no kuras var dabūt zināt, kā iekārojās Ivanam Ivanovičam, par ko bija saruna starp Ivanu Ivanoviču un Ivanu Nikiforoviču un ar ko tā nobeidzās.
No rīta, tas bija jūlija mēnesī, Ivans Ivanovičs gulēja nojumē. Diena bija karsta, gaiss sauss un plūda strāvām. Ivans Ivanovičs jau bija paguvis aizstaigāt aiz pilsētas pie pļāvējiem un uz ciemu, bija paguvis iztaujāt pretimnācējus vīrus un sievas, no kurienes, kurp, kā un kāpēc, bija briesmīgi nogājies un nolikās atpūsties. Gulēdams viņš ilgi noskatīja kambarus, pagalmu, šķūņus, vistas, kas skraidīja pa pagalmu, un domāja pie sevis: «Ak kungs un dievs, kas es par saimnieku! Kā tik man nav? Putni, māja, klētis, visādi labumi, destilēts degvīns, nostādināts; dārzā bumbieri, plūmes; sakņu dārzā magones, kāposti, zirņi… Kā gan vēl man nav? … Es gribētu zināt, kā man nav?»
Uzdevis sev tik dziļdomīgu jautājumu, Ivans Ivanovičs kļuva domīgs; bet viņa acis tai laikā bija uzmeklējušas jaunus priekšmetus, pārkāpušas pār žogu Ivana Nikiforoviča pagalmā un neviļus nodevās interesantam skatam. Liesa sieva nesa laukā pamatīgi sagulējušās drēbes un karināja tās uz izstieptas virves izvēdināties. Drīz vecs mundieris ar nonēsātiem atlokiem stiepa gaisā piedurknes un apkampa brokātā jaku; aiz tā rēgojās muižnieka tērps ar ģerboņa pogām, ar kožu saēstu apkakli; baltas kazimira bikses ar traipiem, kas kādreiz gāja virsū Ivana Nikiforoviča kājām un kuras tagad varētu uzstīvēt varbūt vienīgi uz viņa pirkstiem. Pēc šām drīz izkarināja citas, kas izskatījās pēc burta A, pēc tam zilu kazaku bešmetu, kuru sev pašuva Ivans Nikiforovičs priekš gadiem divdesmit, kad gatavojās iestāties milicijā un bija uzaudzējis jau ūsas. Beidzot, kad jau, tad jau, izlika arī zobenu, kas atgādināja gaisā izslietu torņa smaili. Tad pazibēja kas līdzīgs zāles zaļuma krāsas paltraka krokojumam ar vara pogām piecu kapeiku lielumā. Aiz krokojuma bija saskatāma veste, nošūta zelta pozamentu, ar lielu priekšas izgriezumu. Vesti drīz vien aizsedza nelaiķes vecmāmiņas vecie svārki, ar kabatām, kurās varēja ielikt pa arbūzam. Viss, kopā sajaucoties, sagādāja Ivanam Ivanovičam interesantu skatu, kamēr saules stari, apņemdami vietām zilo vai za|o piedurkni, sarkano apkakli vai zelta brokātā daļu, vai arī, rotājoties uz zobena smailā gala, padarīja to par kaut ko neparastu, līdzīgu tam leļļu teātrim, kādu vadā pa ciemiem apkārt- braucoši klaidoņi, — it sevišķi, kad ļaužu pūlis, cieši kopā saspiedies, noskatās uz ķeizaru Erodu ar zelta kroni vai uz Antonu, kas ved kazu; aiz leļļu teatra čīkst vijole, čigāns trinkšķina ar rokām pa savām lūpām bungu vietā, un saule riet, un dienvidus nakts svaigā vēsma nemanot pieglaužas ciešāk pilnīgo ciema sievu svaigajiem pleciem un krūtīm.
Drīz vecene izlīda no pieliekamā, krekstēdama un stiepdama veclaicīgus seglus ar aprautiem kāpšļiem, ar nodrāztiem pistoļu ādas pārsegiem, ar pasegu, kas kādreiz bijis sārtā krāsā, zelta izšuvumiem un vara kalumiem.
