tūristu dāmas, atdusēdamās lapotnes ēnā zem hau kokiem, kas nožogoja Moānas viesnīcas pludmali, noelsās vien, kad LI Bārtons ar savu sievu Idu iznāca no peldu mājiņas. Un, kamēr tie abi soļoja viņām garām un tālāk lejup uz smilšaino liedagu, elsieni nespēja rimties. Ne jau LI Bārtona ārējais izskats viņas pavedināja uz pārsteiguma nopūtām. Tūristu dāmas nebija no tās sugas, kuras noelstos, tikai ieraudzījušas vīrieša augumu peldkostīmā, lai arī cik krāšņi būtu veidotas šā auguma līnijas un muskuļi. Treneri un cilvēku skaistuma vērtētāji gan būtu aiz
patikas ievilkusi elpu, aplūkojot viņa ārieni. Tomēr viņi nepūstu tā, kā to darīja sievietes, kuru nopūtas norādīja uz morālu satricinājumu.
Ida Bārtona bija viņu sašutuma un neatzinības cēlonis. Viņas to visā nopiētnībā neieredzēja jau no pirmā acu uzmetiena. Pašas gan viņas domāja — jā, viņas dedzīgi centās sevi apmānīt, — ka sašutumu iesvēlis Idas peldkostīms. Tomēr jau Freids ir norādījis, ka gadījumos, kad skarti dzimumu jautājumi, daudzas personas visā nopietnībā sliecas vienu parādību dēvēt kādas citas vārdā un tad par šo pārdēvēto parādību stāvēt un krist tik kaismīgi, itin kā tā būtu pati īstenā.
Idas Bārtonas peldkostīms bija ļoti jauks, kādi jau nu sieviešu peldu apģērbi mēdz būt. Tas bija joti smalkas, melnas, grodas vilnas kostīms ar baltām apmalī- tēm, baltu jostu, augstu kakla segumu, īsām piedur- knītēm un bruncīšiem. Bruncīši bija īsi, bet stilbiem cieši apglaustās biksītes vēl īsākas. Taču turpat pludmalē tuvējā Airētāju kluba priekšā brida ūdenī vai nāca no tā ārā savas pārdesmit sievietes, neierosinādamas nevienu sašutuma nopūtu, kaut gan bija ģērbušās daudz izaicinošāk. Viņu vīriešu parauga peldtērpi, kuru apspīlētās biksītes un bruncīši bija tikpat īsi, apņēma ķermeni ļoti cieši, piedurkņu trūka pavisam — gluži kā vīriešu peldkostīmiem, pie tam piedurkņu izgriezumi bija ļoti dziļi un plati, bet atsegtās paduses liecināja, ka valkātājas piemērojušās 1916. gadā modē nākušajam dekoltē.
Tātad vainojams nebija Idas Bārtonas peldu ģērbs, kaut gan sievietes sevi apmānīja, pieņemdamas, ka tieši tas. Pirmkārt, teiksim, vaina bija viņas kājās, vai arī, teiksim, pirmkārt, visā viņas būtnē, viņas sievišķības maigumā un mirdzumā, kas apžilbināja skatītājas. Gan aristokrātiska vecava, gan nobriedusi matrona, gan jauna meitene, kuras saudzīgi aizsedza savus maigi apaļīgos muskuļus vai slēpa bālo siltumnīcas sejas krāsu hau koku lapotnes paēnā, visas acumirklī izjuta viņas izaicinājumu. Viņa bija tām drauds, viņas pārākums šķita kā aizvainojums šo sieviešu pašu izvēlētajā un dažreiz arī veiksmīgajā dzīves spēlē.
Tomēr to viņas neteica. Pat ne pašas sev viņas nepieļāva šādu domu. Viņas uzskatīja, ka vainīgs esot peldkostīms, un tā arī stāstīja cita citai, nemaz neievērodamas tās pārdesmit sievietes, kas bija ģērbušās vēl pārdrošāk, toties nebija tik bīstami skaistas. Ja kāds spētu izkristalizēt šo sašutušo dāmu dvēselēs to, kas slēpās pašā pamatā Idas kostīma nosodījumam, izrādītos, ka tā ir sievišķīgi greizsirdīga doma: nevienai sievietei, kas ir tik skaista kā ši, nedrīkst ļaut izrādīt savu skaistumu. Tas nebija godīgi pret viņām. Kādas izredzes tad viņām palika iekarot sev vīriešus, ja priekšplānā izvirzījās tik bīstama sāncense?
Sīs dāmas pelna attaisnojumu. Lūk, piemēram, Sten- lijs Patersons teica savai sievai, kanjēr viņi abi pēc peldes žāvējās smiltīs pie sīkās saldūdens urdziņas, kurai pāri brida Bārtoni, lai nokļūtu Airētāju kluba liedagā:
— Ak dievs, tu visa skaistā un brīnumainā kungs, nu paskaties uz tiem! Mīļā, vai tu kaut vienai sievietei esi redzējusi šādas kājas! Paraugies, cik tās apaļīgas un cik tievas kļūst pie potītēm! Tās ir kā zēna kājas. Esmu redzējis spalvas svara cīkstoņus dodamies ringā — tiem bija tādas kājas. Un tomēr tās ir pilnīgi sievišķīgas kājas. Neviens visā pasaulē par to nešaubīsies. Kāds augšstilba līnijas velvējums priekšpusē! Un izlīdzināti samērīgais pilnīgums mugurpusē! Un kā šīs pretēji izliektās līnijas slaidi pievienojas celim, kas tiešām ir celis! Man taisni pirksti kņud. Kaut nu tepat uz vietas bijis pie rokas kāds piciņš māla!
— Tas ir īsts sievietes celis, — sieva tam piebalsoja, ne mazāk aizrāvusies, jo arī viņa, tāpat kā vīrs, bija tēlniece. — Redzi, kā lokoties zem ādas darbojas stiegras. Celis ir tik labi veidots un par laimi nemaz nav iegrimis tauku kārtā. — Viņa apklusa, lai nopūstos, iedomādama pati savus ceļus. — Tik nevainojami skaists un tik glezns. Burvīgi! Nu es reizi par visām reizēm redzu cilvēka miesas krāšņumu. Nezin kas viņa tāda varētu būt?
Stenlijs Patersons, nogrimis alksmīgā aplūkošanā, no jauna atsāka savu partiju šinī slavinājuma korī.
— Ievēro, ka viņai ceļu iekšpusē nav apaļīgo muskuļu izciļņu, kas tik daudzu sieviešu ceļiem liek izskatīties mezglainiem. Tās ir kā zēna kājas, stingras un drošas …
— Un jaukas sievietes kājas, tādas maigi apaļīgas, — viņa sieva trauca līdzsvarot. — Un parau, Stenlij! Paskaties, kā viņa soļojot balstās uz kāju pirkstu spilventiņiem! Šāds solis viņu dara vieglu kā gulbja pūku. Ik solis šķiet nedaudz paceļam viņu no zemes, un katrs nākamais liekas vēl mazliet augstāks, līdz rodas iespaids, ka viņa lido vai arī nupat, nupat pacelsies gaisā un aizlidos …
Tā sprieda Stenlijs Patersons un viņa sieva. Bet viņi bija mākslinieki,A tālab viņu acis atšķīrās no tām cilvēk- acu baterijām, zem kuru apšaudes vajadzēja iet Idai Bārtonai un kuras bija sagrupējušās uz Airētāju kluba lanai un hau koku ēnā tuvējā kaimiņu pludmalē. Lielākā tiesa Airētāju kluba publikas bija nevis iebraucēji tūristi, bet gan kluba biedri un sensenie Havajas iemītnieki. Bet pat šīs veclaiku sievietes noelsās.
— Tas nu patiesi ir piedauzīgi, — Henlijam Blekam teica viņa sieva, gadus četrdesmit piecus veca, pilnmie- sīga matrona, kas, dzimusi Havaju salās, par Ostendi pat ne dzirdējusi nebija.
Henlijs Bleks ar kritiski iznīcinošu skatienu aplūkoja sievas līdz nejēdzībai bezveidīgo un plumpīgo Jaun- anglijas peldtērpu, kas šķita atlicis no pirmsledus laikmeta. Viņi bija precējušies jau pietiekami ilgus gadus, tādēļ vīrs uzdrošinājās izteikt savu spriedumu bez kādas kautrēšanās:
— Blakus tās svešās sievietes peldkostīmam tavējais rādās taisni nepieklājīgs. Tu izskaties kā kaunīgs radījums, kas ar apģērba ķēmīgumu lūko slēpt kādu slepenu kroplību.
— Viņa nes savu ķermeni kā spāņu dejotāja, — misis Patersona sacīja vīram, jo arī tie abi bija pārbriduši pāri urdziņai, lai labāk varētu vērot skaisto ainu.
— Dieva vārds, nudien tā, — Stenlijs Patersons pievienojās. — Viņa man atgādina Estrellitu. Torss pietiekami nosliekts uz priekšu, viducis slaids, vēders nav pārāk ierauts, un muskuļi tam kā zēnam bokserim — tie droši sargā vēderu pret sitieniem. Muskuļiem tādiem arī jābūt, lai viņa varētu tā nest savu augumu un tā izbalansēt muguras muskulatūru. Ievēro šo muskuļu izliekumu mugurā! Nu gluži kā Estrellitai.
— Cik gara viņa būs, kā tu domā? — sieva iejautājās.
— Grūti noteikt, — vīrs vērtēdams atbildēja. — Iespējams, ka viņa ir piecas pēdas vienu collu, bet varbūt arī piecas pēdas un trīs vai četras collas gara. Maldina viņas gaita, tiešiv tāda, kā tu attēloji, — gandrīz vai lidošana.
— Jā, kā tad, — misis Patersona pievienojās. — Aiz enerģijas pārpilnības viņa, šķiet, visu laiku turas uz pirkstgaliem un nemitīgi ce{as arvien augstāk.
Stenlijs Patersons brīdi apsvēra.
— Tā vien būs, — viņš izlēma. — Viņa tiešām ir neliela auguma. Bez kurpēm mērījot, es dotu tai piecas pēdas divas collas. Un svars, manuprāt, nebūs lielāks par simt desmit vai simt astoņām mārciņām — nu, visaugstākais, simt piecpadsmit.
— Nekādā ziņā viņa nesver simt desmit, — sieva pārliecināti paziņoja.
— Un, ja viņa būs apģērbusies, vēl pievienojot šo iznesību (ko veido viņas dzīvīgums un gribas spēks), varu derēt, neviens viņu nesauks par maza auguma sievieti.
— Es zinu gan šo tipu, — sieva pameta ar galvu. — Satiec tādu kaut kur cilvēkos, un tev rodas sajūta, ka viņa, ja arī nav izteikti gara sieviete, tomēr sniedzas krietni pāri vidusmēram. Un tālāk — vecums?
— Šai ziņā nu tev vairāk sapratnes, — viņš atvai- rījās.
— Viņai var būt divdesmit pieci, var būt arī trīsdesmit astoņi…
Bet Stenlijs Patersons pavisam nepieklājīgā veidā bija piemirsis klausīties.
