— Mīļais abata kungs, — teica Aljets, — es ļoti cienu jūs un dievinu Kazotu. Es pilnīgi piekrītu jūsu ļauno ģēniju iespaidam. Bet ir kaut kas tāds, ko jūs piemirsāt un kam es esmu piemērs, tas ir, ka nāve nemaz nenogalina dzīvību. Nāve ir tikai cilvēka miesas pārvēršanās veids, tas ir viss. Nomirst tikai atmiņa. Ja atmiņa nenomirtu, ikviens atcerētos savas dvēseles pārceļošanu no pasaules sākuma līdz mūsu dienām. Filozofijas akmens nav nekas cits kā šis noslēpums. Šo noslēpumu bija atradis Pitagors, un no jauna to atrada Senžermēns un Kaliostro. Šo noslēpumu, savukārt, zinu arī es, un tāpēc, kad mana miesa nomirs, — es to atceros, kā tas noticis četras vai piecas reizes. Un kad es saku, ka mana miesa nomirs, es maldos, jo ir dažas miesas, kuras nemaz nemirst, starp tām arī mana.
— Aļjeta kungs, - vaicāja doktors, — vai jūs gribat man dot kādu atļauju?
— Kādu?
— Atvērt jūsu kapu pēc jūsu nāves.
— Pēc mēneša, diviem, gada, desmit, divdesmit gadiem, kā jums labpatiksies. Tikai esat piesardzīgi… jo ļaunums, kādu jūs nodarīsit manam līķim, var sabojāt otru miesu, kurā mana dvēsele būs iegājusi.
— Tātad jūs ticat šai muļķībai?
— Es esmu pārliecināts, lai ticētu. Es esmu to redzējis.
— Ko jūs redzējāt? Dzīvus mirušos?
— Jā.
— Redzēsim, Aljeta kungs! Tā kā ikviens ir izstāstījis savi stāstu, pastāstiet arī jūs! Dīvaini, kas būs visticamākais sabiedrībā?
— Ticams vai nē, doktor, bet tā ir patiesība. Es braucu no Strasbūras uz Luešas peldvietu. Vai jūs zināt ceļu, doktor?
— Nē, bet tas nav svarīgi, turpiniet!
— Tātad es ceļoju no Strasbūras uz Luešas peldvietu, un dabīgi, ka es braucu caur Bālu, kur es izkāpu no karietes, kas uztur satiksmi, un nolīgu ormani.
Ticis kroņa viesnīcā, kuru man bija ieteikuši, es apjautājos pēc karietes un ormaņa, un lūdzu viesnīcniekam, lai viņš uzzina, vai pilsētā nav vēl kāds, kas grib doties pa to pašu ceļu. Tad uzdevu piedāvāt šādai personai manu sabiedrību, kas, dabīgi, darīja ceļošanu patīkamāku un lētāku.
Vakarā viņš atgriezās, atradis to, ko es biju lūdzis: kāda Bālas tirgotāja sievu, kas bija zaudējusi savu trīs mēnešus veco bērnu, ko viņa pati bija zīdījusi, un pēc šā zaudējuma saslimusi. Tāpēc viņai bija ieteikts lietot Luešas ūdeņus. Tas bija šīs ģimenes pirmais bērns, jo viņi bija precējušies tikai pirms gada.
Viesnīcnieks man stāstīja, ka tikai ar lielām grūtībām i/devies pierunāt sievu šķirties no vīra. Viņa gribēja vai nu palikt Bālā, vai arī lai viņš katrā ziņā brauc līdzi uz Luešu. Bet no otras puses, viņas stāvoklis nekavējoties prasīja ūdeņus, bet veikala stāvoklis — lai viņš paliek Bālā. Tāpēc, beidzot, viņa nolēma braukt kopā ar mani jau nākamajā rītā. Viņu pavadīja istabene.
Kātoju priesteris no kāda tuvējā mazā ciema mūs pavadīja un ieņēma karietē ceturto vietu.
Nākamajā dienā, astoņos no rīta, kariete piebrauca pie viesnīcas. Priesteris jau bija iekšā. Tad iekāpu ari es, un mēs aizbraucām paņemt dāmu un viņas istabeni.
Mēs noskatījāmies uz laulāto draugu atvadīšanos, kas sākās istabās, turpinājās veikalā un beidzās tikai uz ielas. Bez šaubām, sieva kaut ko tumši nojauta, jo viņa nevarēja nomierināties. Varēja gandrīz vai domāt, ka viņa nebrauca vis tikai kādas piecdesmit jūdzes, bet gan devās ceļojumā apkārt zemeslodei.
