Piektdienas vakars atnāca.
Ieva un Ilze aizgāja uz klēti gulēt - viss apklusa.
Te par brīdi suns sāka riet.
«Viņš nāk, viņš nāk!» Ilze iesaucās, trīsēdama no iekšķīga nemiera. «Kad tik vien nu viss labi izdotos!»
«Klusu! Viss ies labi,» Ieva to mierināja, pate gandrīz savu nemieru nevarēdama savaldīt. «Liecies tikai tagad žigli gulēt, aizmiedz un atmosties atkal vajadzīgā brīdī.»
Riešana piepeši aizrāvās. Ārā čabēja viegli soļi, klēts durvis noklabējās, un lēna balss sacīja:
«Labvakar!»
«Spostos,» Ilze ņurdēja.
Ieva uzlika Ilzei roku uz mutes un tad atbildēja mīkstās, kūstošās skaņās:
«Labvakar! Ā, vai tu reiz nāc! Kāpēc tik vēlu? Kad tu zinātu, kā pēc tevis esmu ilgojusēs, Andžiņ!»
«Es ne mazāk,» Ilze nedzirdami piebilda.
«Neļaunojies,» Ieva turpināja, «ka tavs nāciens otrdien bij veltīgs, bet ar labāko gribu nepamanīta nevarēju atstāt mājas.»
Viņa uzrāva spičku un iededzināja sveci, tad nosēdās gultā - viesis tai blakus.
«Nekas, nekas par to,» Apsēns laipni atteica, «kad es tikai tad, kad mēs tiekamies, tik mīļi topu apsveicināts kā tagad...»
«Tad tu mani gaidīji, sirsniņ,» viņš turpināja un aplika roku Ievai ap viduci, «ak, cik jaukas jūtas rada apziņa: tu topi ar ilgošanos gaidīts! Šī apziņa mani pavada kā biedrs visu manu ceļu un man dara to vieglu un īsu. Un atkal tev, vai tev nav saldi tie brīži, kur tev, mierīgai atdusot, tavām gara acīm stādās priekšā tava mīļākā tēls, kā tas pa tumšu nakti caur drūmi šalcošu mežu pukstošu sirdi steidzas pie tevis, savu dārgo līgaviņu?...»
«Laikam gabals no kāda mīlestības stāsta,» Ieva domāja, izdzirdēdama šo dzejisko valodu, «cik grūti viņam nācies to iekalties galvā!» Un viņa smagi nopūtās.
«Kā, vai tu nepiekrīti maniem vārdiem, vai tavu jūtu pareizi neesmu tulkojis?» Andžs jautāja un vilka meiteni ciešāki pie sirds klāt.
Ieva vēlreiz smagi nopūtās un tad sacīja:
«Mīļo Andž, es pavisam citādi domāju, Tevi sagaidot, man cits nekas nestāv prātā kā varbūtne, ka, šurp nākot, tev kāda nelaime varētu uzbrukt. Nakts nav cilvēka draugs. Kādēļ tev bez vajadzības pa nakti dauzīties kā zagļam, Kādēļ šitā slapstīties?... Cik ilgi šī slapstīšanās vēl vilksies? Ak sirdsmīļo Andžiņ, es viņu ilgāk nevaru panest, - vai nevarētu mūsu saderināšanos reiz nest atklātībā!...»
«Bet, Ieviņ, vai neesmu tevis lūdzis par to nerunāt! Atklātībā - kur šogad vēl nemaz nevaru domāt uz precēšanos!» Apsēns, nepatīkami aizķerts, atteica. «Tu zini, kā iet atklāti saderinātiem, kas nevar tūlīt precēties. Ļaudis par viņiem mēļo, ko spēj un -»
«Velnam noplīst deviņi pāri pastalu, mēles apkārt nēsājot, - tā nu gan ir,» Ieva pabeidza.
«Jā gan, Ieviņ.»
«Piķis tevi drīz raus ar visu tavu «jā gan,»,» Ilze ņurdēja.
«Bet maniem vecākiem vai tēvam tu varēji priekšā stādīties kā znots!» Ieva atkal runāja.