— Ne jau tikai viņas kājas vien, — tas sajūsmināts izsaucās. — Visa viņa! Nu paskaties uz šo glezni veidoto rokas stilbu. Un cik lieliskā lokā tas pāriet uz plecu. Un bicepss! Tas taču ir dzīvs. Saderu, ka viņa spēj to savilkt ietekmīgā muskuļu kamolā . Neviena sieviete — un vismazāk tāda kā Ida Bār- tona — nevarēja palikt neziņā par efektu, kādu viņas parādīšanās izraisījusi gar visu Vaikiki liedagu. Tomēr Ida nebija tik sīki iedomīga, lai justos aplaimota, gluži otrādi, tas viņu kaitināja.
— Nu es atminos, — Lī Bārtons piebilda, — tas ir bijis tieši tajā laikā, kad es, tāds pusaudzis vēl, ierados šeit kādas nedēļas padzīvot — mēs toreiz klaidojām apkārt. Es droši vien tai laikā būšu saticis tevi šeit pludmalē — tu, jādomā, biji viens no tiem bērneļiem, kas te šaudījās pa ūdeni kā zivteles. Apžēlojies, visas sievietes šeit toreiz jāja, sēdēdamas šķērsām seglos, un vēl ilgs laiks pagāja, pirms pārējā sieviešu pasaule bija pāraugusi šo aizspriedumu par nekautrību un arī atrada par iespējamu sēdēt zirgā jāteniski. Es pats tolaik šajā piekrastē mācījos peldēt. Iespējams, ka mēs abi tajos pašos viļņos esam mēģinājuši izmācīties vizināšanos uz bangām vai arī es varbūt kādreiz iešļācu tev mutē pilnas saujas ūdens, par ko tu atmaksāji, parādīdama man mēli…
Lī Bārtonu iztraucēja labi dzirdams sašutuma elsiens,
ko izdvesa kāds zirneklīgs sievišķis, turpat netālu sauļodamies un neveikli šjaucīdamies pa smiltīm peldkostīmā, kas bija līdz riebīgumam neglīts, un viņš ievēroja, ka sieva nevilšus gandrīz manāmi saslienas.
— Es tikai pasmaidu, man tas patīk, — viņš tai teica. — Tas tavus mazos drosmīgos pleciņus saceļ vēl dros- mīgāk. Varbūt tas dara tevi mazliet kautrīgu, bet tai pašā laikā arī muļķīgi pašpārliecinātu.
Jo redziet, jau iepriekš varu darīt zināmu, ka Lī Bārtons bija pārcilvēks, bet Ida Bārtona — pārcilvēciska sieviete, — vismaz viņi bija personības, ko šādi mēdz apzīmēt zaļknābji grāmatu recenzenti, gan sieviešu, gan vīriešu dzimuma plānā galdiņa urbēji un sholastiski bālasinīgi kritiķi, kuri, raudzīdamies pāri savas pliekanās dzīvītes vienmuļībai, nav spējīgi saskatīt nevienu lielisku cilvēkbērnu, ja tas pārsniedz viņu apvārsni. Sie pliekanie ļautiņi, mirušās pagājības atbalsis, kas paši sevi uzbāzīgi izraudzījuši par mantijas šlepes nesējiem tagadnei un nākotnei, šie citu vietā dzīvojošie surogātu baudītāji, kas nespēj izjust tiešamību, līdzīgi einuhiem apgalvo, — tālab ka viņu pašu būtība, viņu vide un viņu miesas slābā iekairināmība ir tikai pelēcīgi viduvēja, — ka neviens vīrietis, neviena sieviete nespējot pacelties pāri pelēcīgai viduvējībai.
Tā kā viņos pašos lieliskuma nav, viņi noliedz lieliskumu visā cilvēcē; būdami pārāk bailulīgi aušībām un trakulībām, viņi turas pie ieskata, ka aušības un trakulības jau sensenis izbeigušās, pats vēlākais — vismaz viduslaikos; tā kā paši viņi lipinās līdzīgi sīkām svecītēm, viņu vārgās acis apžilbst un kļūst aklas citu dvēseļu ugunsgrēku liesmojumā, kas atblāzmo viņu debesīs. Spēka viņiem nav vairāk kā pigmejiem, tālab citos viņi nespēj aptvert spēku, kas lielāks nekā pašiem. Senās dienās esot dzīvojuši milži, tomēr viņu pašu sapelējušās grāmatas viņiem stāsta, ka milži sen jau izzuduši, bet no tiem atlikuši vienīgi kauli. Kas nekad nav redzējis kalnus, tam kalni arī neeksistē.
Paši mitinādamies sava mūžam omulīgā pīļu dīķa dūņās, tie apgalvo, ka neviena būtne ar spožu skatienu un ' starojošu ārieni nav iespējama ārpus pasaku grāmatām, veciem nostāstiem un seniem ticējumiem. Nekad viņi
nav redzējuši zvaigznes un tālab noliedz tās. Nekad viņi nav skatījuši spožos ceļus un mirstīgos, kas soļo pa tiem, tālab viņi pieņem, ka nav ne šādu spožu ceļu, ne arī stariem vainagotu mirstīgo, kas staigā šos spožos ceļus. Uzskatīdami savu acu sīkos redzoklīšus par visuma centru, viņi visumu spēj iedomāties tikai savos jēdzienos, un pēc savām kārnajām personībiņām viņi gatavo nožēlojamus mērkokus, ar kuriem mērīt starojošās dvēseles, sacīdami: «Tik lielas ir visas dvēseles un ne vairāk; nav iespējams, ka pastāvētu diženākas dvēseles nekā mums, un mūsu dievi gan zina, ka mēs esam diženi veidoti.»
Tomēr visi vai gandrīz visi liedagā piedeva Idai Bār- tonai kā viņas peldkostīmu, tā arī ķermeņa formas, kad viņa ielēca ūdenī. Plaukstas pieskāriens vīra plecam, uzlūgums un izaicinājums viņas smaidošajā sejā, un abi tie kā viens paskrēja kādus sešus soļus un kā viens nolēca no valgi blīvajām krastmalas smiltīm, ķermeņiem gaisā aprakstot lēzenu loku, pirms tie skāra ūdeni.
Vaikiki piekrastē ir divas bangotnes: lielā, krēpjainā vīriešu bangotne, kas rēc tālu viņpus lēkšanas torņa, un mazāka, mīlīgāka — vahine jeb sieviešu bangotne, kuras viļņi plīst pie paša krasta. Šeit vēl ir ļoti sekls, te var brist simtiem un atkal simtiem pēdu, līdz sasniedz dziļumu. Tomēr, ja ārējā bangotne viļņo spēcīgi, arī vahine bangotne var plīst trīs četru pēdu augstumā, tā ka pašā krastmalā cietā smilšu pamatne var atrasties gan trīs pēdas, gan arī trīs collas zem virsējo putu jūkļa. Nirt no krasta šajos viļņos, uzlidojot gaisā pēc strauja ieskrējiena, lidojumā pagriežoties tā, lai atrastos ar kājām augšā, un tādā veidā ieslīdēt ūdenī ar galvu pa priekšu — tur vajag lieliski pazīt viļņus un prast noteikt to bangojumu atstarpes, kā arī nepieciešama trenēta ķermeņa veiklība, lai mestos šādā nepastāvīgā dziļumā, šķeļot ūdeni ar skaistu un bezbailīgu lēcienu uz galvas, pie tam nonirstot vienlarkus jāmanās pielāgoties piekrastes seklumam.
Tas ir jauks, skaists un pārgalvīgs paņēmiens,Hko nevar iemācīties vienā dienā — ko nevar iemācīties nemaz,
ja negrib izbaudīt dažu labu krietnu triecienu pret jūras dibenu, vienu otru reizi tikai par mata tiesu paglābjoties no sadauzīta galvaskausa vai lauzta spranda. Šeit, šinī pašā vietā, kur abi Bārtoni tik skaisti ienira, pirms divām dienām kāds Stenfordas treka atlēts bija lauzis kaklu. Viņš bija kļūdījies, aprēķinādams vahine bangot* nes viļņu celšanās un plakšanas starplaiku.
— Nu jā, profesionāle, — Henlija Bleķa kundze nosmīnēja pret savu vīru, redzēdama Idas Bārtonas izveicību.
— Jādomā, kāda varietē dejotāja, — bija viens no daudziem līdzīgiem vērtējumiem, kādus ēnā sēdošās sievietes atkal un atkal pašapmierināti papauda cita citai, jo šādā pašapmānā tīri kā burvju līdzeklī atrada lielu gandarījumu, apzinoties mantīguma un sabiedriskā stāvokļa atšķirību starp sievieti, kam jāstrādā, lai būtu ko ēst, un viņām pašām, kas nestrādāja iztikas pēc.
Šinī dienā bangotnes Vaikiki piekrastē bija sevišķi spēcīgas. Vahine bangotne bija trakulīga diezgan pat labiem peldētājiem. Bet tālāk ārpusē, kanaku jeb vīriešu bangotnē, nerādījās neviens. Ne jau tāpēc, ka tie desmiti jauno bangu jātnieku, kas tagad dīki slaistījās pa liedagu, nebūtu spējīgi vai pat baidītos doties turp, — vienkārši tāpēc, ka pat viņu vislielākās airu laivas apgāztos, bet bangu braucamie dēļi pārmestu kūleni, jo pērkonīgi rēcošie viļņi pārāk mežonīgi slējās pret debesīm un atkal gāzās lejup. Paši viņi — vismaz lielākā tiesa — gan spētu izpeldēt, jo cilvēks var peldēt cauri plīstošiem viļņiem, kam pāri tikt nav pa spēkam ne laiviņām, ne bangu braucamiem dēļiem; bet slīdēt pa viļņu virsmām, putu apšalktiem, stāvēt pilnā augumā virs bangu mugurām, lai auļojoša zirga ātrumā trauktos uz krastu, — lūk, tieši šī jau bija iemīļotā izprieca, kuras dēļ viņi vispār braukuši no Honolulu uz Vaikiki.
Devītā numura glābšanas laiviņas kapteinis, pats likumīgs Airētāju kluba biedrs un apbalvots ar daudzām medaļām garo distanču peldējumos, nebija pamanījis Bārtonus ielecam ūdenī un pirmo reizi ieraudzīja tos jau viņpus pēdējās drošības virves, pie kuras turējās vesela peldētāju girlanda. Kopš tā brīža, stāvēdams novērošanai izdevīgajā otrā stāva lanai, viņš tos vairs neizlaida no acīm. Kad tie neapstādamies traucās tālāk garām tērauda lēkšanas tornim, kurā patlaban izklaidējās tikai daži visprasmīgākie nirēji, viņš īgni noņurdēja pie sevis: «Nolāpītie malahini!»