«Kas par muļķa sievu!» nodomāja Ivans Ivanovičs,— «viņa vēl izstieps arī pašu Ivanu Nikiforoviču izvēdināšanai!» Un tiešām: Ivans Ivanovičs ne visai bija kļūdījies savā minējumā. Pēc minūtēm piecām uzradās Ivana Nikiforoviča satina bikses un aizņēma gandrīz pusi pagalma. Pēc tam viņa iznesa vēl cepuri un šauteni. «Ko tad tas nozīmē?» — nodomāja Ivans Ivanovičs, — «es nekad neesmu redzējis šauteni Ivanam Nikiforovičam. Ko viņš šitā? Saut nešauj, bet šauteni tur! Kam tad tā viņam ir? Bet mantiņa laba! Es sen sev esmu gribējis dabūt tādu. Man visai gribētos, kaut man piederētu šī šautenīte; man tīk pakavēt sev laiku ar šaute- nīti.» — «Ei, sieva, sieva!» sāka saukt Ivans Ivanovičs, mezdams ar pirkstu.
Vecene pienāca pie žoga.
«Kas tas tev ir, vecmāmiņ?»
«Redziet paši — šautene.»
«Kas par šauteni?»
«Kas viņu zina, kas par šauteni! Ja tā būtu mana, tad es varbūt arī zinātu, no kā tā ir taisīta; bet tā ir pana.»
Ivans Ivanovičs piecēlās un sāka apskatīt šauteni no visām pusēm un aizmirsa izteikt rājienu vecenei par to, ka viņa to izkārusi kopā ar zobenu izvēdināšanai.
«Tā, jādomā, ir no dzelzs,» turpināja vecene.
«Hm! no dzelzs. Kāpēc gan tā ir no dzelzs?» runāja pie sevis Ivans Ivanovičs. «Un vai tā sen jau panam?»
«Var būt, ka ari sen.»
«Laba mantiņa!» turpināja Ivans Ivanovičs. «Es to izlūgšos. Ko viņš ar to darīs? Vai arī iemainīšu pret kaut ko. Kas ir, vecmāmiņ, vai pans mājās?»
«Mājās.»
«Ko tad šis, gul?»
«Gul.» >
«Nu labi; es aiziešu pie viņa.»
Ivans Ivanovičs apģērbās, paņēma rokās zarainu nūju suņu atgaiņāšanai, tāpēc ka Mirgorodā tos sastop ielās daudz vairāk nekā cilvēkus, un gāja.
Kaut ari Ivana Nikiforoviča pagalms bija līdzās Ivana Ivanoviča pagalmam un varēja pārkāpt no viena otrā pār zedeņu žogu, taču Ivans Ivanovičs devās pa ielu. No šīs ielas bija jāiegriežas šķērsielā, kas bija tik šaura, ka, ja tur gadījās sastapties divi vienzirga aizjūgiem, tad tie nevarēja vairs nekur pabraukt un palika tādā stāvoklī līdz tam laikam, kamēr tos, satvertus aiz pakaļējiem riteņiem, izvilka katru pretējā virzienā uz ielas; bet kājnieks izrotājās kā puķēm ar dadžiem, kas auga abās pusēs gar žogu. Uz šo šķērsielu iznāca no vienas puses Ivana Ivanoviča šķūnis, no otras — Ivana Nikiforoviča klēts, vārti un baložu mājiņa. Ivans Ivanovičs pienāca pie vārtiem, noklaudzināja kliņķi: no iekšas sacēlās suņu reja; bet raibais bars, astes luncinādams, drīz devās atpakaļ, ieraudzījis, ka šī bija pazīstama seja. Ivans Ivanovičs pārgāja pagalmam, ko raiboja mājas baloži, kurus Ivans Nikiforovičs pašrocīgi baroja, arbuzu un meloņu mizas, vietām zālīte, vietām salauzts ritenis vai mucas stīpa, vai arī vārtījās puika nosmulētā kreklā: glezna, kādu mīl mākslinieki! Izkarināto drēbju ēna klāja gandrīz visu pagalmu un sniedza tam zināmu vēsumu. Sieva saņēma viņu ar paklanī- šanos un, pavērtu muti, palika stāvam uz vietas. Mājas priekšu greznoja lievenis ar nojumi uz divi ozola stabiem, nedrošs patvērums no saules, kas šai laikā Mazkrievijā nemīl jokot un aplej ceļinieku no kājām līdz galvai karstiem sviedriem. No tā var redzēt, cik stipra bija Ivana Ivanoviča vēlēšanās iegūt nepieciešamo lietu, kad viņš nolēma iziet.laukā šādā laikā, pārkāpdams pat savu pastāvīgo paradumu, pastaigāties tikai vakarā! Istaba, kurā Ivans Ivanovičs iegāja, bija pilnīgi tumša, jo slēģi bija aizvērti, un saules stars, iziedams caur caurumu, kas bija ierīkots slēģī, izskatījās varavīksnes krāsā un. atdurdamies pretējā sienā, zīmēja uz tās raibu ainavu ;u niedru jumtiem, kokiem un pagalmā izkarinātām drēbēm, tikai visu ačgārnā veidā. Viss tas piešķīra istabai kaut kādu brīnišķīgu pusgaismu.
