«A, labdien! Kādēļ jūs suņus ķircināt?» sacīja Ivans Niki- foiovičs, ieraudzījis Antonu Prokofjeviču, jo ar Antonu Prokofjeviču neviens citādi nerunāja, kā jokojoties.
«Kaut viņi visi nosprāgtu! Kas tos ķircina?» atbildēja Antons Prokofjevičs.
«Jūs melojat.»
«Nudien, nē! Jūs lūdza Pjotrs Fjodorovičs uz pusdienām.»
«Hm!»
«Nudien! tik pārliecīgi lūdza, ka ne izteikt nevar. Kas tad tas, saka, Ivans Nikiforovičs bēg no manis kā no naidnieka, nekad neienāk parunāties vai pasēdēt.»
Ivans Nikiforovičs noglaudīja savu pazodi.
«Ja, saka, Ivans Nikiforovičs arī tagad neatnāks, tad es nezinu, ko domāt: droši vien, viņam pret mani ir kas padomā! Esiet tik laipns, Anton Prokofjevič, pierunājiet Ivanu Nikiforoviču! Nu, kas ir, Ivan Ņikiforovič, iesim! Tur sapulcējusies pašlaik lieliska kompānijā!»
Ivans Nikiforovičs bija sācis apskatīt gaili, kas, stāvēdams uz lieveņa, rāva vaļā no visa spēka.
«Kaut jūs zinātu, Ivan Ņikiforovič,» turpināja cītīgais deputāts: «kas par storēm, kas par svaigu kaviaru atsūtīts Pjotram Fjodorovičam!»
Pie šiem vārdiem Ivans Nikiforovičs pagrieza savu galvu un sāka uzmanīgi ieklausīties.
Tas iedrošināja deputātu. «Iesim ātrāk: tur ir arī Foma Grigorjevičs! Nu, ko jūs?» piebilda viņš, redzēdams, ka Ivans Nikiforovičs gulēja visu laiku vienādā stāvoklī: «nu, kas ir, iesim vai neiesim?»
«Negribu.»
Šis «negribu» pārsteidza Antonu Prokofjeviču: viņš jau bija domājis, ka viņa pārliecības pilnā spēle pilnīgi pievei- kusi šo katrā ziņā cienījamo cilvēku; bet tā vietā viņš izdzirda noteiktu: «negribu».
«Kāpēc jūs negribat?» jautāja viņš gandrīz ar sašutumu, kas pie viņa parādījās ārkārtīgi reti, pat tad ne, kad viņam lika uz galvas aizdedzinātu papīru, ar ko sevišķi mīlēja sevi iepriecināt tiesnesis un policijas priekšnieks.
Ivans Nikiforovičs iešņauca tabaku.
«Kā jūs gribat, Ivan Ņikiforovič, es nezinu, kas jūs attur?»
«Ko es iešu?» izdabūja beidzot Ivans Nikiforovičs, «tur būs razbainieks!» Tā viņš parasti sauca Ivanu Ivanoviču. Dievs taisnais! Un vai gan sen …
«Nudien, nebūs! Kā dievs debesīs, ka nebūs! Lai mani šai pašā vietā pērkons nosper!» atbildēja Antons Prokofjevičs, kas bija gatavs dievoties desmit reižu stundā. «Iesim taču, Ivan Ņikiforovič!»
«Jūs taču melojat, Anton Prokofjevič, viņš ir tur?»
«Nudien, nudien nav! Lai es netieku nost no šīs vietas, 'ja viņš ir tur! Un padomājiet paši, kas par vajadzību man melot! Lai man rokas un kājas nokalst!… Ko, arī tagad neticat? Lai es nosprāgstu tepat jūsu priekšā! Lai ne tēvs, ne māte mana, ne es neredzu debesu valstības! Vēl neticat?»
Ivanu Nikiforoviču šie pārliecinājumi pilnīgi nomierināja, un viņš lika savam kamerdineram, bezgalīgajos svārkos, atnest bikses un satina kazakinu.
Es domāju, ka aprakstīt, kā Ivans Nikiforovičs vilka bikses, kā viņam sametināja kakla saiti un beidzot uzvilka kazakinu, kas zem kreisās piedurknes pārplīsa, pilnīgi "lieki. Pietiek, ka viņš visu šo laiku saglabāja pieklājīgu mierīgumu un neatbildēja ne vārda Antona Prokofjeviča priekšlikumam — kaut ko samainīt pret viņa turku tabakas maku.
