Košs, zils debess, pie kura ne mazākais mākonītis nebij manāms, smaidīja pār mazo, iesarkani krāsoto baznīcu, kas, puspaslēpta aiz vecu gobu un liepu rindas, netālu no lielceļa atradās mazā uzkalnītī. Mirdzošs pusdienas saules spožums lēkāja pa ne mazākā vējiņa nekustinātām koku lapām, laistījās ap baznīcas atvērtiem logiem un mēģināja veltīgi apzeltīt nosūbējušo gaili slaikā torņa galā.
Kādā no torņa apakšējām lūkām ķīvējās bars drošu zvirbuļu, tad piepeši sacēlās spārnos, iztraucēts caur tornī kāpošo zvaniķi, un ar troksni sametās vecas liepas galotnē, kur savu ķildu ar jo lielāku piktumu sāka turpināt.
Tagad atskanēja ērģeles, svinīgā vīzē beigas dziesmas meldiju uzsākdamas. Bet, dziesmu vēl dziedot, daži baznīcēni jau atstāja dievnamu un vai nu devās uz baznīcas krogu, vai atkal nostājās koku ēnā pretim baznīcas durvīm, noskatīdamies citu baznīcēnu iznākšanā.
Starp pēdējiem arī atradās vecs vīrs, kas, valgo pieri noslaucījis parupjā kabatas drānā un līdz tam rokā turēto cepuri uzlicis galvā, piekusis atspiedās pret tās liepas stumburu, pa kuras zariem ķīvējās zvirbuļi.
«Labdien, Pakulu tēv!»
Bija jauna meita, kas, no sāniem vecajam tuvodamās, viņu šādi sveicināja un tad piebilda:
«Vai, vai Pakulu tēv, tas nav jauki - bez laika no baznīcas iznākt un tad zem koka paslēpties, lai Dieviņš tādas nepieklājības nepamana. Pagaidi, es viņam to citsvētdien sūdzēšu!» Un smīnēdama viņa tā aprātam sniedza roku.
«Dari tā, mīļo kaimiņiene, ja tu sevi un visu jauno paaudzi gribi ievest nepatikšanās,» sirmgalvis atbildēja, draudzīgi kratīdams jaunavas izstiepto roku: «Tad debestēva advokātiem būs tā lieta jāizšķir, vai tas godīgi un pieklājīgi, ka jaunie izplētušies sēd baznīcas krēslos un vecie sarāvušies, salīkuši stāv tiem līdzās. Nupat pa visu dievvārdu laiku ne acumirklīša nedabūju sēdēt, ilgā stāvēšana un karstums mani tā nogurdināja, ka ar labāko gribu baznīcā līdz galam nevarēju nostāvēt. Tātad izmetos laukā. Kad te ārā arī nav kur apsēsties, tad taču te pie koka droši varu atspiesties, un tas tak arī kaut kas.»
«Jā,» jaunava sacīja, «mūsu nabaga draudze! Tā neiespēj un neiespēj še kādu beņķu uztaisīt, ko veciem atsēsties un atpūsties!... Bet šoreiz man jaunie jāaizstāv. Tiem jau pašiem baznīcā bij jāstāv, kā tad nu varēja vecajiem pienākošo godu parādīt?»
«Nu jā, jā, baznīca šoreiz bij gan pilnāka nekā citām reizēm,» Pakulu tēvs runāja.
«Viņa dievgaldnieku tā bij pārpildīta, ka es taī drūzmā neviena pazīstama ģīmja nevarēju ieraudzīt. Pat tavas Annas, kuru no cepures vienmēr lēti uzeju, šoreiz nevarēju ieraudzīt. Vai viņa jel pavisam šodien ir baznīcā, ko?»
«Ir, ir,» sirmgalvis atbildēja. «Bet tā. jau reizēm notiek, ka sevišķi tā ģīmja, ko meklē, nevar uziet. Arī man šodien tā būs gājis. Mūsu abu kaimiņš, Apsēns, man cieti apsolīja, šodien būt baznīcā, bet, kā liekas, nebūs turējis vārda.»