«Dievs palīdz!» sacīja Ivans Ivanovičs.
«Ā! labdien, Ivan Ivanovič!» atbildēja balss no istabas kakta. Tikai tagad Ivans Ivanovičs pamanīja Ivanu Nikiforoviču, kas gulēja uz izklātas grīdsegas uz grīdas. «Piedodiet, ka es jūsu priekšā esmu kā no mātes miesām nācis.» Ivans Nikiforovičs gulēja bez itin nekā, pat bez krekla.
«Nekas. Vai jūs nosnaudāties šodien, Ivan Ņikiforovič?^
«Nosnaudos. Un jūs nosnaudāties, Ivan Ivanovič?»
«Nosnaudos.»
«Tad jūs tik tagad piecēlāties?»
«Es tagad piecēlos? Kristus ar jums, Ivan Ņikiforovič! Kā nu var gulēt līdz šim laikam! Es tikko atbraucu no lauku mājas. Skaista labība gar ceļu! brīnišķīga! Un zāle tik audzelīga, mīksta, stiebraina!»
«Gorpina!» uzsauca Ivans Nikiforovičs, «atnes Ivanam Ivanovičam degvīnu un pīrāgus ar krējumu.»
«Labs laiks šodien.»
«Nelieliet, Ivan Ivanovič. Kaut velns to parautu! Nekur glābties aiz karstuma!»
«Vajadzēja nu arī pieminēt velnu. Ek, Ivan Ņikiforovič! jūs pieminēsiet manu vārdu, bet būs jau par vēlu: dabūsiet jūs viņā saulē par dievam pretīgiem vārdiem.»
«Ar ko tad es jums pāri nodarīju, Ivan Ivanovič? Es neesmu aizskāris ne jūsu tēvu, ne māti. Nezinu, ar ko es jums nodarīju pāri.»
«Diezgan jau, diezgan, Ivan Ņikiforovič!»
«Nudien, es jūs neapvainoju, Ivan Ivanovič!»
«Dīvaini, ka paipalas līdz šim laikam vēl nenāk uz svilpīti.»
«Kā nu jūs gribat, domājiet, kā jums tīk, bet es gan jūs neesmu ne ar ko apvainojis.»
«Nezinu, kāpēc tās nenāk,» runāja Ivans Ivanovičs, it kā neklausīdamies Ivanā Nikiforovičā, «vai nu laiks vēl nav tāds… bet laiks liekas tāds, kādam tam jābūt.»
«Jūs sakāt, ka labība ir laba?»
«Lieliska labība, lieliska!»
Pēc tam sekoja klusēšana.
«Ko tad jūs, Ivan Ņikiforovič, drēbes izkarināt?» beidzot sacīja Ivans Ivanovičs.
«Jā, skaistu, gandrīz jaunu tērpu sapūdējis nolādētais ' meitietis: tagad vēdinu; vadmala smalka, brīnišķīga, tikai apgriez — un var no jauna valkāt.»
«Man tur iepatikās viena lietiņa, Ivan Ņikiforovič.»
«Kāda?»