«Sirsniņ, kam nu šitā runā! (Kad tevi veļumāte, ko lai nu atbildu?) Sirdspuķīt, tu nezini - tas ir, es zinu - nē, tu zini!»
«Tēvs vislabāk zina,» Ilze nesaprotami ņurdēja starpā.
«Ilzīt, vai tu sapņo?» Andžs jautāja, galvu pagriezis uz gulošo meiteni. «Viņai ļoti maigs miegs. Bet ko es gribēju teikt? Jā, tā: līdz neesmu uzbūvējis jaunas mājas, nevaru precēties, vecā ir par mazu un par daudz sagruvuse. Bet būvi tikai vēl nākošā gadā varu iesākt. Bet, kad nu jau tagad tavam tēvam stāstu, ka tevi gribu precēt, tad viņš nevarēs norimt, vienam vai otram no saviem draugiem to lietu nepastāstījis, tā ka mūsu noslēpums pēdīgi būs visu ļaužu mutēs. Es to zinu. Pastāsti savu noslēpumu ubagam, ubags to pastāsta savai kūzai, kūza visai pasaulei.»
Ieva nopūtās trešo lāgu.
«Jā. sirsniņ, neļaunojies, ka šaī ziņā tev nevaru darīt pa prātam. Nāks laiks. nāks padoms. Bet tamēr mierinies ar to, ka slepena mīlestība pulka saldāka par atklātu.
Kein Feuer, kein Kohl, kann nichts brennt so eiß
Hals eimliche Lieb', won das man nich weißt.
Vai nav tā?»
«Pa daļai jau nu gan tā ir,» Ieva apliecināja, kamēr Ilze, kura arī - kā kur saka - vācu pupas izbradājuse, vai mēli gribēja pārkost, smieklus savaldīdama.
«Pa daļai vien?»
«Nu Jā, jo mūsu mīlestība jau nav gluži slepena, Ilze ir mūsu noslēpumu līdzzinātniece.»
Apsēns pasmējās.
«Ko Ilze zina no mūsu mīlestības, tas gan tīri mazs krāms,» viņš sacīja; «cik es esmu noskatījies, tad viņai ļoti maigs miegs. un es galvoju, ka tā nedzirdēs, kad tev tagad dodu saldu mužiņu -»
Viņš nenobeidza. jo Ieva, atsvabinādamās no viņa rokas, piepeši uzlēca stāvu un izsauca:
«Kas tur? Liekas. ka kāds nāk šurp!» Un steigšus tā aizbultēja klēts durvis.
Sabijies arī Andžs uzlēca un klausījās.
«Es nekā nedzirdu.» viņš sacīja.
Te Ilzei uznāca stiprs kāss. «Kas ir?» viņa jautāja un uzslējās sēdu.
«Mums likās, ka kāds nāktu,» Apsēns sacīja.
Visi trīs klausījās.
«Tēva soļi, es tos pazīstu,» Ilze vienaldzīgi sacīja un atkal atšļuka gultā.
«Tēva soļi!» viesis pārbijies iesaucās. «Viņš tak nenāks šurp uz klēti - Dieva dēļ?»
«Nē, velna dēļ,» Ilze nedzirdami pārlaboja.
«Ko meklēt viņš nāks šurp, laikam iet zirgu aplūkot, kas šonakt stāv stallī,» Ieva mierīgi sacīja.
Brītiņu nekas nebij dzirdams.
Te uzreiz smagi soļi sāka dimdināt klēts trepes.
«Tēvs nāk!» Ilze pa miegam muldēja.
«Tēvs nāk!» Ieva atbalsoja. «Nāk taisni šurp, - Andž, Andž, ko nu lai iesākam!...»
Andžs stāvēja kā dulns.
«Tu izbēgt vairs nevari - ko nu lai iesākam?...» Ieva atkārtoja. «Saņem dūšu un rādies viņam, stāsti, ka mēs viens otram esam solījušies, lūdzies piedošanas, ka tas noticis, viņam nezinot. Viņš gan ļoti niknosies, jo tas ļoti ienīst šitādu būdzīšanos, bet viņu ātri var salabināt, un es tev palīdzēšu.»