Vārds malahini nozīmē jaunpienācēju, mīkstpēdiņu; un, kaut arī viņu peldēšanas paņēmieni nenoliedzami bija skaisti, kapteinis zināja, ka neviens cits kā tikai malahini uzdrošinātos laisties iekšā brāzmainajā straumē aiz lēkšanas torņa. Tālab arī devītās laiviņas kapteinis bija tik saīdzis. Viņš nokāpa liedagā un, bilz- dams klusu vārdiņu gan še, gan tur, tā pa vienam vien salasījis visspējīgāko bangu pārvarētāju komandu, atkal atgriezās uz lanai ar tālskati rokā. Pavisam neuzkrītoši šī komanda, skaitā seši airētāji, atvilka devīto numuru ūdens malā, pārlūkoja, vai airi un viss pārējais sagatavots steidzamai izbraukšanai, un tad bezrūpīgi sagula smiltīs ap laivu. Viņu pienākums bija stingri uzmanīties, lai neviens nenojaustu, ka gatavojas kam nopietnam, kaut gan viņi arvien zagšus pameta pa skatienam augšup uz savu kapteini, kas sasprindzināti vērās tālskatī. •
Kanāla gultni bija veidojusi saldūdens strāva. Koraļļi nevar dzīvot saldūdenī. Bet straujumu kanālam piešķīra milzīgo bangotnes viļņu brāzmojums pret krastu. Nespēdami noturēties liedagā, kur uzšļākuši, un netik-, dami atpakaļ, jo pretī tiem gāzās nemitīgi pret krastu traucošā kanaku bangotne, iesprostotie ūdens vāli atrada izeju jūrā gan pa šokanāla gultni, gan arī zemūdens strāvu veidā pa jūras dibenu zem plīseņiem. Arī pašā kanālā plīsa lieli viļņi, tomēr ne gluži tik spēcīgi un ar tādu baigu varenību kā pa labi un pa kreisi no tā. Tālab arī laiviņa vai īpaši izveicīgs peldētājs varēja uzdrošināties doties šajā kanālā. Tomēr šim peldētājam vajadzēja būt sevišķi spēcīgam, lai varētu veiksmīgi lauzties pretī ūdens brāzmām. Tāpēc devītā numura kapteinis neatslābināja vērību un nemitējās paklusām lādēt malahini, būdams netīkamajā pārliecībā, ka šie abi malahini piespiedīšot viņu laist devīto numuru jūrā un doties tiem pakaļ, kad būšot atskārtuši, ka straume ir pārāk spēcīga, lai varētu peldēt tai pretī. Ja pats būtu iekūlies tādā klizmā, viņš būtu griezies vairāk pa kreisi, uz
Dimanta Galvas pusi, un tādējādi nok|uvis kanaku ban- gotnes pret krastu vērstajā plūdumā. Bet tāpēc jau tas ari bija viņš, divdesmit divus gadus vecs bronzas krāsas Herkuless, visblondākais gaišmatis, kādu vien subtropu saule jebkad nodedzinājusi mahagonija brūnumā; viņa ķermenis, auguma līnijas un muskulatūra stipri līdzinājās hercoga Kahanamoku lieliskajam ķermenim. Simt jardu peldējumā pasaules čempions vienmēr uzvarēja viņu, bet vairāku jūdžu distancē viņš spēja šim čempionam appeldēt riņķī un apkārt.
Neviens no ļaužu simtiem visa piekrastē, ja neskaita šo kapteini un viņa komandu, nezināja, ka Bārtoni aizpeldējuši garām lēkšanas tornim. Visi, kas bija vērojuši viņus aizpeldam, pats par sevi saprotams, domāja, ka viņi piebiedrojušies pārējiem tur uz torņa.
Kapteinis pēkšņi uzlēca uz lanai margām, ar vienu roku turēdamies pie pīlāra, un atkal vērsa tālskati pret abiem galvu plankumiņiem. Viņa aizdomas apstiprinājās. Šie abi dulnie bija nogriezušies no kanāla pretī Dimanta Galvai un nu atradās kanaku bangotnei tieši jūras pusē. Vēl trakāk, kamēr viņš raudzījās, tie jau gatavojās doties malup tieši kanaku bangotnei cauri.
Kapteinis aši pameta skatienu lejup uz laivu, bet, kamēr viņš vēl skatījās un kamēr šķietami laiskie apkalpes locekļi gausi slējās kājās un ieņēma savas vietas pie laiviņas, lai tūdaļ varētu dzīt to ūdenī, viņš izšķīrās. Pirms laiviņa paspētu nokļūt līdz kanālam, šim vīrietim un sievietei jau būtu beigas. Un, ja arī pieņemtu, ka tā vēl pagūtu viņus sasniegt, tajā mirklī, kad laiviņa laistos iekšā kanaku bangotnē, tā tūdaļ apgāztos, un tad pat viņu visstiprākajam peldētājam būtu gaužām vājas izredzes izglābt cilvēku, kuru krēpjaino viļņu masas patlaban samaļ pulverī, dauzot pret jūras dibenu.
Kapteinis redzēja pirmo kanaku vilni, kas pats gan bija liels, bet saviem brāļiem līdzās šķita sīciņš, no jūras puses izslienamies aiz abiem peldošajiem punktiņiem. Tad viņš redzēja tos pārejam kraulā, abus līdzāsr ar sejām lejup, visā garumā izstiepušos virs līmeņa, kamēr kājas vērpās kā propelleri un rokas kūla ūdeni straujos pārmaiņu vēzienos, palielinot ātrumu, lai tuvinātos tā viļņa ātrumam, kurš dzinās tiem pakaļ; tad,
tajā mirklī, kad vilnis tos sasniegs, viņi paši varētu kjūt par tā sastāvdaļu un slīdēt tam līdzi, nevis palikt aizmugurē. Tādā veidā, ja vien tiem netrūktu aukstasinīgas izveicības, lai, visā garumā izstiepušies, vizinātos uz pašas viļņa kores, nevis ļautu sevi pasviest un sagriezt grīstē vai arī kūleniski notriekt līdz pašam dibenam, viņi varētu drāzties uz krasta pusi, nemaz neizlietodami savu enerģiju, — viņus nestu vilnis, kurā viņi tagad būtu iemiesojušies.
Un viņi izdarīja to! «Tie tik ir peldētāji!» devītā numura kapteinis bija spiests klusībā atzīt. Viņš aizrautīgi turpināja vērošanu. Vislabākie peldētāji spēj noturēt šādu vilni vairāku simtu pēdu lielā gabalā. Bet vai šie spēs? Ja viņi to spēs, tad būs veikuši trešo daļu ceļa cauri briesmām, kādas paši izaicinājuši. Tomēr, kā jau to varēja sagaidīt, sievietei kļūmējās pirmajai, jo viņas ķermenis nesedza tik plašu līmeņa virsmu kā viņas vīra augums. Pēc pēdām septiņdesmit vilnis to apraka un norāva lejā, paslēpdams skatienam aiz ūdeņu masām, kādas vilnis slēja tai pāri. Vīrs tai sekoja, un tad abi atkal parādījās, peldēclami aiz viļņa, ko bija pazaudējuši.
Nākamo vilni kapteinis ieraudzīja pirmais. — Nu, ja viņi mēģinās pabraukties uz tā, tad ar labu nakti, — viņš noņurdēja, jo zināja, ka dzīvs nepaliks neviens peldētājs, kas lūkos uz tāda pajāties. Pats gan vēl bez krēpju vainaga, tas toties bija visu krēpjaino ciltstēvs; kādu jūdzi garš, tas izcēlās tālu viņpus tās vietas, kur mēdza rasties pārējie, sliedams savu vareno stāvu arvien augstāk un augstāk, līdz aizsedza visu apvārsni, izvērsda- mies par īstu milzeni savu biedru vidū, līdz tā galotne, gatavodamās šķīst, sāka mesties plānāka un veidot putu kori.
Tomēr bija acīm redzams, ka abi peldētāji labi pazīst lielās bangas. Viņi pat nelūkoja mesties ātruma sacīkstē, kad vilnis tuvojās. Kapteinis klusībā izteica tiem atzinību, redzēdams tos pavēršamies ar sejām pretī vilnim un sagaidām to. Visā piekrastē viņš vienīgais skatīja šo ainu, tik brīnum skaidru un dzīvīgu tālskata palielinājumā. Viļņa siena tiešām bija īsta siena, kā kalns tā slējās un kāpa arvien vēl augstāk, pašā galotnē kļūdama tik plāna, ka cauri tai blāzmoja saulrieta krāsas visos to zaļganajos un zilganajos toņos. Viņa acu priekšā zaļums jau vērtās blāvā zaļganumā, līdz kļuva zils. Bet tas bija zils dārgakmens, ko cauri vizošā saules mirga piekaisīja ar neskaitāmām sārtu un zeltainu liesmiņu dzirkstītām. Šī krāsu orģija viļņoja lejup un augšup līdz pat tikko dīgstošā putu cekula bārkstīm un augtin auga spožumā, pēdīgi uzkūsādama žilbinoši daudzveidīgos caurspīdīgas varavīksnes mutuļos.
Pret bangas fonu vīrieša un sievietes galvas izskatījās kā divi niecīgi puteklīši. Puteklīši tie arī bija — dzīvi puteklīši, kas nebaidījās no aklajiem elementu spēkiem, drosmīgi mezdamies sadursmē ar jūras titāniskajām brāzmām. Ja šāds visu viļņu virsaitis, kas patlaban rēgojās tieši virs viņu galvām, ar visu svaru sabruktu pār tiem, tas spētu sadauzīt vīrieti līdz nesamaņai vai sadragāt sievietes trauslos kaulus. Devītā numura kapteinis nemaz neapjauta, ka aizturējis elpu. Vīrietim viņš neveltīja vērību. Tikai sievieti viņš redzēja. Ja viņa pazaudēs galvu vai drosmi vai arī tikai uz vienu vienīgu mirklīti izdarīs nepareizu kustību, šā milzeņa trieciens raus viņu līdzi simtiem pēdu un pēdīgi nosviedīs sakropļotu, bezpalīdzīgu, ar aizsistu elpu, lai tad sašķaidītu pret koraļļu pamatni un ar zemūdens atplūdu straumi aizskalotu jūrā par treknu maltīti zivju haizivīm, kas ir pārāk gļēvas, lai uzdrīkstētos nogaršot cilvēku, kamēr tas dzīvs.
Kālab viņi nenonirst dziļumā, kamēr laika vēl diezgan, — kapteinis prātoja, — bet nogaida, kamēr pēdējais drošības mirklis apvienosies ar pirmo briesmu mirkli? Viņš redzēja sievieti pagriežam galvu pret pavadoni un iesmejamies, un tas atbildēdams pavērsa arī savējo. Kamēr viņi slīdēja pa viļņa nogāzi augšup, krēpjainā kore, kas pārkaru slīga virs viņiem dzeltenīgi balta un saputodamās rožaini zeltaina, izsvaidīja dārgakmeņu šļakatas. Vieglā pasāta vēsmiņa, kas plūda no krasta, rāva nost šim vainagam bārkstis un pūta tās gan atpakaļ, gan jardiem augstu gaisā. Šinī momentā viņi, turēdamies līdztekus, bet sešas pēdas viens no otra, ienira tieši zem pārslīgstošās galotnes, kas patlaban haotiskā gāzmā sāka šķīst lejup. Kā kukainīši ieslīd starp krāšņas milzu orhidejas ziedlapu kruzuļiem, tā izzuda viņi, kad viļņa kore ar putu vainagu, ar šļakatām un dārgakmeņu šaltīm daudzu tonnu svarā dārdēdama un krākdama nogāzās tieši tajā vietā, no kurienes viņi mirklīti iepriekš bija izgaisuši, — bet tur viņu vairs nebija.