«Sakiet lūdzu, kam jums šī šautene, kas izlikta vēdinā- šanai kopā ar drēbēm?» Te Ivans Ivanovičs pasniedza tabaku. «Vai drīkstu lūgt pagodināt?»
«Nekas, pagodiniet; es iešņaukšu savējo.» Pēc šiem vārdiem Ivans Nikiforovičs pataustījās sev apkārt un dabūja radziņu. «Kas par muļķa sievu? Tad viņa arī šauteni turpat izkārusi? Labu tabaku žīds pagatavo Soročinos. Es nezinu, ko viņš tur liek, bet tik smaržīga! Balzampīpenes mazliet atgādina. Paņemiet, pakošļājiet mazliet mutē: vai nav tiesa, līdzinās balzampīpenei? Paņemiet, pagodiniet!»
«Sakiet, lūdzu, Ivan Ņikiforovič, es visu laiku par šauteni: ko jūs ar to darīsiet? Tā taču jums nav vajadzīga.»
«Kā nav vajadzīga, un ja gadās šaut?»
«Dievs ar jums, Ivan Ņikiforovič, kad tad jūs šausiet? Ja nu pēc pastarās dienas? Jūs, cik es zinu un citi atceras, nevienas pīles vēl neesat nošāvis, un visu jūsu dabu dievs kungs nav tā ierīkojis, lai jūs šautu. Jums ir cienīga iznešanās un augums. Un kā jūs vazāsieties pa purviem, ka jūsu tērps, ko ne katrā sarunā ir pieklājīgi minēt vārdā, vēdinās pat vēl tagad? ko tad nu? Nē, jums ir vajadzīgs miers, atpūta. (Ivans Ivanovičs, kā pieminēts augstāk, neparasti skaisti runāja, ja kāds bija jāpārliecina. Kā viņš runāja! Dievs, kā viņš runāja!) Jā, jums ir vajadzīga pieklājīga izdarība. Paklausieties, atdodiet to man!»
«Kā to var! Tā ir dārga šautene; tādas šautenes tagad nekur neatradīsiet. Es vēl toreiz, kad taisījos uz miliciju, nopirku to pie turka; un tagad nu lai es pēkšņi to atdodu! Kā to var! Tā ir nepieciešama lieta!»
«Kāpēc tad tā ir nepieciešama?»
«Kā kāpēc? Un ja mājai uzbruks razbainieki … Kā tad nav nepieciešama! Ak tu kungs un dievs! Tagad es esmu mierīgs un nebaidos neviena. Un kāpēc? — tāpēc ka es zinu, ka man pieliekamajā stāv šautene.»
«Laba šautene! Bet tai, Ivan Ņikiforovič, aizslēgs bojāts.»
«Kas par to, ka bojāts? Var izlabot; būs tikai jāieziež ar kaņepju eļļu, lai nesarūs.»
«No jūsu vārdiem, Ivan Ņikiforovič, es nekādi nevaru saskatīt draudzīgu noskaņojumu pret mani. Jūs nekā negribat izdarīt manis labā par labvēlības zīmi.»
«Kā nu jūs tā runājat, Ivan Ivanovič, ka es jums neizrādu nekādas labvēlības? Kā jums nav kauna? Jūsu vērši ganās manā stepē, un es ne reizes neesmu tos apķīlājis. Kad braucat uz Poltavu, jūs vienmēr lūdzat manus ratus, un kas ir? vai es kādreiz esmu atsacījis? Jūsu bērneļi lien pāri žogam manā pagalmā un spēlējas ar maniem suņiem, — es nekā nesaku: lai spēlējas vien, ka tik nekā neaiztiek! lai spēlējas vien!»
«Ja negribat uzdāvināt, tad varbūt samainīsimies.»
«Ko tad jūs man dosiet par to?» Pie šiem vārdiem Ivans Nikiforovičs atspieda roku uz elkoņa un paraudzījās Ivanā Ivanovičā.
«Es jums došu par to rudo cūku, to pašu, ko es nobaroju tā, ka spīd. Laba cūka! Redzēsiet, ka nākamgad viņa atnesīs jums sivēnus.»
«Es nezinu, kā jūs, Ivan Ivanovič, varat tā runāt. Kam man jūsu cūka? Vai velna dvēseles aizlūgumam?»