Vīrs bija mierīgāks, bet tomēr bija vairāk saviļņots, kā tas, saprātīgi ņemot, līdzīgas šķiršanās gadījumā bija vajadzīgs.
Beidzot mēs aizbraucām.
Dabīgi, ka priesteris un es labākās vielas atdevām ceļotājai un viņas istabenei, tas ir, mēs atradāmies priekšā un viņas — dibenā.
Mēs devāmies pa Solēras ceļu un pirmo nakti gulējām Mundišvilī. Mūsu ceļabiedrene visu dienu bija nomocījusies un bažījusies. Vakarā, redzēdama kādu karieti braucam uz Bālu, arī viņa gribēja doties atpakaļ. Viņas istabenei tomēr izdevās pierunāt kundzi turpināt ceļu. Otrā dienā mēs devāmies ceļā pulkstens deviņos no rīta. Diena bija īsa. Mēs rēķinājām, ka netiksim tālāk par Solēru.
Uz vakara pusi, kad mēs sākām jau redzēt pilsētu, mūsu slimniece nodrebēja.
— Ak! — viņa teica, — apturiet, mums kāds dzenas pakaļ.
Es izliecos pa durtiņām.
— Jūs maldāties, kundze, — es atbildēju, — ceļš ir pilnīgi tukšs.
— Savādi, — viņa uzstāja. — Es dzirdu zirgu pakavu dipoņu.
Es nodomāju, ka būšu slikti apskatījies.
Es izliecos no karietes vēl vairāk.
— Nav neviena, kundze, — es viņai teicu.
Viņa paskatījās pati un redzēja, ka ceļš bija tukšs.
— Es maldījos, — viņa sacīja un atkrita karietes dibenā. Un viņa aizvēra acis kā sieviete, kas grib koncentrēt visas domas uz sevi.
Trešajā rītā mēs devāmies cejā piecos. Šoreiz diena bija gara. Mūsu vadītājs aizgāja Bernē gulēt tai pašā stundā kā vakar, tas ir, piecos. Mūsu ceļa biedrene, it kā atmozdamās no miega, kādā viņa bija iegrimusi, izstiepa roku pret kučieri un teica:
— Ormani, apturiet, šoreiz es zinu droši, mums dzenas pakaļ.
— Kundze maldās, — atbildēja kučieris. — Es redzu tikai trīs zemniekus, kas krusto ceļu un mierīgi brauc savās darīšanās.
— O! bet es dzirdu zirga aulēkšus.
Šie vārdi bija izteikti ar tādu pārliecību, ka es negribot paskatījos atpakaļ.
Tāpat kā vakar ceļš bija absolūti tukšs.
— Tas nevar būt, kundze, — es atbildēju, — es neredzu nevienu jātnieku.
— Kā tas var būt, ka jūs neredzat jātnieku, kad es redzu cilvēka un zirga ēnu?
Es paskatījos virzienā, kur rādīja viņas roka, un tiešām ieraudzīju zirga un jātnieku ēnu. Bet es velti izmeklējos ķermeni, kas varēja mest šo ēnu.
Es pateicu par šo savādo parādību priesterim. Viņš pārmeta krustu.
Pamazām ēna kļuva skaidrāka, bet pēc acumirkļa kļuva mazāk redzama un pazuda pavisam.
Mēs iebraucām Bernē.
Visas šīs zīmes nabaga sievietei bija liktenīgas. Bez apstājas viņa runāja, ka grib atgriezties, un tomēr turpināja ceļu.
Vai nu garīgi nomocījusi sevi, vai arī slimība pieņēmās, bet, sasniegusi Tūnu, slimniece jutās tik slikti, ka ceļu viņai bija jāturpina nestuvēs. Tā tas bija ceļā no Handertāles uz Gemmi. Iebraucot Luešā, viņai piemetās sarkanā kaite, un vairāk kā mēnesi viņa bija kurla un akla.
Starp citu, viņas nojauta to nebija vīlusi. Tiklīdz viņa bija nobraukusi divdesmit jūdzes, tā viņas vīrs bija saslimis ar smadzeņu iekaisumu.
Slimība attīstījās tik strauji, ka, sajuzdams sava stāvokļa nopietnību, tai pašā dienā viņš izsūtīja jātnieku, lai tas brīdinātu sievu un uzaicinātu viņu
atgriezties. Bet starp Laufenu un Breitenbahu zirgs bija paklupis un jātnieks, nokritis un pret akmeni sadauzījis galvu, palika guļam kādā viesnīcā, nevarēdams darīt neko citu, kā vien brīdināt par notikušo to, kas viņu bija sūtījis.
