Vai nu juzdamies pārliecināts, vai arī, kas vairāk ticams, ka strīdēšanās ar bruņinieku Lenuāru viņam likās ļoti apgrūtinoša, doktors klusēja.
Doktora klusēšana ļāva pilnu vaļu komentētājiem, arēnā metās abats Mūls.
— Tas viss mani pārliecina, ka mana sistēma ir pareiza, — viņš teica.
— Un kāda ir jūsu sistēma? — iejautājās doktors, priecādamies, ka varēs uzsākt polemiku ar mazāk bargu ķildinieku, nekā bija Ledrī kungs un bruņinieks Lenuārs.
— Ka mēs dzīvojam starp divām neredzamām pasaulēm, no kurām vienu apdzīvo elles gari, otru — debesu gari. Mums piedzimstot, divi ģēniji — viens labais, otrs ļaunais nostājas mums blakus un pavada mūs visu dzīvi. Viens čukst mums labu, otrs ļaunu, un nāves stundā uzvarētājs sagrābj mūsu dvēseli. Tā mūsu miesa kļūst vai nu par dēmona laupījumu vai par eņģeļu mitekli. Pie nabaga Solānžas uzvarēja labais ģēnijs, un tas bija viņš, Ledrī kungs, kas ar jaunās mocekles mēmajām lūpām jums teica ardievas. Pie laupītāja, ko bija notiesājis Skotijas tiesnesis, uzvarēja dēmons, un tas bija viņš, kas pārmaiņus parādījās tiesnesim kaķa, durvju sarga un skeleta izskatā. Un pēdējā gadījumā tas bija monarhijas eņģelis, kas atriebās zaimotājam, un, tāpat kā Kristus, kas mēdza sevi atklāt pazemīgajiem, parādīja karalības nākamo restaurāciju nabaga kapsētas sargam. Un visu to lieliskā krāšņumā, jo šai fantastiskajai ceremonijai bija jāliecina par nākamo Ludviķa XVIII galma godību.
— Bet, abata kungs, — teica doktors, — katra sistēma dibinās uz pārliecību.
— Bez šaubām.
— Bet šai pārliecībai, lai tā būtu patiesa, jābalstās uz faktiem.
— Tā ir arī mana pārliecība, kas balstās uz faktiem.
— Uz faktu, kuru jums pastāstīja kāds, kam jūs uzticaties.
— Uz faktu, kas notika ar mani pašu.
— Ak, abat! Stāstiet par šo faktu!
— Labprāt. Esmu dzimis tanī seno karaļu īpašumu daļā, ko šodien sauc par Francijas Salu. Mans tēvs un māte dzīvoja mazā ciematā, kurš atradās Villēkotrē mežu vidū un kuru sauca Flerī. Pirms manas dzimšanas maniem vecākiem jau bija bijuši pieci bērni: trīs zēni un divas meitenes, kas visi bija miruši. Notika tā, ka mana māte, palikusi stāvoklī, apsolīja mani ģērbt baltu līdz septītam dzīvības gadam, un tēvs — svētceļojumu pie Lježas Dievmātes.
Uz laukiem tādi solījumi nav reta parādība, un starp tiem ir tiešs sakars, jo baltā ir Sv. Jaunavas krāsa, bet Lježas Dievmāte nav nekas cits kā jaunava Marija.
Par nelaimi tēvs nomira mātes grūtniecības laikā. Bet māte, kas bija dievbijīga sieviete, tomēr nolēma izpildīt divkāršo solījumu: tūlīt pēc dzimšanas viņa mani ietērpa baltā no galvas līdz kājām, un, tiklīdz varēja staigāt, uzņēmās, kā bija solījusies, ceļojumu kājām uz svētvietu.
Par laimi Lježas Dievmāte atradās tikai piecpadsmit vai sešpadsmit jūdzes no Flerī sādžas. Trijos paņēmienos māte bija turp nokļuvusi.
Tur viņa piedalījās īpašā dievkalpojumā un no priestera rokām saņēma zelta medaljonu, kuru uzkāra man kaklā.
Pateicoties šim divkāršajam solījumam, es biju brīvs no visām jaunības nejaušībām. Un, sasniedzis saprāta vecumu, vai nu reliģiozās audzināšanas vai medaljona iespaidots, es sajutu tieksmi kļūt garīdznieks.
Pabeidzis studijas Suasonas seminārā, 1780. gadā es tiku iesvētīts par priesteri un aizsūtīts par vikāru uz Etānu.
Pateicoties kādai nejaušībai, mani pieskaitīja vienai no četrām Etānas baznīcām, kura atrodas Dievmātes aizsardzībā.
Šī baznīca ir brīnišķīgākais piemineklis, ko romiešu laikmets novēlējis viduslaikiem. Aizsākta Roberta Stiprā laikā, tā bija pabeigta tikai divpadsmitajā gadsimtā. Vēl šodien ir apbrīnojami tās stiklojumi, kuri brīnišķīgi saskanēja ar gleznojumiem un zeltījumiem, kas klāja kolonnas un rotāja kapiteļus.
Kā bērns es ļoti mīlēju šos brīnišķīgos granīta ziedus, kurus no desmitā līdz sešpadsmitajam gadsimtam zemes virsū izsauca ticība un Romas vecākās meitas pārklāja Francijas zemi ar baznīcu mežu. Šī augšana apstājās, kad ticība, Lutera un Kalvina mācību nogalināta, nomira cilvēku sirdīs.
Kā bērns es biju spēlējies Suasonas Svētā Jāņa baznīcas drupās. Es biju mielojis acis pie izgriezumu rotaļām, kuras atgādināja pārakmeņotas puķes, un tagad, kad es ieraudzīju Etānas Dievmātes baznīcu, es biju laimīgs, ka nejaušība vai drīzāk — Dieva prāts — man bija devis tādu ligzdu.
