Par to, kas notika Mirgorodas apriņķa tiesā.
Brīnišķīga pilsēta Mirgoroda! Kādu tik tur nav ēku! Gan zem salmu, gan zem niedru, pat zem koka jumtiem. Pa labi iela, pa kreisi iela, visur brīnišķīgs zedeņu žogs; gar to vijas apīņi, uz tā karājas podi, aiz tā saulespuķe rāda savu saulei līdzīgo galvu, sarkst magones, zib resni ķirbji… Skaistums! Zogu arvien rotā priekšmeti, kas to dara vēl gleznaināku: vai nu uzspīlēta plachta, vai krekls, vai bikses. Mirgorodā nav ne zagšanas, ne blēdīšanas, un tāpēc katrs karina uz zedeņiem, kas vien nāk prātā. Ja jūs nāksiet no laukuma puses, tad, droši vien, brīdi apstāsieties, lai patīksminātos gar skatu: tur ir peļķe, apbrīnojama peļķe! vienīgā no visnin tām, kādas jums ir izdevies jebkad redzēt! Tā aizņem gandrīz visu laukumu. Lieliska peļķe! Mājas un mājiņas, kuras no tālēm var noturēt par siena gubiņām, apkārt sapulcējušās» brīnās par tās skaistumu.
Bet es esmu ieskatos, ka nav labākas mājas par apriņķa tiesu. Vai tā ir ozola vai bērza — man nav daļas, bet tai. cienītie kungi, ir astoņi logi! astoņi logi pēc kārtas, tieši uz laukumu un uz to ūdens plašumu, par ko es jau runāju un kuru policijas priekšnieks sauc par ezeru! Tā ir vienīgā, kas nokrāsota granita krāsā; visas pārējās rņājas Mirgorodā vienkārši nobalsinātas. Jumts tai viscaur koka un būtu pat nokrāsot- ; sarkanu krāsu, ja vien tam sagatavoto eļļu kancelej- nieki, sajaukuši ar sīpoliem, nebūtu apēduši, kas gadījās, it kā tīši, gavēņa laikā, un jumts palika nekrāsots. Uz laukumu iziet lievenis, pa kuru bieži skraida vistas, jo lievenī gandrīz vienmēr izbārstīti putraimi vai kaut kas cits ēdams, kas, protams, netiek darīts tīši, bet vienīgi aiz lūdzēju neuzmanības. Māja sadalīta divi pusēs: vienā tiesas sēžu telpa, otrā arestantu telpas. Tai pusē, kur tiesas sēžu telpa, atrodas divi tīras, izbalsinātas istabas: viena ir priekšistaba, lūdzējiem, otrā ir galds, izrotāts tintes traipiem; uz galda rīkojumu krājums; četri ozola krēsli, augstām atzveltnēm; gar sienām lādes, apkaltas dzelzi, kurās glabājās apriņķa sūdzību kaudzes. Uz vienas no šīm lādēm stāvēja toreiz ar zābaku ziedi nospodrināts stulmainis.
Tiesas sanāksme sākās jau no rīta. Tiesnesis, diezgan pilnīgs cilvēks, kaut gan mazliet tievāks par Ivanu Nikiforoviču, labsirdīgu seju, taukiem notraipītā uzsvārcī, ar pīpi un tējas tasi, sarunājās ar ierēdni. Tiesnesim lūpas bija zem paša deguna, un tāpēc viņa deguns varēja ostīt virsējo lūpu pēc sirds patikšanas. Šī lūpa kalpoja viņam tabakdozes vietā, jo tabaka, ko adresēja degunam, gandrīz vienmēr izbira uz tās. Tātad tiesnesis sarunājās ar ierēdni. Meiča, kurai bija kailas kājas, turēja nomalis paplāti ar tasēm.
Galda galā sekretārs lasīja lietas lēmumu, bet tik vienmuļā un žēlabainā tonī, ka pats notiesājamais iemigtu klausoties. Tiesnesis, bez šaubām, to būtu izdarījis pats pirmais, ja nebūtu iesaistījies interesantā sarunā.
