I
Pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem šis nelielais apvidus bija karaļvalsts — mazītiņa, varētu teikt, tāda kā glezna rotaļu karaļvalstiņa. Tā atradās tālu un nomaļu no viņu — kareivīgo laiku varaskāres, ķīviņiem un kņadas, un tādēļ dzīve tur bija vienkārša, tās iedzīvotāji bija labi, sirsnīgi un godīgi ļaudis; pār visu zemi valdīja liegs svētdienas rimtums, visa dzīve aizritēja kā rāmā sapnī; tur nepazina ļaunprātību, nepazina skaudību, nepazina godkāri, līdz ar to tur nebija sirdēstu un neviena nelaimīga cilvēka.
Pienāca laiks, kad vecais karalis nomira un tronī uzkāpa viņa mazgadīgais dēls Hūberts. Tauta jauno karali iemīlēja jo dienas jo vairāk; viņš bija tik labs un tik skaidrs, un tik cēls, ka tautas mīlestība drīz vien izvērtās par kaislu pielūgsmi, gandrīz vai dievināšanu. Zēnam piedzimstot, zintnieki bija cītīgi pētījuši zvaigznes un mirdzošajā milzu grāmatā izlasījuši apmēram šādu vēsti:
Hūberta četrpadsmitajā mūža gadā atgadīsies nozīmīgs notikums; dzīvnieks, kura dziesma Hūbertam ausīs skanēs vissaldāk, izglābs viņam dzīvību. Un, kamēr vien karalis un visa tauta turēs šo dzīvnieku par viņa labo darbu cieņā un godā, senā dinastija nekad nepaliks bez mantinieka, bet tauta nezinās ne karu, ne mēri, ne trūkumu. Bet sargieties no kļūdīgas izvēles!
Visu karaļa trīspadsmito mūža gadu zintnieki, valstsvīri, nelielais ministru kabinets un tauta nerunāja ne par ko citu kā par vienu vienīgu lietu. Un, proti: kā lai saprot pareģojuma pēdējo teikumu? No visa sākumā sacītā izriet, ka noliktajā laikā šis glābējdzīvnieks uzradīsies pats; taču beigu teikums šķiet norādām, ka karalim jāizvēlas priekšlaikus un jāpasaka, kurš dziedātājs no visiem dzīvniekiem viņam tīk vislabāk; un, ja vien viņš pratīs ar gudru prātu izvēlēties, izraudzītais dzīvnieks izglābs viņam dzīvību, izglābs dinastiju un tautu, bet — ak, vai, ja viņam trāpīsies izvēlēties kļūdīgi!
Gada beigās par to bija tikpat daudz dažādu spriedumu, cik bija bijis gada sākumā; tomēr tiklab gudro, kā vientiesīgo vairums bija vienis prātis, ka visdrošāk būs, ja mazais karalis izvēlēsies priekšlaikus, turklāt — jo drīzāk, jo labāk. Tālab tika izsūtīta vēsts, kas pavēlēja visiem, kam vien pieder kāds dziedātājdzīvnieks, atnest to Jaungada dienas rītā uz karaļpils lielo zāli. Šai pavēlei neviens ir nedomāja pretoties. Kad viss bija sagatavots, karalis savu augsto virsnieku pavadībā, kas visi bija ģērbušies parādes tērpos, svinīgi iesoļoja zālē. Karalis uzkāpa savā zeltītajā tronī un gatavojās taisīt spriedumu. Taču vispirms viņš sacīja:
— Visi šie radījumi dzied cits pār citu; troksnis nav izturams. Aizvāciet visus un nesiet iekšā pa vienam.
Tā tika izdarīts.
Viens jauks čivinātājs pēc otra tīksmināja jaunā karaļa ausi, tad tika iznests ārā, lai dotu vietu citam. Aizritēja dārgās minūtes; tik daudzu burvīgu dziedonīšu vidū karalim bija grūti izšķirties, jo grūtāk tādēļ, ka pareģojumā piesolītā sodība par kļūdīgu izvēli bija tik drausmīga: tā viņam laupīja spēju spriest un uzticēšanos paša ausīm. Viņš kļuva nervozs, un viņa sejā atspoguļojās raizes. Ministri, kas ne uz mirkli nenolaida no viņa acu, to pamanīja. Klusībā viņi paši sev sacīja:
«Viņš zaudējis drosmi — nespēj spriest ar vēsu prātu — viņš kļūdīsies, un viņa dinastija un tauta būs nolemta ļaunam liktenim.»
