Sitka Čārlijs bija sasniedzis neiespējamo. Citi indiāņi sniega ceļa gudrību varbūt apguva ne sliktāk kā viņš; taču viņš vienīgais izprata baltā cilvēka gudrību, goda jūtas un likumus sniega ceļā. Tomēr šīs zināšanas viņš nebija ieguvis vienā dienā. Pirmatnējs saprāts tikai gausi darina vispārinājumus un tam vajag daudz faktu, kuriem jāatkārtojas vairākkārt, lai pēdīgi rastos izpratne par tiem. Sitkam Cārlijam jau kopš bērnības bija pastāvīga saskare ar baltajiem, un, kļuvis par vīru, viņš izlēma saistīt savu likteni ar tiem, līdz ar to uz visiem laikiem
aiziedams no savas cilts ļaudīm. Pat tad vēl, bijīgi atzīdams, gandrīz vai godinādams balto cilvēku varu un daudz prātodams par to, viņš spēja vienīgi noģist tās noslēpumaino būtību — goda jūtas un likumus. Un tikai pēc daudzu gadu gaitā papildus krātas pieredzes viņš pēdīgi bija ieguvis pilnīgu izpratni. Būdams svešinieks baltajiem, viņš, reiz ko uzzinājis, zināja to labāk nekā baltie paši; būdams indiānis, viņš bija sasniedzis neiespējamo.
No visa tā bija izaugusi zināma nicināšana pret savas cilts ļaudīm — nicināšana, kuru gan viņš bija paradis slēpt, bet kura šoreiz tomēr daudzvalodu lamu vārdu viesulī izgāzās pār Kā-Čuktes un Gauhī galvām. Tie pieplakdami luncinājās viņa priekšā kā divi atņir- gušies vilku suņi, pārāk gļēvi, lai lēktu pie rīkles, bet pārāk radniecīgi vilkiem, lai spētu slēpt savus ilkņus. Tie nebija nekādi skaistie radījumi. Sitka Čārlijs gan arī ne. Visi trīs viņi izskatījās taisni atbaidoši. Miesas viņu sejās nemaz nebija: vaigu kaulus lielākoties sedza nejauks kraupis, kas negantajā salā bija te sasprēgājis, te sasalis, bet acīs zalgoja drūma kvēle, kādu iegruzdina izmisums un bads. Cilvēkiem, kas nonākuši tādā stāvoklī, aiz goda un likuma robežām, nedrīkst uzticēties. Sitka Cārlijs to zināja; un tāpēc arī viņš pirms desmit dienām bija tos piespiedis pamest šautenes kopā ar pārējiem nometnes piederumiem. Viņa un vēl kapteiņa Epingvela šautene bija vienīgās, kas palikušas.
— Nāciet iekurt ugunskuru, — viņš pavēlēja, izvilkdams dārgo sērkociņu kārbiņu līdz ar nepieciešamajām sausas bērza tāss strēmelītēm.
Abi indiāņi īdzīgi ķērās pie darba, lasīdami nokaltušus žagarus un zarus. Viņi bija novārguši un bieži apstājās, lai atgūtu elpu, kas aizrāvās, kad viņi grīļodamies liecās lejup vai streipuļoja uz ugunskura vietu, ceļgaliem sitoties kopā kā kastaņetēm. Pēc katra gājiena viņi mirklīti atpūtās, būdami vārgi un līdz nāvei pārguruši. Brīžam viņu acīs iegula mēmu ciešanu panesīgā stoicisma izteiksme, bet tad atkal viņu es šķita laužamies uz āru ar savu mežonīgo saucienu: «Es, es, es gribu dzīvot!» — ar valdonīgo visas dzīvās radības saucienu.