«Es tīši centos izzināt,» runāja tiesnesis, piestrēbdams-. tēju no jau atdzisušas tases, «kā to dara, lai viņi labL.
dziedātu. Man bija labs strazds, priekš gadiem divi. Nu un? Pēkšņi pilnīgi samaitājās, sāka dziedāt, dievs zina ko; jo tālāk, sliktāk, sliktāk; sāka šļupstēt, aizsmakt, — kaut .vai ārā svied! Un taču pavisam nieks! Tas notiek, lūk, kāpēc: zem riklītes uzmetas bumbulītis, mazāks par zirnīti. Sis bumbulītis tikai jāpārdur ar adatu. Man to iemācīja Zachars Prokofjevičs, un, proti, ja gribat, es jums izstāstīšu, kā tas notika: atbraucu es pie viņa …»
«Pavēlēsiet, Demjan Demjanovič, lasīt otru?» pārtrauca sekretārs, jau dažas minūtes nobeidzis lasīšanu.
«Vai jūs jau izlasījāt? Iedomājieties, cik ātri! Es pat nekā nedzirdēju! Kur tad tas ir? Dodiet to šurp, es parakstīšu. Kas jums tur vēl ir?»
«Kaz;.ka Bokitjkas lieta par zagto govi.»
«Labi, lasiet! Jā, atbraucu es pie viņa… Es varu pat jums sīki izstāstīt, kā viņš pacienāja mani. Pie degvīna bija pasniegts baliks, viens pats. Jā, ne jau no mūsu balika, ar ko» (pie šiem vārdiem tiesnesis paklakšķināja ar mēli un pasmaidīja, pie kam viņa deguns paostīja savu pastāvīgo tabakdozi) «ar ko pacienā mūsu Mirgorodas kolonialpreču veikals. Siļķi es neēdu, jo, kā jūs paši zināt, man no tās rodas grēmenis pakrūtē; bet ikrus nogaršoju: brīnišķīgi ikri! nav vārdam vietas, lieliski! Pēc tam es izdzēru firziķu šņabi, uzlietu naglenēm. Bija arī ar safranu; bet ar safranu, kā jūs paši zināt, es nelietoju. Tas, redziet, ir ļoti labi: vispirms, kā saka, iekairināt apetitu un pēc tam jau to piepildīt … A! auss lai dzird, acs lai redz …» iesaucās piepeši tiesnesis, ieraudzījis iekšā nākošo Ivanu Ivanoviču.
«Dievs palīdz! Vēlu labu veselību!» sacīja Ivans Ivanovičs, klanīdamies uz visām pusēm ar viņam vienam raksturīgo laipnību. Mīļais dievs, kā viņš prata apburt visus ar savu izturēšanos! Tāda smalkuma es nekur neesmu redzējis. Viņš ļoti labi zināja pats savu vērtību un tāpēc uz vispārējo cieņu skatījās kā uz ko pienācīgu. Tiesnesis pats pasniedza krēslu Ivanam Ivanovičam, viņa deguns ievilka no augšlūpas visu tabaku, kas arvien bija viņa lielās labpatikas pazīme.
«Ar ko pavēlēsiet pacienāt jūs, Ivan Ivanovič?» jautāja viņš, «vai nepavēlēsiet tasi tējas?»
«Nē, ļoti pateicos,» atbildēja Ivans Ivanovičs, paklanījās un apsēdās. *
«Esiet tik laipns, vienu tasīti!» atkārtoja tiesnesis.
«Nē, pateicos. Ļoti priecājos par viesmīlību!» atbildēja Ivans Ivanovičs, paklanījās un apsēdās.
«Vienu tasi!» atkārtoja tiesnesis.
«Nē., nerūpējieties, Demjan Demjanovič!» Pēc šiem vārdiem Ivans Ivanovičs paklanījās un apsēdās.
«Tasīti?»
«Isiu lai tad arī varbūt tasīti,» teica Ivans Ivanovičs un izstiepa roku pret paplāti.
Kungs dievs! kas par smalkuma bezdibeni var slēpties cilvēkā! Nevar izteikt, cik patīkamu iespaidu rada šāda rīcība!
