— Labi! Ko tas pierāda, doktor? — jautāja Ledrī kungs.
— Tas pierāda, ka orgāni, kas piegādā smedzenēm informāciju, kuru tie uzņem, var kaut kādu iemeslu dēļ sabojāties tiktāl, ka dod prātam nepatiesu atspoguļojumu, un tādā gadījumā cilvēks redz priekšmetus un dzird skaņas, kādas nemaz nepastāv. Tas ir viss.
— Tomēr, — bruņinieks Lenuārs teica godprātīga zinātnieka kautrīgajā balsī, — tomēr notiek parādības, kuras atstāj pēdas, dažus pareģojumus, kuri ir piepildījušies. Kā jūs to izskaidrosit, doktor, ka spoku sitieni uz to cilvēku miesas, kas tos dabūjuši, liek rasties tumšiem plankumiem? Kā jūs izskaidrosit, ka spoks varēja pareģot nākotni desmit, divdesmit un trīsdesmit gadus uz priekšu? Vai tas, kas nepastāv, var nonāvēt to, kas dzīvo, vai arī pareģot, kas būs?
— Ak, — teica doktors, — jūs gribat runāt par Zviedrijas karaļa spoku?
— Nē, es gribu runāt par to, ko pats redzēju.
— Jūs!
— Es.
— Kur?
— Sendenī.
— Kad?
— 1799. gadā, kapsētu apgānīšanas laikā.
— Ak! Jā, paklausieties, doktor! — teica Ledrī kungs.
— Ko? Ko jūs redzējāt, sakiet?!
— Lūk! 1793. gadā mani iecēla par Francijas pieminekļu direktoru, un kā tāds es biju klāt pie miroņu izrakšanas Sendenī abatejā, kuras vārdu apgaismotie patrioti bija aizvietojuši ar Fransrādas nosaukumu. Tagad, pēc četrpadsmit gadiem, es jums varu izstāstīt par savādām lietām, kas bija zīmīgas šai apgānīšanai.
Naids, kuru bija iedvesuši tautai pret karali Ludviķi XVI un kuru nespēja remdināt 21. janvāra ešafots, vērsās pret visu karaļu sugu: gribēja iznīdēt monarhiju līdz saknēm, ari monarhus viņu kapenēs, un sešdesmit karaļu pīšļus izkaisīt vējā.
Tur varbūt piejaucās klāt arī ziņkārība, vai tiešām lielās bagātības, par kurām runāja, ka tās apraktas dažos kapos, bija saglabājušās neaizskār- tas.
Tauta devās uz Sendenī.
No 6. līdz 8. augustam iznīcināja piecdesmit vienu kapu, divpadsmit gadsimtu vēsturi.
Tad valdība nolēma ievest kārtību, pati izrakt kapus un kļūt par vienīgo monarhijas mantinieci, kuru monarhijas pēdējā priekšstāvja Ludviķa XVI personā tā monarhiju bija sakāvusi.
Turklāt vēl vajadzēja iznīcināt karaļu vārdu, piemiņu un kaulus, vajadzēja izsvītrot no vēstures četrpadsmit monarhijas gadsimtus.
Nožēlojamie muļķi! Viņi nesaprata, ka cilvēks dažreiz var mainīt savu nākotni… bet nekad — savu pagātni.
Kapsētā bija izrakta liela kopējā bedre, kādas rok nabagiem. Šai bedrē uz kaļķu paklāja vajadzēja samest, kā maitas, to kaulus, kas bija izveidojuši Francijā priekšzīmīgāko nāciju, sākot ar Dagobēru un beidzot ar Ludviķi XV.
Tā tautai bija dots apmierinājums, bet sevišķu prieku tas sagādāja likumdevējiem, advokātiem, skaudīgiem žurnālistiem, revolūcijas plēsīgajiem putniem, kuru acis aizskar viss lielais, kā viņu brāļu — nakts putnu — acis aizskar gaisma.
Kas nespēj radīt, to lepnums ir iznīcināšanā.