No dienvidiem pūta lēns vējiņš, knaibīdams viņu ķermeņu atsegtās da]as un durstīdams sala ugunīgās adatiņas caur kažokiem un miesu līdz pat kauliem. Tālab, kad uguns, jautri sprēgādama, bija izkausējusi sniegā sev apkārt valguma loku, Sitka Cārlijs piespieda negribīgos biedrus ķerties pie vējtvera uzsliešanas. Tā bija gaužām vienkārša ierīce — vienīgi sega, kas apmēram četrdesmit piecu grādu slīpumā izstiepta vēja pusē gar ugunskuru. Sega aizturēja ledaino vēju un no mugurpuses un augšas atstaroja siltumu uz tiem, kuriem vajadzēja saspiesties šajā patvērumā. Tad noklāja slāni zaļu egles zaru, lai ķermeņi neskartos pie sniega. Šo pienākumu izpildījuši, Kā-Cukte un Gauhī sāka apkopt savas kājas. Viņu apledojušie mokasīni bija pagalam nonēsāti garajā ceļā, un upes ledus blīvu asās šķautnes bija saplosījušas tos skrandās. Viņu si- vašu zeķes atradās tādā pašā stāvoklī, un, kad tās bija atkausētas un novilktas, mironīgi baltie kāju pirkstu gali dažādās gangrēnas pakāpēs pauda savu vienkāršo stāstu par šo ceļu. v
Pametis tos abus žāvējam apavus un zeķes, Sitka Cārlijs pagriezās uz to pusi, no kurienes atnācis. Ari viņam kāroties kārojās apsēsties pie ugunskura un apkopt savu smeldzošo miesu, bet goda jūtas un likums to neļāva. Sāpēs viebdamies, viņš steberēja pār sasalušo klaidumu, ik solim kāja pretojās, ik muskulis atteicās darboties. Vairākkārt vietās, kur vaļējās ūdens lāmas starp ledus blīvām tikai nesen bija pārvilkušās ar ledus garoziņu, viņam nācās nežēlīgi piespiesties, lai paātrinātu kustības, jo trauslā pamatne zem kājām sašūpojās un draudēja ielūzt. Šādās vietās nāve varēja pienākt ātri un viegli; tomēr viņš nemaz nevēlējās izbeigt savas ciešanas.
Sitkas Cārlija arvien augošās bažas tomēr izgaisa, kad aiz upes līkuma viņš pamanīja gurdi velkamies divus indiāņus. Tie grīļojās un elsa kā cilvēki zem smagām nastām, kaut gan saiņi tiem uz muguras nesvēra vairāk kā dažas mārciņas. Viņš tiem aši ko pajautāja, un to atbildes šķita viņu atvieglojam. Viņš steidzās uz priekšu. Tālāk nāca divi baltie vīri, kas, no abām pusēm balstīdami, veda kādu sievieti. Arī tie kustējās kā pie
dzēruši, un locekļi tiem drebēja aiz noguruma. Tomēr sieviete tikai viegli atspiedās pret tiem, cenzdamās tikt uz priekšu pati saviem spēkiem. Sievieti ieraugot, prieka sārtums uz mirkli pārlēja Sitkas Cārlija seju. Sirdī viņš loloja dziļu cieņu pret misis Epingvelu. Viņš bija redzējis daudzas baltās sievietes, bet šī bija pirmā, kas uzņēmās sniega ceļu kopā ar viņu. Kad kapteinis Epingvels bija ierosinājis šo pārgalvīgo pasākumu un lūdzis Sitkas Cārlija palīdzību, viņš tikai nopietni nogrozīja galvu, jo tas bija vēl nepazīts ceļojums caur drausmīgajiem Ziemeļzemes plašumiem, un viņš zi-. nāja, ka tā būs vīru dvēseles spēku visgalējā pārbaude. Bet, uzzinājis, ka kapteiņa sieva tos pavadīs, viņš bez kādiem aplinkiem bija atteicies no jebkuras turpmākās dalības šinī pasākumā. Bijusi tā viņa paša tautības sieviete, iebildumi arī nebūtu radušies; bet sievietes no Dienvidzemes — nē, nē, tās bija pārāk maigas, pārāk vārīgas šādam pārdrošam pasākumam.
