Ap Kalna Spijēniem gaudoja salts ziemas vējš. Bez mitēšanās viņš dzenāja palseno sniegu pa sētu no vienas vietas uz otru, gan klēts, gan kūts, gan istabas durvju priekšā saputinādams tādas sniega kaudzes, kas gandrīz sniedzās līdz ēku jumtiem. Tad atkal, it kā par sevi sadusmojies, viņš atjaunotiem spēkiem izjauca savu darbu, augsti gaisā sniegu saceldams un uz malu malām to izkaisīdams.
Istabā pie maza, rupju galdautiņu apklāta galda sēdēja jauns vīrs ar savu sievu. Viņi ēda brokastu, parasto zemnieka ēdienu ziemā: tauku putru un maizi.
«Vai dzirdi, Anniņ, kā vējš kauc un dauzās ap mūsu veco būdu,» vīrs sacīja un turēja roku pret aizsalušo logu, lai uzkristu uz tās pa kādu šķirbu istabā ieskrejošās sniega pērsliņas, «še kalnā viņš var izgaudoties un izplēsties īsti pēc sava prāta. Klau, kā viņš ņemas, ka visi pakši knakšķ, - vai tev nav bail, ka vecā ēka nesakrīt?»
«Nē,» - atbildēja, uzcītīgi strēbdama un maizes rikā laiku no laika garšīgi iekozdama, «nē, man nemaz nava bail. Lai viņa knakšk vien, zinu, ka mūsu dzīvoklis tik vecs vēl nava, ka tas sakritīs, Jānīt.»
«Tā, bet kā tu to gan tik droši vari zināt?»
«Nu redz, es to zinu tā: ja jau viņa būtu uz krišanu, tad tu tajā trīs dienas atpakaļ manis tik droši vis nebūtu vedis iekšā, jo tā cilvēka, ko mīlējam, tā vis nevedam briesmās - un tu tak sakies mani mīlējot, ko?»
«Sakies?... Tad tu vis īsti vēl nezini, vai tevi mīlēju!» vīrs smiedamies iesaucās un skatījās Annas skaistajās acīs. «Bet tas gluži pareizi: kas vēl nava pierādīts, par to brīvi šaubīties, un savas mīlestības tev vēl ar neko neesmu pierādījis, tādēļ ka to neesmu spējis,» vīrs pēdējos vārdus izrunāja ar manāmu rūgtumu balsī.
«Bet, Jāni, - ko nu!» Anna iesaucās un nolika karoti uz galda. «Es runāju par jokiem, un tu to sāci ņemt par tiesu. Kādu pierādījumu par to, ka mani mīlē, man tad vēl vajaga? Es nekādu negribu... Ak tu laikam domā, kad tad vien nešaubīgi tavai mīlestībai ticētu, kad mani būtu ievedis kādā pilī vai tādā mājā, kāda Lejas Spijēnam, vai vismazāk mani uz kāzām bagāti apdāvinājis visādiem niekiem pēc minētā mūsu kaimiņa priekšzīmes?»
«Zināms,» Jānis atbildēja, arī karoti nolikdams un galvu rokā stutēdams. «Man nudien ir kauns, ka tev šitādā vecā suņu būdā bij jālien, kuras sienas tik izdēdējušas, ka pat sniega vairs lāgā neattura.»
«Un man nudien ir prieks dzīvot ar savu mīļo vīriņu šitādā vecā suņu būdā,» Anna sacīja, roku mīļi aplikdama Jāņam ap kaklu. «Jo saltāka viņa būs, jo cietāki mans Jānītis spiedīsies pie manis, vai ne!»
Jaunais vīrs apkampa dedzīgi savu sievu. «Gudreniece,» tas iesaucās un noskūpstīja to, «bet, kad nu meklēšu siltuma pie krāsns un ne pie tevis, ko tad?»
«Īsa lieta: tad krāsns nekurināšu,» Anna atbildēja, vīram abām rokām matus uz pieres izglaudīdama, «jā!»
«A, tā!» Virs gardi nosmējās. «Tad jau gan!... Nudien, jo ilgāk ar tevi esmu kopā, jo vairāk mazinās manas raizes par to, ka tu varētu reiz nožēlot, ka neesi palikusi par Lejas Spijēnieti.»
«Kā, vai tev patiesi bijušas tādas raizes?»
«Jā. Un domāju, tādas raizes gluži dibinātas. Saki pate: tev stundīgi viņļauži priekš acīm, stundīgi tu redzi viņu lepno dzīvokli un visu viņu pārpilnību saimniecībā, ik dienas tu dzirdi, vairāk vai mazāk, cik spoža dzīve Lejas Spijēnietei, - vai tad kāds brīnums, kad tu, salīdzinājusi visu kaimiņu bagātību ar mūsu nabadzību, sāc sev pārmest, domādama: «Kaut jel būtu labāk apdomājusies un bagāto Slaucēju ņēmusi! Kas man tagad kaitētu, dzīvotu kā lielmāte!...» Šorīt pat: vai tu liktu tauku putru pie lūpām, vai ēstu basu maizi? Vai tev pašai savu roku trauki būtu jāuzliek uz galda un atkal jānokopj? Vai sēdētu istabā, kurā jābīstas, ka sijas neuzkrīt virsū un nenosit? Ni jau. Bet nu tev viss tas jādara... Redz, ko esi iemantojusi, nabago Silabriedi precēdama!»
«Ir jau slikti,» Anna apgalvoja jocīgi bēdīgā balsī, «ir jau slikti, tāpat kā tev. Saki, kas tev tagad nekaitētu gozēties uz Bebriņietes naudas maisiem, kad būtu viņas gribu izpildījis un tai iegājis par iegātni!»
«Kaitēt jau nu nekas gan nekaitētu, bet ko bij darīt, ka tu man labāk patiki nekā viņa ar visiem saviem naudas maisiem.»
«Tas pats liktens, kas man bij ar kaimiņu Slaucēju! Ū, es pie tāda būtu gājusi! Mēs jau ne druskas nesaderētum kopā. Kad viņš, mani tikai uzrunādams vien, nevarēja gluži atmest savas augstprātīgās izturēšanās, kas būtu noticis, kad būtu palikusi viņa sieva! Nudien tāda savā laikā neesmu redzējusi, kāds viņš. Tikai raibās astes vien vēl pakaļā trūkst... Saki tak, - kur viņš iemācījies šļupstiski runāt? Vai tā runā tie, kas pieskaitās pie smalkiem ļaudīm?»
«Laikam. Tie, kas tuvāk pazīst mūsu baronu, saka, Slaucējs mēģinot tāpat runāt un izturēties kā barons.»
«Jā, jā. Slaucējam, kā koku tirgotājam, daudz darīšanu ar baronu, tad jau brangi viņā var noklausīties un noskatīties un tā līdz ar lielu peļņu pārnest mājā arī smalkas ierašas. Bet šaubos, vai viņš ar visām savām smalkajām ierašām darīs laimīgu savu jauno sievu. Viņš neizskatās pēc tāda, kas prastu vai gribētu kādu cilvēku darīt laimīgu. Nē, neticu, ka tas pāris dzīvos laimīgi.»
«Nu, un vai tu domā, ka mēs dzīvosim laimīgi?...» Vīrs skatījās nopietni sievas acīs.
«Kādēļ mēs nedzīvosim? Mūs savedusi kopā tīra mīlestība vien, mūsu laulība dibināta uz labiem pamatiem it kā tā māja, no kuras rakstos lasāms. Slaucēja laulībai turpretī nav nekāda pamata, un tu zini, mīļais, kas ar to namu notika, kas uz smiltīm bij dibināts: kad vētra un ūdeņi nāca, tad viņš sagāzās.»
Vīrs nopūtās.
«Slaucēja laulībai ļaužu acīs ir labāks pamats par mūsu,» tas sacīja. «Viņš ir bagāts. Caur Lapiņu Ilzes apprecēšanu viņš paliek vēl bagātāks. Četras govis, zirgs ar visu aizjūgu un divi tūkstoši skaidrā naudā - tas it brangs pūrs, labs pamata akmens laulībai... Mēs turpretim esam tukši, un man bail, ka pie mums nepiepildās vārdi: kur bads pa durvīm iekšā, tur mīlestība pa logu ārā!»
«Jānīt, Jānīt, kas tā par runu!... Nelaidīsim bada pa durvīm iekšā. Raugies, vai šitās četras rokas, ņipras un spēcīgas, viņa nevarēs atgaiņāt. Tur nav ko bīties!»
«Ir gan ko bīties. Kāju viņš jau ir iespēris mūsu istabā mums ir parādi...»
«Tikai divi simti, vīriņ. Simts uz katra, tas nava daudz.»
«Trīs simti, Anniņ. Tu aizmirsti simts rubļu, kas man jādod māsai kā viņas daļa. Trīs simti, trīs simti - tas liels parāds priekš tik maza gruntnieciņa, kāds es.»
«Bet tomēr netik liels, ka nevarētu cerēt to drīzā laikā ar Dieva palīgu nolīdzināt,» Anna atbildēja. «Redzēsi, vīriņ, cik taupīga saimniece es būšu. Tu tīri nobrīnosies. Lai tikai izved vien tavu māsu, vai tu domā, ka tās vietā vairs meitu ņemšu! Iztiksim mēs divas vien: tava māte un es. Jā, jā, nesmīni vis, man ir spēks kaulos. Gan redzēsi, mūsu manta augs kā mauriņš pēc pavasara lietus!»
«No tavas mutes Dieva ausī, sirsniņ,» Jānis sacīja un spieda sievas roku. «Neesi jau nu tāda snaudule, kā to no mūsu kaimiņienes saka. Tevi dzirdot tik droši savas cerības izrunājam, man paliek daudz vieglāk ap sirdi jo, taisnību sakot, parāds mani smagāk spiež, nekā to, līdz šim esmu rādījis.»
«Bet kāpēc? Vai citiem nava daudz vairāk parādu par mums, un tie par viņu deldēšanu nemaz tik ļoti nebēdājas. Nesūrojies tu arī.»
«Parāds nav brālis.»
«Nav, nav, bet Dievs savēju arī neatstāj.»
«Taisnība, Anniņ. Bet tu nezini, ko viņš ar mums nodomājis!»
«Kas to lai zina,» Anna sacīja pieceldamās un nevilšus nopūzdamās, «cerēsim visu labu.»
Viņa salika ēdamos traukus, iznesa tos saimes istabā, ienāca, salocīja galdautiņu un nosēdās tad krāsns tuvumā, sākdama naigi vērpt vilnu.
Jaunais vīrs turpretī bij atritinājis kaņepāju sauju un vija kādu pineklu.
Ārā pa tam vējš nebij mitējies, bet gaudoja ar tādu pašu sparu, kā sacīts, tikai viņš tagad bij grozījies un nāca no citas puses: taišņi no Lejas Spijēniem...
Ko Anna tik noteikti Jāņam bij pareģojusi, proti, ka šo manta augšot kā mauriņš pēc pavasara lietus, tas tik ātri vis negribēja piepildīties. Anna gan bij ļoti apķērīga, taupīga saimniece, Jānis prātīgs, gādīgs saimnieks, bet ko tas viss līdzēja, vieta bij maza un gadi ne visai ienesīgi. Tātad gads pēc gada aizritēja, un parāds palika nemazināts. Dažu rudeni, dažu pavasari Silabriedis pat teica Dievu, kad ar muižu nepalika parādā.
Ar mājas kopšanu un labošanu arī stāvēja diezgan vāji. Šur tur cauros jumtus aizdakstīt - to Silabriedis iespēja un uzcītīgi arī izdarīja, bet celt jaunas ēkas - to viņš nespēja, un tomēr jaunu ēku ļoti vajadzēja. Cik veca un bailīga dzīvojamā ēka, par piemēru, neizskatījās! Pakaļā siena bij stipri izvēlusies uz āru, priekšā zem siju galiem bij paliktas stutes, un sienu baļķes, cik ķirpju izgrauztas, satrupējušas tās nebij!... Bet ne tikai ēkas vien prasīja labojošas rokas. Arī Kalna Spijēnu laukiem tā bija vajadzīga, it īpaši vienai pļavai uz Lejas Spijēnu robežas. Šī pļava bij diezgan liela, pa daļai ciņaina, pa daļai purvīgsnēja. Uz cinīm auga brūkleņu un melneņu mētras un sūna, purviņos dzelzszāle, ko lopi nebūt necienī. Otrpus robežai bij Lejas Spijēnam pļava. Agrāk tā nebij no Silabrieža pļavas ne par matu izšķīrusies - bet tagad! Kas tur tagad auga par tauku, brangu zāli!... Slaucējs bij licis norakt cinis, pļavu nogrāvot un mākslīgi nomēslot. Viņš varbūt par visu to bij izdevis kādus simts rubļus vai vairāk, bet to tiesu zemes gabals tagad atkal vismazāk divi tik bij vērts nekā agrāk...
«Ak naudiņa, naudiņa, kur tu kavējies, ka nenāc man palīgā!» Silabriedis nopūtās, acis pārlaidis pār savu nupat aprakstīto pļavas gabalu, un nolaidās slābans blakus vasaras puišam krūmmalē zemē.
Abi bij kasuši sienu un taisījās tagad ēst launagu.
«Jā - kad mums būtu tā naudiņa, kas gul jūras dibenā, tad mums tagad vis nevajadzētu karstā saulē liet sviedru,» puisis runāja, sarkano ģīmi baltajā krekla piedurknē noslaucīdams, «tad mēs vis nepirktum Rīgas pils, bet dzīvotum zaļi!»
«Ak nē, zaļas dzīves nemaz nevēlos. Kad man tik daudz naudas būtu, ka varētu šito pļavu uzlabot, tad man pietiktu. Skaties: vai nav jāraud, kad manu pļavu salīdzina ar Slaucēju? Tur ir zāle kā mežs, še tikai tāda, kas tikko krīt pār izkapti un neatlīdzina pie viņas savākšanas patērētā laika!... Un kas tur vainīgs? Naudas trūkums.»
«Ko lai dara,» puisis atteica, «vajadzēt jau nu vajadzēja gan šitās pļavas uzlabot, par skādi nebūtu.»
Viņi sāka ēst. Bet, maz kumosu baudījis, saimnieks savāza nazi, novirzījās drusku tālāk no puiša nost un sāka pīpēt. Viņš bij saīdzis, viņam trūka citkārt jautrā prāta. Nepatīkamas domas tam jaucās pa galvu. «Es netieku un netieku uz priekšu,» viņš sevī ņurdēja, «lai cīnos kā gribēdams. Cik lēnām sakrājas viens rublis, un cik ātri tas nav izdots! Cik daudz rubļu man vēl nevajadzēs, kamēr ar visiem parādu devējiem būšu līdzīgs, kamēr tas, ko krāju, man un ne svešiem ļaudīm piederēs!...»
Viņa acis atkal klīda pār neauglīgo pļavu, un ilgi viņš tur, domās nogrimis, sēdēja. Pēdīgi viņš piecēlās. «Tukšas vēlēšanās, vēlēšanās pēc naudas!» viņš domāja, pīpi iebāzdams kabatā. «Ar tām nekā nepanākšu. Bet ar pļavu lūkošu tikt ir bez naudas galā. Norakšu pats cinis, izrakšu pats grāvus. Jāstrādā tikai vairāk nekā līdz šim: jāguļ mazāk dienvidus, jāiesāk rītos agrāk, jānobeidz vakaros vēlāk. Ik gadus uzlabošu vienu gabalu un trīs četros gados darbs būs pabeigts.»
Viņš paņēma grābekli un piebiedrojās puisim, kas viens pats gandrīz gabanu jau bij salicis. Drīzi arī atnāca no mājas Anna, ko kāda vajadzība turp bij aizvedusi, un visi trīs kasa uzcītīgi, līdz saule norietēja.
Mieru apmetušiem, puisis saņēma abus zirgus, kas nokastā pļavā ganījās, un aizveda tos uz māju. Lēnām viņam sekoja saimnieks ar saimnieci.
«Kas tev kait, Jāni?» Anna vaicāja, kad abi gabaliņu klusēdami bij soļojuši uz priekšu. «Tu šodien nemaz neesi tāds kā citad. Tev ir kas uz sirds.»
«Nu kas tad? Man nekas nav uz sirds!» vīrs pastrupi atteica.
«Redzi, no tavas atbildes noģiedu, ka tev ir kas uz sirds. Vai tu man, savai sievai, to gribi slēpt?»
«Kas tur nu ko slēpt - tu jau pati redzi: mums neiet tā, kā gribam un domājam.»
«Pacieties...»
«Pacieties, pacieties!... To vārdu tu nu man jau septiņus gadus skandini priekšā, cik ilgi tad vēl lai uz labākiem laikiem gaidu! Vai šo septiņu gadu laikā mūsu parādam jau nevajadzēja būt nolīdzinātam! Jā!... Un vai tas noticis? Nē. Un es tak neesmu neviena graša nevietā izdevis! Kad māte slimoja, tad taču bij mans pienākums vest dakteri un pirkt viņai zāles, bērniem nevaram likt ciest bada, māsai pūra daļa bij jāizmaksā, saimniecība arī prasa vairāk izdošanu, lielāka palikusi, - tā, lūk, nevari tikt pie naudas; ja gribi, mirsti!»
«Nesirdies,» Anna mierināja un satvēra vīra cieto roku. «ar laiku ies labāk.»
«Ar laiku ies labāk... pacieties... cerēsim visu labu...» Jānim plūda rūgti vārdi pār lūpām. «Ak tu debešķīga pacietība! Ann, vai tad tev nekad neapskrien sirds, redzot mūsu kaimiņa laimi?... Tam izaug rudzi, tam mieži, tam nododas lini, tam laime koku pirkšanā un pārdošanā, tam laime loterijā... Un mums? Nekur... Nudie, vārdiem taisnība: kam ir, tam tiks dots, un, kam nav, no tā tiks ņemts!»
«Jāni!... Vai mums netiek dots, kad strādājam! Negrēko!»
«Jā, kad strādājam, kad sūri, grūti - kad vergiem līdzīgi strādājam!»
«Es to daru labprāt. Sviedros vaigā mums būs ēst maizi.»
«Bet vai lai tas nemūžam nemitējas? Vai lai mums nekad nenāk atpūšanās brīdis?»
«Jānīt,» Anna runāja laipnā pārmešanā un spieda diktāki vīra roku, «reiz tu bijājies, ka es nožēlošot, ka neesot palikusi par Lejas Spijēnieti, un ko tu pats tagad dari? Vīriņ, vai tu nožēlo, ka esi apņēmis nabagu meitu par sievu?»
«Nē, nē, nē!» Jānis ātri, gandrīz pikti atteica. «Ann, kā tu tā vari jautāt!»
Klusēdami abi soļoja tāļāk. Drīzi parādījās mājas. Zili dūmi kāpa iz dzīvojamās ēkas skursteņa stāvu uz augšu, bezdelīgas un čurkstes lidoja ap viņas nosūnojušo jumtu, un mazajos logos atspīdēja vāji vakara blāzmas sārtums.
Grābekļus nolikuši, Jānis un Anna iegāja istabā. Priecīgi tiem tecēja pretī Lienīte un Jurītis, viņu bērni. Puisēnu, mazāko, paņēmis klēpī, meiteni pie rokas, tēvs iegāja saimniekistabiņā. Kamēr bērni savām gaišajām balstiņām šo to jautāja un stāstīja, vecā Jāņa māte ienesa vakariņas. Kādiem jokojoši laipniem vārdiem bērnus uzaicinājusi baudīt putru, tā atkal izgāja. Viņa ēda saimes istabā kopā ar puisi. Tas nenotika tādēļ, ka dēls savu māti varbūt būtu atstūmis, tā viņš nedarīja, bet aiz telpas trūkuma. Istabiņa bij ļoti maza, un galdiņš arī bij mazs. Reizēm jau arī visi kopā ēda saimes istabā.
Nerimstoši tērzēdami, bērni naigi palīdzēja tukšot bļodu. Viņu žirgtās acis kā dimanti zibēja patumsā. Jautri tēvs viņos nolūkojās, saīgums iz viņa vaibstiem bij izzudis. Paēdis viņš izpildīja Jurīša gribu un učāja to uz kājas, un ļāva pēc tam viņam uz sava ceļagala jāt. Visu dzīves grūtumu, visu nogurumu viņš bij aizmirsis savu bērnu klātbūtnē.
Klusā priekā Anna to redzēja. Rokas salikusi klēpī, laimīgiem smaidiem pārklātu ģīmi viņa skatījās vīrā. Nevilšus šis pacēla acis no Jurīša, un viņu skatieni sastapās. Jānis nosarka. Viņš saprata, ko Annas vaibsti izteica. Jurīti nolaidis zemē, viņš piegāja pie sievas un satvēra tās rokas.
«Anniņ,» viņš sacīja aizkustināts, «mēs ar visu trūkumu tomēr esam laimīgi!»
