Pēc tam kad mūsu jaunekļi un jaunavas ar Rakera, Makera un Stakera izdotām grāmatām: «Cilvēks un viņa dzimums», «Laulības gultā» un «Kas jāzin jauniem pāriem?» tā puslīdz pietiekoši sagatavoti uz laulības dzīvi, man liekas esam neatliekams laika prasījums mūsu jaunībai arī rādīt to ceļu, pa kuru tā sekmīgi var iekļūt mīlestības dārzā. Pasniedzu te tādēļ gan kāda biedra Paula fon Šēnthāna, gan mana paša pārbaudītos piedzīvojumus īsu padomu veidā, piebilzdams, ka par šo lietu drīzumā iznāks bieza grāmata divos sējumos, kur tad alfabētiski sakārtots, viss būs atronams, kas no seniem laikiem par mīlestību novērots.
Man šķiet, ir lieki izskaidrot, kas mīlestība ir. Vairums zin, ko tā nozīmē. Mīlestība ir ļoti veca, un laikam feniķieši to pārnesuši uz Eiropu. Šis jēdziens aptver daudz nozaru - par piemēru: mātes mīlestību, dzimtenes mīlestību, paša mīlestību utt, bet še ievērosim tikai to mīlestību, kura no Lapas Mārtiņa, Heines un citiem dzejniekiem ar vairāk vai mazāk talenta tikuse apdziedāta.
Runājot par vecumu, kādā mīlestībai būs nodoties, vispārēji noteikumi lāgā nav uzstādāmi. Tur jārīkojas gluži pēc apstākļiem, pēc laika, cik tā kuram atliek, un pēc sirds vajadzībām, ja tādu kāds krūtīs mana. Pie vīriešiem mīlestību atron starp 20. un 60. mūža gadu, sievieši ar viņu nodarbojas no 16. līdz 40. gadam, daži pat vēl ilgāku laiku. Taču piedzīvojumi māca, ka vēlāka nodarbošanās ar mīlestību pavisam reti sniedz panākumus.
Ja tu, mīļo lasītāj, nopietni esi noņēmies samīlēties, tad papriekš mierīgi apsver šī soļa sekas. Tikai tiem, kam no laulības nav jābīstas, tiem, kuri vārdu «precēties» bez skurām var lasīt un dzirdēt, nolemti šie nedaudzie padomi. Izmēģinātāji un diletanti lai rauga, ka tie vieni paši tiek galā.
Ja apņemšanās precēties pilnīgi nobrieduse, tad vispirms jāizmeklē cienīgs priekšmets vai, pareizāk sakot; kāda persona. Kungi (vīrieši) šim nolūkam izraugās dāmas (sievietes), un tāpat tas notiek otrādi.
Iesācējiem te tūliņ jāsaka lai tie ietiepīgi neturas pie dažādām ārējām iezīmēm, kuras tiem iepatikušās. Cik daudz gaišu matu un zilu acu draugi par piemēru caur gaišmatēm un zilacēm nav kļuvuši neizsakāmi nelaimīgi, kamēr tie brūnā vai melnmatainā sievā būtu atraduši meklēto ideālu. Silta sirds un rokas darbi ir daudz vērtīgāki nekā ārējais izskats. Bet šīs teicamās īpašības neparādās nedz viesībās, nedz teātros, nedz ballēs, un tādēļ jāmēģina tik drīz, cik iespējams, iedraudzēties taī mājā, kur dzīvo tā, kuru vēlas mīlēt. Ja šķēršļi ronas, tad pilsētās tos palaikam var novērst ar mājnieku, apkalpotāju utt. piekukuļošanu - tikai vecākiem nekā nedrīkst spiest saujā. Uz laukiem šķēršļi nekādi nebūs jāpārvar. Ja uzdomātā dzīvo kaimiņos, tad svētdienās jāaiziet vai nu pēc avīzēm, vai tabaka; ja tā uzturas otrā pagastā, tad jābrauc «zirga pirkt». (Ziemā jāuzvelk labākais kažoks, ja tāda nav, jāaizņemas.)
Pilsētā, kur bieži viens otra nepazīst, tuvošanās ir diezgan grūta lieta un prasa no vīrieša daudz viltības un apķērības. Ne visi jaunie skuķi pret vīriešiem pienācīgi prot uzstāties un tiem atvieglināt pirmo soli. Daudz jaunavu pat it kā ar lepnumu izvairās no otra dzimuma laipniem mirkļiem, it sevišķi tas notiek pie dāmām līdz 30. gadam. Vēlāk šis untums zūd. Vislabākā izdevība priekš pirmās tuvošanās iznāk pastaigājoties. Tad mīļotam priekšmetam, lai arī iz cienīga attāluma, var dot noprast, cik dziļu iespaidu tas darījis. Sekošanā nevajaga nogurt, taču cienītājs nedrīkst arī kļūt uzbāzīgs. Katrs vīrietis pats nomanīs, cik tāļu tas drīkst iet. Pārāk skaļa nokrekšķēšanās, kāsēšana vai nopūšanās nav ieteicamas, jo tāda izturēšanās lēti var kļūt smieklīga, un no tam jāsargājas.