Sāda tipa sievietes Sitka Cārlijs līdz tam vēl nebija pazinis. Piecas minūtes iepriekš viņš pat ne sapņos nebija domājis uzņemties ekspedīcijas pavadību; bet, kad sieviete pienāca viņam klāt ar savu brīnišķīgo .smaidu un pareizo, tīrskanīgo angļu valodu, runādama tieši un atklāti, nemēģinādama ne lūgties, ne pārliecināt, viņš uz vietas padevās. Ja vien viņas acīs ievizējies maigs lūgums pažēlot, ja balss iedrebējusies, ja viņa kaut mazlietiņ lūkojusi izmantot savu sievišķību, Sitka Cārlijs būtu palicis ciets kā tērauds; taču viņas dzidri vērīgās acis un dzidri skanīgā balss, viņas pilnīgā vaļsirdība un rāmā pārliecība, ka ir tam līdzīga, bija laupījusi Sitkam Cārlijam visus iebildumus. Tajā brīdī viņš atskārta, ka šī ir kāda jauna sieviešu audze; tikai nedaudzas dienas viņi bija ceļabiedri, bet viņš jau zināja, kālab šādu sieviešu dēli kļuvuši par zemes un jūras saimniekiem un kālab viņa paša cilts sieviešu dēli nespēja pastāvēt to priekšā. Maiga un vāra! Dienu pēc dienas viņš to vēroja — piekusušu, pārgurušu, nesalaužamu, un šie vārdi bez rimas pulsēja viņa sirdī. Maiga un vāra! Sitka Cārlijs zināja, ka viņas kājas dzimušas gludām takām un saulainām zemēm, ka svešas „ tām Ziemeļzemes mokasīnu mocības, ka sala stindzinošās lūpas tās nav skūpstījušas, un viņš skatījās un brīnījās, kā tās bez mitas spēja cilāties visu gurdo dienu cauri.
Viņai allaž bija smaids sejā un uzmundrinošs vārds uz lūpām, tos viņa neatrāva pat viszemākajam nastu nesējam. Kad ceļš kļuva tumšāks, viņa šķita nocietināmies un gūstam vairāk spēka, un, kad Kā-Čukte un Gauhī, kas bija lielījušies katru robežzīmi šajā ceļā pazīstam tikpat labi, kā bērns pazīst sava vigvama ādas nodalījumus, atzinās, ka viņi vairs nezinot, kur atrodoties, viņa bija tā, kuras balss cēlās teikt piedošanas vārdus vīriešu lāstu brāzmā. Tovakar viņa tiem bija dziedājusi, līdz visi juta, ka nogurums atslābst, un jaunu cerību pilni tie bija gatavi stāties pretī nākotnei. Un,v kad sāka trūkt pārtikas un ikvienam viņa skopo tiesu nomērīja ar skaudīgu sīkmanību, tā bija viņa, kas pretojās sava vīra un Sitkas Cārlija izdarībām; viņa pieprasīja un arī saņēma savu daļu, kas nebija ne lielāka, ne mazāka kā pārējiem.
Sitka Cārlijs jutās lepns, ka pazīst šādu sievieti. Viņas klātbūtne bija ienesusi tā dzīvē jaunu bagātību un plašāku vērienu. Līdz šim viņš pats bija sev padomdevējs, neviena cilvēka mājiens nespēja viņu novirzīt ne pa labi, ne pa kreisi; viņš bija veidojis sevi pats pēc saviem ieskatiem un rūdījis savu vīrišķīgo raksturu, nelikdamies zinis, ko par viņu domā citi. Pirmo reizi viņš no ārienes sajuta aicinājumu pēc vislabākā, kas snauž viņa būtībā. Tikai atzinīgs skatiens no dzidri vērīgajām acīm, tikai pateicības vārds, kas teikts dzidri skanīgajā balsī, tikai viegla lūpu savilkšanās brīnumainajā smaidā, un viņš stundām ilgi jutās kā septītajās debesīs. Tā bija jauna ierosme viņa drosmei; pirmo reizi viņš notrīsēja lepnumā, apzinādamies savu sniega ceļa gudrību; un abi kopā viņi arvien spēja uzmundrināt savu biedru sirdis, kad tās sāka zaudēt možumu.