Tā savus laimīgākos mirkļus es pavadīju baznīcā. Es negribu teikt, ka tās bija tīri reliģiskās jūtas, kas mani tur turēja. Nē, tās bija labklājības jūtas, kādas pārdzīvo putns, kuru palaiž plašumā un brīvībā. Mans plašums izpletās no portāla līdz apsidam; mana brīvība bija notupties ceļos uz kāda kapa vai atbalstīties pret kolonnu un sapņot divas stundas no vietas. Par ko es sapņoju? Droši, tie nebija teoloģijas argumenti. Nē, es sapņoju par mūžīgo cīņu starp labo un ļauno, kas plosa cilvēku kopš grēkā krišanas. Es sapņoju par skaistiem eņģeļiem ar baltiem spārniem un riebīgiem dēmoniem ar sarkanām sejām. Tas viss saules staros dzirkstīja no stikliem, un vieni atspoguļoja debess ugunis, otri zibšņoja elles liesmas. Beidzot Dievmātes baznīca bija mans dzīvoklis: tur es dzīvoju, domāju un lūdzos. Mazā presbitērijas mājiņa, kuru man bija norādījuši, nebija nekas cits, kā mana pieskāršanās vieta zemei, tur es tikai ēdu un gulēju. Lūk, viss!
Ļoti bieži es atstāju Dievmātes katedrāli tikai divpadsmitos vai vienos naktī.
To visi zināja. Kad es nebiju presbitērijā, es atrados Dievmātes baznīcā. Tur gāja mani meklēt, un tur mani arī atrada.
Pasaules troksnis loti reti nonāca līdz manīm noslēgtajā reliģijas, bet sevišķi poēzijas svētnīcā.
Tomēr šo notikumu vidū kāds notikums interesēja visus — mazus un lielus, garīdzniekus un vienkāršus mirstīgos. Etānas apkārtni postīja Kar- tuša un Pulatjē pēctecis vai, drīzāk, — sāncensis, kas sekoja savu priekšteču pēdās.
Šā bandīta vārds, kas uzbruka visam, bet it sevišķi baznīcām, bija Larti- fajs.
Bet viens fakts pievērsa arī manu uzmanību šā laupītāja «varoņdarbiem". Viņa sieva, kas dzīvoja Etānas pilsētas nomalē, bija viena no uzticīgākajām grēku nožēlotājām. Noziegumi, kurus izdarīja viņas vīrs, krietnai un cienījamai sievai sagādāja lielas sirdssāpes un kā viņa laulātā draudzene tā sevi iedomājās atbildīgu Dieva priekšā. Tāpēc visu dzīvi viņa pavadīja lūgšanās un nožēlā, tā cerēdama mīkstināt sava vīra negantību.
Kas attiecas uz viņu, es teikšu, tas bija laupītājs, kas nebijās ne no Dieva, ne no velna, bet uzskatīja, ka sabiedrība ir nepareizi iekārtota un ka viņš aicināts to labot. Lartifajs apgalvoja, ka viņš taisnīgi sadalīs bagātības, un tātad viņš ir tikai kādas sektas priekštecis, kura parādījās vēlāk un sprediķos to, ko viņš īsteno, tas ir, kopējo īpašumu.
Divdesmit reizes viņš bija sagūstīts un ieslodzīts cietumā, bet gandrīz vai vienmēr otrajā trešajā naktī cietumu atrada tukšu. Tā kā nezināja, kādā ceļā viņš prata izbēgt, runāja, ka viņš atradis zāli, ar kuru var pārgriezt dzelzi.
Tātad ap šo cilvēku saistījās kaut kas brīnišķīgs.
Kas attiecas uz mani, atzīstos: es par viņu domāju tikai tad, kad viņa sieva nāca sūdzēt grēkus, stāstīdama par savām bailēm un prasīdama padomu.
Jūs sapratīsit, ka es viņai ieteicu lietot visu savu iespaidu, lai atgrieztu vīru uz labiem ceļiem. Bet nabaga sievietes ietekme bija ļoti vāja. Viņai palika tikai mūžīgā griešanās pēc žēlastības, ko lūgšanās izteikt Dievam tam Kungam.
Ķesteris bija redzējis mani iemiegam. Bet, zinādams manis paradumus un to, ka pie manis atrodas baznīcas vārtu atslēgas, viņš pat neiedomājās mani pamodināt. Kas notika tovakar, bija noticis simtiem reižu.
Tātad es gulēju. Tad pēkšņi miegā es dzirdēju it kā divus trokšņus. Viens bija pulkstenis, kas nosita pusnakti; otrs — kādi soļi uz akmens plātnēm.
Es atvēru acis un gatavojos iziet no biktskrēsla, kad mēness staros, kas spīdēja pa loga rūtīm, es ieraudzīju cilvēku.
Tā kā šis cilvēks soļoja ļoti piesardzīgi, pēc katra.soļa uzmanīgi apkārt lūkodamies, es sapratu, ka tas nebija ne palīgs, ne ķesteris, ne dziedātājs, ne arī kāds cits ar baznīcu saistīts cilvēks, bet gan kāds iebraucējs ar ļauniem nolūkiem.
Nakts ciemiņš devās pie altāra. Tur nonācis, viņš apstājās un pēc brīža es izdzirdu šķiltavu sauso troksni. Es pamanīju dzirksteles, degļa gabals iekvēlojās un uz altāra sāka spīdēt sveces galiņa klīstošā gaisma.
Sveces gaismā es varēju labi vērot vidēja auguma cilvēku, kam pie jostas bija divas pistoles un duncis. Viņa sejas izteiksme bija vairāk zobgalīga nekā briesmīga, un, pametis pētījošu skatienu visapkārt, viņš pilnīgi nomierinājās.
Pēc tam viņš izvilka no kabatas nevis atslēgu, bet gan tādu instrumentu saišķi, kuriem vajadzēja atslēgas aizvietot un kurus sauc par mūķīzeriem, bez šaubām, pēc slavenā Bosinjola vārda, kas lielījās, ka varot atslēgt visādas atslēgas. Ar šo instrumentu palīdzību viņš atvēra svētā vakarēdiena glabātuvi un vispirms izvilka krāšņu Indriķa II laikā kaltu zelta biķeri, tad masīvo ostensuāru, kuru pilsētai bija dāvājusi Marija Antuanete, un, beidzot, divus apzeltīta sudraba dzērientraukus.