Kad bija gandrīz jau apritējusi pirmā stunda, karalis brītiņu sēdēja klusēdams, tad sacīja:
— Ienesiet vēlreiz kaņepājputniņu.
Kaņepājputniņš trallināja savu gaviļu dziesmu. Tās vidū karalis jau grasījās pacelt scepteri, lai parādītu, ka ir izvēlējies, taču apdomājās un teica:
— Jāpārliecinās tā, lai būtu pavisam droši. Atnesiet strazdu, lai viņi padziet kopā.
Strazdu atnesa, un nu putniņi vīteroja savas brīnišķīgās dziesmas abi kopā. Karalis brīdi svārstījās, tad viņa nosliece kļuva arvien spēcīgāka — tā atspoguļojās viņa vaigā. Veco ministru sirdīs modās cerība, viņu pulss sāka sist straujāk, scepteris lēnām cēlās, kad …
… viss neglītā kārtā pārtrūka. Ārpusē aiz durvīm atskanēja balss — apmēram šāda:
«Iā … hīl Iā . .. hī!… Iā … hī… lā .. hī!»
Visi briesmīgi pārbijās un dusmojās paši uz sevi, ka nespēj to noslēpt.
Nākamajā mirklī zālē ietipināja visburvīgākā, visdaiļākā zemnieku meitenīte, gadus deviņus veca; viņas brūnās acis kvēloja bērnišķīgā aizrautībā; bet, ieraudzījusi smalko sabiedrību un saniknotās sejas, viņa apstājās, nodūra galvu un aizsedza acis ar raupjo priekšautiņu. Neviens viņu neuzmundrināja, neviens nepažēloja. Beidzot viņa pacēla acis un asaru slāpētā balsī sacīja:
— Kungs un karali, gauži lūdzu, piedodiet, es negribēju nekā ļauna. Man nav ne tēva, ne mātes, bet man pieder kaziņa un ēzelītis, un tie man ir viss. Kaziņa man dod vissaldāko pienu, un, kad mans mīļais ēzelītis zviedz, man liekas, ka skaistākas mūzikas nav visā pasaulē. Un, kad mana kunga un karaļa ziņnesis sacīja, ka tas dzīvnieks, kas dziedās visskaistāk, izglābs karaļkroni un tautu, es nodomāju, ka jāatved viņš šurp…
Visi galminieki sāka neganti smieties, un meitenīte raudādama izskrēja ārā, nepateikuši līdz galam savu sakāmo. Galvenais ministrs klusām deva pavēli, lai skuķēnu un bļauri ēzeli ārā nosukājot un aizliedzot tiem vēlreiz rādīties pils tuvumā.
Pēc tam putnu dziesmu sacensības turpinājās. Abi putni pūlējās, cik spēja, bet scepteris karaļa rokā nepakustējās. Pagāja stunda, pagāja divas, bet lēmuma nebija. Cerības klausītāju krūtīs apdzisa. Diena slīdēja uz vakaru, pūlis, kas bija salasījies pils priekšā, aiz satraukuma un bailēm krita izmisumā. Sabiezēja krēsla, ēnas kļuva arvien dziļākas. Karalis un galma ļaudis vairs nevarēja saredzēt cits cita seju. Neviens nerunāja, neviens nelika iedegt gaismu; vēlēšanās nebija piepildījusies; ikviens gribēja noslēpt savu vaigu tumsā, bet baismās nojausmas aprakt dziļi sirdī.
Un tad piepeši — klaul Kādā tālā zāles kaktā uzviļņoja krāšņa, dievišķi skaista melodija — lakstīgalas balss!