«Vai tu to atzīsti?» Anna čukstēja. «Paldies Dievam! Esam veseli, bērni arīdzan spirgti, un bada taču vēl neesam cietuši.»
«Tev taisnība,» Jānis atteica, «tu esi pieticīgāka par mani.»
«Lūko tu arī būt pieticīgs. Īstā laime ir pieticība.»
«Lūkošu, lūkošu...»
Viņš apklusa, jo piepeši suns ārā sāka riet. Bērni iztecēja ziņkārīgi saimes istabā. Anna skatījās pa logu sētā.
Pēc brītiņa ienāca Jāņa māte istabiņā.
«Man pirmīt aizmirsās tev, dēls, pasacīt, ka šodien pēc pusdienas vecais Grobiņš še bija. Nu viņš atkal nāk šurp,» viņa sacīja.
«Grobiņš!» Jānis pietrūcies iesaucās. «Ko tad tas tik vēlu vakarā no mums gribēs!»
Vecs zemnieks ienāca istabiņā. Labvakaru padevis, tas nosēdās Annas pasniegtā krēslā.
«Neesmu jau tāli nācis,» viņš sacīja.
«Bet, kā mēs nupat dzirdam, tad tu jau otru reizi šodien mērījis ceļu no jūsu mājām līdz šejienei, tas priekš vecām kājām diezgan,» Anna runāja. «Žēl, ka tu pirmiņ nedz Jāņa, nedz manis neesi atradis mājā.»
«Kas nu par to, meit, siena laikā jau tā iet,» vecais teica, lēnām rokas berzēdams. «Nebūtu arī otru reizi nācis, kad nebūtu tik liela vajadzība.»
Silabriedim nu krita vaicāt, kāda vajadzība tad viņu atvedusi šurp, bet viņš nesacīja nekā. It kā sažņaugtu rīkli viņš stāvēja, pie durvju stenderes piespiedies, un gaidīja veco izrunājam savas vēlēšanās.
Brīdi visiem klusējušiem, Grobiņš atkal iesāka runāt. Viņš vaicāja, vai kaimiņi arī zinot, ka šā meita esot brūte. Ekur tas Rozenberģis, kas trīs gadus atpakaļ no Sniķeriem esot aizgājis uz Jeisku, tagad esot atnācis uz Vidzemi sievu ņemt. Esot uzskatījis šā Ievu, un Ieva arī labprāt esot gājēja. Tātad izgadoties gluži nevaļas laikā gluži negaidītas kāzas. Kāzu gan nekādu lielu nebūšot, meita negribot, sakot, lai dodot labāk to tiesu lielāku pūru. Gudrāki tas jau nu arī esot šinīs neizdevīgos gados. Bet, tā kā nu šis, tēvs, naudas nekur citur tagad nevarot raut - izmeklējies diezgan esot, - tad lūdzot kaimiņu, lai atdodot tos divsimts rubļus, ko šis Jāņa tēvam priekš mājas iepirkšanas aizdevis... Rozenbergis vēl ciemošoties divas nedēļas šai vidū, tātad Silabriedim atliekot laika sadabūt naudu veselas divi nedēļas...
Silabriedis stāvēja kā sālsstabā pārvērsts. Ko viņš bij sagaidījis to viņš bij dzirdējis. Parāds tika atpakaļ prasīts, parāds, kas no tēva bij mantots un kura Jānis no četri simtiem bij pamazinājis uz divi. Šie divi simti Jāņam tagad bij jāatdod, taišņi tagad, kur klēts tukša un druva vēl zaļa...
Pēdīgi Jānis saņēmās. «Grobiņa tēv, vai tu domā, ka tava nauda nestāv droši?» viņš jautāja.
«Ko nu, dēls, par drošību drošības dēļ nav ko runāt. bet tu jau dzirdi ka man naudas vajaga.»
«Bet kur lai tik daudz naudas uz tik ātru roku ņemu?»
Grobiņš raustīja plecus.
«Tā tava darīšana. Sūroties tu nevari, ka diezgan ilgi naudas neesmu gaidījis. Apdomā vien.»
«Ir jau tiesa, bet kur naudu lai raunu?»
«Gan dabūsi. Tik godīgam cilvēkam kā tev gan gadīsies aizdevēji. Pieklauvē pie sava tuvākā kaimiņa, pie Lejas Spijēna durvīm. Tas naudu aizdod...»
Silabriedis sarāvās.
«Vai tu pats nevarētu no viņa aizņemties?» viņš sacīja.
Vecais nosmīnēja.
«Nē, dēls, to nedarīšu. Tev pašam jāatzīst, ka būtu greizi no otra aizņemties, kamēr pašam parādnieki.»
Silabriedis cieta acumirkli klusu.
«Došu tev vienu procentu vairāk bet atstāj man to naudu vēl vienu gadu,» viņš pēdīgi lūdzās.
«Vai tu mani turi par augļotāju!» Grobiņš puslīdzi pikti iesaucās un piecēlās. «Kad uz augstu procentu ņemšanu būtu izgājis, tad šās dienas vis nebūtu gaidījis!... Ceru droši, ka pēc noteiktā laika dabūšu savu naudu.»
Vēl kādus vārdus ar Annu mainījis, kura visu laiku kā mēma bija stāvējusi, vecais atvadījās un aizgāja.
«Tas bezsirdis!» Jānis iesaucās un atkrita kādā krēslā. «Viņš nodomājis mūs iegrūst nelaimē. Un šo cilvēku visi sauc par goda vīru. Ekur goda vīrs!»
«Viņš tas patiesi ir,» Anna sacīja, piegājusi pie vīra un tad uzlikdama roku uz pleca. «Tu pats to esi teicis un atkal teiksi, kad tavas dusmas būs pārgājušas. Nav pareizi dusmoties. Viņa nauda tik ilgi pie mums stāvējusi, ka nedrīkstam piktoties, ka mums tā tik ātrā vīzē jāatdod. Mēs arī būtum nepateicīgi, ja nelūkotum noteiktā laikā naudu atdod, jo esmu pārliecināta, ka tikai patiesa vajadzība viņu spiež no mums to atprasīt... Ir jau arī gluži pareizi, ko viņš teica: tik godīgam cilvēkam kā tev nenāksies grūti naudu citur kur aizņemties, parāds arī, salīdzinot ar mūsu mājas vērtību, nav liels.»
Jānis atzina, ka Annai taisnība, un apmierinājās.
«Vai tu gribi, lai uz Slaucēju eju?» viņš jautāja.
«Nē, nē,» Anna ātri un dedzīgi atbildēja. «To negribu. Man Slaucējs tā nāk priekšā kā kāds zirneklis, kas tīklā tup un mušas gaida. Slaucējs netura arī uz mums laba prāta. No tā laika, kur viņu atraidīju un tu mani paņēmi, viņš mūsu naidnieks. Vai viņš nāca uz mūsu bērnu kristībām vai mūs ielūdza uz sava dēla? Un viņa jaunākais darbs - tas arī neliecina no draudzīga prāta uz mums: šķīris mūsu dārzus caur dēļu sētu! Gandrīzi lūk, mūsu bērni ar šā Ernestu satiekas un sadraudzējas!... Nē, nē, uz to cilvēku gan neej.»
«Taisnību sakot, man viņš arī nepatīk, bet no kā tad lai to naudu aizņemos?»
«Aizbrauksi rītā uz Antēna krusttēvu. Ja vien viņš varēs, tas tevis tukšā nelaidīs projām.»
Nākošā rītā agri Silabriedis aizbrauca uz Antēniem, bet atbrauca ap pusdienas laiku bez kapeikas mājā. Antēns bij uz to svētāko nodievojies, ka esot no naudas tukšs «kā izšauta plinte».
Aprunājies ar Annu, Jānis aizbrauca uz citurieni. Bet arī veltīgi. Divas dienas pie tuvīniem un tālīniem radiem un draugiem bez sekmēm noklamstījies, viņš grūtu sirdi vakarā nokļuva mājā.
«Nu gan vairs nekurp nebraukšu,» viņš sacīja uz Annu, kad par saviem nepanākumiem bij nostāstījis, «iešu uz Slaucēju, lai sviežas kā sviezdamies.»
Anna nopūtās. «Ej arī, - īsti ņemot, ko tak viņš mums var padarīt, kad tam kārtīgi procentus maksājam.»
Silabriedis otrā rītā ap brokasta laiku aizgāja uz Lejas Spijēniem.
Nebija tālu ko iet, tikai no kalna lejā. Daždažādu brangu saimniecības ēku virknes vidū pacēlās Slaucēja dzīvoklis. Tas bija gluži citāds nekā Silabrieža - pils pret būdu! Ēkas sienas bij akmeņu mūra, logi lielām rūtīm un eļļas krāsu krāsotiem rāmjiem, katram logam divi glīti slēģi. Saimnieku galā jeb, labāk sakot, «kungu» galā atradās maza veranda, tās priekšā jauki uzkopts puķu dārzs. Tālāk bij redzams liels augļu koku dārzs.
Tagadējais Lejas Spijēnu īpašnieks iesākumā bij bijis pliks puika. Stāstīja, ka viņa vecāki to gribējuši likt izmācīt par skroderi. Bet Slaucējam šis amats nepaticis, viņš iestājies kādā muižā par puisi un palicis tur pēdīgi par strožu. Šai vietā viņš nu bij rīkojies tik apdomīgi un gudri, ka pēc kādiem pieciem sešiem gadiem varēja iepirkt mazu māju. To ar krietnu peļņu pārdevis, viņš iepirka Lejas Spijēnus par ļoti lētu cenu. Zem Slaucēja vadības nolaistā māja acīm redzot gāja uz priekšu; drīzi Slaucēja lauki un pļavas bij labākie visā apgabalā. Viņa saimniekošana bij priekšzīmīga uzcītības un kārtības ziņā. Cik brangi nobarotas govis stāvēja viņa kūtīs, cik apaļi, spīdoši zirgi viņa stallī! Ūdens pile tiem nestāvēja uz muguras! Un cik tīrs viss bija! Sētā nekas negulēja aplam nosviests, tur neredzēja ne skaidas gabaliņa, ne mēsla galiņa. Uz katru ēku veda celiņš, glīti ar bruģi nokaisīts...
Blakus zemkopībai Slaucējs arī vēl nodarbojās ar mežu un koku tirgošanu, nodevās arī - lai gan reti - ar naudas veikaliem un nekaunējās ņemt desmit, divpadsmit un pat vairāk rubļu no simta. -
Ar savādām nepatīkamām jūtām, kuru viņš nevarēja un nevarēja nospiest, Silabriedis uzkāpa tiem divi pakāpieniem, kas veda Slaucēja «kontorā». Proti, ar šādu lepnu vārdu viņš bij kristījis vienu no savām istabām. Pie durvīm stāvēja pēc pilsētas ierašas šilts, kurā vienkāršiem druku burtiem bij iegravēts vārds «P ē t e r S l a u c e i».
Bez pieklauvēšanas Silabriedis atvēra durvis un iegāja istabā. Slaucējs bij mājā. Tas sēdēja pītā atzveltnes krēslā un lasīja kādu avīzi. Viņa bārdas apaugušais ģīmis izrādīja cietību, gudrību un augstprātību. Pats viņš likās būt vidēja auguma, krietnu vēderu, kas liecināja, ka Slaucējs grūtu darbu nestrādāja.
Ienācējs sveicināja pazemīgi, un Slaucējs kaut ko atņurdēja pretī, ko Silabriedis nesaprata, un rādīja uz krēslu, lai sēstoties.
Viesis apsēdās. Divas trīs minūtes Slaucējs vēl turpināja lasīšanu, it kā kad tas vienumēr vēl viens pats būtu bijis istabā. Silabriedim pa šo laiku ienāca atmiņā, kā Anna Slaucēju bij nosaukusi, un viņš pie sevis noņurdēja: «Pāvs!...»
Pēdīgi Slaucējs avīzi lēnām salocīja un nolika. Tad tikpat lēnām izvilka iz kabatas sudraba cigāru etviju un izņēma iz tās cigāru. Etviju atstādams sev priekšā uz galda, viņš aizdedzināja cigāru. Pāris reizēm kuplus dūmus izlaidis gaisā, viņš pēdīgi sāka runāt.
«Ā,» viņš vienaldzīgi teica, «kaimiņš arī reiz manā mājā!... Brīnums.»
«Jūs - tu - tu jau arī nekad nerādies manā sētā,» Silabriedis, no tik aukstas saņemšanas sajucis, stomījās.
Slaucējs savilka pieri krunkās. Viņam nepatika, ka Silabriedis to pa vecam ieradumam sauca par «tu».
«Nav vaļas. Man nav tādas vaļas kā citiem, kam mazākas saimniecības. Tie var šur tur apkārt dauzīties - es tādu prieku nespēju baudīt.»
Tas bija cirtiens par draudzīgo vārdiņu «tu». Silabriedis nosarka līdz ausīm.
«Braukāšanas nedara ik reizes prieku,» viņš atbildēja, cepuri abām rokām briesmīgi burzīdams.
«Kā to lietu uzskata, kā to uzskata,» Slaucējs runāja un tad uzsauca blakus istabā vedošās durvis atdarošai meitai: «Kas ir?»
«Madāma jūs lūdz uz sevi,» meita sacīja.
«Saki, ka man nav vaļas.»
Meita pazuda.
«Tava sieva vēl arvienu slimo?» Silabriedis jautāja.
«Slimo ar Dieva palīgu. Slimo ar vienu iestiepienu. Guļ gultā un nevar paiet. Bet citādi tai, paldies Dievam, klājas labi...» Slaucējs runāja ar tik saprotamu zobošanos, ka Silabriedim pārskrēja salts pār kauliem. Viņš gan bij dzirdējis citus jokojamies par Slaucēja sievas dīvaino slimību, ka tā cits nekas neesot kā bezgalīgs, neizprotams slinkums, bet no viņas pašas vīra mutes viņas nicināšanu dzirdēt - tā Silabriedis nebij sagaidījis. Kur tas notika, cik lielai plaisai tur nevajadzēja būt starp vīru un sievu!...
«Jā, ko lai dara, visādas slimības cilvēkam uzkrīt, dažam šāda, dažam tāda,» Silabriedis runāja, nezinādams cita nekā ko teikt, «tad jau nu tava sieva laikam nemaz neiet saimniecībā un visas saimnieces darīšanas guļ tavās rokās?»
«Nejautā nu pēc tā, ko tu gandrīz labāki zini par mani!» Slaucējs rupji iesaucās. «Stāsti labāk, - kāda vajadzība tevi pie manis atvedusi?»
Viesis nobālēja. Kad Slaucējs šitā ar viņu runāja, tad uz naudas dabūšanu nebij ko cerēt. Bet mēģināt aizņemties taču vajadzēja.
«Nācu ar vienu lūgumu pie tevis.»
«Tā! Ar kādu tad?»
«Gribēju naudas...»
Slaucējs iesmējās.
«Taisnību sakot, tu neesi pelnījis, ka tev aizdodu,» viņš runāja. «Papriekšu tu izbraukā ellu ellēs un tad vien vēl nāc uz mani.»
«Kā - kā tu to zini?» Silabriedis sabijies jautāja.
«Ha, ha, ha, ha! Muļķis tas, kas to vien zina, kas viņa sētā notiek! Kāpēc tad nenāci tūlīt uz mani?»
«Es - es - man - - domāju, ka tu nedosi,» Silabriedis meloja.
«Labi, labi,» Slaucējs sacīja, laipns palikdams, «cik tad tev vajaga?»
«Divu simtu,» Silabriedis nedroši teica.
«Dabūsi tos.»
Silabriedis bij pārsteigts. Slaucējs viņam aizdeva naudu bez kādas apdomāšanās. «Cik lielus procentus tu gribēsi?» viņš vaicāja.
«Tev jādod septiņi par gadu.»
«Septiņi! Tas par daudz!» Silabriedis iesaucās. «Pa ieradumam taču maksā tikai piecus, ja daudz, sešus!»
«Manis dēļ dod arī sešus.»
«Laid par pieciem!»
«Ne par grasi mazāk par sešiem. Tie ļoti zemi procenti.»
Brīdi apdomājies, Silabriedis bija ar mieru. Priecādamies, ka uz tik ātru roku vaļā no raizēm, kur ņemt naudu, viņš Slaucējam izsacīja daudzkārtīgas pateicības.
«Ne par ko, ne par ko, Silabriedi!... Bet ko vēl gribēju sacīt: mums noraksta vajaga, no pagasta tiesas apstiprinātas parādu zīmes... Bez zīmes ne kapeikas neaizdodu nevienam - un lai tas būtu vai mans brālis!»
«Kārtības vajaga,» Silabriedis atteica, «lai notiek pēc tavas gribas!»
«Jā... Zīmes izrakstīšana var notikt katru dienu. Man tik daudz naudas katrā acumirklī pie rokas. Skaties še!...» Un Slaucējs piegāja pie skapja, izņēma iz tā paciņu simtrubļu gabalu, pasvārstīja to lielīgi rokā un atmeta to atkal it kā kaut ko nevērtīgu skapī atpakaļ.
Daudz vieglāku sirdi, nekā viņš bij atnācis, Silabriedis aizgāja no Slaucēja. Mājā pārnācis, viņš Annai izstāstīja cik labi tam kaimiņos izgājis.
Pie sava «kontora» loga stāvēja Slaucējs un skatījās naidu pilniem skatieniem Kalna Spijēnos...
Rudenis bij atnācis. Balta sarma apklāja zemi, salti vēji pūta. Tumši, sniega pilni mākoņi rēgojās pa apvārsnes malām, šad un, tad arī jau nokrita kāda sniega pērsla zemē.
Silabriedis strādāja pļavas gabalā, kuru tas bij apņēmies uzlabot. Ar kapli un lāpstu viņš noārdīja cinis un nelīdzenumus un piebēra ar šādi sadabūtām zemēm purvainos iedobumus. Viņš strādāja tik uzcītīgi, ka, neskatoties uz visu auksto laiku, no viņa pieres tecēja sviedri, reti kad viņš uz mazu brīdi apstājās atņemt elpu, pie tam acu gandrīzi nemaz no darba nenovērsdams.
Tā viņš arī nemaz neredzēja, ka tam, pār Lejas Spijēnu pļavu nākdams, tuvojās kāds vīrieša tēls. Tikai kad šis jau gluži tuvu bij pienācis klāt, Silabriedis nejauši pacēla acis un ieraudzīja to.
Pienācējs bij Slaucējs.
«Jānāk tak reiz apskatīties, ko mans kaimiņš šeit dara,» viņš sacīja, dievpalīgu padevis, «redzu tevi uz šās vietas jau vairāk nekā nedēļu lokāmies... Ā, tu gribi savu pļavu uzlabot... Teicams nolūks, tam jau sen vajadzēja notikt... Bet, kā man šķiet, tad tu par daudz lēni eji uz priekšu, redzams, tev darba pūķa vis nava mājā...»
«Nē,» Silabriedis atbildēja, lāpstu iedurdams zemē un uz tās smagi atspiezdamies, «tā man nav. Rīgā veči izmiruši, kas tos pārdeva. Bet ceru ir bez pūķa palīdzības tikt galā.»
«Ies grūti, vilksies ilgi.»
«Ko lai dara! Kam nav naziņ, ēd ar nadziņ, - kam nav naudas, ko algot algādžus, tam jāstrādā pašam. Bet taisnība jau nu ir, darbs ilgi vilksies, vairāk gadu.»
Slaucējs purināja galvu un cieta brītiņu klusu. Tad sacīja: «Ar simtu, ja daudz, ar simts divdesmit rubļiem pļavu varētu brangi uzlabot.»
«Jā, bet kas tos man dos! Man jau naudas pūķa arī nava...» SiIabriedis pasmīnēja.
«Nu, tas jau nav vienīgais naudas avots, citi ar to arī var izlīdzēt - par piemēru es!»
«Tu?» Silabriedis izrunāja šo vārdu ļoti pārsteigts.
«Es. - Vai tu par to brīnies?»
«Nē, nē, par to gan ne, bet par to, ka tu man - es vismazāk to tā saprotu, ka tu man gribētu izlīdzēt - -»
«Gluži pareizi. Kad tev divi simti varēju aizdot. tad trešo arī varēšu... Ko domā?» Glūnoši skatieni iz Slaucēja acīm pavadīja šo jautājumu.
Silabriedis nosarka. «Ko domāju?» viņš atkārtoja un nemierīgi badīja ar lāpstu zemi.
«Ņemsi?»
Silabriedis cieta brītiņu klusu.
«Nē,» viņš pēdīgi cieti atteica, «neņemšu.»
Slaucēja ģīmis maģenīt saviebās.
«Manis dēļ ar, domāju tev kā kaimiņam palīdzēt,» viņš sacīja.
«Tavs piesolījums ir ļoti laipns,» Silabriedis it kā atvainodamies runāja, «es viņu arī ar prieku pieņemtu, bet mans apņēmumies ir tas - netaisīt vairāk parādu.»