«Ir turējis,» jaunekle teica un nevilšus nosarka, «viņš sēdēja priekšā, trešā krēslā. - Es apmelojos teikdama, ka neviena pazīstama neesmu redzējuse,» viņa piebilda.
«Tas labi, ka viņš nācis, man ar viņu kaut kas jāapspriež; darba dienās priekš teikšanām tagad jau neatliek laika,» Pakuls sacīja, jaunekles nosarkšanu nepamanījis. «Bet, klau, ko tev teikšu, lai tas man vairs nav jātur galvā: mans kalējs liek tavam tēvam sacīt, ka šam tagad atkal esot ogles un viņš katrā brīdī jūsu zviedru arklu varot ņemt lāpīšanā. Tad nu neaizmirsti vien, Ieviņ, to savam tēvam pateikt.»
«Gan jau,» Ieva apsolīja un vēl ko gribēja piebilst, bet te zvana skaņas to pārtrauca, no torņa lejā plūzdamas.
Dievkalpošana bija pabeigta. Baznīcas platās durvis atvērās, un baznīcēni bariem sāka doties laukā.
Brītiņu burzā noskatījies, Pakuls sacīja uz Ievu:
«Vai tu redzi, meit, kā mēs no baznīcas protam ārā nākt! Visuvisādi! Mēs stumjam, spiežam, grūžam, minam; raujam, turam, spraucamies, spiežamies - un pēdīgi laimīgi esam laukā! Ak tu tētīt - skat, kā tur vienai aptrūka kremeļi! To jums vajaga!»
Ieva pasmējās.
«Izskatās jau nu gan tā, kā kad kāds viņus visus ar pātagu trenktu ārā, kā kad iekšā degtu,» viņa sacīja un no Pakula svārkiem noņēma sūnu kušķīti, kas tam no koka stumbura bija pielipis.
«Nē, viņi būs dabūjuši zināt, ka baznīcas krogs ar visu resno papu un saldo bairīti sācis bēgt, un tādēļ ar tādu joni steidzas laukā,» vecais jokoja, «citādi tas nav... Jā jā, kad cilvēki baznīcā tā sprauktos iekšā, kā spraucas ārā, tad velnam ellē uguns vairs nebūtu jākurina.»
«Un elles vārtu eņģes ierūsētu,» Ieva piebilda. «Bet tur jau nāk pašulaik tava Anna - sveiks, Pakula tēv!» Un viņa piebiedrojās savai kaimiņienei, bagātā Pakula vienīgai meitai.
Lai gan tās likās būt vienā vecumā, tomēr lielāka nevienādība kā starp šām abām jauneklēm lēti nebija iedomājama. Anna, maza, košu, lai gan drusciņ tuklu ģīmi, bij ģērbusēs kā jau daždien bagātniece. Kleite no dārga, gaišpuķaina kokvilnas auduma bija pēc modes taisīta, melnmataino galvu pušķoja salmu cepure, un rokās bij uzmaukti melni glazē pirkstnieki. Labā roka rotājās ar mazu zīda saulsegu, kreisajā tā turēja dziesmu grāmatu ar zeltītiem vākiem. Ap Ievas, nabaga saimnieka meitas, stalto augumu kļāvās vienkārša katūna kleite, nedārgs zīda lakats, zem kura zelta krāsā spīdoši mati bij manāmi, sedza tās galvu. Plikās, saules apdedzinātās rokās viņa turēja vecu, vienkāršu dziesmu grāmatu. Viņas ģīmis, lai gan arī no saules apdedzis, bij ļoti skaists. «Piparu Ieva ir visa pagasta meitu kronis,» puiši mēdza teikt, un, kam gadījās ieskatīties Ievas daiļajās acīs, tas apliecināja, ka šim spriedumam taisnība.