«Vai nepavēlēsiet vēl tasīti?»
«Padevīgi pateicos,» atbildēja Ivans Ivanovičs, likdams uz paplātes apgāzto tasi un klanīdamies.
«Parādiet laipnību, Ivan Ivanovič!»
«Nevaru; ļoti pateicos.» Pēc šiem vārdiem Ivans Ivanovičs paklanījās un apsēdās.
«Ivan Ivanovič! parādiet draudzību, vienu tasīti!»
«Nē, ļoti pateicos par pacienājumu.» To sacījis, Ivans Ivanovičs paklanījās un apsēdās.
«Tikai tasīti! Vienu tasīti!»
Ivans Ivanovičs izstiepa roku pret paplāti un paņēma tasi.
Ak tu piķis! Kā gan var, kā prot cilvēks uzturēt savu cieņu!
«Man, Demjan Demjanovič,» runāja Ivans Ivanovičs, dzerdams pēdējo malku, «man ar jums ir neatliekamas darīšanas: es iesniedzu sūdzību.» Pēc tam Ivans Ivanovičs nolika tasi un izņēma no kabatas aprakstītu zīmogpapīra lapu. «Sūdzību pret manu naidnieku, pret zvērinātu naidnieku.»
«Pret ko tad tas ir?»
«Pret Ivanu Nikiforoviču Dovgočchunu.»
Pie šiem vārdiem tiesnesis gandrīz nokrita no krēsla. «Ko jūs sakāt!» sacīja viņš, sasizdams rokas; «Ivan Ivanovič! vai jūs tas esat?»
«Paši redzat, ka es.»
«Dievs ar jums un visi svētie! Kā! Jūs, Ivan Ivanovič, esat kļuvis par Ivana Nikiforoviča ienaidnieku! Vai jūsu mute to saka? Atkārtojiet vēl! Vai tik kāds aiz muguras jums nav noslēpies, kas runā jūsu vietā? …»
«Kas tad te neticams? Es nevaru uz viņu skatīties: viņš man nodarīja nāvīgu plrestību, apvainoja manu godu.»
«Visusvētā trīsvienība! Kā gan lai es nu pārliecinu māmiņu? Un viņa, vecenīte, katru dienu, līdz ko mēs sanaidojamies ar māsu, saka: «Jūs, bērniņi, dzīvojat savā starpā kā suņi. Kaut jūs ņemtu priekšzīmi no Ivana Ivanoviča un Ivana Nikiforoviča: tie tik ir draugi ka draugi! kas par draugiem! kas par cienījamiem ļaudīm!» Te tev nu bija draugi! Izstāstiet, par ko tad tas? kā?»
«Šī lieta ir delikātā, Demjan Demjanovič! vārdiem to nevar izstāstīt: pavēliet labāk izlasīt lūgumu. Lūk, ņemiet no šīs puses, te pieklājīgāk.»
«Izlasiet, Taras Tichonovič!» sacīja tiesnesis, pagriezies pret sekretāru. Tarass Tichonovičs paņēma lūgumu un, no- šņaucies, kā šņaucas visi sekretāri apriņķa tiesās, ar divi pirkstu palīdzību, sāka lasīt:
«Mirgorodas apriņķa muižnieka un muižtura Ivana, Ivana dēla, Pererepenka lūgums; bet par ko, tam seko punkti:
«1) Visai pasaulei pazīstamais ar savām dievam pretīgām, riebumu radošām un katru mēru pārsniedzošām pretlikumīgām izdarībām muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns, šā 1810. gada jūlija 7. dienā nodarīja man nāvīgu pārestību, kā personīgi, kas attiecas uz manu godu, tā arī tādā pašā mērā pazemodams un apkaunodams manu stāvokli un vārdu. Šis muižnieks pie tam arī pats ir zemiska izskata, viņa raksturs ir ķildīgs un pilns dažāda veida dieva zaimošanām un lamu vārdiem …»
Te lasītājs mazliet apstājās, lai no jauna izšņauktos, bet tiesnesis labvēlībā salika rokas un tik runāja pie sevis: «Kas par drošu spalvu! Dievs kungs! kā šis cilvēks raksta!»
