Nākošā — 1711. gada sākumā pēc niknas ziemas pēkšņi iestājās sniegputenis, griezdams kopā debesis ar zemi, aizvilkdams ceļus, nolīdzinādams ielejas, aprakdams zemnieku sētas.
Trīs pajūgi, turēdamies lielā meža aizvējā, gausi virzās uz priekšu. Tie nomaldījušies. Zirgi līdz pēdējam noguruši. Ceļinieki rūpju pilnām sejām raugās pa labi uz drūmo vēri, kura biezokņos tālu, tālu cauri vēja auriem dzird sasaucamies no bariem aizklīdušus vilkus; tāpat bez ceribām tie pamet skatus pa kreisi necaurredzamā sniega virpulī.
Priekšējās kamanās, kažokos ietinušies, sēž Andrejs Sarfenbergs ar to pašu komisāru, kas pagājušo rudeni bija apmeklējis Pilteni. Abi, viens pie otra piespiedušies, sēž klusēdami. Tad zirgi apstājas.
— Kas ir? — satraucies uzsauc komisārs zemniekam — vedējam.
— Lopiņiem nav vairs spēka.
— Bet kur mēs atrodamies?
— To tikai dieviņš zina.
— Nebija labi, — saka amtmanis, — ka nepalikām pie Usmas ezera pajumtā, kad taisījās putenis. Nu esam galīgi nomaldījušies.
— Jāatzīstas, — skaišas komisārs, — šis brauciens man nemaz nebija patīkams. Vienīgais apmierinājums, ka iznāca braukt kopā ar jums, cienījamo Sarfenberg. Bet nu man žēl, ka steidzināju jūs atstāt tik ātri Jelgavu.
— Man tā kā tā bija jābrauc mājās, kad darīšanas pabeidzu.
— Es saku, vispār varēja tagad nemaz nebraukt uz Landzi. Bet ko darīsi? Pēc jaunā hercoga nāves valsts padomnieki kļuvuši pārāk rūpīgi un darbīgi. Par varu grib izpatikt lielfirstienei — nākamajai hercogienei. Tā esot tikpat stingra un prasīga kā viņas lielais mātesbrālis — cars. Labi apdomājot, man liekas smieklīgs šis inspekcijas brauciens. Viņa cienība, Landzes mācītājs, apber valsts kanceleju vaimanām un sūdzībām, ka Venta — pēc sava jaunā virziena — aizraušot un aizskalošot mācītājmāju un baznīcu. Un tad nu jau ziemā no Jelgavas jābrauc pārliecināties.
— Tik tālu vēl nav, — amtmanis iebilst. — Upe gan apdraud mazo dārza namiņu, bet arī līdz tam tā neieskalosies agrāk kā gados divos trijos.
— Nu, lūk… Ak, kaut jel gadītos ceļā kāds apdzīvots grausts; tad uzzinātu vismaz, cik tālu esam aiz- maldījušies sāņis no Piltenes un Landzes.
Pēkšņi vedējs kamanu priekšā strauji pieceļas kājās un izslien galvu.
— Kas ir, Kriš?
— Es ostu dūmus, kungs.
Sakustas arī pakaļējās kamanās.
— Nežēlojiet zirgus! — sauc no turienes. — Sis negantais vējš mūs sastindzinās ledū. Pēc dūmu smakas mēs uzbrauksim arī uz pavardu.
— Nu, mīļie zirdziņi, nul — priekšējais vedējs, Krišs, gandrīz lūgšus skubina vilcējus. Arī tie,\ cilvēku tuvumu nojauduši, saņem pēdējos spēkus un kuļas tālāk pa kupenām.
Beidzot nomaldījušies ceļinieki atviegloti uzelpo: priekšā, vēra malā, atspīd ugunskurs. Māju gan neredz, bet ap uguni kustas ļaudis. Vēl tuvāk piebraucot, saskata divas skuju būdas ar augstu kāršu aploku visapkārt. Braucēji pietur.
Tiem pretim nāk vilkādās apģērbies virs ar īsu zobenu aiz jostas. Svaigām rētām sejā. Vēl jauns gados.
— Kā ļaužu esat? — jautā Sarfenbergs.
— Mežinieki.
— Se dzīvojat?
— Tikai nesen apmetāmies.
— Vai varbūt nezināt, uz kuru pusi būtu Piltene un cik tālu esam no tās?
— Piltene atrodas tur. — Virs norāda ar roku sniega virpulī. — Pie laba ceļa nebūs cēlienu, ko iet.
— Paldies dievam! Tad nekur tālu neesam noklīduši no ceļa. Un šis, liekas, būs Ugāles lielā vēra sākums?
— Tā ir. Pa kreisi jums purvs. Aiz tā jau Piltenes tiesa.
— Tad labi gan. Nu nojaušu apkārtni, nu vairs ne- nomaldīsimies.