Tā kā tabernaklā vairāk nekas nebija atrodams, viņš to rūpīgi noslēdza, un nometās ceļos, lai attaisītu altāra apakšu, svēto piederumu glabātuvi.
Pēc piecām minūtēm bija atvērta svēto lietu glabātuve, kurai zaglis tomēr salauza stikla šķērssienu. Viņš jau gatavojās pievienot ostensuāram tērpu un kroni, kad, negribēdams ļaut notikt zādzībai, es uzcēlos no bikts- krēsla un devos pie altāra.
Durtiņu troksnis lika pagriezties zaglim. Viņš saliecās uz manu pusi un pūlējās saredzēt baznīcas attālākos, tumsas apņemtos stūrus. Bet bikts- krēslu nesniedza gaisma, tā kā mani viņš ieraudzīja tikai tad, kad es iegāju drebošās sveces gaismas lokā.
Pamanījis cilvēku, zaglis atspiedās pret altāri, izrāva pistoli un vērsa pret mani.
Bet pēc melnā garā svārka, viņš drīz vien redzēja, ka es biju vienkārši nekaitīgs priesteris, kam aizsargs ir ticība un ierocis — vārdi.
Neskatoties uz pistoles stobru, es piegāju līdz altāra kāpnēm. Es jutu, ja viņš šaus uz mani, tad šāviens vai nu nesprāgs, vai arī lode ies sāņus. Roku es turēju uz medaljona un jutos Dievmātes mīlestības starojuma apņemts.
Nabaga vikāra mierīgums likās aizkustināja bandītu.
— Ko jūs gribat? — viņš teica balsi, kurai gribēja piešķirt cietu noskaņu.
— Jūs esat Lartifajs? — es viņam vaicāju.
— Pie joda! — viņš atbildēja. — Kas tad cits viens pats uzdrošinātos ielauzties baznīcā?
— Nabaga nocietinātais grēciniek, kas lepojas ar savu noziegumu, — es viņam teicu, — vai tu nesaproti, ka šajā spēlē tu zaudē ne tikai savu miesu, bet arī savu dvēseli?
— Ha! — viņš atbildēja. — Kas attiecas uz miesu, es to esmu glābis tik daudzas reizes, ka pilnīgi ceru to glābt arī uz priekšu, bet kas attiecas uz dvēseli…
— Un kas ir ar dvēseli?
— Tā ir manas sievas darīšana: viņa ir svēta par diviem, un, glābdama savu dvēseli, viņa izglābs arī manu.
— Jums taisnība, jūsu sieva ir svēta sieviete, draugs, un viņa droši vien nomirs sāpēs, ja uzzinās, ka jūs izdarījāt to noziegumu, ko pašlaik gatavojaties darīt.
— O! o! Jūs domājat, ka mana nabaga sieva nomirs sāpēs?
— Es esmu par to pārliecināts.
— Skaties! Un es vēl kļūšu atraitnis, — smiedamies turpināja laupītājs, stiepdams rokas pēc svētajiem traukiem.
Bet es uzgāju trīs pakāpienus augstāk un saturēju viņa roku.
— Nē, — es viņam teicu, — jūs neizdarīsit Šo svētuma apgānīšanu.
— Un kas man to liegs?
— Es.
— Ar varu?
— Nē, ar pārliecināšanu. Dievs nav sūtījis savus kalpus, lai viņi lietotu varu, kas ir cilvēcīga lieta, bet pārliecināšanu — debesu tikumu, paraugu. Ne baznīcas dēļ jums nav jādara šā svētuma apgānīšana, bet jūsu dēļ: baznīca šos traukus varēs nopirkt, bet savus grēkus jūs nevarēsit izpirkt.
— Ak, jūs domājat, ka tas ir pirmo reizi, mans brašais draugs?
— Nē, es zinu labi, nav! Tas ir desmito, divdesmito, varbūt trīsdesmito reizi, bet vai tas ir svarīgi? Līdz šim jūsu acis bija ciet, tagad tās atvērsies, lūk, viss! Vai jūs dzirdējāt, ka bija cilvēks vārdā Pāvils, kas sargāja to drēbes, kuri apsmēja svēto Etjēnu? Nu, lūk! Šim cilvēkam, kā viņš pats teica, acis bija pārklātas ar zvīņām. Zvīņas nokrita, un viņš kļuva par svēto Pāvilu.
— Sakiet, abata kungs, vai svēto Pāvilu pakāra?
— Jā.
— Kāda nozīme viņam bija redzēt?
— Tas viņu pārliecināja, ka glābšana dažreiz nāk caur sodu. Šodien visi tur cieņā svētā Pāvila vārdu un debesīs viņš bauda mūžīgo svētlaimi.
— Cik viņš bija vecs, kad viņam atvērās acis?
— Trīsdesmit piecus gadus.
— Tas vecums man jau sen ir garām.
— Nožēlot nekad nav par vēlu. Vēl uz krusta Jēzus teica laupītājam: >r lūdz un es tevi glābšu.'*
— Ak tas! Tev tomēr ir žēl sudrablietu? — manī lūkodamies, teica laupītājs.
— Nē. Man žēl tavas dvēseles, un to es gribu glābt.
— Manu dvēseli! Tu man stāsti pasakas. Tu smejies par mani, ļoti slikti.
— Vai tu gribi, lai es pierādu, ka es domāju tikai par tavu dvēseli? — es viņam teicu.
— Jā, pierādi, tu man sagādāsi prieku.
— Cik dārgi tu vērtē tās mantas, kuras gribi šonakt nozagt?
— Hm, hm! — mīlīgi uzlūkodams traukus, biķeri, ostensuāru un Jaunavas svārku, ierunājās laupītājs, — tūkstoš ekiju.
— Tūkstoš ekiju?
— Es labi zinu, ka tas maksā divtik. Bet no visa jāzaudē vismaz divas trešdaļas: velna žīdi tāpat ir zagļi.
— Nāc pie manis.
— Pie tevis?
— Jā, pie manis uz presbitēriju. Man ir tūkstoš franku, un tos es tev iedošu a konto.
— Un pārējos divus tūkstošus?
