«Labas dienas saimniekam, un še Ieva jums arī ko stellē,» Juris teica uz Annu un iedeva tai vēstuli un atslēgu. Izbrīnējusēs Anna sūtījumu saņēma un iegāja savā kambarī. Vēstuli atplēsuse, tā lasīja:
«Mīļo Ann!
Viņsvētdien Tev apsolīju nedēļas laikā pierādīt, ka Apsēnu Andžs ir viltenieks. Man laimējies to izdarīt īsākā laikā. - Ņem to atslēgu, kuru Tev mūsu puisis Juris iedos, un atslēdz lādi, ko tas aizvedis pie jūsu kalēja. Lai netaptu par daudz pārsteigta, Tev saku iepriekš, ko Tu tajā atradīsi: mīļu divkājaini, kuru arī tikpat labi var saukt par «divbrūtaini»; apejies žēlīgi ar viņu, jo tas pagājušo nakti Tevis dēļ daudz cietis. Sveicini viņu arī no manis un saki, ja tas nākamo nakti tikpat saldi grib pavadīt kā izgājušo, tad lai nāk vien atkal šurp: lādes vietā tagad pārmaiņas dēļ klētī atradīsies veca zirņu tīne - tā viņu labprāt uzņems!
Ar vēlēšanos, lai Tu savu brūtganu tikpat ātri varētu aizmirst kā es savu, palieku
Tava draudzene Ieva.»
Bāla kā līķis Anna nolaida rokas. Tā tad bij taisnība, ko tikai par apmelošanu bij turējuse, kam bij bijusēs ticēt!
«Sātans no cilvēka!» viņas sakniebtās lupas murmināja un pirksti saplosīja vēstuli. «Lai es viņu tikpat ātri aizmirstu kā tu? Ha, ha, ha, - šī vēlēšanās, Ieviņ, bij gluži lieka! Bet paga, tu «divbrūtaini»! Es tev rādīšu, ka viņu ātrāki esmu aizmirsuse nekā tu...»
Varēja būt pagājušas stundas divas - mūžība priekš Andža. Bez nepatīkamās smakas tagad to sāka mocīt izsalkums un garš laiks. Redzēt jau nekā nevarēja un dzirdēt arī nekā cita nedzirdēja kā kalēja āmura varenos, vienlīdzīgos sitienus un plēšu švīkstēšanu.
Sāka kauties ar šādām tādām domām. Prātoja par Pakulu tīrumiem, ka tie ļoti labi stāvot un viņa nākamam sievastēvam atkal atmetīšot labu grasi, svēra un vērtēja viņa pilno naudas maku; apņēmās Annai, kad tā būšot viņa sieva, vairs neatļaut tā greznoties kā līdz šim, tai vairs nepirkt ādas cimdu utt. - Tikai tas vien viņam neiekrita prātā, ka Ieva pret viņu varēja būt spēlējuse nodevējas lomu...
Te uzreiz kliedziens no istabas puses pārtrauca viņa saldos sapņus:
«Vai Dieviņ, smēde deg! Uguns jau šaujas pa jumtu ārā! Kalēj! Kalēj!»
Andžs dzirdēja, ka kalējs āmuru nosvieda un izsteidzās ārā.
Nu puspaģībušā Apsēna ausīs viss tas troksnis atskanēja, kas pie ugunsgrēka dzirdams: meitiešu vaimanāšana, bērnu ķērkšana, ūdens liešanas plākšķēšana - un arvienu vairāk dzirdama, arvienu tuvāki nākdama ugunsliesmu sprakšķēšana.
Līdz neprātībai izmisušam ieslēgtam salti sviedri sāka pilēt no pieres.
Lāde bij tuvu pie smēdes un pievilkusēs petrolejas - cik viegli tā varēja aizdegties!...
Uguns sprakšķēšana tuvot tuvojās.
Andžam likās, ka viena puse lādei jau metas silta, dūmu smaka bij stipri saožama.
«Dievs, esi man, nabagam, žēlīgs,» puisis stenēja, «kad tikai lāde vien neaizdegtos, kad tak jel kādam iešautos prātā viņu no smēdes tālāk noraut nost!»
Bet nevienam cilvēkam neiešaujas prātā pie ugunsgrēka cita mantas glābt un savām likt sadegt.
Dūmi palika arvienu biezāki, nabags tikko vairs varēja atņemt elpu.
Te atkal sauciens atskanēja:
«Piparu lāde deg!» - un tūliņ otrs: «Vai Dieviņ, istabas jumtā uguns!»
Pārcilvēcīgiem spēkiem Andžs lūkoja lādes vāku atspiest vaļā - par velti! Bez palīdzības no ārienes tas nebij izdarāms, un no bailēm aizsmakušā balsī viņš tādēļ kliedza:
«Ai ļautiņi, glābjat - glābjat Piparu lādi!»
Bet uzreiz visapkārt bij kluss, tikai uguns sprakšķēšana vien dzirdama.
«Palīgā, ļautiņi, palīgā! Es sadegu!»
Un atkal tas lādes vāku mēģināja atlauzt.
«Pa - lī - - gā!...» Apsēns tagad deva ar kulakiem pa lādes vāku, ka tik skanēja vien.
«Nelīgo un nebungo tik stipri!» Anna piepeši cieti un nežēlīgi runāja. «Tevis tikpat neviens nedzird, visi ir pie istabas glābšanas, un no manis pestīšanas negaidi!»