— Piecelties!— uzsauca karalis.— Lai skan zvani un pavēsti tautai, ka izvēle notikusi un ka mēs neesam kļūdījušies. Karalis, dinastija un tauta ir glābti. Kopš šī brīža lai lakstīgala uz mūžu mūžiem tiek godāta visā zemē. Un dariet ļaudīm zināmu: kas nogalinās lakstīgalu, tiks sodīts ar nāvi. Karalis ir runājis.
Visa mazā pasaulīte reiba līksmē. Pilī un pilsētā visu nakti līdz ritam gaisā lidoja raķetes, ļaudis dejoja, dzēra un dziedāja. Un zvanu gaviles neapklusa ne mirkli.
Kopš tās dienas lakstīgala valstī kļuva par svētu putnu. Tās dziesma skanēja katrā mājā; dzejnieki to slavināja pantos; mākslinieki iemūžināja gleznās; lakstīgalas skulpturālie attēli rotāja katru arku, katru torņa galu., katru strūklaku un katru sabiedrisko celtni. Lakstīgalu nesa pat uz apspriedēm pie karaļa; un neviens svarīgs valstisks jautājums netika izlemts, pirms zintnieki nebija to cēluši priekšā karaļa lakstīgalai un iztulkojuši ministriem, ko putniņš savā dziesmā par to teicis.
II
Jaunajam karalim ļoti patika medības. Kad pienāca vasara, viņš kādu dienu savu galminieku spožajā sabiedrībā ar medību vanagiem un suņiem jāšus devās uz mežu. Lielajā mežā viņš nemanot noklīda no pārējiem un izraudzījās ceļu, kas viņam šķita vistuvākais, lai atkal tiem piebiedrotos, bet viņš kļūdījās. Sākumā v ņš it moži jāja vien tālāk, tomēr pēdīgi zaudēja drosmi. Metās jau krēsla, bet viņš joprojām vientuļš klīda pa nepazīstamu pusi. Un tad notika nelaime. Vakara krēslā zirgs, kuru viņš dzina cauri biezoknim, nokļuva uz stāvas, klinšainas kraujas. Kad zirgs un jātnieks, nogāzušies no kraujas, atsitās pret zemi, zirgs nolauza sprandu, bet jātnieks salauza kāju. Nabaga jauniņais karalis mocījās svelošās sāpēs, un ik stunda viņam šķita mēnesi gara. Viņš sasprindzināja dzirdi, lai uztvertu jel kādu skaņu, kas solītu cerību uz glābiņu; bet viņš nedzirdēja ne balsis, ne medību tauru vai ragu skaņas, ne suņu rējienus. Pēdīgi, visas cerības zaudējis, viņš sacīja:
— Lai tad arī nāk nāve, jo tai lemts nākt.
Šai brīdī bezgalīgās nakts klusumā ieskanējās lakstīgalas dzidrā, burvīgā balss.
Karalis nespēja apvaldīt prieku, nespēja atrast vārdus, lai izteiktu pateicību. Un gaidīja, ka teju, teju atskanēs troksnis, kas vēstīs glābēju tuvošanos. Bet ikreiz pievīlās, glābēji nenāca. Lēnām aizritēja stunda pēc stundas. Palīdzība neradās, bet svētais putniņš dziedāja nemitēdamies. Karalī modās šaubas par savas izvēles pareizību, bet viņš tās atvairīja. Uz rīta pusi lakstīgala apklusa. Pienāca rīts, un tam līdzi slāpes un izsalkums; glābēju nebija. Diena atausa un i/.dzisa. Pēdīgi karalis nolādēja lakstīgalu.
Tad iesvilpojās strazds. Karalis sirds dziļumos nosprieda: «Šis bija īstais putns — mana izvēle bijusi aplama — šis atsauks glābējus.»
Bet neviens nenāca. Tad viņš vairākas stundas nogulēja nemaņā. Kad viņš atguva samaņu, dziedāja kaņepājputniņš. Viņš klausījās dziļā vienaldzībā. Ticība bija zudusi.
