Kristīna bija mīļš, jūtīgs bērns. Mātei viņa pieķērās tik sirsnīgi, ka atteicās pat no rotaļām ar citiem bērniem, ja mātei tas nepatika. Dore Jēriņa tik ļoti bija pārliecināta par pasaules ļauno prātu, ka visiem spēkiem cenlās savu meitu sargal no satiksmes ar ārieni. Muižā un pie mācītājiem kalpojot, viņā bija iebriedis uzskats, ka zemnieki, starp kuriem viņai nācās dzīvot pēc apprecēšanās, ir zemāki. netīrāki par viņas agrākajiem maizes devējiem. Savu vīru viņa bieži mocīja ar pārmetumiem, ka tas viņai nesagādājot labāku dzīvi. Kāpēc viņš nevarot atmest savu krāsotāja amatu un pāriet par kučieri muižā vai pie mācītāja. Bet Jēriņš bija tik zemnieciski neiekustināms, ka nespēja mūža vidū uzsākt ko citu. Savā darbā viņš jutās neatkarīgāks, vērtīgāks, nekā varētu būt, lielkunga untumainos zirgus vadot.
Nepiepildītās ilgas pēc smalkākas dzīves Dore centās iemiesot Kristīnā. Meitu viņa ģērba kā lielkungi savus bērnus, tā ka mazā, rišās un mežģinēs ietītā meitenīte zemnieciskajā apkārtnē izskatījās smieklīga. Kurpes bērnam viņa pirka tik piemērotas kājai, ka pēc īsa laika mazā žēlojās, ka tās spiežot.
— Lai spiež, bērniņ, pacieties, tad augs mazāka kājiņa, — māte mierināja.
Muižā Dore bija noskatījusies, ka baroni savām meitām nedod pietiekoši ēst. lai tās augtu slaidas un inteliģenti bālas. Šādu lietu dabūja izbaudīt arī Kristīnā, un pusaudža gados tā bija izstīdzējusi, ziliem riņķiem ap acīm, mazliet līkām kājām. Bet mātei sava meita likās īsts dižciltīgas jaunavas paraugs. Lielmāte kādreiz bija uzdāvinājusi Dorei apnēsātu saulessargu, un tam nu vajadzēja sargāt Kristīņu no nekaunīgajiem saules stariem gājienos uz baznīcu vai veikalu.
Iedegums? Fui, tas piestāvēja tikai zemniekiem un čigāniem.
Dorei laimējās Kristīnu ierīkot mācītājā mājā, kur 1ā trīs ziemas skolojās kopā ar mācītāja meitām pie guvernantes. Tad mācītāja kundze ieteica Kristīnai kļūt par šuvēju, ko toreiz uzskatīja par smalku amatu. Trīs gadus Kristīna mācījās Rīgā pie kādas vācietes, un, dzimtenē pārnākot, viņa tiešām bija labākā šuvēja tālā apkārtnē.
Mātei nu vienīgās rūpes bija meitu piemēroti apprecināt. Bet te vairs nebija viņas spēkos apzināti vadīt meitas likteni. Ka mīlestība ir ne tikai akla, bet galīgi stulba, to vissāpīgākā veida dabūja izbaudīt Dore Jēriņa.
Jēriņu ģimene dzīvoja mazā mājiņā, kas bija celta uz Dores brāļa zemes. Mājiņa piederēja divām ģimenēm. Dorei un viņas māsai Līzei. Līze bija mirusi, liet viņas meita Emma aizgājusi par mājskolotāju uz Krieviju, savu istabiņu ar virtuvi izīrēdama kādam kurpniekam, vecpuisim Liepām. Liepu, lēnu, slimīgu vīru, aizdusas klepus bija izžāvējis kaulainu un dzīslainu. Nekā pievilcīga viņa ārienē nebija. Viss viņa sarautie pleci, krunkotā seja, nedrošās kājas modināja dziļu līdzjutību. Ar nepilniem četrdesmit gadiem viņš atgādināja sabrukušu sirmgalvi.
Arī Dore bieži iežēlojās par vientuļo kurpnieku un katru dienu iesūtīja viņam krūzi siltas kafijas vai bļodiņu zupas, pielāpīja viņa noplīsušās drēbes, reizēm izmazgāja un uzposa ādām piemētāto istabiņu. Liepa savukārt izlaboja Jēriņu apavus un, kad tēvs nebija mājā, saskaldīja sievietēm plītij malku. Tā viņi dzīvoja laba saticībā un būtu nodzīvojuši kopā ilgi, ja kurpnieks nebulu pārvērtējis savu personu. Liepām Kristīnas laipnā un piemīlīgā seja sāka likties kā dzīves saule, kurā tik labi būtu atspirgt un sildīties visu mūžu. Un, kad Kristīna viņam, kā parasts, katru dienu ienesa ēdienu vai salāpītu apģērba gabalu, viņš arvien atrada, par ko pamīlaties un aizkavēt to savā istabā. Butu Krislīna bijusi par sevi tikpat augstās domās kā viņas māte, tā pašā sākumā smalkjūtīgi noraidītu Liepas tuvošanās mēģināju mus, un tā netiktu izpostīta četru cilvēku skaistā draudzība. Bet Kristīnā bija tik pazemīga un līdzcietīga, ka nespēja darīt sāpes vārgajam vientulim, kad viņš kādā dienā kautrīgi jautāja:
— Sakiet, jaunkundz, — vai es varētu būt jums kādreiz draugs?