Priekš jaunavām jāpiezīmē, lai tās ar pārspīlētu atturību nesaceļ domu, ka viņas pilnīgi nepieietamas. Caur to it sevišķi nemākuļi viegli tiek atbaidīti un aizbēg uz visiem laikiem. Katram skuķam arī ieteicams spoguļa priekšā iemācīties neuzkrītoši skatīties sāņš, lai pakaļnācēju varētu novērot. Skatu logu priekšā jāapstājas un jādara tā, it kā tur izstādītos priekšmetus aplūkotu. Pie tam iznāk neuzkrītoša izdevība satikties. Dārzos un alejās it kā nejauši cimdu vai ko tamlīdzīgu var nomest zemē. Vīrietis, kuram godīgi nodomi priekšmetu pacels un nodos «pazaudētājai». Kam tad kaut cik runāšanas dāvanu, tas viegli atradīs pāris vārdu, ar kuriem tas pirmo laipiņu metīs uz skuķa sirdi.
Jaunavai jāizliekas pārsteigtai. Bieži jau tas, kā viņa pateiksies, «atradēju» uzmudinās. Vīrietis tad tūliņ stādās priekšā, pasniedz savu vizītkarti, kurai vajaga būt neaprakstītai, it sevišķi tur nedrīkst būt uzzīmēts kaut kāds divējādi saprotams vecpuišu joks. Ja dāmas mājas numurs nav zināms, tad viņa jāpavada līdz mājai un jāielāgo, kur viņa nozūd.
Uz laukiem saimniekdēli un kalpu puiši izraudzīsies priekš pirmās tuvošanās tirgus bičkas un dažādus citus izrīkojumus. Ieteicama vieta ir baznīcu priekšnami. Kad ērģelnieks spēlē izvadīšanas gabalu, tad jauneklis baznīcēnu pūlī piespraucas izredzētai klāt un uzgrūžas tai it kā netīšām virsū. Tad viņš notvīkst, ja var, un saka: «Atvainojiet, lūdzu, - ļaudis tik nekaunīgi,» - un ar to sarunāšanās ievadīta. Skolotājiem ieteicams dibināt dziedāšanas korus, pie kuriem piedalīties tad uzlūdz iemīļoto priekšmetu. Ja spēlē teātri, tad skolotājs vai skrīveris izraudzīsies mīļotāja lomu un dos uzcerētajai pretspēlētājas lomu. Ieteicama luga šādiem gadījumiem ir «Ļaunais gars», jo tur pirmā cēlienā pēc sirds patikšanas var izķerstīties un izbučoties. Mēģinājumos šīs vietas vismaz reiz jāatkārto.
Pie kalpu puišiem un meitām izstrādājusēs tāda rīcība, ka tie, kas kopā dzīvo un viens otram patīk, izrāda šķietamu lielu nesaticību. Viņš viņu dēvē par «kārnu kazu», Kurzemē par «knīpu», viņa viņu nosauc par «medus lāci» un solās to ar «dzīvsudrabu uzspert gaisā». Bet slepenībā viņa salāpa viņa kreklus un uztaisa ik vakarus viņa vietu. Viņš turpretim siena laikā nobeidz pļaut viņas cirtienu un atnes tai svētdienās pa pusmārciņai bambaku.
Pēc šis pirmās sagatavošanās nokļūstam pie satikšanās. Tā ir tāda smalka lieta, tādēļ viņu gandrīz pastāvīgi apzīmē ar franču nosaukumu «rendez-vous» (izrunā ar aizkniebtu degunu: randē-vū). Pirmais likums te būtu tas: jāsatiekas, večiem nezinot. Pilsētās derīgas vietas ir maz apmeklētas muzejas, dārzi, bānūži. Sevišķi ieteicami ir pēdējie, jo, ja nejauši pāris nokļūst līdz bučai, tad uz perona neviens šādā rīcībā neredzēs nekā ārkārtēja.
Uz zemēm satikšanas var notikt turpat, kur pirmā tuvošanās. Tikai baznīcā jāsargājas no bučošanās. Ja pie mājām ir lapenes, tad tādas stipri ieteicamas, jo par lapenēm visi rakstnieki tik daudz rakstījuši, ka ap viņām priekš jauniem ļaudīm arvien lido tāds mīlestības svaidīts gaiss, kas ļoti paceļ jutoņu.