Beidzot viņi, izpeldējuši vilnim cauri, atkal parādījās tam aizmugurē, turēdamies līdztekus, tomēr vēl arvien sešas pēdas viens no otra un vienmērīgiem vēzieniem peldēdami uz krasta pusi, līdz nākamais vilnis ļaus viņiem pavizināties uz savas muguras vai arī vajadzēs stāties tam pretī un urbties cauri. Devītā numura kapteinis par atlaišanas zīmi pamāja saviem ļaudīm ar roku un atsēdās uz lanai margām, juzdamies mazliet pieguris, tomēr vēl arvien tālskatī vērodams peldētājus.
— Lai nu tie būtu kas būdami, — kapteinis nomurmināja, — malahini tie nav. Vienkārši nav iespējams, ka tie būtu malahini.
Ne jau katru dienu, īstenībā ļoti retās dienās Vaikiki bangotne ir tik augsta; un dienās, kas sekoja šai, Ida un Lī Bārtoni, kuri arvien izraisīja ārkārtīgu ievērību kā liedagā, tā arī ūdenī, nemitējās kveldināt nenovīdīgu interesi tūristu lēdiju krūtīs, bet Airētāju kluba kapteiņi nelikās vairs par tiem ne zinis, kad tie izpeldēja jūrā. Viņi gan bieži novēroja, kā šis pāris aizpeld, izzuzdams zilās tālēs, un viņi — kā nu gadījās — redzēja vai arī neredzēja tos atgriežamies pēc vairākām stundām. Galvenais, — kapteiņi nemaz neraizējās par viņu atgriešanos, jo zināja, ka viņi atgriezīsies.
Iemesls tas, ka viņi nebija malahini. Viņi bija šejienieši. Citiem vārdiem jeb, pareizāk, piemērotajā salinieku vārdā, viņi bija kamaaina. Kamaaina — kā vīrieši, tā sievietes ap gadiem četrdesmit — atcerējās Lī Bār- tonu no savām bērnības dienām, kad viņš no visas tiesas vēl bija malahini, kaut gan no pašiem jaunākajiem. Kopš tā laika, uzturēdamies te ilgstoši, viņš pamazām bija izpelnījies kamaaina godu.
Kas attiecas uz Idu Bārtonu, tad jaunās kundzes viņas vecumā (klusībā gudrodamas, kā gan viņa prot saglabāt savu figūru) mēdza steigties viņai pretī ar apkampieniem un sirsnīgiem havajiešu skūpstiem. Vecmāmuļām katrā ziņā vajadzēja aicināt viņu uz tēju un atmiņu risināšanu vecajos dārzos, kas apņēma pusaizmirstas mājas, kuras tūristi nekad nedabū redzēt. Nepilnu nedēļu pēc Idas ierašanās sirmā karaliene Liliuokalani esot atsūtījusi tai pakaļ un pārmetuši nevērību pret viņu. Un sirmgalvji uz vēsām, smaržainām lanai ar bezzobu mutēm dudināja viņai nostāstus par viņas vec- tctiņu kapteini Viltonu, kurš gan dzīvojis jau pirms šiem, bet kura trakulīgās un pārgalvīgās dēkas un asprātības, ko šiem pauduši šo tēvi, vecie ar patiku mēdza pieminēt, — par vectēti kapteini Viltonu jeb Dāvidu Viltonu, jeb «Izdarīgo», kā šo tālo dienu havajieši viņu bija mīlīgi iedēvējuši. Izdarīgais bija kādreizējais Ziemeļrietumu tirgonis, bezdievīgais, klaidonīgais kapteinis bez kuģa un avarējušais skiperis, kurš 1820. gadā no brigas «Tadeušs» izkāpis Kailua krastā, kur .viņu laipni saņēmuši paši pirmie misionāri, un kurš dažus gadus vēlāk skandalozi apprecējies, aizbēgdams ar kāda misionāra meitu, tad apmeties uz mierīgu dzīvi, ilgi un centīgi kalpodams karalim Kamehameham valsts kases pārziņa un muitas priekšnieka amatā un darbodamies arī par starpnieku un strīdu izšķīrēju starp misionāriem, no vienas puses, un bīčkomeru pūli, tirgotāju pūli un visdažādāko noslāņojumu havajiešu virsaišiem, no otras puses.
Arī Lī Bārtonu nepameta novārtā. Starp neskaitāmajām pusdienām un lenčiem, starp luau (havajiešu dzīrēm) un poi maltītēm, peldēšanās izbraukumiem un deju vakariem, uz kuriem sirsnīgā aloha (mīlestībā) ielūdza viņus abus, uz Lī Bārtona laiku un labvēlību pfetendēja brašo jaunekļu bars no senajām Kohalas dienām, — tie pēdīgi bija atskārtuši, ka šiem taču esot arī gremojamie orgāni un dažādas citādas iekšķīgas funkcijas, un nu tie bija iekārtojušies uz tādu kā mierīgu dzīvi, delverējās mazāk, toties daudz spēlēja bridžu un bieži gāja uz beizbola spēlēm. Tādā pašā noskaņojumā atradās ari vecvecais pokera spēlmaņu pulciņš no Lī Bārtona jaunības dienām; tagad viņi spēlēja uz pieņemamākām likmēm un ievēroja robežas, dzēra pie tam minerālūdeņus un apelsīnu sulu, bet pēdējo spēles partiju nekad ne- ievilcināja ilgāk par pusnakti.
Parādījās viesību trokšņa apšalkotais Sonnijs Gran- disons, Havajā dzimusi havajiešu slavenība, kurš, kaut gan ļoti jauns — tikai četrdesmit vienu gadu vecs, jau bija paguvis atraidīt tam pie'dāvāto Havaju salu gubernatora amatu. Viņš, kā izrādījās, pirms ceturtdaļgadsimta bija grūdis zem ūdens Idu Bārtonu Vaikiki ban- gotnē, bet vēl agrāk, pavadīdams brīvdienas sava tēva lielajā lopu fermā Lakanajas salā, šaušalīgā veidā iepazīstinājis viņu un vēl dažādus citus knauķus piecu līdz septiņu gadu vecumā ar savu puiku bandu «Kani- bāliskie galvu mednieki» jeb «Lakanajas šausmas». Sekojot vēl tālāk, atklājās, ka viņa vectēvs Grandisons un viņas vectēvs Viltons senajās dienās bijuši saistīti ar veikalnieciskiem un politiskiem darījumiem.
Izglītību guvis Harvardā, viņš kādu laiku bija kļuvis pasaules klaiņotājs zinātnieks un visu ļaužu mīlulis. Pēc karadienesta, ko nokalpoja Filipīnu salās, viņš kā valdības entomologs bija piebiedrojies vairākām ekspedīcijām pa Malaju salām, Dienvidameriku un Āfriku. Četrdesmit viena gada vecumā viņš vēl arvien Smitsonas institūtam bija ceļojošais komisionārs, kaut gan viņa draugi apgalvoja, ka par cukura «kaitēkļiem» tas zinot vairāk nekā jebkurš lietpratīgs entomologs, ko viņš un viņa kolēģi, cukura plantatori, algoja eksperimentālajā stacijā. Dzimtenē būdams ievērojama personība, viņš bija arī vispazīstamākais Havajas reprezentētājs ārzemēs. Ceļotāji, no Havajas jau to zināja kā aksiomu, — lai kurā pasaules malā viņi pieminētu, ka atbraukuši no. Havajas, pirmais jautājums, ko viņiem uzdos, nemainīgi būs šāds: «Bet vai jūs pazīstat Sonniju Grandisonu?» īsi sakot, viņš bija bagāta vīra dēls, kam dzīvē labi veicies. No tēva mantoto miljonu viņš bija pavairojis līdz desmit miljoniem, tai pašā laikā turēdams godā tēva novēlējumus un dāvinājumus labdarīgiem mērķiem un vēl pārspēdams tos pats ar savējiem.
Tomēr viņam piemita arī vēl kas vairāk. Jau desmit gadu atraitnis bez pēcnācējiem, viņš bija visvēlamģfkais un visdedzīgāk kārotais precību kandidāts visās Ha- vāju salās. Šo tumšmati ar asiem un stingriem sejas vaibstiem, gara auguma, slaidu un lokanu, ar tievu sprintera vidukli, arvien možu un mundru, vienmēr un visur izcilu parādību pārējo vidū, sarmojošie deniņi (intriģējošā pretstatā ar jauneklīgo sejas krāsu un spožajām, dzīvīgajām acīm) vērta tikai vēl pievilcīgāku. Par spīti sabiedriskajiem pienākumiem, kas ierobežoja viņa laiku, par spīti neskaitāmajām komiteju sapulcēm, direkciju sanāksmēm un politiskajām konferencēm viņš tomēr atrada laiku vadīt Lakanajas poniju polo spēles, sagādājot komandai uzvaras, ko nevar piedēvēt nejaušībai, kā arī savā paša Lakanajas salā sacensties ar Baldvinu no Maui salas polo poniju audzēšanā un importēšanā.
Ja lugā darbojas izcili spējīgs un dižens cilvēku pā,- ris — vīrietis un sieviete un ja tad uz skatuves uznāk otrs tikpat izcili spējīgs un dižens vīrietis, nenovēršami gatavojas izcili spēcīgas un diženas traģiskās trijotnes draudi. Tik tiešām, šādu traģisku trijotni, runājot plānā galdiņa urbēju vārdiem, var apzīmēt par «šausmīgi saistošu» un «baigi interesantu». Varbūt Sonnijs Grandi- sons bija pirmais, kas sāka apzināties stāvokli, jo iekāre līdz ar apņēmību taču sākotnēji bija modušās tieši viņā, kaut gan viņam vajadzēja būt izcili izveicīgam, lai iepriekš paredzētu tādas sievietes noskaņojumu, kāda bija Ida Bārtona. Šā vai tā, tomēr nav apšaubāms, ka pēdējais no trijiem to saprata Lī Bārtons, kas tad ātri mēģināja ar smiekliem aizgainīt visu, par ko vien bija iespējams pasmieties.
Drīz viņš redzēja, ka šīs pirmās nojausmas bija pārāk novēlojušās, jo puse no namatēviem un namamātēm, pie kuriem viņš mēdza viesoties, jau sen bija to atskār- tuši. Palūkojies pagātnē, viņš apjēdza, ka jau labu laiku ikvienās viesībās, kurās ieradās viņš ar sievu, tāpat bija ielūgts arī Sonnijs Grandisons. Kur vien bija viņi abi, tur izrādījās esam trīs. Vai tas būtu brauciens uz Kahuku vai Haleivu, uz Ahuimanu vai Kaneohes koraļļu dārziem, vai pikniks ar peldēšanos pie Koko Galvas, nezin kā vienmēr bija sagadījies, ka Ida brauca Sonnija mašīnā vai arī tie abi kopā sēdēja kādā citā automobilī. Deju vakari, luau, pusdienas un izbraukumi visi bija vienādi: tajos arvien piedalījās viņi trīs.