Mani iecēla par izrakšanas inspektoru. Tas man deva iespēju glābt labu skaitu vērtīgu lietu.
Sestdien, divpadsmitajā oktobrī, kamēr notika karalienes prāva, es liku atvērt Burbonu velves blakus apakšzemes kapličai un izvilku no zārka Indriķi Ceturto, ko nogalināja 1610. gada 14. maijā, piecdesmit septiņu gadu vecumā.
Kas attiecas uz Jaunā Tilta statuju, Boloņas Žana un viņa skolnieka šedevru, to izkausēja, lai varētu kalt vara naudu.
Indriķa Ceturtā ķermenis bija brīnišķīgi labi saglabājies. Sejas vaibsti, skaidri saredzami, bija tādi, kādus tos tautas mīlestība un Rubensa ota bija padarījušas nemirstīgus. Kad viņu ieraudzīja pirmo izejot no kapa un parādāmies dienas gaismā, līķa baltā tērpā, labi saglabājušos, saviļņojums bija liels, un velvēs tik tikko neatskanēja tik populārais Francijā: „Lai dzīvo Indriķis Ceturtais!"
Kad es redzēju šo cienību, es gribētu teikt, mīlestību, es liku ķermeni atbalstīt pret pilāru, un tur ikviens viņu varēja aplūkot.
Viņš bija tērpies, kā dzīvs būdams, tumšā samta kamzolī, uz kura izcēlās apkakle un baltās aproces; bikses bija līdzīgas kamzolim, arī no samta, tādas pašas krāsas zīda zeķes un samta kurpes.
Iesirmie mati ap galvu veidoja it kā oreolu, bet baltā, skaistā bārda klāja krūtis.
Tad sākās bezgalīga procesija — kā pie kāda svētā paliekām: sievietes pieskārās labā karaļa rokām, citi skūpstīja viņa mēteļa malas, citi, klusu murminādami, lika bērniem mesties ceļos.
„Ak, ja viņš vēl būtu dzīvojis, nabaga tauta nebūtu tik nelaimīga!"
Un viņas varētu piebilst: „Ne arī tik nikna, jo nelaime tautu dara mežonīgu."
Šī procesija turpinājās visu sestdienu 12. oktobrī, svētdien, 13. oktobrī, un pirmdien, 14. oktobrī.
Pirmdien rakšanu uzsāka pēc strādnieku pusdienām, tas ir, ap trijiem pēcpusdienā.
Pirmais līķis, kas ieraudzīja dienas gaismu pēc Indriķa IV, bija viņa dēls, Ludviķis XIII. Viņš bija labi saglabājies, lai gan sejas vaibsti bija iegrimuši, viņu varēja pazīt tikai pēc ūsām.
Tad nāca Ludviķis IV, ko bija viegli pazH pēc rupjajiem sejas vaibstiem, kuri deva Burbonu raksturīgo sejas masku. Tikai viņš bija melns kā tinte.
Tad pēc šiem noteiktā kārtībā sekoja Marija Mediči, Indriķa IV otrā sieva; Austrijas Anna, Ludviķa XIII sieva; Marija Terēze, Ludviķa XIV sieva; un tad lielais dofins.
Visi šie ķermeņi bija sapuvuši. Tikai lielā dofina ķermenis bija tīrs no pūšanas.
Otrdien, 15. oktobrī, līķu izrakšana turpinājās.
Indriķa IV līķis arvien stāvēja atbalstīts pret pilāru un nolūkojās šai svētumu apgānīšanā, kas notika gan ar viņa priekštečiem, kā arī pēctečiem.
Trešdien, 16. oktobrī, tieši tajā brīdī, kad giljotīna Revolūcijas laukumā nocirta galvu Marijai Antuanetei, tas ir, pulkstens vienpadsmitos no rīta, no velvēm izvilka karaļa Ludviķa XV šķirstu.