Tai laikā sanāksme ar nepacietību gaidīja izšķirīgo mirkli, kad ieradīsies Ivans Nikiforovičs un piepildīsies beidzot kopējā vēlēšanās, lai šie cienījamie ļaudis izlīgtu savā starpā. Daudzi bija gandrīz pārliecināti, ka Ivans Nikiforovičs neatnāks. Policijas priekšnieks gandrīz saderēja ar greizo Ivanu Ivanoviču, ka neatnāks; bet derības izjuka tikai tāpēc, ka greizais Ivans Ivanovičs pieprasīja, lai tas derētu uz savu sašauto kāju, bet viņš uz greizo aci, — par ko policijas priekšnieks ļoti apvainojās, bet kompānija klusiņām smējās. Neviens vēl nesēdās pie galda, kaut gan jau sen bija otrā stunda, — laiks, kad Mirgorodā, pat parādes gadījumos, jau sen pusdieno.
Tiklīdz Antons Prokofjevičs parādījās durvīs, tai pašā mirklī viņu visi ielenca. Antons Prokofjevičs uz visiem jautājumiem atkliedza vienu noteiktu vārdu: «Nebūs!» Tiklīdz viņš bija to izteicis, kad bārienu, rājienu un varbūt arī knipju krusa gatavojās izlīt uz viņa galvas par sūtniecības neveiksmi, kad pēkšņi durvis atvērās un — ienāca Ivans Nikiforovičs.
Ja būtu parādījies pats sātans vai mironis, tad tie nebūtu radījuši tādu izbrīnu visā sabiedrībā, kādu izraisīja Ivana Nikiforoviča ierašanās. Bet Antons Prokofjevičs tikai plīsa aiz smiekliem, saķēris sānus, no prieka, ka tā piejokojis visu kompāniju.
Lai būtu kā būdams, bet tas šķita gandrīz neticami visiem, ka Ivans Nikiforovičs tik īsā laikā varējis apģērbties, kā tas muižniekam pieklājas. Ivana Ivanoviča tobrīd nebija: kaut kāda iemesla pēc viņš bija izgājis. Atžilbusi no pārsteiguma, visa publika piedalījās Ivana Nikiforoviča veselības iztaujā un izteica prieku, ka viņš pieņēmies resnumā. Ivans Nikiforovičs bučojās ar ikvienu un runāja: «Ļoti pateicos.» Pa to laiku boršča smarža sāka pludot pa istabu un patīkami kutināja nāsis izsalkušajiem viesiem. Visi gāzās uz ēdamistabu. Runīgo un kluso, vājo un resno dāmu virkne aizstiepās uz priekšu, un garais galds sāka ņirbēt visās krāsās. Nesākšu aprakstīt ēdienus, kādi bija galdā! Nekā neminēšu ne par biezpiena sacepumu krējumā, ne par kopķēzi, ko pasniedza pie boršča, ne par tītaru ar plūmēm un rozinēm, ne par to ēdienu, kas pēc izskata ļoti līdzinājās stulmu zābakiem, izmērcētiem kvasā, ne par to mērci, kas ir veclaiku pavāra gulbja dziesma, par to mērci, ko pasniedza pilnīgi vīna liesmām apņemtu, kas ļoti priecināja un reizē biedēja dāmas. Nerunāšu par šiem ēdieniem, jo man daudz vairāk tīk tos ēst, nekā izplūst par tiem vārdos. Ivanam Ivanovičam ļoti iepatikās zivs, kas bija sagatavota ar mārrutkiem. Viņš sevišķi aizrāvās ar šo veselīgo un barojošo vingrinājumu. Izņēmis vissmalkākās zivs asakas, viņš lika tās uz šķīvja un pavisam nejauši paskatījās sev iepretī: debesu tēvs! cik tas bija dīvaini! Viņam pretī sēdēja Ivans Nikiforovičs! Vienā un tai pašā mirklī paraudzījās arī Ivans Nikiforovičs!. .. Nē!. .. nevaru!… Dodiet man citu spalvu! Mana spalva par sausu, par nedzīvu, ar pārāk smalku šķeltni, lai attēlotu šo gleznu! Viņu sejas, kurās atspoguļojās izbrīns, kļuva kā no akmens. Katrs no viņiem ieraudzīja sen pazīstamu seju, pie kuras, šķita, pašam negribot gatavs pieiet kā pie vislabākā drauga un pasniegt radziņu ar vārdiem: «pagodiniet» vai: «vai drīkstu lūgt pagodināt»; bet ar visu to šī pati seja bija briesmīga kā slikts pareģojums! Sviedri tecēja aumaļām Ivanam [vanovičim un Ivanam Nikiforovičam. Klātesošie, visi, cik to pie galda bija, kļuva mēmi aiz uzmanības un nenovērsa acu no kādreiz bijušajiem draugiem. Dāmas, kas līdz tam brīdim bija aizņemtas diezgan interesanta sarunā par to, kā pagatavot tītaru, pēkšņi pārtrauca sarunu. Viss apklusa! Sī bija glezna, kas cienīga liela mākslinieka otas.