— Bet jūs taču esat mums visiem draugs, — Kristīnā samulsusi vientiesīgi atbildēja.
— Ja… Bet vai es varbūt varētu būt jums vairāk nekā draugs?
Kristīnā samulsa vēl vairāk. Viņa nezināja, kas ir mīlestība. Pat grāmatās viņa nebija par to lasījusi. Kristīnas lasāmviela bija reliģiskas grāmatas un bībele, tāpēc viņai likās, ka mīlestības augstākais veids ir līdzjūtība un uzupurēšanās. Tik nevarīgs, nokaunējies un sabijies izskatījās Liepa, ka asaras saskrēja Kristīnai acīs un viņa izdvesa:
— Es nezinu… Laikam varētu gan…
Liepas sabrukušais stāvs un acis atdzīvojās.
— Kristīnas jaunkundz, pārdomājiet labi. Nekādus šīszemes labumus es jums nevaru solīt. Vecs arī es esmu… jūsu gadiem vecs. Tā ir pārdrošība no manas puses celt savas acis tik augstu, uz jums, tik brīnišķīgu jaunavu.— Un viņam pašam kļuva kauns par sevi.
Ir viegli atvairīt cilvēku, ja tas pašapzinīgi, patmīlīgi tīko uzbrukt mūsu jūtām. Bet kā lai cēla, līdzjūtīga, deviņpadsmitgadīga dvēsele noraida sirsnīgu, pazemīgu mīlestību, kā lai atņem sauli visu mūžu ēnā dzīvojušam cilvēkam?
Kristīnā kļuva izklaidīga. Viņas domas kā baltas kaijas arvien atgriezās un atpūtās pie Liepas — vientuļa vraka mierīgā jūrā. Visi viņas apsvērumi par un pret laulību ar viņu beidzās ar jautājumu: kāpēc es nevarētu viņu precēt? Mēs visi pazīstam viņu jau ilgi, viņš ir labs un godīgs cilvēks. Vecāks par mani? Vēl jo labāk, viņš pratīs manu jaunību sargāt no maldīšanās un grēka.
Nākošajā dienā, kad Kristīnā iegāja Liepas istabā, pašai nemanot, viņa bija uzkavējusies tur veselu stundu. Varbūt tikpat ātri butu aizsteigusies otra stunda, ja māte nepacietīgi neklauvētu pie sienas. Bija atnākusi kāda pasūtītāja.
Arvien ilgāki kļuva Kristlnas apciemojumi kurpnieka istabā. Arvien ilgāk kurpnieks uzkavējās Jēriņu istabā. Dorei tie sāka gandrīz apnikt, jo kavēja darbus. Viņa vairs nesūtīja pie Liepas Kristīņu ar kaiijas trauku, bet ienesa pati. Kādreiz, klusu ienākusi virtuvē, viņa dzirdēja, ka istabā Kristīna ar kādu sarunājas. Brīnums, pa kurām durvīm butu viesis ienācis, viņa taču visu laiku grozījās pa pagalmu. Arī kurpnieks nesen iegāja savā pusē. Apsējusi tīru priekšautu, viņa gāja apsveikt viesi. Savādi. Kristīna istabā sēdēja viena pati.
— Ko tu te tik skaļi viena pati runā? —brīnījās māte.
— Es runājos ar Liepu.
— Tā? Kas tad jums tik steidzīgi arvien runājams?
— Ak māmiņ, mums daudz kas runājams, — sarkdama atzinās Kristīna.
— Agrāk tu tāda runātāja nemaz nebiji.
— Māmiņ, — Kristīna nometās mātes priekšā ceļos un ieglauda galvu viņas klēpī. — Māmiņ, varbūt nav pareizi, ka taisni es tev to saku. Bet tu vienmēr vēlējies pirms miršanas mani nodot kāda godīga vīra rokās. Māmiņ, tev laikam nav ne jausmas, ka šis vīrs dzīvo tepat mums blakus.
Ja Dore Jēriņa pēkšņi uzzinātu, ka Liepa, kas dzivo tepat aiz sienas, ir zaglis un slepkava, viņa nebūtu tā pārsteigta kā no šīs sava bērna atzīšanās. Kā zibens ķerta viņa uztrūkās un atgrūda Kristīņu.
— Ko? Liepa? Tas vecais, izkaltušais kurpnieks lai būtu tavs vīrs!
Savus godkārīgos sapņus viņa redzēja saplokam kā lietus izmērcētus tauriņus. Tik daudzreiz viņa bija skatījusi Kristīņu kā cienījamu mācītāja vai muižkunga sievu smalku dāmu sabiedrībā, pārāku par visām. Savu mūža galu viņa bija iedomājusies pavadīt vaļīgā bezdarbībā. Nomoda sapņos bija sēdējusi baznīcā pirmajā solā blakus prāvestienei un dakterienei. Bet nu nāca tāds izžuvis kurpnieķelis un spieda viņu un Kristīņu atpakaļ pēdējā rindā, kur sēdēja babuļnieku vecītes un vājinieces. Un visur viņai ies līdzi riebīgā ādu smaka.
— Nē un nē, nemūžam tas nenotiks! — viņa kliedza. — Tas plikadīda lai paņem manu meitu?!
— Bet, māmiņ, — iebilda Kristīna, — kā tu vari tā saukt mūsu draugu! Viņš ir tāpat amatnieks kā es. Un dieva priekšā visi cilvēki vienādi.
Dieva pieminēšana mati mazliet nomierināja. Viņa saka runāt lēnākā balsi:
— Padomā pati, viņš ir lik vecs, ka varētu būt tavs tēvs.