Pēc senās ceremonijas viņš tika noguldīts pie ieejas velvē, kur gaidīja savu pēcteci, kas tur nekad viņam nepievienojās. Viņa šķirstu paņēma, aiznesa un attaisīja tikai kapsētā uz bedres malas.
Izvilkts no svina šķirsta, satīts veļā un saistīts, viņš sākumā likās labi uzglabājies. Bet, kad attina vaļā visas apsegas, kļuva redzami riebīgie puvekļi un izcēlās tik nelaba smaka, ka visi aizbēga un vajadzēja sadedzināt vairākas mārciņas pulvera, lai gaisu padarītu tīru.
Visu, kas bija palicis no Briežu Parka varoņa, Satorī kundzes, Pom- padūras un Dibarī kundzes mīļākā, iemeta bedrē, kur šis netīrās paliekas pārklāja ar nedzēstiem kaļķiem.
Es paliku pēdējais, lai aizdedzinātu ugunis un uzmestu kaļķus, kad izdzirdu šausmīgu troksni baznīcā. Cik ātri vien spēdams, es steidzos turp un ieraudzīju kādu strādnieku, kas ķepurojās savu biedru vidū, kamēr sievietes viņam rādīja dūres un draudēja.
Nožēlojamais bija pametis savu bēdīgo pienākumu, lai noskatītos vēl drūmākā izrādē: Marijas Antuanetes nāves sodā. Tad, apreibis no kliedzieniem, kurus viņš dzirdēja un pats izkliedza, viņš atgriezās Sendenī un, tuvodamies Indriķis IV, kas bija atbalstīts pret pilāru, ko vienmēr aplenca ziņkārīgie, un, es teiktu, gandrīz vai pielūdzēji, viņš teica:
— Ar kādām tiesībām tu te stāvi, kad Revolūcijas laukumā cērt galvas karaļiem?
Tai pašā brīdī, ar roku sagrābdams aiz bārdas, ar labo viņš iesita pļauku karaļa līķim.
Līķis, sausi nograbēdams, nokrita, kā nogrāb kaulu maiss, ja to met zemē. Bārda palika viņam rokā. Visapkārt tūlīt sacēlās šausmīgs troksnis. Pret citu karali to varbūt vēl varētu uzdrošināties, bet pret Indriķi IV, pret tautas karali, tas bija apvainojums gandrīz vai visai tautai.
Svētuma zaimotājs atradās vislielākajās briesmās, kad es piesteidzos palīgā.
Tiklīdz viņš redzēja, ka pie manis var rast atbalstu, viņš paļāvās manai apsardzībai. Bet, viņu aizsargādams, es tomēr gribēju, lai viņš tiktu sodīts par nepieklājīgo darbu.
— Bet, bērni, — es teicu strādniekiem, — atstājiet šo nožēlojamo. Tas, ko viņš ir apvainojis, atrodas diezgan labā stāvokli tur augšā, lai Dievs viņa dēļ pienācīgi sodītu šo nožēlojamo.
Tad, atņēmis viņam bārdu, kuru viņš bija noplēsis un visu laiku turēja rokās, es viņu padzinu no baznīcas, paziņodams, ka viņš vairs neskaitās mans strādnieks. Biedru draudi un izsmejošo saucieni viņu pavadīja līdz pat ielai.
Baidīdamies no jauniem apvainojumiem pret Indriķi IV, es pavēlēju, lai viņu aiznes uz kopējo bedri. Bet līdz turienei viņu pavadīju ar cienību. Tai vietā, lai iesviestu kā citus karaļu kaulu glabātuvē, viņu nolaida, viegli noguldīja, rūpīgi novietodami vienā no kaktiem. Tad bijīgi uzklāja viņam virsū nevis kaļķus, bet gan zemes kārtu.
Dienai beidzoties, strādnieki aizgāja, palika tikai sargs. Tas bija drošsirdīgs cilvēks, ko es tur novietoju bailēs, lai pa nakti kāds neielaužas baznīcā vai nu izdarīt jaunas nelietības, vai zādzības. Šis sargs gulēja dienā un palika nomodā no septiņiem vakarā līdz septiņiem rītā.