— Pārējos divus tūkstošus? Labi! Es tev apsolu, priestera goda vārds, ka es došos pie mātes; manai mātei ir kāds īpašums, es pārdošu dažus arpānus zemes, lai iegūtu pārējos divus tūkstošus frankus, un tos tev atdošu.
— Jā, un tu noteiksi kādu satikšanos, lai mani ievilinātu lamatās?
— Tu pats tam netici, ko saki, — es teicu, izstiepdams roku pret viņu.
— Jā gan! Tiesa, es tam neticu, — viņš drūmi atbildēja. — Bet tava māte, viņa taču ir bagāta?
— Mana māte ir nabadzīga.
— Tātad viņa tiks izputināta?
— Kad es viņai teikšu, ka ar viņas izputināšanu es glābju cilvēka dvēseli, viņa man dos savu svētību. Starp citu, ja viņai vairs nebūs nekā, viņa nāks dzīvot pie manis, un man vienmēr pietiks diviem.
— Es piekrītu: iesim pie tevis.
— Labi, bet uzgaidi.
— Ko?
— Noliec atpakaļ tabernaklā lietas, kuras tu paņēmi, un noslēdz. Tas tev nesīs laimi.
Laupītājs sarauca uzacis kā cilvēks, ko pārņem ticība pret paša gribu: viņš novietoja atpakaļ tabernaklā svētos traukus un aizvēra to.
— Nāc, — viņš teica.
— Vispirms pārmet krustu, — es viņam teicu.
Viņš gribēja zobgalīgi iesmieties, bet smiekli aprāvās paši no sevis.
Tad viņš pārmeta krustu.
— Tagad seko man, — es viņam teicu.
Mēs izgājām pa maziem vārtiņiem. Pēc piecām minūtēm mēs bijām pie manis.
Visu ceļu, lai cik īss tas arī nebija, laupītājs bija ļoti nemierīgs, skatījās visapkārt un baidījās, vai es tikai nevedu viņu kādās slēptās lamatās. Nonācis pie manis, viņš apstājās pie durvīm.
— Nu! Tūkstoš franku? — viņš jautāja.
— Uzgaidi, — es atbildēju.
Es iededzināju sveci, atvēru skapi un izvilku maisiņu.
— Ņem, — es viņam teicu. Un pasniedzu maisiņu.
— Un kad es saņemšu pārējos divus tūkstošus?
— Lūdzu sešu nedēļu termiņu.
— Labi, es tev dodu sešas nedēļas.
— Kam es tos nodošu? Laupītājs brīdi pārdomāja.
— Manai sievai, — viņš teica.
— Labi.
— Bet viņa neuzzinās, no kurienes tie nāk, ne arī, kā tos esmu ieguvis?
— Viņa neuzzinās, un arī neviens cits. Un no savas puses tu apsoli nekad neuzbrukt ne Etānas Dievmātes baznīcai, ne arī citai, kura atrodas Svētās Jaunavas aizsardzībā?
— Nekad!
— Goda vārds?
— Lartifaja goda vārds.
— Ej, brāli, un negrēko vairs!
Es viņu sveicināju, dodams zīmi ar roku, ka viņš var iet. Bridi viņš vilcinājās, tad, uzmanīgi atvēris durvis, nozuda. Es nometos ceļos un lūdzos par šo cilvēku.
Es vēl nebiju pabeidzis lūgšanu, kad pie durvīm izdzirdu klauvēšanu.
— Iekšā! — atpakaļ nepaskatīdamies, es teicu.
Kāds, redzēdams mani lūdzam, ienāca un apstājās man aiz muguras. Kad, lūgšanu pabeidzis, pagriezos, es ieraudzīju Lartifaju nekustīgi un taisni stāvam pie durvīm ar naudas maisiņu padusē.
— Lūk, — viņš teica, — es atnesu tavus tūkstoš franku.
— Manus tūkstoš franku?
— Jā, un tev nav jāmaksā pārējie divi tūkstoši.
— Tomēr solījums, ko tu man devi, paliek?
— Nudien!
— Tātad tu nožēlo?
— Es nezinu, vai es nožēloju vai nē, bet es negribu tavu naudu, tas ir viss.
Un viņš nolika maisiņu uz galda malas.
Maisiņu nolicis, viņš apstājās, it kā gribēdams kaut ko jautāt. Es jutu, ka viņam bija grūti to izteikt.
— Ko jūs vēlaties? — es viņam jautāju. — Runājiet, draugs! Jūs izdarījāt labu darbu, nekaunieties darīt vēl kaut ko labāku!
— Tu stipri pielūdz Dievmāti? — viņš man jautāja.
— Jā, ļoti.
— Un tu tici, ka ar viņas aizstāvību cilvēks, lai cik liels grēcinieks viņš ari nebūtu, var tikt glābts nāves stundā? Labi! Trīs tūkstoš franku vietā, kurus tev nav jāmaksā, dod man kādu relikviju, kādu rožukroņi, ko es varētu skūpstīt manas nāves stundā.
Es noņēmu no kakla medaljonu un zelta ķēdīti, kuru māte man bija pakārusi kaklā manas dzimšanas dienā un no kura es nekad nebiju šķīries. Es to nodevu laupītājam.
Piekļāvis lūpas medaljonam, laupītājs aizbēga.
Pagāja gads, es neko netiku dzirdējis par Lartifaju. Bez šaubām, viņš bija atstājis Etānu, lai darbotos citur.
Pa to laiku no mana kolēģa, Pelerī vikāra, es saņēmu vēstuli. Mana māte bija slima un aicināja mani pie sevis. Es dabūju atvaļinājumu un aizbraucu.
Pēc sešu nedēju rūpēm un lūgšanām manas mātes veselība atgriezās. Priecīgs par viņas labo stāvokli, es šķīros un atgriezos Etānā.
Es iebraucu piektdienas vakarā. Visa pilsēta bija saviļņota. Slavenais zaglis Lartifajs bija ticis apcietināts Orleānas apvidū un tur notiesāts uz nāvi. Pēc notiesāšanas viņu pārsūtīja uz Etānu, jo Etāna bija viņa noziedzību galvenais teātris, un te viņu vajadzēja pakārt.