Beidzot Ivans Ivanovičs izņēma kabatas lakatu un sāka šņaukāties, bet Ivans Nikiforovičs palūkojās visapkārt un apturēja acis pie atvērtajām durvīm. Policijas priekšnieks tūdaj ievēroja šo kustību un lika aiztaisīt durvis ciet. Pēc tam abi draugi sāka ēst, un viņi ne reizes vairs nepaskatījās viens uz otru.
Tiklīdz pusdiena beidzās, abi bijušie draugi pietrūkās no sēdekliem un sāka meklēt cepures, lai aizlavītos. Tad policijas priekšnieks pamirkšķināja, un Ivans Ivanovičs — ne tas Ivans Ivanovičs, bet otrs, kam tā greizā acs, — nostājās aiz Ivana Nikiforoviča muguras, bet policijas priekšnieks aizgāja aiz Ivana Ivanoviča muguras, un abi sāka tos piebikstīt no mugurpuses, lai tos reizē dabūtu nost no krēsliem un nelaistu laukā līdz tam laikam, kamēr tie nesadosies rokām. Ivans Ivanovičs, kam tā greizā acs, aizbīdīja Ivanu Nikiforoviču, kaut arī mazliet šķībi, taču vēl pietiekami pareizi, uz to vietu, kur stāvēja Ivans Ivanovičs; bet policijas priekšnieks izdarīja direkciju pārāk sānis, jo viņš nekā nebija varējis tikt galā ar patvaļīgajiem kājniekiem, kas šoreiz neklausīja nekādas komandas un it kā par spīti metās pārāk tālu un pilnīgi uz pretējo pusi (kas, varbūt, notika tāpēc, ka galdā bija bijis ārkārtēji daudz dažādu liķieru), tā ka Ivans Ivanovičs uzkrita dāmai sarkanajā kleitā, kas aiz ziņkārības bija ielīdusi pašā vidū. Sāda zīme nevēstīja nekā laba. Taču tiesnesis, lai šo lietu izlabotu, ieņēma policijas priekšnieka vietu un, ievilcis ar degunu no augšlūpas visu tabaku, atstūma Ivanu Ivanoviču uz otru pusi. Mirgorodā šis ir parastais samierināšanas veids; tas mazliet līdzinās spēlei ar gumijas bumbu. Līdzko tiesnesis pastūma Ivanu Ivanoviču, Ivans Ivanovičs ar greizo aci atspērās no visa spēka un pastūma Ivanu Nikiforoviču, no kā sviedri gāzās kā lietus ūdens no jumta. Neraugoties uz to, ka abi draugi diezgan pretojās, viņus tomēr sagrūda kopā, jo abas darbīgās puses saņēma ievērojamu pastiprinājumu no pārējiem viesiem.
Tad viņus apstāja cieši no abām pusēm un neizlaida līdz tam laikam, kamēr tie bija nolēmuši pasniegt viens otram rokas. «Dievs ar jums, Ivan Ņikiforovič un Ivan Ivanovič!
Sakiet pēc sirdsapziņas: par ko jūs saķildojāties? Vai ne nieku dēļ? Vai tad jums nav kauna cilvēku priekšā un dieva priekšā!»