Visu nakti viņš pavadīja stāvus vai pastaigājās, kad kļuva auksti, vai apsēdās pie ugunskura, kas dega pie vārtu tuvākā pilāra.
Kapličā viss liecināja par nāvi, un postījumi darīja šo nāves tēlu vēl šausmīgāku. Pagrabs bija vaļā, un plienakmens, ar ko parasti aizvēla kapu caurumus, bija piesliets pie sienas. Sadauzītie tēli klāja baznīcas grīdas akmeņus. Šur un tur uzlauztie šķirsti bija uzcēluši augšā mirušos, kas bija sagatavojušies tikai uz Pastaro dienu. Tomēr tas viss mudināja cilvēku prātu, ja tas bija stiprs, uz pārdomām; ja vājš — uz bailēm.
Par laimi, sargs nebija gars, bet organizēta matērija. Viņš uz šīm drupām skatījās ar tādām pat acīm, kā būtu skatījies uz nocirsto mežu vai nopļauto lauku, un nodarbojās ar stundu skaitīšanu, klausīdamies vienmuļajā torņa pulkstenī, vienīgā lietā, kas vēl bija dzīva pamestajā kapličā.
Brīdī, kad nosita pusnakti un kad pēdējais veserīša sitiens vibrēja baznīcas tumšajā dziļumā, viņš izdzirda kliedzienus, kuri nāca no kapsētas puses. Tie bija palīgā saucieni, garas vaimanas, sāpīgas žēlabas.
Pēc pirmā pārsteiguma brīža viņš apbruņojās ar kapli un devās uz vārtiem, kuri savienoja baznīcu ar kapsētu. Bet, atvēris šos vārtus un pilnīgi noskaidrojis, ka šie kliedzieni nāca no karaļu bedres, viņš neuzdrošinājās doties tālāk, aiztaisīja vārtus un atsteidzās uz viesnīcu, lai modinātu mani.
Sākumā es negribēju ticēt, ka no karaļu bedres varētu nākt kāds troksnis. Bet tā kā es dzīvoju iepretī baznīcai, sargs atvēra logu un klusumā, kuru traucēja tikai rudenīga vēsma, es tiešām sadzirdēju garas žēlabas, kas man nešķita tikai vēja gaudošana.
Es piecēlos un pavadīju sargu līdz baznīcai. Tur nonākuši un aiz sevis aiztaisījuši vārtus, mēs dzirdējām vēl skaidrāku gaušanos, par kuru sargs bija runājis. Nu vieglāk bija izšķirt, no kuras puses nāca žēlabainās skaņas, jo kapsētas vārti, nepietiekami stipri aiztaisīti, bija pavērusies. Gau- šanās tiešām nāca no kapsētas.
Mēs aizdedzinājām divas lāpas un devāmies pie vārtiem. Bet trīs reizes, šiem vārtiem tuvojoties, gaisa strāva, kas plūda uz āru, mums nodzēsa lāpas. Es sapratu, ka tā bija kā grūti pārejama aiza, bet ka, reiz tikuši kapsētā, mēs vairs nesastapsim nekādas grūtības. Bez lāpām es vēl aizdedzināju lukturi. Lāpas nodzisa, bet lukturis izturēja. Mēs pārgājām aizu un, nokļuvuši kapsētā, aizdedzinājām lāpas, kuras tagad vējš saudzēja.
Bet līdz ko mēs tuvojāmies, troksnis kļuva arvien klusāks, un brīdī, kad mēs atradāmies uz bedres malas, tas bija gandrīz vai pilnīgi noklusis.
Mēs pacēlām lāpas pār plašo bedri un ieraudzījām kaulu vidū, uz kaļķu un zemes caurumainās kārtas, ķepurojamies kādu bezveidīgu būtni.
Šī būtne bija līdzīga cilvēkam.
— Kas jūs esat un ko jūs te darāt? — es jautāju ēnai.