Zemnieku mājās puišu un meitu parastā satikšanās vieta ir klētiņā, kur meitas pa vasarām mēdz gulēt. Puišam jāsaka uz meitu, ka viņam vienam pašam salst. Ja tad meita viņam ar grābekli iedod pa pleciem vai ar mēslu sakumiem iegrūž ribās, tad tā ir zīme, ka vakarā klēts durvis būs vaļā. Šādā gadījumā tad laikam notiks bučošanās.
Cūkkūts ne zem kādiem apstākļiem nav jāizraugās par satikšanās vietu. Drīzāk tad jau govju kūts, kad svaigi pakaiši ienesti.
Še nu esam nokļuvuši pie vārīga punkta. Skūpsts - pie pilsētniekiem, buča jeb gluži vienkārši mute - pie lauciniekiem - nav iemācāma padarīšana, tur mēģināšana ir viss, studēšana nekas. Bet ar drusciņ pacietības no jaunavas puses arī iesācējs drīz vien būs ieguvis vajadzīgo vingrību.
Ja vīrietis sajūt, ka skūpsts - paliksim pie smalkākā vārda - netiktu atraidīts, viņš labo roku liegi apliek ap mīļotā priekšmeta viduci satver viņa abas rokas un ar labi nomērķētu galvas pakustinājumu tuvojas skūpstāmām lūpām. Pie tam jāaizmiedz abas acis. Tas jaunavām patīk. Skūpsta ilgums grozās pēc ikreizējiem apstākļiem. Ja «veču» nav tuvumā, tad tas droši var būt garāks.
Pilsētnieku skūpstam jābūt bez trokšņa.
Ja jaunava skūpstu dabūjuse, tad tai drusku jāatkāpjas un jāsauc: «Bet, Kārļa kungs, ko jūs darāt!» Saprotama lieta, ka jāmin kāds cits priekšvārds, ja bučotāju nesauc par Kārli. Vīrietis pēc tam satver viņas abas rokas un čukst: «Tu mana vienīgā!»
Jaunava atbild pārmetošā balsī: «Cik ļauns jūs esat!»
Un nu jaunavai ieteicams aiziet. Vīrietis turpretim viņu vēl mēģinās atturēt, izgrūzdams vairāk reižu lūgumu: «Vēl tikai vienu bučiņu (te jāsaka bučiņu, ne skūpstiņu), tu saldā!»
Šī bučiņa tad pa lielākai daļai tiek dota un ņemta, jaunavai stāvot un cepuri taisni sagrozot. Tā ir karsta un īsa. (Nevis viens, divi, trīs - bet tikai: viens!) Kad lapene atstāta, tad jaunava atkal jāuzrunā ar «jūs».
Uz laukiem parastas ir diktas un plaukšķošas bučas.
Kad meita buču saņēmuse, tad viņa iesaucas: «Ak tu pagāns!» - un dara tā, it kā tā lūpas gribētu noslaucīt. Puisis pie tam satver viņas rokas un saka: «Nav jau tik traki,» - un bučo otrreiz. Tad šī iesaucas: «Velns!» - viņš turpretim atkārto savu atbildi.
Pirmās reizēs satiekoties un bučojoties, puiši un meitas, ja arī tie saucas ar tu, viens otru lai uzrunā ar «jūs» un nelieto izloksnes, bet grāmatu valodu. «Mun», «(s», «nāču», «sāču», «m(te» un tamlīdzīgi vārdi šādos brīžos ir piedauzīgi. Tikai kad lapene, klētiņa utt. atkal atstāti, var runāt pa ieradumam.
Roku bučošana pilsētās tiek lietota tikai kā izpalīdzības līdzeklis. Ar cimdu apauta roka skūpstāma tikai vislielākā vajadzības gadījumā. Delnas pusē, pirms pogām, arvien atronas maza, plika vietiņa, uz kuras «notes brīdī» arvien var uzgrūst pa bučiņai.
Uz laukiem roku bučošana maz parasta. Sevišķi sūdu mēžamā laikā tā nav ieteicama.
Esam nokļuvuši pie grūtākās nodaļas. Jo par šās mutiskās sarunas nozari mīlētājiem gandrīz nekādi cieti priekšraksti nav dodami.
Katrā ziņā jāizvairās no politiskiem tematiem Arī ticības lietas pačalošanai nederīgas. Turpretim izteiksmei vajaga būt ļoti dzejiskai. Sarunā veikli iepīti mazi mīlestības dzejoļi jau daudzreiz veduši pie labiem panākumiem. Tikai jāzin labi, pie kāda dzejnieka iet aizņemties. Jaunavas, kas sliecas uz dekadentu pusi, jāvilina ar Eglīti, Falliju un Jākobsonu, tādas, kas valkā sarkanas blūzes vai sarkanas lentas, jāiepriecina ar Aspaziju un Raini. Niedru vai Bērziņu Ludi piesaukt te būtu tikpat daudz kā visu pazaudēt. Lauku puišiem un meitām ieteicamas tautu dziesmas iz Barona-Visendorfa krājumiem.