Ivans Ivanovičs lūdza lasīt tālāk, un Tarass Tichonovičs turpināja:
«Šis muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns, kad es ierados pie viņa ar draudzīgiem priekšlikumiem, nosauca mani publiski apvainojošā un manu godu aizskarošā vārdā, un, proti, par «zostēviņu», tai laikā, kad visam Mirgorodas apriņķim ir zināms, ka par šādu nekrietnu dzīvnieku es nekad neesmu saucies un arī uz priekšu saukties neesmu nodomājis Bet kā pierādījums manai dižciltīgai dzimšanai ir tas, ka metriskajā grāmatā, kas atrodas Triju Svētītāju baznīcā, ir ierakstīta tiklab manas dzimšanas diena, kā arī manis saņemtā kristība. Bet «zostēviņš», kā zināms visiem, kas kaut cik saprot no zinātnēm, nevar būt ierakstīts metriskajā grāmatā, jo «zostēviņš» ir nevis cilvēks, bet putns, kas jnu katram, pat tādam, kas nav bijis seminārā, pilnīgi zinām… Bet šis ļaundabīgais dižciltīgais, to visu zinādams, ne ar kādu citu nolūku, kā sagādāt manam stāvoklim un amatam nāvīgu apvainojumu, nolamāja mani šai nekrietnā vārdā.
«2) Šis pats neuzvedīgais un nepieklājīgais muižnieks iekāre ja pie tam manu dzimto, manis saņemto pēc mana tēva, kas sastāvēja garīdznieku kārtā, cienītā nelaiķa Ivana, Onisija dēla, Pererepenka, īpašumu, ar to, ka pretēji visiem likumiem pārnesa pilnīgi pretī manam lievenim zosu kūti, kas tika darīts ne ar kādu citu nodomu, kā pastiprināt man nodarīto apvainojumu, jo šī kūts stāvēja līdz šim piemērotā vietā un bija vēl diezgan izturīga. Bet augšminētā dižciltīgā neķītrais nodoms balstījās vienīgi uz to, lai padarītu mani par nepiedienīgās norises liecinieku: jo ir zināms, ka katrs cilvēks neies kūtī, vēl jo mazāk zosu kūtī, pieklājīgu darīšanu dēļ. Šai pretlikumīgajā darbībā divi priekšējie stabi aizņēma manu personīgo zemi, ko dabūju no sava tēva, viņam vēl dzīvam esot, no cienījamā nelaiķa Ivana, Onisija dēla, Pererepenka, kura sākas no klēts un iet taisnā līnijā līdz tai pašai vietai, kur sievas mazgā podus.
«3) Augšā attēlotais muižnieks, kura vārds un uzvārds vien iedveš visādu riebumu, nēsā dvēselē ļaunu nodomu sadedzināt mani manā mājā. Kā neapšaubāmas pazīmes tam ir zemāk minētais: 1-kārt, šis ļaundabīgais muižnieks sācis bieži iziet no saviem apartamentiem, ko agrāk sava slinkuma un nešķīstā miesas treknuma dēļ nedarīja; 2-kārt, viņa saimes istabā, kas pienāk pie paša žoga, kurš apņem manu personīgo zemi, manis saņemtu no mana mirušā tēva, cienījamā nelaiķa Ivana, Onisija dēla, Pererepenka, ik dienas un neparasti ilgi deg gaisma, kas tam jau ir skaidrs pierādījums; jo līdz šim pēc viņa sīkumainā skopuma vienmēr ne tikai tauku svece, bet pat vilka acs gaismeklis bija izdzēšams.
«Un tāpēc lūdzu šim muižniekam Ivanam, Nikifora dēlam, Dovgočchunam, kā vainīgam dedzināšanā, mana stāvokļa, vārda un ģimenes apvainošanā un īpašuma laupīšanā un piesavināšanā, bet visļaunākais, zemiskā un peļamā «zostēviņa» vārda pievienošanā manam uzvārdam, piespriest sodu, tiesas izdevumu un zaudējumu atlīdzināšanu, un pašu kā pārkāpēju
dzelžos ieslēgt un iekaltu pārsūtīt uz pilsētas cietumu, un pēc šī mana lūguma spriedumu nekavējoties un neizvairoties pasludināt. Rakstījis un sacerējis muižnieks, Mirgorodas muižturis Ivans, Ivana dēls, Pererepenko.»