«Kad šitāds apņēmumies tikai ik reizes būtu izvedams cauri, tad būtu labi. Tu jau no laika gala esi greizi rīkojies...»
«Kā tā?»
«Tev nevajadzēja sievas ņemt, kurai nekā nebija.»
«Bet es jau ar savu sievu dzīvoju saticīgi un laimīgi.»
Slaucējs savilka mēdoši muti. «To ticu... Nezināju, ka krunkas tavā ģīmī laimes mātes pirksts ievilcis... Tu laimīgs? Silabried, tad es arī esmu tāds!»
«Tu maldies,» Silabriedis runāja, «ja tu domā, ka tas, kas trūcīgos apstākļos dzīvo, nevarētu būt laimīgs. Laime neatkarājas, paldies Dievam, no ārīgiem apstākļiem vien. To neviens labāk nezina kā tu pats. Tu gan pie visas savas bagātības neesi laimīgs.»
«Jā,» Slaucējs, smagi atņemdams elpu, sacīja, «negribu liekuļot tā kā tu - neesmu laimīgs... Bet kas pie tā vainīgs? Kas tiklab pie tavas, kā pie manas nelaimes vainīgs? Neviens cits kā tu! Tu - tu!»
«Es?» Silabriedis no gluži tuvu viņam klāt pienākušā Slaucēja soli atkāpās atpakaļ.
Slaucējs pasmējās rūgti, mēdoši. «Viņam vēl brīnums!» tas sacīja. «Kas man nozaga Annas sirdi, ko, kas to darīja?... Atbildi tak!»
«Uz tādām pļāpām nav ko atbildēt,» Silabriedis saskaities atteica, «Anna tevis nemūžam nebūtu ņēmusi, ir kad viņa manis nekad nebūtu redzējusi, viņa to daudzreiz apgalvojusi.»
«Tā! Iestāsti to citiem, ne man!»
«Tici vai netici... Bet kas tev atkal tūlīt lika ņemt Lapiņu Ilzi? Tu tak gan zināji, ka tā, lai gan bagāta, tomēr arī ļoti lais-, tomēr priekš tevis nederēja. Vai tu negribēji ar to parādīt Annai, ka vari apprecēt pagasta visbagātāko meitu?»
Slaucējs kodīja lūpas, nekā neatbildēdams. «Lai nu paliek šitās lietas, atdarāms nekas vairs nava, runāsim no cita kā - vai ņemsi naudu?» viņš tad runāja.
«Sacīju jau tev -»
«Nu labi, tad klausies kādu citu priekšlikumu. Teiksim, pļavas pamatīga uzlabošana maksās pusotra simta rubļu. Simts piecdesmit rubļu dod par gadu deviņus rubļus procentu, kopā ar tiem procentiem, kas tev man jāmaksā, tas būtu divdesmit septiņi rubļi - ņem šo naudu kā nomas naudu un atlaid man šito pļavu.»
«Par tik lētu nomu?»
«Likšu pļavu nogrāvot, nomēslot, uzart un no jauna apsēt - visu par savu naudu. Tu man viņu izdosi uz sešiem gadiem -»
«Tad tu izdoto naudu ar augļiem būsi atdabūjis atpakaļ,» Silabriedis piemetināja, galvu purinādams.
«Nebūt ne.»
«Nē? Un vai tad tu gribi manis dēļ ko pamest?»
«Pamest arī nekā nepametīšu. Pēc mana aprēķina, tikšu tikai cauri.»
«Pārdomāšu to lietu,» Silabriedis sacīja.
«Priekšlikums ir labs.» Slaucējs turpināja. «Tev pašam nava kapitāla, ar ko pļavu tūlīt un pamatīgi uzlabot. Ko tu pats pie tās pastrādā, nav pietiekoši, un darbs turklāt vilksies par ilgi. Bet pēc sešiem gadiem tu dabūsi viņu tādu atpakaļ, kāda mana.»
«Piesolījums nav slikts,» Silabriedis domīgi runāja. «Bet, atklāti runājot, kas tevi uz to dzen?»
«Tu man neuztici,» Slaucējs runāja aizskārts. «Tu domā, ka tādēļ, ka vienas lietas dēļ uz tevi dusmojos un to tev bez liekuļošanas rādu, ka tādēļ pavisam ļaunu prātu uz tevi turu. Nē! Bet tu nemaldies, ja domā, ka ne laipnība pret tevi vien mani dzinusi šo priekšlikumu izrunāt. Esmu nodomājis uz nākamiem gadiem arī ar lopu tirgošanos nodarboties. Būs vajadzīgs daudz barības, un, tā kā mūsu pļavas saiet kopā, tad tava man ļoti būtu pa prātam.»
Silabriedim tur nekā nebij ko teikt pretī. Viņš sacījās par to lietu runāt ar savu sievu.
Bet Anna no pļavas iznomāšanas nekā negribēja dzirdēt. «Īsti ņemot, tu nemaz nedabū divdesmit septiņus rubļus nomas,» viņa sacīja, «bet tikai tik daudz, cik tev jāmaksā Slaucējam, un tas ir par maz.»
«Bet apdomā. sieviņ, cik maz siena mēs no tās pļavas, kāda viņa tagad ir, dabūjam. Liels, ja septiņas gubas. Slaucējs pirmajos gados nebūt nenopļaus no viņas par divpadsmit rubļiem siena.»
«Kad tu pārlabošanu tā turpināsi, kā iesācis, tad tev pļava drīzi arī vairāk ienesīs.»
«Un tomēr,» vīrs runāja, «kad visu brangi aprēķina, tad man iznāk peļņa. Kad naudu priekš pļavas uzlabošanas aizņemtos, tad man par to būtu jāmaksā procenti un pēdīgi, saprotams, nauda arī jāatdod. Slaucējs turpretī viņu man, jāsaka, dāvina, jo pēc nomu gadu notecēšanas dabūšu uz to labāko uzkoptu pļavu.»
«Gandrīz tā jau gan ir,» Anna atteica, brīdi domājusi.
«Bet kāpēc tad tu tai lietai esi pretī?»
«Neuztici Slaucējam. Viņš ir blēdīgs bezsirdis. Tev reiz jau sacīju, ka viņš man izliekas kā kāds zirneklis, kas tīklā sēd un gaida laupījuma. Sargies no Slaucēja tīkla.»
Jānis purināja galvu. «Tie ir aizspriedumi, mīļā,» viņš sacīja, «aizspriedumi, uz kuriem nevar likt nekāda svara. Kad Slaucējs būtu nodomājis mūs grūst nelaimē vai iegūt mūsu māju, tad viņš tik rupji pret mani vis neizturētos, kā viņš to mēdz. Viņš sev teiktu, ka viņa rupjība mani varētu atturēt viņam uzticēt, un tas būtu laipns pret mani.»
«Viņš ir tādēļ rupjš pret tevi, ka viņš tevi ienīst. Viņa ienaids reizēm pārspēj viņa gudrību un savaldīšanos, un tādos brīžos viņš izrunā, ko labāk būtu citā reizē paturējis pie sevis. Tādu izturēšanos tu sauc par atklātību. Sargies, tā ir viļoša atklātība... Bet dari, kā zini,» sieva pēc brītiņa pielika, «var jau arī būt, ka maldos.» -
Silabriedis noslēdza ar Slaucēju nomas kontraktu par pļavas uzlabošanu.
Meža ābele, vai no tēvutēva rokām stādīta vai no nejauši Kalna Spijēnu istabas galā izaugusi, ziedēja un apbēra saviem balti sārtajiem ziediem apsūnējušo mājas jumtu. Bezdelīgas un čurkstes lidoja ap savām ligzdām un pildīja gaisu ar patīkamu čirkstēšanu. Zemnieks labprāt ieredz šos putniņus un Ļauj tiem savā pajumtē taisīt perēkļus - jo, kur bezdelīgas mīt, tur mītot laime. Viņš stingri skatās uz to, ka neviena ligzda no nežēlīgas rokas netiek izpostīta.
Bet kas tas bija? Bailīgi un arvienu bailīgāki bezdelīgas sāka lidot ap Kalna Spijēniem. Viena ligzda izkrita zemē iz pajumtes, otra, treša - visas, no Silabrieža paša rokas izgrūstas... Nelīdzēja nekāda žēlastība, vecā māja nevarēja vairs ilgāk stāvēt, tā bija jānojauc. Grūtu sirdi šo darbu saimnieks uzsāka ar bezdelīgu perēkļu izārdīšanu. Tad noplēsa veco jumtu, tad norāva spāres, griestus un beidzot izjauca izpuvušo baļķu sienas.
Arī ābele no šā postīšanas darba tika aizķerta. Daži skaisti zari, kas mājai bij bijuši par tuvu un kavēja strādāšanu, tika nocirsti. Gavilēdami Lienīte un Jurītis tos novilka pie malas un noplūca tiem jaukos ziedus... Par ko pieauguši skumst, par to daudzreiz bērni priecājas.
Sētā izskatījās visai neomulīgi. Še gulēja blāķis aptēstu baļķu, tur kaudze akmeņu, tur smilšu. Pa ūķu ūķiem bij sabāztas istabas lietas, gultas, galdi soli, krēsli. Klētī pie kāda vadža pulkstens bij piekārts. Bet, it kā kad tas pārkravāšanu būtu ņēmis par jaunu, viņš negāja, bet stāvēja. Klētspriekšā, uz kūziņas atspiedusies, kūkoja Jāņa māte un dienu no dienas domīgi skatījās namdara un mūrnieka rīkošanās...
Tā pagāja vasara. Vēsākam laikam iestājoties, jaunā māja tika gatava, un Silabrieži uzsāka tajā dzīvot. Kā Jānis to bija izdomājis, tā viņa tur stāvēja kalna galā: no glīti aptēstām baļķēm, ar brangu salmu jumtu, divi saimnieku istabām, ērtu saimes istabu un ķēķi zem mājas. Mājas glītumu pavairoja dārziņš istabas priekšā, apņemts nelieliem zedenīšiem, un ap māju apdēstīti kociņi.
Un tomēr nedz Jānis, nedz Anna jaunajā mājā jutās laimīgāki nekā vecajā. Jaunu māju celdami, tie arī bij uzņēmuši jaunas raizes. Vecā ēka, lai būdama kāda būdama, bij piederējusi pašiem, jaunā bij ar otra naudu uzbūvēta.
Slaucējs Silabriedim atkal bij izpalīdzējis, tam aizdodams naudu...
Kad nākošā pavasarī sniegs nokusa, koki salapoja un kaimiņa dārzā ābelēm balti ziedi bira, tad Kalna Spijēnu istabas galā vecā ābele vēl stāvēja tāpat kailiem zariem kā ziemā. Ievainotais koks bij nokaltis. Un atkal no siltajām zemēm pārnākušās bezdelīgas vairs netaisīja ligzdu jaunās mājas pajumtē, nepildīja sētas ar savu priecīgo čirkstēšanu, bet meklēja sev citur perēkļu vietas. Vai viņas ko paredzēja?
Gads pēc gada aiztecēja, Spijēniem nekādu ievērojamu pārgrozījumu neatnesdams, Silabriedis palika vecāks, Liene ar Juri izauga lieli, tāpat Slaucēju Ernests. Sēta, ko Lejas Spijēns bij uzcēlis, gan arvienu vēl pastāvēja, bet tā nekavēja viņa dēla satikšanos ar Silabrieža bērniem. Silabriedis, no apstākļiem spiests, bij nodevis Lieni pie Slaucēja dienestā. Atskatoties no Slaucēja sievas niknuma, Lienei gāja Lejas Spijēnos gluži labi, jo tai nebij jāķeras pie visiem darbiem, kas zemnieku mājas darāmi, bet tikai bij jāapdien slimā saimniece un jāstrādā viegli mājas darbi. Pēdējo vieglums tad arī bij iemesls, kādēļ Kalna Spijēniete Lienes nedeva citur, bet uz Lejas Spijēniem.
Slaucējs sēdēja savā «kontorā». Viņš nebija viens, tam pretī pie galda sēdēja vīrs zaļi aprostā mežnieku uzvalkā un saules apdedzinātu ģīmi.
«Kā jau jums ienākdams sacīju, man kaut kas ir uz sirds,» svešais runāja un izlēja pēdīgo lāsi vīna iz kādas pudeles sev priekšā stāvošā glāzē, «vai mūsu runā nevar noklausīties?»
«Nebūt ne, runājat droši, ko vien gribat,» Slaucējs atbildēja.
«Lieta ir šī: mūsu barons grib atkal vienu gabalu meža pārdot. Vai jūs viņa negribētat pirkt?»
«Mm! Kāpēc gan ne! Vai viņš liels?»
«Ir tāds vērtīgs gabals - ne liels, ne mazs.»
«Cik dārgs?»
Viesis nosmējās. «Cik dārgs?» tas atkārtoja... «Nu - četri tūkstoši.»
«Kur tas mežs atrodas?» Slaucējs vaicāja. «Aprakstiet man to, pazīstu mūsu barona mežus tikpat labi kā jūs, mežkungs būdami.»
Mežkungs aprakstīja pārdodamo mežu.
«A-ā, nu zinu,» Slaucējs runāja. «Cik man no agrākas apskatīšanas atmiņā, tad, par tiem kokiem četri tūkstoši maksādams, neviens laktā nelēks. Es tik daudz nedošu.»
«Un kas tad būtu jūsu cena?» mežkungs dīvaini svarīgi jautāja.
«Ko tur varu solīt! Kad mežs uz četri tūkstoši taksēts, tad barons viņa tak lētāk neatlaidīs.»
«Bet viņš vēl nemaz nav taksēts! Cilvēka bērns, ko jūs no taksēšanas runājat!»
«Ā, tā - esmu pārklausījies, tā cita lieta. Un cik augsti viņš tad t i k s taksēts?»
«Ja jūs cieti apsolāties būt viņa pircējs, - uz divi tūkstoši septiņi simti...»
Slaucējs nosarka. «Vai tas vēl nebūs par augstu?» viņš jautāja balsī, no kuras varēja manīt, ka sirds tam ātrāk sāka pukstēt.
«Nē,» mežkungs atteica, glāzi atstumdams pie malas, «priekš sava b r ā ļ a zemākas taksēšanas nevarētu izdarīt. Lai gan barons šai lietā nepraša, tad tomēr tas nav arī gluži akls.»
«Ir nu gan tiesa,» Slaucējs apliecināja un tad pēc maza brītiņa paklusā balsī pielika: «Un cik liela būs peļņa?»
«Tūkstoš un trīs simti, - vismazāk,» mežkungs vienaldzīgi atteica. «Tūkstoš jums, trīs simti man...»
Slaucēja vaigi dega kā ugunī. Brīdi viņš nespēja ne vārda izrunāt. Lai gan šis nebij pirmais tāds veikals, ko šis izdarīja, tad tomēr viņš nevarēja savaldīties, jo veikala slepenība un nepareizība kopā ar kairinošo apziņu atkal tik un tik daudz pelnīt viņu sakustināja vienumēr no jauna.
Pēdīgi Slaucējs piecēlās, piegāja pie meža kunga un sniedza tam roku.
«Pateicos sirsnīgi,» viņš runāja. «Barons cērp zemniekus kur un kā varēdams, mēs viņu. Tā tā lieta izlīdzinās...» Un tad, piegājis pie durvīm un attaisījis tās, viņš sauca: «Lien!»
Sauktā parādījās durvīs.
«Atnes vēl vienu pudeli vīna no pagrabiņa - še atslēga,» viņš pavēlēja.
«Jūsu meita?» meža kungs jautāja, kad Liene bij aizgājusi. «Ļoti glīts skuķis, kas par acīm, kas par sārtiem vaigiem!»
«Mana istabas meita,» Slaucējs atbildēja patīkamiem smaidiem, meitenei pa logu noskatīdamies pakaļ, «mana kaimiņa Silabrieža meita, man tikai ir viens vienīgs mantinieks - dēls.»
«Ā! Jums dēls, kaimiņam meita, tur var kas iznākt! Jūsu tagad šķirtie gruntsgabali kādā dienā var palikt par vienu, - atminaties manu vārdu, Slaucēja kungs!»
Slaucējs pasmējās mēdoši. «Jā,» viņš sacīja lielīgi, «abi Spijēni kādreiz gan var tikt savienoti vienos, bet pa citādu ceļu, nekā jūs to domājat.»
«Pa kādu, par piemēru?»
«Par piemēru, pa tādu: mans kaimiņš ir parādos līdz kaklam.»
«Ā!»
Slaucējs tagad piedāvāja viesim cigāru, un, kamēr abi vīri uzsāka pīpēt, Liene ienāca ar vīnu.
«Sakāt namamātei, ka vēlētos viņu apciemot,» meža kungs sacīja uz Lieni. «Atnesat man, lūdzu, ziņu, vai to varēšu.»
Liene izgāja un atkal pēc brīža ienāca ar vēsti, ka madāma priecāšoties cienījamo meža kungu redzēt pie sevis.
Kad vīna pudele «uz labām laimēm», kā meža kungs sacīja ar nozīmīgiem smaidiem, savu glāzi ar Slaucēja sasizdams kopā, bij iztukšota, saimnieks savu viesi ieveda pie «madāmas», pats atkal tūlīt istabu atstādams.
Madāma gulēja uz gultas. Kas jau iepriekš to nezināja, tas no viņas izskata nedabūja iespaida, ka viņa slima. Visa viņas miesa bija branga, vaigi drusku sārti, acis žirgtas, dzīvības pilnas. Arī viņas apģērbs nebija tāds, kādu mēdz atrast pie slimniekiem. Brūnā, vilnainā ar samtu aprostā kleitā, lepnu aubi galvā, lēznas samta rītakurpītes kājās - tā vārgule gulēja uz gultas mīkstajiem spilveniem. Meža kungam ienākot, saimniece steigšus aizklāja sev krūtis ar baltu lakatiņu. Slaucēja madāma pašulaik bij dzērusi kafeju - viņa to darīja sešas septiņas reizes pa dienu, - kad Liene bij ienākusi ar ziņu, meža kungs gribot šo apmeklēt. Negaidītā ziņa madāmu bij tā pārsteigusi, ka tai visa ar krējumu un olas dzeltenumu sataucētā kafeja bij izlijusi uz krūtīm. Citā reizē nevainīgā Liene par to bez žēlastības būtu dabūjusi bezgalīgu bārienu, jo madāmai bij ieradums par visu kas ap viņu notika, Lieni darīt atbildīgu, bet šoreiz priekš tā neatlika laika. Liene tikko paguva pagrūst kafejas tasi zem gultas (nevienam svešam nebij redzēt, ka Slaucēja madāma ēda, jo viņai likās, ka ēdošs slimnieks neizskatās pietiekoši slims, lai to varētu nožēlot - un Slaucēja madāma gribēja būt nožēlojama, - un tādēļ pastāvēja stingrs likums, ka vajadzīgā brīdī visai ēdmaņai, lai tā būtu kāda būdama, bij pazust zem gultas), es saku, Liene tikko paguva pagrūst tasi zem gultas, rokas spoguli - madāmas mīļāko laika kavēkli - nobāzt zem tās galvas spilvena, pomādas podiņu iebāzt kabatā un mazgājamai bļodai, aizvilkt kādu gultas aizsargu priekšā, kad meža kungs ienāca.
Rokas virs baltā lakatiņa dievbijīgi salikusi, slimniece apsveicināja viesi pavāju balsi.
Meža kungs nosēdās pie gultas norādītā krēslā un izsacīja savu prieku par madāmas labo izskatīšanos. Viņš bij baidījies viņu atrast daudz slimāku.
«To man ikkatrs saka,» slimā atbildēja, «ikkatrs, kas manas slimības tuvāki nepazīst. Mans izskats viļ. Jo brangāka izskatos, jo slimāka esmu... Man, redzat, ir ūdens kaite - wassersuchte.»
«Tā?» meža kungs sacīja. «Tā, tā! Taisnību sakot; no tā vēl nekā nebiju dzirdējis. Visa pasaule līdz šim no tā vien runāja, ka jums slimība esot kājās.»
«Tas arī ir taisnībā. Bet vai tādai vārgulei kā man tikai viena slimība? Ak tu tētīt, ko visu jau neesmu izbaudījusi!...»
Un nu saimniece sāka klāt vaļā savas slimības vēsturi, pie tam attīstīdama tik apbrīnojamas runāšanas dāvanas, ka meža kungs nevarēja apspiest nožēlošanas, ka šī sieva nebija advokāts... Kad pēc pilnīgas ceturtdaļstundas madāma pēdīgi apklusa, tad viņas viesis zināja, ka tā gandrīzi visās plašāki pazīstamās slimībās savā laikā bij sirgusi.