Apprecas cilvēki ar vēl lielāku gadu starpību. Mēdz taču teikt, ka labāk zem veca vira bārdas nekā zem jauna pātagas.
— Viņš ir slimīgs. Drīz vien tev būs jākļusl par maizes pelnītāju un žēlsirdīgo māsu.
— Ja cilvēku mīl, var arī uzupurēties. Pats pestītājs māca, ka vajag sevi upurēt vājāko labā.
— Nezaimo dievu! Pestītājs liek bērniem būt paklausīgiem saviem vecākiem. Ja tu neizmetīsi šīs precības domas no galvas, mātes lāsti tevi pavadīs visu mūžu.
Kristīnai tika izsisti no rokām visi ieroči. Viņa padevīgi nolieca galvu un klusēja.
Māte iesteidzās kurpnieka istabā un turpināja uzbrukumu Liepām.
Turpmāk viņa uzmanīja, lai Kristīnā nesastaptu Liepu vienatnē, un parūpējās, lai māsasmeita no Jurģiem viņam uzteiktu dzīvokli.
Ja Kristīnas un Liepas sirdis butu sagrābušas jaunības mīlestības nevaldāmās brāzmas, tie cīnītos par savas mīlas tiesībām. Bet, tā ka viņi izstīdzējušu ēnas puķi bija noturējuši par brīnišķīgo, vienreizējo papardes ziedu, šīs puķes samīdīšana tiem uzšalca tikai vieglas skumjas.
Kad Liepas kurpnieka piederumi un apdilusi gulta bija iekrauti pagalmā vezumā, atvadīties iznāca arī Jēriņiete un Kristīnā. Roku sniedzot, Kristīnai acis iemirdzējās asaras.
— Dzīvojiet sveika, Kristīnas jaunkundz! Jūs tiešām pelnāt labāku likteni. Jūs atceroties, es vienmēr domāšu, ka esmu tikai sapņojis.
Mācītājs bija kļuvis vecs. Grūti viņam nācās apkalpot plašo draudzi, tāpēc pieņēma palīgmācītāju Kristapu Griezi. Vairāk par izglītību vecāki Kristapam nebija varējuši dot, tāpēc jaunajā vietā viņš atnāca galīgi tukšs.
Pēc pirmās algas saņemšanas viņš gribēja sagādāt veļu un citu nepieciešamo. Kā labu šuvēju vecā mācītāja kundze viņam ieteica Kristīņu.
Kad Grieze ieradās Jēriņu nabadzīgajā, glītajā istabiņā, Kristīnas māte it kā atdzīvojās. Nebija Kristīna paspējusi uzņemt vajadzīgos mērus, kad galdā jau kupeja kafija un smaržīgas pankūkas. Tā notika, ka jaunais mācītājs šo sirsnīgo sieviešu mājā nociemojās pāris stundu.
Arī turpmāk Griezem arvien atradās kāds papildināms vai labojams apģērba gabals, un viņš atkal iegriezās Jēriņu mājā. Kaimiņienes pārsteigtas sačukstējās, Jeriņiete jau redzēja savas ilgas piepildāmies un gāja baznīcā augsti paceltu galvu.
Kristīņu jaunā mācītāja viesošanās pacēla ekstāzes augstumos. Viņi nerunāja par mīlestību. Nē, it nekad viņi par to nerunāja. Viņi runāja par dievu, par Jēzu Kristu. Grieze izskaidroja Kristīnai bībeles sarežģītākās vietas. Gaiši un redzīgi viņa uztvēra katru mācītāja vārdu un staigāja apskaidrota reliģijas un, ko viņa pati vēl neapjauta. savas lielās, vienīgās mīlestības gaismā. Grieze vēroja Kristīnas skaidro prātu, viņas bērnišķīgo sirsnību un uzticību, un it kā balss no augšienes viņam teica:
«Lūk, īsta sieva mācītājam, ists kristīgs cilvēks.»
Bet par mīlestību viņi nerunāja nekad.
Reiz vecais mācītājs sarunā Griezem ļoti delikāti izstāstīja savus nākotnes plānus. Viņš esot jau vecs. Vajadzētu vēlēt jaunu pilntiesīgu mācītāju. Viņš runāja arī par savas jaunākās meitas Margrietas likteni, par savu pēdējo vēlēšanos nodzīvot tās paspārnē vecumdienas.
Grieze bija nabags. Dabūt labu mācītāja vietu nebija tik viegli. Bet šeit pavērās drošas nākotnes izredzes — liela draudze, cienījams stāvoklis, skaista sieva ar pilnīgu iedzīvi.
Visu nakti viņš salīdzināja vecā mācītāja plašo, ērto dzīvokli ar nabadzīgo Kristīnas istabiņu un otrā dienā izlūdzās saviem patroniem viņu meitas Margrietas roku.
