«Labdien, Zariņ!»
«Paldies, Zivtiņ!»
«Vai mūsu arī gaidīji?»
«Gaidīju gan.»
«Vai ko dzert ar dosi,»
«Došu gan.»
«Vai ko dzert ar dosi?»
«Došu, došu.»
«Un ko tad tu dosi?»
«Ko tik jūs gribat.»
«A, ā - ko tik mēs gribam, skat kas par lepniem vārdiem! Nu dod mums alu un brandviņu! Trīs pudeles alus, korteli brandviņa.»
Kamēr resnais krodzenieks veikli nolīkās aiz stoikas un ar pudelēm sāka skandināt, Zivtiņš, ievērojami glīts puisis, nosēdās pie stoikas un sacīja, kažoku lēnām atpogādams, uz abiem otriem, liesu, neglītu vīru un garu, slaiku puiku, kuri līdz ar viņu bij ienākuši tukšajā kroga istabā:
«Sēstaties! Sēsties, Kājaut, sēsties, Pēter!»
Papriekšu vārdā sauktais - neglītais vīrs - piebīdīja ar kāju beņķīti un atsēdās, turpretim Pēteris neievēroja uzaicinājuma, bet atraisīja valgu, ar kuru vairāk vietās lāpīto vadmalas mēteli bij sasējis, sāka staigāt pa lielo istabu uz priekšu un atpakaļ.
«Vai tu nesēdēsi?» Zivtiņš jautāja.
«Gan jau, gan jau Bērtul,» Pēteris atbildēja. «Pagaidi, lai drusku sasildos. Man dikti salst.» Un, pamīšus vienas kājas kā kramā sasalušās pastalas purnu piedauzīdams pie otras kājas papēža, tas staigāja tālāk.
«Man ar kājas sāka salt,» Kājauts sacīja un piesita savas zābakos iemauktās kājas pāri reižu ātri pie zemes. «Laiks grozījies.»
«Jā,» Bērtulis atteica, «šorīt bij daudz siltāks.» Viņš nomauca cimdus un skatījās krodzeniekā, kā tas uzprasītajām trim pudelēm, kuras pa tam bij uzlicis uz stoikas, vien' pakaļ otrai izrāva korķus un tad tos atkal divām atbāza kaklos līdz pusei atpakaļ.
«Tā,» krodzenieks sacīja, glāzes pieliedams, «lūdzu, kungi.»
Visi trīs saskandināja glāzes un dzēra.
«Laikam no sniega rakšanas pārnākdami?» krodzenieks jautāja un noslaucīja alus putas no ūsām.
«Kā tad,» Bērtulis atbildēja.
«Jūsu ceļa gabalā laikam ļoti maz bij ko rakt?»
«No mūsu mājas ceļa gabalā sniega ne lāpstas nebij ko norakt,» Kājauts atbildēja. «Bet uz Sausnoru gabala Zivtiņam ar puiku vietvietām bij ko rakt. Es viņiem ar to norunu gāju talkā, ka Zivtiņam ar mani vēlāk jānospēlē kāda partija biļata un jāiztaisa kāda pudele alus, un tā, lūk mēs visiem papriekšu tikām galā.»
Krodzenieks no prāvas karafes ielēja skārda mērā uzprasīto brandvīnu. Karafē tik maza lāsīte vien vairs palika atpakaļ. To sakuļādams, krodzenieks sacīja; «Paldies Dievam, karapa jau atkal tukša. Jāiet uz aku un jāpiesmeļ atkal pilna... Vai jums vēl kā nevajaga? Papirosu? Cigāru?...Tūliņ būšu atpakaļ.»
Viņš gribēja aiziet.
«Dod vienu paciņu paperaušu,» Bērtulis sacīja.
Krodzenieks atgriezās atpakaļ, izpildīja viņa vēlēšanos un pazuda aiz durvīm, kuras veda viņa privātdzīvoklī.
«Še pīpē,» Bērtulis sacīja uz Kājautu tā priekšā uz galda uzsviezdams papirosu paciņu, pēc tam kad to bij atplēsis un vienu papirosu savos baltajos zobos iespraudis. «Pēter, vai tu arī neuzrausi kādu dūmu?»
«Nē,» Pēteris īsi atbildēja un berzēja savas nosalušās rokas.
«Nē? Par ko ne?» Kājauts iejautājās.
«Par to ka nemāku.»
«Nemāki? Ujā! Tik liels cilvēks un vēl nemāk pīpēt! Nu tad mācies. Pīpēšana vīram dod īsti vīrišku izskatu; nepīpētājs aizvien izskatās tāds, kā kad tas būtu nepilnīgs.»
«Kā par piemēru mūsu Jēkabs,» Bērtulis sacīja.
«Pareizi,» Kājauts teica. «Vai tas nav bāba?» «Bāba?» Pēteris skarbā balsī iejautājās. «Jūs abi nupat ļoti aplam izrunājāties. Pīpēšana vīram dodot īstu vīrišku izskatu?...» Viņš pasmējās īsi. «Ar to vīra vīrišķo izskatu gan stāv ļoti plāni, kam jau ar pīpēšanu jāizrāda, ka viņš ir vīrs. Ja tu, Kājaut, pastāvīgi neķulķētu, tad jau nu cilvēki pastāvīgi pārskatītos, tevi noturēdami par brunču valkātāju. Jo, lai gan tev jau droši vien būs savi divdesmit astoņi vai visi trīsdesmit gadi uz kosas, tev tomēr vēl nav tik daudz spalvu ap purnu kā dažam sieviešam!» Šos vārdus izrunājis, Pēteris valgu ap salāpīto mēteli sarāva cieti un izgāja ārā.
Kājauts izgrūda pāri balsienu, kuri izklausījās kā smiešanās, nosvieda līdz pusei nopīpēto papirosu zemē un samina to ar kāju.
«Re, ko tu dabūji!» Bērtulis izsaucās un smējās. «Tas vis nav plikām rokām ņemams.»
«Lielmutis tāds!» Kājauts sakaitināts runāja. «Bet par ko viņš tā sadusmojās, kad Jēkabu nosauca par bābu? Tiem abiem laikam labi satiek?»
«Satiek jau nu gan. Sasitušies kopā, tie abi vienādiņ iet pa saimniekam. Man tādi puiši nepatīk. Puišiem jāturas pa puišiem, tad iet kārtīgi.»
«Zināms,» Kājauts apstiprināja. «Ar tādiem cilvēkiem kopā dzīvot ir ļoti nepatīkami. Kā tad vēl pats Sausnors izturas pret šo pāri?»
«Nu, to jau nu gan vari domāt. Dēli un dēliņi vien griežas. Es jau vienmēr esmu tas sliktākais... Kad vecais mani kādreiz rāj, tad jau nekad nepiemirst teikt: «Kā tad Jēkabs tā nedara, skaties tak Jēkabā, skaties Pēterī, kādi tie ir...» Vai zini, tādās reizēs man prāts uz tiem abiem top vēl greizāks... Kājaut!»
«Nu?»
Bērtulis nolaida balsi un sacīja:
«Vai zini ko? Palīdzi man Pēteri piedzirdīt... Jau viņnedēļ apņēmos, kad uz sniega rakšanu izdzina, sak, ja tik vien mūs abus sūtīs, tad Pēteri lūkošu piedzirdīt. Lai redz vecais, ka viņa «dēliņš» arī prot ieņemt no sūrā, un lai tā man vairs tik daudz nekar kaklā. Vai palīdzēsi?»
«Par ko tad nu ne,» Kājauts atbildēja, kuram Pētera vārdi koda sirdī, un savilka ģīmi neglītās grumbās. «Tad nodoms labs. Ta tad vecajam būs ko skatīties, kad tu ar puiku kā ar tītavām ietuntuļosi mājā... Bet vai neiesim mazajā istabiņā? Tur netiksim traucēti.»
«Iesim ar,» Bērtulis atteica un piecēlās. Viņš nolēja no vēl gluži pilnās pudeles drusku alu savā glāzē un pielēja pudeli ar brandvīnu atkal pilnu.
«Ā!» Kājauts izsaucās un pakratīja lietpratīgi galvu. «Tāds maisījums der.»
Bērtulis pasmīnēja, paņēma pudeli ar sajaukto alu un vēl otru neizdzerto pudeli un iegāja kroga mazajā viesu istabā, kura atradās blakus stoikas istabai. Tai pašā acumirklī krodzenieks atkal ienāca stoikas istabā, pilnu karafi turēdams rokā.
Ieraudzījis Kājautu vienu, viņš vaicāja, vai biedri jau esot aizgājuši.
«Nē,» Kājauts atbildēja, «viens iegāja mazajā istabā, un otrs - nu, tur jau otrs nāk!»
Āras durvis atvērās, un Pēteris ienāca. Ne vārda nesacījis, tas iepūta pāri reižu saujās un uzsāka no jauna pa istabu staigāt.
«Vai vēl neesi sasilis?» krodzenieks jautāja.
«Nē,» Pēteris atbildēja.
«Nu tad, kā redzams, bez palīga šodien arī nesasilsi,» krodzenieks sacīja un pieklauvēja ar pirkstu pie brandvīna karafes.
«Taisnība gan, Zariņ,» Kājauts piebilda un piecēlās. «Arī mēs ar Bērtuli bez palīga nebūtu sasiluši. Ielej puskorteli!»
Viņš ienesa pilno puskorteli mazajā istabā.
«Tas labi,» Bērtulis sacīja, kad Kājauts skārda mēru uzlika uz galda, iestājās durvīs un sauca Pēteri.
Puika ienāca.
«Iedzer glāzi alus,» Bērtulis sacīja, glāzi pieliedams no pudeles, kurā alus nebij sajaukts ar brandvīnu.
«Man negribas,» Pēteris atbildēja. «Man no salta alus tak vēl vairāk salt.»
«Šitas alus nemaz nav salts, palūko vien.»
Pēteris pacēla glāzi, izdzēra to gandrīz līdz pusei un tad nolika to atpakaļ uz galda.
«Salts un rūgts,» viņš sacīja un taisījās istabiņu atstāt.
«Bet kur tad tu nu gribi skriet?» Bērtulis iesaucās un satvēra Pēteri aiz rokas. «Paliec tak še pie mums!»
«Viņš ar mani dusmīgs,» Kājauts sacīja, «Ko nu blēņas! Nāc sēdi še man līdzās.»
Bērtulis nosēdināja Pēteri uz ādas pārvilktā dīvana starp sevi un Kājautu. «Tu esi pārlieku nosalis... Roka kā ledus gabals.» Viņš palaida Pētera roku vaļā, satvēra skārda trauku un iedzēra krietnu malku. «Še ieņem tu arī no sūrā, redzēsi, siltums vien tūliņ apjuks.»
«Es jau brandviņa nedzeru,» Pēteris sacīja.
«Es zinu. Bet cik ilgi tad tu tik svēti gribi dzīvot? Jēkabs arī reizēm iedzer pa čarkai, un, ja viņš tagad te būtu klāt un tevi redzētu tik nosalušu, galvoju, ka tas teiktu: «Pēter, iemet vienu kanku!»
«Varbūt. Bet man par tiesu negribas.»
«Ak tu brīnums, kas tu esi par mamzeli! Tev tak no mums nebūs kauns sasilšanas dēj iedzert drusku brandviņa? Tad nudie būtu jāsmejas.»
«Nu tad manis dēļ - palūkošu ar, kā tas brandviņš māk sasildīt. Dod to stopiņu šurp.»
Un Pēteris dzēra.
«Stiprs,» viņš tad sacīja, smīnēja un aizlika roku acīm priekšā, jo tās pieskrēja pilnas asaru.
«Stiprs, bet labs,» Kājauts piebilda un saņēma skārda mēru no Pētera rokas. «Nu, vai netika tūliņ siltāk ap dūšu?»
«Vai nu ne. Papriekšu rīklē dega kā uguns, bet nu ir tā patīkami... kājas gan vēl salst.»
«Nu tad iedzer arī vēl kājām siltumu.»
«Nē, tad noreibšu.»
«Ujā, ujā, vai tad tev jau nu ir tāda vistas galva, ka no mazas lāsītes brandviņa tūliņ noreibsi. Dzer nu, dzer!»
«Nudie, tad noreibšu. Lai nu paliek! Kājas sasildīšu staigādams.» Pēteris gribēja piecelties.
Bet Kājauts viņu saturēja aiz rokas cieti.
«Neesi nu bērns. Mēs ar Bērtuli tak visu korteli jau esam izsūkuši un vai tādēļ esam noreibuši? Bērtul, rādi Pētera ceļu!»
Bērtulis dzēra, Kājauts dzēra un tad pielika Pēterim mēru pie mutes. «Dzer, brāl!»
Pēteris satvēra mēru.
«Lai tad arī iet,» viņš sacīja un iedzēra krietnu malku.
«Lūk, tā ir brangi,» Kājauts izsaucās, uzsita Pēterim uz pleca un sāka stāstīt garu, neticamu, bet smīdinošu joku. Beidzis viņš atkal satvēra mēru. «Tagad iemetīsim vēl ceļakāju un tad iesim.»
«Es vairs nedzeršu,» Pēteris sacīja un smējās. «Tad jau vairs nemaz mājā nevarēšu tikt... Lai tev gala, kā esmu noreibis.»
«Ārā saltums reibumu kā ar roku noņems. Tici man,» Kājauts puiku mierināja. «Uz manām veselībām, brāl!...»
«Vai, liec nu mani mierā, es tak vairs nevaru,» Pēteris lūdzās.
«Uz manām veselībām!»
«Citā reizē, Kājaut, citā reizē.»
«Ej nu, neesi tāds tiepša!» Kājauts izsaucās. «Še nu dzer! Kas ir, ir. Uz manām veselībām.»
«Nu, kad tu tik dikti gribi, - lai tad arī tā lieta iet,» Pēteris sacīja un satvēra osiņu. «Bet, ja nevarēšu mājā tikt, tad tu mani aiznesīsi!»
Viņš atkal smējās un dzēra. Bet tad mēru ātri nolika atpakaļ uz galda.
Durvīs parādījās jauns pienācējs, spēcīgs puisis, no galvas līdz kājām ar miltu putekļiem noputējis.
«Vai mēs tagad esam pie «Zelta zvaigznes?»» baltais jokodamies jautāja, nomauca cimdus un ieslēja pātagu pie durvīm kaktā. «Braucu no dzirnavām uz māju, ieraugu jūsu lāpstas ārā uz trepēm pie durvju stenderes, ienāku paskatīties, ko te darāt, - un šie man dzer!» Viņš tuvojās galdam, gribēdams uz tā nolikt cimdus. Bet piepeši, Pēterī cieti ieskatījies, tas iesaucās: «Ko tu te?»
«Es arī dzeru,» Pēteris atbildēja, smīnēdams un sniedza jautātājam roku. «Labdien, Jēkab.»
«Tu arī dzer! Jā, to redzu, ka esi dzēris.» Un tad, uz abiem otriem pagriezies, Jēkabs pielika: «Ko tad tas lai nozīmē?»
Bērtulis vienaldzīgi paraustīja plecus.
«Viņam bij salt. Gribēdams sasildīties, tas iedzēra drusku brandviņa, tas ir viss,» viņš sausi sacīja.
«Jā, man bij salt,» Pēteris apstiprināja Bērtuļa vārdus. «Man bij salt, un viņi mani spieda, lai dzerot. Bet es nemaz neesmu tik sareibis, kā tu varbūt domā. Skaties!» Pie šiem vārdiem Pēteris piecēlās stāvu.
Lai gan viņš veikli piecēlās un nebūt nelīgojās, bet stāvēja cieti uz kājām, tad tomēr no viņa acīm un no visa viņa nevainīgā, kaunīgiem smaidiem pārklātā ģīmja skaidri varēja redzēt, ka viņš bij noreibis... Jēkabs satvēra Pēteri aiz rokas.
«Nāc,» viņš sacīja, «brauksim uz māju! Cik tu notērēji?»
«Viņam ar krodzenieku nav nekādas darīšanas,» Bērtulis viņa vietā atbildēja, «braucat vien ar žēlīgu Dievu.»
Pātagu paņēmis, Jēkabs attaisīja durvis, izlaida Pēteri ārā un tad, ne vārda nesacījis, pazuda arī pats aiz tām.
Brīdi abi draugi mēmi sēdēja viens otram pretim. Tad Kājauts iesmējās.
«Vai tu redzēji, ka mūsu domas šoreiz neizdevās,» viņš sacīja. «Kamēr viņš tiks mājā, tamēr puikam galva būs skaidra. Kaut jel velns mums to Jēkabu tik piecas minūtes vēlāk būtu uzgrūdis... tad puika bij gatavs... Bet ko nu ar to sajaukto alu lai darām?»
«Zemē jau nu tā neliesim,» Bērtulis atbildēja. «Ja tu tāda nevari dzert, tad to viens pats izdzeršu. Ielej!»
Bērtulis ielēja, un abi dzēra.
Ārā pa tam Jēkabs bij atraisījis zirgu no slitas un ielicis Pētera lāpstu ragavās. Pamezdams ar roku, lai Pēteris sēstas uz vezuma, viņš sacīja:
«Vezums nav smags. Sēsties virsū.»
«Es labāk iešu kājām, Jēkab. Sēdot man būs salt.»
«Manis dēļ. Redz, tā iet, kad cilvēks neklausās! Va es tev šorīt netiku teicis, apvelcies manu kažociņu, mauc manus vecos zābakus kājās! Ja būtu klausījies, tad nebūtu bijis jāsildās ar Bērtuļa brandviņu.»
Viņš uzsauca zirgam, tas sāka iet, un lēniem soļiem Jēkabs un Pēteris gāja vezumam pakaļ. Abi klusēja.
Tikai kad viņi bij nonākuši mežā, starp kura kokiem nelielā tālumā māja bij redzama, zēns iesacījās:
«Man tev kas jāsaka... Tu man šodien atkal biji tāds labs draugs... Es tev arī vienmēr būšu labs draugs.»
Vecais Sausnoru tēvs papurināja savu sirmo galvu un skatījās kuplajā kļavā, zem kura tas sēdēja. Kļavs stāvēja Sausnoru sētas vidū, un no soliņa, kas zem tā atradās, varēja pārredzēt ne tikvien visas Sausnoru ēkas, bet arī labu daļu no viņu vasaras zaļumā mirdzošiem tīrumiem un gabaliņu ceļa, kas starp tiem locījās, sētā ietecēdams. Uz šo ceļu Sausnoru tēvs bij skatījies, pirms tas savas acis bij piegriezis kļavam.
Pa ceļu nāca Bērtulis. Viņš tuvojās lēnām mājai, un, lai gan tas rokā turēja krietnu paegles spieķi un uz tā pabieži atspiedās, tad tomēr šad un tad viņa galva bīstamā kārtā noliecās vai nu uz labo, vai kreiso grāvmalu. Cepure viņam bij noslīdējuse uz vienas auss mati sašļukuši pierē un kakla lakatiņš bij vaļā, tā ka kreklu varēja redzēt. Tāds viņš ienāca sētā. Cietākiem soļiem, nekā tas līdz šim bij gājis, viņš tuvojās Sausnorām un sacīja:
«Dievs palīdz, krusttēv!»
Sausnors pienācēja nebij licies redzot, bet arvien vēl skatījies kļavā. Tagad viņš pagrieza galvu un atbildēja īsi:
«Paldies!»
Vecais izvilka no svārku kabatas pīpi un sāka ap to rīkoties.
Bērtulis nostājās viņa priekšā un skatījās bridi uz viņa rokām ar tādu uzmanību, kā kad tas pirmo retai redzētu pīpi uztaisām. Tad viņš nosēdās Sausnoru tēvam līdzās uz sola.