Nāves sodu izpildīja tās pašas dienas rītā.
To es uzzināju uz ielas. Bet, iegājis presbitērjā, es uzzināju vēl ko citu: kāda sieviete no priekšpilsētas bija nākusi pie manis no vakara līdz rītam. Kopš Etānā ieradās Lartifajs, šī sieviete bija atnākusi vairāk nekā desmit reižu un jautājusi pēc manis.
Šī neatlaidība nebija nekāds brīnums. Par iebraukšanu es biju rakstījis, un mani gaidīja katru brīdi.
Priekšpilsētā es pazinu tikai vienu nabaga sievieti, kas tagad bija atraitne. Vēl nenotīrījis ceļa putekļus, es nolēmu aiziet pie viņas.
No presbitērijas līdz priekšpilsētai bija tikai viens solis. Tiesa, pulkstenis nosita desmit vakarā. Bet es domāju, ja vēlme mani redzēt bija tik liela, tad es ar apciemojumu netraucēšu arī tik vēlā stundā.
Tā es ierados priekšpilsētā un lūdzu man parādīt viņas māju. Tā kā visi viņu pazina kā svētu sievieti, neviens viņai neuzkrāva vīra noziegumus, ne arī vīra kaunu.
Es piegāju pie vārtiem. Slēģi bija vaļā, un pa logu rūtīm es redzēju nabaga sievieti nometušos ceļos pie gultas un lūdzam.
No plecu kustībām varēja redzēt, ka lūgdama viņa raudāja.
Es pieklauvēju.
Viņa piecēlās un steidzīgi atvēra durvis.
— Ak, abata kungs, — viņa iesaucās, — es uzminēju, ka tas esat jūs. Kad izdzirdu klauvējienus, es uzminēju, ka tas esat jūs. Ak, vai! Jūs nākat par vēlu: mans vīrs ir miris bez grēku sūdzēšanas.
— Vai viņš mira ar ļaunām domām?
— Nē, tieši otrādi! Es esmu pārliecināta, ka sirds dziļumos viņš bija ticīgs, bet viņš paziņoja, ka negrib citu priesteri kā tikai jūs, ka viņš izsūdzēs grēkus tikai jums un, ja neizsūdzēs jums, tad tikai Dievmātei.
— Viņš tā jums teica?
— Jā, un tā runādams, viņš skūpstīja Svētās Jaunavas medaljonu, kas zelta ķēdītē karājās viņam kaklā. Un visvairāk viņš prasīja, lai viņam nenoņem šo medaljonu, jo ļaunam garam nebūšot nekādas varas pār viņa miesu.
— Un tas ir viss, ko viņš teica?
— Nē. Šķirdamies no manis un aiziedams uz ešafotu, viņš man teica, ka jūs atbrauksit šovakar un ka tūlīt jūs atnāksit pie manis. Lūk, kāpēc es jūs gaidīju.
— Tā viņš jums teica? — es izbrīnījies jautāju.
— Jā, un viņš man uzdeva nodot jums viņa pēdējo lūgumu.
— Man?
— Jums. Viņš teica, lai kādā stundā jūs arī nenāktu, lai es lūdzu… Ak, Dievs! Es nekad neuzdrošinātos jums teikt kaut ko tādu.
— Sakiet, labo sieviņ, sakiet!
— Nu, labi! Lai es jūs lūdzu, ka jūs aizietu uz Tiesas vietu (tā sauca vietu, kur kāra zagļus un laupītājus) un zem viņa miesām noskaitītu piecas reizes Tēvreizi un piecas reizes „Ave". Viņš man teica, ka jūs to neatteiksit, abata kungs.
— Un viņam ir taisnība, jo es iešu.
— O, cik jūs esat labs!
Viņa paņēma manas rokas un gribēja tās noskūpstīt.
Es atsvabinājos.
— Lai paliek, labo sieviņ, — es viņai teicu, — saņemies!
— Dievs man palīdz, abata kungs, es nesūdzos.
— Vairāk viņš neko nav prasījis?
— Nē.
— Tas ir labi! Ja vajag izpildīt tikai šo viņa vēlēšanos, lai būtu miers viņa dvēselei, tad viņa dvēselei būs miers.
Es izgāju ārā.
Pulkstenis bija apmēram pusvienpadsmit. Tas notika pēdējās aprīļa dienās. Ziemeļvējš bija vēl diezgan auksts. Tomēr debesis bija skaistas, sevišķi skaistas no gleznotāja viedokļa, jo mēness šūpojās tumšos mākoņu viļņos un tāpēc apvārsnis šķita lielisks.
Es apgāju apkārt vecajiem pilsētas mūriem un sasniedzu Parīzes vārtus. Pēc pulkstens vienpadsmitiem tikai šie vārti bija vaļā.
Mana ceļojuma mērķis bija Esplanāde, kura kā šodien, tā senos laikos, pārvalda visu pilsētu. Tikai šodien no karātavām nav palicis citu zīmju, kā trīs mūra fragmenti, uz kuriem toreiz balstījās trīs stabi, kurus savā starpā vienoja sijas un karātavu šķērskoks.
Lai sasniegtu Esplanādi, kas atradās pa kreisi, kad nāca no Etānas uz Parīzi, un pa labi, kad nāca no Parīzes, vajadzēja paiet garām Ginē tornim, kurš likās kā vientuļš līdzenumā nostādīts pilsētas sargs.
Šis tornis, ko jums, Lenuāra kungs, vajag pazīt un ko Ludviķis XI gribēja uzspridzināt, tomēr bez panākumiem, ir saplaisājis no sprādzieniem un šķiet skatās uz karātavām. No karātavām tas redz tikai pašu virsotni ar lielās acs melno dobumu bez zīlītes.
Dienā tur mitinās zvirbuji, bet naktī tā ir pūču pils.
Viņu kliedzienu un svilpienu pavadīts, pa ceļu, kurš bija šaurs, grūts, grumbuļains, dobuļains, ar krūmiem apaudzis, es devos uz Esplanādi.