Pēc lūguma izlasīšanas tiesnesis tuvojās Ivanam Ivanovičam, saņēma viņu aiz fx>gas un sāka ar viņu rimāt gandrīz tā: «Ko gan jūs darāt, Ivan Ivanovič? Bīstieties dieva! Atmetiet sūdzību, lai tā izput! (Velns lai to parauj!) Sadodieties labāk ar Ivanu Nikiforoviču rokas un sabučojieties; un nopērciet santurinieti vai nikopolieti, vai kaut arī sataisiet vienkārši punšu, un pasauciet mani! Sadzersim kopā un aizmirsīsim visu!»
«Nē, Demjan Demjanovič! Tā nav tāda lieta,» sacīja Ivans ivanovičs ar cienību, kas vienmēr viņam tā piestāvēja, «tā nav tāda lieta, ko var atrisināt miera ceļā. Ardievu! Ardievu arī jūs, kungi!» turpināja viņš ar to pašu cienību, pagriezdamies pret visiem, «ceru, ka manam lūgumam būs pienācīgs virziens.» Un aizgāja, atstādams izbrīnā visu tiesas sanāksmi.
Tiesnesis sēdēja, nebilzdams ne vārda; sekretārs šņauca tabaku; kancelejas ierēdņi apgāza sadauzīto pudeles lausku, ko lietoja tintnīcas vietā, un pats tiesnesis izklaidībā iztriepa ar pirkstu pa galdu tintes peļķi.
«Ko jūs teiksiet uz to, Dorofej Trofimovič?» sacīja tiesnesis, brīdi klusējis, pagriezdamies pret piesēdētāju.
«Nekā neteikšu,» atbildēja piesēdētājs.
«Kādas lietas gan nenotiek!» turpināja tiesnesis. Nepaguva viņš to izsacīt, kad durvis sāka brikšķēt un Ivana Nikiforoviča priekšējā puse iespraucās tiesas istabā, pārejā palika vēl priekšistabā. Ivana Nikiforoviča ierašanās, un pie tam tiesā, šķita tik neparasta, ka tiesnesis iesaucās, sekretārs pārtrauca savu lasīšanu, viens kancelejas ierēdnis, friza pusfrakā, paņēma lūpās spalvu, otrs norija mušu. Pat invalids, kas pildīja feldjegera un sarga pienākumu un līdz tam bija stāvējis pie durvīm, kasīdamies savā netīrajā kreklā ar uzšuvumu uz pleca, pat šis invalids atplēta muti un uzkāpa kādam uz kājas.
«Kādi vēji jūs atpūtuši? Kas un kā? Kā jūsu veselība, Ivan Ņikiforovič?»
Bet Ivans Nikiforovičs nebija ne dzīvs, ne miris, jo bija iestrēdzis durvīs un nevarēja paspert ne soli uz priekšu vai atpakaļ. Veltīgi tiesnesis sauca priekšistabā, lai kāds no tiem, kas tur atradās, iestumtu Ivanu Nikiforoviču no muguras tiesas istabā. Priekšistabā atradās tikai viena lūdzēja vecene, kas, neraugoties uz visu savu kaulaino roku pūlēm, nevarēja nekā izdarīt. Tad viens no kancelejas ierēdņiem, ar biezajām lūpām, platiem pleciem, resnu degunu, acīm, kas izskatījās šķības un noreibušas, noplīsušiem elkoņiem, tuvojās Ivana Nikiforoviča priekšējai pusei, salika abas viņa rokas krustis kā bērnam, un pamirkšķināja vecajam invalidam, kas ar savu celi bija atspēries Ivana Nikiforoviča vēderā, un, neraugoties uz žēlajiem vaidiem, viņu izgrūda priekšistabā. Pēc tam atstūma aizbīdņus un atvēra durvju otru pusi, pie kam kancelejas ierēdnis un viņa palīgs invalids no draudzīgās piepūles ar savas mutes elpu bija izplatījuši tik stipru smaku, ka tiesas istaba pārvērtās uz laiku par dzertuvi.