Nākošajā svētdienā vecais mācītājs pasludināja draudzei lielu prieka vēsti — uzsauca savu meitu ar palīgmācilāju Griezi. ŠI ziņa sajūsmināja visu draudzi, izņemot vienu draudzes locekli — Dori Jēriņu. Viņai piepeši sāka spiest jaunās kurpes tik stipri, ka neatvairāmi mācās virsū ģībonis. Zobus sakodusi, viņa noturējās samaņas stāvokli un pa sānu durvīm izspraucās lauka. Kristīnā nemanīja mātes nozušanu. Kā suģestēta viņa skatījās augstajā velvējumā virs altāra, kur lokveidīgais uzraksts aicināja: «Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.» No sastinguma viņa pamodās tikai tad, kad no kanceles atskanēja Griezes balss. Viņš runāja par laulību: — īstās laulības ir tās, ko mēs noslēdzam dieva priekšā savās sirdīs, — nobeidza jaunais mācītājs. — Viss cits ir tikai māņi, miesas un mantas kārība. Nedzenieties pēc mantas, ko kodes un rūsa maitā, esiet lēnprātīgi un pazemīgi, staigājiet dieva ceļus, kalpojiet viens otram, jo, kalpodami cilvēkiem, jūs kalposiet tam kungam. — Nekad jaunais mācītājs nebija runājis tik sirsnīgi un aizrautīgi.
Kristīnā izgāja no baznīcas apskaidrota. Viņa zināja tagad savu ceļu. Tas bija dieva ceļš, pa kuru viņa staigās. Viņa bija noslēgusi laulību savā sirdī, un to zināja tikai pati un dievs.
Daudzi cilvēki dvēseles sāpju brīžos bēg no ļaudīm vientulībā, gremdējas savu sāpju melnajos ūdeņos, kļūst īgni un atbaidoši. Kristīnai jaunais mācītājs daudzajās sarunās un sprediķī bija norādījis citu dievkalpošanas ceļu — kalpot cilvēkiem, tāpēc viņa kā gaiša būtne uzmeklēja cietējus un centās iepriecināt noskumušos. Visgrūtāk viņai bija tikt galā ar savu māti, kuru grauza neapmierinātības ķirmji. Vecā sieviete caurām dienām gaudās par savu likteni, nepamatoti uzbruka vīram un meitai, pārmezdama, ka tie dzenot viņu postā. Pārcilvēcīgā pacietībā Kristīnā panesa mātes gaudošanu.
Gluži histēriska kļuva Jēriņu Dore, kad Kristīnā no raidīja vairākus turīgus preciniekus.
— Es jau redzu, — viņa rūca katru vakaru, — nabagu mājā man būs savs mūžs jānobeidz.
Un katru vakaru Kristīnā neapnikdama zvērēja:
— Māmiņ, kamēr vien es spēšu kustināt rokas, tev netrūks ne maizes, ne pajumtes.
Pasaules kara laikā nomira vecais Jēriņš. Daudz pūļu Kristīna pielika, lai tēvu godam apbedītu. Viņa pat aizņēmās naudu, ko nopirkt ozola zārku un krustu, lai māte nevaidētu, ka tēvs aprakts kā pēdējais ubags.
Pēc tēva nāves maizes pelnīšanas darbs Kristīnai uzgūlās divkāršā smagumā. Divkārt smagi uzgūlās arī mātes gaušanās un neapmierinātība. Dore nebija vēl tik veca un vārga, par kādu sāka izlikties. Likās, ka viņai bija sevišķs prieks mocīt Kristīņu ar dažādām iedomātām kaitēm. Ja viņai kaut kur iesāpējās, viņa bija pārliecināta, ka piemeties kāds ļauns audzējs, un meitai vajadzēja gādāt zirgu un vest māti pie ārsta. Smagas darba dienas vakarā Kristīna nevarēja mierīgi atlaisties gultā, viņai vajadzēja izvārīt vakariņas, sagatavot paparžu vai skuju vannu un mātei pēc izsutināšanās ierīvēt vienu vai otru vietu, kur nu kuro reizi tā dienā bija sajutusi sāpes. Rītos agri Kristīna apkopa māju, padeva mātei brokastis un steidzās pie saimniekiem lauku darbos, jo kara laikos šūšanas darbi bija apsīkuši.
— Jūsu mātei vajadzētu strādāt vieglākus lauku darbus, — reiz ieteica ārsts, kad Kristīna tam žēlojās par mātes galvas sāpēm un bezmiegu. Arī Kristīna domāja, ka māte varētu ravēt, palasīt sēnes vai ogas, lai, svaigā gaisā izkustoties, uzlabotu miegu un ēstgribu. Ret. kad viņa ieminējās par to mātei, tā sāka raudāt un kliegt:
— Es jau teicu, ka man kā ubadzei savs mūžs būs jānobeidz. Dievs mani soda, ka tevi tik smalki audzināju. Būtu tevi mazu ganos sūtījusi, tad tu vis nenoraidītu saimnieku dēlus.
Kopš šīs nervu lēkmes māte vēl mazāk izgāja laukā. Atzveltnes krēslā atgāzusies, viņa dziedāja baznīcas dziesmas vai šķirstīja vecus vācu žurnālus, kas tai bija paglabājušies no jaunības laikiem.
Kristīnas augumu lauza smagie lauku darbi. Brālēns, kam tagad piederēja Jēriņu būda, atradās frontē. Kāddreiz viņš atrakstīja Kristīnai sirsnīgu vēstuli, lai palīdz cik varēdama viņa sievai ar mazajiem bērniem un nespēcīgajiem vecākiem.
Kristīna palīdzēja pāri saviem spēkiem. Viņa pilnīgi izpildīja radiem kalpones vietu, ar to starpību, ka par darbu nesaņēma norunātu algu, bet samierinājās ar to, cik kuro reizi iedeva. Bet brālēna sieva iedeva arvien tikai tik daudz, cik Kristīnas māte spēja apēst. Naudu mātes ārstēšanai viņa piepelnīja ar šūšanu brīvajās svētdienās un naktīs.