Krogam lēni tuvodamās, draudzenes viena otrai izstāstīja pagājušās nedēļas notikumus. Anna sūrojās par to, ka ganu Edenīca, kūtī govis slaukdama, dzerot nekāstu pienu un iebūviešu Mada ar visiem četriem bērniem nobradājuse vēl negatavās pupas. Ieva turpretim, gļēvo pagasta veci sodīdama, žēlojās, ka čigānietes aiznesušas trīs zeķes un pusmārciņu pašvārītu ziepju un ka no Pakulām atnestais jaunais gana suns esot ļoti nikns un Trešaļai gandrīz gribējis noraut asti - un tā projām. Kad saimes un saimniecības jautājumi līdz pamatam bij pārspriesti, Anna pēdīgi sacīja: «Un nu saki man, Ieviņ, - kā tev tie apsegi patīk, ko dārzniece muižā likuse aust?»
«Sarkanie, baltām un melnām malām? Tie ir ļoti koši,» Ieva atbildēja. «Bet kā tev šitāds jautājums ienāca prātā, ko? Tu taču tagad, vasaras laikā, nesāksi pūlēties ar apsegu aušanu?»
«Un, kad es to gribētu, kas tad tur būtu liels?» Anna atteica. «Tu zini, ka manu skaisto apsegu, ko par guldāmo biju nodomājuse, čigāniete tāpat nočiepa kā tavas trīs nelaimīgās zeķes.»
«Guldāmo apsegu? Tad tu esi brūte?» Ieva, priecīgi pārsteigta, iesaucās. «Ā, tā ir cita lieta, to es nedomāju. Kas tad ir tas laimīgais?»
«Bet vai tad man tūliņ vajaga būt brūtei, kad guldāmo apsegu gribu aust!» Anna smējās. «Vai tad biju brūte, kad nozagto audu? Zināms, par vecu meitu palikt jau neesmu nozvērējusēs, bet brūte šobrīd vēl neesmu... Tad tu domā, ka tādu apsegu kā dārzniecei varētu aust? Labi, lai tad arī tā notiek.»
Draudzenes tagad bij nonākušas pie kroga, kur Anna šķīrās no Ievas, teikdama, ka pirmiņ redzējuse veco čigānieti, izveicīgu vilnas krāsotāju, ar kuru tai vajadzīgi jāaprunājoties.
«Es tev vēl kaut ko jaunu un patīkamu gribēju pastāstīt,» Ieva puskaunīgi sacīja.
«Vēlāk, vēlāk, tu tak tūlīt jau nedosies uz māju, mēs tak pēcāk vēl tiksimies,» Anna atteica.
«Nu jā, tad ej vien, to tev arī vēlāk varu pastāstīt,» Ieva sacīja.
Anna iegāja krogā.
«Aiz guldāmā apsega kaut kas slēpjas,» Ieva domāja, draudzenē noskatīdamās, «viņa ir brūte, bet tagad tikai to vēl negrib izteikt. Kad tikai skaistais Brodiņš viņu nepaņem!...»
«Nu, vai ar manu saimnieci šoreiz jau tik ātri tiki galā?» sievieša balss Ievai aiz muguras jautāja, un, iekam tā paģida atgriezties, viņai jau bij noskūpstīts vaigs no Līzes, viņas māsīcas un uzticamās draudzenes. «Labdien!»
«Sveika, mās! Bet kas tad tev par nevaļu uzgājuse, ka lāgā pat nevari apsveicināties, ko?» Ieva smējās, tik piepeši nomutēta un pa pusei satraucēta.
«Nesāc nu manis atkal izsmiet,» meita runīgi atbildēja, «kāda esmu, tāda palikšu, neiešu jau ar tevi bučoties pa pusstundai! Īsi un aši visur - un tā gribēju arī būt pirmā, kas tev pasniedza to prieka vēsti, bet laikam nāku par vēlu, laikam jau tev Anna nupat pate savu noslēpumu būs izstāstījuse. Nu, vai man nebij taisnība, ko?»