«Vai jūs nesaspaidīja, Ivan Ņikiforovič? Es pateikšu māmuļai, viņa atsūtīs j.ums tinkturu, ar ko ierīvējiet tik viduci un muguru, un viss pāries.»
Bet Ivans Nikiforovičs atkrita krēslā, un ārpus ilgstošiem vaidiem nekā nevarēja pasacīt. Beidzot vājā, aiz noguruma tikko dzirdamā balsī viņš izdvesa: «Vai jūs nevēlaties?» un, izņēmis no kabatas radziņu, piebilda, «paņemiet, pagodiniet!»
«Ļoti priecājos, ka jūs redzu,» atbildēja tiesnesis, «bet arvien vēl nevaru iedomāties, kas spieda jūs uzņemties pūles un pagodināt mūs ar tik patīkamu nejaušību.»
«Ar lūgumu .. .» varēja tikai izteikt Ivans Nikiforovičs.
«Ar lūgumu? ar kādu?»
«Ar sūdzību…» (te elpā radās gara pauze) «Och!… ar sūdzību pret blēdi… Ivanu Ivanoviču Pererepenku.»
«Kungs! Arī jūs to pašu! Tādi reti draugi! Sūdzība pret tik labdarīgu cilvēku!…»
«Viņš — pats sātans!» noteica strupi Ivans Nikiforovičs.
Tiesnesis pārmeta krustu.
«Ņemiet lūgumu, izlasiet.»
«Neko darīt, izlasiet, Taras Tichonovič,» sacīja tiesnesis, griezdamies pie sekretārā ar nepatiku sejā, pie kam viņa deguns negribot paostīja augšējo lūpu, ko parasti agrāk viņš
darīja tikai aiz lielas labpatikas. Tāda deguna patvaļa sagādāja tiesnesim vēl vairāk nepatikšanu: viņš izņēma kabatas lakatu un noslaucīja no augšējās lūpas visu tabaku, lai sodītu tā bezkaunību.
Sekretārs, izdarījis savu parasto ievadījumu, ko viņš vienmēr lietoja pirms lasīt sākšanas, t. i., bez kabatas lakata palīdzības, sāka savā parastajā balsī šādā veidā:
«Lūdz Mirgorodas apriņķa muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgučchuns, bet par ko, tam seko punkti:
«lj Pēc sava naidīgā ļaunuma un acīm redzamas nelabvēlības, sevi par muižnieku dēvētājs Ivans, Ivana dēls, Pere- repenko, visādus mēslus, zaudējumus un citas nelietības un šausminošas izdarības man sagādā, un vakardien pēcpusdienā kā razbainieks un zaglis ar cirvjiem, zāģiem, kaltiem un citiem atslēdznieka rīkiem ielīda naktī manā pagalmā un mana paša personīgajā kūtī, kas tajā atrodas, pašrocīgi un zemiskā kārtā to sacirta, uz ko no savas puses es neesmu devis nekāda iemesla tik pretlikumīgai un razbainieciskai rīcībai.
