piekaušu tevi līdz nabagam. Un jūs stāviet mala!
— Nekā es nelūgs! Atsēn tikai mani vaļa, un es tev parādīs! — attrauca strūgalvīgais Jans, kuru vēl joprojām dīdīja velns. — Un, kad es būs tev noslānījis, tad es ņems prēkšā tos stulbeņus cit pēc cit.