— Ak, vai! — ēna murmināja, — es esmu tas nožēlojamais strādnieks, kas iepļaukāja Indriķi IV.
— Bet kā tu tur tiki? — es jautāju.
— Vispirms izvediet mani ārā, Lenuāra kungs, jo es mirstu, un tad jūs dabūsit zināt visu.
No tā brīža, kad sargs uzzināja, ka viņam bija darīšana ar dzīvo, bailes, kas viņu sākumā bija sagrābušas, pazuda. Viņā jau paguva pacelt kāpnes, kuras gulēja kapsētas zālē, un turēja stāvus, gaidīdams manu pavēli.
Es viņam pavēlēju nolaist kāpnes bedrē un uzaicināju strādnieku kāpt augšā. Tiešām, viņš aizvilkās līdz kāpnēm. Bet, nonācis tik tālu, ka vajadzēja celties kājās un kāpt uz šķērskokiem, viņš ievēroja, ka viena kāja un roka viņam bija salauzta.
Mēs nometām viņam auklu ar slīdošo mezglu; viņš novietoja šo auklu zem padusēm. Otru auklas galu es turēju rokās; sargs pakāpās lejup dažus kāpš|us un, pateicoties šim divkāršam atbalstam, galu galā mēs izvilkām dzīvo no mirušo sabiedrības.
Ticis ārā no bedres, viņš paģība. Mēs viņu aiznesām pie uguns, noguldījām uz salmiem, tad es aizsūtīju sargu pēc ķirurga.
Sargs atgriezās ar doktoru, pirms vēl ievainotais bija paguvis nākt pie samaņas, un tikai operācijas laikā viņš atvēra acis.
Kad pārsējums bija izdarīts, es pateicos ķirurgam, un, tā kā es gribēju zināt, kādos dīvainos apstākļos zākātājs iekļuvis karaļu bedrē, es savukārt aizsūtīju projām arī sargu. Tas neko labāku nevēlējās, kā pēc tādu pārdzīvojumu nakts aiziet nogulēties, un es ar strādnieku paliku viens. Es apsēdos uz akmens netālu no salmiem, uz kuriem viņš gulēja, pretī ugunskuram, kura drebošās liesmas apgaismoja daļu baznīcas, pārējo atstādams dziļā tumsā, kas izlikās vēl jo tumšāka tāpēc, ka tā daļa, kur mēs atradāmies, bija ļoti labi apgaismota.
Tad es izjautāju ievainotajam, un, lūk, ko viņš pastāstīja.'
Atlaišana viņu maz uztrauca. Kabatā viņam vēl bija nauda, un līdz šim viņš bija redzējis, ka par naudu var iegūt visu.
Tā viņš ieradās krogā.
Krogā viņš sāka tukšot pudeli, bet, dzerot trešo glāzi, viņš redzēja ienākam saimnieku.
— Vai jūs drīz beigsit? — šis jautāja.
— Un kāpēc? — atbildēja strādnieks.
— Tāpēc, ka esmu dzirdējis, ka tu esi iecirtis pļauku Indriķim IV.
— Nu un kas!? Jā, tas esmu es! — nekaunīgi atbildēja strādnieks. — Un tad?
— Tad?! Es negribu dot dzert tādam nelietim kā tu, kas izsauks lāstus pār manu māju.
— Tava māja! Tava māja ir domāta visiem, un kamēr maksāju, atrodos tikpat kā savās mājās.
— Jā, bet tu taču nemaksāsi.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tavu naudu negribu. Tā kā tu nemaksāsi, tu nebūšu savās mājās, bet pie manis. Un tā kā tu būsi pie manis, man būs tiesības tevi izsviest pa durvīm.
— Ja būsi stiprākais.
— Ja es nebūšu stiprākais, es pasaukšu manus zēnus.
— Labi, pasauc, lai es redzu!
Krodzinieks pasauca. Iepriekš brīdināti, pēc viņa sauciena ienāca trīs puiši, katras ar nūju rokā, un strādnieks, lai cik arī viņš nepretojās, bija spiests aiziet, ne vārda neteikdams.