«Es nezinu,» sacīja Ivans Nikiforovičs, pūzdams aiz noguluma (bija manāms, ka viņš nebija sevišķi pretī izlīgšanai), «es nezinu, ko es tādu esmu nodarījis Ivanam Ivanovičam; kāpēc gan viņš sacirta manu kūti un gudroja mani nomaitāt?»
«Neesmu vainojams nekādos ļaunos nodomos,» runāja Ivans Ivanovičs, nepagriezdams ne acu uz Ivanu Nikiforoviču. «Zvēru gan dieva, gan jūsu priekšā, godājamie muižnieki, es nekā neesmu nodarījis savam ienaidniekam. Par ko tad viņš mani zākā un kaitē manam stāvoklim un činai?»
«Kā tad es jums, Ivan Ivanovič, esmu kaitējis?» sacīja Ivans Nikiforovičs. Vēl vienu izskaidrošanās mirkli, un senais ienaids bija gatavs apdzist. Jau Ivans Nikiforovičs ielīda kabatā, lai dabūtu radziņu un sacītu: «pagodiniet».
«Vai tad tā nav kaitēšana,» atbildēja Ivans Ivanovičs, nepaceldams acu: «ja jūs, cienījamais kungs, apvainojāt manu stāvokli un ģimeni ar tādu vārdu, kādu nepieklājas te sacīt?»
«Atļaujiet jums draudzīgi sacīt, Ivan Ivanovič! (pie tam Ivans Nikiforovičs pieskārās ar pirkstu Ivana Ivanoviča pogai, kas nozīmēja viņa pilnīgu labvēlību): «jūs apvainojāties velns zina par ko: par to, ka es jūs nosaucu par zostēviņu .. .» Ivans Nikiforovičs attapās, ka bijis neuzmanīgs, izsacīdams šo vārdu; bet bija jau par vēlu: vārds bija izteikts. Viss aizgāja pie velna!
Ja jau toreiz, kad šis vārds bija izteikts bez lieciniekiem, Ivans Ivanovičs zaudēja pašsavaldīšanos un kļuva tik nikns, kādu lai dievs nedod redzēt cilvēku, — ko tad tagad, padomājiet, laipnie lasītāji, ko tagad, kad šis slepkavīgais vārds bija izsacīts sanāksmē, kur bija daudz dāmu, pret kurām Ivans Ivanovičs vēlējās būt sevišķi pieklājīgs? Nebūtu Ivans Nikiforovičs rīkojies tādā veidā, būtu viņš sacījis putns, bet nevis zostēviņš, tad to vēl varētu izlabot. Bet — viss pagalam!
Viņš uzmeta Ivanam Nikiforovičam skatienu — un kādu skatienu! Ja šim skatienam būtu piešķirta izpildvara, tad tas būtu pārvērtis pīšļos Ivanu Nikiforoviču. Viesi saprata šo skatienu un pasteidzās paši viņus izšķirt. Un šis cilvēks, lēnības paraugs, kas nevienu ubadzi nepalaida garām to ne- iztaujājis, izskrēja laukā briesmīgā trakumā. Tik spēcīgas vētras izraisa kaislības!
Veselu mēnesi nekas nebija dzirdams par Ivanu Ivanoviču. Viņš ieslēdzās savā mājā. Pūra lāde bija atvērta, no lādes izņēma — ko tad? dukātus! vecos vectēva dukātus! Un šie dukāti pārgāja nosmulētajās tintes darboņu rokās. Lieta nonāca palatā. Un, kad Ivans Ivanovičs saņēma priecīgo ziņu, ka rīt tā izšķirsies, tikai tad viņš palūkojās laukā un nolēma iziet no mājas. Ak vai! no tās reizes palata katrru cienu ziņoja, ka lieta izbeigsies rītu, un tā desmit gadu.
