Redakcijā atzina, ka pēdējais raksts jeb feļetons Ainai Maciņai tiešām izdevies. Vispār viņa bija ļoti izveicīga žurnāliste. Uzrakstīt iznīcinošu feļetonu par kādu kolhoza priekšsēdētāju viņai neprasīja pat tik daudz pūļu kā aizbraukt līdz aprakstāmajam kolhozam un parunāt ar cilvēkiem. Pielika aizkļūt līdz rajona centram, iegriezties izpildu komitejā un uzmest acis pārskatam par sējas vai ražas novākšanas darbiem. Tā kā katrā rajonā ir kolhozi, kuros uz pārskata dienu iesēts vai novākts ražas vairāk nekā pārējos, un ir arī tādi, kuros uz to dienu bijis mazāk padarīts, tad Maciņai turpat uz vietas dzima raksta ideja. Atlika aiziet pāri ielai līdz vietējā laikraksta redakcijai un iztaujāt kādu līdzstrādnieku, vai tas gadījuma nav redzējis kolhoza priekšsēdētāju piedzērušos. Ja līdzstrādnieks apliecināja, ka reiz jūnija otrajā pusē tiešām redzējis attiecīgo priekšsēdētāju jautrā prātā, tad drīz vien republikāniskajā avīzē parādījās raksts: «Kad priekšsēdētājs arvien lillā…»
Pēc tāda raksta rajona vadībai cits nekas neatlika kā panākt grēcīgā priekšsēdētāja izbalsošanu un paziņot avīzes redakcijai, ka kritika atzīta par pareizu un vainīgais sodīts.
Vienreiz gan Maciņa mazliet kļūdījās. Gatavodama rakstu par zvejnieku kolhoziem, viņa uz Kurzemi pat neaizbrauca, bet veikli pārstrādāja aprakstu, kas pirms dažiem mēnešiem bija iespiests kādā Maskavas laikrakstā. Un te nu viņa bez galotnes rakstīto zvejnieku arteļa priekšsēdētājas uzvārdu «Brālēn» uzrakstīja ar galotni «s» — Brālēns, jo viņai nebija no mazāko šaubu, ka zvejas vīrus varētu komandēt tikai Brālēns un nevis Brālēna. Un tomēr… Pēc Maciņas raksta parādīšanās zvejnieki sūtīja redaktoram gan nopietnas, gan izsmējīgas vēstules par viszinīgo Maciņu, kas nav iegriezies viņu kolhozā pat ne tik daudz, lai apskatītu, vai viņu priekšsēdētājs staigā biksēs vai brunčos.
Pēdējais feļetons, par kuru redaktors ļoti sajūsminājās, nebija vis par kolhoza priekšsēdētāju, bet par kādu jauno speciālisti — agronomi Vellu Akmentiņu, ar kuru atšķirībā no citām reizēm Maciņa bija runājusi personīgi. Jaunās agronomes pārkāpums bija ļoti smags. Pēc akadēmijas beigšanas aizbraukusi uz jauno darba vietu, Akmentiņa tur bija izturējusi tikai gadu un dažus vasaras mēnešus, bet, kārtējiem rudens lietiem uznākot, iesniegusi valdei atlūgumos, aizbraukusi pie mātes uz rajona pilsētu un sākusi strādāt komunālajā saimniecībā par dārznieci.
Maciņas feļetons sākās idejiski augstā līmenī, atgādinot, kādus līdzekļus netaupa valsts, skolodama jaunos speciālistus, kādu bagātu ceļa maizi tie paņem līdzi uz jauno darba vietu, bet diemžēl vēl sastopami tādi jaunieši, kas neprot to novērtēt, un pirmajās grūtību ugunskristībās atklājas, ka tie nerūdās kā tērauds, bet nosvilst kā sausi zari. «Atlūzuši zari» — tāds arī bija feļetona virsraksts.
Pēc pamācošā ievada sekoja vielas izklāsts, kas bija radies no sarunas ar pašu Veltu Akmentiņu. Jaunā agronome, lūk, paskaidrojusi, ka kolhozā viņai ierādīta tāda istabiņa, kur lietus laikā bijis ar gultu kā ar laivu jābraukā meklēt sausāku saliņu, ka reizēm griestu apmetums kritis uz galvas, ka drēbes sākušas pelēt no mitruma.
Šajā brīdī Maciņai dzima ideja jaunam rakstam: par nevērīgiem kolhozu priekšsēdētājiem, kas nerūpējas par jaunajiem speciālistiem un, likdami tiem dzīvot necilvēcīgos apstākļos, zaudē kolhozu kadrus. Bet šoreiz rakstam bija cits uzdevums, un viņa turpināja:
«Kad es jaunajai agronomei jautāju, vai viņa ir lasījusi, kādos apstākļos komjaunieši cēla Komsomoļsku. kā dzīvo teltīs neskarto zemju apguvēji, viņa pat nenosarka, bet sāka taisnoties, ka viņai, lūk, esot veca māte un tā slimojot ar reimatismu un sirdi, vajadzīgs kopējs, bet uz kolhozu māli nevarot vest, tur esot par mitru. Neko teikt, laba meita savai miesīgajai mātei, bet tajā pašā laikā pret otru māli, kas viņai deva augstāko izglītību, pret valsti, Velta izturas kā pret pamāti.»