Izgājis laukā, viņš kādu laiku maldījās pa pilsētu un ap pusdienlaiku iegāja pie traktiernieka, kur mēdza ēst strādnieki.
Viņš ēda zupu, kad, darbu pabeiguši, ienāca strādnieki.
Viņu ieraudzījuši, tie apstājās uz sliekšņa, un, pasaukuši saimnieku, paziņoja, ka viņi atstās viņa māju līdz pēdējam vīram, ja šis cilvēks te turpinās ēst.
Traktiernieks jautāja, ko šīs cilvēks ir izdarījis, ka visi viņu tā nosoda.
Viņam pateica, ka tas ir tas pats cilvēks, kas izpļaukājis Indriķi IV.
— Tad ej projām! — teica traktiernieks, virzīdamies uz viņa pusi, — un lai tas, ko tu ēdi, būtu tev inde!
Te bija vēl grūtāk pretoties nekā pie krodzinieka. Nolādētais strādnieks, draudēdams saviem biedriem, piecēlās; tie atkāpās viņa priekšā nevis tāpēc, ka būtu nobijušies no viņa draudiem, bet tāpēc, ka viņš bija apgānījis svētumu.
Pilns niknuma viņš izgāja ārā un kādu laiku maldījās Sendenī ielās, lamādamies un lādēdamies. Tad apmēram desmitos viņš devās uz savu mēbelēto istabu.
Pavisam neparasti, bet mājas durvis bija slēgtas.
Viņš pieklauvēja. Dzīvokļu saimnieks parādījās pie loga. Tā kā bija tumša nakts, viņš nevarēja pazīt klauvētāju.
— Kas jūs esat? — saimnieks jautāja.
Strādnieks nosauca savu vārdu.
— Ak! — teica dzīvokļa saimnieks, — tas esi tu, kas iesita pļauku Indriķim IV! Uzgaidi!
— Ko! Kas man jāgaida? — nepacietīgi iesaucās strādnieks.
Tai pašā brīdī viņam pie kājām nokrita sainis.
— Kas tas ir? — jautāja strādnieks.
— Viss, kas tev te pieder?
— Kā! Viss kas man pieder!
— Jā, tu vari iet gulēt, kur tev patīk! Man nav ne mazākās patikas, ka māja sabrūk man virs galvas.
Saniknojies strādnieks pacēla bruģakmeni un trieca to vārtos.
— Pagaidi! — teica dzīvokļa saimnieks, — es pamodināšu tavus biedrus, un tad mēs redzēsim…
Strādnieks saprata, ka viņš nevarēja gaidīt neko labu. Viņš aizgāja un, simts soļus tālāk ieraudzījis vaļējos vārtus, iegāja šķūnī.
Šķūnī atradās salmi. Viņš apgulās šajās cisās un aizmiga.
Bez ceturkšņa divpadsmitos viņam šķita, ka it kā kāds viņam pieskartos pie pleca. Viņš pamodās un sev priekšā ieraudzīja baltu tēlu, kas bija līdzīgs sievietei un kas māja viņam sekot.
Viņš iedomājās, ka tā bija kāda nelaimīgā, kas vienmēr piedāvā dzīvokli un prieku tiem, kas spēj samaksāt par dzīvokli un prieku. Un tā kā viņam bija nauda un viņš atzina par labāku pavadīt nakti zem jumta un gultā, viņš piecēlās un sekoja sievietei.
Kādu brīdi sieviete gāja gar Lielās ielas mājām, pa kreiso pusi, tad šķērsoja kādu ielu, pagriezās pa labi, visu laiku mādama strādniekam, lai viņš seko.
Šis, pieradis pie šādām nakts lietām, no piedzīvojumiem zinādams, kur dzīvo tādas sievietes kā šī, nepievērsa visam nekādu vērību un iegriezās ieliņā.