Briesmīgā asinssērga uzsāka cilvēku pļauju. Katru dienu pa lielceļu uz kapiem aizveda dažus zārkus. Bija mājas, no kurām vienā nedēļā nāve izrāva vairākus tuviniekus, atstādama tukšumu un asaras.
Vasarā ar asinssērgu saslima Dore Jēriņa. Kristīnā kopa māti cik labi vien varēdama, bet Dore nebija apmierināta.
— Ja tu aiz savas muļķīgās spītības nebūtu palikusi plika veca meita, es tagad varētu ārstēties slimnīcā, — viņa gaudās.
Kristīnā dabūja zirgu un aizveda māti uz slimnīcu. Nākošajā dienā viņa gāja to apraudzīt, bet slimnieku telpās viņu neielaida. Vēl divas dienas tā mēroja ceļu uz pilsētiņu, lai apjautātos par mātes veselības stāvokli un nodotu savus sveicienus, bet tad, atpakaļ nākot, jutās ļoti vāja. Mājā pārnākusi, viņa zināja, ka ir saslimusi arī pati.
Divas dienas viņa nogulēja viena savā gultiņā. Skapītī bija tikai daži sakaltušas maizes gabaliņi, bet viņa nespēja un neiedrošinājās iet pie radiem palīdzību meklēt. Kristīņu dedzināja neziņa par māti. Kopš tēva nāves viņai bija rūpējusi tikai mātes labklājība, un tās noslēgums viņai likās kārtīga apglabāšana blakus tēvam un dzeltens ozola krusts. Ja māte tagad mirst, kā viņa, slima un bez līdzekļiem būdama, lai to godam apbedī ?
— Mīļais, žēlīgais dievs, — viņa gandrīz bez mitēšanās lūdzās, — neliec manai mātei pēdējo ceļu staigāt bez aizlūgšanas, bez pavadīšanas. Neliec viņai gulēt kapā, kuram neviena mīļa roka neuzliek ziedus.
Dažreiz Kristīnā iedomājās, cik augstprātīgi izturējusies māte, cik netaisna bijusi, gauzdamās par ubadzes likteni, kur īstenībā trūkumu nekad tai nenācās ciest. Kristīnā drebēja bailēs, ka dievs atriebs mātes augstprātību. Viņa sāka pat kaulēties ar dievu: — Mīļais, visspēcīgais dievs, tu zini, es nekad neesmu kurnējusi par grūtumiem, ko tu man uzliki. Es biju pazemīga, es atsacījos no pasaulīgās laimes, no mīlestības, no mantas. Visu, visu tu man atņēmi, un es tomēr tevi lūdzu un slavēju katru dienu. Tāpēc, ja tu arī būtu nodomājis manu māti sodīt, nedari to vismaz manis dēļ. Kāda nozīme sodīt mirušu cilvēku, bet man sāpēs visu mūžu nezināšana, kur māte aprakta… — Tā Kristīna murgos strīdējās ar dievu, bet pilnas apziņas stāvoklī izjuta smagas bailes.
— Kas es esmu, ka drīkstu dievu mācīt? Pīšļos tev vajadzēja mani satriekt par tādu necienību! Dievs, dari ar mani ko darīdams, es visu saņemšu pazemībā, tikai nesodi manu māli.
Pēc tādas sirsnīgas lūgšanas Kristīnai kļuva vieglāk. Viņa ticēja, ka dievs viņu tomēr būs uzklausījis.
Trešajā dienā atnāca brālēna sieva un dusmīgi atvēra istabiņas durvis.
— Kas tad nu tev par svētkiem, ka guli dienas laikā,— viņa sāka bērt pārmetumus, nemaz neievērodama Kristīnas vārgo seju. — Solījies nākt mēslu talkā, bet tā i nevarējām sagaidīt.
— Mīļā māsīc, — Kristīna kā atvainodamās mēģināja smaidīt, — es esmu slima.
— Slima? Vai tad nebūs tā pati sērga? — radiniece virzījās uz durvju pusi.
— Tā pati gan.
— Vai. ko tad nu iesāksi? Kas tevi kops? — gaudās radiniece. — Vakarā neaizkrampē logu, es sūtīšu ganu meitu, lai ieliek pa logu kruziti piena.
Pirms Kristīna paspēja vēl ko jautāt vai lugt, radiniece bija izmelusies pa durvīm.
Vakarā Kristīna palūdza ganu meitu aiziet otras dienas pusdienā uz pilsētiņu un apjautāties slimnīcā, kā mātei klājas.
Visu nakti viņa lūdza dievu gan klusībā, gan skaļi. Rītā viņa bija nomierinājusies. — Dievs taču ir tik labs. Viņš nemaz negribēs nodarīt man tādas sāpes.
Vakarpusē atgriezās ganu meita.
— Nu, kā klājas māmiņai? — jautāja Kristīna.
— Labi, — samulsusi atbildēja meitene.
— Viņa kļūs vesela? — prieks ieskanējās Kristīnas balsī.
— Viņa jau ir vesela.
— Vesela? Tad jāpalūdz, lai māsīca aizbrauc viņai pakaļ.
— Nē… — stostījās meitene. — Viņa jau ir aizvesta… mūža mājās.
Kristīnā saplaka. Tumsas virpulis sagrāba viņu un griezdams ierāva melnā dzelmē.
Izveseļojusies Kristīnā devās uz slimnīcu un mēģināja noskaidrot mātes miršanas un apbedīšanas apstākļus. Neviens neko neatcerējās. Darbā pārmocītās māsas vienaldzīgi paraustīja plecus:
— Te katru dienu mirst desmitiem cilvēku un atkal ieved jaunus. Mēs nepaspējam pat uzrakstīt slimības zīmes, kad dažs labs jau ir miris. Kur mēs lai visus atceramies?