Abu vīriešu un arī sievietes seja ieblāzmojās gaišāk, kad tie ieraudzīja Sitku Cārliju, jo galu galā viņš jau bija tas balsts, pret ko tiem atslieties. Bet Sitka Cārlijs,
pēc paraduma nelokāmi stingrs, kā sāpes, tā prieku slēpdams aiz dzelžainas ārienes, tikai apjautājās, kā klājoties pārējiem, pastāstīja, cik tālu vēl līdz ugunskuram, un turpināja soļot atpakaļvirzienā. Nākamo viņš satika vienu pašu indiāni bez nastas; tas, lūpas sakniebis, gāja klibodams, bet acis bija iedubušas aiz sāpēm kājā, kuras dzīvās miesas audi velti cīnījās pret nedzīvajiem. Par viņu bija gādāts, cik vien iespējams, taču, sasniedzot pēdējo robežu, vārgajiem un neveiksmīgajiem jāiet bojā, un Sitka Cārlijs sprieda, ka šā cilvēka dienas jau skaitītas. Tas vairs nevarēja būt ilgais dzīvotājs, tālab viņš tam pateica dažus parupjus uzmundrinājuma vārdus. Tad nāca vēl divi indiāņi, tiem viņš bija uzticējis pienākumu palīdzēt kulties uz priekšu Džo, trešajam baltajam viņu grupā. Tie viņu bija pametuši. Jau acis vien pavērsis, Sitka Cārlijs ievēroja glūnīgo saspringtību to ķermeņos un saprata, ka pēdīgi tie taisās nokratīt viņa kundzību. Tālab viņš arī nebija pārsteigts negaidīti, kad, raidīdams tos no jauna uzņemties pamesto pienākumu, ieraudzīja pamirdzam mednieku nažus, ko tie izrāva no makstīm. Nožēlojama aina — redzēt trīs novārgušus vīrus sasprindzinām savus niecīgos spēkus šā varenā plašuma vidū; tomēr tie divi atsprāga zem trešā šautenes laides mežonīgajiem belzieniem un griezās atpakaļ kā nopērti suņi pie savas saites. Divas stundas vēlāk, vezdami zem rokām streipuļojošo Džo, kamēr Sitka Cārlijs sOļoja aizmugurē, viņi nonāca pie ugunskura, kur pārējie ekspedīcijas dalībnieki sarāvušies tupēja vējtvera aizsegā.
— Dažus vārdus, mani biedri, pirms liekamies gulēt, — Sitka Cārlijs teica, kad katrs bija aprijis savu sīko neraudzētās maizes šķēlīti. Viņš uzrunāja indiāņus mātes valodā, jo baltos jau bija iepazīstinājis ar sava ziņojuma saturu. — Dažus vārdus, mani biedri, jūsu pašu labā, lai jums vēl laimētos palikt pie dzīvības. Es jums došu likumu; kas to lauzīs, pats atbildēs ar savu galvu. Mēs esam pārgājuši Klusuma pakalnus un tagad ceļojam pa Stjuartas upes augšējiem apgabaliem. Varbūt būs viena naktsguļa, varbūt vairākas, varbūt daudzas naktsguļas, bet ar laiku mēs nonāksim starp Ju- konas ļaudīm, kuriem ir daudz ēdamā. Būtu derīgi, ja
mēs ievērotu likumu. Šodien Kā-Cukte un Gauhī, kuriem es liku iemīt taku, piemirsa, ka viņi ir vīri, un aizmuka kā sabiedēti bērni. Tiesa, viņi piemirsa; tālab aizmirsīsim arī mēs. Bet turpmāk viņiem būs jāatceras. Ja vēlreiz gadīsies, ka viņi negribēs … — Viņš nevērīgi, bet bargi uzsita ar roku pa šauteni. — Rīt viņi nesīs miltus un pieskatīs, lai baltais vīrs Džo nepaliek guļam ceļmalā. Mēs saskaitījām, cik krūzīšu miltu vēl ir palicis; ja, vakaram pienākot, trūks kaut vienas vienīgas unces… Vai sapratāt? Šodien bija arī vēl citi aizmāršas. Aļņa Galva un Trīs Laši pameta balto cilvēku Džo guļam sniegā. Lai viņi vairs neaizmirst! Līdz ar dienas gaismu viņi dosies uz priekšu un iemīs taku. Jūs dzirdējāt likumu. Padomājiet labi, pirms laužat to!
