39685.fb2
Ieva bij no lielceļa nogriezusēs un lēnām soļoja pa pusaizaugušu celiņu uz priekšu. Viņas sirds bij drusku aprimuse. Tā tagad skaidrāk visu varēja pārdomāt. Bet, jo vairāk visu pārdomāja, jo neticamāks viss tai nāca priekšā. Apsēns, Apsēns... Ai, kā viņa no šā nelieša bij pievilta, kā viņa bij likusēs no viņa mānīties! Un viņa taču bij zinājuse, ko par viņu runāja, par viņa neuzticību daudz bij dzirdējuse - no Līzes bij brīdināta. Bet tāda, lūk, ir cilvēka sirds: pēc kā viņa tīko, ko viņa vēlas piepildāmies, tam viņa arī labprāt tic, un kad arī nezin cik iemeslu šai ticībai runātu pretim... Tavu nekaunību! Viņai visušķīstākās mīlestības laimei padodoties, viņš taī pašā laikā bij licis apsmieklā šās viņas svētākās jūtas, ar tām tikai spēlēdamies! Un cik dabīgi viņš bij varējis izlikties! Nē, - kas šādu neziņas spēli ar tādu meistarību varēja spēlēt, tik ilgi spēlēt - tam nebija nedz apziņas, nedz sirds. Nebij sirds... un Apsēns tak tik daudz no tās bij runājis... tik daudz tukšu vārdu par to klabinājis! Ieva nosarka pate no sevis: cik labprāt viņa šaīs tukšajos vārdos bij klausījusēs...
Un tad viņai parādījās Annas nicīgie vaibsti, un viņas ausīs atskanēja vārdi: «Ļoti labi izdomāts, ļoti jauki, bet tikai to vien nepaģēri, lai taviem stāstiem arī ticu...» Tātad viņa arī bij melkule, skauģe, kas divu cilvēku laimi gribēja izpostīt. Neizsakāms rūgtums pārņēma viņas sirdi. Tas bij par daudz. Ieva varbūt Apsēnam būtu piedevuse viņa viltu, jo viņa to taču bij mīlējuse, bet viņa dēļ tik nejauku apvainojumu atstāt neatspēkotu, klusēt, kur apmānītās draudzenes tālākā labklājība varēja iet postā, - to viņa nevarēja, nedrīkstēja. Viņa Annai bij apsolījuse viltību celt gaismā, un viņai vajadzēja visādā ziņā turēt vārdu. Bet kāpēc tad tikai to? Ne tikai atklāšanu vien, arī sodu viņš bij pelnījis, viņu vajadzēja vest pie atzīšanas, ka - ar Līzes vārdiem sakot - nav vis teicami spēlēties ar meitu sirdīm kā ar maziem akmentiņiem. Jā, jā, to vajadzēja... Un Ieva apņēmās darīt pēc Līzes dūšīgajiem vārdiem.
Bet kā to iesākt?
Ar daždažādām domām kaudamās, tā nonāca pie mežiņa, kura malā auga kupla ābele. Ceļš te dalījās, viens aizveda uz Pipariem, Ievas tēva māju, otrs gar ābeli uz Apsēnu Andža nomas vietu. Nevilšus Ieva apstājās. Cik reižu te Apsēns no tās mīļi nebij atvadījies!...
Viņa gāja un apsēdās zem ābeles.
«Šī vieta kā izredzēta mana nodoma izgudrošanai; te atskanēja daudz viltīgu vārdu,» tā, rūgti smaidīdama, sacīja uz sevi.
Labu laiciņu viņa tur sēdēja, domās nogrimuse. Visapkārt bija kluss. Nedz vēsmiņa purināja ābeles zaru, nedz putniņš kur aizdziedājās, tikai laiku pa laikam zari aizbrakšķējās tuvējās eglītēs, kur veiklā vāverīte lēkāja no viena koka uz otru. Lielā tālumā bij brīžam dzirdamas žēlas ganu dziesmas skaņas.