«Nebij taisnība?» Ieva atkārtoja. «Kas par taisnību, kas par noslēpumu - es nesaprotu.»
«A, tev Anna laikam piekodinājuse, lai nevienam nekā nestāsti par to lietu, nu es nezinu, kas tur tik cieti ko slēpt. Tai lietai jau tā vai tā drīz jānāk gaismā.»
«Un es patiesi nezinu, uz ko tavi vārdi zīmējas,» Ieva atteica; «bet nāc nomaļš, lai nedzird, ko mēs runājam, uz mūsu vārdiem jau sāk klausīties.»
Viņas pārgāja pār lielceļu un iegāja baznīcas kroga dārzā, tur apsēzdamās nekoptā apiņu lapenē.
«Vai tu par Annas apsegu runā?» Ieva vaicāja.
«Apsegu? Kas par apsegu?»
«Nu par apsegu, ko Anna grib aust! Viņa nupat ar mani par to runāja.»
«Un par citu neko?»
«Par ko tad citu?»
Līze skaļi iesmējās.
«Patiesi?» viņa brīnējās. «Tad tu izputētu! Nē, nu gan vairs nav jaukuma! Tad var redzēt, kas tā par draudzeni!... Nu tad klausies ko jaunu: Anna ir brūte!...»
«Brūte! Tad es tak neesmu savās domās maldījusēs!» Ieva priecīgi iesaucās. «Ar ko tad? Ar bagāto Brodiņu?»
«Nē, - tas jau sakās vienumēr no Kurzemes sievu vest, kur nu ar to, - nē, ar Apsēnu Andžu... Bet kas tev ir, mās?»
Līzei Apsēna vārdu minot, Ieva bij tā satrūkusēs, ka tai dziesmu grāmata tikko neizkrita iz rokas. Lūpas viņai bija kaļķu bālas, kad tā saņemdamās sacīja:
«Ej nu, ej, Līz, tas nu gan nav tiesa!»
«Ir gan, mās! Kādēļ tu tam negribi ticēt? Vai tādēļ, ka Apsēns arī ap tevi lakstojās? Es jau tev tūlīt sacīju, kad tu man par to stāstīji, ka nopietni viņš uz tevi nedomā un lai tu neielaidies ar viņu. Vai nu man nav taisnība? - Tas cilvēks jau tik blēdīgs, tik niķu pilns, lai Dievs pasargā! No ārpuses eņģelis, no iekšpuses velns, kā esmu arvienu teikuse un teikšu!»
«Tas nevar būt,» Ieva, pārtraukdama Līzes tekošo valodas strāvu, it kā uz sevi runāja, «tas nevar būt!»
«Līz, tu maldies, tu joko!»
«Nedz maldos, nedz jokoju, Anna ir Apsēna brūte!» Līze cieti atteica.
Ieva nolika dziesmu grāmatu blakus uz beņķa, salika rokas klēpī un brīdi klusēja.
«Un, kad nu es tev saku,» viņa klusi runāja, «ka es ar Apsēnu jau trīs nedēļas slepeni esmu saderināta, ka viņš man vēl aizvakar vakarā svēti zvērēja, ka manis vien mīlējot un mūžam mīlēšot, ko tad tu teiksi?...»
Tik kutelīga jautājuma Līze acīm redzot nebija gaidījuse; to apliecināja bezgalīgais pārsteigums, kas pārklāja viņas ģīmi un veselu minūti saistīja tās veiklo mēli.
«Ja tā tiesa, tad nu gan vairs nemaz nav jaukuma!» viņa pēdīgi iesaucās. «Nudie nu man jāsaka - tu maldies, tu joko!»
«Es jokoju, jā!»