Komisārs un pakaļējie braucēji — tā pavadoņi —, izkustējušies no sēdēšanas, dauza rokas pret pleciem.
— Niknais ziemelis velk cauri kažokiem. Esam nosaluši.
— Nāciet apsildīties! — mežinieks aicina tos aplokā.
— Kā ļaužu esat? — jautā Sarfenbergs, ieiedams sētā.
— Esam brīvi vēra ļaudis.
— Tā? Un kā tev vārdā?
— Briedis.
— Un tu? — amtmanis griežas pie otra — vēl jaunāka mežinieka.
— Tauris.
Jā, tie ir Briedis un Tauris — vienīgie vīri, kas atlikuši no meža ciema saimes.
Ciemiņi atsēstas pie ugunskura, atraisa kažokus un sildās.
— Tu teici, ka esot no vēra? — Sarfenbergs pēc brītiņa griežas pie Brieža. — Tur laikam daudzi apmetušies uz dzīvi?
— Nē. Vēra vidū nav nevienas ļaužu mītnes.
— Kā nu ne? Tad jau es zinu labāk par tevi. Pašā biezoknī atrodas izdaudzinātais Sumpurņu ciems, kurā dzīvo krietni ļaudis.
— Tā vairs nav, kungs.
— Kā nav?
— Tas izmiris un nodedzis.
— Ko tu saki? — Šarfenberga seja apmācas. — Kā zini to?
— Esam no turienes.
— Tad gan tu pazīsti arī kuģinieku Kasparu un veco Ermani.
— Tie miruši.
Sarfenbergs noliec galvu. Tad iedomājas:
— Turp aizgāja arī divas Piltenes jaunavas.
— Tās dzīvas.
— Un kur viņas?
— Tepat būdas. Mēs četri un vēl mazā Cielaviņa, manas mirušās māsas meita, esam vienīgie dzīvie.
— Tā? Un tagad gribat iet uz Pilteni. Tas labi. Mums daudz saimniecību stāv tukšas. Vajadzīgi krietni zemes kopēji.
— Nē, kungs. Mums jāatgriežas vēri. Tikai vilku briesmas mūs izdzina malā. Tie saplosīja Taura māti un divas jaunas meitenes. Es, tikai Laimesmātei pateicoties, tiku cauri ar šīm brūcēm.
Briedis pārvelk ar roku pār saplosīto vaigu.
— Bet tu teici, ka jūsu ciems nodedzis.
— Uzcelsim jaunu.
— Kādēļ to? Piltenes zemē dabūsat iekoptas saimniecības. Jums dos visu nepieciešamo. Jūs esat brīvi ļaudis, kļūsat namnieki, tiksat pie turības.
— Mūsu dzimtai jāpaliek vērī.
— Kādēļ?
— Tāds dieviņa lēmums. Tā pareģots.
— Tā nebūs, Briedi, — vīriem aiz muguras atskan maiga sievietes balss. — Mēs neesam pareizi izpratuši Vālodzes vēstījumu.
Viesi pagriežas. Tur stāv Marija, arī zvērādās tērpusies. Tai blakus Trūde. Abas jau brītiņu atpakaļ iznākušas no skuju būdas.
— Mācītāja Huneka Trūde! — Sarfenbergs pieceļas un steidz klāt izstieptām rokām. — Un Kaspara Marija. Esiet sveicinātas!
— Labdien, cienījamo amtman!
— Man tā liekas, ka esat izgājušas pie vīriem, — Sarfenbergs, turēdams sieviešu rokas savējās, jautādams raugās gan viņās, gan Tauri un Briedī.
— Jā.
— Jūsu ciema vairs nav, jūsu vīru piederīgie esot visi miruši. Jūs varat dabūt iekoptus laukus, gatavas mājas. Kādēļ gribat atgriezties biezokņos?
— Godājamo Andrej Sarfenberg! — Trūde saka svinīgi. — Mums ciema ciltsmātes dots vēstījums.
— Tas pavēl jums dzīvot vientulībā?
•— Nē. — Tad Trūde griežas pie vīra un Brieža: — Mēs neesam pareizi iztulkojuši vecāsmātes aizredzi.
Nošķirtībā mēs nevaram saplūst kopā ar dieviņa izredzētiem, biezoknī mēs nevaram izaugt par lielo, spēcīgo tautu, ko sapnī skatījusi Vālodze. Mums jāiet ļaudīs, jāiet pasaulē. Tikai tur ir dzīvība, cenšanās, augšana. Vai nav tā, Tauri, Briedi? …
Tauris un Briedis top domīgi. Iestājas dziļš klusums. Tad abi saskatās un katrs saņem savu jauno sievu pie rokas.
— Jā. Tikai tā var piepildīties vecāsmātes pareģojums.
— Tad nāciet uz Pilteni! — Sarfenbergs priecīgi iesaucas.
— Ejam! Ejam dzīvē!
INGRIDA KIRSENTALE