Ieliņa aizveda uz laukiem. Strādnieks iedomājās, ka sieviete apdzīvo kādu atsevišķu māju, turpināja viņai sekot.
Pēc desmit soļiem viņi izgāja pa spraugu kādā mūrī. Bet, pēkšņi, pacēlis acis, viņš sev priekšā ieraudzīja Sendenī abateju, tās milzīgos zvanus un no iekšpuses viegli apgaismotos logus. Tur pie uguns nomodā bija sargs.
Ar acīm viņš meklēja sievieti, bet tā bija nozudusi.
Viņš atradās kapsētā.
Strādnieks gribēja iziet atpakaļ pa spraugu. Bet šajā spraugā, viņam likās, stāvēja Indriķis IV — tumšs, draudīgs, rokas pastiepis pret viņu.
Spoks paspēra soli uz priekšu, bet strādnieks — soli atpakaļ.
Sperot ceturto vai piekto soli, viņš zaudēja zemi zem kājām un iegāzās bedrē.
Tad viņam likās, ka viņš redz ceļamies visus Indriķa IV priekštečus un pēctečus, visus vasaļus. Un viņam likās, ka viņi paceļ savus valdonības zižļus, bet citi savus taisnības zižļus, un sauc: „Nelaime svētuma apgānītājam!" Tad viņam likās, ka no šo taisnības un valdnieku zižļu pieskārieniem, kuri bija svina smagi un dedzināja kā uguns, viņam salūza visi locekļi.
Šai brīdī pulkstenis sita pusnakti un sargs izdzirda žēlu gaušanos.
Es darīju visu, ko spēju, lai nomierinātu nelaimīgo. Bet viņa prāts bija sajucis un, pēc triju dienu murgošanas, viņš nomira kliegdams: „2ēlaslī- bu!"
— Atvainojiet, — teica doktors, — bet es nevaru saprast jūsu stāsta slēdzienus. Gadījums ar strādnieku pierāda, ka, domādams par to, kas noticis dienā vai nomodā, vai mēnešsērdzības stāvoklī, viņš sāka klaiņot nakts laikā. Tā klaiņodams, viņš iegāja kapsētā un, skatīdamies gaisā nevis sev zem kājām, viņš iegāzās bedrē, un krītot dabīgi salauza sev locekļus. Jūs teicāt par kādu pareģojumu, kas vēlāk arī piepildījies, bet te es neredzu ne mazākās pareģošanas.
— Uzgaidiet, doktor, — teica bruņinieks, — notikums, par kuru pastāstīju, taisnība, ir vienkāršs fakts, bet ved tieši pie pareģojuma, par kuru tūlīt pastāstīšu, un tas jau ir noslēpums.
Šis pareģojums ir tāds.
Aptuveni 1794. gada 20. janvārī, pēc Fransuā I kapa izpostīšanas, atvēra Filipa Garā meitas, Flandrijas grāfienes kapu.
Šie bija divi pēdējie kapi, kurus vajadzēja izrakt. Visas velves bija uzlauztas, visi kapi tukši, visi kauli samesti bedrē.
Vienīgais kaps bija palicis nezināms. Tas bija kardināla Reca kaps, kas, kā tauta runāja, bija aprakts Sendenī.
Visas Valuā un Karolingu kapenes bija noslēgtas. Palika tikai Burbonu kapenes, kuras bija nodomāts aiztaisīt nākamajā dienā.
Sargs pēdējo nakti pavadīja baznīcā, kur nekas vairs nebija sargājams. Viņam atļāva gulēt, un viņš šo atjauju izmantoja.
Ap pusnakti viņu pamodināja ērģeļu un baznīcas dziesmas skaņas. Viņš pamodās, izberzēja acis un pagrieza galvu pret kora telpām, taču, uz to pusi, no kurienes plūda dziesma.
