— Es esmu poliete, dzimusi Sandomirā, tai zemē, kur leģendas top par ticības sastāvdaļu, kur tic ģimenes ieražām, varbūt pat tikpat stingri kā Evaņģēlijam. Pie mums nav nevienas pils, kurai nebūtu spoks, nevienas būdiņas, kurai nebūtu savs gars. Gan bagāti, gan nabagi, kā pilīs, tā būdās pazīst gan draudzīgos, gan naidīgos garus. Reizēm šie gari sanāk naidā un kaujas savās starpā. Tad ceļas noslēpumainie trokšņi gaiteņos, šausmīgā rūkoņa vecos torņos, drausmīga sienu drebēšana, ka visi aizbēg kā no jūsu pilīm, tā no būdām, un gan zemnieki, gan muižnieki steidzas pēc svētā krusta vai svētām relikvijām, jo tie ir vienīgie aizsarglīdzekļi pret dēmoniem.
Bet tur ir divi likumi, vēl šausmīgāki, vēl negantāki un nepielūdzamāki — tirānija un brīvība.
1825. gadā Krievijas un Polijas starpā notika viena no tām cīņām, kad liekas, ka visas tautas asinis ir novājinātas, kā bieži novājinās ģimenes asinis.
Mans tēvs un abi brāļi bija sacēlušies pret jauno caru un bija stājušies zem Polijas vienmēr sakautā un vienmēr no jauna paceltā neatkarības karoga.
Kādudien es uzzināju, ka jaunākais brālis ir kritis. Nākamajā dienā dabūju zināt, ka vecākais brālis ir nāvīgi ievainots.
Beidzot, kādudien, kad ar bailēm es klausījos tuvojošās kanonādes troksnī, es redzēju piejājam tēvu simt jātnieku priekšgalā. Tās bija nožēlojamas paliekas no tūkstoš vīru pulka, ko viņš komandēja.
Tēvs ieslēdzās pilī ar nodomu ļaut sevi apglabāt pils drupās.
Mans tēvs, kas nekad nebēdāja par sevi, baidījās par mani. Tiešām, tēvam viss grozījās tikai ap nāvi, jo viņš bija apņēmies dzīvs nepadoties ienaidnieka rokās, bet mani gaidīja verdzība, negods un kauns.
Mans tēvs, no simt cilvēkiem, kas viņam vēl bija palikuši, izvēlējās desmit, pasauca pārvaldnieku, nodeva viņam visu zeltu un dārglietas, kuras mums piederēja un, atcerēdamies, ka pēc otrās Polijas sadalīšanas mana māte, gandrīz vēl bērns, bija atradusi nepieejamu patvērumu Sahastras klosterī, jūdzes attālumā no Karpatiem, pavēlēja viņam aizvest mani uz šo klosteri. Ja jau šis klosteris bija viesmīlīgi uzņēmis māti, bija jādomā, ka tas būs tikpat viesmīlīgs arī meitai.
Neskatoties uz to, ka mans tēvs mani ļoti mīlēja, mūsu šķiršanās bija īsa. Pēc visiem novērojumiem krievi varēja parādīties pils tuvumā jau nākamajā dienā.
Es apģērbos amazones tērpā, kādā parasti pavadīju medībās brāļus. Man apsegloja vislabāko zirgu. Tēvs ielika seglos paša pistoles, Tulas fabriku meistardarbus, apskāva mani un deva pavēli aizceļot.
Nakti un nākamo dienu mēs jājām divdesmit jūdzes gar kādas upītes krastu, kura, kā daudzas tādas bezvārda upītes, ietek Vislā. Šis pirmais cēliens mūs aizveda projām no krievu varas draudiem.
Rietošās saules staros mēs ieraudzījām dzirkstošās Karpatu kalnu sniegotās virsotnes.
Otrās dienas vakarā mēs sasniedzām to pakāji. Beidzot, trešās dienas rītā, mēs iejājām kādā Karpatu kalnu aizā.
Mūsu Karpatu kalni nelīdzinās jūsu Rietumu civilizētajiem kalniem. Viss, kas dabā ir dīvains un lielisks, paveras acīm visā krāšņumā. Kalnu mūžīgā sniega apklātās virsotnes zūd mākoņos. Bezgalīgie priežu meži nolūkojas ezeru gludajā spogulī. Aukstie ezeri, laivas nekad nav tos vagojušas, zvejnieku makšķere nekad nav saduļķojusi to kristālu, dziļu kā debesu zilgme. Tur reti atskan cilvēka balss, dziedādama kādu moldāvu dziesmu, kurai atbild mežonīgo dzīvnieku kliedziens. Dziesmas un kliedzieni pamodina atbalsi, kura pati brīnās, sapratusi, ka dzīvo.
Jūdžu jūdzēm zem koku tumšajām velvēm nekad neparādās cilvēka kāja, kuru vientulība ik uz soļa atver mūsu garam brīnumu pēc brīnuma. Tur briesmas draud no visām pusēm, bet nekad nerodas bailes — tik dižas ir šīs briesmas. Te tās ir auksto avotu kaskādes, kas, lēkādamas no klints uz klinti, pēkšņi ielaužas šaurā stidziņā, pa kuru jūs ejat un kuru izminušas zvēru un mednieku kājas. Te atkal milzīgs koks, kuru sagrauzis laiks un kurš atdalās no zemes un gāžas ar briesmīgu rīboņu, nodrebinādams zemi. Te atkal negaisi, kas visu ietin mākoņos, no kuriem, kā strūklas locīdamās, šaujas zibeņu uguns čūskas.