Sitka Cārlijs saprata, ka nav viņa spēkos noturēt cilvēkus ciešā rindā. No Aļņa Galvas un Trim Lašiem, kuri priekšgalā iemina taku, līdz Kā-Cuktem, Gauhī un Džo tā bija izstiepusies vairāk nekā jūdzi garumā. Katrs smagi steberēja, gulēja paklupis vai atpūtās, kā nu kuram izdevīgāk. Viss gājiens vilkās kā ķēde ar nevienādām pieturu atstarpēm. Ikviens, sakopojis pēdējās spēku atliekas, grīļodamies kumurojās uz priekšu, līdz spēki bija galā, bet nezin kādā brīnumainā veidā arvien vēl atradās pati pēdējā izturības lāsīte. Katru reizi cilvēks krizdams bija cieši pārliecināts, ka vairs necelsies, tomēr viņš cēlās, atkal krita un atkal cēlās. Miesa padevās, griba uzvarēja; bet katra uzvara bija reizē arī traģēdija. Indiānis ar nosaldētajām kājām, nespēdams vairs turēties stāvus, rāpoja uz rokām un ceļgaliem. Viņš atpūtās reti, jo zināja, kādu bargu sodu spriež sals. Pat misis Epingvelas lūpas pēdīgi bija sastingušas akmeņainā smaidā un acis, kaut skatījās, nekā neredzēja. Viņa bieži apstājās, spiezdama dūrainī ģērbto roku pie sirds, un kā apreibusi tvēra pēc elpas.
Džo, baltais cilvēks, bija jau pārgājis ciešanu robežu. Viņš vairs nekaulējās, lai viņu pamet vienu, vairs nelūdza pēc nāves; sāpes remdinošais prāta aptumsums bija darījis viņu rāmu un apmierinātu. Kā-Cukte un Gauhī vilka viņu nežēlodami, reizi pa reizei apveltīdami ar niknu skatienu vai belzienu. Tas nu viņiem šķita netaisnības kalngals. Viņu sirdīs sīvi rūga naids, tās smagi spieda bailes. Kālab gan viņiem apgrūtināt savu spēku ar šā cilvēka vājumu? To darīt nozīmēja mirt; to nedarīt;.. un abi indiāņi atcerējās Sitkas Cārlija likumu un viņa šauteni.
Kad dienas gaisma sāka dzist, Džo-klupa arvien biežāk, un tik smagi bija celt to augšā, ka viņi palika arvien tālāk un tālāk iepakaļ. Dažreiz visi trīs sagāzās sniegā vienā čupā, tik vārgi bija kļuvuši arī indiāņi. Tomēr uz savām mugurām viņi nesa dzīvību, spēku un siltumu. Miltu maisos taču atradās viss, kas dod iespēju dzīvot. Viņi nevarēja domāt ne par ko citu kā vien par to, un tālab nav ko brīnīties, ka pēdīgi viņi padevās vājumam. Vīri bija pakrituši līdzās milzīgai baļķu grēdai, kur tūkstošiem asu malkas gaidīt gaidīja sērkociņu. Turpat netālu ledū bija pavērusies sprauga. Kā-Cukte paskatījās uz kurināmo un uz ūdeni, Gauhī tāpat; tad viņi paraudzījās viens otrā. Ne vārds netika izrunāts. Gauhī iekurināja ugunskuru; Kā-Cukte piepildīja skārda krūzīti ar ūdeni un uzsildīja to; Džo nesaprotamā valodā murmināja par viņiem nepazīsta» mas zemes brīnumiem. Viņi maisīja miltus siltajā ūdenī, līdz izveidojās šķidra tume, un viņi izdzēra daudzas krūzītes šādas tumes. Nevienu pašu tie nepiedāvāja Džo; bet viņš pat neapjauta to. Viņš vairs neapjauta neko, pat ne savus mokasīnus, kas gruzdēja un kūpēja starp oglēm.