«Bet es tak vēl vakar - tas, zināms, notika aiz draudzības uz tevi - noklausījos, ka Apsēns Annu bučoja, kā to aiz durvīm varēja dzirdēt, un ka viņš turklāt Annai arī svēti zvērēja tās mūžam neatstāt. Un tad nāca Pakulu tēvs, un viņi runāja par kāzām, ka tās šoruden jātaisot. Nupat redzēju mūsu tēvu sarunājoties ar Apsēnu; tēvs jaunnedēļ brauks uz Rīgu. Par ko citu tad nu spriež kā par kāzu pirkumiem, jo tēvs priekš Ziemas svētkiem vairs nebrauks uz Rīgu.»
«Vai Dieviņ,» Ieva nopūtās un lauzīja rokas.
«Jā, tu esi brangi pievilta!» Līze līdzcietīgi teica.
«Bet kas gan to cilvēku dzina uz tādu izturēšanos, ko viņš gribēja, ko domāja, tā izlikdamies?» Ieva sūrojās.
«Ko domāja?» Līze rūgti smējās. «Ko visi šā laika puiši domā! Vai tas vēl jāizskaidro! - Un tu varēji būt tik viegla un ticēt viņa vārdiem, tā cilvēka vārdiem, kas jau tik daudzām meitām solījies un nevienas nav paņēmis!» viņa pārmezdama nobeidza.
«Ak,» Ieva runāja, «Anna jau arī to darījuse. Iesākumā, zināms, es gan viņam negribēju ticēt, bet tas runāja tik pārliecīgi un izskatījās tik uzticams ar savām skaistajām acīm -»
«Jā, tās viņš prot vārstīt, ka bailes met!»
«Kā es domāju -»
«Ka tu būsi tā izredzētā! Pareizi!» Līze to atkal pārtrauca. «Tā jau ir mūsu nelaime. Desmit meitas puisis atstāj, vienpadsmitā domā: «Es būšu gudra, kas viņu pratīs saistīt.» Jā, lika drusciņ pagaidīt! Pratīs! Blēņas! Šais laikos, kur visa gudrība, visa prašana, visa mīlestība sastāv meitas naudas kulē! Jo smagāka tad nu šī ir, jo ciešāki tad arī meita puisi prot valdzināt pie sevis. Apsēnu no Annas ne pats velns vairs nešķirs!»
«Līzīt, Līzīt, tavi vārdi kā akmeņi krīt uz manas sirds,» Ieva žēlojās un satvēra draudzenes roku, «uzticības pasaulē vairs nav, kad tādas acis spēj melot kā viņa!»
Un tā novērsās, lai draudzene neredzētu asaru, kas sāka ritēt pār viņas vaigiem.
«Kā, tu raudi tā - tā nelieša dēļ! Nē, nu gan vairs nemaz nav jaukuma!» Līze bārās. «Bet tādas jūs esat, paskolotās, smalkjūtīgās mamzeles! Jūs labāk pildāt asaru krūzītes nekā parādāt puišiem, ka nav vis teicami spēlēties ar meitu sirdīm kā maziem bērniem ar akmentiņiem. Kad manā sirds būdā viens tāds diedelnieks būtu ieklīdis, smiedamās es atvērtu viņas durvtiņas, smiedamās teiktu: «Marš, laukā!» Un, kad blēdis būtu laukā, tad es tam sūtītu savu mājas suni pakaļ, lai tas par mani atriebtos. Nudien, tā es darītu. Raudāt, - nē, nu gan vairs nemaz nav jaukuma!»
Lai gan Ievai grūti bij ap sirdi, tad tomēr viņai gribot negribot bij jāsmaida par Līzes dūšīgajiem vārdiem.
«Esi tik laba,» viņa lūdza draudzeni, «uzmeklē Annu un saki tai, kas viņu gaida. Mums norunāts vēl tikties, un es gan pate viņu uzmeklētu, bet negribu krogā iet, jo tur es varbūt sastaptos ar Apsēnu un -»
Viņa apklusa.