«Es ar!» Ilze, pēkšņi atspirguse, runāja. «Metīsimies viņam visi trīs pie kājām - ja asaru vajadzīgs, varu ir raudāt.»
«Nē, nē, to nevar.» nobālējušais Andžs atbildēja, «es jūsu tēvu labāki pazīstu, viņš par daudz ātrs - lai Dievs pasarg! -nē, to nemūžam nevar,» un, kā palīdzības meklēdams, acis laida apkārt.
«Vai nevarētu kaut kur paslēpties?...»
Bet nedz skapja, nedz tīnes, nedz žēlsirdīga kurvja, kur mūsu jaunais varonis varētu glābties, nebij klētī - visa tīra un tukša kā baznīca.
«Kādēļ klēts tik tukša?» nelaimīgais brūtgans tikko dzirdami jautāja. «Kas te noticis?»
«Tēvs visu lika pārnest otrā klētī, tādēļ ka grīdā daudz caurumu, kas ar mālu jāaizziež, vai tad tu neredzi,» Ieva atbildēja, «vai Dieviņ, vai Dieviņ, tēvs jau pie durvīm!»
«Līdīšu zem gultas,» Andžs izmisis sacīja, «kas zin, viņš manis tur nepamanīs.»
«Kā pa durvīm nāk, tā tūlīt var redzēt, kas zem gultas,» Ieva tikpat izsamisuse atteica.
Andžs apskatījās vēlreiz visapkārt.
«Kas tas?...» Viņš ieskrēja vienā kaktā, kur prāva lāde stāvēja, kuru viņš - vai nu aiz bailēm, vai aiz tauku sveces vājās gaismas - līdz šim nebij ieraudzījis.
«Es slēpšos šaī lādē!» tas iesaucās. «Viņa tak nava pilna?»
«Tukša gan, bet, Andžiņ, tu nevarēsi tās smakas izturēt, kas tajā; viņā stāvēja mūsu lielā piecstopu petrolejas kanna, kas tur pa daļai iztecējuse.»
«Nekas par to, tēvs jau te ilgi nekavēsies, un to mazo brīdi gan izturēšu,» Andžs atbildēja.
«Laižat iekšā!» tagad dobja balss ārā sauca. «Ē, meitenes, vai dzirdat?» Un durvis no stipra klauviena nodārdēja.
«Apžēlojies! Ātri! Vai tā, vai tā! Rādies tēvam vai slēpies!» Ieva klusi, bet kaislīgi uzsauca.
Andžs pacēla lādes vāku un, lai gan ērmota smaka tam sitās pretim, tajā ielēca iekšā. Vāks atkrita, un Ieva lādi naški aizslēdza un atslēgu izvilka. Tad gāja un atbultēja durvis.
«Kas te notiek? Kādēļ jums vēl uguns?» tēvs jautāja bargā balsī. «Kādu tijāteri jūs te taisāt? - Man likās, kā kad te kāds svešs runāja!»
«Tu esi pārklausījies, tēt,» Ieva atbildēja, «Ilze pa miegam kliedza tādā rupjā balsī kā puisietis, un es viņu modināju - tas bij viss.»
«Nemelo, manas ausis vēl šimbrīžam dzird labi, - kas tas tāds bij, kur jūs savu viesi esat iegrūdušas?»
«Tēt, kad esi pie mums viesi atradis, ka šitā runā!» Ieva pārmezdama atteica.
«Tas man viens daudzums, - kur viņš ir?»
«Kad tu zini, ka mums viesis i r, tad tu arī zināsi, k u r viņš ir!» Ieva strupi atbildēja. «Meklē pats!»
Tēvs to divreiz nelikās teikties. Viņš pārkratīja gultu, izskatījās pagulti, izmeklējās visos kaktos, izdauzījās ap lādi un, nekā neatradis, stingri sacīja:
«Kur lādes atslēga?»