«Par traki karsts laiks!» viņš dikti runāja, nosvieda cepuri zemē un noslaucīja nosvīdušo, kā ugunī degošo ģīmi ar svārku piedurkni. «Saule briesmīgi dedzina.»
«Un brandviņš arī,» Sausnors sausi piemetināja un vilka kuplus dūmu iz savas pīpes.
«Brandviņš. Ak tu laikam domā, krusttēv, ka šodien atkal esmu sadzēries? Nu jā, - lai nu ar paliek tava taisnība, esmu drusku iedzēries. Bet ko lai daru? Nudie, jānudie, krusttēv, novaru citādāk... Darba dienās vēl, vēl varu noturēties, tad, lūk, darbs man neļauj vaļas par to domāt, bet svētdienās, kad tāpat brīvā plažierēju apkārt, tad man no bēdām jāiet vai gala meklēt. Tad nelabas domas no visām pusēm man mācas virsū un ausīs skan bez mitēšanās kā zvans: «Tev rudenī jāiet zaldātos!» -kamēr to vairs nevaru izturēt, saģērbjos un aizeju.»
Sausnors drusku pabakstīja ar īkšķi pa pīpi. «Bet saki jel, Bērtuli,» viņš runāja, «kādēļ gan Jēkabs tā nebēdājās kā tu un neiet savu bēdu čarkas glāzē noslīcināt? Viņam jau tāpat rudenī jāiet zaldātos kā tev.»
«Tas? Ko nu par to, krusttēv! Vai tas drīkst naudas grasi par čarku vai pudeli alus izdot? Sēd uz savas naudas kā velns uz dvēseles. Un par ko lai viņš bēdājas? Ja viņam būs aiziešana, no kā tam būs jāšķiras? Vai no tēva vai no mātes? No rada? No drauga? No neviena. Turpretim man! Man aizejot jāatstāj tēvs, brālis, māsa un -un Ieva.»
«Nu, es domāju, tev nebūs grūti šķirties no tēva, brāļa un māsas, tu jau ar viņiem tikpat nevari satikt,» Sausnors sacīja. «Vienīgais, kas tev varbūt nāksies grūtāk, būs šķiršanās no brūtes.»
«Tā man nāksies briesmīgi grūti. Man Ievas briesmīgi būs žēl.» Bērtulis atspieda elkoņus uz ceļugaliem un zodu uz rokām un nopūtās dziļi.
«Traki, pavisam traki,» viņš tad turpināja. «Cik ilgi būs, kad būs jābrauc uz Cēsīm un jāķer bļodā... Nudie es nezinu, ko dotu, ja varētu no zaldātiem tikt vaļā!»
«Jā, tur nu nekas nelīdz,» Sausnoru tēvs sacīja, «jāiet vien ir.»
«Es jau arī nekā neteiktu un ietu, ja tik to karu nebūtu,» Bērtulis gaudās. «Labāk būtu par kaut kādu kenķi izaudzis nekā par šitik taisnu cilvēku. Šā gada algas, cik man tās vēl nākas, nežēlotu, ja man kāds kupri uz muguras varētu uzburt, - nudie nežēlotu.»
«Runā kā jau daždien sadzēries cilvēks!» Sausnors iesaucās pieceldamies. «Kaunies ar! Ej nu labāk izguli savu reibumu! Kurš cilvēks tad nu savu augumu zaldātu dēļ gribētu sabojāt! Zaldātus izdienēsi par pāri gadiem, kupris tev būtu jānēsā visu mūžu.» Viņš iebāza pīpi kabatā un iegāja istabā.
«Un tomēr dotu visu savu algu tam, kas man kupri uz muguras uzburtu,» Bērtulis, soļodams uz puišu klēti, pie sevis noņurdēja. Tur viņš novilka svētdienas drēbes un sasvieda tās bezrūpīgi mazā lādītē. Tad viņš aizgāja uz istabu, paēda pusdienu un apgūlās.
Stundas divas nogulējis, viņš atkal piecēlās, norāva no vadža, kas sienā virs gultas galvgala bij iedzīts, vienkāršu salmu cepuri, uzlika to galvā un izgāja ārā.
Sētā nebij neviena cilvēka. Miegainām acīm visapkārt noskatījies un brītiņu noklausījies, kā klētiņā veca sieviete pusdikti lasīja dziesmu grāmatā, Bērtulis nožāvājās gari, pacēla rokas pār galvu un izstaipīja tās, un tad slinkiem soļiem sāka iet pa olnīcu projām.
Viņš Ievu gribēja apmeklēt, kurai šodien bij ganu diena.
Ap lielo noru stāvošo koku ēnas metās garākas, un gaiss kļuva manāmi vēsāks un patīkamāks. Lopi, kas visu pēcpusdienu nemierīgi pa elkšņu krūmiem bij bizojuši, tagad plaši bij izdalījušies vispār norai, naigi plūkdami īso zāli. Bezdelīgas čirkstinādamas skraidīja ap tiem un ķēra mušas un dundurus, kas ir tagad vēl nemitējās tramdīt lopus.
Noras malā elkšņu krūma pavēnī sēdēja meita un puisis. Meita varēja būt gadus astoņpadsmit veca. Puisis bij vecāks par meitu, mazas, tumšas ūsiņas tam rotāja virslūpu, un viņa saulē apdegušais ģīmis bij glīts. Tas bij Jēkabs.
«Kur gan Pēteris paliek, ka vairs nemaz nerādās,» meita iesaucās, jautrās acis pār ganāmo pulku pārlaidusi un brīdi mežā noskatījusies. «Vai nu būs par daudz ogu pielasījies, vai nemaz. Uzsvelp tak drusciņ, Jēkab.»
«Gan jau nu atnāks i bez svilpšanas, lai nu vēl ogo vien,» Jēkabs atbildēja.
«Bet man gribas ēst. Launaga laiks jau sen pagājis.»
«Nu tad ēd! Ēd un mielo mani ar!»
«Ko un ar ko tad? Vakara cēlienam paņēmām tik vienu kulīti, vienu cibiņu un vienu maizes gabalu līdz, un viss tas ir pie Pētera.»
«Tad nu gan ķeza. Bet kam tu par to agrāk nerunāji? Var būt, ka es būtu varējis līdzēt. Palūko šitai kabatā, Iev.»
«Ujā, ujā, vai nu es pa citu kabatām drīkstu makšķerēt,» Ieva atteica.
«Kad tev to izbrīvē, tad jau nu makšķerē droši vien.»
Jēkabs pievirzījās Ievai tuvāki klāt, un šī iebāza roku viņa svārku kabatā.
«Tas jau pēpērkoks!» viņa iesaucās. «Jēkab, kur tu to ņēmi?»
«Kur? Nu aizvakar tak mums bij tirgus.»
«Ak tu viņu no tirgus esi uzglabājis? Un tu man viņu dod?»
«Ja tik tu viņu gribi saņemt vien.»
«Kādēļ tad ne?» Ieva runāja. «Paldies par kukuli. Jālūko tūliņ, kā smeķē.»
Viņa nokoda gabaliņu no pēpērkoka un ēda.
«Gards,» viņa sacīja. «Bet tev pašam arī no tā jāpalūko. Še!» Un viņa tuvināja Jēkaba mutei kūku, tās aizkosto gaļu pirkstos turēdama.
«Varu pasmeķēt,» Jēkabs sacīja, «bet kodīšu tikai no aizkostā gala.»
«Manu zobu vietā? Tad jau tu manas domas atminēsi!»
«Nu, kas tad par to! Tavas domas tak nav tik ļaunas, ka tās no citiem jāslēpj,» Jēkabs sacīja un satvēra Ievas izstiepto roku. Viņš nokoda pēperkokam gabaliņu taisni tai vietā, kur Ieva bij koduse. «Tā, nu tu, ja gribi, atkal manas domas vari atminēt.»
Viņš palika Ievai līdzās sēdam, un šī lēnām apēda kūku.
«Vai tev vēl kā uzēdām negribas?» tad Jēkabs vaicāja.
«Vēl kā? Vai tad tev vēl kas ir? Kas tad?»
«Atmini! Atmini kurā rokā!» Jēkabs izvilka kaut ko no svārku otras kabatas un aizlika abas rokas aiz muguras.
Ieva piedūra pirkstu pie Jēkaba labā pleca.
«Pareizi,» Jēkabs sacīja un iebēra sauju konfektu Ievai priekšautā.
«Jēkab, nu man ar tevi jābaras,» meita iesaucās. «Neesi tik izšķērdīgs! Cik šitādu sauju tu man jau neesi iedevis? Lai nu šī paliek pēdējā!»
«Kad citi savas bēdas, ka tiem jāiet zaldātos, var aizdzīt ar sūrām zālēm, tad es to pēc savas garšas tak ar saldām drīkstu darīt,» Jēkabs atbildēja.
Ieva nosarka.
«Tā nu gan ir,» viņa sacīja un tad ātri piebilda: «Skaties, tur nāk Pēteris!»
No krūmiem noras otrā pusē izlīda Pēteris un tuvojās ātriem soļiem Ievai un Jēkabam. Ieva saldo kukuli iebāza kabatā.
«Laikam nu gan ilgāk esmu ogojis, nekā bij norunāts,» viņš sacīja, kad bij pienācis, «bet ogu negribējās nenolasītu atstāt. Še ņemat!» Viņš pasniedza Ievai un Jēkabam katram elkšņa mizas tarbu.
«Un kur tev pašam par lasīšanu?» Jēkabs vaicāja.
«Vai pavāram arī kādreiz jāprasa, vai tas ēdis?» Pēteris atjautāja pretī un nolaidās zemē. «Kā ir ar launagu? Esmu ar kulītes nēsāšanu tā apradis ka tikai tad vien vēl atģidos, ka tā man pie kakla, kad nolīkstoties viņa man kārās uz rokām. Var redzēt, ka tik pirmo gadu vien vēl eju par puisi.» Viņš pasniedza Ievai kulīti, kura no tās izņēma maizi un cibiņu, pēdējo atvāza un nolika zemē.
«Griez maizi,» viņa sacīja uz Jēkabu, maizi turēdama paceltu, «še.»
Jēkabs paņēma maizi, nosēdās Pēteram līdzās zemē, un visi trīs ēda. Ēdot Pēteris šad un tad uzmeta acis Jēkabam. Piepeši viņš tam uzlika roku uz pleca un sacīja:
«Kur tu citu gadu ap šādu laiku būsi?»
«Kur jau nu mani aizsūtīs, tur būšu,» Jēkabs atteica.
«Tev gan, brālīt, zaldātos ik svētdienas būs jāžago.»
«Jāžago? Kādēļ?... Ak tā! Tikai ik svētdienas vien? Vai tad tu mani tik reti gribēsi pieminēt?»
«Pieminēšu jau nu tevi i biežāk ar, bet svētdiena gan neviena nepaies, kad par tevi nedomāšu.»
«Tu gan laikam būsi vienīgais, kas paliks dzimtenē un manis pavisam neaizmirsīs,» Jēkabs sacīja, apspieda nopūtas un ēda tālāk.
«Vienīgais! Paliks i divi ar še, kas tevi pieminēs.»
«Un kas tad ir otrais?»
Pēteris rādīja uz Ievu.
«Šorīt runājām par tevi. Es sacīju, cik labs draugs tu man esi un ka man tevis ļoti pietrūks, un tad Ieva sacīja, ka arī viņa tevis nevarēšot aizmirst.»
«Zināms, nevarēšu,» Ieva apgalvoja, mierīgi ēzdama tālāk. «Mēs jau esam par daudz saticīgi un par daudz ilgi pie viena saimnieka kopā dzīvojuši.»
Kad launags bij noturēts un ogu tarbas iztukšotas, Ieva cibiņu un atlikušās maizes druskas sabāza atpakaļ kulītē. Te Pēteris, kas pa tam lopus bij pārskaitījis, iesaucās, ka vienas trūkstot.
«Būs uz auzām aizlīduse,» Ieva sacīja.
«Iesim, atdzīsim to atpakaļ,» Jēkabs teica uz Pēteri, un abi piecēlās, aizskrēja pār noru un nozuda krūmos.
Kad tie pēc brīža govi atkal uzdzina uz noras, Jēkabs krūmmalē palika stāvam. Ievai līdzās sēdēja Bērtulis.
«Tas arī atkal atvilcies uz ganiem,» Pēteris nelaipnā balsī sacīja uz Jēkabu.
Šis neatbildēja, bet pagriezās uz mājas pusi. «Es iešu uz māju,» viņš teica.
«Jau uz māju... Tad jau es šodien ne stundas laika ar tevi kopā nebūšu pavadījis! Nospēlēsim vismazāk kādas partijas uz savas trumpas.»
Jēkabs papurināja galvu. «Lai paliek uz citu svētdienu,» viņš sacīja un aizgāja, Pētera pavadīts.
«Ko tas Jēkabs te vienādiņ vazājas, ko viņš meklē?» Bērtulis saīdzis jautāja, Ievai laiski garšļauku izlaidies līdzās. «Ik svētdienas viņš nāk uz ganiem, kad tev ganu diena. Man tas nemaz nepatīk.»
«Vai tad nu viņš uz mani nāk,» Ieva atbildēja. «Mana ganu svētdiena ir arī Pētera ganu svētdiena - viņš nāk uz Pēteri. Tu jau tak zini, kādi viņi lieli draugi.»
Bērtulis pasmējās.
«Draugi! Draugs ar ganu puiku!»
«Nerunā vis tā, Bērtul. Tādēļ ka Pēteris šogad vēl trešo svētdienu iet ganos, viņa vairs nevar saukt par ganu puiku, tad jau es arī esmu ganu meita. Būtu daudz labāk, ja tu ar viņu būtu draugs nekā ar šādiem tādiem citiem puišiem.»
«Nesāc nu atkal sprediķot!» Bērtulis iesaucās un atmeta ar roku. Roka nokrizdama piedūrās pie Ievas brunču kabatas un Bērtulis pamanīja, ka tajā kaut kas bija. «Vai tev siers kabatā?» viņš jautāja.
«Nē.»
«Kas tad?»
Ieva izvilka pāri konfektu no kabatas.
«Ā,» Bērtulis sacīja un izņēma tās no Ievas rokas. «Kas tev tās deva?»
«Jēkabs.»
«Jēkabs! Ak tas, hm,» Bērtulis nievājoši runāja, attina vienu konfekti vaļā, iebāza to mutē un aizsvieda papīri tāļu projām. «Aiz to viņu redzēju šodien ievelkamies bodē.»
«Vai tu nebiji bodē?»
«Vai es?»
«Nu jā, tu. Vai nopirki man pastalas?»
Bērtulis nolaida acis, sāka no zemes izplukt zāli un neatbildēja.
«Laikam jau neesi nopircis,» Ieva runāja un pielika parūgtā balsī: «Bērtul! Bērtul!»
«Nu jā, nu tu atkal sāksi bārties,» Bērtulis runāja pacēla galvu un smīnēja kaunīgi. «Bet nudie, jānudie nevarēju citādāk. Klausies vien!» Un nu viņš sajukušā kārtā Ievai sāka stāstīt, ka krogā saticies ar Kājautu un ta tas «izsaucis» pusduci alus un vairāk šņabju; ka šim bijis jāprot gods un pusducis alus un zināmais skaits šņabju jāizsauc pretī; ka citi draugi arī vēl pienākuši klāt un palīdzējuši dzert; ka pēdīgi iesākuši runāt par zaldātiem un ka šis tad sevī sažēlojies un par spīti notērējis visu rubli, ko Ieva iedevuse priekš pastalu nopirkšanas.
«Kam par spīti?»
«Kam? Nu tik par spīti... Redz, un tā tas rublis izgāja.» Viņš satvēra Ievas roku un spieda to. «Nekrati nu galvas. Kas tas nu ir, viens rublis sirsniņ! Citu svētdien nopirkšu tev par savu naudu pastalas. Šonedēļ jau nu gan ar tām pašām vecām iztiksi.»
Ieva nopūtās.
«Tā aiziet viena kapeika pēc otras, viens rublis pēc otra, un, kad pienāks tas laiks, kad būs jāiet projām, tad maks būs tukšs.»
«Nu, vēl jau vis neesmu aizgājis,» Bērtulis lēnām runāja un attina otru konfekti vaļā.
«Vai tu domā, ka tevi izbrāķēs? Ak, tā cerība gan veltīga, tik brangu un veselu cilvēku kā tevi neizbrāķēs!»
«Brangu un veselu! Pret brangumu un veselību ir zāles...»
Ieva ieskatījās Bērtulī.
«Gribu še palikt. Neiešu zaldātos, nevaru tevis atstāt nevaru no tevis šķirties. Kad par šķiršanos iedomāju, tad man sirds tūliņ vai pušu trūkst!» Viņš nolieca galvu un uzspieda savu pieri uz Ievas rokas...
Kad Ieva otrā rītā gribēja aut kājas un Bērtuļam vaicāja, kur šis vakar salāpītās pastalas esot licis, tad puisis kaunīgi kasīja pakausi un atbildēja, šis gan esot apsolījis pastalas salāpīt, bet esot, no ganiem mājā pārnācis, to pavisam aizmirsis. Bet, kad Ieva bij uzmeklējuse savu apavu, tad tā redzēja, ka tas tomēr bija salāpīts.
Sausnorās dzīvoja rūķi.
Domas, kas Bērtuļam tik tā nejauši bij iešāvušās prātā, pārvērtās par jo cietāku nodomu, jo tuvāk ložu laiks pienāca. Bērtulis visādā ziņā gribēja atsvabināties no zaldātiem. Dienu no dienas viņš kļuva klusāks un domīgāks, nepiedalījās gandrīz vairs nemaz pie pārējās saimes sarunām, noklausīdamies tajās bez kādas dalības; kļuva manāmi vājāks un - aizmirsa pat dažu svētdienu savas bēdas apslāpēt ar parasto līdzekli.
Tikai kad kādu reizi iesāka valodu par «kručiem», ar kādiem šis vai tas mēģinājis atsvabināties no kara dienesta vai patiesi atsvabinājies, Bērtulis kļuva uzmanīgs un runāja līdz. Jā, nereti viņš pats uzsāka valodu par šādām lietām, līdz tas pēdīgi lielu skaitu pamācību bij ieguvis, kas viss rādīja ceļu, kā izbrāķēšana panākama.
«Vai jūs kaut ko redzat?» kādā dienā Pēteris sacīja, saimei pie pusdienas galda sēdot, un piegrieza savas jautrās acis Bērtuļam. «Vienam no mums ar šodienu gavēnis beidzies!»
«Vai tu runā par Bērtuli?» kāds puisis jautāja. «Man arī tā liekas. Viņš atkal ēd. Laikam redz, nabags, ka ar nomērdēšanos tikpat nekur netiks. Vai ne, Bērtulīt? Vājāks gan esi palicis bet tādēļ tevis vēl neizbrāķēs. Jā, jā, badā mirt nav nekāda viegla lieta.»
«Ej nu, ej, nemuldi,» Bērtulis saskaities iesaucās un nosarka, «nezin kā vēl jūs neizdomāsat! Nomērdēšanās - skat, kas tā par izzobošanu! Es neēdu tādēļ, ka nevarēju ēst, tādēļ ka aizviņā svētdienā vāģus no grāvja palīdzēju izvilkt un pie tam laikam biju pārcēlies. Tagad esmu vesels un tagad atkal ēdu, vai jums par to žēl?»
«Nē,» puisis atteica, «nav žēl. Bet iestāsti tu citiem, ka tu tādēļ neēdi. Kāpēc tu liedzies? Mēs jau neviens neiesim tevis pie komisijas apsūdzēt.»