Te piepeši roka uzlikās uz Ievas pleca un patīkama vīrieša balss sacīja:
Ak, puķīt, tava noskumšan,
Tā manu sirdi grauž!...
Kā čūskas dzelta Ieva uzlēca stāvu, viņa runātāju spēji gribēja atgrūst, bet saturējās un, visus spēkus saņemdama, sacīja ļoti laipni:
«Ā - tu tas esi, mīļo Andž!»
«Kas cits, sirsniņ; piedod, ka tevi tā satraucēju; domāju, ka tu manu soļu tīši nedzirdēji. - Bet kas tavas domas tā bij aizņēmis, ka nedzirdēji manis pienākam?» Andžs jautāja.
«Kas cits kā tu?» Ieva atteica un runāja patiesību.
«Un manas domas atkal visu laiku kavējās pie tevis, mīļā,» Apsēns sacīja.
«Arī tad, kad ar Pakulu runāji par kāzām ar Annu?» Ieva domāja.
«Bet vai zini, kur mēs esam?» puisis jautāja, apkārt skatīdamies, un viegli nolaidās zemē, meiteni sev blakus līdz novilkdams.
Ieva to jautādama uzlūkoja.
«Paradīzē,» Apsēns sacīja.
«Paradīzē? Kā tā? Nesaprotu!»
«Nu vai tad ne: skaista Ieva zem -» Apsēns rādīja uz augšu, kur pār viņu galvām šūpojās mazie, iesarkanie meža ābolīši.
«Ā, pareizi,» Ieva sacīja, izlikdamās glaimota, «un skaistā Ādama arī netrūkst! Bet, kur paradīze, tur arī čūska nav tālu,» viņa piebilda.
«Čūska, sirsniņ? Mūsu paradīzē čūskas nav,» Andžs apgalvoja.
«Agrāki bij viena, nu ir divas,» Ieva domāja, bet nekā neteica.
«Vai man nav taisnība?» Andžs jautāja.
«Tu vēl prasi! Vai es vai tu spētu vilt!» Ieva iesaucās un pate brīnējās, ka tik dabīgi varēja izlikties. «Ko par čūsku runāju, bija tikai vārdi, ko kādā grāmatā lasīju un kas man nupat iešāvās prātā.»
«Manu mīļo mīļo Ieviņ!»
Skaistais blēdis meiteni gribēja skūpstīt.
Bet šī viņu manīgi apkampa un it kā glaimodama cieti piespieda savu galvu pie viņa krūtīm, tā ka saldam nodomam šoreiz bij jāpaliek neizpildītam.
«Kad mēs atkal redzēsimies, tiksimies?» Apsēns čukstēja un spieda Ievas roku.
«Otrdienas vakarā vecā vietā, pie mūsu akas. Bet, ja es neaizietu, jo tēvs palicis pēdējā laikā tāds ērmots - tāds uzmanīgs, tad atnāc piektdienas vakarā uz mūsu klēti. Es to tā iegrozīšu, ka piektdien maize tiks cepta, un tad istabā gaiss ir ļoti karsts, un tēvs man un māsai atkal atļaus gulēt klētī. Tad mēs tur pa ieradumam stundiņu varēsim patērzēt.»
«Labi, bet turi vārdu!»
«Vai es to kādreiz esmu lauzuse?»
Vēl kādu laiciņu jautri patērzējis, Apsēns pēdīgi atvadījās no Ievas un aizgāja.
Nicīgi viņa tam noskatījās pakaļ.
«Nāc tikai, kūmiņ,» viņa murmināja, «es tevi pēc nopelna zināšu saņemt...»
Mājās pārnākuse, Ieva papriekš ilgi sarunājās ar vecākiem un tad ar māsu Ilzi. Otrdienas vakarā viltīgais brūtgans, saprotams, par velti nogaidīja savu zeltenīti, jo Ieva tikai tādēļ bij solījusēs ar viņu tikties šinī vakarā, lai tam pa nakti velti jāstaigā, - mazs sods, ko Apsēns nebūt neuzlūkoja par sodu.