Es nevaru teikt, ka man būtu bijis bail. Cilvēkam, kas tic Dievam, no nekā nav jābaidās, tomēr es biju saviļņots.
Citu neko nedzirdēju, kā tikai dzirnavu vienmuļo troksni priekšpilsētā, apogu un nakts pūču kliedzienus un vēja svilpošanu krūmos.
Mēness paslēpās aiz melna mākoņa, kura malas viņš izrotāja ar bālganām bārkstīm.
Sirds man pukstēja strauji. Man šķila, ka es redzēšu nevis to, ko es gāju ieraudzīt, bet kaut ko pavisam negaidītu. Es kāpu arvien augstāk.
Zināmā augstumā uzkāpis, es sāku saskatīt karātavu augstāko galu, ko vaidoja trīs stabi un ozola šķērskoki, par kuriem es jau runāju.
Pie šiem ozola šķērskokiem pakar dzelzs krustus un pie tiem — uz nāvi notiesātos.
Kā kustīgu ēnu es pamanīju nelaimīgā Lartifaja miesas, kuras vējš šūpoja no vienas puses uz otru.
Pēkšņi es apstājos. Tagad es karātavas redzēju no augšas līdz apakšai. Es pamanīju kādu nenoteiktu ķermeni, kas atgādināja četrkājainu dzīvnieku un kustējās.
Es apstājos un nogulos uz klints. Šis dzīvnieks bija lielāks par suni un druknāks par vilku.
Pēkšņi viņš pacēlās uz pakaļkājām, un es pazinu, ka šis dzīvnieks nebija nekas cits, kā tas, ko Platons sauc par dzīvnieku ar divām kājām, bet bez spalvām. Tas bija cilvēks.
Ko šis cilvēks varēja darīt tik vēlā stundā pie karātavām? Vai viņš te bija ieradies reliģiskos nolūkos — noskaitīt lūgšanas, vai ar kā bezdievis, lai izdarītu kādu negantību?
Katram gadījumam es nolēmu stāvēt klusu un nogaidīt.
Šai brīdī caur mākoņiem parādījās mēness un apgaismoja karātavas.
Tad es sāku skaidri redzēt cilvēku un visu, ko viņš darīja.
Šis cilvēks pacēla kāpnes, kuras gulēja zemē, tad atslēja tās pret stabu, cik vien varēdams tuvāk pakārtajam.
Tad viņš uzkāpa pa kāpnēm un izveidoja kaut ko kopēju ar pakārto, ka likās — dzīvais un mirušais apskāvās.
Pēkšņi atskanēja šausmīgs kliedziens. Es redzēju sakustamies divus ķermeņus; es dzirdēju kādu sažņaugtā balsī saucam pēc palīga. Balss drīz vien kjuva nesadzirdama. Tad viens ķermenis atdalījās no karātavām, kamēr otrs, rokas un kājas kustinādams, turpināja karāties virvē.
Es nevarēju saprast, kas tur notika. Bet galu galā, vai tas bija cilvēka vai dēmona darbs, tur notika kaut kas ārkārtīgs, kāda lieta, kas sauca palīgā, kas prasīja palīdzību.
Es steidzos klāt.
Pakārtais, mani ieraudzījis, divkāršoja kustības, kamēr apakšā, zem viņa, nekustīgi gulēja ķermenis, kas bija atdalījies no karātavām.
Vispirms es pieskrēju pie dzīvā. Es aši uzskrēju pa kāpnēm augšā, un ar nazi pārgriezu auklu. Pakārtais nokrita zemē, nolecu arī es.
Es sapratu, ka slīdošais mezgls arvien vēl žņaudza nabaga vīra kaklu. Es uzgūlos viņam virsū, lai saturētu, un ar pūlēm atsvabināju slīdošo mezglu, kas viņu žņaudza.
Izdarot šo atbrīvošanu, es ciešāk ieskatījos cilvēka sejā un, man par lielu brīnumu, es pazinu, ka tas bija bende.
Acis viņam bija izspiedušās, seja zila, žoklis gandrīz vai izgriezts. No krūtīm viņam izlauzās elpa, kura vairāk atgādināja gārgšanu nekā elpošanu.
Tomēr gaiss pamazām ieplūda viņa plaušās, un reizē ar to viņš atdzīvojās.
Es viņu atbalstīju ar muguru pret akmeni. Pēc brīža viņš likās atguva sajēgu, nokāsējās, nokāsēdamies pagrozīja kaklu un sāka man lūkoties sejā.
Viņš bija pārsteigts ne mazāk par mani.
— O, abata kungs, tas esat jūs?
— Jā, es.
— Un ko jūs te gribat darīt? — viņš man jautāja.
— Bet ko jūs?
Viņš likās pārdomāja. Bende vēlreiz paskatījās apkārt, bet šoreiz viņa acis apstājās pie līķa.
— Ak, — viņš teica, slaucīdams lūpas, — iesim projām, abata kungs, iesim projām, Dieva vārdā es jūs lūdzu!
— Ejiet, ja gribat, mans draugs, bet man te jāizpilda pienākums!
— Te?
— Te.
— Un kas tas ir par pienākumu?
— Nelaimīgais, ko jūs šodien pakārāt, vēlējās, lai es karātavu pakājē noskaitu piecas reizes Tēvreizi un piecas reizes „Ave" — viņa dvēseles glābšanai.
— Viņa dvēseles glābšanai?! O, abata kungs, tas gan būtu kaut kas, ja jūs to glābtu. Viņš ir pats sātans.
— Kā, pats sātans?!
— Bez šaubām, vai jūs neredzējāt, ko viņš izdarīja ar mani?
— Ko viņš izdarīja ar jums? Un ko jūs darījāt?
— Viņš mani pakāra, nudien!
— Viņš jūs pakāra? Bet man likās, tieši otrādi, ka tas bijāt jūs, kas viņam izdarīja šo bēdīgo pakalpojumu?
— Jā, goda vārds! Un es domāju, ka es viņu biju reti jauki un pamatīgi pakāris. Bet izrādās, ka maldījos. Bet kāpēc viņš neizmantoja mirkli un nebēga?