«Viņš neuztic Jēkabam,» Pēteris piemetināja.
Bērtulis puikam uzmeta dusmīgu mirkli.
«Un kas tad šis gan tāds ir, lai tam uztic!» viņš sacīja.
«Jā, paprasi,» Jēkabs piebilda. «Kas šis tāds ir?»
«Viņš ir liels blēdis,» Pēteris sacīja un uzlika roku uz Jēkaba pleca. «Bet vai zini ko, Bērtul? Kad tev nomērdēšanās nepatīk, došu tev padomu, kā tu citādi ļoti lēti vari tikt vaļā no zaldātiem.»
«Vai es tava padoma prasu?» Bērtulis rupji iesaucās.
«Došu tev to neprasītu,» Pēteris atbildēja, kas labprāt Bērtuli kaitināja. «Redz, Bērtulīt, lieta ir gluži vienkārša: tev tikai labās rokas rādāmais pirksts jāsaliec līks un jāsaka, ka tas tev jau no mazām dienām tāds ir. Stiprs tu diezgan esi, pirkstu tu i tad noturēsi līku, kad tev to ar varu gribēs izliekt taisnu. Tikai sargies no viltus, ka tev neiziet tāpat kā tam nabaga puikam, kas uz gudro jautājumu, kāds viņa pirksts agrāk bijis, atbildējis: «Tāds!»» Pie šiem vārdiem Pēteris izstiepa labo roku, salieca rādāmo pirkstu līku un tad to atkal izstiepa gluži taisnu.
«Vecs, sapelējis joks,» Bērtulis runāja. «Muld, ne šā, ne tā.»
«Vai tev šis padoms nepatīk?» Pēteris jautāja. «Nu zinu vēl vienu. Ja tu nevari uzgalvoties pirkstu noturēt saliektu, tad dari šitā: paņem cirvi, uzliec labās rokas rādāmo pirkstu uz bluķa - un knaukš! - tur viņš guļ zemē... Cienīgie, žēlīgie lielkungi, ko jūs no manis gribat, esmu nabaga kroplis!...»
«Vai tu traks!» kāda meita iesaucās. «Pirkstu nocirst! Man tūliņ skuras nāk, kad tik par to iedomāju vien!» Viņa patiesi noskurinājās, nolika karoti un piecēlās no galda.
«Vai jūs domājat, ka šitādas lietas jau nav notikušas,» Pēteris turpināja. «Ā ir gan. Esmu savu tēvu vairāk reižu par kādu puisi dzirdējis stāstām, kas sevi šitā sakropļojis un caur to ticis vaļā. Tas bijis tos laikos, kur zaldātiem vēl divdesmit pieci gadi bij jādien un rekrūtus ķertin ķēra.»
Līdz ložu laikam tikai trīs nedēļas vien vairs bija.
Bērtulis strādāja piedarbā. Viņš bij izvētījis rītā izkultās auzas un tagad nostājās laišķi rokā pie piedarba durvīm, gribēdams drusku atpūsties.
Brīdi vienaldzīgi noskatījies vistās, kas pa piejumi, graudus meklēdamas, staigāja apkārt, viņš pārlaida acis pār savām noputējušām drēbēm, uzlūkoja pēdīgi labo roku, kurā tas turēja laišķi. Viņš vēcināja roku, it kā gribēdams izmēģināt viņas spēku, izstiepa rādāmo pirkstu taisnu, tā ka laišķi tikai īkšķis un trīs pārējie pirksti saturēja, un vēcināja roku atkal uz augšu un uz leju.
«Nav nekādas starpības,» viņš noņurdēja, «itin nekādas...»
Viņš nolika laišķi un sāka pelavas no rijas nest pūnē. Bet pie tam viņš rūpīgi sargājās izlietot labās rokas rādāmo pirkstu. Kad darbs bij padarīts, viņš atkal nostājās pie piedarba durvīm, uzlūkoja savas abas rokas, tās izstieptas turēdams savā priekšā.
«Bez viņa var iztikt,» viņš atkal ņurdēja, «var iztikt - tikai rokas nesmukais izskats... Bet par to nekas.»
Kad Bērtulis auzas bij aiznesis uz klēti un piedarbu izslaucījis, viņš uzmeklēja savu cirvi un aizgāja ar to uz tecīlu. Ar lielāko rūpību viņš to ilgu laiku tecināja un tad to noglabāja piejumī aiz spāres.
Svētdienas pēcpusdienā viņš nedarbu gribēja izdarīt.
Lai gan Ieva nezināja, ko Bērtulis bij apņēmies darīt, tad viņa tomēr manīja, ka ar to kaut kas sevišķs notika. Viņš atkal ēda ļoti maz, runāja vēl mazāk un naktīs lāgā negulēja. Ievai iešāvās prātā Bērtuļa vārdi: «Pret brangumu un veselību ir zāles!» - un prasīja Bērtuļam, vai tik šis sev neesot kaut ko padarījis, vai neesot kaut kā sazāļojies. Bērtulis atbildēja ka neesot. Nu kādēļ tad šis topot tik vājš un nemaz neēdot? Nu tādēļ, ka tā pate pārcelšanās laikam vēl neesot izgājuse no kauliem, un vai tad nu arī vairs griboties ēst, kad ceļš uz Cēsīm jau zem kājām.
Bet šie izskaidrojumi Ievas nepārliecināja. Viņa domāja, ka Bērtulis nodarboļoties ar pašslepkavības domām. Rūpes par viņu meitu pēdīgi tā nomocīja, ka tā maz dienās kļuva tikpat vāja un bāla kā Bērtulis.
«Tiem būs grūti šķirties kad jau tagad tā nobēdājušies,» mājas ļaudis runāja...
Tā svētdiena pienāca.
Bērtulis apģērbās kā arvienu, kad viņš izgāja uz lauku, un aizgāja kopā ar citiem uz baznīcu. Ieva palika mājā.
Daudz vēlāk nekā tie citi Bērtulis pārnāca mājā. Ieva, kas pa logu viņa nākšanā noskatījās, nomanīja no viņa smagās iešanas, ka tas atkal reiz pēc ilgāka laika krietni bij sadzēries. Viņa to redzēja ieejam puišu klētiņā un gribēja arī tūliņ doties turp kad saimniece viņu sauca. Uzdoto darbu padarījuse, Ieva klētiņu atrada tukšu. Pate nevarēdama saprast, kādēļ, Ieva satrūkās un aizsteidzās uz rijas piejumi, kur Bērtulis reizēm savu reibumu mēdza izgulēt. Patiesi, tur jau viņš bija - lai gan tas šoreiz negulēja, bet uz ozola bluķa sēdēja. Viņa ģīmis bija gandrīz tik bāls kā balināts audekls un it kā piekusis viņš atspiedās pret rijas sienu. Rokas tas bij sabāzis svārku kabatās un skatījās nespodrām acīm pienācējā.
«Kas tev noticis?» Ieva sabijusēs iesaucās, Bērtuli tādu ieraudzīdama. «Apžēlojies, kāds tu izskaties! Bērtul, kas tev kait?»
«Nekas nekas,» Bērtulis atbildēja un mēģināja smaidīt. «Drusciņ nelabi - tu zini...»
«Bērtul, Bērtul, kas tev šodien atkal tik daudz lika dzert! Es tevi lūdzin lūdzu, taupi savu naudu, taupi jel savu veselību!» Bet tad viņa ieraudzīja asiņainu cirvi, kas pie Bērtuļa zemē gulēja, un sarāvās.
«Ko tu ar to cirvi gribēji darīt!» viņa iesaucās.
«Ko es ar to cirvi gribēju darīt,» Bērtulis atkārtoja, maģenīt nosarkdams, «ko es ar to gribēju darīt?»
«Jā. Tu gribēji nonāvēties. Es to zināju, es atminēju, kādas domas tev gāja pa galvu, kad tu kā sapnī staigāji apkārt! Un ar cirvi!»
«Nemaz negribēju nonāvēties,» Bērtulis īsi atbildēja.
«Kam tad tas cirvis še guļ?»
«Es - es - Iev, man negribas stāstīt, ko ar viņu gribēju darīt.»
«Stāsti nu, stāsti!»
«Nu jā. Gribēju sev nocirst pirkstu,» Bērtulis čukstēja.
«Gribēji? Tu jau to esi izdarījis!» Ieva iesaucās, cirvi satvēruse. «Skaties šurp! Cirvis ir ar asinīm...»
«Bet es sev patiesi neesmu pirksta nocirtis,» Bērtulis sacīja nokaunējies, «ja netici, - skaties!»
Viņš abas rokas izvilka no kabatām un rādīja tās Ievai - patiesi visi desmit pirksti vēl bij veseli.
«Tad tu tak esi gribējis nonāvēties,» Ieva sacīja.
«Nudie ne, klausies, kā bij: atnācu šurp uz piejumi un gribēju sev nocirst pirkstu, lūk. šito,» -viņš satvēra ar kreisās rokas pirkstiem labās rokas rādāmo, - «bet kā to uzliku uz bluķa un pacēlu cirvi, tā man piepeši palika nelabi ap sirdi. Nolaidu cirvi, atpūtos drusciņ. Bet, tiklīdz kā cirvi no jauna pacēlu un domāju: «Nu gan par tiesu cirtīšu,» -tā man apmetās gluži dzeltens ap acīm, cirvis izkrita no rokas un krizdams ievainoja drusciņ labo kāju. Gribēju vai noģībt, jo nevaru skatīties asinīs, un tad tu pienāci... Ko tu gan teiktu, ja sev to pirkstu tiešām būtu nocirtis?»
Ieva noskurinājās.
«Vai tu mani labāk redzētu aizejam zaldātos vai ar nocirstu pirkstu?» Bērtulis vaicāja.
«Ej nu, Bērtul, kas tā par ērmotu runāšanu.»
«Nu atbildi tak!»
«Nu, ka nu man taisnība jāsaka, bez tā viena pirksta ubagot jau nu tev nebūtu jāiet. Tas pats Bērtulis tu būtu ar deviņiem pirkstiem, kas tagad esi ar desmit.»
«Tā! Nu tad: še audekla lupata, un tur ir cirvis - saņemies un nocērt tu man to pirkstu!»
Iztrūkusēs Ieva atkāpās soli atpakaļ.
«Negudrais!»
«To jau domāju, ka tu liegsies,» Bērtulis sacīja un nodūra galvu. «Tu manis tā nemīlē kā domāju. Ko tur var darīt tā nav tava vaina... Bet zaldātos jau nu neiešu, ja nevarēšu citādi no tiem glābties, tad ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli.»
Bērtulis runāja tik drūmi un noteikti, ka Ievai pārskrēja šaušalas pār miesu. Viņas uztrauktais prāts viņai vairs neļāva apķerties un sevi vaicāt, kur Bērtulis, kas nepaspēja sev nocirst pirksta, ņems spēku priekš nogalināšanās.
Ātri viņa satvēra cirvja kātu.
Bērtulis, kas arvien vēl galvu turēja nodurtu, nepamanīja, ko viņa darīja.
«Kā tad tu to pirkstu gribēji nocirst,» Ieva jautāja klusā balsī, gribēdama apslēpt tās trīcēšanu.
«Kā nu gribēju?... Tā,» Bērtulis mierīgi atbildējai, pielika labo roku. pie bluķa un rādāmo pirkstu uz tā un uzsita kreiso roku uz pirksta. «Nebūtu jau tev nemaz grūti.»
Zibeņa ātrumā Ieva pacēla cirvi un lika tam tikpat ātri ar lielu sparu atkal nokrist. Vājš, iedobjš klaudzējiens - cirvis bij dziļi ielīdis kokā, un uz kluča gulēja, nošķirts no rokas, Bērtuļa pirksts...
«Iev!» Bērtulis briesmīgās sāpēs iekliedzās un norāva roku no bluķa, tā ka papriekšu Ievai un tad viņam pašam tumša asins strāva iešāvās ģīmī. «Vai Dieviņ, - pirksts - vai - - asinis - palīdzi, glāb, - Ieviņ, puķīt, rozīt!» Viņš izrāva linu lupatu no kabatas un aptina to ātri ap brūci. «Nudie, nu ģībšu, nupat ģībšu - tak jel palīdzi nu, Iev, vai dzirdi!»
Bet Ievai pašai vajadzēja palīga. Gribēdama ģīmi noslaucīt, tā bij nokrāsojuse savas rokas sarkanas, un ar mirkli uz tām viņa bij saļumuse un noģībuse.
Skaļā balsī kliegdams, Bērtulis atstāja piejumi un skrēja uz istabu.
Bija nemīlīgs rudens laiks.
Sniegs ar lietu nāca lejā no melngani pelēkajām debesīm, un vējš reižu reizēm smagās piles svieda ar tādu sparu pret Sausnoru istabas logu rūtīm, ka tās dārdēja. Sētā viena ūdens peļķe stāvēja pie otras, lielās, baltās pērslas tajās krita un nozuda, tikai augstākās un sausākās vietās bij redzama plāna kārtiņa sniega.
Saimes istabā bij Jēkabs, Pēteris un kādi sievieši. Pirmais sēdēja bez darba pie loga, Pēteris vija valgu, un sievieši vērpa. Visi klusēja, un tikai ratiņu troksnis un ārā zemē krītošo lietus pilienu šļakstēšana bij dzirdami.
Šo klusumu, kas jau. labu laiku bij valdījis, katram ar savām domām nodarbojoties, pēdīgi Pēteris pārtrauca, dzirdoši nopūzdamies.
«Slikts laiks,» viņš tad sacīja, Jēkabu uzlūkodams. «Ja šitāds pastāvēs, tad ceļš aiziešanai būs vēl sliktāks nekā tad, kad braucām ložu vilkt.»
«Jā, es arī nupat par to domāju,» Jēkabs atbildēja. «Ja šitāds pastāv, tad lai mani kāds cits aizved uz Cēsīm. Divas reizes pa tik sliktu laiku tādu gabalu braukt - tas priekš tevis par daudz.»
«Tad jau nu gan būtu jāsmejas, ja es slikta laika bītos,» Pēteris runāja. «Nedomā, ka tādēļ, ka ar Bērtuli liedzos braukt uz dakteri, tevis negribu aizvest. Bērtuļam i bez manis vedēju ir diezgan, lai viņu vadā vien, kas to slimu pataisīja. Bet tevis jau citam nedošu, ko vest, lai nu laiks vai nezin cik slikts.»
Jēkabs uzlūkoja Pēteri pateicīgiem mirkļiem un izstiepa viņam roku pretī.
Pēteris nolika pakulu skapsnu pie malas, pacēlās, satvēra Jēkaba roku un nosēdās tam līdzās.
«Nerunā tādā balsī par Ievu, kā nupat darīji,» Jēkabs sacīja. «Viņa patiesi vairāk nožēlojama nekā sodāma. Nav tiesa, ka tā pate no sava prāta nocirtuse Bērtuļam pirkstu, lai gan Bērtulis tā stāsta un Cēsīs komisijas priekšā par to žēlojies. Viņš pats to gribējis un teicies pakārties, ja Ieva pēc viņa gribas nedarīšot. Ieva negrib ne ar vienu par šo lietu runāt, bet vakar tā man raudādama izstāstīja, kā viss noticis. Viņai būs daudz pārsmiešanas un daudz pārmetumu jāpanes, esi tu jel vienīgais, kas viņu aizstāv.»
Pēteris neatbildēja nekā, bet nosēdās atkal savā vecajā vietā un sāka no jauna vīt.
«Ja Bērtulis pats viņai licis nocirst to pirkstu, tad gan viņa izturēšanos nevaru saprast,» viņš sacīja.
«Es jau sen viņa izturēšanos nesaprotu,» Jēkabs atbildēja, nopūtās un skatījās ārā, kur lāstekas no jumta čurkstēdamas tecēja zemē.
Saimnieka istabas durvis atvērās, vecais Sausnors stāvēja tajās un sacīja, uz Jēkabu pagriezies: «Ienāc, dēls, drusku pie manis.»
Jēkabs iegāja saimnieka istabā.
Netālu no krāsns mūra saimniece sēdēja un vērpa. Pie loga uz galda gulēja atvērta maza grāmata, tai līdzās nauda.
«Apsēdīsimies,» saimnieks sacīja, un abi nosēdās pie galda.
«Laiks pienācis, kur tev jāaiziet. Aprēķināsimies nu.»
Jēkabs nodūra galvu. Lai gan viņam nekad nebij nācis prātā pūst un raudāt par aiziešanu, tad viņam tomēr, šķiršanās brīdi redzot tik tuvu pienākušu, ļoti grūti apmetās ap sirdi. Viņš klusēja.
«Tu nu trīs gadus un vienu vasaru pie manis esi nodzīvojis,» Sausnors, veltīgi atbildes nogaidījis, atkal turpināja, «esi pa šo laiku ļoti maz naudas patērējis, saki nu, - cik tev vēl nākas?»
«To jau nu tu pats labāk zināsi, krusttēv, cik man vēl nākas.»
«Nu saki vien tu ar; tu jau gan zini, ka man ar to rakstīšanu lāgā neveicas, varu būt pārmisījis. Pēc mana rēķina tev no manis vēl nākas simts un piecdesmit rubļu. Vai tā ir?»
«Tā jau nu ir, krusttēv,» Jēkabs atbildēja. «Bet no šitās naudas tev tak vēl kādi rubļi nāk atpakaļ.»
«Nāk atpakaļ? Par ko?»
«Ak krusttēv, tu jau nu gan zini. Par tām trim rūtīm, kuras vasarā izsitu istabas logam, dašķes no istabas augšas zemē laizdams, un par tām divām dienām, kuras nokavēju Salmiņu Jāņa kāzās.»
Sausnors atmeta ar roku.
«Ko nu, dēls, nerunā nu par tādiem niekiem, tie man sen aizmirsušies... Še labāk pārskaiti, vai te ir simts un piecdesmit.» Pie šiem vārdiem viņš uz galda gulošo naudu paņēma un nolika to Jēkabam priekšā.
Bet Jēkabs naudas neņēma un nepārskaitīja.
«Lai nu paliek i neskaitīta,» viņš sacīja. «Visas tikpat līdz neņemšu.»
«Ņem līdz, cik tu domā, ka būs vajadzīgs. Bet pārskaitīt tu viņu tomēr vari. Nauda grib, lai skaita... Kam tad tu to pārējo esi nodomājis atstāt?»
«Es ,viņu krusttēv, tev pašam gribēju atstāt,» Jēkabs atbildēja. «Es rakstīšu Pēteram, kad man naudu vajadzēs. Viņš norakstīs atbildi, un tu būsi tik labs un uzliksi to ar naudu uz pasta.»
«Ja jau nu tu man savu bagātību gribi uzticēt, - labprāt to izdarīšu.»
«Paldies, krusttēv, paldies.»
«Ko nu, dēls, ko nu! Bet, kad Pēteris no šejienes aiziet citur dzīvot -»
«Tad viņam katru reizi uz tevi jāatnāk, kad pēc naudas rakstu. Bet viņš jau no Sausnorām negrib iziet, ja tik tu viņu paturi vien.»
Sausnors pasmīnēja.
«Ko nu par nepaturēšanu, Pēteris ir lāga puika, esmu ar viņu ļoti mierā. Bet es neesmu viens no tiem kas tās lielās algas dod, un es pazīstu puišu dabu: pasola viņam kāds cits saimnieks kādu rubli vairāk nekā vecais - viņš aiziet.»
«Ir jau tiesa. Bet Pēteris šitāds tekulis nebūs, krusttēv... Bet tev gan man kas jāapsola, krusttēv.»
«Nu kas tad?»