«Saprotu. Bet tu tak neteiksi Annai, ka dabūji no manis dzirdēt, ka viņa brūte? Lai Dievs nedod!» Līze sacīja.
«Nebīsties, nē; bet par Apsēnu gan runāšu.»
«Manis dēļ, tad dzirdēsi arī no viņas mutes, ko no manas negribēji par pilnu saņemt.»
Līze aizgāja. Nekustēdamās Ieva sēdēja lapenē, kamēr Anna pienāca.
«Nu, te esmu, ko tu man labu teiksi?» viņa jautri jautāja un draudzenei nosēdās blakus, nemaz viņas nopietnā vaiga neievērojuse.
«Atļauj man vienu jautājumu. Kādēļ tu man nestāstīji, ka esi Apsēnu Andža brūte?...» Ieva piepeši, bez ievada vārdiem, jautāja.
Anna nosarka un nolaida galvu.
«Kas tev to stāstīja?» viņa jautāja.
«Tas vienalga, pietiek, ka to zinu. - Tu vienādi sakies mana lielākā draudzene esot, kura man nekā neslēpjot, un no savas saderināšanās tu man nestāstīji ne pusplēsta vārdiņa. Jauka draudzība! Vai tu bīsties manas skaudības vai manas greizsirdības?» Ieva ironiski vaicāja.
Anna brītiņu klusēja, ar saulsegu zemē urbinādama mazus caurumiņus.
«Es pelnu šo cirtienu,» viņa tad teica. «Man pret tevi nevajadzēja ciest klusu. Bet, kad es to darīju, tad tikai izpildīju sava brūtgana - kā man liekas - diezgan dibināto vēlēšanos. Viņš sacīja, ka šis, ko jau visa pasaule zin, līdz šim drusciņ vieglāki dzīvojis kā dažs labs puisis. Kad nu izpaudīšoties vēsts, ka esot brūtgans, tad ļaudis nezināšot, ko runāt un teikt, un tas tak nepatikšot nedz viņam, nedz man. Tādēļ lai ciešot klusu pret ikkatru, ir pret labāko draudzeni, līdz kamēr mūs pirmo reizi uzsaukšot... Tad velnam nevajadzēšot pie mūsu saprecēšanās novalkāt to deviņu pastalu pāru, kas tam, kā paruna saka, jānoplēš, valodas apkārt nēsājot, pirms viens pāris tiek salaulāts,» Anna smiedamās piebilda.
«Apsēns ir ļoti raizīgs par sava dārgā radenieka mantām,» Ieva drebošu balsi atteica uz šo izskaidrojumu.
«Radenieka?... Kāda tu ērmota esi, Ieva! Ko tev Andžs darījis, ka tu tā par viņu runā?»
«Ko viņš man darījis?» Ieva kaislīgi iesaucās, ar varu dusmu asaras atturēdama. «Ko viņš man darījis? Prasi labāk, ko viņš mums darījis!... Tas būs pareizāk!... Apsēns ir mani un tevi pievīlis!»
«Tu tagad tikpat nesaprotami runā kā Liezeres gulētāja,» Anna atbildēja, nepatīkami aizskārta, «kā viņš mūs pievīlis?»
«To sev izskaidro pate: jaunā un patīkamā vēsts, par kuru pirmīt aizņēmu un ko - lai gan arī es biju zvērināta klusu ciest - tev kā draudzenei tomēr gribēju uzticēt, ir šī: A p s ē n s i r a r ī m a n s b r ū t g a n s... Jā, brīnies vien,» jaunekle turpināja, kad Anna bij kā uz mutes sista, «tu vēl vairāk brīnēsies, kad visu dabūsi dzirdēt!...»
Un nu viņa izstāstīja visu - cik reižu tā ar Apsēnu bij tikusēs, ko tas uz viņu runājis, cik svēti tai mīlestību zvērējis, cik stipri piekodinājis saderināšanos turēt slepenu, un nobeidza ar nopūtām par nedzirdēto viltu.