Priekš gadiem pieciem es braucu cauri Mirgorodas pilsētai. Es braucu sliktā laikā. Toreiz bija rudens ar savu skumji pelēko laiku, dubļiem un miglu. Kaut kāds nedabisks zaļums — garlaicīgā, nepārtrauktā lietus darbs — klāja šķidru plīvuru pār laukiem un druvām, kurām tas tā piedienēja kā palaidnības sirmgalvim, rozes — sirmgalvei. Mani toreiz stipri ietekmēja laiks: es garlaikojos, kad tas bija garlaicīgs. Bet, neraugoties uz to, kad es sāku tuvoties Mirgorodai, tad sajutu, ka man stipri sit sirds. Dieviņ, cik daudz atmiņu! Es divpadsmit gadu nebiju redzējis Mirgorodu. Te dzīvoja toreiz aizkustinošā draudzībā divi izcili cilvēki, divi izcili draugi. Un cik daudz bija izmiris ievērojamu ļaužu! Tiesnesis Dero- jans Demjanovičs jau toreiz bija nelaiķis; Ivans Ivanovičs, kam bija greizā acs, arī bija beidzis dzīvot. Es iebraucu galvenajā ielā: visur rēgojās kārtis ar augšā piesietu salmu kūli: te notika kāda jauna plānošana. Dažas būdas bija nojauktas. Zogu un zedeņu atliekas skumji kvernēja.
Toreiz bija svētku diena; es pavēlēju savu maša kibitku apturēt pie baznīcas un iegāju tik klusu, ka neviens nepagriezās atpakaļ. Patiesi, un nebija jau kam: baznīca bija tukša, ļaužu gandrīz nekādu; varēja redzēt, ka pat vislielākie dievlūdzēji bija nobijušies no dubļiem. Sveces šai tumšajā, labāk sakot, slimajā dienā šķita kaut kā savādi nepatīkamas; tumšās telpas bija skumīgas; iegarenie logi ar apaļajiem stikliem laistījās lietainām asarām. Es nogāju sānis altara priekštelpā un uzrunāju cienījamu večuku nosirmojušiem matiem: «Atļaujiet uzzināt, vai Ivans Nikiforovičs ir dzīvs?» Tai mirklī lampiņa svētbildes priekšā uzliesmoja dzīvāk, un gaisma tieši atsitās mana kaimiņa sejā. Cik es biju izbrīnījies, kad, to aplūkodams, ieraudzīju pazīstamus vaibstus!
Tas bija pats Ivans Nikiforovičs! Bet kā pārvērties!
«Vai jūs esat vesels, Ivan Ņikiforovič? Kā jūs gan esat novecojis!»
«Jā, esmu novecojis. Es šodien no Poltavas,» atbildēja Ivans Nikiforovičs.
«Ko jūs sakāt! Jūs braucāt uz Poltavu tik sliktā laiikā?»
«Ko lai dara! Vajadzība …»
Pie šiem vārdiem es negribot nopūtos.
Ivans Nikiforovičs ievēroja šo nopūtu un sacīja: «Neuztraucieties: man ir drošas ziņas, ka lietu izlems nākamajā nedēlā un man par labu.» ,
Es paraustīju plecus un devos uzzināt kaut ko par Ivanu Ivanoviču.
«Ivans Ivanovičs ir te!» kāds man sacīja, «viņš ir klirosā.»
Tad es ieraudzīju kalsenu stāvu. Vai tas ir Ivans Ivanovičs? Seja bija klāta grumbām, mati bija pilnīgi balti; bet bakeša bija arvien tā pati. Pēc pirmajiem apsveicināšanās vārdiem Ivans Ivanovičs, griezdamies pie manis ar jautru smaidu, kas vienmēr tik ļoti piestāvēja viņa pdltuvveidīgajai sejai, sacīja: «Vai lai paziņoju jums patīkamo jaunumu?»
«Kādu jaunumu?» jautāju es.
«Rītu katrā ziņā izlems manu lietu; palatā noteikti sacīja.»
Es nopūtos vēl dzijāk un steidzos ātrāk atvadīties, jo es braucu visai nopietnā darījumā, un iesēdos ratos.
Vājie zirgi, kas Mirgorodā pazīstami ar vārdu kurjerzirgi, sāka vilkties, radīdami ar saviem pakaviem, kas stiga pelēkajā dubju masā, dzirdei netīkamu skaņu. Lietus tecēja straumēm pār žīdu, kas sēdēja uz bukas un bija apsedzies ar mašu. Drēgnums man spiedās cauri. Skumjā pārbrauktuve ar būdu, kurā invalids lāpīja savus pelēkos kankarus, lēnām paslīdēja garām. Atkal tas pats lauks, vietām izrakņāts melns, vietām zaļojošs, slapji kovārņi un vārnas, vienmulīgs lietus, asarainas debesis bez gaismas svītras. — Garlaicīgi šai pasaulē, kungi!