Meža kungs, šai stāstā noklausījies, nezināja, ko teikt, ko neteikt. Bīdamies, ka nav jāsāk skaļi smieties, viņš kodīja mēli un cieta klusu. Arī saimniece nerunāja brītiņu nekā un tad sauca Lienes: «Ienes man ūdeni, ko dzert, bet ne visai aukstu... Redzat, meža kungs... Tiklīdz kādu vārdiņu parunāju, tiklīdz esmu slima... Mute sausa kā daglis... Iekšķīgs karstums!...»
Kamēr saimniece dzēra, Liene turēja apakštasi, uz kuras ūdens glāzi bij ienesusi. Nevilšus viņa pagrieza acis uz meža kungu, kas noņēmies viņā skatījās. Liene nosarka, nodūra ātri acis uz zemi un iznesa dzeramo trauku atkal laukā.
«Ļoti glīts meitēns,» meža kungs sacīja, baiļodamies, ka madāma, atveldzējusi mēli, nesāk turpināt savas slimības kroniku.
«Jā,» saimniece atteica stiepti, «glīts gan, bet - slinks. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik maz šis meitietis grib kustēties.»
«Brīnums... Pēc tā viņa gan nemaz neizskatās. Bet viss jau nav zelts, kas spīd,» meža kungs runāja.
«Jā... Tāpat visi nav veseli, kas veseli izskatās, - ņemat piemēru pie manis... Meža kungs, vai jūs ticat, sapņiem?»
«Kā tā?»
«Redzat, gribēju ar jums kā ar kādu mācītu cilvēku kaut ko pārrunāt. Kā tas var nākt, kad ikkatru reizi, kad savu māti redzu sapnī, man jāraud vai jāpaliek ļoti slimai? Arī izgājušo nakti -»
Meža kungs piecēlās un paskatījās ķešas pulkstenā.
«Ā -» viņš runāja, «neņemat par ļaunu, bet ilgāk nevienas minūtes nevaru palikt, biju gluži piemirsis, ka barons mani gaida.»
Uz to laipnāko atvadījies, meža kungs aizsteidzās projām. «Vai tā sieva traka?» viņš pie sevis noņurdēja. «Papriekš slimību stāsti, un nu sapņu stāsti! Lai man Dievs žēlīgs!...»
Nepatīkami aizķerta no viesa ātrās atvadīšanās, saimniece iesauca Lieni.
«Apkaunies ar,» viņa tai dusmīgi uzkliedza, «apkaunies ar svešos cilvēkos tik bezkaunīgi un droši skatīties, kā tu meža kungā skatījies! Ko tu gan domā? Vai es tevi še priekš apbrīnošanas esmu pieņēmusi? Kāpēc tu to balto priekšautu esi aizlikusies? Kas šodien par svētdienu?... Mani - kas nu tev bēdas par to! -mani tu aplej ar kafeju, tā ka man kā bērnam jāguļ gultā, bet pati tu uztaisies kā cielava! Ko lai tas nozīmē?»
«Bet es jūs nemaz neesmu aplējusi,» Liene taisnojās.
«Caur tevi tas notika, muļķe,» saimniece brēca, «tas viena alga, vai tava roka tur bij klāt vai ne... Likšu tev savu kleitu aizmaksāt!»
«Kas te nu atkal par dracāšanos?» Slaucējs, viesi aizvadījis un atkal istabā ienākdams, auksti jautāja.
«Kas te nu ir!» sieva skarbi atteica. «Baros ar Lieni par viņas neveiklību.»
Slaucējs jautājoši uzlūkoja Lieni.
«Madāma man atkal dara netaisnību,» šī sacīja un izstāstīja, kas noticis.
Saimnieks sarāva pieri krunkās.
«Lūdzama, laid jel reiz to nabaga Lieni mierā,» viņš auksti un cieti sacīja, «cik reižu man šis lūgums būs jāatkārto, sieviņ!»
«Ko... Vai tu mani jau sāci norāt manu dienastnieku priekšā?» saimniece iesaucās, gultā paceldamās sēdu. «Tas ir jauki! To man vēl tik bij piedzīvot! Nu jau tu sāci iet ar Lienu uz vienu roku!... Aiz tam šī tik cēla un cīrīga kā kodeļa!... Nu arī zinu kādēļ viņa stundīgi ar baltiem priekšautiem rotājas... Allallā, cik jauki!»
«Ko tu tur runā?» Slaucējs iebrēcās, soli pasperdams uz gultas pusi, zils no dusmām palikdams.
«Es saku, ka esmu nelaimīgākā sieva pasaulē!» saimniece kliedza, sāka raudāt un atsviedās gultā tik dikti atpakaļ, ka grīda notrīcēja un nelaimīgā tase zem gultas žēli notinkšķēja.
«Slinkais drabiņu maiss,» saimnieks, atkal savaldījies, noņurdēja caur zobiem un atstāja istabu... Cik šādu skatu viņš jau nebij palaidis un cik viņam tādu vēl nebūs jāpalaiž?...
Arī Liene izsteidzās laukā.
Viena palikusi, saimniece atkal pacēlās sēdu. «Mans sapnis piepildījies,» viņa žēli uz sevi runāja, «man jāraud - jāraud vienai pašai. Būtu jel Ernests ienācis.» Un, balsi drusku paceldama, tā sauca savu dēlu.
Bet Ernests nenāca.
Liene iegāja dārzā. Lai gan ar saimnieces rupjībām diezgan apradusi, viņai tomēr tik rūgti un grūti bij palicis ap sirdi, ka tā nevarēja savaldīties, bet, atkrizdama kādā beņķī, gauži sāka raudāt.
Tikai pēc laba brīža viņa aprima. Slapjās acis pacēlusi, tā skatījās tālumā, kur debesis ar tumšo, iezilganu krāsu metošo mežu sadūrās kopā. Savāds žēlums pārņēma viņu, neizsakāmas jūtas pildīja viņas krūtis, viņa vēlējās būt tālu tālu projām no Spijēniem. Kas viņu še turēja, kas piespieda negantajai saimniecei kalpot? Vai viņa nevarēja citur pelnīt maizes, svešumā meklēt laimes, kad tās mājā neatrada!...
«Lienīt,» te laipna balss sacīja, «kas tev kait, Lienīt?»
Liene pietrūkās un pagriezās ātri uz to pusi, no kuras balss nāca. Viņas priekšā stāvēja glīts jauneklis, kura ģīmis atgādināja Lejas Spijēnieti.
«Man? Man nekas nekait,» Liene atteica.
«Tu esi raudājusi! Kādēļ? Stāsti man to!» pienākušais runāja, nosēdās Lienei blakus un satvēra tās roku.
«Ko tur nu var stāstīt, tu jau gan zini, kā man iet.» Liene atbildēja, acis nolaizdama.
«Mana māte tev atkal bārusi, tev darījusi pārestību? Vai tā ir?»
«Jā, Ernest.»
«Tā... Ai, mana māte, mana māte!... Mūsu mājā dzīvo cilvēki, kam nav siržu, - cilvēki, kam tik cietas sirdis kā no tiem apdzīvotās mājas mūri!»
«Paldies Dievam, ka jel tu tāds neesi,» Liene čukstēja.
«Nemūžam tāds nebūšu.» Ernests izsaucās, «Lienīt, visai ilgi tev vairs nebūs ciest no manas mātes - pārestību.»
«Nē, necietīšu arī - atstāšos.»
«Atstāsies!» jauneklis iesaucās un atlaida spējā pārsteigumu meitenes roku vaļā. «Tu gribi atstāties!... Nē. nē, nedari to - manis dēļ. Tu esi vienīgā, ar ko es še mājā satieku. Māte nezina no nekā cita ar mani runāt kā no savas slimības un dusmojas, kad ar neuzmanību vai neticību klausos viņas stāstos; ar tēvu es arī nesatieku: mēs nesaprotam viens otra, viņa cietā daba atšķiras par daudz no manas. Tikai tu - vienīgi tu esi tā, ar ko es pilnīgi sakrītu, ar kuru man gribas runāt, pie kuras man patīk būt, un nu tu gribi aiziet. Saki, - kad tu gribi atstāties no mums?»
«Drīzi. Jo drīzāk, jo labāk. Vēl gan neesmu ar vecākiem par to runājusi.»
«Tad arī nedari to. Es tevis lūdzin lūdzu. Neej projām, palieci še. Kad tu zinātu, cik man garas tās dienas, kuras tu pie saviem vecākiem ciemodamās pavadi; kad tu zinātu, cik ļoti tu man patīc, tu nemaz tā nerunātu. Mīļā Lienīt, nerunā no projām iešanas, palieci!» Ernests atkal satvēra Lienes roku un spieda to sirsnīgi.
Liene nosarka. Saldas bailes pārņēma to.
«Ernest, kad mūs še kāds tā uzietu,» viņa runāja un mēģināja savu roku atsvabināt no Ernesta.
«Nebaidies,» jauneklis atbildēja, tuvāki Lienei pievirzīdamies klāt, «tēvs aizgāja uz strādniekiem, un cits neviens še dārzā nenāks... Tad tu paliksi?... Jā?... Paliksi!... Paldies tev par to!» Un, pirms meitene viņu varēja kavēt, Ernests apmeta tai savas rokas ap kaklu un noskūpstīja dedzīgi meitenes lūpas.
«Ernest!» Liene pusdikti iesaucās un gribēja jaunekli atstumt no sevis. «Ernest, ko tu dari?»
«Nekā, ko tu man būtu liegusi, ja tev iepriekš būtu atļaujas lūdzis, nekā, ko tu man arī turpmāk neliegsi, sirsniņ... Lienīt, es tevi no visas sirds mīlēju, vienādiņ tev jau to gribēju sacīt; bet nekad nebij izdevīga laika jeb, taisnību sakot, nekad to neuzdrīkstējos. Lienīt, saki, - būsi mana līgaviņa?»
«Ernest, Ernest, tu nezini, ko tu runāt! Es - nabaga pakrituša saimnieka meita, tu - bagāta tēva dēls, mēs nederam kopā. Apdomā, ko teiks tavs tēvs!...»
«Kas man par tēvu bēdas!»
«Atstāji mani, lūdzams!»
«Lienīt, tu mani nemīlē?»
«Vai tad es drīkstu?» meitene čukstēja un raudzījās sāpīgiem, asaru pilniem skatieniem Ernestā.
«Tu mani mīlē, tu mani mīlē!» Ernests klusi, bet kaislīgi iesaucās. «Tu piederēsi man, un neviens man tevis neatraus. Nebīsties manu vecāku, mūsu mīlestība pārvarēs visus šķēršļus!»
Viņš atkal spieda Lieni pie sevis, to no jauna skūpstīdams.
«Skūpsti tu arī mani,» viņš lūdza.
Un Lienes mīkstās, sarkanās lūpas uzspiedās karsti uz Ernesta lūpām...
Saule taisījās uz rietēšanu. Sārta kvēle rotāja pakalnus un lejas, laistījās ap koku galotnēm un krāsoja ūdeņus purpura krāsām. Lēnām viņa nozuda, lēnām apmetās krēsla, visu dabu bālā pelēkumā ietērpdama. Iz pļavām lejā atspirdzinoša smarša plūda uz augšu, un iz zilganajiem debesu dzijumiem izlīda zvaigznīte pēc zvaigznītes, uzsākdamas savu klusu nakts gaitu...
Liene bij nostājusies pie atvērta loga un lūkojās ārā. Sāņistabā krāca pusdikti, nupat kā aizmidzināta, saimniece, bet Liene viņas nedzirdēja. Tās krūtis bij tik pilnas, viņai bij tik baigi un tik žēli ap sirdi un tak atkal tik neizsakāmi laimīgi! Kādēļ - o, viņa to gan zināja... Mazs vējiņš šalca pa koku zariem, vēsinoši viņš Lienei plūda ap vaigiem un ap krūtīm. Viņa domājās redzot zem kokiem dārzā tumšu tēlu, sirds tai pukstēja ātrāki, un gandrīzi nedzirdoši viņa sauca: «Ernest!...» Bet tēls bij kāda koka ēna, kuru mēnesnīca apspīdēja. Liene aizvēra logu un lēnām iegāja otrā istabā, tur savā netālu no saimnieces gultas stāvošā gultiņā apguldamās. Dažu labu nakti šai istabā bij atskanējis sauciens: «Lien, Lien!» - kad saimniecei pēc pilnīgi ieturētām vakariņām bij iegribējies dzert. Bet šonakt tāds sauciens netraucēja nakts klusuma. Šonakt mājas rūķus reižu reizēm sabiedēja no citas puses nākošs sauciens, sauciens, izdarīts klusā, sapniskā mīlīgā, laimības pilnā balsī, kas tā skanēja: «Ernest, Ernest!...»
«Tu mani esi licis atsaukt uz sevi,» Silabriedis sacīja, kādā vakarā pie Slaucēja istabā ienākdams, labvakar padevis.
Slaucējs nupat no galda piecēlies, badīja zobus un cietā brīdi klusu.
«Jā,» viņš sacīja, «liku tevi atsaukt. Man ar tevi kas jāparunā... Mūsu kontrakts, kas zīmējas uz tavas pļavas iznomāšanu, notek šoruden. Kā būtu, kad viņu atjaunotu uz tālākiem trim gadiem?»
«Atjaunotu!» Silabriedis pārsteigts atkārtoja. «Nē, to nevaru. Reiz jau tev darīju pa prātam un tev viņu iznomāju uz trim ilgākiem gadiem, nekā iesākumā bijām norunājuši, bet vēl otru reizi - to nevaru. Man pašam tā siena ļoti vajaga. Šopavasar pat lopi bij jāceļ.»
«Tā,» Slaucējs lēnām runāja, «apdomājies, varbūt tev taču būs iespējams kontraktu pagarināt.»
«Nudie nav, kas tur ko apdomāties!» Silabriedis atbildēja. «Ilgāk bez tās pļavas nekādi nevaru iztikt.»
«Es arī bez tās nevaru iztikt,» Slaucējs noteikti sacīja. «Esmu samantojis tik daudz lopu, ka ar savu pļavu sienu vien nevaru ne domāt uz caurtikšanu.»
«Nu tad pārdodi pārējos lopus.»
«Pārdodi!» Slaucējs rupji iesaucās. «Tas ir labs padoms: pārdod! Pārdod, vai tev atlec peļņa vai skāde!... Pirms savus lopus sākšu pārdot, lūkošu tiem barību sagādāt pa citu ceļu, pirkšu to. Bet, tā kā bez naudas nekā nevar pirkt un man acumirklī maks tukšs, tad būsi tik labs un atdosi man tos septiņus simtus, ko man esi parādā, sešu mēnešu laikā. Saku, sešu mēnešu laikā, lai gan man ir tiesība tos uz pēdām atprasīt.»
Silabriedis nobālēja.
«Apžēlojies,» viņš sacīja, tikko varēdams izrunāt, «kas tā par runāšanu! Kur lai to naudu ņemu!»
«To man neprasi,» Slaucējs sacīja mēdoši. «Nepateicība ir pasaules alga. Neesmu tevis nekad atraidījis, kad tu nebaltā acumirklī pie manis griezies, esmu tavai meitai vieglu dienastu izgādājis, esmu, vārdu sakot, visādi gādājis, lai tu tiktu uz priekšu, - un nu, kad gadās izdevīgs brīdis, kur tu man varētu pateicību parādīt, tad tev tas nenāk ne prātā. Tiesa gan, parādi tu vienam sirdi, viņš tev parādīs citu ko... Bet tad tev arī nav jābrīnās, ka es palieku citāds.»
«Bet tad jau man jāput bez gribas, kad tev vēl ilgāk atstāju savu pļavu,» Silabriedis izsamisis izsauca lūdzoši paceltām rokām. «Un kādu pateicību tu no manis gribi! Par velti tu man nekā neesi devis, par visu, ko no tevis esmu ņēmis, maksāju augstus procentus vai esmu bagātīgi nokalpojis. Kādas pateicības tad tev vēl lai parādu - vai tevis dēļ lai izgaistu?»
Silabriedis bija arvienu stiprāk un stiprāk sācis runāt, pēdējos vārdus viņš izgrūda, gandrīz kliegdams.
Slaucēja vaigu pārklāja auksti smaidi.
«Nekliegsim,» viņš sacīja, mierīgi iz savas etvijas izņemdams cigāru, «troksnis ir pie mūsu sarunas lieks... Tad tu savas pļavas vairs negribi iznomāt, labi, p ā r d o d i man viņu!»
Silabriedis atšļuka pie galda pretim Slaucējam stāvošā krēslā un atspieda galvu rokā. Viņš redzēja, ka viņa kaimiņš visādā ziņā gribēja dabūt pļavu savās rokās, un nezināja, kā viņu glābt.
«Tu gribi mani izputināt,» viņš pēc brīža stenēja.
«Kad to būtu gribējis, sen būtu varējis. Nepļāpā!»
«Nu tad dari kristīgi, gaidi vēl ilgāk naudas un atstāji man manu pļavu!»
«Lai tad arī iet, gaidīšu vēl naudas, - bet tikai tad, kad man pļavu pārdosi.»
Silabriedis piecēlās.
«Nu redzu skaidri, ka gribi manu gaišanu,» viņš sacīja drebošā balsī. «Slaucēj, tu esi akmens!»
«Nelamājies!» Slaucējs iesaucās, uzlēkdams stāvu. «Vai man par savu labu sirdi vēl būs rupjības jādzird! Vai patiesi gribi, lai tevi no Spijēniem izdzenu?»
«Nu tu runā, kā domā!» Silabriedis sāpju pilnā balsī sacīja. «Tu nedraudē velti!... Ai, kaut jel agrāk tavu īsto dabu būtu pazinis!»
«Vai nu tu sāci mani pazīt!» Slaucējs aizskaroši runāja. «Ir arī laiks, nudie!»
«Bet tik tiešām, kā šeit stāvu, tavs nodoms tev neizdosies! Simtreiz labāk lai mana nabadzība krīt cita rokā, ne tavā!»
Silabriedis bij runājis paceltu galvu, zvērošām, naida pilnām acīm Slaucējā skatīdamies. Pie pēdējiem vārdiem viņš satvēra durvju kliņķi un ātri atstāja Slaucēja istabu.
«Āksts!» Slaucējs tam noņurdēja pakaļ. «Rīt ap šādu laiku tev tava mīļā Anna būs izskaidrojusi lietu stāvokli, un parīt ap šādu laiku tu nāksi un lūgsi, lai tavu pļavu atpirku... Citā rokā, ne manā... Muļķi, tu jau pilnīgi manā rokā esi!... Kaut kurā brīdī tevi varu likt izķīlāt, darīšu to, laimīgais Silabried, ja Liene tevis neglābs...»
Kādu pusstundu pa istabu nostaigājis, ar tumšām domām kaudamies, Slaucējs gāja pie miera.
Ap to pašu laiku viegli no savas gultas pacēlās Liene un gandrīz nedzirdamiem soļiem izgāja sāņistabā. Tur viņa it klusi atvēra logu un skatījās laukā - gluži tāpat kā viņu pirmo reizi, pēc Ernesta mīlestības atklāšanas.
Mākoņi, kas aizsedza laiku no laika mēnesi, tagad atkal atplaišķījās. No bālās, burvīgās gaismas apspīdēts, pie loga stāvošās meitenes ģīmis izskatījās vareni daiļš. Biezi, gaiši mati, no kādas vēsmiņas maģenīt kustināti, glūda pār viņas balto kaklu, aizsedza daiļi apaļinātās krūtis. Viņas acis zibēja, lūpas tai drebēja saldās maņās.
Un tēls, kas tur dārzā pie koka stāvēja, šoreiz nebij nekāda viļoša ēna. Viņš kustējās, tuvojās logam un uzsāka runāt. Tā bij Ernesta balss.
«Tik agri, sirsniņ,» viņš čukstēja, abas rokas aplikdams ap Lienes kaklu, «vakar man bij veselu stundu ilgāk jāgaida. Labvakar.»
Viņš uzspieda karstu skūpstienu uz meitenes lūpām.
«Šovakar māte aizmiga ļoti ātri,» Liene atbildēja, «aizmiga, it kā paredzēdama, ka šovakar ļoti ilgojos ar tevi tikties. Man bij daudz daudz tev ko stāstīt.»
«Nu tad stāsti!»
Ernests atspiedās uz loga plaukta un skatījās kāri Lienē.
«Ko nu lai stāstu... Man iet tā: kad pie tevis neesmu, tad man tūkstoš domu galvā, es domāju, par to runāšu ar Ernestu un par to - un, kad ar tevi tiekos, tad visas domas vējā un nekas man nepaliek tev ko stāstīt kā tikai tas: es tevi neizsakāmi mīlēju!...»
Viņa abām rokām apņēma jaunekļa vaigus, pagrieza viņa galvu uz augšu un noskūpstīja viņa pieri.
«Līgaviņ,» šis čukstēja, saldu jūtu pārņemts, «es arī cita nekā no tavām lūpām negribu dzirdēt kā šos jaukos vārdus... Saki tos vēlreiz, saki tos vēl vairāk reižu!»
