TŪKSTOTS UN VIENS SPOkS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
Desmitais sējums
* * *
Mīļais draugs, vakara viesību laikā (kuras tagad kļuvušas tik retas), kad ikviens tērzēja pēc patikas, vai nu izsacīdamas savas sirds slēptākos sapņus, vai savas atjautības, vai izšķieda atmiņu bagātības, jūs bieži man teicāt, ka kopš Šaherezādas un pēc Nodjē neesat dzirdējuši aizraujošāku stāstītāju par mani.
Lūk, šodien jūs man rakstāt, ka, gaidīdami manu jauno romānu, vienu no tiem bezgalīgajiem romāniem, kurus es mēdzu rakstīt un kuros es aptveru veselu gadusimteni, jūs labprāt gribētu, lai es uzrakstu dažus stāstus, apmēram divus, četrus vai sešus sējumus, un lai metu tos pašreizējo politisko notikumu, piemēram, Buržā prāvas un maija vēlēšanu atvarā.
Ak, mans draugs, mūsu laikmets ir drūms, un mani stāsti, iepriekš brīdinu, nebūs jautrāki. Vienīgi, jūs taču atļausit, ka, noguris no visa, kas noliek ikdienas reālajā pasaulē, es stāstus meklēšu iedomu pasaulē. Bet, ak vai! Es tik baidos, ka mazāk izglītotie, mazāk poētiskie un sapņainie gari netrauksies pēc ideāla uz vienīgo vietu, kur Dievs mums ļāvis patverties no īstenības.
Redziet, es atrodos reģentu vēstures piecdesmit sējumu vidū, par kuru es nupat pabeidzu rakstīt stāstu. Un to, lūdzu, aiciniet mātes, lai neļauj lasīt savām meitām. Nu, labi! Tai laikā, kad jums rakstu, manas acis apstājās pie kādas marķīza d'Aržansona memuāru lappuses, kur zem virsraksta „Par agrāko un tagadējo laiku sarunāšanos", es lasu sekojošo:
„Esmu pārliecināts, ka laikos, kad Rambuijē pils noteica toni labākajai sabiedrībai, pat tad prata labāk klausīties un labāk domāt. Tad izkopa gaumi un prātu. Man vēl bija izdevība noklausīties to galma sirmgalvju sarunas, kurus es apmeklēju. Viņiem bija skaidras domas, spars un asprātība, dažas antitēzes, bet epiteti pastiprināja domu: dziļums bez pedantisma, jautrība bez ļaunprātības."
Ir pagājuši simt gadi, kopš marķīzs d'Aržansons rakstīja šīs rindas, kuras es citēju no viņa grāmatas. Viņš tajā laikā, kad to rakstīja, bija apmēram mūsu vecumā, un reizē ar viņu, mīļais draugs, mēs varam teikt: mēs esam pazinuši sirmgalvjus, kas bija un — cik žēl! kas mēs vairs neesam, — labākās sabiedrības cilvēki.
Mēs viņus esam redzējuši, bet mūsu dēli vairs neredzēs. Lūk, kāpēc tā nākas, ka mēs, lai gan neesam diezin cik vērtīgi, tomēr būsim labāki par mūsu dēliem.
Tiesa, katru dienu mēs speram kādu soli pretim brīvībai, vienlīdzībai un brālībai, trim jēdzieniem, kurus 1793. gada revolūcija iemeta modernajā sabiedrībā, tāpat kā tā bija radījusi tīģeri, lauvu un lāci apģērbtu jēra ādā. Par nelaimi tie bija tukši vārdi, kuri jūnija dūmos ložu caururbti bija lasāmi uz mūsu sabiedriskajiem pieminekļiem.
Es nu eju kā visi, es esmu kustība. Dievs lai pasargā mani sprediķot nekustību! Nekustība — tā ir nāve! Bet es eju kā viens no tiem cilvēkiem, par kuriem runā Dante: viņu kājas iet uz priekšu, bet galva pagriezta uz papēžu pusi.
Un ko es vairāk par visu nožēloju, ko mans pagātnē vērstais skatiens visvairāk meklē, tā ir aizejošā sabiedrība, kas izkūp, kas pazūd kā viens no tiem spokiem, par kuriem es tūliņ stāstīšu.
Šī sabiedrība, kas dzīvoja elegantu, pieklājīgu dzīvi; dzīvi, kas bija dzīvošanas vērta (piedodiet man šo valodas vecmodību, bet, nebūdams ievēlēts Akadēmijā, es to uzdrošinos lietot^ vai šī sabiedrība ir mirusi, vai mēs to nogalinājām?