«2) Šis pats muižnieks Pererepenko ir iekārojis pašu manu dzīvību, un līdz 7-ajam datumam pagājušā mēnesī, turēdams šo nodomu slepenībā, atnāca pie manis un sāka draudzīgi un ar viltu izmānīt no manis šauteni, kas atradās manā istabā, un piedāvāja man par to, ar viņam piemītošu skopumu, daudz nederīgu mantu, kā, piemēram: rudo cūku un divi mēriņus auzu. Bet, jau toreiz nojauzdams viņa noziedzīgo nodomu, es visādi pūlējos viņu no tā atvirzīt; bet šis blēdis un nelietis Ivans, Ivana dēls, Pererepenko izlamāja mani kā zemnieks un kopš tā laika sajūt pret mani nesamierināmu ienaidu. Turklāt šis, bieži pieminētais, trakais muižnieks un razbainieks Ivans, Ivana dēls, Pererepenko ir arī visai zemas dzimšanas: viņa māsa bija visai pasaulei pazīstamā vazaņķe un aizgāja līdzi jegeru rotai, kas stāvēja priekš gadiem pieciem Mirgorodā, bet savu vīru ierakstīja zemniekos. Arī.viņa tēvs un māte bija pāri mēram nelikumīgi ļaudis, un abi bija neiedomājami dzērāji. Taču pieminamais muižnieks un razbainieks Pererepenko ar savām lopam līdzīgām un nicināšanas cienīgām izdarībām ir pārspējis visu savu dzimtu un zem godprātības maskas strādā viskārdinošākos darbus. Gavēni neievēro, jo Vilipa dienas priekšvakarā šis dieva atkritējs nopirka aunu un otrā dienā lika to savai nelikumīgai skuķei
Gapkai nokaut, aizbildinoties, it kā viņam tobrīd ievajadzējies tauku lampiņām un svecēm.
«Tāpēc lūdzu šo muižnieku kā razbainieku, svētumu apgānītāju, blēdi, pieķertu jau zādzībā un laupīšanā, dzelžos ieslēgt un cietumā vai valsts cietoksnī iesēdināt, un tur tad pēc ieskatiem, atņemot činas un muižniecību, krietni pletnēm pārmācīt un uz Sibiriju katorgā pēc vajadzības nosūtīt, izdevumus, zaudējumus likt viņam aizmaksāt un pēc mana šī lūguma spriedumu taisīt.
«Sim lūgumam roku pielicis Mirgorodas apriņķa muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns.»
Tiklīdz sekretārs beidza lasīšanu, Ivans Nikiforovičs ķēra pēc cepures un paklanījās, gribēdams iet.
«Kurp tad jūs, Ivan Ņikiforovič?» runāja viņam pakaļ tiesnesis. «Pasēdiet drusku! Iedzersiet tēju! Oriško! ko tu stāvi, muļķa skuķe, un samirkšķinies ar kancelejniekiem? Ej. atnes lēju!»
Bet Ivans Nikiforovičs aiz bailēm, ka tik tālu aizgājis no mājām un izturējis tik bīstamu karantinu, bija paspējis jau izlīst caur durvīm, sacīdams: «Neuztraucieties, es ar patiku …» un aizvēra tās aiz sevis, atstādams nesaprašanā visu tiesas istabu.
Neko darīt. Abi lūgumi bija pieņemti, un lieta gatavojās izvērsties diezgan svarīgā notikumā, kad kāds neparedzēts apstāklis piešķīra tai vēl lielāku interesi. Kad tiesnesis izgāja no tiesas istabas ierēdņa un sekretārā pavadībā, bet kancelejnieki sakravāja maisā lūdzēju sanestās vistas, olas, maizes gabalus, pīrāgus, baltmaizi un citu drazu, šai brīdī ruda cūka ieskrēja istabā un pakampa klātesošajiem par brīnumu nevis pīrāgu un maizes garozu, bet Ivana Nikiforoviča lūgumu, kā lapas karājās pāri galdam uz leju. Saķērusi papīru, rudā urkšķētāja aizskrēja tik ātri, ka neviens no tiesas darbiniekiem nevarēja to panākt, neraugoties uz mestajiem līnealiem un tintnīcām.
Šis ārkārtīgais notikums radīja briesmīgu kņadu, jo pat kopija vēl nebija norakstīta no lūguma. Tiesnesis, t. i., viņa sekretārs, un ierēdnis ilgi iztirzāja šādu nedzirdētu apstākli; beidzot vienojās par to, ka šai sakarā jāuzraksta pilsētas policijas priekšniekam ziņojums, jo šīs lietas izmeklēšana vairāk attiecas uz pilsētas policiju. Rakstu ar Nr. 389 nosūtīja viņam tai pašā dienā, un tāpēc tad arī notika diezgan dīvainā izskaidrošanās, par ko lasītāji var dabūt zināt nākamajā nodajā.