Klusēdama Anna draudzenē bij klausījusēs. Kad tā bij beiguse runāt, viņa lēnām uzcēlās no beņķa un atkāpās kādus soļus tālāk nost. Viņas vaigi bij drusku bālāki, nekā tie arvienu mēdza būt, viņas acis spīdēja savāds spožums, kad tā auksti un mierīgi sacīja:
«Ļoti labi izdomāts, ļoti jauki, bet tikai to vien nepaģēri, lai taviem stāstiem arī ticu... Fui, cik nekaunīgi!...Tagad redzu, cik gudrs bij Andža nodoms nevienam nekā neteikt par mūsu saderināšanos. Kad jau tā runā draudzene, ko tad vēl nedarītu sveši!... Nē, nē, mīļā! Es ticu, ka viņš pret tevi būs bijis laipns, varbūt vairāk nekā laipns, bet, ka viņš tevi uzrunājis, tev vēl aizvakar vakarā zvērējis uzticību, tas nemūžam nav tiesa, nemūžam!»
Ieva stīvām acīm skatījās Annā, it kā kad viņas vārdus nebūtu sapratuse.
«To gan nekad nedomāju, ka tu varētu būt tik viltīga,» Anna turpināja, «manis tā raugot piemānīt! Vai tad tu domāji, ka man tik maz apķērības, ka nemanīšu, uz ko tu izej? Tev vīlies! Es saredzu tavu nodomu!... Mūsu pagasta skaistākais puisis arī tavā sirdī ielīdis. Tu arī mīlē Andžu un man viņu nenovēli; gribēdama mūsu saderināšanos izjaukt, tu ķeries pie ķeramiem meliem... Kad tu man tikai trešo daļu no savām pasakām būtu likuse priekšā, tad, kas zin, tev būtu ticējuse. Bet viss tas stāsts par daudz, par daudz neticams un raibs... Redz, kāda tu nobāluse, ā mana uzticamā draudzene, nu tevis pazīstu! Tu gribētu, lai tavā skaistajā leļļa ģīmī vien iemīlējas! Nē, mamzelīt, arī mums, neskaistajām, kādreiz laime! Ardievu, mās!»
Un viņa kā sālsstabā pārvērstai Ievai nicīgi atgrieza muguru.
«Anna!» viņa sauca, pēdīgi atmaņādamās. «Ann!»
Anna, jau pie dārza vārtiem nokļuvuse, apstājās.
«Nāc vēl drusciņ šurp!»
Anna vilcinādamās paklausīja.
«Kad es tev pierādītu, ka man taisnība, vai tad tu man ticētu?»
«Pierādījumiem jātic,» Anna īsi atteica, «bet šaubos -»
«Nu tad labi. Nākošā svētdienā tu vairs ne par ko nevarēsi šaubīties, tikai apsoli man līdz tam laikam pret Apsēnu tāpat izturēties kā līdz šim un viņam neatstāstīt ne pusplēsta vārdiņa no tā, kas runāts mūsu starpā. Vai to apsoli?»
«Apsolu,» Anna sacīja, dīvaini aizķerta no Ievas drošajiem vārdiem; viņa jau gandrīz nožēloja nupat ātrumā pret draudzeni izrunātos rupjos vārdus.
«Paldies, ardievu!» - Ieva taisījās iet.
«Dzīvo vesela!» Anna Ievai sniedza roku un draudzeni nobučoja pa ieradumam.
«Neļaunojies,» viņa teica, «tu zini, ka esmu ātra.»
«Kas tur nu ko ļaunoties,» Ieva auksti atteica.
Viņa aizgāja. Anna vēl iegāja krogā uzmeklēt Līzi, lai kopā ar to ietu mājās. Tēvs vēl palika turpat, sarunādamies ar Apsēnu Andžu.