Pāri viņiem nolaidās sudrabaina sniegputekļu migla, maiga, glāsaina, tīdama viņus baltās, mīkstās segās. Un viņu kājas būtu minušas vēl daudzas takas, ja vien liktenim neiepaticies atgainīt mākoņus sānis un noskaidrot debesis. Pat ne tik daudz, — ja tas noticis kaut desmit minūtes vēlāk, arī tas būtu glābiņš. Sitka Cārlijs, palūkojies atpakaļ, pamanīja ugunskura dūmu strūkliņu un visu saprata. Tad viņš paraudzījās uz priekšu — uz tiem, kas vēl nebija zaudējuši ticību, un uz misis Eping- ve'lu.
— Tā, mani labie biedri, jūs atkal aizmirsāt, ka esat vīri? Labi. Pat ļoti labi. Būs mazāk vēderu, ko barot.
Sitka Cārlijs runādams no jauna aizsēja miltu mai- šeli, ar siksnu piestiprinādams šo saini pie tā, ko pats bija nesis uz muguras. Viņš ar kāju spārdīja Džo tik ilgi, līdz sāpes izlauzās cauri nabaga puiša svētlaimīgajai neapziņai un lika tam streipuliski pieslieties kājas. Tad viņš uzstūma Džo uz takas un lika doties tālāk. Abi indiāņi mēģināja aizlavītieš projām.
— Paliec, Gauhī! Un tu arī, Kā-Cukte! Vai tad milti devuši tavām kājām tādu spēku, ka tās spētu izbēgt no ātrspārnotā svina? Nedomā apmānīt likumu. Esi vīrs jel pēdējo reizi un samierinies, ka mirsi ar pilnu vēderu. Nāciet nu, stājieties te, ar muguru pret baļķiem, plecu pie pleca. Nāciet!
Abi vīri paklausīja mierīgi, bez bailēm, jo cilvēka sirdi nomāc tikai nākamība, nevis tagadne.
— Tev, Gauhī, ir sieva un bērni, un briežādu telts Cipeujanā. Kāds būtu tavs pēdējais novēlējums?
— Atdod viņai tās mantas, kas ir manas pēc kapteiņa solījuma, — segas, krelles, tabaku un kasti, kas izdod dīvainas skaņas, kuras līdzīgas baltā cilvēka valodai. Saki, ka es nomiru ceļā, tikai nesaki, kā.
— Un tu, Kā-Cukte, kam nav ne sievas, ne bērna?
— Man ir māsa, Košimaas tirgotāja sieva. Tas viņu sit, un viņa nav laimīga. Atdod tu viņai tās mantas, kas ir manas pēc līguma, un pasaki viņai, ka būtu labāk iet atpakaļ pie savējiem. Ja tev gadītos satikt šo vīru, tad — ja tu domā tāpat — labi būtu, ja viņš mirtu. Viņš sit manu māsu, un viņa dzīvo vienās bailēs.
' — Vai esat mierā mirt pēc likuma?
— Esam.
— Tad ardievu, mani labie biedri! Lai jūs sēdētu siltās teltīs pie bagātīgi pildīta katla, pirms vēl diena būs galā.
Runādams viņš pacēla šauteni, un daudzkārtīgas atbalsis pāršķēla klusumu. Atbalsis vēl nebija paguvušas noklust, kad tālumā atsaucās citu šauteņu balsis. Sitka Cārlijs saspringa. Tur taču sprakstēja vairāk nekā viens šāviens reizē, bet visā grupā bija vēl tikai viena šautene. Viņš pārlaida ašu skatienu vīriem, kas te tik mierīgi gulēja, ņirdzīgi pasmīnēja par sniegā ceļa gudrību un traucās uz priekšu, lai sastaptu ļaudis no Jukonas.