«Es tevi mīlēju, mīlēju no visas sirds, mīlēju tevi ļoti ļoti, manu Ernestiņ! - - Manu Ernestiņ! Tas neskan nemaz itk mīlīgi, kā to gribētu. Ernestiņ... Kāpēc tevis nesauc par Jāni? Klau, cik tas mīlīgi skanētu: Jānīt, tevi mīlēju! - Bet nu saki tu arī man, ka mani mīlē. Sacīsi?»
Ernests izpildīja meitenes vēlēšanos. «Drīzi, sirsniņ, tu mani varēsi saukt pie cita vārda, kas tev labāk patiks nekā Ernestiņš,» viņš tad turpināja. «Mīļo vīriņ - tas taču skan daiļi!»
«Skan gan, bet nezin kad tas būs - mīļo vīriņ. Kad par mūsu nākotni iesāku domāt, tad man uznāk bailes. Tavi vecāki - neņem par ļaunu - ir augstprātīgi, tiem nepatiks tāda vekekla, kāda es. Tavs tēvs turklāt tura naidīgu prātu uz manu tēvu, ak Ernest, mūsu nākotne ir tumša!»
«Un, lai viņa būtu tik tumša kā nakts bez mēneša, mūsu mīlestība mums rādīs ceļu!» Ernests dedzīgi izsaucās.
Liene pieglauda savu vaigu pie mīļākā.
«Kaut es arī tik cerības pilna varētu skatīties nākotnē,» viņa sacīja, «Ernest, lūko mūsu tēvus salabināt.»
«Mēģināšu, Lienīt, darīšu visu, kas manā spēkā stāv. Bet, taisnību sakot, man gan daudz svara nav pie tēva.»
«Paldies, mīļais.»
Un samīlējušies mainīja skūpstienu pēc skūpstiena.
«Lienīt, ko tev jau vakar un aizvakar lūdzu -»
«Ko tu gribi? Manas rokas tevi apkampj, manas lūpas tevi bučo.»
«Laid mani pie sevis istabā.»
«Manu kukainīt, kas tā par runu! Sāņistabā guļ māte, katru acumirkli tā var uzmosties.»
«Lai viņa mostas, šurp jau viņa tikpat nenāks. Un, kad viņa tevi sauc, tad tu ieej un saki, ka tev guļamistabā bij palicis karsti.»
«Bet apdomā, kad mūs še kāds uzietu -»
«Kas tad? Visi guļ, nostrādājušies, kā nost, nevienam nenāk prātā, ka āboļu sargam Ernestam vēl uz citu ko jālūkojas nekā uz ābelēm vien... Bet gandrīzi to būtu aizmirsis - še!»
Viņš izvilka iz kabatas zaļganu ābolu un sniedza to meitenei. «Tas ir no caurspīdošiem,» viņš sacīja, «tas skaistākais, ko savā laikā esmu redzējis.»
Liene paņēma ābolu un uzlika to uz loga plaukta. «Dalīsim viņu uz pusēm,» tā sacīja, gribēdama to ar pirkstu pārsist pušu.
«Un kur mēs viņu ēdīsim?»
«Tu savu pusi ārā, es savā istabā.»
«Nē, ja, viņu ēdot, nevaru pie taviem sāniem sēdēt, tad labāk nedali ābola. Ak Lienīt, tu nezini, cik ļoti gribētu reiz ilgāku laiciņu pie tevis pakavēties un ar tevi omulīgi papļāpāties! Še pie loga caurvelkošā vējā to jau nevaru. Laid mani istabā! Āboļi drīzi tiks noņemti, nezin kad atkal gadīsies tik izdevīgi brīži, kur netraucēti varēsim būt kopā kā tagad! Tu jau gan zini, dienā tik uz acumirkļiem varam un drīkstam sarunāties. Tādēļ palīdzi, sirsniņ.»
Un Ernests gribēja pa logu traukties istabā.
«Nē, nē, nekāp,» Liene lūdzās, mīļi jaunekli atstumdama atpakaļ. «Tava māte mūsu čukstēšanu izdzirdēs, jo mierā tak mēs nesēdīsim. Kas var arī galvot, ka viņa neuznāk. Reizēm jau viņa arī, kā tu zini, iet.»
«Nu tad nāci ārā, dārzā,» Ernests runāja. «Kad man nav, nav brīvi tevis apmeklēt, apciemo mani.»
«Dārzā? Tad man jāiet caur mātes guļamistabu.»
«Kas par to!»
«Viņa uztrūksies.»
«Neuztrūksies - ej klusu. Un drošības dēļ paņemi ūdens krūzi līdzi; ja tad viņa arī uztrūktos, tad tu vari sacīt, ka tev bij ūdens aizmirsies un tu biji pie akas.»
«Ernest, man bail.»
Ernests apkampa Lieni. Viņš skūpstīja to dedzīgākajiem skūpstieniem, viņš apbalvoja to vissaldākajiem glaimu vārdiem, viņš lūdza meiteni vismīkstākajā balsī, līdz pēdīgi šī sacījās iziet dārzā. Ābolu paņēmusi rokā, tā lēnām iegāja guļamistabā.
Pēc brītiņa abas durvis saimniekgalā maķenīt nožverkstēja, un Liene iznāca dārzā.
Kā viņa tur mēnesnīcā, līdz pleciem plikām rokām, basām kājām, atpītiem matiem, zaļgani sudrabainu ābolu vienā, dzēriena trauku otrā rokā tuvojās Ernestam, viņai bij gandrīz pasakaini daiļš izskats. Viņa nolika krūzi pie kāda ogu cera.
Aizgrābts no Lienes daiļuma, Ernests tai steidzās pretī un satvēra viņas roku.
«Tu trīsi?» viņš jautāja, manīdams, ka jaunekles roka drebēja kā apses lapa.
«Jā,» Liene atbildēja. «Nedrīkstēju jau nekādas segas meklēt aiz bailēm, ka māte neuzmostas, un še ir aukstāks, nekā domāju. Bu, kāda salta rasa! Iešu atpakaļ.»
«Manis dēļ tev nebūs salt!» Ernests iesaucās, un, pirms Liene vēl varēja apģisties, viņš to bij saņēmis klēpī un sāka to nest uz dārza otru malu, kur vienkārši iz nomaļiem sasista būdiņa stāvēja.
«Kurp tu mani nes? Ernest!»
«Uz manu mājokli, tur man ir mētelis, tur tu varēsi sasildīties!»
«Tā!» Vieglas nopūtas pacilāja Lienes krūtis. Viņa aplika savas rokas ap mīļākā kaklu un, aizmiegusi acis, atkāra galvu atpakaļ, tā ka zeltainie mati piedūrās pie zemes. «Nesi arī... Cik jauki ir šitā... Mūžīgi tā liktos nesties!»
«Mūžīgi tevi šitā nestu, puķīt, sirsniņ, zeltenīt!»
Apreibinoša ābolu smarša Lienei iz dārza būdiņas sitās pretī.
Kad Liene otrā rītā, pa ieradumam saimnieka «kontoru» izslaucījusi, rīkojās ap galda uzkopšanu, Slaucējs ienāca istabā. Viņš pēdējā laikā jau šad un tad ar Lieni vienatnē bij ticies un, kā Lienei likās, bez kādiem redzamiem iemesliem viņas tuvumā uzturējies. Arī tagad viņš piegāja pie skapja atslēdza to, parakāja tanīs tur atrodošos papīros un atkal aizslēdza skapi.
Liene pa tam galdu bij nokopusi, putekļus noslaucījusi un gribēja istabu atstāt.
«Lien,» saimnieks laipni sauca.
Liene palaida durvju kliņķi vaļā.
«Kāpēc tu šorīt nemaz neesi tik jautra kā citām reizēm? Visu augu rītu tu staigā kā mēma - vai tev atkal bijis strīds ar manu sievu?»
«Nē,» Liene atbildēja.
«Vai tu šorīt jau esi bijusi pie tēva un dzirdējusi -»
«Neesmu nekur šorīt vēl bijusi.»
«Mums vakar sanāca mazs strīdiņš tās pašas pļavas dēļ. Tavs tēvs negrib atzīt sava labuma, it īpaši, kad es tam to iestāstu, domādams no manis nezin ko jaunu. Es gan esmu ātrs, bet ļauns ne... Vai tu arī mani turi par ļaunu?»
«Nē, kungs,» Liene nosarkdama atbildēja.
Slaucējs par soli Lienei davirzījās tuvāk.
«Tas ir pareizi,» viņš runāja. «Kad būtu gribējis, sen būtu tavam tēvam ļaunu padarījis, bet es to neesmu gribējis un negribēšu arī, kamēr mēs, tu un es, labi satiksim.»
Saimnieks pēdējos vārdus uzsvēra tik dīvaini, ka Liene pārsteigta pacēla galvu.
«Pateicos jums,» viņa tad vienkārši sacīja, «lūkošu jums vienmēr izdarīt pa prātam.»
Pie šiem vārdiem viņa gribēja aiziet. Bet Slaucējs satvēra Lienes roku un atturēja viņu no iziešanas iz istabas.
«Kādēļ tu nerunā taisnības!» viņš iesaucās. «Redzu no tavām sasarkušajām acīm, ka esi raudājusi un naktī nomodā bijusi - kādēļ tu man slēp, kad vaicāju, vai mana sieva tev atkal pāri darījusi?»
Liesmai līdzīgs sārtums pārklāja Lienes vaigus.
«Viņa tagad manis nav bārusi,» viņa stomījās.
«Nebīsties. Runā droši. Mani tu atradīsi vienumēr aizstāvu pret manas sievas netaisnībām... Viņai ir dota nožēlojama dāvana visu savu apkārtni darīt nelaimīgu. Tevi, Ernestu, mani - - bet ej tagad.»
Slaucējs ātri palaida meitenes roku vajā, ātri Liene izsteidzās laukā.
Viņš bij pamanījis caur logu, ka Ernests no lauka tuvojās mājai. Dēlam ienākot, tēvs sēdēja pie galda un lasīja avīzi.
Brīdi istabā pakavējies, Ernests iesāka runāt.
«Dzirdēju, ka tu vakar ar Silabriedi esot bāries,» viņš sacīja.
Tēvs nolika avīzi.
«Jā - un kas tad bij?»
«Nekas. Gribēju tik tevi lūgt, lai tu tam vīram nedari pāri.»
«Tā!... Saki tak, kas tevi uzcēlis par Silabrieža aizstāvu, ko? No kura laika tu sāci maisīties manās darīšanās? Un kāpēc īsti Silabriedim lai nedaru pāri?» tēvs skarbi jautāja.
«Tādēļ, ka mūsu kaimiņš ļoti lāga cilvēks,» dēls nosarkdams atteica.
«Ļoti lāga cilvēks ar ļoti lāga meitu,» Slaucējs sacīja, kam uz reizi ienāca prātā mežkunga vārdi un ar to nokrita kā tīkls no acīm. «Jā, nu zinu, kādēļ tu tā runā. tev patīk Liene! E?»
Kā zibeņa ķerts, nezinādams, ko teikt, ko darīt, Ernests stāvēja tēva priekšā.
«Tā vis nav, ko nu no tā, nudien. jānudien, tēt, tu maldies,» viņš pēdīgi dievodamies liedzās tādā balsī, no kuras varēja manīt, ka tas ļoti sabijies.
Tēvs nosmējās mēdoši.
«Ir jau labi, ej nu vien tagad,» viņš auksti runāja.
Ernests to sev nelikās divreiz teikties. Kā pieķerts un atkal atlaists zaglis tas izmetās ārā iz «kontora».
«Viņš mīlē Lieni, tur nav ko šaubīties!» Slaucējs norūca, lielā satricināšanā paceldamies un zvērošus skatienus dēlam pa logu sūtīdams pakaļ. «Pagaid, puis, gan tevi izārstēšu... Bet kā? Kad Liene arī viņu mīlētu, Liene viņu - - tad vai jums visiem!»
Marta mēneša saulīte mīlīgi spīdēja pa logu Kalna Spijēnu saimniekistabā, kurā pie galdiņa sēdēja Anna, Liene un tās brālis Juris. Pirmajām bij sarkanas, izraudātas acis, pēdējais, galvu atspiedis rokā, bēdīgi lūkojās zemē.
Istabiņā valdīja neomulīgs klusums, kuru māte pārtrauca, sākdama pusdikti šņukstēt.
Juris pacēla galvu. «Neraudi nu vairs, māt,» viņš gandrīz pavēloši runāja, «esi diezgan asaru lējusi; bet, kas noticis, tas noticis, atdarīt caur raudāšanu vairs nekā neatdarīsi, - domāsim labāk, kā to lietu tēvam lai darām zināmu. Ap pusdienas laiku viņš teicās būt mājā, un pusdiena vairs nava tālu.»
«Jānis brauc jau,» vecā māte, lēnām no āras ienākdama, sacīja un atsēdās uz mūriņa.
Liene uzlēca stāvu un metās mātei pie krūtīm.
«Māt, māt, glābi mani, viņš mani nositīs!» tā iesaucās.
Māte apkampa meitu.
«Nebaidies,» viņa mierināja, «viņš tevis nesitīs... Ak, meitiņ, meitiņ!»
Brīdi nekas cits nebij dzirdams kā abu diktā šņukstēšana.
Juris piecēlās, piegāja pie māsas un satvēra tās roku. «Nāc, mās, ieeji otrā istabiņā un palieci tur, kamēr mēs ar tēvu esam izrunājušies,» viņš sacīja.
«Ej, meit, ej,» māte skubināja, un Liene iegāja sāņistabiņā, durvis atstādama pusviru.
Pēc neilga laika tēvs ienāca. Kažoku novilcis, viņš laipni jautāja, vai pusdiena jau esot gatava. «Jūs te visi tā sēdiet, kā kad svētdiena būtu,» viņš jokodams pielika, redzēdams, ka sieva un dēls bij bez darba.
«Ir jau nu gan mums jauka svētdiena atnākusi,» Anna sacīja un aizsedza ar priekšdrēbi ģīmi.
«Kas tad nu atkal noticis?» saimnieks pārsteigts iesaucās. «Vai jūs reiz nemitēsaties žēloties par to sasodīto pļavas gabalu! Slaucējs viņu pircis un aizmaksājis, un jūs varat savas acis izraudāt, ir tad viņa vairs atpakaļ nedabūsiet... Kas tā par būšanu! Pati, Ann, tu biji lielā padoma devēja, lai pļavu atlaižot Slaucējam, pati tu labi gan redzēji, ka, ja tā nedarīsim, tiksim izķīlāti, un nu, kad nenovēršamais izdarīts, nu tu katru vaļas brīdi pavadi ar raudāšanu. Neesi bērns!»
Anna nekā neatbildēja, arī Juris cieta klusu.
«Par pļavu, dēls, Anna nežēlojas,» Jāņa māte sacīja.
«Nu par ko tad? Par to pusdienas cēlienu, ko biju uz lauka, tak nebūs kāda nelaime notikusi? Stallī, kur nupat ievedu zirgu, viss bij kārtībā, vai kāda govs -?»
Juris atmeta ar roku.
Silabriedis pietrūkās. «Liene?» viņš iesaucās. «Apžēlojaties, kas tai noticis? Stāstiet!»
«Slaucējs viņu atlaidis,» Juris spiestā balsī stāstīja.
«Atlaidis!... Nemelo, Juri! Aiz kāda iemesla gan Slaucējs to būtu darījis, viņš man vēl priekš kādām nedēļām apgalvoja, ka ar Lieni esot mierā, - stāstāt patiesību, esmu sagatavojies uz visu - viņa ir -»
«Viņa ir patiesi tikai atlaista vien, tēt,» Juris atkārtoja. «Jautā veco māti.»
Silabriedis skatījās savā mātē. Šī pamāja ar galvu.
«Paldies Dievam,» viņš runāja, atvieglināts atņemdams elpu, «domāju jau, ka nezin kas likts būs jādzird. Bet kas tā nu par raudāšanu tādas niecīgas lietas dēļ!»
«Nesaki vis paldies Dievam, pirms visa neesi dzirdējis,» vecā māte teica ar savādu smagumu balsī.
«Ko?! Kas tad man vēl būs jādzird? Liene tak nebūs apzagusies! Tas nevar būt!... Kur viņa ir?»
Neviens nekā neatbildēja.
«Tēt, tev pāris reižu jau esmu stāstījis, ko Lejas Spijēnu saime runāja par Ernestu un mūsu Lieni,» Juris pēdīgi, gandrīz pusspītīgi uzsāka. «Tu neklausījies mani, aizstāvēji Ernestu, viņu man vēl dažreiz par priekšzīmi uzstādīdams... Nu tavs labais Ernests izdarījis jaukas lietas... Liene caur viņu atlaista.»
«Caur viņu? Ej nu, ej, neblēņojies.»
«Jā, caur viņu. Ernests viņu iegrūdis negodā.»
«Melis, kas to saka!» Silabriedis iekliedzās un atvēzēja roku, it kā gribēdams kam sist. Tai pašā acumirklī sāņistabiņā bij dzirdams dobjš kritiens. Silabriedim paceltā roka noslīdēja uz zemi, viņš piegāja pie pusviru stāvošām durvīm, tās plaši atvērdams.
«Lien!» viņš lielā sakustināšanā iesaucās. «Lien, vai tas tiesa?»
Liene gulēja ceļos tēva priekšā. Lūdzoši viņa tam stiepa rokas pretī, izsamisukā balsī sacīdama:
«Piedod, piedod, tētiņ, esi žēlīgs!»
Tēvs sāpīgi ievaidējās un atspiedās, it kā kad tam būtu pietrūcis spēka, pie durvju stenderes.
«Piedod, tētiņ,» Liene atkārtoja un satvēra tēva roku.
Tēvs ātri atkratīja to no Lienes rokas.
«Meit,» viņš dobji runāja, «meit, ko tu mums esi padarījusi?... Savu mūžu sūri, grūti esam nodzīvojuši, neesam nekādu prieku baudījuši, mantas nekādas Dievs mums nepiešķīra, bet mēs tomēr nezaudējām cerības reiz tak piedzīvot prieku. Un nu?... Lien, Lien, Lien!»
«Piedod, piedod...»
«Nē, nelūdzies piedošanas, celies augšā, celies augšā un ej - atstāj manu māju. Tāpat kā uz priekšu tev manā sirdī vairs nebūs vietas, tāpat tev viņas arī nava šitai mājā. Ej, - ej uz Lejas Spijēniem atpakaļ. Tevis nedrīkst uz tik ātru roku atlaist. Slaucējam tu tik ilgi esi jāpietura. līdz tu citu vietu būsi dabūjusi.»
«Tēt, nedzen manis projām, nesodi manis tik bargi!»
«Lielam grēkam vajaga liela soda - nelūdzies velti!»
«Tēt, tēt, vai mans kauns man nav diezgan liels sods, kādēļ tu viņu vēl gribi palielināt?»
Tēvs aizklāja acis ar roku.
«Kauns,» viņš čukstēja, «kauns!... Vai tas tev vien sekos? Vai mums viņš arī nebūs jānes! Vai ļaudis, kad iziešu ar māti uz lauka, nerādīs uz mums ar pirkstiem, teikdami un smiedamies: «Lūk, tie ir Kalna Spijēni, kas ar savu meitu agrāk tā lepojās un kura nu apsmieklā kritusi - vai, vai!»» Silabriedis uzreiz tā sāka šņukstēt kā izkults bērns.
«Neraudi!» Liene iebrēcās caur sirdi ejošā balsī un apkampa tēva ceļus. «Nerunā tā, citādi man jāmirst.»
Arī māte, kas līdz šim klusi savas asaras bij slaucījusi, tagad iesāka visā galvā raudāt.
«Jāni, Jāni, negrūd jel viņu pēdīgi postā. Apdomā, tas ir mūsu bērns. Kad tam pie mums vairs nava glābenes, kur tad lai viņš iet!»
Silabriedis likās pats ar sevi cīnoties. Kā nevilšus viņam noslīdēja rokas uz leju. Liene tās satvēra, viņas karstiem skūpstieniem apklādama. Tēvs noliecās, piecēla izsamišanai tuvo meiteni un spieda to pie savām krūtīm. «Lienīt, manu mīļo, nelaimīgo Lienīt!» viņš izsaucās neizsakāmās žēlabās.
Kad Juris vakarā no zirgu barošanas ienāca istabā, viņš, citiem nemanot, pamāja Lienei, lai izejot otrā istabā, kur tai iedeva vēstules vīzē salocītu un aizzēģelētu papīru.
«Man to iedeva kaimiņu Jāņuks, kad pie akas zirgiem ūdeni smēlu,» viņš sacīja.
Ātri Liene satvēra vēstuli. Tā bija Ernesta rakstīta.
«Mīļo, dārgo Lienīt!