Reiz k]uvis aizdomīgs, Lī Bārtons nevarēja neievērot, ka Ida ikreiz rādījās vairāk aplaimota, ja atradās vienā sabiedrībā ar Sonniju Grandisonu, un tāpat pamanīja Idas neslēpto patiku braukt vienā automobilī ar viņu, dejot ar viņu vai nosēdēt visas dejas nedejotas — kopā ar viņu. Visvairāk Lī Bārtonu pārliecināja Sonnijs Grandisons pats. Kaut četrdesmit vienu gadu vecs, spēcīgs un pieredzējis vīrs, tomēr viņa seja neprata slēpt jūtas vairāk, kā divdesmit gadu vecs jauneklītis būtu pratis slēpt savu pirmo jauneklīgo mīlestību. Par spīti četros gadu desmitos iegūtai paškontroles un savaldības mākai viņš neprata savu dvēseli maskēt ar sejas izteiksmi tā, lai Lī Bārtons, kam bija tikpat daudz gadu, neprastu lasīt viņa dvēseli šādā caurredzamā sejā. Un bieži, kad Idas valodās ar citām sievietēm sarunu pavediens skāra Sonniju, Lī Bārtons dzirdēja sievu izsakām savu patiku par Sonniju vai arī pārāk daiļrunīgi jūsmojam par viņa polo spēli, par viņa darbību plašajā pasaulē un vispār par to, cik pelnīti ir viņa sasniegumi dzīvē.
Par Sonnija jūtām un sirdi Lī Bārtonam nebija nekādu šaubu. Tās bija atklātas diezgan, lai visa pasaule varētu tās lasīt. Bet kā ir ar Idu, kas jau divpadsmit gadu bija viņa sirsnīgi mīlošā un mīlētā sieva? Viņš zināja, ka sieviete, šis mistiskais radījums, ik mirkli spēj uzdot neatminamas mīklas. Vai viņas atklātais biedriskums pret Grandisonu tiešām nozīmē vienīgi atklātu biedriskumu un bērnu dienās sāktās, vīra gados atjaunotās draudzības turpinājumu? Jeb vai tas ar sievietes smalkāko un noslēpumaināko izmaņu tikai slēpj sirds pukstus, kas varbūt saskanīgi atbalso jūtas, kādas pauž Sonnija seja?
Lī Bārtons nejutās laimīgs. Divpadsmit laulības gadi, kuros sieva viņam piederējusi pilnīgi un nedalīti, bija pierādījuši, ka — vismaz no viņa puses — Ida ir viņam vienīgā sieviete pasaulē, ka tāda sieviete nevar būt dzimusi — kur nu vēl redzēta, — kura kaut uz mirkli spētu sacensties ar sievu viņa sirdī, viņa dvēselē, viņa prātā. Nemaz nav iespējams, ka eksistētu sieviete, kas spētu viņu atvilināt no sievas, kur nu vēl pārspēt Idu tajā neaptveramajā, nebeiāzamajā aplaimojumā, kādu tā viņam sniedza.
Vai tad šis nu būtu, viņš vaicāja pats sev, tas visu maigo mīlētāju bieds — nejaušība, kam jākļūst par viņas pirmo «dēku»? Viņš spīdzināja pats sevi ar šo nebeidzamo taujāšanu, un par izbrīnu reformētajam ko- haliešu pokera pulciņam, kas sastāvēja no prātīgiem jaunekļiem vidējos gados, kā arī par atbildi savu viesmīlīgo namamāšu un paša viešņu sīvi pētošajiem skatieniem viņš apelsīnu sulas vietā sāka dzert Karaļa Viljama kokteiļus, pokeru spēlējot, cirst pāri visām likmju robežām, nakts laikā triekt savu automašīnu pa Pali un Dimanta Galvas ceļiem ātrumā, ko nevar saukt par piesardzīgu, un pirms pusdienām un lenčiem vai arī pēc tiem iztukšoja krietni lielāku skaitu veclaicīgo kokteiļu un skotu viskija glāžu, nekā vīram pieklājas.
Visus viņu laulības dzīves gacUis Ida arvien bija izturējusies iecietīgi pret vīra kāršu spēli. Sī viņas iecietība jau bija tam ierasta. Bet tagad, kad bija modušās šaubas, viņam šķita, ka Ida ar zināmu dedzību atbalsta vīra pokera partijas. No otras puses — viņš nevarēja nepamanīt, ka Sonniju Grandisonu nekad neredz pokera un bridža pulciņos. Viņš šķita esam pārāk aizņemts. Bet kur gan uzturējās Sonnijs, kamēr viņš, Lī Bārtons, spēlēja kārtis? Skaidrs, ne jau vienmēr komiteju un direkciju sēdēs. Lī Bārtons par to bija pārliecinājies. Viņš it viegli uzzināja, ka šādās reizēs Sonnijs vēl biežāk nekā parasti bija sastopams tur, kur gadījās būt arī Idai, — deju vakaros, pusdienās, izbraucienos peldēties mēness gaismā, vai arī, piemēram, tieši to pēcpusdienu, kad Sonnijs bija atteicies piedalīties kā ceturtais Lī, Lenghorna Džounsa un Džeka Holsteina bridža saspēlē Klusā okeāna klubā, kategoriski aizbildinādamies, ka esot apkrauts ar neskaitāmām darīšanām, — to pašu pēcpusdienu viņš bija spēlējis bridžu Doras Nailzas mājā ar trim dāmām, no kurām viena bija Ida.
Kādu pēcpusdienu, atgriezdamies no lielās sausā doka celtnes apskates Pīrlharborā, Lī Bārtons trenca mašīnu ātrāk, nekā pieļauts, lai vēl paspētu pārģērbties uz pusdienām un pabrauca garām Sonnija automobilim; vienīgais pasažieris, ko Sonnijs veda mājās, bija Ida. Kādu citu vakaru nedēļu vēlāk, kuras laikā Lī ne reizes nebija spēlējis .kārtis, viņš ap pulksten vienpadsmitiem pārnāca mājās no brieža maltītes Universitātes klubā un mirklīti vēlāk pārradās arī Ida no poi dzīrēm un deju vakara Alstonā. Bet mājās to pārveda Sonnijs. Viņi ieminējās, ka vispirms esot aizveduši majoru Frenklinu ar sievu uz Fortšafteru otrā pilsētas malā un vairākas jūdzes projām no krasta.
Lī Bārtons visumā bija humāns cilvēks un, būdams humāns cilvēks, nespēja izturēties pret Sonniju citādi kā vien ļoti draudzīgi, tomēr klusībā viņš neganti cieta. Pat Idai nenāca prātā, ka viņš cieš; un viņa ar smaidiem vaigā turpināja savas jautrās, bezrūpīgās gaitas, līdz sirds dziļumiem paļaudamās pati uz sevi, kaut gan viņu mazliet mulsināja pavairotais kokteiļu skaits, kurus vīrs mēdza izdzert pirms pusdienām.
No ārpuses varēja ^kties, ka Idai kā parasti ir dalība gandrīz visā, kas skar tās vīru; tomēr tagad tā vairs nedalījās ne Lī neizpaustajās ciešanās, ne arī viņa iekšējās grāmatvedības garajās līdzteku ailēs, kuras viņa smadzenēs mirkli no mirkļa — dienu un nakti — uzrādīja reģistrēto faktu kopsummu. Vienā ailē tika atzīmētas Idas neapšaubāmi labprātīgās parastā maiguma un rūpju izpausmes pret viņu, daudzās reizes, kad tā centusies viņu iepriecināt, lūgusi padomus un arī klausījusi tiem. Otrā ailē, kurā nemitīgi nāca klāt arvien jauni ieraksti, atradās visi Idas izteicieni un darbi, ko Lī nespēja klasificēt citādi kā vien par aizdomīgiem. Vai tie bija tādi, kādi rādījās? Jeb vai tie — apzinīgi vai nejauši — sastāvēja no divām daļām? Trešā aile, garākā no visām, lielākoties saturēja cilvēka sirds vērtējumu rezultātus, un to pildīja atzīmes, kas tieši vai netieši attiecās uz Idu un Sonniju Grandisonu. Ne jau ar nodomu Lī Bārtons kopoja šo grāmatvedību. Viņš vienkārši citādi nevarēja. Viņš labprāt būtu izvairījies no tās. Bet viņa lietišķi vingrinātajā prātā šīs iegrāmato- juma atzīmes pašas no sevis, viņam nemaz to nevēloties, automātiski sagrupējās atbilstošajās ailēs.
Savā samocītajā iztēlē ikvienu ikdienišķu sīkumu skatīdams palielinātu, pie tam lielāko tiesu pats juzdams šo patvaļīgo palielinājumu, Lī, glābiņu meklēdams, reiz bija iegriezies pie Makilveina, kuram kādreiz izdarījis ievērojamu pakalpojumu. Makilveins bija detektīvu biroja vadītājs. — Vai Sonnijs Grandisons ir sieviešu mednieks? — Bārtons bija vaicājis. Makilveins nebija atbildējis neko. — Tātad viņš ir sieviešu mednieks, — Bārtons bija deklarējis. Un detektīvu kantora vadītājs arī šoreiz netika teicis ne vārda.
Pēc kāda laika Lī Bārtons pārlasīja arī rakstveidā saņemto ziņojumu, pirms iznīcināja to, it kā ar dinamītu pielādētu. Visumā kopsavilkums jau neiznāca slikts, tiešām, ne tik slikts, tomēr arī ne pārāk labs desmit gadu laikā pēc Sonnija sievas nāves. Tā bijusi laulība aiz milestības, gandrīz vai slavena Honolulu sabiedrībā, jo viņi abi mīlējuši viens otru kā bez prāta ne tikvien pirms, bet arī pēc kāzām un līdz pat sievas traģiskajai nāvei, — kad viņas zirgs līdz ar jātnieci no Nahiku tekas nogāzies tūkstoš pēdu dziļā aizā. Un ilgu laiku pēc tam, kā Makilveins liecināja, Grandisons neesot interesējies par sievietēm. Ja arī kas noticis, uz ārpusi viss arvien bijis augstākā mērā pieklājīgi. Ne miņas no tenkām vai kāda skandāla; un visa sabiedrība atzinusi, ka viņš ir vīrietis, kas spēj mīlēt tikai vienu sievieti un nekad vairs neapprecēsies. Tās dažas sīkās dēciņas, ko Makilveins bija atzīmējis, pēc viņa apgalvojuma, esot tādas, par kurām Sonnijam Grandisonam ne sapnī nenākot prātā, ka tās zināmas vēl kādai dzīvai dvēselei bez abiem līdzdalībniekiem.
Bārtons, steigšus un gandrīz kaunīgi pārlaidis acis dažādajiem uzvārdiem un notikumiem, jutās pārsteigts, kad beidzot nodeva šo dokumentu liesmām. Šā vai tā, Sonnijs arvien bija izturējies ārkārtīgi diskrēti. Raudzīdamies pelnos, Bārtons prātoja, cik daudz no viņa paša agrāko laiku dzīves, kamēr vēl nebija precējies, atrodas vecā Makilveina glabāšanā. Nākamā brīdī Bārtons atskārta, ka ir nosarcis — pats pie sevis, pats par sevi. Ja Makilveins tik daudz zināja par sabiedrībā ievērojamu personu privāto dzīvi, vai tad viņš pats, Idas vīrs, viņas aizstāvis un sargs, nebija iesējis Makilveina smadzenēs aizdomu dīgli pret Idu?