Redziet, es atceros, ka mani, vēl bērnu, tēvs bija aizvedis pie Monte- sonas kundzes. Tā bija dižciltīga dāma, pavisam cita gadsimta sieviete. Viņa apmēram pirms sešdesmit gadiem bija apprecējusi Orleānas hercogu, karaļa Luija Filipa vectēvu. Viņa bija deviņdesmit gadus veca. Viņa apdzīvoja Žosē d'Antēna pili. Napoleons viņai maksāja simt tūkstošus ekiju renti.
Bet vai jūs zināt, uz ko bija pamatota šī rente, kas bija ierakstīta Ludviķa XVI pēcteča sarkanajā grāmatā? Nē. Nu, lūk! Montesona kundze saņēma no imperatora simttūkstošu ekiju rentes par to, ka bija saglabājusi savā salonā Ludviķa XIV un Ludviķa XV laiku labākās sabiedrības tradīcijas.
Tā ir tieši puse no tā, ko palāta pašlaik izsniedz viņa brāļadēlam, lai viņš liktu aizmirst Francijai to, ko viņa tēvocis gribēja, lai tā atcerētos.
Jūs neticēsit, mīļais draugs, ka vārds „palāta", ko izteikdams, es rīkojos nevisai gudri, ka šis vārds man atsauca atmiņā tieši marķīza d'Aržansona memuārus.
— Kā tā?
— Tūlīt redzēsit.
„Sūdzas," viņš saka, „ka mūsdienu Francijā vairs neprot sarunāties." Es zinu, kāpēc tā ir. Tas ir tāpēc, ka ar katru dienu samazinās pacietība klausīties savos laikabiedros. Klausās pavisam nevērīgi, vai arī neklausās nemaz. To es novēroju labākajā sabiedrībā, ko apmeklēju.
Bet, mīļais draugs, kāda ir labākā sabiedrība, kuru varētu meklēt mūsdienās? Tā, bez šaubām, ir tā, ko astoņi miljoni vēlētāju uzskatīja par cienīgu pārstāvēt Francijas intereses, domas, ģēniju. Tā taču ir palāta.
— Nu, labi! Ieejiet uz labu laimi palātā, vienalga kādā dienā un stundā! Esmu drošs par visiem simt procentiem, ka jūs atradīsit tribīnē cilvēku, kas runā, un uz soliem piecus vai sešus simtus cilvēku, kas nevis klausās, bet gan pārtrauc runātāju.
Tas tiešām ir tā, ka 1848. gada satversmē ir pat pants, kas noliedz starpsaucienus.
Saskaitiet pļaukas un dūru sitienus, kādus cilvēki dabūjuši gada laikā; tie ir neskaitāmi.
Saprotams, tas vienmēr noticis brīvības, vienlīdzības un brālības vārdā.
Mīļais draugs, kā jau teicu, es nožēloju ļoti daudz ko, vai ne? Lai gan esmu nodzīvojis tikai apmēram pusi dzīves. Nu, labi! Vairāk par visām lietām, kuras zudušas vai zūd, es nožēloju, kā pirms simt gadiem marķīzs d'Aržansons, — laipnības izzušanu.
Un tomēr marķīza d'Aržansona laikos vēl nebija radusies ideja saukties par pilsoni. Tātad spriediet paši!
Ja teiktu marķīzam d'Aržansonam, kad viņš rakstīja, piemēram, šos vārdus:
„Lūk, ciktāl mēs Francijā esam nonākuši: priekškars nolaižas, viss krāšņais pazūd. Drīz vien sabiedrībā vairs nebūs smalko stāstītāju, nebūs mākslas, glezniecības, piļu, bet visapkārt tikai skaudība."
Ja viņam, kad viņš rakstīja šos vārdus, teiktu, ka pienāks laiks, kad apskaudīs viņa laikus, viņš, šis nabaga d'Aržansons, būtu ļoti pārsteigts, vai ne. Un ko es daru? Es dzīvoju vairāk ar mirušajiem un drusku mazāk ar trimdiniekiem. Es mēģinu atdzīvināt mirušās sabiedrības sen nebūtībā aizgājušos cilvēkus, kas cigāru vietā oda ambru; kas cīnījās nevis ar dūrēm, bet gan ar zobeniem.
Lūk, kāpēc, draugs, jūs brīnāties, kad es stāstu; jo jūs dzirdat valodu, kurā vairs nerunā. Lūk, kāpēc jūs man sakāt, ka esmu aizraujošs stāstītājs. Lūk, kāpēc manu balsi, pagātnes atbalsi, klausās vēl tagad, tagad, kad vispār klausās ļoti maz un ļoti slikti.
Un galu galā ar mums ir tāpat, kā ar XVIII gadsimta venēciešiem, kad greznību noliedzošie likumi ļāva valkāt tikai vadmalu un bīru, mēs mīlam attīt zīdu un samtu, un skaistos brokātus, kuros karalība ģērba mūsu tēvus.
Jūsu
Aleksandrs Dimā.