Tad, sev par lielu brīnumu, viņš ieraudzīja, ka kora telpu sēdekļus bija aizņēmuši Sendenī mūki. Viņš redzēja arhibīskapu, kas pie altāra noturēja dievkalpojumu. Viņš redzēja, ka žuburu sveces bija iedegtas, un zem žuburu svecēm lielu zeltītu līķautu, ar kuru parasti pārklāj karaļu miesas.
Tai brīdī, kad viņš pamodās, mese beidzās un sākās apbedīšanas ceremonija.
Valdnieka zizli, kroni un taisnības zizli, uz samta spilventiņa novietotus, nodeva heroldiem, kas tos savukārt pasniedza trim prinčiem.
Tad, drīzāk slīdēdami nekā iedami, jo viņu soļu troksnis nemodināja baznīcā ne mazāko atbalsi, uz priekšu izgāja kambarkungi, paņēma mirušo un aiznesa uz Burbonu kapenēm, kuras vēl bija vaļā.
Tad tur nokāpa karaļa ieročnesējs, un, kad viņš bija tur nokāpis, viņš sauca heroldus izpildīt savu pienākumu.
Ieročnesējs bija viens, bet heroldi — pieci.
No kapeņu dibena ieročnesējs sauca pirmo heroldu, kas nokāpa, nesdams piešus; tad otro, kas nokāpa, nesdams bruņucimdus; tad trešo, kas nokāpa, nesdams ģerboni; tad ceturto, kas nokāpa, nesdams zīmogotu bruņucepuri; tad piekto, kas nokāpa, nesdams kara tērpu.
Pēc tam viņš pasauca pirmo sulaini, kas atnesa karogu; tad nokāpa Šveices kapteiņi, gvardes strēlnieki un divi simti kambarkungu; augstākais staļļmeistars atnesa karalisko zobenu; pirmais kambarkungs Francijas karogu; ordeņa lielmestrs, kuram garām nogāja visi pārējie mestri, savus baltos zižļus sviezdami kapenēs un sveicinādami trīs prinčus — kroņa, valdonības un taisnības zižļu nesējus; trīs prinči savukārt atnesa valdonības un taisnības zižļus un kroni.
Tad ieročnesējs skaļā balsī trīs reizes iesaucās:
— Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! Karalis ir miris, lai dzīvo karalis!
Herolds, kas bija palicis kora telpās, šo trīskārtīgo saucienu atkārtoja.
Par zīmi, ka nu karaļa dinastija beigusies un ka tagad karaļa virsniekiem jāizraugās cits karalis, ordeņa lielmestrs pārlauza uz pusēm savu zizli.
Atskanēja trompetes un iedūcās ērģeles.
Tad trompetes sāka skanēt arvien vājāk, ērģeles dūca arvien klusāk un klusāk, sveču gaisma nobālēja, apbedīšanas dalībnieku apveidi kļuva neskaidrāki, un ar pēdējo ērģeļu dūcienu, ar pēdējo trompešu skaņu viss pazuda.
Nākamajā dienā ar asarām acīs sargs stāstīja par karaļa apbedīšanu, kuru bija redzējis tikai viņš viens, un pareģoja, ka izpostītie kapi tiks atjaunoti vecās vietās un Francija, neskatoties uz Konventa dekrētiem un giljotīnas briesmu darbiem, atkal ieraudzīs monarhiju un Sendenī karaļus.
Nabaga vīram par šo pareģojumu bija jānotup cietumā un viņu tik tikko neaizsūtīja uz ešafotu. Bet trīsdesmit gadus vēlāk, 1824. gada 20. septembrī, aiz kolonnas, aiz kuras viņš bija redzējis parādību, turēdams mani pie drēbju stērbelēm, viņš teica:
— Nu, lūk! Lenuāra kungs, kad es teicu, ka mūsu karaļi atgriezīsies Sendenī, es taču neesmu kļūdījies?
Tiešām, šai dienā Ludviķi XVIII apbedīja ar tādu pašu ceremoniālu, kādu kapsētas sargs bija redzējis pirms trīsdesmit gadiem.
— Lūdzu, kā jūs to izskaidrosiet, doktora kungs?