Es piegāju pie miroņa un to pakustināju. Tas bija stīvs un auksts.
— Tāpēc, ka viņš ir miris, — es teicu.
— Miris! — atkārtoja bende. — Miris! Ak, tu velns! Tas ir vēl ļaunāk. Tad mums ir jābēg, abata kungs, mums jābēg.
Un viņš piecēlās.
— Nē, goda vārds! — viņš teica, — labāk vēl palikšu: viņš varētu vēl piecelties un skriet man pakaļ. Jūs, vismaz kā svēts cilvēks, mani aizstāvēsit.
— Draugs, — es teicu bendem, viņu cieši uzlūkodams, — te kaut kas nav labi. Nupat jūs man prasījāt, ko es gribu te darīt tik vēlu. Tagad es jums prasīšu no savas puses: ko jūs te darāt?
— Ak, abata kungs, nudien, būtu labāk, ja es jums to pateiktu grēksūdzē vai citā reizē. Labi. Es jums to pateikšu citā reizē. Bet uzgaidiet!..
Un viņš paspēra soli atpakaļ.
— Kas ir?
— Vai viņš tur kustās?
— Nē, esiet mierigs, nelaimīgais ir gluži miris.
— O! gluži miris… gluži miris… vienalga! Es jums teikšu, kāpēc es nācu šurp, un, ja es meloju, viņš jums pateiks taisnību.
— Stāstiet!
— Jāteic, ka šis neticīgais neko negribēja dzirdēt par grēku sūdzēšanu. Vienīgi laiku pa laikam viņš sacīja: „Vai abats Mūls ir atgriezies?" Viņam atbildēja: „Vēl ne." Viņš nopūtās. Viņam piedāvāja paēst, viņš atbildēja: „Nē! Abatu Mūļu… un nevienu citu!"
— Jā, es to zinu.
— Pie Ginē torņa viņš apstājās. «Paskatieties," viņš man teica, „vai jūs neredzat, nākam abatu Mūļu?"
„Nē," es viņam atbildēju. Un mēs turpinājām ceļu.
Pie kāpnēm viņš apstājās vēlreiz.
„Vai abats Mūls nenāk?" viņš jautāja.
„Nē! Ja jums saka! Nekas tā neizved no pacietības, kā cilvēks, kas atkārto vienu un to pašu jautājumu."
„Lai notiek!" viņš teica.
Es viņam apliku auklu ap kaklu. Es noliku viņa kājas pret kāpnēm un teicu: „Kāp!" Viņš kāpa, nelikdams sevi otrreiz lūgt. Bet, uzkāpis divas trešdaļas, viņš teica:
«Uzgaidiet, es gribu pārliecināties, vai neredz abatu Mūļu."
«Apskatieties," es viņam teicu, „tas nav aizliegts."
Tad viņš pēdējo reizi paskatījās cilvēku drūzmā un, jūs neredzēdams, nopūtās. Es domāju, ka viņš ir izšķīries un ka vajadzēja viņu tikai pagrūzt. Bet viņš saprata manu kustību.
«Uzgaidi," viņš teica,
„Kas vēl?"
„Es gribētu noskūpstīt Dievmātes medaljonu, kas man karājas kaklā."
„Ak to," es viņam teicu, „tas ir taisnīgi. Skūpsti!"
Un es pieliku medaljonu pie viņa lūpām.
„Kas vēl?" es viņam jautāju.
„Es gribu, lai mani aprok ar šo medaljonu."
„Hm! Hm!" es iebildu, „man liekas, ka visas pakārtā mantas pieder bendem…" „Tas uz mani neattiecas, es gribu, lai mani aprok kopā ar medaljonu."
„Es gribu! Es gribu! Ko jūs runājat!"
Man zuda pacietība. Viņš bija gatavs: aukla ap kaklu, otrs auklas gals pie āķa.
„Ej pie velna!" es viņam teicu.
Un es atrāvu kāpnes. Viņš palika karājoties starp zemi un šķērskoku.
„Dievmāte, esi žē…"
— Goda vārds! tas bija viss, ko viņš paguva pateikt. Aukla vienlaikus sažņaudza cilvēku un vārdu. Tai pašā brīdī, jūs zināt, kā to dara, es satvēru auklu, uzlēcu viņam un pleciem, un — knakš! knakš! viss bija galā. Par mani nevar sūdzēties, un es jums galvoju, ka viņš nemaz nav cietis.
— Bet tas vēl nemaz neizskaidro, kāpēc tu nāci šurp.
— O! lūk, to izstāstīt ir visgrūtāk.
— Labi! Es tev to teikšu: tu atnāci paņemt medaljonu.
— Nu, jā! Mani kārdināja velns. Es teicu: „Labi! Tu gribi: tas viegli pasakāms; bet kad pienāks nakts, esi mierīgs, tad mēs redzēsim." Un kad pienāca nakts, es izgāju no mājām. Kāpnes es biju atstājis tuvumā. Es zināju, kur tās atrodamas. Es veicu garāku pastaigu, gāju pa visgarāko ceļu, un, kad redzēju, ka līdzenumā vairs nebija neviena cilvēka un nedzirdēju nevienu troksni, es tuvojos karātavām, uzcēlu kāpnes, uzkāpu, pievilku pakārto klāt, atāķēju ķēdīti un…
— Un kas notika?
— Goda vārds, ticiet vai neticiet: tai brīdī, kad es noņēmu medaljonu, pakārtais sagrāba mani, izvilka galvu no slīdošā mezgla, iebāza tur manu galvu un, goda vārds, nogrūda mani gluži tāpat, kā es biju nogrūdis viņu. Lūk, kas par lietu!
— Neiespējami! Jūs maldāties.
— Bet jūs mani atradāt pakārtu, vai ne?
— Jā.
— Labi! Es jums galvoju, pats nu gan neesmu pakāries. Tas viss, ko varu jums teikt.
Es brīdi pārdomāju.
— Un kur ir medaljons?
— Nudien! Meklējiet zemē, tam nevajag būt nekur tālu. Kad es sajutu, ka esmu pakārts, es to izlaidu no rokām.
Es piecēlos un pametu acis apkārt. Mēness stars to apgaismoja, it kā gribēdams man palīdzēt.