«Anniņ, tu! Mīļā, žēlīgā, dārgā puķīt, rozīt, zelta magonīt, palīdzi, glāb!» Andžs kauca.
«Velti! Dārga gan esmu, bet nežēlīga - sauc tak Ievu palīgā, sauc manu naudas kuli!» Anna atbildēja.
«Ak Anniņ, ko tu gan domā - tu tak nedomāsi, ka es par tiesu, - tas tikai bija joks - ar Ievu norunāts joks - es jau viņu ne - es jau tak tevi vien patiesi mī- mī-mī - -»
Andžam, drebot kā apšu lapai, balss aizrāvās.
«Jo labāk, tad tu tagad nevainīgs cietīsi. Lai tās domas tev pasaldina nāves brīdi, kas drīzi būs klāt. -Es eju, bet pirms tev jāzin, ka caur mani ņem galu, - smēdi e s a i z d e d z i n ā j u!...»
«Palīgā, cilvēki, - ē - glābjat, es sadegu - ē!» nāves upuris kā traks bļāva.
Te lādes vāks atvērās...
«Ne tik dikti, mīļo znot! Lai gan kādi no mums ir bijuši akli, tad tomēr kurls mēs neviens neesam,» Pakulu tēvs rāmi sacīja.
Kā apstulbis ceļos tupošais Andžs skatījās apkārt. Vai bij apburts vai sapņoja?...
Nicīgi smaidīdami un īgni tajā skatīdamies, ap lādi stāvēja Pakulu tēvs, Anna roku rokā ar Ievu, Ilze, Līze, Pipars, kalējs un vēl daži citi. Ne lāde dega, nedz smēde, nedz istaba - tikai krietns skaidu un žagaru blāķis kūpēja tuvumā - tas bij bijis viss ugunsgrēks.
«Nē, nudie, nu gan vairs nemaz nav jaukuma, kad šādas lietas var notikt,» Līze, kuras mēle pirmā spruka vaļā, pukojās, «elles kāsi, tak jel kusti!» Un viņa tam ar slotas kātu, kas tai bij rokā, spēra pa muguru.
Ar šo sitienu nāca dzīvība aiz pārsteiguma sastingušajā Apsēnā.
«Ko - kas - kas tas - kur es esmu?...» viņš atžilbdams stomījās, gandrīz nezinādams, ko runāja, un uzlēca kājās.
«Du bist in das mein Paradiese, wo is nich kein čūska, bet zwei Ievas,» Līze mēdīja un rāva to aiz rokas ārā no lādes.
«Nāc šurp, jaunskungs, lai tev viņas stādu priekšā!»
Bet viņa nepaguva izpildīt savu nodomu, jo Apsēns spēji atsvabinājās no viņas rokas un kā neprātīgs laidās projām.
Lieliski, nerimstoši smiekli to pavadīja.
«Tas izzāļots priekš visa mūža,» Pipars pēdīgi sacīja.
«Saki labāk: izpiparots un izpakulots,» Līze pārlaboja, vēl arvienu smiedamās.
«Viņu vēl vajadzēja ilgāk spīdzināt,» Anna runāja, aizmūkošam stīvi pakaļ noskatīdamās, «pa pusei noslāpēt!»
«Es domāju, daudz netrūka, ka pavisam nenoslāpa,» ganu puika sacīja, kas dūmus lādē bij laidis iekšā.
«Esi mierā, meit, ka dabūjis tik daudz soda,» Pakulu tēvs teica, «cik daudz lielāku noziedznieku nekā Apsēns pasaulē nenodzīvo bez nekāda soda!»
«Tiesa gan,» Ieva piebilda, «no savas puses viņam arī vairāk nevēlu, esmu salīdzināta. - Bet nu, puiši, ceļat manu lielo pelu slazdu atkal atpakaļ vāģos! Kam tad nu viņu likt apkalt, kad ir nekalts izrādījies par derīgu!... Un lai šis notikums jums ir par brīdināšanu - dažs labs jūsu starpā staigā Apsēna pēdās!...»
Ar urravām un visādiem jokiem lādi iecēla atpakaļ vāģos.
«Viņu vajadzēja visos trīs lielajos svētkos uz baznīcas plača izstādīt pie nabagu lādes, lai puisieši viņu redz un atminas, kā neuzticība top sodīta,» Līze sacīja.
«Jā, un tev ar slotas kātu rokā viņā būtu jāstāv un viss no viena gala līdz otram jāizstāsta,» kāds smējās, «es saku, tā visus labotu.»
Saimei vēl šā un tā jokojot, Ieva roku rokā ar Annu aizgāja uz istabu. Draudzība, kurai bij draudējuse nīkšana, starp abām jauneklēm no jauna bij nodibināta un stiprāki nekā agrāk. -
Pēc četrām nedēļām Apsēnu Andžam bij kāzas ar kādu ārpagasta saimnieka meitu, kas tikpat slavena bij vecuma kā naudas ziņā. Viņš bij steidzies apprecēties, pirms velnam deviņi pāri pastalu nebij noplīsuši, vēsti par viņam notikušo ķezu apkārt nēsājot. Jo, kad tas būtu noticis, tad Apsēnam beztrūcīgi otri deviņi pāri būtu jānoplēš, pēc meitas meklējot, kas pie tā vēl ietu. Bet paruna saka, ka, karstu putru strebjot, lūpas sadegot, un es bīstos, ka jaunā vīra dzīve laulībā no jauna nepierāda šo vārdu patiesību.