Kristīnā brauca pie apriņķa priekšnieka, lai atļautu atrakt kapus un uzmeklēt māti.
— Pilnīgi izslēgts, — strupi noraidīja ierēdnis, — tādā sērgu laikā nevar rakt augšā miroņus. Izcelsies vēl arī mēris.
Kristīnai bija jāsamierinās, ka viņas māte gulēja nezināma kapa vietā. Slimnīcā mirušos, kam neieradās piederīgie, salika vienkāršās dēļu kastēs un apraka rindā tā sauktajā nabagu nodalījumā, tur, kur apraka pagasta nespējniekus.
Pēc mātes nāves Kristīnā kļuva vēl pazemīgāka un lēnprātīgāka. Ar pilnīgu atsacīšanos viņa it kā gribēja izpirkt mātes un savus grēkus.
— Es kurnēju pret tevi, visspēcīgais, visžēlīgais dievs. — Vakaros, ceļos nometusies, viņa dauzīja galvu pret grīdu. — Šaut mani, necienīgo, ak kungs, lai es kā tārps lienu tavā priekšā. Tārps un puteklis es esmu pret tevi un iedrošinājos domāties būt nopelnījusi ievērību tavās acīs.
Ne tikai lūgšanās, arī darbos Kristīnā centās izpirkt savu iedomāto grēku. Ja kaimiņos kāds saslima, viņa neaicināta ieradās slimnieku mierināt, par saviem pēdējiem grašiem aiznesdama kādu gardumu vai citu iepriecinājumu. Ja kur vajadzēja darba roku, Kristīnā stājās darbā, neprasīdama algu, gāja no rīta līdz vakaram. Ar pateicību viņa saņēma cietu maizes doniņu vai suliņu krūzi kā atlīdzību. Grūti bija pierunāt viņu pat to pieņemt.
Kas labprāt nes, tam labprāt daudz uzkrauj. Apkārtējie un radi pierada, ka viņa kalpo bez atlīdzības, un daudzreiz to vairs pat nepiesolīja.
— Kur tad nu viņa arī liks to mantu, — sprieda viens otrs. — Bērnu nav, tāpat pasaulei viss paliks.
Pie Kristīnas sāka braukt radi arī no lielāka tāluma. Aizveda pie sevis uz divām trim nedēļām, kamēr apšuva un aplāpīja visu ģimeni, tad atkal atdeva kādam citam radam. Viņai pašai nepiederēja vairs ne sprīdis savas dzīves, bet viņa pati to nemanīja. Bija jābrīnās, kur viņai radās spēks izturēt tik pārcilvēcīgu darbu. Laikam taču tikai fanātiskā pārliecībā, ka, kalpojot cilvēkiem, kalpo dievam. Savam bargajam dievam, kas no viņas prasīja tikai upurus un atsacīšanos.
Tomēr varenāki par ticību izrādījās dabas spēki. Uz sešdesmit gadu robežām Kristīna sagura. Bez pastāvīgām galvas sāpēm viņu sāka durstīt sāpes mugurkaulā. Zobus sakodusi, viņa tomēr nemeta darbam mieru un arī nevarēja to darīt, jo tad būtu jāmet miers arī ēšanai.
Kaimiņos bija kāzas. Kā parasti, Kristīna palīdzēja virtuvē. Vairākas reizes sakarsusi viņa skrēja no virtuves uz pagrabu pēc ēdieniem. Ass un drēgns rudens vējš cauri plānajam ģērbam noglauda sasvīdušo miesu. Otrā dienā pret pusdienu dūrieni mugurkaulā kļuva neciešami. Kad laba daļa viesu bija aizbraukuši. Kristīna aizvilkās uz savu būdiņu. Gribējās nomazgāties, bet nebija spēka aiziet uz aku pēc ūdens.
«Atpūtīšos drusku, tad uzsildīšu ūdeni,» viņa nodomāja un gribēja likties gultā. Noņēma balto dienas segu, sakārtoja spilvenus un sāka vilkt nost kurpes. Piepešs sāpju grūdiens notrieca viņu zemē. Ausīs sāka dunēt tāli zvani. Viņa grima kaut kur tumšā dziļumā. Rokas meklēja balstu, bet tikai nodauzījās gar skapja stūri.
Kristīna pamodās tumsā. Aukstums drebināja locekļus, nemitīgas sāpes durstīja muguru. Viņa gribēja uzcelties, bet nevarēja. Kājas bija paralizētas. Uz rokām un vēdera viņa aizrāpoja līdz gultai, novilka segu un, kaut kā ievīstijusies, palika uz grīdas.
— Kungs, kungs, es pateicos, ka tu sauc pie sevis mani, necienīgo. Sūti man nāvi kā mīļu māsu, un es miršu, tevi slavēdama.
Bet tā vēl nebija nāve.
Saule spoži piestaroja istabu un noglauda slimības satriekto ķermeni uz grīdas. Pie aizslēgtām durvīm kāds klauvēja. Instinktīvi Kristīnā gribēja steigties atvērt, bet nelika nost no grīdas. Gribēja saukt, bet balss apslāpa istabiņā. Beidzamos spēkus saņēmusi, viņa pavilkās istabas vidū, vairāk pret logu.
Klauvētājs atgāja no durvīm. Pēc brīža soļi dimdēja uz loga pusi, un kāda ēna aizsedza saides spīdumu uz grīdas.