«Ka tu Pēteri tā pat mācīsi un, kur vajadzīgs, pierāsi, kā mani esi mācījis un rājis. Viņa veči jau man vien par viņu bēdā.»
«Ja jau nu viņš gribēs klausīt vien, slikta jau viņam nemācīšu,» saimnieks sacīja.
«Par to nebēdā, krusttēv. Ak krusttēv, vai es tagad tas cilvēks būtu, kas esmu, ja nebūtu tevī klausījies?»
«Man prieks, ka esi atzinis, ka tavu labu esmu gribējis,» Sausnors atteica. «Esmu lūkojis tev būt labs saimnieks, jo tu man esi bijis ļoti labs puisis. Lai Dievs tev palīdz uz priekšu!»
«Ak krusttēv, kā lai tev pateicos par visu to labo, ko tu man šos gadus parādījis!» Jēkabs kustināts izsaucās un piecēlās. «Nemūžam gan to neaizmirsīšu!»
Saimniece apturēja ratiņu.
«Jā, no savas puses es jau tev arī nekā cita nevaru vēlēt kā tikai labu vien,» viņa runāja. «Tiku jau vienādiņ krusttēvam teikuse: otra tik paklausīga puiša kā Jēkaba mums vēl nav bijis... Neslinkoji jau vis tā kā Bērtulis... Lai Dievs tev palīdz sveikam un veselam izdienēt zaldātus un sveikam un veselam pārnākt mājā!» Viņa gribēja atkal uzsākt vērpt, bet asaras tai sāka plūst no acīm, tā aizsedza ģīmi un raudāja.
Jēkabs gribēja viņai atbildēt bet rīkle tam bij kā aizžņaugta. Šo abu veco mīlestība, kuriem bez izprecētas meitas citu bērnu nebij, viņu tā kustināja un viņā sacēla tik lielas žēlabas pēc tiem, ka viņš nolaidās atpakaļ krēslā, nodūra galvu un sāka šņukstēt.
«Jūs esat par daudz, par daudz labi pret mani,» viņš sacīja.
Tad brītiņu neviens nekā neteica, istabā tikai pulksteņa tikšķēšana un apspiesta šņukstēšana vien bij dzirdama.
«Saņemies!» Sausnors sacīja, piecēlās un piegāja pie Jēkaba. «Saņemies!» Viņš tam uzsita viegli uz pleca. «Šķirties ir grūti, kad atkal redzēsimies, tad priecāsimies.»
Jēkabs noslaucīja acis un piecēlās.
«Tad mūsu noruna paliek spēkā,» viņš sacīja un griezās uz durvju pusi.
«Pagaidi vēl drusciņ,» Sausnors runāja, pacēla uz galda gulošo grāmatiņu un paņēma no grāmatiņas apakšas piecrubļu gabalu. «Še ņem to, dēls, ceļa naudai,» viņš pielika, Jēkabam naudas gabalu sniegdams, «labprāt tev būtu vairāk devis, bet tu jau gan pats zini, kādi man tagad tie gadi.»
Jēkabs saņēma naudu un nobučoja devēja roku.
«Sirsnīgi pateicos, krusttēv!» viņš sacīja. Un, līdzīgā vīzē saimniecei pateicies, viņš izgāja no istabas.
Saimniece nopūtās dziļi.
«Nudie, man tā vien ir ap sirdi, kā kad manas pašas bērnam būtu jāaiziet,» viņa norunāja un sāka atkal vērpt.
«Jā, man arī nav savādāk,» saimnieks atteica, paņēma naudu un grāmatiņu, gribēdams tās ielikt atpakaļ skapī.
«Vai tu jau grāmatiņu gribi nolikt?» saimniece vaicāja. «Ak, paskaties jel, - cik daudz naudas Ievai vēl nākas?»
«Kas tad bij?»
«Viņa man viendien prasīja, cik šai vēl esot iekšā, domāju ka tā grib ko pirkt.»
«Šogad lai tā visas pirkšanas domas met pie malas,» vīrs sacīja, «zinu, grāmatiņā neskatījies, cik viņa jau izņēmuse. Ievai nenākas par šo gadu vairs ne graša.»
«Ko? Ne graša? Kādām vajadzībām tad viņa to naudu jau izņēmuse?»
«Jā, to es arī īsti nemāku teikt. Bet man liekas, ka ar viņas naudu Bērtulis ārstē savu pirkstu.»
«Vai tā!» saimniece iesaucās. «Jā, jā, tā gan var būt! Ak tu tavu neapdomīgu meitenu! Aiz to tad šis vai ik pārdienas brauc uz dakteri. Kas tad nu nebraukt, kad otrs maksā... Kad man tas agrāk būtu iekritis prātā, es tak nebūtu noliegusēs, ka tu Ievai dod naudu, lai tā to Bērtuļam atgrūž. Nudie ne!... Nu tas, caur viņu ticis vaļā no zaldātiem, caur viņu arī tiks vesels, un kas būs tas lielais paldies par visu to! Vēl nav liels, ka viņš Ievas neatstāj! Gan redzēsi! Es pazīstu Bērtuli.»
«Es ar,» saimnieks atteica un ieslēdza grāmatiņu un naudu skapī. «Bet ko tur lai dara? Tā jau skaisti puiši meitu prātus māk apmānīt.»
Dienu pēc tam, kad Pēteris Jēkabu bij aizvedis uz Cēsīm, Sausnors iesauca Bērtuli savā istabā.
«Vienu vasaras puisi vakar atlaidu, jāatlaiž šodien arī otrs; sarēķināsimies, Bērtul,» viņš sacīja.
Bērtulis apsēdās uz krāsns mūra.
«Mans dienests jau nu gan ir beidzies,» viņš runāja, slimo roku veselajā ielikdams, «bet tā sarēķināšanās, tā jau nu vēl varēja i palikt. Vai tad nu man vairs liels kas nākas!»
«Daudz vai maz, cik tev nākas, tik man tev tak jāizmaksā vien būs. Tādēļ sarēķināsimies vien labāk tūliņ.»
«Nu jā, jā, varam to arī tūliņ izdarīt, kad tu gribi.»
«Cik tad tev vēl nākas?»
«Tūliņ teikšu,» Bērtulis atbildēja, iebāza kreiso roku svārku krūšu kabatā un izvilka no tās mazu grāmatiņu ar noplīsušiem vākiem. Uz priekšu un atpakaļ pa to šķirstījis un labu brīdi paklusu rēķinājis un saskaitījis viņš pēdīgi puskaunīgi sacīja: «Kā liekas, tad man tik seši rubļi vien vairs pie tevis ir iekšā.»
«Seši?» Sausnors sacīja un smīnēja.
«Vai tad vēl mazāk?» Bērtulis iesaucās. «Tad man saskaitot laikam būs misējies. Pag, pag, saskaitīšu izņemto naudu vēlreiz.» Viņš atvēra no jauna grāmatiņu un sāka atkal pa to šķirstīt.
«Nezin vai būs misējies,» Sausnors lēnām turpināja. «Arī manā grāmatiņā stāv, ka tev seši rubļi vien vairs nākas, bet tur stāv arī vēl viens mazs rēķins, kura laikam tavā grāmatiņā trūkst: rēķins par nokavētām dienām.»
«Par nokavētām dienām? Vai tad man par tām arī būs jāsamaksā, krusttēv?»
«Citādi jau nu laikam gan nepāries,» Sausnors tādā pašā lēnā, mierīgā balsī atbildēja. «Tu man nekā nedāvini, es tev nekā nevaru dāvināt... No tiem sešiem rubļiem vēl iet nost četrdesmit kapeiku par divām attirgsdienu pusdienām lielā darba laikā; divi rubļi par to nedēļu, ko tu bez darba nodzīvoji pēc tam, kad tev pirksts bij nocirsts; divi rubļi par laiku un par zirgu, ko tu nonīcināji un nobraukāji ap dakteriem, palīdzības meklēdams, un pēdīgi - trīs kapeikas par vienu mazu bļodiņu, kuru tu, kā krustmāte uzdeva, vasarā esot saplēsis. Tas būtu kopā četri rubļi un četrdesmit trīs kapeikas un tātad tev pavisam vairs nākas viens rublis ar piecdesmit septiņām kapeikām...»
Bērtulis sēdēja uz krāsns mūra, kā uz mutes sists.
«Tik viens rublis ar piecdesmit septiņām kapeikām vien,» viņš pēdīgi it kā sabijies atkārtoja, «un i to triju kapeiku par to māla lausku tu man neatlaidīsi?»
«Nē, tā ir krustmātes nauda.»
Pār Bērtuļa vaigiem pārskrēja gandrīz nemanāms sārtums.
«Nu kad ne, ne,» viņš runāja ar liekuļotu vienaldzību, «lai tad nu arī paliek. Ubagot jau to triju kapeiku dēļ neiešu.»
«Un es no tām netikšu bagāts. Bet kārtības visur vajaga. Tā ir tā lieta.»
Sausnors paņēma uz galda gulošo zīmuli un pārvilka ar to resnu strīpu savā grāmatiņā pār lapas pusi, kuras virsgalā stāvēja Bērtuļa vārds. Tad viņš piegāja pie skapja un izņēma no tā naudu.
«Še ir tava nauda,» viņš tad sacīja un uzlika to uz galda stūra. «Nāc ņem.»
Bērtulis piecēlās, piegāja pie galda, saņēma naudu saujā un iebāza to neskaitītu bikšu kabatā. «Tātad nu mēs esam skaidrībā?»
«Nu mēs esam skaidrībā. Nu tu, ja gribi, vari iet.»
Saimnieks atkal nosēdās pie galda un sāka acīm redzot bez nekāda iemesla pa savu grāmatiņu lēnām uz priekšu un atpakaļ šķirstīt.
Bet Bērtulis negāja. Brīdi galda galā klusēdams nostāvējis tas sacīja:
«Kad jau nu mēs tagad esam iesākuši runāt par šitādām lietām, tad es tev vēl kaut ko gribēju lūgt, krusttēv.»
Sausnors pacēla galvu.
«Ko tu gribēji lūgt?»
«Nu, tu jau nu gan zināsi. Pavasarī netiku piederējis ziemai rūmes - domāju, ka būs jāaiziet zaldātos. Bet, tā kā nu nebij jāaiziet, tad man vajaga vietas kur ziemu piemesties. Tu tak man, krusttēv, par ziemu dosi rūmi?»
Saimnieks aizvāza grāmatiņu, noglāstīja pāri reižu ar roku zodu un tad atkārtoja lēnām:
«Par ziemu rūmi?... Nē, Bērtul, to gan tev nevaru apsolīt.»
«Nevari?» Bērtulis pārsteigts iejautājās. «Kādēļ tad nevari, krusttēv? Lielā istaba tak diezgan liela, un es jau to rūmi arī par velti negribu: iztīrīšu tev par to kādu birkavu linu.»
«Labi jau nu tas būtu,» saimnieks atteica, «bet, ko nevaru, to nevaru. Šoziem krustmāte teicās daudz aust; kad es tevi paturu, tad stellēm nebūtu rūmes.»
«Un tad man tīšu prātu būs jāiet citur rūmes meklēt? To gan no tevis nebūtu domājis, krusttēv, ka tu tik ciets būsi.»
Sausnors paraustīja plecus.
«Domā, ko gribi,» viņš runāja, «bet citādi nevaru.»
«Kad nevari, nevari,» Bērtulis sapīcis atkārtoja un gāja uz durvīm.
Lai gan dievkalpošana jau sen bija pabeigta un lielākā daļa baznīcēnu jau aizgājuši projām, tad tomēr baznīcas krogā vēl atradās labs skaits vīru un puišu, kuri gan pie garās stoikas, gan pie maziem galdiņiem sēdēja un dzēra, gan atkal tērzēdami staigāja no kroga viena gala uz otru. Zili tabakas dūmi pildīja visas telpas un paklusa runāšana un pudeļu un glāžu skanēšana tiklab lielajā kroga istabā, kā arī mazajā blakus istabiņā sacēla neskaidru troksni.
«Ē Zariņ, vēl sešas pudeles bairīša!» kāda balss sauca iz šīs istabiņas tik dikti, ka runātāji apklusa un klausījās. «Bet labas! Velns zina, jo saldāki tavi smaidi, jo skābāks top tavs alus! Sešas pudeles bairīša un pusstopu sūrā!»
«Zivtiņu Bērtulis!» kāds kroga istabā sacīja, un, kamēr pārtrauktās sarunas atkal uzsākās, krodzenieks pasteidzās izpildīt viesa vēlēšanos un ienesa kāroto alu un šņabi blakus istabā, kur viņš tos diviem puišiem priekšā nolika uz galda.
Bērtulis nostūma uz galda stāvošo brandvīna glāzīti pie malas un pielēja alus glāzi ar brandvīnu. Tad viņš pagriezās uz citiem istabā stāvošiem puišiem.
«Ē kungi,» viņš sacīja, «kas grib dzert uz mana drauga Kājauta veselībām? Un uz viņa brūtes veselībām, kas šodien ar viņu tika uzsaukta?»
Trīs četri puiši nosēdās Bērtuļam un Kājautam līdzās pie galda.
Bērtulis pacēla lielo brandvīna glāzi, iedzēra krietnu malku un deva glāzi tālāk. Puiši dzēra, izsaukdami brūtei ar brūtganu augstas laimes. Bērtuļa sārtie vaigi metās vēl sarkanāki. Un tad Kājauts pirka, un troksnis ap galdu kļuva lielāks.
«Ē, kā dzer tie, kam nauda,» Bērtulis izsaucās, kas šad un tad jau bij izmetis kādu lielīgu vārdu, un pagriezās uz netāļu stāvošu galdiņu, pie kura divi puiši pie pudeles alus sēdēja. «Bet ko tad jūs? Sūcat kā odi no vienas pudeles pa pus dienai! Nākat šurp un iedzerat krietnu malku! Nāc, Pēterīt, vecais draugs, nāc iedzer un pārstāsti, kā manam vecam saimniekam, Sausnoru večam, klājas.»
«Dzer vien pats,» Pēteris atbildēja, «un gādā, ka tev visgarām netrūkst. Tava bagātība tikpat ātri var pārvērsties nabadzībā kā Sausnoru krusttēvs Sausnoru vecī.»
«Vai tu redzēji!» Kājauts iesaucās un pieliecās pie Bērtuļa auss: «Taisi joku un prasi par savu veco brūti, Bērtul.»
Bērtulis pamāja ar galvu, pacēla alus glāzi, izdzēra to līdz pusei, pasmīnēja un sacīja:
«Nu, ka negribi pārstāstīt, kā manam vecajam saimniekam klājas, tad tu jel man pastāstīsi, kā manai vecai brūtei iet. Dzirdēju, ka tā no Jurģiem par nedēļu tikuse no cietuma vaļā - nabadzīte, laikam gan tur dikti pārvērtusēs?»
«Paldies Dievam, jā,» Pēteris atbildēja, «viņa tagad teic Dievu, ka tas viņu no tevis atpestījis. Agrāk tā lūdza Dievu, lai tas viņu ar tevi savieno.»
«Un ko viņa saka par to, ka Bērtulis tai izgādājis cietumu? Laikam arī pateic Dievam?» Kājauts ņirgājās.
«Zināms. Par katru pārmācību Dievam jāpateic,» Pētera biedris piebilda.
«Dievbijīgi cilvēki!» Bērtulis zobojās. «Un jūs laikam atkal pateicat Dievam, ka nu jūs ar viņu varat precēties. Tādā vīzē Dievs pateicību no Sausnorām vien nevarēs veikt saņemt pretī.»
«Ko tu teici!» Pētera biedris iesaucās un pacēlās. «Vai tev kauns arī ir, tā par nabaga meitu runājot, kas tevis dēļ tik daudz cietuse!»
Bērtulis pasmējās īsi.
«Man ir gan kauns, ka tāds meitietis bijis mana brūte, kas ar cirvi tikpat veicīgi prot apieties kā kāds bende,» viņš sacīja.
«Ak par to tev tagad ir kauns,» Pēteris sacīja. «Bet kur tu toreiz biji ar savu kaunu, kad Ievai lūdzi, lai cērt?»
«Es lūdzis? Lai nu viens cilvēks paklausās! Ko šai gan tiesas priekšā citu bij teikt kā to, es pats viņai licis to pirkstu nocirst.»
«Jā, ko viņai citu bij teikt kā patiesību,» Pētera biedris sacīja. «Ja viņa būtu zinājuse, ka tu pats viņu apsūdzēsi, tad jau nu tava lūguma bez lieceniekiem nebūtu izpildījuse.»
«Tiesa gan,» Pēteris apstiprināja. «Kas to būtu domājis, ka tik lielai mīlestībai tik nejauka neģēlība stāsies pretī.»
«Pēter!» Bērtulis iesaucās un atstūma glāzi pie malas. «Sargi savu mēli! Diezgan nu mierīgi esmu noklausījies tavā muldēšanā.»
«Un es tavā,» Pēteris atbildēja un piecēlās. «Vai tu domā, ka man no taviem deviņiem pirkstiem bail? Nāc tik šurp!»
Viņš tuvojās Bērtuļam.
Bērtulis vilcinājās. Vai viņam ar garo un spēcīgo, lai gan par viņu daudz jaunāko puisi bij iesākt plūkties?
«Kraun viņam par ausi,» Kājauts Bērtuļam iečukstēja ausī, «mēs tev palīdzēsim.»
Bērtulis piecēlās un atvēzēja roku.
«Vai zini, ka likšu!»
«Licējs!» Pēteris iesaucās, satvēra atvēzēto roku, apkampa ar kreiso Bērtuli un iespieda to atpakaļ krēslā, un sakratīja to brangi. «Nu kam tad tu nu liksi!»
«Kājaut, palīdzi!» Bērtulis dvesa un ķepuroja ar kājām, tās piegrūzdams pie galda, tā ka pudeles un glāzes sāka dancot un viena pudele nokrita zemē un saplīsa.
Kājauts uzlēca stāvu un gāzās Pēteram no pakaļas virsū. Daži citi mēģināja viņam pietikt no sāniem, un nezin cik liela plūkšanās tagad nebūtu izcēlusēs, jo arī Pētera biedris devās pulkā, ja piepeši nebūtu atvērušās durvis un krodzenieks tajās parādījies.
«Kas tad še notiek?» tas iesaucās tik diktā balsī, ka visas logu rūtis nodārdēja. «Kungi! Mierā! Netaisāt nu blēņu!» Un, brītiņu nogaidījis, vai cīniņš nemitēsies, viņš devās istabā, atšķīra ar spēcīgu roku Pētera biedri no pūļa, izrāva Pēteri pašu no Bērtuļa un Kājauta rokām un izstūma abus draugus stoikas istabā, pats tiem veikli izmezdamies pakaļ.
«Kas par vieglprātību,» viņš pārmetošā balsī klusām runāja, ar vienu roku durvju kliņķi aizturēdams, ar otru sviedrus no pieres slaucīdams, «kas par vieglprātību - uzsākt ķildas ar tik lielu partiju!... Esat nu mierā, kungi, neizlaužat durvju! Tūliņ būs vaļā, tas sasodītais kliņķis atkal tā aizkritis, ka vai kalējam jāiet pakaļ!... Lūdzu, ieejat manā istabā,» viņš klusām pielika, «esat tik labi, man negribētos škandāla.»
Pēteris un viņa biedris izgāja no stoikas istabas.
«Durvis attaisi!» Kājauts kliedza un dauzīja ar dūrēm pret tām. «Attaisi, attaisi!»
Krodzenieks palaida kliņķi vaļā un iegāja pie saviem sakarsušajiem viesiem.