Tad aizsūtīja otru ziņnesi. Bet, bez šaubām, bija kaut kas liktenīgs ar viņam: Handertāles galā viņš pameta zirgu un paņēma gidu, lai pārietu Švalbahas līdzenumu, kas atdala Oberlandi no Valeja, kad ceļa vidū lavīna, kas slīdēja no Atela kalna, aizrāva viņu sev līdzi bezdibenī. Gids, kā par brīnumu, bija izglābies.
Slimība pa to laiku attīstījās ar bīstamu straujumu. Bija spiesti noskūt slimniekam matus, kurus viņš audzēja ļoti garus un kuri neļāva likt ledu uz galvaskausa. No šā brīža nāvīgi slimais zaudēja visas cerības un kādā labākā brīdī sievai rakstīja:
„Mīļā Berta!
Es miršu, bet es negribu šķirties no Tevis pavisam. Pagatavo no matiem, kurus man nogrieza un kurus noliku pie malas, sev rokassprādzi. Valkā to vienmēr, un man šķiet, ka tā mēs paliksim vienoti.
Tavs Frederihs."
Tad viņš nodeva šo vēstuli trešajam sūtnim, kam pavēlēja izjāt, tiklīdz viņš būs*miris.
Tajā pašā vakarā viņš nomira. Stundu pēc viņa nāves sūtnis izjāja un, būdams laimīgāks par iepriekšējiem, piektās dienas vakarā sasniedza Luešu.
Bet viņa sievu viņš atrada aklu un kurlu. Tikai pēc mēneša, pateicoties ūdens iedarbībai, sāka pazust šī nespējība. Un tikai otrā mēneša beigās uzdrošinājās viņai paziņot liktenīgo ziņu, kurai, starp citu, dažādās parādības viņu bija pilnīgi sagatavojušas. Viņa palika vēl vienu mēnesi, lai pilnīgi izveseļotos. Beidzot, pēc triju mēnešu prombūtnes, viņa aizbrauca uz Bālu.
Tā kā arī es beidzu ārstēšanos, un vājums, kas bija, starp citu, reimatisms, pamazām pazuda, es viņai lūdzu atļauju braukt kopā ar viņu, kam viņa ar prieku piekrita, jo atrada cilvēku, ar kuru varēs izrunāties par visu, ko es biju pamanījis, lai gan tikai aizbraukšanas brīdī, bet ko es tomēr biju redzējis.
Mēs atstājām Luešu un piektās dienas vakarā jau bijām Bālē.
Nekas nebija sāpīgāks un drūmāks, kā nabaga atraitnes atgriešanās savās mājās. Tā kā jaunie laulātie draugi bija gluži vieni pasaulē un virs miris, tad veikals bija slēgts, tirdzniecība apstājusies, kā apstājas kustība, kad aptur pulksteņa svārstekli. Aizsūtīja pēc ārsta, kas bija rūpējies par slimnieku, sameklēja dažādos cilvēkus, kas bija klāt viņa pēdējos brīžos, un no viņiem uzzināja, kā notika vienaldzīgās sirdīs jau gandrīz vai piemirstā cilvēka nomiršana.
Nabaga sieviete prasīja vismaz vīra matus, ko tas viņai bija novēlējis.
Doktors atcerējās, ka viņš tiešām bija pavēlējis tos nogriezt. Bārddzinis atcerējās, ka tos noskuvis, bet tas bija viss. Mati bija izkaisīti vējā, izsvaidīti, pazaudēti.
Sieviete bija izmisusi: vienīgo mirēja vēlēšanos, lai viņa nēsātu vīra matu rokassprādzi, nebija iespējams izpildīt.
Pagāja vairākas naktis, ļoti drūmas naktis. Tajās, pa māju klaiņodama, atraitne drīzāk likās bija ēna nekā dzīva būtne.
Tikko apgūlusies vai, drīzāk, tikko iemigusi, viņa sajuta, ka labā roka sāka sastingt, un viņa pamodās tikai tai brīdī, kad sastingums likās pārņēmis sirdi.
Sastingšana sākās rokas stilbā, tas ir, no tās vietas, kur vajadzēja atrasties matu rokassprādzei un kur arī viņa juta tādu kā ļoti ciešas dzelzs rokassprādzes spiedienu. No rokas stilba, kā jau teicām, sastingums pārņēma visu miesu līdz pat sirdij.
Bija acīm redzams, ka mirušais tā izteica savu neapmierinātību, ka neiek ievērota viņa griba.
Atraitne saprata šīs zīmes, kas nāca no kapa. Viņa nolēma atrakt kapu, un ja vīra galva nebūtu noskūta pilnīgi kaila, salasīt tik daudz matu, lai izpildītu viņa pēdējo vēlēšanos.