— Kristīnā, Kristīni — sauca radiniece aiz loga un, rokas pie acīm pielikusi, ieskatījās istabā.
Vaidēdama Kristīnā atsaucās un pacēla roku.
Sanāca kaimiņi, uzlauza logu, noguldīja Kristīņu gultā.
— Ak tu mīļais pestītājs, vēl man nav lemts tevi skatīt debess gaismā, — viņa iestenējās un ļāvās cilvēku gādībai.
Slimnīcā Kristīnā nogulēja četrus mēnešus. Mierā guļot, skaudrās sāpes to vairs nemocīja. Bet staigāt viņa nevarēja. Pagasta valde atteicās ilgāk maksāt slimnīcu. Gulēt varot arī nespējnieku patversmē, un tas pagastam iznākot lētāk.
Un tā Kristīnā nonāca tur, no kā visvairāk bija baidījusies viņas māte, — nabagu mājā. Nevienam radam, ne kaimiņam viņas vairs nevajadzēja. Kristīnā bija kalpojusi daudziem, viņai nekalpoja neviens. Reti kāds aizgāja viņu apmeklēt. Viņa neko nevienam neprasīja, neko negaidīja, tikai kad kāds pie viņas atnāca, klusas laimes pārņemta, slaucīja asaras. Agrākie draugi, kaimiņi un radi gan apjautājās viens otram, vai kāds zina, kā klajas Kristīnai, bet aiziet viņai pašai pavaicāt izvairījās. Gandrīz katram Kristīnā bija nesamaksāta parādzīme, kuru patīkamāk noglabāt dziļi atvilktnē, ne turēt pastāvīgi acu priekšā uz galda.
Vientuļās dienās un bezmiega naktis Kristīnai nebija cita ko darīt kā apcerēt savu dzīvi. Dienu no dienas un nakti no nakts viņa atsauca atmiņā bērnību bez smiekliem un rotaļām, jaunību bez mīlestības, pusmūža gadu darbu bez algas.
Kādā naktī viņa gulēja vaļējām acīm. Mugura bija notirpuši, bet viņa nespēja pagriezties uz sāniem. Acis aizverot, likās, ka no tumsas veļas lieli, smagi mākoņi, gulstas virsu un spiež.Viņa grimst, grimst, līdz kļūst nelabi, un atkal atver acis. Savādi, tā, kas guļ gultā, vairs nav Kristīna. Kristīna ir maza meitenīte Kikija. Ir vasara, Kikija izskrien laukā, paceļ bālās rociņas pret sauli un smejas. Tik silta un mīlīga ir saule. Meitene noaun kurpes, zeķes un pastiepj kājas saulei noglāstīt. Kājām patīk saule un brīvība, kurpju cietumā tās saspiestas šauras, pirksti noliekti uz leju. Meitene atpogā kleitiņu, ar mokām izmaucas no tās, nosviež kreklu un iegulstas zālē. Neviena gulta nav likusies tik mīksta kā zaļā zāle, neviena sega tik silta un glāstoša ka vasaras saule. — Kikij, ko tu dari? — bargs mātes sauciens pietrauc meiteni kājās. — Iedegsi kā čigāniete! — Māmiņ, man patīk saulīte, — Kikija lūdzas. — Bet dieviņam nepatīk iedegusi cilvēki, — atspēko māte. — Redzi, kā čigānus viņš nemīl, tiem jāklīst apkārt bez savas mājas un jādiedelē maize. — Māte saģērbj meiteni, nosēdina zem ābeles un atnes savu izbalējušo saulessargu. Kikija ar ilgām noskatās saules apspīdētajā pļavā, viņai gribētos iet pieplūkt pilnu sauju sarkanu sveķeņu un zilu neaizmirstuļu, bet nevar, vienā rokā jātur saulessargs, kā lai saplūc puķes. Iet bez saulessarga? Māte jau neredzēs, pašlaik guļ diendusu. Bet dieviņš redzēs, dieviņš visu redz un dzird, viņš tagad jau zina, ka Kikija bijusi slikta meitene, gribējusi slepeni neklausīt mātei. Daudz bargāks par žagaru ir dieviņš. No žagara viegli izbēgt, ja māte neredz blēņu darbus, bet kā lai izbēg no dieviņa visredzības?
Svētdienas rīts. Māte izvārījusi smaržīgu kafiju un izcepusi pankūkas brūniem vaigiem. Kikijai priekšā viņas mazā krūzīte, uz šķīvja uzliktas divas pankūkas. Viņa jauc kafiju, cukurs jau izkusis, bet, kad nogaršo, dzēriens vēl rūgts. — Māmiņ, vēl vienu graudiņu cukura, — lūdzas bērns. — Pietiek, pietiek, bērniem nevajag daudz cukura, — nosaka māte. Kikija kož garšīgās pankūkas, apēd vienu, otru. Nu tikai īsti izjūt ēstgribu un taisās ņemt no bļodas vēl. — Kikij, tev pietiek, — nosaka māte. — Bet man gribas, — žēlīgām acīm meitene skatās uz dzeltenbrūnajām kārdinātājām. — Kāda tu izskatīsies, ja ēdīsi kā mužiks, — baras māte, — izaugsi zema, resna kā piesta. — Māmiņ, tikai vienu. — Asaras paspīd Kikijas acīs. — Bīsties dieviņa un klausi māmiņu, tad būsi labs bērns. — Kikija izvelkas laukā kā nopērts šunelis. Viņa ir tā ietramdīta ar dieviņu, ka nedrīkst paskraidīt kā citi bērni, nedrīkst kūleņus mest un skaļi smieties. Vienmēr viņai ienāk prātā — vai tikai dieviņam tas nav nepatīkami? Vienmēr un visur dieviņa griba sakrīt ar mātes gribu.