— Nu, vai nav kas uz sirds? — Lī tovakar ievaicājās Idai, stāvēdams ar sievas apmetni rokā, kamēr viņa vēl šo<to sakārtoja pie tērpa.
Tas bija viņu sensenās un ļoti veiksmīgās vienošanās garā par pilnīgu atklātību vienam pret otru, un, gaidīdams atbildi, Lī taisni pabrīnījās, kālab gan tik ilgi kavējies viņai tā pavaicāt.
— Nē, — viņa pasmaidīja. — Nekā sevišķa … Vēlāk kādreiz … varbūt …
Viņa pilnīgi nodziļinājās sava attēla aplūkošanā spogulī, gan uzputinādama mazliet pūdera uz deguna, gan atkal nopurinādama to.
— Tu jau zini manu paražu, Lī, — viņa pēc brītiņa piemetināja. — Man vajag laika, lai apkopotu visu pēc sava prāta … ja vispār ir kas ko apkopot; bet, kad esmu to izdarījusi, tu taču arvien dabū to zināt. Un bieži vien es redzu, ka tur galu galā nekā arī nav, un tā tu paliec paglābts no tiem niekiem.
Viņa izstiepa rokas, lai viņš varētu aplikt tai apmetni ap pleciem, — savas drosmīgās, mazās rokas, kas bija tik prasmīgas un tēraudainas cīniņā ar plīstošajiem viļņiem, un tomēr tik pilnīgi sievišķīgas rokas, apaļīgas, siltas un baltas, tik jaukas, cik jaukas vien sievietes rokas spēj būt, ar spraigiem muskuļiem, gan slēptiem zem maiga noapaļojuma un zīdaini gludas ādas, tomēr spējīgiem atsperīgi savilkties, ja vien viņa to vēlējās.
Viņš domīgi aplūkoja to, izjuzdams sāpīgu smeldzi un jūsmīgu cieņu, jo tā viņam šķita tik vāra, tik trausla kā porcelāns, tā ka stiprāks vīrietis varētu salauzt viņu vienas rokas skāvienā.
— Jāpasteidzas! — Ida izsaucās, kad vīrs vēl kavējās, kārtodams vieglo apmetni pār viņas tērpa plīvu- raino krāšņumu. — Citādi nokavēsim. Un, ja augšā Nūanu pārejā būs lietus gāze, tad vajadzēs pacelt automobiļa jumtu un mēs nepaspēsim uz otro deju.
Kad Ida jau gāja tam pa priekšu pāri istabai uz durvīm, Lī klusībā apņēmās pavērot, ar ko gan viņa dejos šo otro deju; bet tai pašā laikā viņa acis tīksminājās ap viņas gaitu, ko tik bieži pie sevis bija apzīmējis par viņas gara lepnuma un miesas lepnuma izpaudumu.
— Vai tev nesāk likties, ka pametu tevi novārtā, pārāk aizraudamies ar pokeru? — viņš atkal uzsāka savu aplinku pārbaudi.
— Apžēlojies, nepavisam! Tu taču zini, ka tu man tieši patīc, kad esi nodevies savām kāršu orģijām. Tās tevi spirdzina. Un tad tu topi daudz piemīlīgāks, kļūsti it kā cienīgāks. Patiešām, nu jau gadi pagājuši, kopš tu neesi palicis nomodā ilgāk par vieniem naktī.
Nūanu augstienē lietus nelija, un skaidrajā, pasātu noslaucītajā debess augstē bija saskatāma ikviena zvaigznīte. Kad Inčkīpu mājās pienāca otrā deja, Lī Bārtons ievēroja, ka sieva to dejo ar Grandisonu, — tas pats par sevi gan nebija nekas neparasts, tomēr nekavējoties atrada savu vietu Bārtona iekšējās grāmatvedības ailēs.
Stundu vēlāk, nomākts un nemierpilns, atraidījis uzaicinājumu piedalīties bridža četriniekā bibliotēkā un izbēdzis no dažām jaunām kundzītēm, viņš lēnām izgāja krāšņi sakuplojušā dārzā. Pārgājis pār mauriņu, viņš tā otrā malā nonāca pie naktsziedaiņa cereusa dzīvžoga. Ikvienam ziedam, kas uzplauka tikai.pēc tumsas iestāšanās, lai novīstu, nokalstu un ietu bojā līdz ar rītausmu, šī bija vienīgā dzīves nakts. Lielie, dzeltenīgi baltie, lilijām līdzīgie ziedi, stingri kā vasks, katrs pēdu caurmērā un pat vairāk, vilināja pie sevis kā baltas bākas tumsībā, piestrāvodami nakti ar savām pavedinošajām smaržām, un bija trauksmaini un skaisti sava īsā mūža lieliskumā.
Bet taka gar dzīvžogu mudžēja no cilvēkiem, ik pa divi — vīrietis un sieviete — tie bija izzagušies ārā deju starplaikā vai arī pastaigājās deju laikā, tērzēdami klusās, maigās balsīs un raudzīdamies ziedu mīlestības brīnumā. No lanai atviļņoja zēnu kora dziedātās mīlas dziesmas «Hanalei» glāsainās melodijas. Lī Bārtons neskaidri atminējās — varbūt lasījis to kādā Mopasāna stāstā — abatu, kuru apsēdusi teorija, ka aiz visām lietām slēpjoties kāds dieva nolūks, un kurs pūlējies šādā veidā izskaidrot nakti, līdz galu galā atklājis, ka nakts esot lemta mīlestībai.
Ar skaudru smeldzi Bārtons izjuta, kāda vienprātība pilda šo nakti — gan ziedus, gan cilvēkus. Viņš ar līkumu devās atpakaļ uz māju pa līčloču taciņu, kas vijās pērtiķpākšu un algarobas koku mestajā enā. Tumsā, kur taka ar loku atkal izveda klajā vietā, pāri dažu pēdu platam laukumiņam viņš ieraudzīja divus cilvēkus, kas apskāvušies stāvēja uz citas tikpat apēnotas taciņas. Kaisli drebošā, klusinātā vīrieša balss bija skārusi Lī ausis vispirms, liekot arī acīm pavērsties turp, bet tai pašā mirklī, kad viņš paskatījās, balss pēkšņi apklusa, jo viņa klātbūtne bija pamanīta, un tie abi sastinga, zaglīgi aizslēpušies apskāvienā.
Viņš turpināja pastaigu, bet skumjas viņu māca, domājot, ka koku pakrēšļa tumsībā risinās turpinājums tam, kas sācies zem atklātām debesīm, kādas blāvoja pār galvu staigātājiem gar naktsziedu žogu. Ai, viņš pazina šo rotaļu, kurai jau kopš senlaikiem neviena ēna nav par tumšu, neviena zaglīga viltība par slepenu, lai svešu acīm aizsegtu mīlas brītiņu. Galu galā iznāk, ka cilvēki līdzinās puķēm, viņš prātoja. Lanai gaismas lokā nonācis, pirms no jauna devās dzīves nemierpilnajā mudžeklī, pie kura bija piederīgs, viņš apstājās, lai, gandrīz neko neredzot, paraudzītos asinssarkano hibiska ziedu kuplajā košumā. Un pēkšņi visas viņa ciešanas, viss tikko vērotais — gan naktsziedu dzīvžogs, gar kuru cilvēki klaiņoja divatā, mīlas vārdus čukstēdami, gan mīlētāji, kas zaglīgi slīga viens otra skaujās, — viss izkristalizējās dzīves simbolā, ko sludināja šis dienas zieds hibisks, kurā viņš pašlaik vērās tā dzīves dienas noslēgumā. Šis puķu krūms, kas rītausmā izraisīja ziedus, baltus kā sniegs, lai tie kļūtu rožaini saules siltumā un nobriestu sarkanā kvēlē, kad iestājas tumsa, no kuras to skaistums un dzīvība nekad vairs neiznirs, — tas viņam šķita kā cilvēka dzīves un ciešanu īss kopsavilkums.
Ko viņš vēl būtu varējis secināt, tas viņam tā arī palika nezināms, jo no aizmugures, no algarobas un pērtiķpākšu koku puses, atskanēja Idas nepārprotami gaišie un jautrie smiekli. Viņš nepaskatījās turp, pārāk baidīdamies no tā, ko katrā ziņā ieraudzītu, bet, gandrīz vai klupdams, bēgšus uzskrēja pa kāpnēm uz lanai. Kaut gan jau iepriekš zināja, ko redzēs, kad viņš tomēr pagrieza galvu un ieraudzīja savu sievu un Sonniju — to pašu pāri, ko pirmīt manīja slapstāmies tumsā, — viņam
pēkšņi sāka reibt galva, viņš palika stāvam, ar roku balstīdamies pret kolonu, neizteiksmīgā smaidā savilkto seju pievērsis dziedātājzēnu pulciņam, kuru nemitīgais piedziedājums «Honi kauci viki-viki» juteklības pilnajai naktij piešķīra vēl juteklīgāku pulsējumu.
Nākamajā mirklī viņš jau bija apslapējis lūpas ar mēli, apvaldījis seju un ķermeni un jokodams tērzēja ar misis Inčkīpu. Tomēr kavēties viņš šeit nedrīkstēja, citādi būtu sadūries ar tiem abiem, kurus jau dzirdēja kāpjam pa trepēm sev aiz muguras.
— Jūtos tā, it kā nupat būtu šķērsojis Lielo Slāpju tuksnesi, — viņš teica mājasmātei, — un mani nespēj glābt nekas cits kā vien glāze viskija.
Viņa pieļāvīgi pasmaidīja un pameta ar galvu uz smēķētāju lanai pusi, kur tad arī, dejām beidzoties, viņu varēja atrast ar vecajiem vīriem pārrunājam cukurrūpniecības stāvokli.
Kādas sešas mašīnas posās braukt uz Vaikiki, un viņa uzdevums bija aizvest mājās Leslijus un Bernsto- nus, tomēr viņam izdevās pamanīt, ka Ida sēž Sonnija mašīnā pie stūres līdzās Sonnijam. Tālab arī viņa bija nokļuvusi mājās pirmā un jau sukāja matus, kad viņš ienāca. Pirms gulēt iešanas viņi atvadījās kā parasti — vismaz ārēji, kaut gan Lī kļuva gluži kokains, piespiez- damies izturēties dabiski, kad atminējās, kura cilvēka lūpas bija skārušas Idas muti nupat pirms viņa.
«Vai sieviete tiešām ir pilnīgi nemorāls radījums, kā to iztēlo vācu pesimisti?» Lī jautāja pats sev, nemierīgi svaidīdamies naktslampiņas spuldzes gaismā, jo nespēja ne aizmigt, ne lasīt. Pēc stundas viņš bija ārā no gultas un pie sava zāļu skapīša. Piecus graudiņus opija viņš ieņēma uzreiz. Stundu vēlāk, savu domu un bezmiega nakts izredžu iebiedēts, norija vēl vienu graudiņu. Šo zāļu devu viņš atkārtoja ik pēc stundas vēl divas reizes. Tomēr opijs iedarbojās tik gausi, ka ausa jau rīts, kad viņš beidzot aizvēra acis.