Uz skuķiem arvien dara labu iespaidu salīdzinājumi iz augu valsts. Tā, par piemēru, var iesākt: «Jaunkundze, jūs esat kā pumpurs!»
Ja uzrunājamā ir atraitne vai jau vecāka meita, tad jāmin kādas vecākas puķes vārds.
Vispār jārunā tikai par savām jūtām. Jāstāsta, ka pastāvīgi par viņu vien domājot un naktīs bieži par viņu sapņojot. Šie mazie meli atļauti un parasti. Jaunavas turpretim nekad nesapņo par jauniem kungiem.
Ja sarunā iestājas klusums un vīrietis nekā vairs nezin, ko sacīt, tad tas lai sagrābj izredzētās rokas, lai spiež tās pie krūts un lai atkārto: «Tu mana vienīgā! Tu mana vienīgā!» Uz laukiem puisis meitu var uzaicināt iet lauzties, pie tam ķircinādamies: «Ē, ka nu nekā nevari padarīt! E, ka nu nekā nevari padarīt!» Čalošana, ja arī neviena nav tuvumā, tiek izdarīta čukstošā balsī. Jaunava pa visu šo laiku kautri cienītāju raida projām, bet tomēr tā, ka tas netiek no vietas.
Senāk tik iecienītā ceļos mešanās mīļākās priekšā tagad tikai vairs tiek piekopta sliktās lugās uz skatuves. Ja jau nu kāds par vari šo parašu vēl grib atdzīvināt, tad lai metas arī zemē, bet īstas jēgas tur nekādas nav. Ja bikses šauras, jāpavelk uz augšu, lai ceļgali neizspiežas. Gaišas bikses zālē ceļgalu vietās paliek zaļas.
Katra jaunava drīz vien zinās sava cienītāja nolūkus un stūrēs taisni mērķim pretim. Starp citu pilsētniece ieminēsies, ka viņa savas cepures pate taisa, ka tā labprāt pate vāra ēdienus un labāk omulīgi dzīvo mājā nekā apmeklē visādas balles. Ja cienītājs jau nāk mājā, tad jānoīrē šujamā mašīna un jāstāsta, ka visas kleitas pašas taisītas. Jaunava šai laikā nekad nerādīsies bez rokas darba; pusgatavi darbi visās bodēs pērkami. Precinieka apciemojumiem nedrīkst ļaut stiepties garumā, lai jau pirms kāzām neiestājas apnikšana.
Lauku meitas šaī stāvoklī pārvēdina svētdienās savu pūru, lai puisis redz, cik audeklu baķu un deķu uzcerētajai ir. Ja pūrs tukšs, tad lādē slepeni jāiekrauj daži ar pakulām aptīti lielāki akmeņi un jāizliekas skopai. Gan tad puisis izzinās pūra smagumu. Šai laikmetā meitas nedrīkst valkāt cauru zeķu.
Jo tuvāk izšķiršanās nāk, jo mazāk brīvību jaunava izredzētam atļaus. Ievingrinājušās līgavas ar līgavaiņiem uz beigām divatā gandrīz nemaz nemēdz satikties. Tikai pie atvadīšanās vecāki un māsas nozūd, un nu līgava drīkst drusku vairāk atkust.
Pēc atvadīšanās skūpsta saderinātā tad palaikam iesaucas: «Kad tu atkal atnāksi, Kārli?» - vai «Kaut tu zinātu, kā pēc tevis ilgojos, Kārli!»
Kā jau teikts, ja precinieku sauc citādāk, tad jāmin īstais vārds un jāizvairās no pārmainīšanas.
Vīrieši, kuri palaikam jau agrāk vairāk vai mazāk mīlējuši, daudz biežāk var iekļūt šaī ķezā, un tādēļ tiem ieteicams neielāgot jaunavas priekšvārdu, bet to pastāvīgi saukt par «sirsniņu». Tas der priekš visām un aiztaupa nepatikšanas.
Ja līgava pēc atvadīšanās vēl ko grib darīt, tad tā lai nostājas pie loga un aizejošam lai vēcina ar tīru mutautiņu. Uz laukiem jaunava aizgājējam pasteidzas pakaļ un iegrūž siera kluci svārku ķešā.
* * *
Tā mēs laimīgo pāri no jūtu pirmās pamošanās esam aizveduši gandrīz līdz pašam altāram. Tur iesākas laulība, un tādēļ par mīlestību tālāk nav ko mācīt.