Es to pacēlu un piegāju pie nabaga Lartifaja līķa un uzliku medaljonu viņam kaklā.
Brīdī, kad medaljons pieskārās krūtīm, pār visu viņa miesu pārskrēja it kā trīsas, un skaudrs, gandrīz vai sāpīgs kliedziens izlauzās no viņa krūtīm.
Bende palēca atpakaļ.
Šis kliedziens apskaidroja manu garu. Es atcerējos, kas bija rakstīts svētos rakstos par velnu izdzīšanu un kā nelabie gari mēdz iekliegties, atstādami apsēstā miesas.
Bende drebēja kā lapa.
— Nāc šurp, draugs, un nebaidies, — es viņam teicu.
Vilcinādamies viņš tuvojās.
— Ko jūs no manis gribat? — viņš teica.
— Lūk, līķis jānoliek savā vietā.
— Nekad! Jauki! Lai viņš mani vēlreiz pakārtu!?
— Jums nedraud nekādas briesmas, draugs, es galvoju par visu.
— Bet, abata kungs, abata kungs!
— Nāciet, es jums saku!
Viņš paspēra vēl vienu soli tuvāk.
— Hm! — viņš nomurmināja. — Es nemaz neuzticos.
— Un jūs maldāties, draugs. Tik ilgi, kamēr uz miesa būs šis medaljons, jums nav ko baidīties.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka ļaunajam garam nebūs nekādas varas pār viņu. Šis medaljons viņu aizsargā, jūs bijāt to atņēmis viņam. Un tūlīt ļaunais gars viņu dzina darīt |aunu, bet tagad labais eņģelis, kas viņu bija atstājis, ir atkal atgriezies, un jūs redzējāt, ko darīja ļaunais gars.
— Tad tas kliedziens, ko mēs dzirdējām…
— Viņš iekliedzās, kad redzēja, ka laupījums viņam izsprūk no rokām.
— Tiešām, — teica bende, — tas var būt.
— Tā tas ir.
— Tad es viņu nolikšu pie āķa.
— Nolieciet! Taisnībai jāļauj notikt. Vajag, lai sods tiktu izpildīts.
Nabaga vīrs tomēr vēl vilcinājās.
— Nebaidieties, — es viņam teicu, — es galvoju par visu.
— Vienalga, — atbildēja bende, — neizlaid mani no acim, un pēc mazākā kliedziena nāc man palīgā.
Viņš tuvojās līķim, turēdams to pie pleciem, viegli pacēla un aizvilka līdz kāpnēm, visu laiku runādams.
— Esi mierīgs.
— Nebaidies, Lartifaj, — viņš runāja, — es tev neatņemšu medaljonu. Jūs mani neizlaidīsit no acīm, vai ne, abata kungs?
— Nē, draugs, esi mierīgs!
— Es tev negribu atņemt tavu medaljonu, — laipni turpināja bende, — nē, esi mierīgs: kā tu esi vēlējies, tevi apraks kopā ar to. Tiesa, abata kungs, viņš nemaz nepakustējās.
— Jūs to redzat.
— Tevi apraks kopā ar medaljonu. Līdz tam laikam es tevi nolieku tavā vietā, kā to vēlas abata kungs, jo manis dēļ, tu saproti!..
— Jā, jā, — es viņam teicu un negribot pasmaidīju. — Nu, dari ātrāk!
— Nudien! Gatavs, — atlaizdams ķermeni, viņš teica un vienā rāvienā nolēca zemē.
Ķermenis, stīvs un nekustīgs ķermenis, šūpojās virvē.
Es nometos ceļos un sāku skaitīt lūgšanas, kuras man bija prasījis Lar- tifajs.
— Abata kungs, — nomezdamies man blakus ceļos, teica bende, — jūs taču būsit tik laipns un skaitīsit lūgšanas drusku skaļāk, lai arī es tās varu līdzi skaitīt?
— Kā! Nelaimīgais! Tu tās esi aizmirsis?
— Es domāju, ka nekad neesmu tās mācējis.
Es piecas reizes noskaitīju Tēvreizi un piecas reizes „Ave", kuras bende apzinīgi atkārtoja pēc manis.
Pabeidzis lūgšanu, es piecēlos.
— Lartifaj, — es klusu teicu pakārtajam, — es esmu darījis visu, lai glābtu tavu dvēseli. Svētlaimīgā Dievmāte izdarīs pārējo.
— Āmen! — teica mans biedrs.
Šai brīdī mēness stars apgaismoja līķi it kā ar zelta dzirkstīm. Dievmātes baznīcā pulkstenis nosita pusnakti.
— Iesim — es teicu bendem, — te mums vairs nav ko darīt.
— Abata kungs, — vaicāja nabaga vīrs, — vai jūs nebūtu tik labs parādīt man pēdējo laipnību?
— Kādu?
— Pavadīt mani mājās. Tik ilgi, kamēr es nejutīšu noslēgtas durvis starp mani un šo trakuli, es nevarēšu būt mierīgs.
— Nāciet, draugs!
Mēs atstājām Esplanādi, bet mans biedrs pēc katriem desmit soļiem tomēr atskatījās, lai redzētu, vai pakārtais tiešām atrodas savā vietā.
Nekas nekustējās.
Mēs iegājām pilsētā. Es pavadīju vīru līdz viņa mājai. Es pagaidīju, kamēr viņš apgaismoja savu māju, tad aiztaisīja durvis, teica ardievas un pateicās caur durvīm. Es atgriezos mājās pilnīgi mierīgs — kā miesīgi, tā garīgi.
Nākamajā dienā, kad es pamodos, man teica, ka ēdamzālē mani gaidot zagļa sieva.
Viņas seja bija mierīga un gandrīz vai priecīga.
— Abata kungs, — viņa sacīja, — es nāku jums pateikties: vakar, kad Dievmātes baznīcā pulkstenis nosita pusnakti, man parādījās mans vīrs un teica: „Rīt no rīta tu aiziesi pie abata Mūļa un pateiksi, ka, pateicoties viņam un Dievmātei, es esmu glābts."