Saņem izskaidrošanu, kādēļ ne ar pusplēstu vārdiņu šorīt Tevis netiku aizstāvējis, kādēļ Tev ļāvu no mums aiziet tik pazeminošā vīzē. Mīļo Lienīt, Tu man ticēsi, kad Tev saku, ka tā izturējos, tēva stingrāko pavēli izpildīdams. Pirms viņš Tevi atlaida, tas mani iesauca savā istabā, tur man sadodams vārdos, kādus savā mūžā neesmu dzirdējis. Necietu klusu uz viņa apvainojumiem, bet atbildēju, ka Tevi gribu precēt, un lūdzu, lai tādēļ Tevis nedzen projām. Uz ko tēvs palika gluži zils no dusmām. Ja no šās dienas vēl vienu vienīgu vārdu no Tevis vai uz Tevi runātu, tad es varot tāpat pa Lejas Spijēnu vārtiem iziet kā Tu, viņš sacīja. Nemūžam man neatjaušot Tevis precēt u. t. pr. -Ko man bij darīt? Turēju to par prātīgāko - ciest klusu un darīt pēc viņa vēlēšanās. Ja arī viņam pretotos un viņš mani padzītu, ko tas mums, Tev un man, gan līdzētu! Precēties mēs tomēr nevarētum, tādēļ ka atļauja uz to manas nepilngadības dēļ stāv tēva rokā. Paldies Dievam, ka vairs nav vesels gads jāgaida, kamēr pats par sevi būšu kungs! Tad precēsimies, tad, ja grib, lai tēvs mani ar aizdzen. Nebīsties no tā, jo esmu un palieku tak viņa vienīgais dēls, kam reiz Lejas Spijēni kritīs. Pagasta nabagiem jau tēvs viņu tikpat nenorakstīs. -Tātad, sirdsmīļo līgaviņ, pārciet šo īso gada laiku, pēc kura visām bēdām un visām pajām būs gals. Es ciešu līdz ar Tevi, ciešu varbūt vairāk nekā Tu, jo atzīstu, ka esmu visas nelaimes cēlonis. Atmaksāšu Tev tūkstoškārt par visām Tavām asarām, kad būsi mana mīļā sieviņa.
Zvēru Tev mūžīgu mīlestību un uzticību vēlreiz! Dzīvo sveika!
E.
Tikties tagad gan tik drīzi laikam netiksimies. Uz baznīcu Tu jau neiesi, un nepamanīti, kamēr sniegs nav nokusis, še pie mājām arī nevaram sarunāties. Pavasarī!»
Laimīgiem smaidiem Liene pasniedza vēstuli Jurim.
«Lasi,» viņa sacīja, «redz, Ernests tak nav tāds, par kādu tēvs, māte un tu viņu turējāt. Viņš manis neatstās.»
Vēstuli izlasījis, Juris to salocīja un atdeva māsai atpakaļ. Viņš raustīja plecus.
«Ko Ernests gan citu lai raksta! Cerēsim, ka tas turēs vārdu... Bet, māsiņ, viegls viņš arī diezgan ir, un Slaucējs prot viņu valdīt.»
«Vai šās vēstules lai nerādu arī tēvam?» Liene jautāja. «Tā viņu drusku apmierinās!»
«Nē, nerādi,» Juris atbildēja. «Tēvs grib iet uz Slaucēju izrunāties, un, kad viņš šo vēstuli redzētu, tad viņš to gribētu ņemt līdz un rādīt Slaucējam. Un kas tad iznāktu? Nekāds labs priekš tevis, bet lielas nepatikšanas Ernestam.»
Liene paslēpa vēstuli azotē.
Slaucēja «kontorā» stāvēja vecs, salīcis vīrs iesirmiem matiem, bāliem, iekritušiem vaigiem. Viņa lūpas bij kā sāpēs sakniebtas, nemierīgi skatieni iz viņa iekarsušajām acīm šaudījās pa istabu šurp un turp. Tas bija Silabriedis, kas gaidīja Slaucēju ienākam. Bij ilgi jāgaida, līdz durvis atdarījās un šis parādījās. Cietiem soļiem tas ienāca un aizstājās aiz galda. Silabriedis nesveicināja, Slaucējs arī nesacīja nekā. Abi vīri tikai saskatījās, viegls sārtums pārskrēja pār Silabrieža vaigiem, Slaucēja ģīmis nepārvērtās.
«Ko gribi?» pēdējais iejautājās asi, īsi.
«Laikam gan nezini, ko gribu,» Silabriedis tikpat asi atteica, «laikam man vēl būs jātura garas runas, pirms to apķersi!»
«Kā redzams, tad tu mani turi par kādu domu atminētāju,» Slaucējs mēdījās, «mīļais Silabried, tas es neesmu, un tādēļ vēlreiz tevi vaicāju: ko tu gribi? Jeb tev tas par rupji - labi: lūdzu, kas patīk?»
Silabriedis palaida vajā krēsla atzveltni, kuru tas abām rokām bij aptvēris, un paspēra soli uz priekšu. Viņa acis kvēloja, kā kad tam būtu karsonis.
«Mēļojies vien, ja tev patīk, vēl vairāk, panesīšu visu. Mēs, mazie un nabagie, jau priekš tam esam, lai tiktum no jums, lielajiem, mīti ar kājām. Tādēļ min vien, min... Dievam tu netici, no cilvēkiem tev arī nav jābīstas, tie, kas par mums citiem spriež tiesu, tie tavi draugi, un krauklis kraukļam jau acī neknābj...»
«Neļerkšķi!» Slaucējs dusmīgi pārtrauca Silabriedi.
«Ā, vai es ļerkšķu, kad patiesību runāju! Ja tā nebūtu, vai tad tu otram tik droši varētu atņemt visu, kas tam ir: mantu, laimi, godu, cerību, - vai tad tu drīkstētu otru tik droši grūst pēdīgā postā!»
Slaucējs palika bāls kā līķis.
«Neģēli!» viņš kliedza, un viņa balss drebēja no dusmām.
«Nepietika,» Silabriedis turpināja, «ka tu mani pievīli, nepietika, ka mani uz to pēdīgo nokalpināji, nepietika, ka mani dziļāk un dziļāk ievilki savos valgos -»
«Neģēli, divkārtīgais neģēli, nepateicīgais cilvēks!» Slaucējs pārtrauca Silabriedi. «Kas tev palīdzēja ļaunā brīdī? Vai es gāju uz tevi, jeb vai tu nāci uz mani? Vai man tevis vai tev manis vajadzēja - ko?»
«Visu to jaunu esmu piecietis,» Silabriedis runāja tālāk. «Biju reiz tavās rokās kritis un redzēju, ka vairs nevarēju iz tām izsprukt. Bet, ka tavs dēls manu meitu pievīlis un atstājis, ka jūs man to kaunu darāt, tas man iet caur sirdi un kliedz gandarīšanas!»
«Ā!» Slaucējs iesaucās it kā pārsteigts, «tādēļ tu nāci uz mani... Ko lai es tur daru? Griezies pie mana dēla.»
«Es esmu tēvs, un tu esi tēvs - m u m s ir tā darīšana. Aizstāvu sava bērna tiesības.»
«Tiesības?... Kas par tiesībām?»
«Tavs dēls apsolījis manai Lienei, ka būšot viņu precēt.»
«Tā - pie kuras tiesas tad tas ticis norakstīts?»
«No kura laika tad šitādas apsolīšanas tiek no tiesām apstiprinātas? Vai varbūt tai apsolīšanai, ko tu reiz devi savai brūtei, kāds pagasta vecākais vai tiesas priekšnieks piespieda klāt zilu zēģeli vai sarkanu?»
Slaucējs pacēla augstprātīgi galvu.
«Man tādu zilu un sarkanu zēģeļu nevajadzēja,» viņš sacīja graizoši, «mana brūte un es - mēs bijām g o d ī g i. Bet, runājot no tādas meitas kā tava, var gan jautāt, kur raksts ar zilu vai sarkanu zēģeli. Mans dēls sakās neesot apsolījies viņu precēt. Viņš dievojas, ka Liene viņu pavedusi. Un to arī ticu. Viņa domājās caur to tikt reiz par Lejas Spijēnieti.»
«Tavs dēls melojis! Slaucēj, sava bērna vārdā paģēru, ka viņš savu solījumu pilda!»
«Tas atkarājas no manis.»
«Ja viņš liegsies, apsūdzēšu to.»
«Ko tu darīsi?» Slaucējs iesaucās, īsi pasmiedamies. «Sūdzēsi?... Jāsmejas!... Ko tu nupat no tiem sacīji, kas tiesu spriež!... Bet vari jau iet sūdzēt. Varī jau sacelt škandālu un drusku darīt nepatikšanas. Bet kas galu galā no visa iznāks? Pēc garas varzāšanās un vazāšanās tava meita dabūs atlīdzināšanu. Tas būs viss... Nobeigsim to lietu īsākā vīzē?»
«Īsākā vīzē?»
«Jā,» Slaucējs piegāja pie skapja, izņēma iz tā divi naudas paciņas un uzlika tās uz galda. «Še ir divi simti - ņem tos, ej mājā un ciet klusu.»
«Divi simti?» Silabriedis runāja, dīvainu skatienu Slaucējam uzmezdams.
«Par maz?... Nu, nebūs no Lejas Spijēna teikt, ka tas nelaba joka, ko viņa dēls izdarījis, neprot labi aizmaksāt, - še ņem vēl vienu simtu!... Nu, kādēļ vilcinies?»
Silabrieža ģīmis bij palicis gluži tumšs.
«Ko!» viņš iesaucās, un viņa acis likās degot liesmās. «Vai tev nav kauna, man naudu piedāvājot! Vai es pēc naudas nācu? Vai gods pērkams? Vai man mana bērna gods par naudu pārdodams kā tev tavi mieži un lini?... Ņem pats savu naudu! Grūdi to savās nepiepildāmās žāklēs un aizrijies, man tās nevajaga!» Un Silabriedis piedāvāto naudu ar tādu sparu atgrūda no sevis nost, ka tā pārskrēja galdam pār un otrā pusē nokrita zemē.
Slaucējs stāvēja kā mēms aiz galda. Viņš tik droši bij sagaidījis, ka Silabriedis ar prieku saņems priekš viņa tukšā maka tik lielo summu, ka naudas straujā atraidīšana viņu uz acumirkli gluži apstulbināja. Bet ātri viņš atkal saņēmās.
«Ārā iz manas istabas, plikadīda!» viņš brēca, savām dusmām laizdams vaļu. «Diedelnieks, ko tu dari! Savu parādu tu nevīžo aizmaksāt, bet ar naudu tu zini mētāties! Pagaid, putns! Rubļus tu man nosviedi pie kājām, drīzi atnāks laiks, kur tu kapeiciņas no zemes gribētu pacelt, kaut tik bijušas. Gaidi vien!»
«Gaidi vien tu arī! Nedomā šoreiz iziet sveikā! Nelaidīšu tevis vaļā, un ja man būtu jāiet līdz Pēterburgai!»
Silabriedis apsūdzēja Slaucēju. Viņš bij gluži apmulsis un neklausījās nemaz nedz draugu padomiem, nedz savējo lūgšanām. Jo, izņemot pašu Silabriedi, visi bij cieti pārliecināti, ka no prāvas nekas neiznākšot kā tikai tēriņi un ceļi. Vismazāk Lienei patika tēva uzsāktais ceļš. Lai gan viņa nebaidījās, ka Ernests viņu prāvas dēļ atstās, tas jau zināja, ka ne Liene bij tās uzgribētāja, tad tomēr meitenei nepatika, ka viņas un viņas mīļākā vārdi atklāti tiesas priekšā tika minēti. Bet neko nebij darīt. Ernesta vēstules, kura varbūt pie Silabrieža kaut ko būtu iespējusi, Liene arī tagad tēvam nerādīja, un ar vārdiem vien, kā jau teikts, nekas nebij panākams, jo mazāk tādēļ, ka Silabriedis redzēja, ka būs jāput. Jo, pirms tas vēl bija paģidis Slaucēju apsūdzēt, šis bij pieprasījis aizdoto naudu, smieklīgi īsu termiņu aizmaksāšanai nolikdams Kad termiņš aiztecēja, Silabriedim naudu nenesušam, Slaucējs viņu uzdeva pie tiesas. Lai gan lieta bij skaidra, tad tomēr pagāja ilgāks laiks, nekā Slaucējs domāja, kamēr Kalna Spijēni ar Silabrieža mantas lielāko daļu nāca viņa rokā. Tikai otrā gadā, jūnija mēnesī, Kalna Spijēnos noturēja okcionu. Silabriedim nu vairs nebij tiesības dzīvot tēvutēvu mājā. Bet, kā tas notiek gandrīz pie visiem zemniekiem, kas noklīst tādā stāvoklī, kā tas arī notika pie Silabrieža. Labi zinādams, ka pretošanās nenesīs nekāda laba, viņš tomēr neatstāja labprātīgi mājas, bet gaidīja sevi izliekam.
«Laba tā nakts, ko varam pavadīt zem jumta,» viņš atbildēja Annai, kad tā vīru mēģināja pierunāt, lai izejot ar labu. «Diezgan laika atliks dzīvot pa čigāniski.»
Jā, bija patiesi bēdīgi. Silabriedis bij cerējis palikt vēl vienu gadu Kalna Spijēnos un tādēļ nebij iegādājis vietas, kurp iet. Nu bij jāpaliek zem klajām debesīm. Antēnu krusttēvs pats sen bij izputējis, un citi Silabrieža radi vai draugi - pēdējo pulciņš pavisam bij sašļucis - paši dzīvoja otra paspārnē...
Atnāca izlikšanas diena.
Bez vajadzīgajiem pagasta amata vīriem Kalna Spijēnos arī bij ieradušies daži iz tuvākajām kaimiņu mājām, vieni aiz līdzcietības. otri aiz ziņkārības, jo pie izlikšanām, dievamžēl, allažiņ kaut kas mēdz notikt, kas liekus skatītājus kairina. Bet tie, kas uz Kalna Spijēniem bij atnākuši apmierināt savu ziņkārību, tie šoreiz pievīlās. Nekas ārkārtīgs nenotika. Klusi raudādamas sievietes, klusi spītīgiem ģīmjiem vīrieši atstāja dzīvojamo ēku, kuras durvīm no kāda tiesas vīra tika aizkārta priekšā priekškaramā atslēga. Bija satricinošs skats, kad, skatītājiem un tiesas vīriem izklīstot, nabagi Silabrieži palika sētā vieni paši ar savas mantas atliekām. Lienes māte un Liene ar zīdāmu bērniņu klēpi sēdēja nogurušas vecu segu apklātā gultā, tēvs un Juris bij atspiedušies pie lādes, kurā viņu drēbju mazumiņš atradās. Svešiem klāt esot, Juris bij cieti saturējies un pusvienaldzīgi atbildējis uz kaimiņu jautājieniem vai pateicies par izteikto līdzcietību; bet tagad, kur viņam likās, kā kad tas ar savējiem būtu izstumts iz cilvēku sabiedrības, nabaga jauneklis nespēcīgi sajuma aiz lielām žēlabām.
«Tēt, tēt, ko nu lai darām, kurp nu lai ejam!»
Arī Silabriedis vairs nejaudāja savaldīties. Tas nometās dēlam blakus zemē, saņēma viņa galvu un spieda to kaislīgi pie savām krūtīm. Viņš nespēja ne vārda izrunāt, tikai dobji stenējieni, kā kad tas būtu smagi ievainots, nāca pār viņa lūpām.
«Ak, kaut es būtu šopavasar līdz ar veco māti kapā guldīts, es būtu laimīgs,» Juris runāja, «tēt, labāk būtu, kad mēs visi būtum beigti!»
Silabrieža roka mīlinādama glaudīja dēla matus. «Klusu, Jurīt, klusu!»
«Ak, tēt!... Tik cieti cerēju reiz arī palikt par Kalnu Spijēnu, tik jauku dzīvi sev biju iztēlojis tēvutēvu mājā... Līdz šai dienai neticēju, ka mūs patiesi izsviedīs, aizvien domāju, ka kaut kas negaidīts notiks, caur ko mēs še paliksim, ka vai nu Ernests paņems Lieni, vai Slaucējs tāpat apžēlosies, tādēļ arī nekā nesacīju, kad tu nemeklēji vietas. Bet esmu briesmīgi vīlies - jāiet, jāiet projām, tur nekas vairs nelīdz!»
«Dievs palīdz!» kāda balss piepeši sveicināja.
Lai gan laipni, paklusi un sēri izrunāts, sveiciens tomēr satraucēja bēdās nogrimušo famīliju, jo neviens sveicinātāja nebij redzējis pienākam; tēvs ar dēlu piecēlās ātri.
Pienācējs bij vecais Grobiņš.
Brīdi viņš nesacīja nekā, tikai žēliem skatieniem uzlūkoja izliktos, viņš acīm redzot meklēja vārda.
«Nu, mīļie, ko nu te vēl dariet?» Grobiņš pēdīgi uzsāka, spieķī atspiedies. «Pakaļbraucēju gaidiet?...Gribēju jau laikāk še būt, bet neklausīja lāgā tie paši divi vecie zirgi... Dzirdēju Silabried, ka tu pretošoties tiesai, gribēju tev dot padomu, lai tā nedari, tā nav labi, tiesas vīri jau nav pie tā vainīgi, bet nu redzu, ka jūs jau esiet -»
«Izlikti,» Silabriedis nobeidza. «Jā, Grobiņa tēv, nu izgājām bez kāda naida. Diezgan esam pretojušies.»
«Un kur tad nu esat nodomājuši aiziet, kur būs uz priekšu dzīvošana?» Grobiņš līdzcietīgi vaicāja.
Silabriedis pasmaidīja rūgti.
«Virs zemes, apakš debesīm, kā kur smejas.»
«Ej nu, ej, Silabried!»
«Jā, Grobiņa tēv, tā gan ar mums tagad ir,» Lienes māte runāja. «Silabriedis nav gādājis par vietu... vai nu mēs to domājām, ka Slaucējs - -» viņa nevarēja tālāk runāt.
«Redz, kaimiņ, cik dziļi cilvēks var krist!» Silabriedis sāpīgi iesaucās. «Kas man to būtu priekš divdesmitiem gadiem teicis! Toreiz, kur tik laimīgs, tik cerības pilns iesāku dzīvot... Pats biju spēcīgs, mana sieva bij spēcīga, jautri bērni mūs iepriecināja... Un nu!... Man jāpaliek neprātīgam, kad uz to domāju! Visu, visu man atņēmis viens vienīgs cilvēks! Bet ko lai dara, tā iet. . . Kas vienam uzlikts, tas viņam jānes... Bija tik maz, tik maz, ko sev no debestēva izlūdzos: veselību, godīgu caurtikšanu - tas bij viss! Mana lūgšana nav paklausīta! Postā un nabadzībā lauzu savas rokas, bez laika esmu sirms palicis, bez laika mani spēki zuduši - - ak, kungs Dievs, es mirtu divkārtīgu nāvi, ja varētu tam atdarīt, kas pie visas manas nelaimes vainīgs!»
Grobiņš pacēla svinīgi roku pret nelaimīgo vīru. «Silabried, Silabried,» viņš runāja satricināts, «savaldi savas dusmas. Nerunā no atdarīšanas, bet atstāj atriebšanu tam, kura vārdu tu nupat minēji. Tici man, nekāds ļauns pasaulē nepaliek neatriebts. Mums gan reizēm liekas, ka tā nenotiktu, bet tas nāk caur to, ka mēs tikai cilvēka ārpusi varam redzēt. Silabried, daža laba ārēji laimīgā sirdī lokās nožēlošanas grauzošais tārps!»
Silabriedis bij nodūris galvu un cieta klusu. Grobiņš piegāja pie viņa un uzlika tam roku uz pleca. «Silabried, tev nav vietas, - vai neņemsi par ļaunu, ko tev teikšu?»
«Par jaunu? Ko ubags var ņemt par ļaunu!»
«Nerunā tā, vēl neesi ubags, Silabried... Redz, Silabried, no tā laika, kur tev atprasīju savu naudu, tu esi atsalis no manis. Savas kājas tu manā mājā vairs neesi iespēris, un es, redzēdams, ka ar mani negribi satikties, es atkal tevis neuzmeklēju. Bet ļauna prāta uz tevis nekad neesmu turējis. To no sevis saku. Kā tu domā, to nezinu un tādēļ arī neesmu drošs, vai neatraidīsi manis, kad tev un tavējiem piedāvāju mitekli -»
«Grobiņa tēv, nu tu mani izsmej!» Silabriedis sāpīgi iesaucās.
«Runāju no tiesas,» Grobiņš sacīja nopietni, gandrīz stingri. «Alkatis, kas nelaimē kritušu izšmej!... Istabiņa, kuru priekš piedzīvotājiem savai pirtei piebūvēju, ir ar vaļu. Negadījās šopavasar ņēmāja pēc mana prāta. Varat tur katru brīdi apmesties, ja to neturiet par kaunu.»
«Par kaunu! Vai tad labāk pa pasauli blandīties,» Lienes māte it kā uz sevi norunāja.
