Garās kalnu grēdas visaugstākajā kalnā, kura galotne iesniedzās mākoņos, dzīvoja varenais visu milžu milzis Agarvagars. Arī visos citos — mazākajos kalnos dzīvoja milži, bet tie bija augumā un spēkā daudz sīkāki par lielo un vareno Agarvagaru. Nu un pakalnu iemītnieki — tos vairs nevarēja saukt par milžiem: salīdzinot ar Agarvagaru, tie izskatījās kā punduri.
Trīs reizes dienā — rītā, pusdienā un vakarā Agarvagars uzkāpa sava augstā kalna galotnē un, uz austrumiem un rietumiem pagriezdamies, dārdošā pērkona balsi izkliedza:
— Es esmu liels un varens milzis!
Un visi mazākie milži un punduri izlīda no saviem kalniem un pakalniem un atkārtoja:
— … liels un varens milzis!
Šis sauciens kā atbalss vēlās līdz kalnu grēdas visattālākajiem nostūriem un apliecināja Agarvagaram, ka viņš tiešām ir vislielākais un visvarenākais milzis.
Bet tad Agarvagaram sāka likties, ka viņa sauciens izplatītos daudz tālāk un plašāk, ja ap viņa lielo kalnu plestos nepārskatāms klajums. Tad viņa sauciens aizskanētu pāri visai pasaulei un tā uzzinātu, cik liels un varens milzis ir Agarvagars.
— Lai notiek! — viņš teica un, ievilcis elpu, ar vienu pūtienu pacēla gaisā kalnus un pakalnus un iepūta tos jūrā. Nu viņa kalns slējās pret debesīm augsts un vientuļš, un, uzkāpis tā galotnē, Agarvagars gribēja pārsteigt visu pasauli ar vēsti par savu lielumu.
— Es esmu liels un varens milzis! — viņš sauca dimdošā balsi un gaidī ja, kā pasaule viņu cildinās.
Visapkārt valdīja klusums, un Agarvagaram tas šķita kā izsmiekls. Viņš kliedza vēlreiz, vēl un vēl, Iidz viņa paša balss, apskrējusi apkārt zemei, atgriezās viņa ausi kā čuksts:
— … liels un varens…
Agarvagars laimīgi pasmaidīja:
— Lūk, tomēr pasaule atzina manu lielumu un varenību