«Mierā, kungi, mierā; šodien ir svētdiena,» viņš sacīja un satvēra Kājautu aiz rokas, kas gribēja doties pa durvīm ārā. «Paliec še, tie jau ir projām. Bet kam tad tur tās asinis tecējušas?»
Viņš rādīja uz grīdu, kur vietvietām mazi, sarkani plankumi bij redzami.
«Mana kāja!» Bērtulis iesaucās. «Skatāties, pudeles gabali kamašu pārgriezuši un kāju arī. Vai die, nu nav labi!»
Viņš apsēdās un nomauca ātri kamašu.
«Kājaut brālīt, paskaties, vai vaina liela,» Bērtulis lūdzās, «tu zini, ka asinīs nevaru skatīties.»
Kājauts nolīkās uz zemi, nomauca zeķi un aptaustīja kāju.
«Sssss!» Bērtulis sisināja caur zobiem, aizmiedza acis un atkāra galvu atpakaļ.
«Nu nu, nu nu, neesi jau nu tik vārīgs,» Kājauts sacīja, pa ievainoto kāju viegli iesizdams. «Šoreiz tik kurpniekam vien būs darbs, dakteram nebūs. Kaķa skrāpējiens, vairāk nekas. Še mauc zeķi atkal kājā un staigā laimīgs!»
«Paldies Dievam,» krodzenieks sacīja un taisījās iet ārā, «vai varbūt vēl ko varu atnest?»
«Trīs pudeles alus,» Bērtulis sacīja, sagraizīto kamašu maukdams kājā. «Un katram vienu cigāru.»
Krodzenieks salasīja lielākos stikla gabalus un aizgāja. Puiši atkal nosēdās pie galda.
«Vai kādam no jums vēstule nav izkrituse?» krodzenieks prasīja, atkal ienākdams un pilnās pudeles un glāzi ar cigāriem uzlikdams uz galda, un tukšās pudeles noņemdams. «Zivtiņš kaut kam baltam uzlicis kāju virsū, kas tā kā vēstule izskatās.» To sacījis, viņš aizgāja ar pudelēm.
Bērtulis nolīkās un pacēla kaut ko no galda apakšas.
«Tā ir patiesi vēstule,» viņš sacīja, skatījās tās adresē un burtoja: «No-do-dama E-zer-lau-ku Ie-vai Sausnorās... Ā, kur tā vēstule cēlusēs? Tā jau ir manai vecai Ievai!»
«Viņa būs Pēteram izkrituse. Dzinējs pirmiņ prasīja Pēteram, vai šis vēl dzīvojot Sausnorās, un tad tam iedeva vēstuli,» Kājauts stāstīja. «Parādi man to... Jā, tā ir tā pate. Un vai zini, Bērtul, no kā viņa nāk? No tava drauga Jēkaba?»
Bērtulis izstiepa roku un saņēma vēstuli atpakaļ.
«To Jēkabs rakstījis.» viņš tad sacīja, «nu es arī to redzu. Es viņu atplēsīšu. Redzēsi, Kājaut, kādas jaukas lietas nu nāks gaismā. Es jau vienādiņ domāju, ka to abu starpā viss tā nebij, kā vajadzēja būt, jo šis viņai, kad vēl kopā dzīvojām, par daudz snāja pakaļ.»
Viņi atplēsa vēstuli.
«Še lasi,» tas sacīja uz Kājautu, vēstulē brīdi skatījies, «man lasīšana iet gausi, un viņš turklāt ļoti neskaidri rakstījis. Lasi priekšā!»
Kājauts paņēma vēstuli un lasīja:
«Dārgā Ieva!»
«Dārgā Ieva!» Bērtulis atkārtoja. «Tas labs iesākums - dārgā Ieva. Tāļāk!»
«Dārgā Ieva! Visupirms sveicinu Tevi ar daudz labām dienām un vēlu Tev prieku un veselību. Tu jau nu gan no Pētera būsi dabūjuse zināt, kā man līdz šim gājis, tāpat kā es no Pētera par Tevi. Viņš man rakstīja ka Tu ar Bērtuli Sausnorās vairs kopā nebūšot, jo krusttēvs Bērtuļa vairs negribot par puisi. Un viņš man vēl rakstīja, ka Bērtulis Tevi esot apsūdzējis pie tiesas.
Man iet gluži labi. Varu jau pa krieviski sarunāties. Iesākumā gan ar valodu gāja grūti un būtu vēl grūtāki gājis, ja tās jau kaut cik nebūtu pratis. Bet, lai nu gan ar visām šejienes būšanām esmu apradis, tad tomēr dažu labu reizi manī saceļas ilgošanās pēc tēvijas, pēc dārgās Vidzemītes, un dara manu sirdi neizsakāmi grūtu. Kā tak še viss, viss ir daudz savādāks nekā tur pie jums! Šejienes poļu ļaudis ir daudz muļķīgāki par vidzemniekiem un žūpo stipri. Šejienes sievieši visi nēsā pirktas drēbes un izskatās daudz neglītākas ar tām nekā latvietes ar savām pašaustām drēbēm. Un visās lietās pie šejienes ļaudīm nemaz nevalda tāda skaidrība kā pie jums.
Trīs nedēļas atpakaļ biju atvaļināts un gāju ar citiem zaldātiem ciemos strādāt. Pēc tam bij liels maņievrs, un tagad mēs atkal esam vecā vietā! Un tagad vairs nezinu nekā, par ko varētu rakstīt. Ja Tu ko gribi zināt, tad prasi vien, es uz visu atbildēšu. Ko dara vecais Sausnoru krusttēvs? Sveicini viņu no manis, sveicini arī Pēteri un saki viņam, lai viņš man drīzumā raksta.
Dzīvo nu vesela. Dievs lai jums visiem palīdz!
To raksta Jēkabs Eglīts.
Manu adresi dabūsi no Pētera.»
«Tā,» Kājauts sacīja un salocīja lēnām vēstuli, «tas ir viss, ko viņš raksta. Še!» Viņš piebīdīja Bērtuļam vēstuli, satvēra alus glāzi un dzēra.
Bet Bērtulis vēstules neaiztika. Acis aiz kauna nolaidis, tas sēdēja pie galda, un arī no pārējo puišu ģīmjiem bija redzams, ka tie ko citu bij sagaidījuši nekā to, ko bij dzirdējuši.
«Vēstules labāk nemaz nevajadzēja atplēst,» pēdīgi kāds iesacījās. «Kā lai nu to atdod Ievai, un ko lai pie tam saka?»
«Šito,» Bērtulis atteica, sagrāba vēstuli un saplēsa to. «Kas no mums tādas nieka vēstules dēļ lai paliek par pasta puisi? Kad tur vēl kas jēdzīgs būtu bijis iekšā - vai lūgums pēc naudas, vai, tad tā būtu jānodod, bet šitādas blēņas... Dzer, Kājaut, dzerat draugi, es tūliņ būšu atpakaļ.»
Bērtulis atstāja istabiņu.
«Tas tik bij neglīts darbs,» kāds cits puisis iesaucās, savu glāzi atgrūzdams atpakaļ. «Man arī brālis zaldātos. Ja kāds iedrošinātos mana brāļa vēstuli atplēst, izlasīt un tad saplēst... fui, es to citsvētdien Ievai pastāstīšu.»
Viņš piecēlās un izgāja stoikas istabā.
Istabiņā palikušie klusēdami, bet garšīgi izdzēra atnesto alu un izpīpēja savus cigārus. Tad arī Kājauts pacēlās un atstāja istabu. Viņš gribēja paskatīties, kur Bērtulis palicis.
Tas stāvēja, rokas bikšu kulēs sabāzis, uz kroga trepēm.
«Nu?» Kājauts vaicāja. «Vai jau uz māju?»
«Ko tad citu?» Bērtulis skābi atbildēja.
«Nu, nāc man līdz, iešu uz savu brūti,» Kājauts sacīja. «Nebīsties, ka tev pie tās būs garš laiks, šodien viņu teicās apmeklēt viņas māsa Mariņa. Pazīsti Mariņu? Nē?... Glīts skuķis, redzēsi gan. Nāc!»
«Iesim ar.»
Abi aizgāja pa lielceļu.
Nākošā svētdienā Ieva patieci dabūja zināt, cik nekrietni Bērtulis uzvedies. Cik mīļš tai Bērtulis agrāk bij bijis, tik riebīgs tas tai tagad bij kļuvis, tik riebīgs, ka tā atgriezās atpakaļ, kad to kādreiz pa ceļu sev pretī ieraudzīja nākam.
Viņa lūdza Pēteri, lai rakstot Jēkabam, kādu galu viņa vēstule ņēmuse, un Pēteris to izdarīja. Starp citām ziņām viņš Jēkabam arī stāstīja, ka Bērtulis Ievu ne tik vien atstājis, bet tai arī izgādājis cietumu par zināmo nelaimes darbu.
Trīs nedēļas vēlāk atbilde atnāca. Bija bieza vēstule, ko Pēteris šoreiz no dzinēja saņēma, un, atplēsis to, viņš redzēja, ka vēstulē bij otra vēstule priekš Ievas.
Ko Jēkabs viņai rakstīja?
Ieva domāja, ka Jēkabs visupirms kaut ko rakstīs par vēstuli, ko Bērtulis saplēsis, un stāstīs, kas tajā stāvējis, bet nedz par vēstuli, nedz par pašu Bērtuli viņš nerakstīja ne vārdiņa, it kā kad no visa notikuma nekā nebūtu zinājis. Viņš tik runāja par pagājušām grūtām dienām, par maldīšanos, pārsteigšanos un pārskatīšanos un ka nevarot zināt, kam par labu viss tā noticis, kā esot noticis. Lai Ieva nemaz nebēdāļoties par viņai padarīto kaunu, caur to viņa varbūt esot izglābta no lielas nelaimes. Lai arī neievērojot ļaužu smieklus, kuru jau tak nu laikam netrūkstot, gan tie apklusīšot, un lai domājat, ka bez smējējiem atkal esot citi cilvēki, kas uz Ievu turot labu prātu. Ar vārdiem: «Pēc lietus saule spīd!» - vēstule nobeidzās.
Kad Ieva vēstuli bij izlasījuse, viņa gandrīz negribēja ticēt, ka tā nāca no Jēkaba. Kur tas varēja ņemt tik jaukus vārdus, un kas to bij mācījis - viņus tik glīti salikt? Te bij par visu runāts, no kā viņas sirds bij pilna, un tomēr tādā kārtā, ka tai ne pie viena vārdiņa nebij jānosarkst. Viņai šī vēstule izlikās kā gabaliņš no sprediķa, ko tā svētdienās dzirdēja, viņa to vēlreiz lasīja no gala. Un, jo vairāk viņa lasīja, jo vairāk viņai vēstule patika. Viņa labprāt tūliņ būtu atbildējuse, ja būtu varējuse. Bet, tā kā saule jau ļoti zemu stāvēja pie debesīm, tad viņa šo darbu atlika uz nākošu svētdienu. Jo Ievai kā ikkatram, kas tikai retumiem vien spalvaskātu dabū ņemt rokā, rakstīšana neveicās, bet prasīja daudz laika, it sevišķi vēl vēstules rakstīšana, māksla, kurā Ieva savā laikā pavisam tikai vienu vai divas reizes vien bij mēģinājusēs. Tātad viņai viss pamatīgi bij jāpārdomā, pirms tā ķērās pie spalvas, un viņa to arī darīja. Cauru nedēļu tā nodarbojās, domas un teikumus galvā sakārtodama, un piecēlās svētdienas rītā labi agri, lai netraucēta varētu rakstīt.
Bet ērmoti - tiklīdz viņa papīru sev priekšā bij nolikuse, spalvu tintē iemērcējuse un «Mīļo Jēkab» uzrakstījuse, visas rūpīgi sakārtotās domas bij vējā. Viņa uzreiz tā sajuka, ka vairs nezināja, kā vēstuli turpināt. Viņa sēdēja un domāja, un tinte spalvas galā izsusēja, bet pareizās domas kā nenāca, tā nenāca. Pēdīgi tā piecēlās.
Jāpaskatās vēlreiz, ko tas Jēkabs rakstīja. Viņa izņēma Jēkaba vēstuli iz lādes un izlasīja to vēlreiz. Tad viņa atkal nosēdās uz rakstīšanu. Jēkabs viņu vispirms apsveicināja ar daudz labām dienām un vēlēja tai prieku un veselību - Ieva darīja to pašu. Tad viņa pateicās par vēstuli un stāstīja, ka tā viņai dikti dikti patikuse un ka viņa to daudz reižu lasījuse. Jēkabs runāja par pagājušām grūtām dienām, par tām viņai Jēkabam bij jāpārstāsta. Un viņa rakstīja - un, pašai nemanot, viņas sirds Jēkabam atvērās un viņa tam rādīja, cik dziļas brūces tajā bija. Esot jau tā, kā Jēkabs rakstot, ļaudis tai apsmeļoties un grūžot viņu, kamēr šī no cietuma iznākuse, pēdējā negodā. Bet, paldies Dievam, dzīvojot tak arī vēl cilvēki, kas no viņas domājot labu un to aizstāvot. Pie šiem cilvēkiem viņa tak Jēkabu arī drīkstot pieskaitīt. «Redzu, redzu, ka Tu ir svešumā man palicis tas pats labais draugs, kas še dzimtenē vienādiņ esi bijis. Paldies par to. Paldies arī par visu to laipnību, ko Tu man, še būdams, parādīji. Nedomā, ka to esmu aizmirsuse. Es to nekad nevarēšu aizmirst. Ik reizes, kad man pagājušie laimīgie laiki nāk prātā, tad arī Tu man nāc prātā ar savu labo sirdi.» Un nu, par pagājušiem laimīgiem laikiem sākot rakstīt, Ievai spalva tecēja ātrāk pār papīru, un, pirms vēl tā pate to domāja, vēstules loksnes ceturtā lapas puse jau bij pilna. Ar vārdiem «Uz priecīgu atkalredzēšanos!» Ieva nobeidza vēstuli, palika tai savu vārdu apakšā un gaidīja tinti nosusam. Tad viņa salocīja papīru, iebāza to kuvērā un aizlipināja to.
Pēteris rakstīja smukāk par Ievu, tam adrese bij jāuzraksta.
Kad nedēļa pēc vēstules aizsūtīšanas bij pagājuse, Ieva svētdienas vakarā ievaicājās Pēteram: «Nez vai nu Jēkabs manu vēstuli jau būs dabūjis?»
«Domāju gan, ka būs. Par sešām septiņām dienām viņam tā jādabū.»
Atkal pagāja nedēļa.
Un atkal Ieva uz Pēteri runāja:
«Nu gan Jēkabs manu vēstuli jau sen dabūjis?»
«Zināms, ka dabūjis.»
«Būtu arī jau varējis, ja būtu gribējis, atbildi notaisīt.»
«Par ko ne!»
«Raksti viņam šodien, Pēterīt!»
«Vēl jau nekas nav noticis. Ļai nu tas paliek uz citu svētdienu!»
«Uz citu svētdienu? Tad nu gan Jēkabam par daudz ilgi būs ko gaidīt.»
«Nekas, lai gaida vien, zaldātam ar visu jāaprod,» Pēteris jokoja.
Te kādā dienā Sausnorās ienāca dzinējs un atnesa Ievai vēstuli.
Jēkabs viņai rakstīja:
«Sirdsmīļo Ieviņ!
Es Tevi apsveicinu ar simtu; simtu labām dienām un vēlu Tev prieku un veselību! Un es Tev pateicos no visas sirds par to vēstuli, ko Tu man rakstījuse. Es Tev nemaz nevaru izteikt, kā par viņu priecājos. Vai Tu patiesi par mani tik bieži iedomā, kā Tu raksti, un uz mani turi tik labu prātu? Ja tas tā, tad es gan esmu laimīgākais cilvēks pasaulē! Ak, neņem par jaunu, ka Tev tagad atklāju savu sirdi, nevaru sava noslēpuma ilgāk paturēt krūtīs. Mīļo Ieviņ, es Tevi mīlēju no visas sirds. Toreiz, kad Tu paņēmies iet pie Bērtuļa, sāpes mani vai nožņaudza. Bet man bij kauns tās rādīt, un es savaldījos. Man bij prieks, ka bij jāiet zaldātos jo tad man nebij jāredz jūsu laime un nebij jātop par skauģi. Es apņēmos Tevi aizmirst, un man tas arī tā puslīdz izdevās. Te Pēteris man atrakstīja, ka viss pavisam savādāk noticis, nekā es domāju, un vējā bij visa mana apņemšanās. Mana mīlestība uz Tevi atkal atmodās kā pusnodzisuse uguns, kad tajā iepūš. Ak, kaut man būtu tāda spalva, ar ko izrakstīt, cik mīļa Tu man esi! Nepaiet gandrīz neviena stunda, kad par Tevi neiedomāju! Ikkatru vakaru, kad eju gulēt, Tev aizsūtu sveicinājumu un lūdzu Tevi, lai Tu man rādies sapnī.
Tātad Tu nu zini manu sirdi, un es Tevi lūdzu, neņem par ļaunu ka Tev visu to tik klaji esmu izteicis, un esi tik laba, raksti man drīzi atpakaļ, vai Tu to ņem par ļaunu. Es gaidīšu ar lielu gaidīšanu.
Dzīvo vesela!
Jēkabs.
Ak puķīt, tavu noskumšan,
Tā manu sirdi grauž;
Kad es par tevi domāju,
Tad sirds man pilna skumjības,
Ak sirsniņ, tevis dēļ,
Ak sirsniņ, tevis dēļ!
Es sen jau biju ilgojies
Ar tevi satikties,
Kad ļaudis bija teikuši,
Ka tu vairs mana nebūšot?
Ak slikta valoda,
Ak slikta valoda!
Nu liksim roku rociņā
Uz jaunu laimību.
Nei uguns, ūdens mūs var šķirt,
Ne pate baltā nāve ne,
Ko Dieviņš savedis,
Ko Dieviņš savedis!
Es Pēteram par šito lietu vēl nekā neesmu stāstījis, lai gan mēs viens otram nekā neslēpjam. Tādēļ, ja gribi, rādi viņam šo vēstuli - ja gribi, arī nerādi.»
Kad Ieva vēstuli bij beiguse lasīt, viņai tā izlikās, ka viņas krūtīs kaut kas gribētu pārtrūkt. Ak tu mans Dievs, vai tad Jēkabs visu to no tiesas rakstīja, vai viņš tik nejokoja vien? Vai tur patiesi viss tā stāvēja rakstīts?
Viņa pacēla vēstuli, gribēdama to vēlreiz lasīt. Bet te ārā dzirdēja soļus, kas klētiņai tuvojās. Ātri viņa piecēlās, piegāja pie lādes un ieslēdza tajā vēstuli.
Klētiņas durvīs Ieva sastapās ar Pēteri.
«Dzirdēju no krusttēva,, tu esot vēstuli dabūjuse,» viņš sacīja. «No Jēkaba?»
«Jā, no Jēkaba.»
«Ko viņš labu raksta?»
«Nekā daudz. Raksta, ka esot manu vēstuli dabūjis, un sūrojas, ka tu viņam nerakstot. Labas dienas no Jēkaba.»
«Paldies. Man tagad nav vaļas, bet pēcāk tu man arī dosi to vēstuli, ko izlasīt.»
«Par ko ne, varēsi jau lasīt.»
Bet, kad Pēteris vēlāk no Ievas vēstuli gribēja dabūt, tad Ieva vairs nezināja, kur tā palikuse. Kopā ar Pēteri tā izmeklēja lādi līdz pašam dibenam, bet vēstule kā bija, tā palika nozuduse.