Septiņos viņš jau bija atkal nomodā — ar izžuvušu muti, juzdamies truls un miegains, tomēr nespēja iesnausties ilgāk kā tikai uz dažām minūtēm. Viņš atmeta cerību uz miegu, paēda gultā brokastis un nodziļinājās rīta laikrakstos un žurnālos. Tomēr narkozes iespaids vēl turējās, ēzdams un lasīdams viņš šad tad uz mirklīti aizsnaudās. Tas pats turpinājās, arī mazgājoties zem dušas un ģērbjoties, un, kaut gan naktī zāles viņam bija sniegušas maz aizmirstības, viņš jutās pateicīgs par šo miegaino letarģiju, ar kādu tās apbalvoja viņu rīta cēlienā.
Tajā laikā, kad piecēlās sieva, mierīga kā arvien, un ienāca pie viņa ar šķelmīgu smaidu, tik pievilcīga savā rītatērpā, Lī nervu sistēmu galīgi pārvarēja opija radītā neprāta aušība. Kad Ida skaidri un gaiši bija likusi saprast, ka viņai nav nekā ko tam atzīties, sekojot viņu sensenai vaļsirdības norunai, Lī sāka izdomāt savus opija melus. Vaicāts, kā gulējis, viņš atbildēja:
— Nejēdzīgi. Divreiz mani uzrāva no miega krampji kājā. Tie mani tā biedēja, ka gandrīz vairs nedrīkstēju iemigt. Tie tomēr neatkārtojās, kaut gan kājas man tagad deg kā ugunīs.
— Tev jau arī pērn bija krampji, — viņa atgādināja.
— Varbūt tā man izvērtīsies par gadskārtēju likstu, — viņš pasmīnēja. — Tie jau paši nav tik stipri, bet šausmīgi ir aiz krampjiem uztrūkties no miega. Nu tie vairs neatkārtosies līdz naktij, ja vispār atkārtosies, bet šai starplaikā es jūtos kā sadauzīts.
Tās pašas dienas pēcpusdienā Lī un Ida Bārtoni atkal ar savu slaveno lēcienu ienira Airētāju kluba liedaga sēklē un vienmērīgiem vēzieniem peldēja tālāk garām lēkšanas tornim uz plašajiem ūdeņiem aiz kanaku bangotnes. Jūra bija tik rāma, ka pēc pāris stundām, kad tie apgriezās un laiski sāka peldēt uz krastu caur kanaku bangotni, tā viņiem piederēja vieniem pašiem. Plīstošie viļņi nebija diezgan lieli, lai vilinātu uz vizināšanos, un pat pēdējie bangu braucēji un airētāji apnikumā bija devušies uz krastu. Lī pēkšņi apsviedās uz muguras.
— Kas ir? — uzsauca Ida, kas atradās pēdas divdesmit nostāk.
— Mana kāja … krampji, — viņš mierīgi atbildēja, kaut gan vārdi spraucās caur sāpēs sakostiem zobiem.
Opijs vēl visu laiku darīja viņu miegainu, un viņš
nemaz neuzbudinājās. Lī vēroja sievu peldam tuvāk ar tik noteiktiem un nesatrauktiem vēcieniem, ka negribot apbrīnoja viņas pašsavaldību, lai gan tai pašā laikā šaubas urdīja viņu ar domu: tas droši vien tāpēc, ka Ida tik maz raizējas par viņu vai, pareizāk sakot, toties jo vairāk par Grandisonu.
— Kurā kājā? — viņa vaicāja, nolaizdama kājas dziļumā un turēdamās stāvus ūdenī viņam līdzās.
— Kreisajā … vai! Nu ir abās!
Viņš pievilka ceļus sev klāt, it kā nevilšus izslēja gaivu un krūtis virs ūdens un tūdaļ nozuda skatienam zem uzplūduša plīseņa ar tikko manāmu putu vainagu. Jau pēc īsa brītiņa — dažām sekundēm — viņš sprauslādams iznira un atkal izstiepās uz muguras.
Lī gandrīz vai pasmīnēja, kaut gan pamanījās smīnu sašķobīt sāpju vaibstā, jo viņa iztēlotie krampji nu bija kļuvuši īsti. Vismaz vienā kājā tie vilka, un muskuļi sāpīgi raustījās.
— Labajā rauj visnegantāk, — viņš murmināja, kamēr sieva mēģināja satvert rokās sāpīgo vietu, lai izmasētu to. — Bet labāk būtu, ja tu turētos tālāk. Man jau agrāk ir bijuši krampji, un es zinu, ka esmu spējīgs kampt pēc tevis, ja sāpes kļūs skaudrākas.
Viņa pat neklausījās un uzspieda rokas cieti savilktajiem muskuļiem, sākdama tos berzēt, spaidīt un staipīt.
— Lūdzu, — viņš izdvesa, zobus šņirkstinādams. — Tev jāturas tālāk. Ļauj man tikai te pagulēt… es palocīšu potīti un kāju pirkstu locītavas pretējā virzienā, tad tas pāries. Esmu jau darījis to agrāk un zinu, kā rīkoties.
Ida atlaidās no Lī, tomēr palika tam cieši līdzās un ar vieglām kustībām turējās ūdenī stāvus, nenolaizdama acis no vīra sejas, lai varētu spriest, kā sekmējas viņa paša ārstniecības mēģinājumi. E$et Lī Bārtons tīšuprāt staipīja locītavas un savilka muskuļus tādā virzienā, lai palielinātu krampjus. Savā iepriekšējā gada cīniņā ar šo likstu viņš bija iemācījies, pat gultā gulēdams un lasīdams, atslābināt un izlocīt pēkšņu krampju sagrābtos muskuļus tik veikli, ka lēkme nemaz netraucēja viņam lasīšanu. Bet tagad viņš darīja to pašu otrādi, pastipri
nādams krampjus, un sev par prieku panāca to, ka krampji pārsviedās ari uz labās kājas lielu. Viņš baiļi iekliedzās un, šķietami zaudējis pašsavaldīšanos, mēģināja apsēsties, un atkal viņu pārskaloja nākamais vilnis.
Viņš iznira virspusē un sprauslādams plakaniski atgula uz ūdens, un tūdaļ viņa savilkto lielu satvēra abu Idas mazo rociņu spēcīgie pirksti.
— Būs labi, — viņa teica, dedzīgi masēdama. — Šādi krampji nekad nemēdz vilkties ilgi.
— Nemaz nezināju, ka tas var būt tik neganti, — Lī kunkstēja. — Ja tikai nekāptu augstāk! Tāda bezpalīdzības sajūta.
Pēkšņā lēkmē viņš sagrāba Idu aiz pleciem, lūkodams it kā izrāpties no ūdens gar viņas augumu, kā to dara slīcējs, kas mēģina izrāpties pa airi, un parāva viņu sev apakšā. Cīniņā zem ūdens, pirms Lī paļāva Idai izrauties no viņa tvēriena, tās gumijas peldcepurīte bija nomukuši, matadatas izbirušas, tā ka viņa uzšāvās virspusē, rīstīdamās pēc elpas un pa pusei akla, jo samirkušās matu šķipsnas aizklāja acis. Bez tam viņš bija pārliecināts, ka licis tai sarīties krietni daudz ūdens.
— Turies tālāk! — viņš brīdināja, tēlotā izmisumā ķepurodamies virs līmeņa.
Bet viņas pirksti jau atkal bija dziļi iespiedušies sāpju savilktajā liela muskulī, un viņš nespēja novērot sievā ne baiļu ēnas.
— Kāpj augstāk, — viņš iestenējās caur sakostiem zobiem, un vārdi izklausījās kā neapzinīgs vaids.
Viņš visā garumā sasprindzināja labo kāju it kā jaunā lēkmē, lai faktiski nelielie krampji sāpētu stiprāk, bet augšstilba muskuļus izspīlēja tik cietus, it kā arī tos rautu krampji.
Opijs vēl darbojās Lī smadzenēs, tā ka viņš varēja tēlot savu lomu visā nežēlībā un vienlaikus spēja arī novērtēt un atzīt savaldību un gribas spēku, kas izpaudās Idas izmocītajā sejā, un nāves bailes viņas acīs — visu, kas aiz šīm bailēm slēpās, redzēja Idas acis un cauri tām skatīja vēl ko vairāk no viņas gara drosmes, cildenajām domām un apņēmības.
Vēl vairāk, viņa neteica vis tādus lētus padošanās vārdus kā: «Es gribu mirt kopā ar tevi.» Tā vietā, Lī klusībā apbrīnota, Ida pavisam mierīgi sacīja: — Atslābini ķermeni! Iegremdējies ūdenī tā, ka lūpas vien paliek ārā. Es balstīšu tavu galvu. Krampjiem taču jābūt savai robežai. Uz sauszemes neviens cilvēks vēl nav nomiris no krampjiem. Tātad arī ūdenī labs peldētājs nevar nomirt no krampjiem. Tie sasniegs visļaunāko pakāpi un tad sāks pāriet. Mēs abi esam labi peldētāji un aukstasinīgi…
Viņš neganti saverkšķīja seju un tīšuprāt nospieda sievu zem ūdens. Bet, kad abi atkal parādījās virspusē, Ida, visu laiku turēdamās viņam līdzās un balstīdama viņa galvu, peldēja stāvus ūdenī un teica:
— Atbrīvo muskuļus! Neuztraucies! Es turēšu tavu galvu uz augšu. Pacieties! Jāpārdzīvo vien ir. Nelūko pretoties! Topi pavisam slābs — atslābini pat domas, un tad atslābs arī ķermenis. Atdodies! Atceries, kā tu mācīji mani atdoties zemūdens strāvai!
Tik rāmai bangotnei neparasti prāvs plīsenis pacēlās virs viņiem, un atkal Lī centās rāpties augšup gar Idas stāvu, līdz abi nogrima tieši tai brīdī, ka viļņa galotne pārsvērās un gāzās lejup.
— Piedod! — viņš murdēja caur sāpēs sakostiem zobiem, kad viņi atkal spēja vilkt elpu. — Un pamet mani! — Viņš runāja grūdieniem, ar sāpju atstarpēm starp teikumiem. — Nav nekādas vajadzības, ka mēs abi noslīkstam. Ar mani ir galā. Kuru katru mirkli krampji var pārsviesties uz vēderu, un tad es novilkšu arī tevi lejā un nespēšu vairs palaist vaļā. Lūdzu, lūdzu, mīļā, turies tālāk! Pietiek, ja nobeidzas viens. Tev vēl ir daudz kam dzīvot.
Viņa palūkojās vīrā ar tik dziļu pārmetumu, ka pat pēdējā nāves baiļu ēna bija izgaisusi no viņas acīm. Bija tā, it kā viņa būtu teikusi — un pat vēl vairāk, nekā ja tiešām būtu teikusi: «Man nav neviena cita kam dzīvot kā vien tu.»