Andžam drebuļi pārgāja pa kauliem. Ko Ieva darīs, ko atbildēs?...
«Es nezinu,» tā teica, «laikam pie mātes.»
«Tā, tā - pie mātes... nākat uz istabu gulēt!»
Lādē gulošam uznāca ģībonis, šos vārdus dzirdot! Visu nakti te smakt! Briesmīgi! Neizturami!
«Tētiņ, istabā ir ļoti karsts gaiss, šodien tak maizi cepa, ļauj mums še gulēt,» Ieva lūdza. «Mums patiesi nebij viesa.»
«Kad jums nebija, tad jūs viņu gaidāt, par velti jau svece vis nedega. Nē, nākat tikai! Kad citi istabā nenoslāps, tad jūs arī paliksiet dzīvas - nākat!»
«Vai, Ieviņ, galvas sāpes man rītā galvu atkal plēsīs pušu!» Ilze sūrojās.
«Nekas, apēdīsi pēdīgo pusgalveni ar pērnajiem skābiem kāpostiem un tad būsi vesela.»
«Bet tētiņ -»
«Es tev gan betēšu, skutele!» tēvs dusmīgi uzbrēca Ilzei. «Nākat!»
Nu bij jāklausa.
Ieva, savu kurpju meklēdama, noliecās pie lādes atslēgas cauruma un čukstēja:
«Pacieties! Tu dzirdi, ka nekā neiespējam. Rītā agri, nevienam nemanot, tevi izlaidīšu!»
Dobjs steniens atbildēja iz lādes.
«Kas tas bij?» tēvs jautāja. «Iev, ko tu tur dari?»
«Meklēju kurpju, tēt.»
«Žigli nekavējies.»
Tēvs aizslēdza klēts durvis.
Nāves domas pārņēma divkārši ieslēgto. Žēlīgais debesu tēvs! Tādā ķezā kā nu Apsēns savā mūžā vēl nebij bijis, lai gan ar daudz piedzīvojumiem varēja lielīties. Labprāt viņš visu būtu uzskatījis par ļauna sapņa ķēmošanos, kad tikai sasodītā smaka viņu tik nešaubīgi nebūtu pārliecinājuse, ka viss patiesi notiek.
«Vai pats velns ticis še uzglabāts!» nelaimīgais ņurdēja, no kreisās uz labo un no labās uz kreiso pusi zvalstīdamies.
Viņš taustīja ar rokām uz visām pusēm - visapkārt cieti dēļi, tikai apakšā peļu izgrauzti caurumiņi.
Viņš pielika muti pie viena no šiem caurumiņiem cerībā caur to ieelpot labāku gaisu. Viņam nebij vīlies, un viņš labu brīdi tā pavadīja. Bet ilgi jau, galvu nodūris, nevarēja tupēt, tam viņa atkal bij jāpaceļ un nepatīkamais gaiss jāieelpo...
Te viņam laimīga iedoma iešāvās prātā: «Jālūko lādi atlauzt!» Uzmeties uz visiem četriem, tas stutēja muguru pret lādes vāku, gribēdams to izcelt uz augšu. Veltas cerības! Nu lūkoja dibenu izspert - liekas pūles!
Vēl šā tā nodarbojies, nabags pēdīgi padevās nenovēršamajam liktenim.
«Nakts nav mūžīga, un labāk vienu nakti, labāk divas, pat trīs naktis šitā pavadīt nekā no Pipara tapt uzietam, jo, tiklīdz tas notiek, tad man Anna zūd,» Apsēns mierinājās un lūkoja snaust.
Vai viņam tas izdevās, to nezinu teikt. -
«Tik droši kā šonakt Apsēns savā mūžā nebūs gulējis,» Ilzenīca, pa pagalmu iedama, teica, «aiz divām atslēgām, ak, joki, joki!»
«Nu, viņam gan nemaz nav jocīgi ap dūšu, par to es galvoju,» tēvs smējās.
«Tas nāk no tam, ka viņa paradīzē nav nevienas čūskas,» Ieva sacīja un iegāja istabā.