Sekoja vel pārmetumi un kauninājumi, uu raksts beidzās ar prasību, lai rajona komunālās saimniecības vadība Veltu Akmentiņu no darba padzen.
Dažas dienas pēc raksta parādīšanās avīzē redaktors iesauca Ainu Maciņu savā kabinetā un apsveica ar paaugstinājumu darbā. Aina pietvīka aiz prieka: tātad par nodaļas vadītāju!
— Apsveicu un sēroju, — redaktors turpināja. — Zel šķirties no laba līdzstrādnieka.
— Kā?… Šķirties?… Kas? — Aina nesaprata.
— Tā iznāk. Nupat man zvanīja un pateica, ka nolemts jūs sūtīt par rajona avīzes redaktori. Tātad būsim kolēģi, — redaktors spieda Ainai roku.
— Ko? Kāpēc? — nākošā redaktore nošļupstēja.
— Labu darba darītāju partija saredz un cienī, — redaktors tēvišķīgi uzsita kolēģei uz pleca.
Drusku grīļodamās, Aina izgāja no kabineta, savā istabā sataustīja mēteli un, uzmetusi to už rokas, gausi vilkās pa garo gaiteni uz ārdurvīm.
— Aina, velc mēteli mugurā, laukā līst, — viņai uzsauca darba biedrene Laura.
— Līst? Kā tu teici — laukos līst? — Maciņa neizpratnē pārjautāja.
— Bet. Aina, kas tev ir? Tu biji pie redaktora uz «kāliju»? — Laura līdzjūtīgi satvēra Ainu aiz rokas. — Par ko?
Es arī nezinu, par ko mani padzen no Rīgas, — Aina nenoturēja asaras.
— Tevi? Padzen? Aina, ko tu runā? — Laura izbijusies apskāva draudzenes plecus.
— Paprasi redaktoram! — Aina iekliedzās un, izrāvusies no Lauras skavām, izskrēja pa durvīm, aizcirzdama tās ar lielu troksni.
Līņāja smalks lietiņš, bet Aina sākumā to neievēroja. Tikai nogājusi labu gabalu, viņa juta pleciem pieskārāmies mitru vēsumu un pamanīja pretimnācēju pētošos skatienus. Tiešām, varēja likties dīvaini, ka lietus laikā cilvēks nes mēteli uz rokas, un Aina uzvilka to mugurā.
«Tātad uz Latgali,» viņa sāka apcerēt nupat no redaktora uzzināto jauno vēsti. «It kā paaugstina darbā. Ha-ha! Paaugstina…» Pirmkārt, kā rajona avīzes redaktore viņa nekad nenopelnīs to, ko nopelnīja šeit ar rakstiem. Otrkārt, — «šo «otrkārt» sanāk tik daudz, ka tie sāk griezties pa galvu un galva gHežas tiem līdzi.
Tikko viņa ar ģimeni bija pārgājusi jaunā trīsistabu dzīvoklī. Nopirka modernas mēbeles. Laumiņa iet mūzikas skolā. Ģirts pionieru pili apmeklē šaha pulciņu. Un virs ir invalīdu nama direktors. Vai viņam tur tādu vietu iedos? Tagad māte nāk katru dienu gatavot pusdienas, piekopj istabas. Viņa taču uz Latgali līdzi nebrauks, jo tēvs slimo ar nierēm un išiasu, tam vajadzīga kopšana. Visa dzīve sajūk. Un par ko? Par to, ka viņa strādā labāk nekā citi žurnālisti? Ka viņas rakstiem nekad nav trūcis asuma un principialitātes? Labs paaugstinājums — kaut kādā kaktā rediģēt provinces reportieru vienmuļīgos penterējumus. Atstāt vai nu ģimeni, vai dzīvokli Rīgā… nē, te ir tikai viena atbilde — nē. Vienalga, lai notiek kas notikdams, no Rīgas viņa projām nebrauks.
Vakarā, kad pārnāca vīrs, viņi kopīgi izstrādāja plānu, kā bez nepatīkama skandāla izvairīties no redaktores goda provincē. Ainai steidzīgi būs jābrauc uz Ķemeriem ārstēt kādu sieviešu kaiti, pēc tam viņa vēl būs tik vārga, ka palūgs bezalgas atvaļinājumu. Nu, un pa to laiku jau sameklēs citu redaktoru, jo avīze bez vadības tik ilgi nevarēs iztikt.