«Tātad Sonnijs tai nenozīmēja tik daudz kā viņš, Lī!» Bārtonā uzšalca līksma atskārta. Bet viņš atminējās sievu Sonnija skaujās zem pērtiķpākšu kokiem un nolēma turpināt savu nežēlīgo spēli. Pie tam arī opija ietekme, kas vēl arvien negaisa, rosināja viņā šo nežēlību. Ja nu reiz esi uzsācis šo baigo pārbaudi, — skubināja magoņu sula, — nu, lai tad tā arī būtu pārbaude uz dzīvību un nāvi.
Viņš sarāvās čokurā un nogrima, atkal iznira un likās neprātīgi pūlamies izstiepties peldu stāvoklī. Bet viņa neatrāvās tālāk no tā.
— Tas ir par daudz! — Lī stenēja gandrīz kliegšus. — Es vairs nespēju peldēt. Man jānoslīkst. Tu nevari mani izglābt. Turies nost un glābies pati!
Bet Ida palika pie viņa, visiem spēkiem cenzdamās pasargāt viņa muti no sālsūdens, un teica: — Viss būs labi. Būs labi. Patlaban ir visļaunākais brīdis. Pacieties nu vēl kādu minūti, un tad jau kļūs vieglāk.
Viņš spalgi iekliedzās, savilkās kamolā, sakampa viņu un norāva ūdenī sev līdzi. Viņš gandrīz noslīcināja sievu no visas tiesas, tik dabiski viņš izspēlēja pats savu slīkšanu. Bet viņa ne uz mirkli nezaudēja galvu, ne arī padevās bailēm no nāves, kas šķita tik baigi nenovēršama. Ikreiz, kad bija dabūjusi izbāzt galvu no ūdens, viņa centās atbalstīt vīru, aizelsusies dvesdama tam saraustītus uzmundrinājuma vārdus: — Atlaidies … Atlaidies … Atslābsti… Pavisam atslābinies … Tūdaļ… tagad … būs jau garām … pats ļaunākais. Nekas, ka stipri sāp … tas pāries … Nu jau tev vieglāk … vai ne?
Un tad viņš atkal rāva to lejā, savā ļaundarībā kļūdams ikreiz negantāks; viņš tai lika sarīties pintēm sālsūdens, droši zinādams, ka tas nemaz nav tik pārāk kaitīgi. Reizumis uz īsu brītiņu viņi iznira, lai kādu sekundi atelstos saules spožumā virs līmeņa, un tad jau atkal bija zem ūdens, kur Lī Idu norāva, kamēr krēp- jainie plīseņi valstīja un svaidīja abus.
Ida gan kārpījās pretī un rāvās ārā no viņa grābie- niem, tomēr tajos brīžos, kad Lī to palaida vaļā, tā pat •nemēģināja peldēt projām, kaut arī spēki zuda un apziņa miglojās, bet arvien tā atkal atgriezās pie viņa, lai lūkotu glābt. Kad nu, pēc viņa domām, reiz bija diezgan, pat vēl vairāk nekā diezgan, viņš metās rāmāks, atlaida sievu brīvē un izstiepās virs līmeņa.
— A-a-ah, — viņš gari un gandrīz ar baudu nopūtās, tad ierunājās, ik pa brīdim ievilkdams elpu. — Nu jau
sāk pāriet. Jūtos tikpat kā debesīs. Manu mīlulīt, es esmu pieblīvēts ar ūdeni, tomēr jau tas vien, ka nav vairs šo šausmīgo mocību, liek man pašlaik izbaudīt vistīrāko svētlaimi.
Viņa mēģināja dvest kaut ko pretī, bet nespēja.
—- Nu jau man ir labi, — viņš tai apgalvoja. — At- laidīsimies un atpūtīsimies. Izstiepies tu pati arī, kamēr atgūsti elpu.
Un kādu pusstundu, gulēdami līdzās uz muguras, viņi šūpojās pa brīnum rāmo kanaku bangotni. Ida Bārtona pirmā likās atpūtusies, jo pirmā ierunājās.
'— Un kā nu tu jūties, mans vīrs? — viņa vaicāja.
— Es jūtos, it kā man būtu pārbraucis pāri ceļa veltnis, — viņš atteica. — Un tu, manu nabaga mīlulīt?
— Es jūtu, ka esmu laimīgākā sieviete pasaulē. Esmu tik laimīga, ka varētu vai raudāt, bet pārāk laimīga, lai darītu pat to. Vienu laiku es biju šausmīgās bailēs par tevi. Man likās, ka nupat tu man būsi pagalam.
Lī Bārtona sirds salēcās. Ugri: ne vārdiņa, ka pati taču varēja būt pagalam. Šī tātad bija mīlestība, tik tiešām īstā mīlestība, patiesi pārbaudīta — tā lielā mīlestība, kas aizmirst pati sevi mīļotā dēļ.
— Un es esmu vislepnākais vīrs pasaulē, — viņš tai sacīja, — jo mana sieva ir viskrietnākā sieviete pasaulē.
— Nu, krietna! — viņa turējās pretī. — Es tevi mīlu. Nemaz nezināju, cik ļoti, cik patiesi tevi mīlu, līdz man draudēja tava bojā eja. Bet nu peldēsim uz krastu. Es gribu, lai tu būtu tikai pie manis vienas pašas un lai tavas rokas turētu mani apskautu, kamēr es tev pastāstu visu, kas tu man esi un paliksi vienmēr.
Vēl pusstundu sparīgi un vienmērīgi peldējuši, viņi izkāpa krastā un pa cietajām, mitrajām smiltīm soļoja augšup starp cilvēkiem, kas laiski valstījās smiltīs un cepinājās saulē.
— Ko jūs abi tur darījāties? — kāds no Airētāju * kluba kapteiņiem ievaicājās. — Slepkavojāt viens otru?
— Slepkavojām, — Ida Bārtona atbildēja pasmaidīdama.
— Mēs jau, ziniet, esam visos ciematos pazīstami rīkļu griezēji, — Lī Bārtons apliecināja.
Un vakarā, visus tā vakara ielūgumus atteikuši, viņi abi sēdēja lielā atzveltnes krēslā, cieši apskāvušies.
— Sonnijs rit ap pusdienas laiku aizbrauc, — viņa piezīmēja starp citu, gluži nepiemēroti sarunas tematam. — Viņš dodas uz Malaju piekrasti pārbaudīt, kas tur īsti paveikts ar viņa lietaskoku un kaučuka kompāniju.
— Pirmo reizi dzirdu, ka viņš taisās mūs atstāt, — Lī tomēr iepratās pateikt, kaut gan bija ļoti pārsteigts.
— Es jau arī biju pirmā, kas to dzirdēja, — viņa piemetināja. — Viņš man tikai vakar vakarā to pateica.
— Tur deju vakarā?
Viņa palocīja galvu.
— Diezgan negaidīti, vai ne tā?
— Ļoti negaidīti. — Ida izraisījās no vīra skaujām un apsēdās taisni. — Un es tev gribu pastāstīt par Sonniju. Līdz šim man nekad nav bijis pret tevi īsta noslēpuma. Es arī nebiju domājusi tev to kādreiz stāstīt. Bet šodien, tur kanaku b^jgotnē, es sapratu, ka starp mums, ja mēs tiksim cauri sveikā, kaut kas palicis neizrunāts.
Viņa apklusa, un Lī, pa pusei nojauzdams, kas nu nāks, nemaz nelūkoja viņai palīdzēt, tikai apņēma viņas roku ar savējām un viegli paspieda.
— Sonnijs ir zināmā mērā zaudējis … zaudējis galvu manis dēļ, — viņa stomījās. — Protams, to jau tu pats būsi pamanījis. Un . .. un vakar vakarā viņš gribēja, lai es bēgot kopā ar viņu. Bet tā vēl nemaz nav mana grēksūdze . ..
Lī Bārtons vēl arvien gaidīja.
— Mana grēksūdze, — viņa turpināja, — ir tā, ka es itin nemaz nedusmojos uz viņu — biju tikai noskumusi un bēdīga. Mana grēksūdze ir tā, ka arī es mazlietiņ, nu, nedaudz vairāk kā mazlietiņ biju zaudējusi galvu. Tālab es arī vakar vakarā biju pret viņu tik mīlīga un laipna. Es jau neesmu muļķe. Es zināju, ka tā tam jābūt. Un … ai, es taču zinu, ka esmu tikai vāja sieviete, pilna ar iedomību … es vēl lepojos, ka tāds cilvēks zaudējis sajēgu manis dēļ — manas sīkās personībiņas dēļ. Es pati viņu uzmundrināju. Man nav ar ko aizbildināties. Vakar vakarā nekas tāds nebūtu noticis, ja
es pati viņu neuzmundrinājusi. Un es, nevis viņš, esmu īstā vaininiece, ka viņš vakar man to prasīja. Es viņam teicu nē, tas nav iespējams — tu jau pats saproti, kālab, nemaz man nav jāstāsta par to. Es izturējos pret viņu ar mātes maigumu, nudien kā māte. Un es atjāvu viņam mani apskaut, es pieglaudos viņam un pirmo reizi, jo tai jau bija jābūt uz mūžu pēdējai reizei, ļāvu sevi noskūpstīt, jā, pat abildēju uz šo skūpstu. Tu … es zinu, ka tu sapratīsi … Tā bija viņa atsacīšanās. Un es nemaz nemīlēju Sonniju. Nemīlu viņu. Esmu mīlējusi tikai tevi, vienīgi tevi, visu šo laiku.
Ida gaidīja un, juzdama, ka vīra roka pieglauž viņas plecus un apņem viduci, padevīgi noslīga L.ī skāvienā.
— Tu mani pamocīji krietni vien, — viņš ieteicās, — es jau sāku baidīties, ka man vajadzēs tevi zaudēt. Un … — Viņš aprāvās acīm redzamā mulsumā, tad saņēmās un izteica savu domu. — Nu jā, tu taču zini, ka tu man esi vienīgā sieviete. Ar to arī viss ir pateikts.
Viņa neveikliem pirkstiem izvilka sērkociņu kārbiņu tam no kabatas un uzdedza sērkociņu, lai vīrs varētu aizkūpināt jau sen izdzisušo cigāru.
— Nu, ko, — viņš teica, kad dūmu mutulīši vijās tiem apkārt, — tā pazīdams tevi, kā vienīgi es tevi pazīstu, pie tam visu tevi pilnībā, varu tikai teikt, ka man žēl Sonnija tā dēļ, kas viņam pagājis secen … man viņa ļoti žēl, bet pats tālab esmu ļoti laimīgs. Un . .. vēl kas: pēc pieciem gadiem es tev kaut ko pastāstīšu, kaut ko ērmīgu, kaut ko līdz smieklīgumam ērmīgu, tikai par sevi pašu un par to, kāds muļķis biju kļuvis tevis dēļ. Pēc pieciem gadiem. Vai laika sprīdis norunāts?
— Es to paturēšu prātā, kaut tas ari būtu pēc piecdesmit gadiem, — Ida nopūtās, ieritinādamās ciešāk pie viņa sāniem.