— Šie putni,— viņš sacīja,— man nespēj palīdzēt. Mans, mana nama un manas tautas liktenis ir izlemts.— Viņš gatavojās nāvei; bada, slāpju un sāpju nomocīts, viņš juta, ka gals vairs nav tālu. Viņš pat vēlējās, lai tas pienāktu drīzāk un atpestītu viņu no ciešanām. Ilgas stundas viņš nogulēja, nekā nedomādams, nejuzdams, pat nepakustēdamies. Tad atkal atguva pilnu atmaņu. Svīda trešās dienas rīts. Pasaule viņa gurdajām acīm šķita bezgala jauka. Un piepeši zēna sirdī pamodās kaismīga vēlēšanās dzīvot, un viņa dvēsele sūtīja pret debesīm kvēlu lūgsnu, lai tās apžēlojas un ļauj viņam vēlreiz skatīt mājas un draugus. Šai mirklī viņš izdzirda vāru, liegu, tāltālu, bet viņa ausīm neizsakāmi burvīgu skaņu, kas plūda no tālienes:
«I-āā … hī! I-āā . . . hī! I-ā — hī! I-ā — hī!»
— Šī, o, št dziesma ir jaukāka, tūkstoškārt jaukāka par lakstīgalas, strazda vai kaņepājputniņa dziesmu, jo tā man atnes ne tikai cerību, bet drošu vēsti par glābiņu. Nu es patiesi tikšu izglābts! Svētais dziedonis pats sevi izraudzījis — tieši tā, kā teikts pareģojumā. Paredzējums piepildījies, mana dzīvība, mans nams, mana tauta izglābti. Lai šis ēzelis kopš šā rīta kļūst svēts!
Brīnišķīgā mūzika skanēja arvien tuvāk, kļuva ar katru mirkli skaļāka un pat vēl jaukāka, vēl piemīlīgāka nomocītā cietēja ausij. Pa nogāzi lejup nāca paklausīgais ēzelītis, zāli plūkdams un savu dziesmu dziedādams; kad viņš pēdīgi ieraudzīja beigto zirgu un ievainoto karali, viņš piegāja tiem klāt un sāka vientiesīgā ziņkārē tos apostīt. Karalis viņu mīlīgi papliķēja, un ēzelītis nolaidās uz ceļiem, kā citkārt mēdza darīt, lai ļautu savai mazajai saimniecei uzsēsties tam mugurā. Ar lielām grūtībām, sāpes pārvarēdams, zēns uzrausās ēzelim mugurā un pieķērās pie garajām ausīm. Ēzelis iezviegdamies piecēlās un, savu dziesmu dziedādams, no meža izgājis, aiznesa karali līdz mazās zemnieku meitenes būdiņai. Viņa apguldīja karali cisās uz savas lāviņas, padzirdīja viņu ar kazas pienu un tad žiglām kājām aiztecēja pretī pirmajam meklētāju pulkam, kas gāja uz mežu.
Karalis atžirga. Pēc atveseļošanās viņa pirmais darbs bija izsludināt ēzeļus par svētiem un neaizskaramiem dzīvniekiem; tūliņ pēc tam viņš meitenes ēzeli uzņēma ministru kabinetā un iecēla par galveno ministru; trešais darbs bija izdot pavēli, lai visā karaļvalstī tiek novāktas lakstīgalu statujas un to vietā uzstādīts svētā ēzeļa veidols; ceturtais darbs bija darīt zināmu savu nodomu: kad mazā zemnieku meitene kļūs piecpadsmit gadu veca, viņš to apņems par savu karalieni; un savu solījumu viņš izpildīja.
Tāda ir šī teiksma. Ar to izskaidrojami apdrupušie ēzeļa attēli, kas rotā senos, pussagruvušos mūrus un arkas; tas izskaidro ari, kādēļ vēl daudzus gadsimtus šās karaļvalsts ministru kabinetā ēzelis bija galvenais ministrs, gluži tāpat kā daudzos mūsdienu ministru kabinetos; tas izskaidro ari to, kādēļ tai mazajā karaļvalsti ilgus gadsimtus visas lielās poēmas, slavenās runas, visas dižās grāmatas, svinības un visi karaļa dekrēti sākas ar šiem aizkustinošajiem vārdiem:
«I-āā . . . hl! I-āā . . . hl! Iā-hl! Iā-hī!»