Nakts patiesi nebija mūžīga, bet beidzās kā visas naktis. Apsēns rītā dzirdēja bezdelīgas sākam čirkstēt, lopus ganos izlaižam, šur tur pa pagalmu soļojam un saimnieku puišus uz darbu rīkojam. Bet kur mita, kur kavējās Ieva, kad tā nenāca viņu laist laukā?... Viņš gaidīja un gaidīja, un viņa nepacietība auga katru sekundi... Kā kad Ieva karstā istabā būtu palikuse slima, ko tad?...
Šādas un tamlīdzīgas domas to sāka mākt, kad pēdīgi soļi uz klēts trepēm nodipēja un durvis atvērās. Bet tā nebij Ievas balss, kas tagad viņam sitās ausīs, bet viņas tēva.
«Puiši, nākat šurp, ņemat šo lādi un ieceļat vāģos! Un tu, Juri, aizvedīsi viņu līdz ar zviedru arklu uz Pakulu kalēju. Viņam tagad esot ogles, jāliek tak reiz lāde apkalt. Tagad priekš tā īsti izdevīgs laiks. Klēts tā vai tā grīdas lāpīšanas dēļ jāiztīra. Saki, ka pēcāk arī pats aiziešu izrādīt, kā apkalumu vēlos. Aiznes arī Pakulu tēvam labas dienas no manis - un brauc lēnām, lai lāde nenoskrambājas.»
Ieslēgtajam, šos briesmīgos vārdus dzirdot, divreiz salts un divreiz karsts pārskrēja pa muguru. Viņa nelaimes mērs bij pilns. Uz Pakulām tapt aizvestam, uz Annas, viņa īstās, bagātās brūtes māju!... Andžs domāja, ka prātā jukšot. Būtu laikam arī jucis, kad viņa domas nebūtu pārtrauktas caur lādes pacelšanu, kas tagad tika nesta uz vāģiem - nē, stiepta. Lai gan reizu reizēm saimnieks uzsauca puišiem: «Lēnītēm, pamazītēm, bērni, lēnītēm, pamazītēm, ka nenolūst kājas!» - tad tomēr tie ar lādi tā apgājās, kā kad tā būtu bijuse no dzelzs. Šā un tā, uz augšu, uz leju svārstīta un grūstīta, celta un velta, sviesta un griezta, tā pēdīgi laimīgi atradās vāģos.
«Dzīvs Pakulās nenokļūšu,» Andžs domāja, kas, pa lādi viļādamies, bij sadauzījies kā aptrollēts ābols; «tavu nepaklausīgu puišu! - Ak Ieviņ, Ieviņ!»
Un, kā kad Ieva viņa saukšanu būtu dzirdējuse, tās balss čukstēja pie atslēgas cauruma:
«Es šorīt nekā nevarēju darīt, tēvs man nedeva klēts atslēgas, bet neizsamisies! Es tevi glābšu, tikai gaidi cerē un uztici! Jeb vai tu gribi, lai lādi tūlīt atslēdzu? Galvoju, ka tēvs nedusmosies, bet tevi ir tagad vēl kā dēlu slēgs savās rokās!»
«Nē, nē,» Andžs vaidēja, kam tak vēl bija cerība, ka viss ņems labu galu caur Ievas gudrību un asprātību, «lai mani ved vien; tās pusotras verstes līdz Pakulām gan izturēšu! Pēcāk tu arī turp aizej un saki, ka tev lādē kas aizmirsies, un tad mani izlaidīsi. Gan man tad izdosies nepamanītam no Pakulām tikt projām. Jeb labāk: nāc ap dienvidu laiku, kad visi guļ, tad tev vēl vieglāk izdosies mani izpestīt. - Kad tikai tēvs vien ko nav manījis!...»
«Neniekojies, viņš lādi jau sen gribēja likt apkalt. - Darīšu priekš tevis, kas vien stāv manā spēkā.»
«Jā, esi tik laba, mīļo Ieviņ, tu zini, cik ļoti tevi mīlēju!»
«Zinu, zinu (labāk vēl, nekā tu domā!) -»
«Iev, ko tu tur tausties ap lādi?» tēvs, istabas priekšā stāvēdams, jautāja.
«Tēt, es viņu drusciņ notīrīju no putekļiem un zirnekļu tīkliem.»
«Tā - tas labi, meit!»
Puisis, zirgu vāģos iejūdzis, aizbrauca. -
«Pipara puiši briesmīgi palaisti,» Andžs sūrojās, «visu viņi dara ačgārni! Tas ceļas no tam, ka saimnieks viņus godā par bērniem. Šitam vēršam Pipars lika lēnām braukt, lai lāde nenoskrambājoties, bet tas lec, ka lai izput!... Tavu nelīdzenu ceļu, liekas tīri tā, kā kad pa arumiem brauktu... Lai Dievs nedod, nupat gals klāt!...»
Bet gals nenāk tik ātri, kā domā. Kad Juris pie Pakulu smēdes apturēja vāģus, Apšēns lādē, paldies Dievam, vēl dvašoja.
Pēc kāda brīža lāde no vāģiem tika izcelta un nolikta smēdes priekšā.
«Brangs cēliens,» kalējs sacīja, «vai tur kas iekšā palicis?»
«Nē,» puisis atbildēja, «tukša kā izšauta plinte, bet skaties, kas tie par ozola dēļiem!»
Tad aizgāja uz istabu.