Bārdamies par sieviešu nekārtību, Pēteris nobeidza meklēšanu.
No tā laika, kamēr Jēkabs bij aizgājis zaldātos, ziema četras reizes Sausnoru laukus bij pārklājuse ar savu balto segu un četras reizes pavasara siltie vēji to bij aizpūtuši projām; tagad atkal no jauna pļavas, meži un tīrumi metās zaļi, jautri čirkstēdami, putni lidoja ap Sausnoru ēkām, kuras rīta saules zeltainie stari apspīdēja.
Sētavi pakāris plecos, saimnieks nupat taisījās atstāt pagalmu, kad istabas durvis atvērās un saimniece no istabas izlaida nelielu, gadus septiņpadsmit vecu meiteni. Vienā rokā tā turēja krūzi ar pienu, otrā rokā baltā drēbē ietītu maizes gabalu, uz kura atkal maza bļodiņa stāvēja.
«Krusttēv!» meitene iesaucās un palika stāvam.
«Kas ir, Ieviņ?» saimnieks vaicāja arī apstādamies.
«Kur viņš ecē?»
«Pēteris?»
«Jā, man viņam jānes brokasts; bet krustmāte nezina, kur tu viņu šorīt aizstellēji.»
«Viņš ecē pie Vilka šķūņa.»
«Pie Vilka šķūņa? Ak krusttēv, es nezinu, kur tas Vilka šķūnis ir?»
«Ak tā - tu jau vēl nezini, kā kuru Sausnoru tīrumu nosauc un kur katrs atrodams. Skaties tur: jumts, ko aiz tās bērzu birzītes var redzēt, ir Vilka šķūņa jumts. Tur Pēteris ecē. Ej vien te pa celiņu uz leju, gan tad viņu atradīsi.»
«Ak tur!» meitene sacīja. «To vietu jau zinu. Esam tur ar lielo Ievu pāri reižu bijušas zāļu plūkt.»
«Nu tad jau labi,» saimnieks sacīja un aizgāja.
Veikliem soļiem mazā Ieva devās pa apzīmēto ceļu uz leju. Viņas iesarkanā galvas lakatiņa stūri plivinājās rīta vējā, un viņas jautrās actiņas zibēja, gan tīrumu pa labai, gan pa kreisai rokai, gan aizaugušo kāju ceļu uzmanīgi uzlūkojot. Kā viņa tur mudīgi un priecīgi ar nešļavu devās uz priekšu, tā izskatījās gluži kā tēlojums iz pasakas «Sarkancepurīte». Nonākuse birztiņā, meitene acumirkli apstājās. Cik jauki te tagad bija! Cik patīkamu smaršu izplatīja bērzu tikko izplaukušās dzelteni zaļganās lapiņas, un cik mīlīgi te zaros paslēpto putniņu dziesmiņas izklausījās! Gandrīz negribot, meitenes lūpas atvērās, un, atkal uzsākdama iet, tā arī uzsāka dziedāt. Iesākumā tā dziedāja paklusā balsī pa vilcienam no dažādām dziesmām, bet, jo ilgāk viņa dziedāja, jo vairāk balss pieņēmās spēkā, līdz pēdīgi tā pilnā, mīkstā balsī uzsāka: «Kur tu augi, daiļa meita, kad es tevis neredzēju?»
Piepeši viņa apklusa.
Viņa bij izgājuse birzei caur un ieraudzīja tās malā, kur tīrums iesākās, Pēteri uz ecēšas sēdam un koku pavēnī zirgus atpūtinām. Sārtums sakāpa viņas ģīmītī, tikpat ātri nozuzdams, kā nācis.
«Labrīt!» viņa sacīja. «Nu vai brokastu arī gaidīji?»
Pēteris grieza savu ūsiņu, kas tā izskatījās, kā kad tā reizē ar Jurģos sētām auzām būtu uzdīguse, un uzlūkoja pienācēju zobojošiem mirkļiem.
«Esi jau gan neredzēti daiļa meita,» viņš tad sacīja, sveicinājuma neatņemdams. «It īpaši, kad to sarkano plagu esi aptinuse ap galvu. Brīnums, ka vēl tie zirgi netrūkstas.»
Mazā Ieva atkal notvīka.
«Redz, kā tu nu atkal manus vārdus pārgriez,» viņa sacīja pārmetošā balsī, uzlika krūzi un maizes aizsaini uz otras ecēšas un nosēdās pate uz trešās. «Vai es tā dziedāju, ka esmu neredzēti daiļa meita? Es tā dziedāju, kā dziesmā stāv. Bet tu manus vārdus vienādiņ pārgriez.»
«Tā? Es pārgriežu? Ar ko tad? Nazis man vēl kabatā.»
«Lūk, vai nu tu atkal stāvu nepārgriez manus vārdus? Vai kā tad lai saku? Pārgrozi, sagrozi?... Es gan nezinu, ko tev esmu padarījuse, ka tu mani katra vārda galā izzobo.»
«Katra vārda galā!» Pēteris izsaucās, kam acīm redzot patikās kaitināt mazo brokasta atnesēju. «Lai nu kāds paklausās šos lielos, saltos melos!»
«Ak - nemaz nemeloju. Ja saku, ka tu mani katra vārda galā izzobo, tad tas nozīmē, ka tu to dari ļoti bieži.»
«Ā! Tad tu tagad tā sāc runāt kā smalki ļaudis, kuru vārdi ne vien jādzird, bet arī jātulko, reizēm pat pavisam otrādi jāsaprot. Labi. Ja tu nu man vēl kādreiz pārmetīsi, ka tavus vārdus s t ā v u pārgriežu, tad tūliņ zināšu, ka tu saki, ka to daru s ē d ē d a m s.»
«Pēter!» mazā iesaucās balsī, no kuras varēja manīt, ka lietus vairs nebij tāļu, un piecēlās ātri no ecēšas. «Nu es aizeju!»
Bet no Ievas pēkšņās piecelšanās zirgs, uz kura ecēšas Pētera brokasts stāvēja, drusku pietrūkās, ecēša pakustējās uz priekšu, un krūze ar strebjamo apgāzās.
«Vai!» meitene sabijusēs iesaucās un ķēra pēc trauka, kas uz ecēšas malu sāka velties. «Nu strebjamais pagalam! Ko nu?»
Pēteris sāka smieties.
«Tā iet, kad mazam cilvēkam par daudz liela sirds! Laime, ka vēl pate krūze nesaplīsa!»
«lešu uz māju un atnesīšu tev citu strebjamo,» mazā sacīja.
«Ej nu, neniekojies! Vienu reizi es ar i bez strebjamā varu iztikt. Ko nu tādēļ tādu gabalu iesi. Bet dzert man gan gribas. Aizej tur uz to egli, pie tās ir maza aciņa, atnes man no tās ko nodzerties.»
Meitene aizgāja.
Zobgalīgi smīnēdams, Pēteris tai noskatījās pakaļ. Tad viņš izraisīja maizi un bļodiņu no drēbes un sāka ēst.
Pēteris ar laiku bij izaudzis par lielu un spēcīgu puisi. Viņa apaļie, vēja appūstie vaigi ziedēja veselības sārtumā. viņa lūpas bij sarkanas kā zemenes, un viss viņa glītais ģīmis, lai gan tikai ar pirmajiem, mīkstajiem bārdas matiem vien vēl apaudzis, izskatījās jau diezgan vīrišķs.
Kad viņš bij paēdis un pāri palikušo maizi zirgiem izdalījis, Ieviņa pienāca ar ūdens krūzi.
«Še,» viņa sacīja un pasniedza Pēteram trauku.
Pēteris saņēma to, atsēdās atkal uz ecēšas un dzēra.
«Un še vēl kas,» mazā runāja un turēja puišam mazu - kušķīti zilu pavasara puķīšu pretī. «Paosti. Viņām gan ļoti maz smaršas, bet tā to tiesu patīkama. Še!»
Pēteris pielika krūzi otru lāgu pie lūpām.
«Ak, ko tur,» viņš tad vienaldzīgi sacīja un atbīdīja meitenes roku atpakaļ, «es no smaršām nekā nezinu. Dod to kušķi labāk manam zirgam...»
Ne vārdiņa vairāk nerunājuse, meitene iesēja tukšo piena bļodiņu drēbē, paņēma krūzi un aizgāja.
Pēc brīža Pēteris mierīgi atkal uzsāka ecēt.
Izgājuse birzei caur, Ieviņa satika Ievu - lielo Ievu, kā viņu tagad sauca, lai to izšķirtu no mazās. Ievai bij zāļu deķis uz rokas, jautrā balsī tā uzrunāja mazo:
«Nu, griezies nu atpakaļ, iesim zālēs.»
«Ej vien viena pate,» Ieviņa īsi atbildēja un gribēja Ievai aiziet garām. Bet Ieva tās nelaida.
«Nu, nu,» viņa runāja, «kas tad tev noticis, ka man šitā atbildi? Vai pie Vilka šķūņa vilku būsi redzējuse, vai?»
«Ja tur vilks nerādītos, vai tad gan to šķūni sauktu par Vilka šķūni?» Ieviņa sapīkuse atbildēja.
Ieva smējās.
«Ak tā! Jā, jā, tur šorīt visu rītu vilks bradā apkārt. Saki, - vai tev ar to vien pietika, ka viņu redzēji, vai viņš tev arī neiekoda? Parādi lūpas!»
«Ej nu, ej, Iev, kas tā par runāšanu! Jau viņš mani vienādiņ izsmej, un nu tu arī vēl sāc!»
«Vai viņš tevi nupat atkal izsmēja?»
«Kā tad. Es vairs neviena vārda nevaru izrunāt, kura viņš nepārgriež un nepārsmej. Un es tak nezinos viņam nekāda ļauna darījuse, itin nekāda...»
«Nu pagaidi, es viņu lūkošu izmācīt.» Ieva sacīja un palaida mazās roku vaļā. «Arī es jau esmu pamanījuse, ka viņš ar tevi nemaz lāgā negrib satikt, viņš citādi nemaz tāds nav bijis, kāds tagad pret tevi rādās. Bet tev arī katra vārda no viņa nevajaga ņemt par ļaunu.»
«Ak, es jau to arī nemaz nedaru, man tikai gribētos ar visiem mājas cilvēkiem saticīgi dzīvot.»
«Nu pagaidi,» Ieva atkārtoja un iegāja birzē.
Klusēdama meitene devās uz māju.
Nonākuse tīruma malā, Ieva apstājās un sagaidīja Pēteri, kas uz tīruma otru malu bij aizbraucis. Vienaldzīgi acis apkārt laizdama, tā piepeši gandrīz sev pie kājām ieraudzīja mazu kušķīti zilu puķu. Viņa nolīkās, pacēla pušķīti, nopūta no zilajiem ziediem putekļus, kas uz tiem bij uzmetušies, un paturēja kušķīti rokā.
Tiklīdz Pēteris, zirgus apgriezis, Ievu ieraudzīja, viņš paplīkšķināja ar pātagu, lai zirgi ātrāki ietu, tie sāka rikšot, un Pēteris teciņus nonāca pie Ievas.
Kad ecēšu brākšēšana bij apklususe, Ieva sacīja:
«Kad tu, Pēterīt, būtu zinājis, ko ar tevi runāšu, tad tu vis tik ātri nebūtu šurp atsteidzies.»
«Tad jau ar mani gribēsi krietni vai bārties, vai? Nu nāc nosēsties papriekšu še uz ecēšas un tad runā.»
«Lai nu paliek sēdēšana, nav daudz vaļas, jāiet zālēs... Es tikai tev, te garām iedama, gribēju ieprasīties, kādēļ tu vienmēr pret mazo Ievu tā izturies?»
«Kā tad es izturos?»
«Nu tā - parupji.»
«Parupji?» Pēteris raustīja plecus. «Es nezinu...»
«Bet es zinu. Esi drusciņ laipnāks pret viņu.»
«Ā! viņa laikam mani nupat pie tevis apsūdzējuse... Skaties!... Nu ne tik!»
«Tā,» Ieva sacīja, izlikdamās ļoti nopietna. «Klausies, Pēter! Ja tu no šīs dienas pret mazo Ievu tāpat neizturēsies kā pret lielo Ievu, tad lielā ar tevi no šīs stundas naidā... Bez tam rakstīšu arī vēl Jēkabam, kā viņa draugs pārvērties.»
Pēteris nolaida acis.
«Vai tu nu tīri tāda būsi!»
«Redzēsi gan!»
Puisis bakstīja ar pātagas kātu zemi.
«Mājas cilvēkiem vajag saticīgi dzīvot,» Ieva sacīja un piegāja pie Pētera klāt. «Še ņem šos ziediņus kā algu par gaidāmo labošanos,» tā piebilda smīnēdama un pasniedza tam zilo puķu kušķīti.
Pēteris paņēma kušķīti un ieoda tā smaržu. «Bet vai tu pate šitās puķes esi plūkuse?» viņš uzreiz neuzticīgi jautāja.
«Pate plūkuse? Tu brīnums, kas tad cits priekš manis lai plūca, ja pate to nedarīju!»
«Nu jā - tad še piespraud man viņas pie krūtīm.»
«Ej, ej! Ecētājs ar puķu pušķi pie krūtīm, tas tikai jauki izskatīsies... Bet kā tu gribi...»
Ieva paņēma kušķīti un piesprauda to jaunekļam pie krūts.
«Paldies!» Pēteris sacīja, ātri novērsdamies no Ievas, paplikšķināja ar pātagu, un zirgi sāka vilkt.
Kad vēlāk Pēteris krusttēvu uz tīruma redzēja uznākam, viņš apturēja zirgus un iebāza puķes svārku kabatā...
Mājā pārnākuse, mazā Ieva atrada čigānieti ar trim bērniem pagalmā sēdam. Bērni, kas jau ap visiem mājā bija izubagojušies, aplenca pienācēju, lūgdami, lai tiem ko dodot.
«Ko tad lai jums dodu?» Ieviņa prasīja, traukus ķēķa priekšā uz sola nolikdama.
«Dod, meitiņ, mamzelīt, kādu vecu kreklu, kādu jakiņu, kādus vecus bruncīšus, kādu lakatiņu...» lielā čigāniete lūdzās. «Visu saņemšu, par visu pateikšos.»
Ieviņa aplaida acis apkārt, vai tās kāds neredzēja. Acumirklī neviena nebij sētā. Ātri tā norāva sarkano lakatiņu no galvas.
«Še ņem!... Bet ej tūliņ projām!»
Čigāniete piecēlās un paķēra lakatiņu.
«Paldies, meitiņ, paldies!» viņa sacīja. «Lai Dieviņš tev dod prieku, veselību, kungs debesu tēvs... Nebij ar manam maziņajam ko siet ap galvu. Lai Dieviņš tev dod labu, skaistu vīru, tādu brangu kā - -»
«Ej nu vien, ej!» mazā pārtrauca laimes vēlētāju, un tā aizgāja.
Sausnorās gulēja dienvidu.
Lielā kļava pavēnī snauda pāris puišu, pusdikti krākdami. Meitas un sievas atdusējās istabā, kuras durvis stāvēja plaši vaļā. Arī puišu klētiņas durvis bij vaļā, bet še negulēja, bet strādāja. Muguru atgriezuse pret lādi, kuras sienas visādām dīvainām puķēm bij rotātas, Ieva sēdēja uz zema, garena benķīša un šuva.
Viņa. galvu bij pacēluse, kreisās rokas pirksti turēja adatu pret gaismu, kamēr labās pirksti adatas acī vēra diegu, kad durvīs parādījās vīrieša stāvs un ienāca klusām klētiņā.
Ieva paskatījās ienācējā.
«Tu vēl neguli, Pēter?» viņa sacīja, rokas nolaizdama klēpī. «Tu brīnums! Vai tad tu nemaz vairs negribi iet dienvidū? Cik dienu jau nu nebūs, kamēr tu šitā staiguļo apkārt? Vai tev kāds miegu nozadzis ko?»
«Varbūt,» puisis atbildēja, nosēdās uz mazas lādītes un apņēma ar savām cietajām, saulē nodegušajām rokām ceļagalu. «Bet tu jau arī neguli.»
«Es? Ko nu par mani! Veciem cilvēkiem jau tā nenāk miegs kā jauniem.»
«Veciem cilvēkiem. Ekur vecene!»
«Tak krietni vecāka par tevi.»
«Nu cik tad?»
«Cik vecs tad tu esi?»
«Nupat kā iegāju divdesmit pirmā gadā.»
«Un es drīzi būšu divdesmit pieci gadi veca. Redzi, salīdzinoties ar tevi, drīkstētu gan saukties par vecu.»
Pēteris purināja galvu.
«Nedrīksti vis,» tas sacīja. «Tu jau nemaz neizskaties vecāka par mani.»
«Ej nu, ej, tas varbūt tik tev tā izliekas.»
«Kādēļ tad lai man tā izliekas?»
«Tādēļ -» meita stomījās - «tādēļ, ka tu mani ik dienas redzi. Cilvēki, kas kopā dzīvo, tā aprod viens ar otra ģīmi, ka pēcgalā vairs nevar pareizi nosacīt nedz viņu vecumu, nedz viņu smukumu. Un mēs ilgi kopā esam dzīvojuši.»
Viņa uzsāka šūt, un Pēteris brīdi glāstīja savu ceļagalu.
«Jā,» viņš tad sacīja, «mēs pie krusttēva ilgi kopā esam sadzīvojuši.»
«Krusttēvs ir labs saimnieks.»
«Un mēs laikam labi dienestnieki.»
«Laikam gan. Bet ej nu tagad dienvidū, Pēter.»
«Gan jau aiziešu... Mēs pa šo garo laiku labi esam iepazinušies,» Pēteris runāja.
«Nu tak jau, tak jau.»
«Esam arvienu ļoti saticīgi dzīvojuši.»
«Kā tad - bet nu gan tev jāiet dienvidū, Pēter.»
«Gan jau aiziešu... Ieviņ, laid man tur uz tā benķīša tev nosēsties līdzās.»
«Sēdi vien turpat, kad tu uz benķīša sēdēsi, tad nevarēšu šūt.»
«Šūsi citā reizē,» Pēteris sacīja, piecēlās un nosēdās uz benķīša.
«Sargies, ieduršu ar adatu,» Ieva sacīja un šuva tālāk.
«Nu nu, nu nu, vai nu jau tik neuzmanīga būsi!»
«Sargies, duršu,» Ieva brīdināja.
Pēteris satvēra Ievas roku. «Nu, vai nu arī vēl dursi?»
«Jā, kad tu tā dari, tad vairs nevaru šūt, bet laid nu manu roku vaļā, tūliņ būšu gatava, un tad palūkosim, vai aproces nav par īsām.»
Pēteris palaida roku vaļā un aptaustīja audeklu. «Tas būs ļoti smalks krekls,» viņš sacīja. «Kam tu to šūn, tas jau puisieša krekls.»
«Tā,» Ieva runāja, pavedienu noraudama un jautājuma neievērodama. «Un nu dod šurp roku.»
Pēteris uzlika kreiso uz Ievas krēpja.
Ieva apņēma locītavas vietā krekla piedurknes aproci un aizpogāja to.
«Gluži kā nomērīta,» viņa teica un gribēja aproci atkal atpogāt. Bet pogas caurums bij mazs un vēl neiestaipījies, un viņa pogāja un pogāja ar abu roku pirkstiem un nevarēja aproces atpogāt. «Netrīsini tak nu tās rokas tā!» viņa sacīja.
«Es jau nemaz netrīsinu,» Pēteris atbildēja un pārtrauca viņas pūles caur to, ka tas savu labo uzlika uz viņas abām rokām. «Ieviņ!»