Slimniece aizver acis, un atkal smagi svina viļņi veļas un draud nospiest. Ar varu viņa atrauj acu vākus vaļā.
Kikija ir jau uzaugusi liela. Lēnīgais Liepa runā ar viņu. — Vai jūs varētu būt man vairāk nekā draugs? — Silts aizkustinājums dreb viņa balsī. Un Kristīnai ir žēl šā nevarīgā cilvēka. Bet mātei un dieviņam nepatīk, ka Kristīnā savu dzīvi piesaista vecīgā Liepas dzīvei, un viņa nepretojas tik varenai gribai, lai gan sirds smeldz, ne par sevi, bet Liepu, kura mūžā — viņa zina — vairs neienāks mīlestības gaišums.
Jaunais mācītājs Grieze kāpj pār Kristīnas istabiņas slieksni. Baznīcā viņa ir redzējusi to vairākas reizes, bet nu tas ka cilvēks ir nokāpis no garīgiem augstumiem. Viņš ir tik cilvēcīgs un reizē šķiet tik dievišķīgs, ka Kristīnai gribas kā Marijai nosēsties pie viņa kājām. Arī mācītājam patīk skaidrā, reliģiozā jaunava, viņš atgriežas nabadzīgajā būdā un paņem viņas sirdi. Iet laiks, un vecais mācītājs uzsauc Griezi ar savu meitu Margrietu. Bet kāpēc Grieze neatdod Kristīnas sirdi, jā, viņš patur to sev, no kanceles apliecinādams, ka ir noslēdzis ar viņu laulību dieva priekšā.
Kristīnai brauc precinieki. Turīgi saimnieki tīko vest viņu savās sētās. Viņa noraida visus — tādas laulības būtu tikai miesas un mantas kārība. Viņas laulība ir noslēgta savas sirds un dieva priekšā. Pirmo reizi viņa neklausa mātei un dieviņam.
Kristīnā kalpo cilvēkiem, neprasīdama samaksu. Viņas mācītājs bija sūtījis to kalpot cilvēkiem, lai tādējādi kalpotu dievam. Kristīnā strādā smagos sviedros, viņai it ka patīk sevi nogurdināt līdz nāvei, viņa ir laimīga, ka cilvēki tai nesamaksā par darbu — jo lielāka tad izlīs dieva žēlastība pār viņu.
Pusdzīvā masa gultā sakustējās. — Dieva žēlastība? — vārga balss iekunkstējās. — Kur ir žēlastība, kur ir atmaksa? — Sāpju saēsta miesa, vientulībā iztvīkusi dvēsele!
Bet tā nav Kristīna, kas guļ gultā un nevar pakustēt, īstā Kristīna pienāk pie gultas un sāk slimo mierināt, kā agrāk mierinājusi daudzus: — Izturi, izturi, māsa, debesu laime būs atmaksa.
Muļķe! — kliedz svešais ķermenis. — Vai mazā Kikija drīkstēs debesīs lēkāt, vai dabūs lur savu pankūku un cukura graudiņu? Vai debesīs mācītāju Griezi šķirs no Margrietas un atdos Kristīnai? Vai vecā Kristīna tur varēs apmainīt tos paldiesus un novēlējumus — «Gan dieviņš tev atmaksās!» — ko šeit saņēma algas vietā?
Skaudri smiekli naktī pāršķēla nespējnieku patversmes klusumu. Kristīnas istabā saskrēja vecenes un veči kreklos un apakšbiksēs. Izdēdējuši, izkropļoti locekļi trīcēja nakts vēsumā, darba saliektās muguras velti centās izliekties taisnas, lai pāri priekšējo galvām saskatītu ārprātīgo smējēju.
Lūk, lūk. dieviņam patīk tavas reimatisma sarautās rokas, tavs kupris, tavas skrandas. Tevi debesis iecels par erceņģeli. viņa piepeši rādīja uz vecīti, kas bija atdevis māju radiem par mūža maizi, bet kāda juridiska āķa dēļ vecumdienās to pazaudējis. — Tu sēdēsi blakus jumpravai Marijai, — Kristīna smējās pret kādu vecenīti, kuras ārlaulības dēls bija miris no kara iegūtas kaites.
— Traka! Ārprātīga! — sāka kliegt izbiedēto nespējnieku pūlis, un pēc mirkļa Kristīna atkal bija savā istabā viena. Viņai uznāca jauna triekas lēkme. Pilnas apziņas stāvoklī tā vairs neatgriezās. Kādā rītā viņu atrada mirušu. sažņaugtām dūrēm un spītīgi atvērtām acīm.
Sirmais, cienīgais, mācītājs Kristaps Grieze ierakstīja baznīcas grāmatās mirušās Kristīnas Jēriņš vārdu. Uzrakstījis «Kristīna», viņš mirkli apstājās. Atcerējās tīru, vienkāršu istabiņu, meiteni skaidrām un.ticīgām acīm. «Ej nu zini, kā būtu bijis labāk,» viņš saka domāt. «Nu, bet Margrieta arī nav bijusi slikta sieva. Dievs labi dar1 ko darīdams.» Un skaidriem, noteiktiem burtiem viņš ierakstīja grāmatā «Jēriņš».