«Ar cenu gan salīgsim,» Grobiņš turpināja, «jo redziet, tīri par velti jums tās istabiņas gan nevaru atlaist, tik bagāts neesmu, un jūs jau arī vēl tik nabagi neesat, ka jums dāvanu vajadzētu. Vai nav tiesa?»
«Simtkārtīgas pateicības par tavu labo sirdi!» Silabriedis iesaucās un satvēra vecā roku. «Grobiņa tēv, kā lai tev to atmaksāju!... Ak, esmu ļoti slikti cilvēks, piedod, ka tik prasts un netaisns pret tevi esmu bijis... Vai zini, toreiz, kad tu savu naudu atprasīji, tevi nosaucu par bezsirdi, un tagad - tagad šis bezsirdis ir mans vienīgais palīgs!»
Grobiņš bij dziji kustināts no Silabrieža pārplūstošām jūtām.
«Ko nu, ko nu, Silabried,» viņš sacīja, ātri kaut ko izslaucīdams iz acīm, «nedarīju toreiz tev nekāda ļauna, nedaru tev tagad nekāda laba. Tu jau man dari labu, manu istabiņu īrēdams... Bet ko pavisam būtu piemirsis: es tik ar vienu nosacījumu istabiņu varu atdot - tam jaunajam Silabriedēnam, kas tur stāv pie lādes, jāiestājas manā dienastā. Nezinu gan, kā viņu pie vārda sauc, bet esmu dzirdējis, ka esot ņiprs un skadrs zeņķis. Un vecais Grobiņš vai ar uguni meklē tādu zeņķi. Nu,» vecais pagriezās uz Juri un stiepa tam roku pretī, «vai sitīsi saujā un būsi ar mieru!»
Mēms no pārsteigšanas un priecīgi nosarkdams, Juris paskatījās tēvā un tad ielika savu roku godīgā sirmgalvja rokā.
Un Ernests? Ko tas darīja, kā tas izturējās, visām šitām lietām notiekot?... Viņš nepacēla Lienes un viņas piederīgo labā, kā kur mēdz sacīt, ne mazā pirkstiņa. Pēc aiziešanas no Lejas Spijēniem Liene viņam laida vēstuli pēc vēstules, viņš neatbildēja, Liene viņu uzaicināja caur Juri un citām uzticamām personām ar viņu satikties, Ernests nenāca. Tik reiz viņš tai paklausīja un uzmeklēja to ganos, no baznīcas nākdams. Ernests apsveicināja Lieni uz to sirsnīgāko, uzkrāva vainu par savu klusuciešanu un tik ilgu nesaredzēšanos tēva nedzirdētai stingrībai un bij, ar vārdu sakot, tas pats kvēlošas mīlestības pilnais Ernests, kas agrāk. Viņš lūdza Lieni viņa aukstās izturēšanās dēļ, kas tak esot tikai ārišķa, nedomāt, ka šis viņu atstāšot. Nē, tas nemūžam nebūšot, lai notiekot kas notikdams... Lai gan Liene manīja, ka viņas mīļākajam baznīcas krogā bij gadījies drusku «dabūt no rokām» - ar šo izteikumu Ernests palaikam mēdz apzīmēt dzeršanu, - tad tomēr viņa vārdi to padarīja ļoti laimīgu. Tumšās šaubīšanās zustin izzuda. Mīļojoša sirds ļoti smalki sajūt, kur viņa tiek apmelota, kur ne, Liene sajuta, ka Ernests neliekuļoja, un tas viņu pildīja ar neizsakāmu prieku. Paldies Dievam, liesma, kas dega tā sirdī priekš viņas, vēl nebij izdzisusi, nebij pat mazāka palikusi...
Un tad atkal pagāja dienas, un aikal aiztecēja nedēļas un mēneši, Kalna Spijēnos sagatavojās uz kādu ārkārtīgu notikumu.
Te kādā dienā izdzirda, Slaucēju Ernests esot uz Rīgu aizbraucis. Priekšpilsētā, tagadējā Tērbatas ielā, dzīvoja kāds Slaucēja radinieks, kas turēja nelielu preču bodi. Uz šito radinieku, tā runāja, Slaucējs esot aizsūtījis savu dēlu, lai tas no viņa iemācītos veikalu, jo Slaucējs esot nodomājis uz priekšdienām pats ierīkot bodi, par kuras vadītāju būšot likt Ernestu. Daži gan par to smējās un sacīja, Ernesta aiziešana esot citādi izskaidrojama, tai esot daudz tuvāki stāvoši iemesli. Arī Liene sacēlās, Ernestam aizceļojot, nopietnas, baigas domas, bet, izlasījusi sava mīļākā vienīgo vēstuli un atgādinājusies sarunas ar viņu, tā atkal aprima.
Un tad notika ka vienā svētdienā mācītājs kristīja mazu bērniņu un lūdza par viņa māti Dievu.
Kalna Spijēnos viena dvēsele bij vairāk.
Bet līdz ar šā mazā pasaules pilsoņa atnākšanu Lienes sirdī ieradās rūpes, kas dien no dienas palika lielākas. Kāpēc Ernests viņai nerakstīja no Rīgas? Nu tak no tēva vairs nebij jābīstas, un Ernests labi gan zināja, ka šai laikā viņai iepriecināšanas un apmierināšanas visvairāk vajadzēja. Ai, viņa būtu bijusi mierā ar vienu pašu rindiņu no viņa rokas, ar neaprakstītu papīra gabaliņu, kas dotu liecību, ka tas Lienes vēl nav aizmirsis! Bet pasts neatnesa nekā... Pēdīgi pēc pustreša mēneša ilgas gaidīšanas Lienei pagasta dzinējs ienesa biezu vēstuli. Lai gan adrese bij rakstīta no svešas rokas, Liene nodrebēja, vēstuli saņemot. Kas cits viņai varēja rakstīt kā Ernests! Kuvēru atplēsusi, viņa izņēma iz tā ļoti glītu laimes vēlēšanas karti. Kartes vienā pusē bij liels sarkanu rožu un neaizmirstelīšu puķu pušķis, otrā pusē ar zīmuli uzrakstīti šie vārdi:
! ! ! Uz 18. augustu ! ! !
Lai rozes tavā dzīves ceļā kaisās,
Tev vēlu prieku, laimību!
Lai nelaime ap tev nepaisās -
Es tevi mūžam mīlēšu!
- - - - - - - - - - - - - - - -
Uz 18. augustu? Kas tā bija par dienu? Liene paņēma kalendri. 18. augustā bij viņas vārda diena. Vispatīkamāki pārsteigta, Liene atkal nolika kalendri. Dienu, no kuras Liene līdz šim pati nebij zinājusi, ka tā viņas vārda diena, Ernests bij ievērojis, tai sveicienu sūtīdams. Un viņa vēl šaubījās par Ernesta uzticību!... Laimē spīdošām acīm tā parādīja Jurim daiļo karti. Pienācīgi apbrīnojis vienu pusi, Juris skatījās labu brīdi kartes otrā pusē un tad sacīja:
«Tramta, ramta, ramtam tā,
Tramta, ramta, r a m t a m tā -
tas ir panta īstais saturs, un par tādām blēņām tu priecājies?»
«Bet Juri! Tu tak zini, ka Ernests nav nekāds liels rakstnieks.» Liene Ernestu aizstāvēja, «šitādos atgadījumos nav jāskatās uz darba iznākumu, bet uz labo gribu. Un tās tak viņam nav trūcis.»
«Man par to lietu citādas domas. Kad viņam patiesi labā griba būtu bijusi tevi iepriecināt, tad viņš tev būtu atlaidis vienkāršu sirsnīgi rakstītu vēstuli. Šis nejaukais pants man liekas kā izsmiešana. Un kāpēc viņš sava vārda vietā licis tikai punktus?»
«Tādēļ, ka viņš nav bijis drošs, vai kāds vēstules neatplēš, jo tā jau, dievamžēl, dažreiz mēdz notikt.»
«Man šķiet, Ernests ir pārāk apdomīgs un bailīgs...»
Vai nu šī pārliecīgi lielā apdomība un bailība, jeb vai citi kādi iemesli bij pie tā vainīgi, - Liene vairs nesagaidīja no Ernesta nekādas mīlestības vai dzīvības zīmes. Ap Ziemas svētkiem viņš atbrauca ciemoties uz vecākiem, bet Lienei negadījās viņu redzēt. Pēc viņa aizbraukšanas izpaudās tumša vēsts, Ernests esot saderinājies ar tā bodnieka meitu, kura veikalā mācoties, bet valodas apklusa atkal ātri, tā ka bij jādomā, tās bij bijušas tukšas. Ziema aizgāja, pavasaris atnāca. Lai gan Slaucējs uz kādiem pazīstamiem bij teicis, dēls nākšot uz pavasarī mājā, tad tomēr tas vēl nebij noticis, kad Silabriedi izlika. Tikai vēl kādas nedēļas vēlāk Ernests pārnāca mājā kā gatavs tirgonis un kā - brūtgans.
Valodas, ka viņš apņemšot sava radnieka meitu, nebij bijušas bez pamata.
Pēc divi mēnešiem pārbūvētā Kalna Spijēnu dzīvojamā mājā dzēra nedzirdēti spožas kāzas, un neilgi pēc tam tur tika atvērta bode. Jaunais saimnieks bija arī mācīts bodnieks.
Trīs gadi bij pagājuši.
Lejas Spijēnu dārzā, ēnainā meža apiņu lapenē, sēdēja divi sievas jeb, pareizāki sakot, viena sēdēja un otra gulēja puszvilu uz mīkstiem spilveniem apliktā sola. Abas bij ģērbušās vairāk pēc pilsētas modes nekā pēc zemju, jaunākajai pat bij cepure uz klēpja, ar kuras lentēm tā vienaldzīgi spēlējās, garlaikotiem vaibstiem vecākajās tekošā runā klausīdamās. Slaucēja kundze savai vedeklai stāstīja par savu slimību.
«Vai tu tagad nekā neesi dzirdējusi no Grobiņiem?» Slaucēja kundze pēc brītiņa, kuram bij likusi iestāties mēles atšaušanās dēļ, jautāja, ar to pāriedama uz citu vielu. «Tur jau tagad, kamēr vecā Grobinīša mirusi, notiekot raibas lietas. Jaunais Grobiņš gribot Silabriežu Lieni precēt, jeb, otrādi, Liene gribot viņu precēt. Esot uz nabaga cilvēka tīri kā uzmesta. Un šis, no dabas bailīgs kā zaķis, neuzdrošinoties viņas uzbāzībām, kā pienākas, stāties pretī. Gan redzēsi, kas tur pēdīgi notiks, Liene paliks par saimnieci, tas būs. Tam meitiešam jau vai pats nelabais palīdz puišus pievilkt pie sevis!»
«Nelabais vai labais, tas man viena alga,» vedekla runāja, nepatīkami aizskarta, pacēlās un uzlika cepuri galvā. «Kas man par daļu gar to, kas mūsu kaimiņos un vēl it īpaši Grobiņos notiek!»
«Vai tu jau atkal gribi aiziet, mīļā?» vīramāte iesaucās, redzēdama vedeklu pošamies. «Pagaidi, vēl tev neesmu savu sapni stāstījusi, un bez tā man vēl viena lieta ir uz sirds.»
«Savu sapni tu jau man vakar izstāstīji, dārgā,» vedekla dzestri atbildēja, «pārrunāsim, ja tev patīk, labāk tūlīt to otru lietu.»
Viņa atkal apsēdās.
«Nē, nē,» Slaucēja kundze dzīvi runāja, «šitā sapņa tu vēl neesi dzirdējusi Redzēju to izgājušo nakti. Tas bija briesmīgi. Tas nenozīmē neko labu... Mana māte man atkal izgājušo nakti parādījās, un, kad tā man parādās, tad nav labi. Dabūšu laikam atkal kādu jaunu bu... Staigāju pa kādu lielu dārzu -»
«Bet, dārgā,» vedekla nepacietīgi vīramāti pārtrauca, «šo stāstu patiesi vismazāk simtreiz jau esmu dzirdējusi, ja tev nav cita kā uz sirds, tad es aizeju.»
«Nu tad ej ar,» vīramāte sacīja, aizturētās dusmās sarkana palikdama, «bet tas gan man jāsaka: Ernestam taisnība. Pēdējā laikā tu esi palikusi nepanesama.»
«Tad par to tu ar mani gribēji runāt, ka Ernests sūdzas par manu izturēšanos pret viņu? Vai viņš tev arī stāstījis, kā viņš izturas pret mani?»
Slaucēja kundze iesmējās īsi, dusmīgi.
«Un kā tad tu gribēji, lai viņš pret tevi izturas?» viņa vaicāja. «Viņam laikam mīļi jāpateicas par tavām rupjībām, kurām tu viņu pie niecīgākā iemesla apbalvo kā nupat mani?»
Vedekla piecēlās.
«Ko tu sauci par niecīgiem iemesliem?» viņa asi jautāja. «Ar pacietību, kura man pašai jāapbrīno, tepat trīs gadus esmu panesusi visu, ko tu savā iedomātā slimībā runājusi un darījusi. Gandrīz dien no dienas esmu pie tavas gultas kleknējusi, tevi kā mazu bērnu kavēdama, esmu to laiduši pār galvu, tu mani pret savām dienastniecēm esi nopēlusi, neesmu nekā teikusi, kad manu tēvu, tam bankrotu taisot, nosauci par zagli, - bet visam robeža! Neļaušu tev ar mani spēlēties un turklāt vēl mani izbārt, kā to Ernestam arī neļauju. Es nevaru dzērāju ieredzēt un nekad Ernestam laipna ģīmja nerādīšu, kad būs sadzēries. Ernests man pārmet, ka viņa vairs nemīlējot. Tas nav tiesa. Bet, saprotams, mana mīlestība uz viņu neiet, vairumā, kad dzirdu, ko viņš brandvīna glāzē grib noslīcināt. Bēdas, ka neesot savas pirmās brūtes apprecējis!... Vai es pie tā vainīga? Vai es toreiz, kad viņš ar mani saderinājās, jel maz jaudāju, ka viņa sirds jau citai piederējusi? Nē, un tāpēc man arī nenākas par to ciest! To tu gan labi zini, bet neievēro. Kur tev Ernests bij jāpierāj, tur tu viņu vēl vairāk uzčuidi. Tev, kā redzams, nepietiek ar to, ka Lejas Spijēnos nesaticība valda, tu gribi, lai tā nometas arī Kalna Spijēnos. Tavs prāts lai notiek! Esmu līdz šim uguni dzēsusi, ko jūs kurinājāt, kurināšu tagad līdz ar jums! Lai dzēš, kas grib, un, ja nav dzēsāja, lai svilst!»
Jaunā sieva dusmīgi uzspieda cepuri sev galvā un nopurināja smalko priekšautu, it kā iz tā ko būtu izbērusi.
«Tā,» viņa turpināja, «nu esmu reiz īsumā izrunājusi, kas man jau mēnešiem stāvēja mēles galā. Un nu dzīvo sveika! Mēs laikam ilgāku laiku neredzēsimies, jo gribu tagad būt labāka saimniece nekā līdz šim un vairāk dzīvot pa māju. Priecātos, ja tu uz mani kādreiz atnāktu!»
Auksti smaidīdama, vedekla palocījās un atstāja lapeni.
Acis aizvērusi, Slaucēja kundze brīdi gulēja kā bez samaņas savos spilvenos. Vai viņa nesapņoja? Vai nebija pārklausījusies?... Vai viņas vedekla patiesi bija sacījusi - «iedomātā slimība» un runājusi tos citus visus nejaukos vārdus?...Slaucēja kundzei tā bij ap prātu kā kādam, kas piepeši tiek pārsteigts no briesmīga lietus un, pirms pagūst atplēst lietussargu, jau jūtas slapjš līdz ādai. Tā ar viņu runāt, izņemot pašu Slaucēju, līdz šim neviens nebij iedrošinājies! Un viņa visu bij saņēmusi, nekā neatbildēdama, vedeklas nepārtraukdama! Neizsakāmas dusmas viņu pārņēma. Pusaizsmakušā balsi viņa sauca savas rokas meitas.
«Cukura ūdeni!... Vai tu nedzirdēji, kas še notika, skrieni, - man bail, ka nedabūju triekas!»
Meita, uzmetusi acis uz saimnieces no dusmām nejauki saverkšķītā ģīmja, iesteidzās namā.
«Es jau šorīt sacīju, ka nebūs labi,» saimniece runāja padzērusi uz meitu. «mana māte man velti neparādās sapnī... mana vedekla mani tā sakaitināja, ka droši vien palikšu nopietni slima... Atsauci manu vīru!»
Meita aizgāja un atnāca ar vēsti, kungam neesot vaļas.
«Ej saki, ka man kas ļoti vajadzīgs ar viņu jārunā un tūlīt.»
Meita iegāja otrreiz namā. Pēc brīža durvis atvērās, un Slaucējs parādījās tajās. «Ko tu gribi?» viņš strauji un nepacietīgi iesaucās, pagriezies uz lapeni. «Vai esi kurla? Es taču tev liku sacīt, ka man nav vaļas, lūdzu, netraucē manis veltīgi.» Viņš atkal pazuda namā.
Slaucēja kundze nobālēja. Viņa bij gribējusi sūdzēt par vedeklu, bij gribējusi vīru piedabūt, lai šis to norāj, un tika tik strupi atraidīta un pati norāta. Nesamanīgās dusmās viņa slēpa galvu spilvenos.
«Madām, vai jums vēl nevajaga cukura ūdens?» meita pienākusi vaicāja.
Saimniece pacēla galvu.
«Ko? Cukura ūdens? Vai es tev tā esmu prasījusi?» viņa meitai uzkliedza. «Vai tu mani gribi pārsmiet?... Ak, es nelaimīgā sieva,» viņa žēli turpināja, «nu ir manas meitas man uz galvas sāk dancot...» viņa šņukstēja. «Ed, ej uzlej kafeju. Bet papriekš pasauc Mariju, ienesīsiet mani istabā... Ak, es nelaimīgā sieva... Tik olas dzeltenuma vien nepiemirsti, man likās, ka šorīt kafeja bij bez tā.»
Maz minūtes vēlāk divi meitas nelaimīgo sievu uz mīksta krēsla ienesa namā.
Mazajā, ar Grobiņu pirti zem viena jumta esošā istabiņā valdīja svētdienišks klusums. Pa vaļējo lodziņu tajā plūda iekšā salda smarša, kas nāca no divām dobēm, kuras gluži tuvu pie lodziņa stāvēja un kurās starp sīpoliem, burkāniem un dažām citām saknēm ziedēja raiba puķu virkne.
Istabiņā viss bij glīts un tīrs un uz to labāko sakārtots un uzkopts. Gultas cēli uztaisītas un labām segām apklātas, kuls bez mazākā mēsliņa, galdiņš balts noberzts kā sniegs. Pie sienas karājās Lutera bilde, kurai rāmja vietā bij aplikts ozolu lapu vaiņadziņš, kaktā uz plaukta atradās vairāk grāmatu.
Pie loga sēdēja Liene. Rokā viņa turēja avīžu lapu, bet viņa nelasīja tajā. Acis ne uz ko neturēdama, tā skatījās laukā.
Liene nebij daudz pārvērtusēs. Atskatoties no pāris dziļākām līnijām ģīmī, nekas tajā neatgādināja pārciesto grūto laiku. Vaigi tai atkal ziedēja tādā pašā sārtumā kā toreiz, kad Lejas Spijēnos bij bijusi dienastā, zīme, ka arī vecais Grobiņš nebij slikts saimnieks. Jā, Liene jau trešo gadu kopā ar brāli dienēja vecajam Grobiņam. Kamēr Juris tūlīt bij aizgājis uz saimes istabu dzīvot, vecāki ar Lieni ierīkojās piedāvātajā istabiņā, kur Liene palika arī tad dzīvot, kad nākošos Jurģos iestājās Grobiņa dienastā. Viņai patika atšķirtā istabiņa, lai tā arī bij zem pirts jumta. Kopā ar citu saimi esot, viņai šad un tad bij jādzird vārdi, kas viņu, lai gan pa lielākai daļai nemaz uz viņu nezīmēti, tomēr sāpīgi aizķēra, te viņa varēja būt no tā droša, varēja būt netraucēti viena ar savu bērnu un savām domām.
Viņa acīm redzot arī tagad dziļi bij nogrimusi tajās, jo viņa nedzirdēja, ka durvis tika atvērtas un kāds ienāca istabiņā. Tikai kad durvis atkal tika aizvērtas un turklāt ar lielāku troksni, nekā tas bij vajadzīgs, viņa pagrieza galvu.
Ienācējs bij - Ernests.
Viņš bij ļoti rūpīgi ģērbies.
Liene piecēlās. Abi stāvēja labu laiciņu mēmi viens otram pretim. Neizsakāmas jūtas atspoguļojās abu ģīmjos.