«Vai brālīt, nekavē nu manis velti. Ņem nu roku nost, lai varu aproci atpogāt, dienvidus laiks būs drīzi pagalam, jāiet atgulties.»
«Gan jau aiziesim... Ieviņ, klausies, es tev ko teikšu.»
«Nu saki.»
«Tu man ļoti patīc.»
«Ej nu, ej!» Ieva pasmīnēja un nosarka.
«Tu man patīc, un es tevi ļoti mīlēju.»
Pēteris klusēja mazu brītiņu.
«Precēsimies,» viņš sacīja klusā, kaunīgā, lūdzošā balsī un lika savai rokai noslīdēt no viņas rokām.
Ieva lēnām atpogāja kreklu un uzsvieda to uz lādes vāka. Tad viņa satvēra Pētera roku, kas arvienu vēl gulēja uz viņas klēpja.
«Neprecēsimies vis, brālīt,» viņa atbildēja mīkstā, laipnā balsī, roku viegli spiezdama.
«Ko?»
«Neprecēsimies vis.»
«Nē? Kādēļ tu negribi?» viņš jautāja.
«Tādēļ, ka esmu priekš tevis par vecu.»
«Par vecu! Apprecējas par tevi daudz daudz vecākas meitas ar tikpat jauniem puišiem kā es.»
«Un top pašas nelaimīgas un padara savus vīrus nelaimīgus.»
«Ne ik reizes.»
«Gandrīz ik reizes. Jauns ar jaunu, vecs ar vecu - citādi neiet lāgā.»
«Bet tu tak nemaz vēl nevari pieskaitīties pie vecajām,» Pēteris runāja.
«Priekš t e v i s esmu par vecu. Priekš tevis būtu par vecu, i kad tik vienu gadu par tevi būtu vecāka.»
Pēteris atsvabināja savu roku no Ievas rokām un atspieda tajā galvu.
«Tu manis negribi,» viņš sacīja un nopūtās grūti, un tad klusēja brīdi.
Ieva piecēlās, pacēla lādes vāku un ielika gatavo kreklu lādē, un aizslēdza to. Pēteris lūkojās bēdīgi zemē.
Ieva piegāja pie viņa.
«Neizskaties nu tāds bēdīgs, kā kad tev nelaime būtu notikuse. Tu tak no nelaimes esi ticis vaļā,» viņa runāja uzjautrinošā balsī. «Pēc neilga laika tu, pašos ziedu gados stāvēdams, atrastos pie sakrupušas vecenes sāniem. Tad draugi tevi sāktu pārsmiet, ka esi savu vecomāti apprecējis. Un tad tu ietu krogā savas nepatikšanas slīcināt. Mājā pārnācis, tu no manis dzirdētu, ka tev brandvīna, un es no tevis, ka man zemes smaka klāt, un tad mēs abi sāktu ķildoties.»
«Pie mums vis tā nebūtu, kā tu saki,» Pēteris piebilda klusām un pussāpīgi.
«Kādēļ pie mums tā nebūtu?»
«Tādēļ, ka tevi mīlētu i tad, kad tu patiesi pārvērstos par sakrupušu veceni, kā tu saki.»
«Ak mīļais, kā tu tā vari teikt! Ikkatrs, kas precējas, šitā domā. Bet paskaties vien, kā tie nevienādie pāri dzīvo.»
Pēteris klusēja brīdi.
«Tu manis nemīlē, tas ir viss; runā, kā gribi,» viņš tad sacīja spītīgā balsī.
«Pēter!» Ieva iesaucās tik sirsnīgi un turklāt tik pārmetoši, ka Pēteris nodūra galvu. «Kā lai tev to parādu, ka man esi gan mīļš?» Viņa uzlika labo roku uz Pētera pleca un pielika kreiso pie viņa zoda, viņa galvu drusku paceldama uz augšu, paskatījās viņa nosarkušajā ģīmī, viņa skaistajās, šķīstajās acīs - noskūpstīja piepeši viņa lūpas un izgāja ātri no klētiņas.
Slaikais puisis atzvila kā bezspēcīgs pret skapi. Viņš sakoda zobus un aizknieba acis - viņš, kas nupat tikko nebij kļuvis par brūtganu, viņš nedrīkstēja raudāt.
Būtu tak drīkstējis. Pirmai mīlestībai katram brīv noraudāt pakaļ.
Sausnorās viss gāja savu parasto gaitu tāļāk. Neviens nedabūja zināt, cik svarīgs jautājums no Ievas un Pētera bij ticis pārrunāts un izšķirts. Ieva savu izturēšanos pret Pēteri ne par matu nepārgrozīja, un, kad Pēteris arī tūliņ pa vecam ar Ievu nespēja saieties, tad tas nevienam neiekrita acīs, jo neviens tik uzmanīgi abu neuzlūkoja.
Ka Ieva viņa neprecēs, no tā Pēteris cieti bij pārliecināts, bet ne tik cieti no tā, ka viņa to tik tādēļ vien bij atraidījuse, ka tā domājās priekš viņa esam par vecu.
Greizsirdīgi viņš pārraudzīja Ievas izturēšanos pret katru puisi, ar kuru tā satikās. Pret vienu viņa izturējās laipnāki, pret otru nelaipnāki, bet ne pret vienu tā, ka Pēteris būtu varējis domāt: to viņa mīlē. Vissirsnīgāk tā vēl izturējās pret viņu pašu. Tātad viņš pēdīgi nāca pie pārliecības, ka Ieva viņu patiesi vienīgi atraidījuse aiz domām, ka viņi nederot kopā.
Un tomēr viņš maldījās!
Var būt, ka Ieva to, ko Pēteram bij teikuse, bij runājuse aiz dziļākās pārliecības, bet tai bez starpības viņu vecumos vēl bij otrs iemesls, kādēļ tā Pēteri bij atraidījuse. Viņa bij apsolījusēs - Jēkabam.
Toreiz, kad viņa ar Jēkabu bij dzīvojuse Sausnorās, viņa bij cita brūte bijuse. Viņa maz bij ievērojuse, kā Jēkabs pret viņu izturējies. Tikai kad tas viņai par savu mīlestību bij rakstījis, no viņas acīm bij nokrituse kā saite. Viņa bij pārdomājuse, ko Jēkabam atbildēt, un bij to rakstījuse, ko bij sajutuse: sirsnīgu pateicību par tik mīļiem vārdiem. Uz to Jēkabs bij atbildējis vēl dedzīgākiem un drošākiem mīlestības apgalvojumiem, vēstule bij mainījusēs ar vēstuli, līdz pēdīgi Ieva Jēkabam bij rakstījuse: «Būšu tava...» Tā vējš tikām nes dzirkstis no vienas degošas ēkas uz otru, vēl no uguns neaiztiktu, kamēr abas liesmās...
Kad Ieva Jēkabam bij rakstījuse, šī neesot viņa vēstuli ar to dziesmiņu Pēteram rādījuse, tad Jēkabs viņai bij atbildējis, labāk esot arī tā, gan Pēteris vēlāk, kad šis būšot no zaldātiem pārnācis mājā, visu dabūšot zināt. Bet, tā kā Ieva Pēterim katru reizi, kad tas kādu Jēkaba vēstuli vēlējās lasīt, nevarēja atbildēt, ka tā izputējuse, viņa bij Jēkabu lūguse, lai šad un tad kādu vēstuli rakstot, ko arī Pēteram varot rādīt, vai lai to, kas Pēteram slēpjams, uzrakstot uz sevišķas zīmītes. Tā tad nu arī Jēkabs bij darījis, un Pēteram sava drauga mīlestība bij palikuse noslēpums.
Bet šis noslēpums nāca gaismā.
Kad Ieva kādā svētdienas rītā, pārkrāvuse savu lādi un uzkopuse puišu klēti, tajā atkal ienāca ar klēpi bērzu lapu, lai tās tur izkaisītu, tad uz savas lādītes sēdēja Pēteris, galvu nodūris, mazu aprakstītu papīra lapiņu rokā.
«Ko tu tur lasi?» Ieva ievaicājās un sāka lapas pa klētiņu izkaisīt.
Pēteris neatbildēja.
«Ko tu tur lasi?» Ieva atkārtoja, izgrāba pēdējās lapas no priekšauta un uzbēra tās Pēteram uz galvas.
«To es lasu,» viņš īsi atbildēja un pasniedza Ievai zīmīti. «Jūs viltīgie cilvēki!»
Ieva uzmeta acis zīmei un nosarka. Zīme bij Jēkaba rakstīta un piederēja viņai.
«Vai!...» viņa kaunīgi iesaucās. «Kur tu šito papīriņu ņēmi?»
«Zadzis jau viņa neesmu... Tur zemē pie tavas lādes tas gulēja. Ta tad cilvēki, ta tad draugi!»
Ieva nolaida acis, saburzīja pirkstos papīriņu un cieta klusu.
«To gan no jums abiem nebūtu domājis,» Pēteris turpināja. «Tādi draugi un tik viltīgi!»
Ieva uzlika roku uz Pētera elkoņa.
«Neesi nu dusmīgs, Pēterīt,» viņa sacīja. «Es tev visu izstāstīšu.»
«Tā! Paldies! Kad tu agrāk nevarēji runāt, tagad man tavas stāstīšanas vairs nevajaga... Ej, liec mani mierā! Tad lai Jēkabam bij ko smieties, kad dabūja zināt, ka savā aklībā tevi viņam gribēju noņemt!»
Pēteris izrunāja pēdējos vārdus ļoti pikti un izgāja no klētiņas.
Ieva noskatījās Pēteram pakaļ, līdz istabas durvis aiz viņa bij aizvērušās, un tad apsēdās. «Greizsirdība pret Jēkabu viņu sagrābuse,» viņa nodomāja. «Nekas; nekas!» Lai nabags atvieglina sirdi! Kad dusmas būs pārgājušas, tad Jēkabs viņam atkal būs tāds pat draugs, kāds bijis.»
Ieva piecēlās un aizgāja Pēteram pakaļ uz istabu.
Bija brokasta laiks, un cita saime jau sēdēja pie galda, kad viņa iegāja istabā. Viņas parastā vieta bij blakus Pēteram, un tā nosēdās tam līdzās, kā kad nekas nebūtu noticis. Bet Pēteris, Ievai acu neuzmetis, atvirzījās nost no tās, cik tāļu varēdams.
Ieva tā nelikās pamanot.
«Esi tik labs, Pēterīt, nogriez man maizes,» viņa laipni sacīja, «rnan nava naža klāt...» Viņa meloja, nazis tai bij kabatā.
«Kad nav naziņ, ēd ar nadziņ,» Pēteris strupi atbildēja un ēda tāļāk. Pēc brīža viņš piecēlās no galda un aizgāja. Viņš vēl nevarēja būt paēdis.
«Kas tad jūsu starpā noticis?» mazā Ieva izbrīnējusēs jautāja, vēlāk ar lielo Ievu viena pate būdama. «Pirmo reizi Pēteri pret tevi tā redzu izturamies kā nupat pie galda. Vai esat bārušies?»
«Esam sanīdušies,» Ieva atbildēja.
«Jūs?»
Ievai bij jāpasmejas.
«Vai tad mums vien nekad nebūs brīv sanīsties? Diezgan ilgi saticīgi esam dzīvojuši. Bet nu gan briesmīgi esam nīdušies.»
«Kādas lietas dēļ?»
«Neprasi nu, kādas lietas dēļ,» Ieva atteica, «vai nu iemeslu priekš sanīšanās trūkums, saki man labāk, - vai man negribi palīdzēt Pēteri atkal salabināt?»
«Es? Labprāt, bet kāda nu es palīdzētāja.»
«Nu lūkot jau vari.»
«Lūkot varu. Bet kā tad lai ar viņu runāju?»
«Saki viņam, ka tev ļoti nepatīk, kad viņš ir rupjš, un ka tu pret viņu tikpat nelaipni izturēsies, kā viņš pret mani izturas.»
«Labi, teikšu viņam to.»
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
«Esi tik labs, Pēterīt, nogriez man maizes,» pirmdienas rītā Ieva, pie brokasta galda sēdēdama, sacīja uz Pēteri. «Man nazis nogaisis.»
«Kādu riecienu?» Pēteris laipni ievaicājās, pēc maizes kukuļa sniegdamies. «Plānu vai biezu?»
Lielā Ieva saskatījās ar mazo Ievu.
Mazā nosarka.
Sausnorās pļāva pēdējās auzas.
Tur, kur Ieva un Pēteris reiz bij ganījuši lopus, tur tagad garās reizēs gulēja lielas auzu kopas, tur stāvēja platas auzu gubas, glīti apkasītas un ar pārkarām noklātas. Sausnoru trīs meitas pļāva un Pēteris kopa.
Lai nu gan laiks nebij karsts un saule pa reizei aizlīda aiz padebešu klučiem, tad tomēr visu četru ģīmji bij diezgan sakarsuši un dažs sviedru piliens noritēja no viņu pierēm zemē, jo meitas steidzās, gribēdamas šodien beigt pļaušanu, un Pēteris ar kopšanu negribēja palikt pakaļ. Bet vienam nebij iespējams tik lielu auzu trijām uzcītīgām pļāvējām nokopt, un tātad nesalikto reižu skaits pastāvīgi vairojās.
«Jā, kas tad ar mani šodien īsti noticis?» viņš pēdīgi smiedamies iesaucās un pieslēja grābekli pie gubiņas, kuru nupat bij beidzis apkasīt. «Man jau, kā redzams vairs nemaz nav veiksmes. Jo vairāk steidzos, jo vairāk palieku pakaļ. Būs vai krietni jātaisa talks, vai... Iev, vai tu nenāksi talkā?»
Mazā Ieva, kuras bars Pēterim vistuvāk gāja garām, apstājās un sāka trīt savu izkapti.
«Vai es?» viņa ievaicājās. «Es nu gan neiešu. Kop vien, brāl, viens pats. Bet, ja tev varbūt krūze ūdens vai cita kāda dzēriena pie rokas, tad labprāt tev iešu palīgā viņu iztukšot. Man stipri gribas dzert.»
«Man ar. Un, tā kā tev drusciņ jaunākas kājas nekā man, tad tu gan varēji būt tik naska un aiztecēt tur uz tīruma malu, tur uz to pirmo gubiņu. Aiz tās lielā Ieva nolika dzēriena spainīti. Atnes to šurp. Kamēr tu iesi un nāksi, tamēr es aiz tevis atpūtīšos.»
Mazā Ieva pasmējās.
«Paldies par tavu labo sirdi. Bet kam tad nu man spainīti vēl nest šurp? Kamēr tu aiz manis atpūtīsies, tamēr es atkal aiz tevis nodzeršos.»
Viņa uzlika izkapti un grābeklīti uz kopiņas, iebāza vīli kabatā un sāka iet uz tīruma malu.
«Tad tu man atnesīsi ko dzert?» Pēteris vaicāja.
«Es tak tev teicu; ko darīšu,» Ieviņa atbildēja.
«Ak nu... atnes, nu atnes.»
«Nāc pats. Par ko tu pats nevari nākt?»
«Esmu par tiesu piekusis. Kam tad nu man tos soļus par velti mērīt.»
«Ej nu vien, ej viena pate,» lielā Ieva sacīja. «Spainītī paniju palika knapi vienam ko nodzerties. Tādēļ steidzies, ka pašai tiek, un nevedini vēl citus līdz.»
«Vai tā? Nu tad paliec vien, Pēter, tepat. Atnesīšu tev spainīti.» Ātriem soļiem viņa Pēteram aizgāja garām.
«Ā, gudreniece... tukšu... tad es vis negaidīšu.» Pēteris Ieviņai sāka doties pakaļ.
Ieviņa sāka skriet.
Pēteris arī...
Aizkususe meitene nonāca pie gubiņas, aiz kuras paniju spainītis stāvēja, un taisni pie gubiņas Pēteris viņu noķēra aiz galvas lakatiņa.
«Redz, ka noķēru... nu esi cieti... nu es tikpat papriekšu pie spainīša.»
Ieviņa nolaidās uz ceļiem zemē.
«Ak tu viens... saka, ka esot piekusis, un, skat, kā var skriet... Ta tad blēdis... Bet no tu nedabūsi no panijām ne pilītes.» Viņa apkampa ar abām rokām spainīša osas.
«Nē, tu nedabūsi ne pilītes,» Pēteris jautrā balsi viņai atteica pretī un arī nometās zemē. «Es esmu stiprāks.» Viņš apņēma ar savām spēcīgām rokām viņas pirkstus.
Meitenes jau sakarsušie vaigi nokrāsojās kvēles sarkanumā.
«Pēter! Panijas izlīs... nebūs ne tev, ne man... Laid nu manas rokas vaļā... nudie... Pēter...»
«Nelaidīšu... dari, ko gribi, bet bez maksas tevis tagad nelaidīšu vaļā... neparko...»
«Es kliegšu.»
«Kliedz.»
«Par tiesu kliegšu, ja roku tūliņ nelaidīsi vaļā... Skat, kādas sarkanas strīpas jau locītavās sāk celties... nudie gan...»
«Kas par strīpām... Bet bez maksas jau nu netiksi un netiksi vaļā... stāvi šitā vai līdz vakaram...»
«Nu kādu maksu tad lai tev dodu? Ņem spainīti ar visām panijām. Ņem un dzer.»
«Ā, vai nu tu man panijas piesoli, kad tās pats varu ņemt? Nē, nu man paniju vairs negribas, dzer tās pate, dod man citu ko.»
«Ko tad?»
«Mutes dod.»
Pēteris ātri izteica pēdējos vārdus, savilka sarkanās lūpas uz bučošanu un palocījās uz priekšu.
Meitene savu galvu atsita atpakaļ.
«Ujā - mutes... skat, ko viņš izdomājis... ak tu viens... Nē, nu gan... pag, puisīt, es tev gan parādīšu...»
Viņa palaida spainīša osu vaļā, atsvabināja ātri savu roku no Pētera rokas un izrāva no gubiņas kušķīti auzu.
«Vai nu vēl gribēsi, lai tev mutes dodu?» viņa sacīja un pacēla kušķīti uz sišanu.
«Zināms, citādi es t e v došu.»
«Ak tā, kundziņ? Vai tu man šitā runā?... Nu tad še tev... še tev... laid spainīti vaļā... ej projām!...» Ieviņa sita Pēteram ar auzām par plecu.
«Ak tā, meitiņ!» Pēteris iesaucās un nogrūda paniju spainīti pie malas. «Ak tu man proti sist?... Nu bez žēlastības no tevis uz vietas ņemšu sāpju naudu... kliedz vai nekliedz.»
Viņš no jauna satvēra viņas abas rokas un gribēja viņu nobučot.
«Pēter!» Ieviņa pusdikti iesaucās un nolieca galvu sāņš.
«Skat, šī man vēl grib turēties pretī... tas jau nu par velti... neatturēsies....»
Pēteris piepeši palaida meitenes rokas vaļā, apkampa to cieti un uzspieda savas karstās lūpas uz viņas lūpām.
«Tā... darīts... ak tu man vēl turēsies pretī?... Nu tad vēlreiz... ak vēl tu mani grūd projām, tad tev vēl nav diezgan... nu tad vēlreiz un vēlreiz...» Viņš meiteni ātri nobučoja vairāk reižu un tad viņu palaida vaļā. Ieviņa uzlēca stāvu.
«Ak tu viens!» viņa izsaucās puskaunīgā, pusdusmīgā balsī. «Nu gan stāstīšu krusttēvam, cik tu esi nerātns. Skaties, kā tu manus matus esi sajaucis, lakatiņu esi nosviedis zemē un priekšauts viss ar zemēm.»