«Atkal! Bez velna tā ir nevar iztikt! Grēks jums; nudien, grēks, Ivan Ņikiforovič!»
«Nu kā tad jūs, tiešām, Ivan Ivanovič, dodat par šauteni velns zina ko: cūku!»
«Kāpēc tad cūka — velns zina kas, Ivan Ņikiforovič?»
«Nu kā tad? padomājiet vien paši tā labi. Tā taču ir šautene, zināma lieta; un tas — velns zina kas: cūka! Ja tas nebūtu jūs, kas to saka, es to varētu uzņemt no apvainojuma puses.»
«Ko tad jūs esat novērojis sliktu cūkā?»
«Par ko tad jūs, galu galā, mani skaitāt? Lai es cūku…»
«Sēstieties, sēstieties! Es vairs ne… Lai jums paliek jūsu šautene, lai sapūst un sarūs, stāvēdama klēts kaktā — negribu vairs par to runāt.»
Pēc šiem vārdiem iestājās klusums.
«Stāsta,» iesāka Ivans Ivanovičs, «ka trīs karaļi pieteikuši karu mūsu ķeizaram.» «Jā, Pēteris Fjodorovičs man stāstīja. Kas tad tas par karu? un kāpēc tas?»
«Droši nevar pateikt, Ivan Ņikiforovič, kāpēc. Es pieņemu, ka karaļi grib, lai mēs visi pieņemam turku ticību.»
«Redz, muļķi, ko iegribējuši!» teica Ivans Nikiforovičs, mazliet pacēlis galvu.
«Nu redziet, un mūsu ķeizars tad nu pieteica viņiem par to karu. Nē, viņš saka, pieņemiet jūs paši Kristus ticību!»
«Nu ko? Mūsējie taču sakaus viņus, Ivan Ivanovič!»
«Sakaus. Tad jūs negribat, Ivan Ņikiforovič, mainīt šaute- nīti?»
«Man tā savādi, Ivan Ivanovič: jūs, liekas, esat pazīstams kā skolots cilvēks, bet runājat kā pusaudzis. Kas es par tādu muļķi…»
«Sēstieties; sēstieties. Dievs ar to! Lai tā izput; es vairs nerunāšu.»
Sai brīdī atnesa uzkožamos.
Ivans Ivanovičs izdzēra glāzīti un uzkoda pīrāgu ar krējumu. «Klausieties, Ivan Ņikiforovič: es jums došu bez cūkas vēl divi maisus auzu; jūs taču auzas neiesējāt? Šogad tikpat jums būs jāpērk auzas.»
«Nudien, Ivan Ivanovič, ar jums jārunā zirņus pieēdušām.» (Tas vēl nekas: Ivans Nikiforovičs ne tikai tādas frāzes laiž laukā.) «Kur tas ir redzēts, ka kāds mainītu šauteni pret divi maisiem auzu? Droši vien savu bekešu jūs neliksiet pretī.»
«Bet jūs aizmirsāt, Ivan Ņikiforovič, ka es arī cūku jums vēl dodu.»
«Kā! divi maisus auzu un cūku par šauteni?»
«Un ko, vai tad maz?»
«Par šauteni?»
«Protams, par šauteni.»
«Divi maisi par šauteni?»
«Ne jau divi tukši maisi, bet ar auzām; un cūku aizmirsāt?»
«Varat bučoties ar savu cūku, un ja negribat, tad pie velna!» «
«Nu, jums tik pieskaries! Redzēsiet: sadurstīs jums viņā saulē mēli karstām adatām par tādiem bezdievīgiem vārdiem. Pēc sarunas ar jums jānomazgā ir seja, ir rokas, ir pašam jāizsvēpējas.»
«Atļaujiet, Ivan Ivanovič: šautene — dižciltīga lieta, visinteresantākais laika kavēklis, pie tam arī patīkams istabas rotājums …»
«Jūs, Ivan Ņikiforovič, esat tik iedomīgs par savu šauteni, kā muļķis ar izrakstītu tarbu,» sacīja Ivans Ivanovičs sašutumā, jo tiešām sāka jau skaisties.