Tā, nevienam nekā neteikusi par saviem nodomiem, viņa aizsūtīja pēc kapračiem.
Bet kapracis, kas bija apglabājis viņas vīru, bija miris. Jaunais kapracis, kas sāka izpildīt savu dienestu tikai pirms piecām dienām, nezināja, kur bija viņa kapa vieta.
Tad viņa, kas divas reizes bija redzējusi zirga un jātnieka parādības, domāja, ka viņai bija tiesības uz brīnumu, un viņa viena pati devās uz
kapsētu, apsēdās uz zaļā, ar simtgadu zāli apaugušā uzkalniņā un sauca sev palīgā jaunas zīmes, kurām viņa varētu pieķerties savos minējumos.
Uz kapsētas mūra bija uzgleznota danse macabrc. Viņas acis apstājās pie zobgalīgā un reizē drausmīgā Nāves tēla.
Tad viņai likās, ka Nāve pacēla savu izdilušo roku un ar kaulaino pirkstu parādīja uz kādu kapu neseno kapu vidū.
Atraitne gāja tieši uz šo kapu, un, kad viņa tur bija, viņai šķita, ka viņa skaidri redzētu, kā nāve ļāva nokrist savai rokai uz to vietu…
Tad viņa atzīmēja kapu, uzmeklēja kapraci, parādīja viņam vietu un teica:
— Rociet, tas ir te!
Es biju klāt pie šā darba. Man gribējās zināt šo brīnišķīgo notikumu līdz galam.
Kapracis kapu atraka.
Nonācis līdz šķirstam, viņš grasījās pacelt vāku. Sākumā viņš vilcinājās, bet mirušā vīra sieva viņa noteiktā balsī teica:
— Paceliet, tas ir mana vira šķirsts!
Viņš paklausīja, jo šī sieviete prata iedvest citiem to pārliecību, kāda bija viņai pašai.
Tas izrādījās pavisam brīnišķīgi, ko es redzēju savām acīm. Ne tikai tas bija viņas vira līķis, ne tikai tas bija, varbūt atskaitot brīnumu, tāds pats kā dzīvais, bet mati, noskūti pirms viņa nāves dienas, bija izauguši tik gari, ka tie stiepās kā saknes uz visām pusēm.
Tad nabaga sieviete noliecās pār līķi, kas likās bija nupat tikai iemidzis, noskūpstīja viņu uz pieres, nocirpa viņa garo, tik brīnišķīgi pēc nāves izaugušo matu kušķi, un lika pagatavot rokassprādzi.
No šīs dienas viņas sastingums mitējās. Tikai katrreiz, kad viņa atradās kādu briesmu tuvumā, viņa sajuta rokassprādzes maigu, draudzīgu spiedienu — kā brīdinājumu būt uzmanīgai.
— Labi! Vai jūs ticat, ka šis mironis tiešām bija mironis? Ka šis līķis bija tikai līķis? Es tam neticu.
— Un — bālā dāma jautāja tik savādā balsī, ka mēs visi nodrebējām šai tumsā, kādā mēs atradāmies, — un jūs nemaz neesat dzirdējuši, ka šis līķis būtu kādreiz cēlies no kapa un jūs nekad neesat dzirdējuši, ka kaut vienam būtu bijis jācieš no viņa skatiena, no viņa pieskāriena?
— Nē, — teica Aljets, - es aizbraucu.
— Ak, — sacīja doktors, — jūs izdarījāt aplam, tik viegli apmierinādamies. Lūk, Gregoriska kundze bija gatava padarīt jūsu labo, sirsnīgo Šveices Bālēs tirgotāju par Polijas, Valahijas vai Ungārijas vampīru. Vai jūs, dzīvodama Karpatu kalnos, — smiedamies turpināja doktors, — gadījumā neesat redzējuši vampīrus?
— Klausieties, — savādā svinīgumā teica bālā dāma, — tā kā visi te ir izstāstījuši pa stāstam, tad arī es gribu pastāstīt. Doktor, jūs nevarēsit teikt, ka stāsts nav patiess, — tas būs par mani pašu… Jūs dabūsit zināt, kāpēc es esmu bāla.
Šai brīdī mēness stars ieslīdēja caur loga aizkariem un, rotādamies uz dīvāna, ietina viņu zilganā gaismā, tā ka viņa likās kā uz kapa noguldīta melnā marmora statuja.
Neviena balss atbildēja šim priekšlikumam, bet klusums, kas valdīja zālē, liecināja, ka ikviens to gaidīja ar vislielāko nepacietību.