Pēteris nolīkās, pacēla lakatiņu, nopurināja zemes, piecēlās un pasniedza to Ieviņai.
Ieviņa nogludināja matus, paņēma lakatiņu un apsēja to ap galvu.
«Esi gan liels palaidnis,» viņa smīnēdama bārās, «nudie liels.»
«Ej nu, ej...» Pēteris skatījās Ieviņas mīlīgajā, notvīkušajā ģīmī. Viņš pacēla cepuri, kas tam bij nošļukuse pakausī, un uzlika to taisni galvā. Tad viņš nolīkās, atvāza spainīti un pacēla to uz augšu.
«Vai dzersi?» viņš jautāja un sniedza trauku Ieviņai pretī.
«Dzeršu gan, bet dzer tu papriekšu.»
«Nē, dzer tu papriekšu. Tu tak pēc taisnības papriekšu tiki pie spainīša, tad tev arī pirmai jādzer.»
Mazā dzēra un atstāja lielāko daļu paniju Pēteram.
Bet šis tikko spainīti bij pielicis pie mutes, kad Ieviņa piepeši paklusu iesaucās:
«Krusttēvs nāk.»
«No kurienes?» Pēteris vaicāja, spainīti noņemdams no lūpām un uz visām pusēm skatīdamies.
«Tur no meža viņš nupat nāk laukā... Paldies Dievam, ka tev spainītis rokā... Dzer nu vien un neliecies viņa nemaz redzot... Dieva laime, ka viņš neuznāca, kad mēs - kad tu mani - -» nenobeigdama viņa viegliem soļiem pazuda aiz gubiņas.
Saule bij norietējuse, un rietuma pusē spīdēja sarkana vakara blāzma. Spīdums bij tik gaišs, ka tā izskatījās, kā kad pasaule aiz apvāršņa stāvētu liesmās. Sniegs uz Sausnoru ēku jumtiem bij pieņēmis mīlīgu, sārtu krāsu, un dzīvojamās ēkas logos laistījās it kā uguns. Lauku darbi šai dienai bij padarīti, lopi vakara reizi pabaroti, zirgu stallis aizslēgts, nakts klusums tuvojās. Tikai ķēķī vēl bij dzirdams mazs troksnis. Tur vēl sprakšēja uguns un klaudzēja trauki. Lielā Ieva tur mazgāja bļodas, kuras vakariņās bij tikušas lietotas. Bļodas un karotes uz plaukta uzgāzuse, viņa gribēja malkas pagales nodzēst, kad ārā suns sāka riet.
«Kas tad tur?» viņa pusdikti runāja un piegāja pie durvīm.
Suns apklusa, un Ieva klausījās. No lielceļa puses kāds nāca, klusumā soļi pa cieti sasalušo sniegu jau no tālienes bij sadzirdami. Suns atkal iesāka riet, un Ieva iegāja atpakaļ ķēķī. Brīdi viņa stāvēja pie uguns, vilcinādamās to nodzēst, un tad atkal piegāja pie durvīm. No meža malas mājai lēnām tuvojās vīrietis. Ieva skatījās noņēmusēs, lai to varētu pazīt, bet viņš vēl bij par tālu. Viņa apsauca suni un ietina salstošās rokas priekšautā. Cik laiks bija sprēgans! Sētas vidū stāvošā kļavā dikti knakšēja, tāpat istabas pakšos. Tie bija lauska spērieni, un, kas tagad ar aizturētu elpu trīs reizes ap istabu apskrietu, tas atrastu zelta cirvīti... Bet kas gan to pienācēju tādā saltumā un tik vēlu dzina no mājas laukā? Laikam tak kāda liela vajadzība... Bet kas tas tāds bija?... Vīrietis tagad jau tik tuvu bij pienācis, ka viņa drēbes varēja izšķirt. Viņam bij vienkāršs, pelēks mētelis mugurā, melna cepure galvā un zābaki kājās. Jā, bet vai tas tikai nebija zaldāta mētelis?... Patiesi, pienācējam bij zaldāta mētelis mugurā! Ieva nodrebēja, kā pieburta tā stāvēja uz vietas un skatījās pienācējā. Dievs tēvs, kā ģīmis tas bija? Tas jau patiesi bij Jēkabs, kas tur nāca! Asinis tai piepeši karsti sakāpa galvā, ātriem soļiem viņa izgāja no ķēķa, it kā gribēdama viņam steigties pretī. Bet pie istabas stūra viņa palika stāvam un iztina lēnām rokas no priekšauta. Mierīgiem, cietiem soļiem viņš nāca tuvāk, priecīgi smaidi vijās ap viņa lūpām.
«Labvakar!» viņš sacīja un vicināja sveicinādams cepuri. «Labvakar!» Viņa balss skanēja patīkami, priecīgi.
«Labvakar!» Ieva atbildēja un nesacīja vairāk nekā. Viņas sirds pukstēja tik dikti, ka viņa pate to varēja dzirdēt.
«Vai šitās ir Sausnoras?» viņš jokodamies vaicāja un sniedza Ievai roku. «Vai varēšu dabūt naktsmāju?»
«Jēkab, - tu mājā!» Ieva čukstēja un satvēra izstiepto roku. «Ak tu tētīt! Aiz to es skatījos, skatījos kas tur tāds nāk un izskatās kā Jēkabs! Un tu tas par tiesu esi! Nu labvakar, labvakar! Bet nestāvēsim še vējā, iesim tāļāk nāc istabā, būsi nosalis.» Ieva Jēkabu aiz rokas sāka vilkt uz istabu.
Bet, ticis pie ķēķa durvīm, Jēkabs apstājās.
«Tur jau arī var sasildīties,» viņš sacīja un rādīja uz krāsni, no kuras izplatījās gaišs spīdums. «Ķēķī nava neviena?»
«Nava.»
«Nu tad sasildīšos papriekšu ķēķī.»
Viņi iegāja ķēķī un, kamēr Jēkabs pievēra durvis, tikām Ieva ievēla krāsns priekšā zemu, garenu bluķīti, ko sēdēt.
Jēkabs nosēdās un izstiepa rokas pret uguni.
«Salts laiks.»
«Jā,» Ieva atteica, un aiz uztraukuma un saltuma viņas zobi dzirdami sasitās kopā. Viņa pielikās, salika krāsni pagales, lai tās labāk degtu, un gribēja atkal piecelties. Bet Jēkabs viņu viegli novilka sev līdzās uz bluķīša.
«Tev jau arī ir salt,» viņš sacīja, «sēdi tak, sildies.»
Abi izstiepa rokas un sildījās, un klusēja mazu brīdi.
«Vai neesmu ļoti pārvērties?» Jēkabs vaicāja.
Viņš Ievai piegrieza ģīmi.
«Esi jau nu gan pārvērties,» Ieva atbildēja.
«Esmu ļoti novājējis, jā?»
«Vājāks esi kā toreiz, kad aizgāji, bet ne daudz...» Ieva atvilka rokas no uguns, lai Jēkaba ģīmi labāk varētu redzēt.
«Vai jau sasilušas?» Jēkabs ievaicājās un satvēra Ievas kreiso roku. «Un kā tad esmu pārvērties?»
«Kā tad nu esi - esi izaudzējis lielas, garas ūsas.»
Jēkabs pasmējās.
Uguns padzisa, Ieva atkal drusku sāka drebēt.
«Tev jau atkal metas salt,» Jēkabs runāja, balsi nolaizdams, «būs jāiet istabā.»
«Jā, iesim.»
«Tūliņ... Bet, pirms ar citiem satiekos un sasveicinos - - Ieviņ, vai tu man nedosi tāda labvakara, pēc kāda jau sen sen esmu ilgojies?»
«Es nezinu, kāda labvakara tu vēl gribi.»
«Tu zini gan, Ieviņ.»
Jēkabs viegli aplika roku Ievai ap kaklu, lēnām Ieva pacēla galvu. Viņi skatījās viens otram acīs.
«Labvakar,» Jēkabs sacīja pusdikti.
«Labvakar,» Ieva čukstēja.
Viņi saskūpstījās. Jēkabs apkampa Ievu.
«Ak sirsniņ, es nemaz nevaru izteikt, cik tu man esi mīļa!»
Viņi piecēlās. Bet pie ķēķa durvīm Jēkabs apgriezās un vēlreiz apkampa Ievu.
«Dod man vēlreiz mutes... Paldies, ka manis esi gaidījuse, - ak, es nemaz nevaru izteikt, cik tu man esi mīļa!»
Brīdi viņi tā stāvēja tad Jēkabs Ievu palaida vaļā, atstāja ķēķi un gāja istabā.
Ieva palika ķēķi nodzēst uguni, kas atkal gaišāk bij sākusi degt. Bet, kausu ar ūdeni paņēmuse rokā, tā krāsns priekšā vilcinādamās apstājās. Viņai piepeši tā izlikās, kā kad tā uguns tur krāsnī nozīmētu viņu abu mīlestību un kā kad viņa taisītos to iznīcināt. Viņa ūdeni spainī atlēja atpakaļ, pielīkās pie krāsns, salika degošās pagales kopā, apbēra pagaļu galus ar pelniem, lai uguns nevarētu iznākt no krāsns, un tad atstāja ķēķi.
Un patiesi, tāda kā šī guntiņa, tāda joprojām bij Jēkaba un Ievas mīlestība: klusa, ļaužu acīm apslēpta, aprobežota, bet - karsta.
Laiks aiziet ātri, laimīgiem tas skrietin aizskrien. Cik ilgi atpakaļ bija, ka no Sausnorām bij aizbraukuse gara rinda laulībnieku uz baznīcu, un nu pa to pašu ceļu jau brauca kristībnieki! Cik ilgi atpakaļ bija, kad altāra priekšā divi cilvēki uz visu mūžu bij tikuši savienoti, un nu tai pašā vietā mazu brēkuli uzņēma kristīgās draudzes skaitā! Cik ilgi atpakaļ bija, kad baznīcas kroga viesu istabiņā bij tikušas noturētas jautras kāzu rumules, un nu tur ēda un dzēra jautras kristību rumules! Kā toreiz, tā arī tagad aiz galda, goda vietā uz mazā ādas pārvilktā dīvāna, sēdēja Jēkabs un Ieva, un, kā toreiz, tā arī tagad tie izskatījās kā cilvēki, kuri izdibinājuši laimes noslēpumu.
Uz galda stāvēja plāceņu nasta, siers, sviests, alus un brandvīns. Kamēr Jēkabs kūmus paskubināja tak jel drošāk ēst un vairāk dzert, Ieva pārmaiņām ar mazo Ievu uz rokām šūpoja un žužināja mazo puisīti, kas no tā acumirkļa, kad bij ticis nosaukts par Pēteri, neauklēts vairs nemaz negribēja rimt.
«Krustdēls dara gluži tāpat, kā reiz viņa krusttēvs darīja,» Sausnors runāja, kas arī sēdēja kūmu pulkā. «Pēteris piedzima Sausnorās, un es biju baznīcā, kad to kristīja. Un es atminos, gluži labi ka viņš priekš kristīšanas bija ļoti mierīgs un pēc tās dikti kliedza.»
«Tā jau saka, ka krustdēli krusttēvos atsitoties,» mazā Ieva pieminēja. «Tad jau šitais mazais Pičiņš laikam arī atsitīsies lielajā Pēterī.»
«Lai Dievs dod,» Sausnors sacīja. «Jēkab, dzersim uz šitām cerībām! Lai izaug tavs dēls par tikpat krietnu cilvēku kā tu un viņa krusttēvs!»
Glāzes visapkārt saskanēja kopā un tika iztukšotas.
«Tas bij labs laimes vēlējums,» Ieva sacīja. «Paldies, krusttētiņ.»
«Jā, tas patiesi bij labs laimes vēlējums,» kāds kūms apstiprināja, kam galva jau drusciņ bij iesiluse, «tik labs, ka tas ar alu un šņapstu nemaz nesader kopā... Īsteno krusttēv...ej atnes vīnu.»
«Jā, jā, vīnu, vīnu,» kādas divas krustmātes iesaucās, un Pēteris piecēlās un gribēja iet stoikas istabā.
«Pēter!» Sausnors sauca.
«Jā, krusttēv.»
«No manas puses arī vienu,» Sausnors Pēteram paklusu sacīja ausī.
«Labi, labi, krusttēv...» Pēteris izgāja stoikas istabā.
Še viņš savu vēlēšanos Zariņam tikko bij pateicis, kad ne visai kārtīgi un tīrīgi ģērbies vīrs, kas pie stoikas tāpat sausā sēdēja, piepeši pagriezās uz Pēteri un, laipni smīnēdams, viņam sniedza roku. Tas bija Bērtulis.
«Nu, nu, vai tik lieliski dzerat kristības? Vīnu? Hm, zināms, pirmais bērns, pirmais krustdēls. tad jau tā lieta citādi nevar iet, zināms... Labdien, Pēter!»
«Labdien,» Pēteris dzestri atbildēja, izstiepto roku neaiztikdams.
«Un cik lepni tu šodien esi noģērbies,» Bērtulis turpināja. «Gluži kā kungs. Jā, jā - vai nedzersim kādu pudeli alus?»
«Nē,» Pēteris īsi atbildēja, paņēma pudeles, kuras krodzenieks tam uz stoikas nolika priekšā, un iegāja viesu istabiņā atpakaļ. Bet viņš vēl nebij paguvis nosēsties, kad durvis no jauna atvērās, Bērtulis tajās parādījās un drošiem soļiem ienāca.
Visu acis piegriezās ienācējam, un piepešs klusums iestājās istabiņā.
«Ko tad tas te grib?» vairāk balsu čukstēja un viena iesaucās pusdikti: «Ta tad nekaunīgs!»
Bet Bērtulis šo vispārīgo izbrīnēšanos nemaz nelikās manot, mierīgi viņš piegāja pie Jēkaba, sniedza viņam roku un sacīja:
«Neņemsi tak par ļaunu, kad tev vēlēšu laimes uz mantenieka piedzimšanu. Atļausi man uz viņa veselībām kopā ar tevi izdzert glāzīti alus.» Un, pirms kāds to varēja kavēt, Bērtulis bij iesēdies Pētera vietā. «Vai ne?» viņš turpināja. «Tagad nu gan neesam sagājušies, bet, kad to lietu īsti apskatām, tad mums nav nekāda iemesla, kādēļ viens otram lai paliekam sveši. Ko man tava sieva reiz padarīja, to sen esmu aizmirsis, un tā mums nudie nav iemesla naidam. Vai ne?... Ā, cik daudz siera no mājas esat paņēmuši līdz!»
Viesiem savā starpā sačukstoties, Ieva sēdēja un skatījās stīvām acīm Bērtulī. Bet uz Jēkaba pieres dzīslas sapampa, un, kad Bērtulis netaisījās celties kājās un iet projām, viņš sacīja aizturētās dusmās drebošā balsī:
«Pateicos par tavu laimes vēlējumu, bet ko dzert tev nekā nevaru dot. Un rūmes priekš tevis, kā tu redzi, te arī nav. Es tevi tādēļ lūdzu, esi tik labs un atstāj šo istabu.»
«Nu nu, nu nu,» Bērtulis atbildēja ar neiztraucējamu mieru un palika sēdam, «vai tad nu jau tik resns esmu, ka man še vairs nav rūmes? Un dzērienu, es redzu, jums vēl ir tik daudz, ka jūs nemaz nemanīsat, kad arī es no tiem kādu pilienu sev iepilināšu mutē.»
Bet te Pēteris spēcīgi Bērtuli satvēra aiz rokas un vilka to uz durvīm. Bez pretošanās Bērtulis viņam gāja līdz.
«Ej,» Pēteris sacīja klusu, bet pavēloši un atvēra durvis. «Ej un apdzer šo uz mana krustdēla laimēm.» Viņš Bērtuļam iespieda rokā kādus sudraba naudas gabaliņus un aizvēra durvis. Tad viņš pielēja glāzi ar vīnu un pasniedza to Ievai.
Ieva pateikdamās palocīja galvu.
«Uz krustdēla un krusttēva laimēm!» viņa sacīja un izdzēra glāzi līdz pusei. Un, pamādama, lai Pēteris pieliektos, viņa klusā balsī pielika, tā ka to tikai Pēteris varēja sadzirdēt: «Un lai krusttēvs drīzi ar kādu mazu Ieviņu kļūtu tikpat laimīgs kā es ar Jēkabu!»
«Paldies, paldies.» Pēteris pateicās un nosarka, pielēja glāzi no jauna un deva to tāļāk.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Stoikas istabā izstumtais Bērtulis nemaz nelikās esam sašutis par tik noteiktu atraidīšanu no rumulēm. Paskatījies un atradis, ka viņam devīgais krusttēvs četrdesmit kapeiku bij iespiedis rokā, viņš smīnēdams tuvojās stoikai.
Pie stoikas sēdēja un stāvēja vairāk puišu. Bērtuļam pienākot, viens no tiem sacīja dikti uz citiem:
«Nu, vai neteicu, ka viņu no istabiņas trimtrallām izvadīs laukā! Bērtul, kāpēc tu pie kristībniekiem nepaliki ilgāk?»
«Ilgāk!» Bērtulis nievājoši atkārtoja. «Vai tad tur ir rūmes! Kūmām gandrīz jāstāv vienam uz otra, kur tad lai es vēl dējos! Vai mātei bērnu klēpī nosēdu?» Viņš nolaidās uz benķīša pie stoikas un pielika, galvu uz krodzenieku pagriezis:
«Korteli šņapsta un divas pudeles alus, Zariņ!»
Citkārt tik veiklais Zariņš ne kustēt nekustējās.
«Es prasu korteli šņapsta un divas pudeles alus, vai dzirdi?» Bērtulis atkārtoja.
«Nē,» krodzenieks sausi atteica. «Pirms tu manu aušu ar sudraba atslēgu nebūsi atslēdzis, tikmēr priekš tevis esmu kurls.»
Bērtulis savas četrdesmit kapeikas Zariņam iemeta rokā.
«Še! Vai tu domā, ka man nav naudas!» viņš lielījās.
Krodzenieks rūpīgi aplūkoja papriekšu vienu divdesmit kapeiku gabalu, tad otru, lika vienam naudas gabalam uz stoikas galda pāri reižu nokrist, tad otram un tad tik vēl tos iemeta kasē un nolika Bērtuļa priekšā prasīto alu un brandvīnu.
Bērtulis dzēra.
Piepeši tas sarāvās. Gar logu uz kroga durvīm aizgāja gara, kalsnēja sieva.
Ātri Bērtulis salēja vēl neizdzerto alu glāzē un iztukšoja to lieliem malkiem. Tad viņš pa stadola durvīm no istabas izsteidzās ārā.
Krodzenieks pasmējās īsi, noņēma tukšās pudeles no galda un skatījās uz otrām āras durvīm.
Pēc maz acumirkļiem tās atvērās, un stoikas istabā ienāca garā, kalsnējā sieva.
Pārlaiduse acis vispār istabai, viņa piegāja pie stoikas un sveicināja:
«Labdien, Zariņ!»
«Paldies, Mariņ!» krodzenieks atņēma.
«Vai mans virs Bērtulis arī še bij?»
«Bija gan.»
«Vai viņš dzēra ar?»
«Dzēra gan.»
«Ko tad viņš dzēra?»
«Ko nu dzēra, brandvīnu dzēra.»
«Brandvīnu! Ak tu pagāns... Par cik tad viņš dzēra?»
«Par desmit kapeikām!» krodzenieks meloja.
«Par desmit kapeikām! Dzer, ka tava rīkle zilām zēvelēm degtu!... Zariņ, še nauda - ielej man par divdesmit.»