«Lienīt!» Ernests pēdīgi klusu iesaucās un nodūra galvu.
Liene it kā negribot spieda rokas pret krūtīm.
«Ko jūs gribat?» viņa tad auksti vaicāja.
Ernests pacēla galvu. Sāpju pilns skatiens ķēra Lieni.
«Jūs?... Lienīt, no kura laika mēs tik sveši palikuši, ka tu mani sauc jūs!... Lienīt, ka tu zinātu, cik es nelaimīgs, tu manis nedarītu vēl nelaimīgāku, mani tā saņemdama.»
«Nesaprotu, ko jūs runājat, Slaucēja kungs. Sakāt man, ko jūs vēlaties, jeb atstājat šo istabiņu!»
Ernests pacēla kā lūdzoši rokas.
«Nerunā jel tā!» viņš izsaucās. «Tik ilgi esmu uz šo stundu sagatavojies, tik karsti vēlējies viņu pienākam, tik pavisam citādi tavu izturēšanos iztēlojies, ka tavi vārdi man ir kā naža dūrieni... Lienīt, nācu lūgt tavas piedošanas.»
Pēdējos vārdus jaunais vīrs izrunāja tik žēli un mīksti, ka Liene gandrīz nemanot nodrebēja. Tā bij tā pate balss, kas reiz tik jaukus vārdus uz viņu bija runājusi un kuru viņa ilgu laiku tikai sapņos vien bij dzirdējusi. Nu tā atkal runā dzīva uz Lieni.
«Piedod, piedod, Lienīt!...»
«Ko lai jums piedodu?» Liene bargi jautāja. «Nejokojaties, mans prāts nenesas uz jokiem.»
«Vēlreiz tevi lūdzu: nerunā tā! Neskaties mani tik dusmīgiem skatieniem, tas man iet caur sirdi... Lienīt, tev būs atkal smaidīt, tev būs atkal būt laimīgai.»
«Atstājat šo istabiņu, un es atkal smaidīšu un būšu, laimīga.»
Ernests nopūtās smagi.
«Pelnu šitādus vārdus,» viņš runāja. «Esmu grūti pret tevi noziedzies. Bet neuzkraun man vienam visas vainas. Mans tēvs -»
Liene pamāja nepacietīgi ar roku.
«Neesmu jūs uzaicinājusi taisnoties!» viņa sacīja. «Tādēļ necilājat, kas pagājis. Jums no tā tikai var celties nepatikšanas un man sāpes.»
«Bet es gribu runāt! Gribu tev izskaidrot, kā tas viss noticis!»
«Nenopūlējaties velti! Notikumu gājienā, uz kuriem jūs zīmējaties, man nekas nav mīklains. nesaprotams... Vieglprātīgi jūs manī iemīlējāties, lētticīgi es uz jums palaidos. Es jums biju patīkams kavēklis, kas jums ar laiku būtu apnicis un kuru jūs tad būtu atmetuši... Jūsu tēva iejaukšanās jūs piespieda to darīt negribot, ko vēlāk ar labu prātu būtut izdarījuši... Nerunājat, tā būtu noticis, jo jūs esat nepastāvīgi! Gan tēvs jums varēja liegt mani ņemt, gan viņš jūs varēja aizsūtīt no Spijēniem projām, bet jūsu tagadējās sievas precēt viņš jūs nevarēja piespiest! Neesmu arī ne no viena dzirdējusi, ka viņš to būtu mēģinājis. Pēc sava paša brīvās gribas jūs uz tik ātru roku Kalna Spijēnos ievedāt saimnieci... Neklājas jau arī slavenā Spijēna dēlam novārtā liktu meitu vest pie altāra. Neklājas viņam dubļus, ar kuriem tas apmētājis Silabriežu Lieni, pašam ar savu roku atkal nomazgāt un tā pildīt dotu vārdu un svētas apsolīšanas. Vienkāršs kalpa puisis to nedarītu, kur tad vēl Lejas Spijēna dēls! Vienkāršs kalpa puisis to tura par likumu, nevis, kā godprātīgam cilvēkam pienāktos, p r e c ē t, bet a t s t ā t meitu, ka pie tās noziedzies, lai arī to no sirds būtu mīlējis, - kur nu vēl Lejas Spijēna dēls! Citādi jau katrs būtu smējies: «Ekur muļķis var ķerties pie labu labām un paņem savas vecās izvalkas!...» Un kur tad staltais Spijēna dēls savas acis būtu varējis likt aiz kauna!»
«Tu maldies!» Ernests tagad pārtrauca Lieni. «Nemūžam tādas domas manā galvā nav mitušas, neapsūdzi manis, bet turi visu par nelaimīgu likteņa nolēmumu ierādīšu tev, ka neesmu tik vainīgs, tik slikts, kā tu domā. Nenāku uz tevi tikai tukšu vārdu pārmīšanas dēļ vien. Nesu tev svarīgu ziņu: šķiršos no savas sievas - atlaulāšos no tās.»
Liene sarāvās.
«Jā, nokratīšu, saraušu saites, kuras man palikušas nepanesamas!... Lienīt, pildīšu visus savus apsolījumus - būsi mana sieva!»
Liene atkāpās soli atpakaļ. Kā atgainīdama viņa pacēla roku.
«Nē, nekad, nemūžam, Ernest!»
«Nē?!...» Ernests palika bāls. «Nesodi manis tik bargi,» viņš lūdzoši turpināja. «Esmu savu gļēvulību tūkstošreiz nolādējis, esmu viņas dēļ diezgan cietis!... Lien, Lien, ja tu mani tagad atraidi, tad tu manis nekad paliesi neesi mīlējusi!»
Lienes acīs iedegās it kā liesma.
«Nē,» viņa izsaucās paceltā balsī, «tevis nekad patiesi neesmu mīlējusi, bet tu gan mani!... Ernests, Ernest, apdomā, ko tu runā! Tu zini, kā tevi esmu mīlējusi tu zini, kā tev esmu uzticējusi, uzticējusi pat vēl tad, kad jau par mani smējās un uz mani rādīja ar pirkstiem... Bet esmu tikai cilvēks! Kad redzēju savus vecākus caur tavu tēvu izdzītus iz mājas un tevi aizbēgam, kad redzēju savu vecu tēvu par manu nelaimi raudam kā bērnu un zināju sevi tik nāvīgi pieviltu, tad domāju, ka man krūtis no sāpēm plīsīs pušu. Es staigāju apkārt kā pa pusei neprātīga - ne runādama, ne raudādama... Ernest! Ja būtu tiesa, ka cilvēks var nomirt nelaimīgā mīlestībā, tad toreiz būtu nomirusi, - bet tie ir meli, pieviltas mīlestības sāpēs neviens nenomirst pat kad to vēlas... Redzēdama, ka bez tevis b ū s jādzīvo pasaulē, es lūdzu Dievu, lai viņš man atņem manu mīlestību uz tevi. Es lūdzos neapnikusi, un mana sirds sāka aprimt. Es nemitējos - un nu viņa ir aprimusi. Redzi, es ar tevi tagad varu runāt kā ar kaut kuru citu cilvēku, tikai tava negaidītā, nejaušā ienākšana mani pārsteidza un sakustināja.»
Viņa izrunāja pēdējos teikumus tik mierīgi, tik rāmu... Ernests nogriezās nost.
«Tad es esmu velti nācis?»
«Velti, Ernest, tādēļ ka par vēlu. Kad tu man tagad lūdz ar savu roku piedāvātu divai Kalna vai divai Lejas Spijēnu, arī tad tu būtu nācis velti. Laiks atsvešina, un tu tik ilgi par mani nemaz neesi bēdājis. Un par mani vien ne. Ernest, arī par savu bērnu tu neesi iedomājis... Skaties, tur tai gultiņā viņš mēdz gulēt, tas viņa lellis un tur viņa vāgīši... Ernest, vai tava sirds, šās lietiņas uzskatot, nekā nerunā?»
Ernests elpoja smagi.
«Ak, kad tu zinātu, cik viņš skaists un prātīgs bērns!» Liene turpināja. «Bet kādēļ tev to stāstu! Tev tas vienaldzīgs. Tava laulība nav svētīta bērniem, un tādēļ tu arī nevari zināt, ko vecāku sirds sajūt, savus bērnus iedomājot...»
«Lien Lien, tu runā tā, kā kad tavs bērns nebūtu arī mans!» Ernests iesaucās sāpīgi.
«Viņš vairs nava tavs!» Liene noteikti atbildēja. «Tu sen esi atsacījies no visām tiesībām uz viņu. Nekad viņam nebūs zināt, kādas saites tevi un viņu saista.»
Liene piegāja pie mazā skapīša, atslēdza to un izņēma no tā rūpīgi aizsietu, mazu paciņu. Tad viņa pagriezās uz Ernestu.
«Še ņem,» viņa runāja un sniedza paciņu Ernestam, «ņem atpakaļ savu vēstuli un to laimes vēlējamo karti, ko tu man sūtījis. Viņas abas man sasaldinājušas dažu rūgtu stundu -- paldies!»
Liene turēja roku izstieptu, bet Ernests vilcinājās paciņu saņemt. Pēdīgi viņš to darīja nodurtām acīm.
Brīdi valdīja klusums istabiņā.
«Vai man vēl brīv izrunāt uz tevi kādu lūgumu?» Liene klusā balsī jautāja.
«Runā!»
«Tu sacījies atlaulāties no savas sievas. Ernest, nedari tā. Lūko ar viņu satikt, lūko ar viņu izlīgt. Tas ir vienīgais ceļš, kas vedīs tevi, ja ne uz laimi, uz mieru. Un tad es esmu dzirdējusi, ka tu dzerot... Lūko atmest šo netikumu, ja vēl vari. Tu esi prātīgs cilvēks, tu zini, kas dzērāja liktenis. Brandvīna glāzē nevar noslīcināt nedz errestību, nedz dusmu, nedz - nedz - - žēlabu... Un nu, dzīvo sveiks!»
Liene satvēra Ernesta roku un turēja to acumirkli savā. Tad viņa piegāja pie loga atspieda galvu pret sienu un skatījās laukā. Istabiņas durvis noklabēja - Liene zināja ka tā bija viena. Nekustēdamās viņa vēl labu brīdi tā stāvēja un lūkojās zilajā tālumā, kur debesis ar zemi likās sakusušas vienā laidā. Piepeši viņa aizlika roku priekš acīm. Gandrīz nemanāmas trīsas pārskrēja pār viņas stāvu, un divi lieli asaru pilieni izspiedās caur pirkstiem, kas apklāja viņas acis.
Kāpēc viņa raudāja?...
Saulīte jau taisījās uz rietēšanu, kad Juris ienāca istabiņā pie Lienes. Viņš bij bijis baznīcā un nebij vēl svētdienas drēbju novilcis. Viņa glītajā, saules apdedzinātā ģīmī bij manāms savāds, priecīgs nemiers.
«Vecāki ar mazo vēl nava mājā no ciemiem?» viņš jautāja un atsviedās vaļīgi uz kāda krēsla. «Nē?»
«Tu jau gan redzi,» Liene atbildēja, «nava vēl. Viņi jau arī neteicās būt agrāk mājā kā vakarā vēlu. Bet tu gan solījies tūlīt no baznīcas nākt mājā. Kur tu dzīvoji tik ilgi?»
«Dzēru, dzēru krodziņā,» Juris atbildēja ar tautas dziesmas vārdiem.
«Nu, nu! Kad tik neiesāc ar!» Liene jokojās. «Bet vai patiesi tik ilgi biji krogā?»
«Nē, mās, ko gan lai tur darīju tik ilgi! Man tepat mājā bij svarīgas darīšanas, kas mani atturēja, ka nevarēju agrāk uz tevi atnākt.»
«Ahā! Svarīgas darīšanas ar mūsu jauno saimnieku! Zinu, zinu: pīķis trumpā, kāravs mariāža, par lamoru divi!...»
Juris skaļi iesmējās.
«Netrāpīji,» viņš tad sacīja, «kārtis šoreiz netikām spēlējuši, bet ar Andrievu man gan bij darīšanas... Mini, - kādas?»
«Vai es zinu! Jūs varbūt rakstījāt savām līgavām vēstules, varbūt apspriedāt, cik daudz kaulu miltu šogad būs jāpērk. Kas jaunu puišu runas var izzināt!»
«Taisnība gan, Lienīt, un tādēļ tev nelikšu ilgāk minēt: mēs runājām par tevi un tavu šāsdienas viesi...»
Liene piecēlās spēji.
«Vai viņu kāds redzējis šeit ienākam?» tā sabijusies iesaucās. «Saki, - kas?... Ak tu, Dieviņ, nu atkal izcelsies par mani ļaunas valodas! Es jau bijājos, ka tikai kāds cilvēks Ernesta - Kalna Spijēna nepamana, un manas bažas piepildījušās... Nu sāks atkal par mani runāt! Bet, Juri, es tev varu zvērēt, ka nekā neesmu nedz runājusi, nedz darījusi, par ko man varētu taisīt pārmetumus. Nudien, jānudien!»
Juris piecēlās, piegāja pie māsas un satvēra viņas abas rokas.
«Nedievojies, māsiņ,» viņš laipni runāja, «ticu, ka tev taisnība, jā, zinu visu, ko tu ar jauno Slaucēju runājusi.»
«Tu zini visu? Tad tu mūsu sarunā noklausījies?»
«Nē, es ne, bet - taisnību sakot - Andrievs.»
«Andrievs? Grobiņu Andrievs!»
«Jā. Viņš nejauši pirtej bij gājis garām, izdzirdis tevi ar kādu vīrieti runājot un palicis stāvot. Tātad viņš visu dzirdējis, ko tu ar Kalna Spijēnu runājusi.»
«Paldies Dievam - tad viņš arī zina, ka tas nebij nekas slikts!»
«Es arī saku paldies Dievam. Lienīt, mās, šī saruna var mums visiem būt par lielu svētību.»
«Par lielu svētību? Man jā, varbūt arī Kalna Spijēnam un viņa sievai, bet mums visiem?...» Liene purināja galvu.
«Jā, jā, mums visiem,» Juris atkārtoja un nosēdās gultā, māsu piespiezdams darīt to pašu. «Sēdēsim še un runāsim vienu prātīgu vārdu... Saki, - ko tu gribi, lai tev to izstāstu, kas man deg mēles galā, vai ar daudz dubultiem vārdiem vai vienkārši īši un aši?»
Liene pasmīnēja. «Paskaties saulē. Nesadedzini mēles.»
«Nu labi, īši un aši: Andrievs tevi mīlē un piesola tev caur manu muti visu, kas tam pieder...»
Liene brītiņu sēdēja gultā, it kā nebūtu brāļa lāgā sapratusi. Tad viņa nopietni sacīja:
«Ej nu, ej, Juri, es domāju, ko tu man teiksi, un tu tik jokojies vien un turklāt tik nesmuki.»
«To jau domāju, ka man neticēsi,» Juris iesaucās, «un es to arī neņemu par ļaunu. Ir jau tā lieta drusku neticama. Bet, mās, es nemaz nejokoju, patiesi!»
Liene nolaida acis. Tumšs sārtums reiz uz reizes pārklāja viņas daiļo ģīmi, kurā atspoguļojās jūtu cīniņš, piepeši modināts Jura vārdiem. Pēdīgi viņa lēni purināja galvu.
«Nē, brālīt, tas nevar notikt, nevaru būt Andrieva sieva.»
Pārsteigts Juris skatījās Lienē.
«Kādēļ ne?» viņš jautāja.
«Tādēļ, ka viņa tā nemīlēju kā - kā vajadzīgs, kad grib precēties, un tad -» Liene pieglauda savu galvu pie brāļa pleca un sacīja sāpīgā balsī: «Mana pagātne, Juri!... Andrievs ir godīgs puisis.»
Juris aplika mīļi roku ap māsu.
«Uzklausies, Lienīt, ko es tev teikšu!» viņš sacīja. «Nekad nav pastāvējuši laiki, kur cilvēki, no mīlestības vien dzīti, devušies laulībā, nekad nebūs tādu laiku. Blakus mīlestībai vienādiņ pastāv arī citi iemesli, kādēļ slēdz laulības. Un, taisnību sakot, es ar nemaz nevēlos, ka tas būtu citādi. Vai tu domā, ka pasaulē cilvēki dzīvotu laimīgāki, kad tie no mīlestības vien saprecētos? Nebūt ne, tad jau tie pāri, kas to darījuši, dzīvotu kā eņģeļi, bet vai tas tā ir?... Ar precēšanos ir tāpat kā ar kādas maltītes sagatavošanu. No vienas vielas vien nekā nevar iztaisīt. Ņem putraimus, ber tos katlā grauzdē tos cik gribēdama putraimi bijuši, putraimi paliks. Dalej ūdeni, vāri, - jau sava lieta! Dalej pienu, ā, jau var gluži brangi ēst! Bet vēl nesmeķē lāgā. Kā trūkst? S ā l s trūkst... Damet to, un ēdiens gatavs... Mīlestība ir laulības sāls. Labi tai laulībai, kurai tā netrūkst, bet var arī bez viņa iztikt. Kad tev būtu jāvāra ēdiens - paliksim pie šitā, lai gan nepilnīgā piemēra, - jāvārī ēdiens ar to nosacījumu, ka tev vai nu putraimi, vai ūdens, vai piens, vai sāls jāatmet, ko tu atmestu? Tak sāli. Redz, un ar to tu pierādītu, ka, ja kam jātrūkst pie ēdiena, sāls visdrīzāk pieciešams. Tāpat ir ar mīlestību laulībā. Drīzāk bez mīlestības laulība var būt laimīga nekā bez labiem tikumiem, p. p., bez saticības, bez pacietības, bez lēnprātības. Mīlestība nav nekāds tikums. Es nerunāju par Dieva mīlestību uz cilvēkiem, bet par mīlestību mūsu starpā. Tā tik ir kādu zināmu jūtu nosaukums un vairāk nekas. Un tādēļ, māsiņ, pirmais iemesls, kādēļ negribi pie Andrieva iet, zaudē savu svaru.»
Juris apklusa, atbildes gaidīdams.
Liene purināja no jauna galvu. «Tavi vārdi pierāda, ko jau es zinu: ka tu vēl neesi mīlējis,» viņa runāja. «Tu vēl īstas mīlestības nepazīsti. Bet runā tālāk.»
Juris turpināja: «Var būt, ka arī drusku maldos - bet ko tu tur runā no savas pagātnes! Vai Andrievs, tās nezina! Desmit un divdesmitreiz viņš par to būs pārdomājis. Bet, kad viņš tajā neatrod šķēršļa jūsu savienošanai, tad tev arī to nebūs darīt. Andrievs man sacīja ka šitos trijos gados, ko ar tevi kopā sadzīvojis, nācis pie atzīšanas, ka labākas un priekš viņa lēnās dabas derīgākas sievas kā tevis mūžam neatradīšot. Un, ja šis vēl par tevi drusku šaubījies, tad tava saruna ar Ernestu viņu pilnīgi pārliecinājusi no tavas krietnības. Arī vecais nekā nesakot, lai gan iesākumā tevis negribējis. Tu jau pati redzi ik dienas, cik laipns viņš pret tevi ir. Nu ko saki?»
«Ko nu tur citu varu teikt kā to: neesmu tādas laimes pelnījusi!»
«Ak, nerunā jel tā, esi gan pelnījusi. Diezgan esi cietusi, diezgan rūgtuma un diezgan jaunu dienu redzējusi. Nu ir laiks atkal nākt labām dienām. Un viņas nāks, es par to galvoju, nāks ne tikvien tev, bet arī mūsu sirmajiem vecākiem caur tevi - tikai saki jā.»
Juram vecākus pieminot, Liene nodūra galvu.
«Nu, vai tu paliksi mēma!... Nudie, Andrievs darīja pareizi, mani lūgdams, lai viņa vietā es tevi uzrunājot, bailīgs, kāds viņš ir, viņš jau sen būtu izmeties laukā no istabiņas... Skaties, tur viņš iet nemierīgs pa sētu, vai saukt viņu šurp?»
«Juri!» Liene iesaucās, nosarkdama līdz ausīm. «Kas tev nāk prātā!»
Bet Juris jau bij piegājis pie lodziņa, atvēra to un sauca:
«Andriev, ē, ko tu tur staigā! Labāk atnāc šurp savai «Balsei» pakaļ, tava brūte to jau sen izlasījusi!...»
Un tad, pagriezies uz Lieni, viņš to apkampa, noskūpstīja viņu sirsnīgi un sacīja:
«Saņem, mās, manus laimes vēlējumus! Kad tev nebij lemts lielajos, slavenos Spijēnos tapt par saimnieci, būsi tā mazajos, neslavenajos Grobiņos... Ir labi arī tā. Grobiņos valdīs joprojām pār pieticīgiem cilvēkiem laimes māte, lai valda Slaucēji un bagātība Spijēnos!»