«Bet jūs, Ivan Ivanovič, esat īsts zostēviņš.»
Ja Ivans Nikiforovičs nebūtu sacījis šā vārda, viņi būtu pastrīdējušies savā starpā un izšķīrušies kā parasti draudzīgi: bet tagad notika pavisam kas cits. Ivans Ivanovičs pilnīgi aizdegās.
«Ko jūs tur sacījāt, Ivan Ņikiforovič?» jautāja viņš, paaugstinājis balsi.
«Es teicu, ka jūs līdzināties zostēviņam, Ivan Ivanovič!»
«Kā jūs iedrošinieties, cienījamais, aizmirsdams pieklājību un cieņu pret cilvēka stāvokli un vārdu, apveltīt to ar tādu lamu vārdu?»
«Kas tad tas par lamu vārdu? Bet ko tad jūs, galu galā, tā vicinieties rokām, Ivan Ivanovič?»
«Es atkārtoju, kā jūs iedrošinieties, pretēji katrai pieklājībai, nosaukt mani par zostēviņu?»
«Uzspļaut jums uz galvas, Ivan Ivanovič! Ko jūs tā kladzināt?»
Ivans Ivanovičs nevarēja vairs savaldīties: viņa lūpas drebēja; mute pazaudēja parasto ižicas stāvokli un kļuva līdzīga O; acis viņš tā mirkšķināja, ka metās bailes. Tas gadījās ar Ivanu Ivanoviču ārkārtīgi reti; lai tas notiktu, viņš bija stipri jāsadusmo. «Nu tad es jums daru zināmu,» sacīja Ivans Ivanovičs, «ka es negribu jūs ne pazīt.»
«Liela nelaime! Nudien, neraudāšu tāpēc!» atbildēja Ivans Nikiforovičs. Meloja, meloja, nudien meloja! Tas viņam bija ļoti nepatīkami.
«Savu kāju nesperšu jūsu mājā.»
«Ehe, he!» teica Ivans Nikiforovičs, aiz nepatikas pats nezinādams, ko darīt, un, pretēji paradumam, piecēlies kājās. «Ei, sieva, puika!» Tūdaļ durvīs parādījās tā pati liesā sieva un neliela auguma zēns, ievīstījies garos un platos svārkos. «Paņemiet Ivanu Ivanoviču pie rokām un izvediet viņu aiz durvīm!»
«Kā! muižnieku?» iesaucās ar cieņas un sašutuma sajūtu Ivans Ivanovičs. «Iedrošinieties tikai! nāciet tuvāk! Es jūs iznīcināšu kopā ar jūsu muļķa kungu! Krauklis neatradīs jūsu vietu!» (Ivans Ivanovičs runāja neparasti spēcīgi, kad viņa dvēsele bija satricināta.)
Visa šī grupa veidoja spēcīgu gleznu: Ivans Nikiforovičs, stāvēdams istabas vidū visā savā skaistumā, bez kādiem izgreznojumiem! Sieva, ar vaļēju muti un pavisam bezjēdzīgu, baiļu pārņemtu sejas izteiksmi! Ivans Ivanovičs ar augšup paceltu roku, kādus tēloja romiešu tribunus! Šis bija neparasts mirklis, lieliska izrāde! Un visam bija tikai viens skatītājs: tas bija zēns neizmērojamos svārkos; viņš stāvēja diezgan mierīgi un knibināja ar pirkstu savu degunu.
Beidzot Ivans Ivanovičs paņēma savu cepuri. «Ļoti labi jūs rīkojaties, Ivan Ņikiforovič! skaisti! To es jums pieminēšu.»
«Ejiet, Ivan Ivanovič, ejiet! un pielūkojiet, nerādieties man: citādi — es jums, Ivan Ivanovič, visu purnu sadauzīšu!»
«Lūk, jums par to, Ivan Ņikiforovič,» atbildēja Ivans Ivanovičs, parādījis viņam pigu un aizcirtis aiz sevis durvis, kas kaucoši iečīkstējās un no jauna atvērās.
Ivans Nikiforovičs parādījās durvīs un gribēja kaut ko piemetināt, bet Ivans Ivanovičs vairs neskatījās atpakaļ un laidās prom no pagalma.