Tad, tāpat kā jūs atrodaties milzu kalnu priekšā un bezgalīgos mežos, jūs tagad redzat savā priekšā neaprobežoto stepi, īstu jūru ar bangām un negaisiem, plašos un sausos klajumus, kur skats pazūd bezgalīgā apvārsnī. Tad jūs sagrābj nevis bailes, bet gan visu būti saviļņo sērīgums, dziļa melanholija, grūtsirdība, kuru nekas nevar izkliedēt, jo lauku izskats, cik tālu aizklīst skatiens, ir vienmēr viens un tas pats. Divdesmit reizes jūs pārejat uz līdzīgas nogāzes, velti meklēdami ceļu, kuru būtu minušas cilvēku pēdas. Jūs jūtat tādu vientulību tuksneša vidū, jūs iedomājaties, ka dabā jūs esat viens vienīgs, un jūsu grūtsirdība pārvēršas izmisumā. Jums liekas, ka iet uz priekšu ir pilnīgi veltīgi, jo vienalga, nekur netiksi. Jūs nesastopat ne ciemus, ne pilis, ne būdiņas, ne mazākās cilvēka klātbūtes pēdas. Tikai dažreiz jums ceļu aizšķērso kāds ezers ar zaļiem ūdeņiem, bez niedrām, bez krūmiem, iemidzis aizu starpā kā otrā Nāves jūra, pār kuru, jums tuvojoties, spārnos paceļas, gari kliegdams, kāds purvu putns. Tad jūs griežaties atpakaļ, uzrāpjaties pakalnā, un tā tas turpinās, līdz ir beigusies šī bangojošā ķēde.
Bet, aizgājuši no šīs stepes, ja pagriežaties uz dienvidiem, jūs atkal redzat grandiozu ainavu. Tad jūsu priekšā paceļas augsto kalnu ķēde, visgleznainākā, viskrāšņākā izskatā. Tās pušķotas mežiem un apjoztas strautiem. Ar ūdeni un ēnām ainavā rodas dzīvība. Vientuļā mājiņā dzird zvanu. Pa kalna nogāzi lokās karavāna. Beidzot, rietošās saules staros kļūst redzamas, kā baltu putnu bars, cita pret citu atbalstījušās, mājiņas, kuras liekas sapulcējušās, lai aizsargātos pret kādu nakts uzbrukumu. Jo reizē ar dzīvību radušās briesmas, bet te vairs nav jābaidās, kā, pārejot pilno kalnu grēdu, no lāču un vilku bariem, bet gan jācīnās ar moldāvu laupītāju ordām.
Mēs tuvojāmies mērķim. Desmit ceļojuma dienās nekas sevišķs nenotika. Mēs jau varējām saredzēt Pionas kalna virsotni, kura paceļas pāri visai milžu ģintij un uz kuras dienvidu nogāzes atrodas Sahastru klosteris. Pagāja vēl trīs dienas, un mēs bijām tur.
Bija jūlija beidzamās dienas, vērsmaina diena un ap pulkstens četriem mēs ar neizsakāmu baudu sākām ieelpot vakara vēsumu. Mēs jau atradāmies aiz Nianco pils drupām un sākām nolaisties līdzenumā, kuru saredzējām kalnu starpā. No tās vietas, kur atradāmies, mēs jau ar acīm varējām sekot Bistricas straumei un ziediem rotātajiem krastiem. Mēs jājām pa bezdibeņa malu, kura dziļumā tecēja upe, šai vietā vēl tik maza kā strautiņš. Tas nebija pat ne tik plats, lai varētu iet pāri divi zirgi.
Mūsu priekšā jāja gids, nogūlies uz zirga, un dziedāja vienmuļīgu dziesmu, kuras vārdos es klausījos ar neparastu ziņkāri.
Dziedātājs bija arī dzejnieks. Pēc izskata tas bija kalnu cilvēks, un tā jūs varat iedomāties viņa mežonīgo drūmumu un tumšo vienkāršību.
Lūk, dziesmas vārdi:
„Te Stāvi Jā, kur drūmi purvi,
Kur daudzu vīru asins lijis, jūs redzat kādu līķi guļam!
Tas nav Ilirijas dēls;
Tas nav laupītājs, kas naida pilns,
Ir krāpis maigo Mariju,
Un kāvis, plēsis, dedzinājis.
Un laupītājam aša lode
Kā auka cauri sirdij gāja,
Bet rīklē jatagans dzeļ dziļi.
Jau dienas trīs, o! noslēpums,
Zem priedes drūmas vientuļas
Tā asins zemi dzirdina Un paliek melns Ovigans bālais. Uz mūžiem viņa acis ciet, Ak, bēgsim, tie ir nelaimīgi, Kas purvā viņam staigā tuvu — Viņš vampīrs! Tumša meža velns Ap līķi tālu apkārt iet, Un kailā kalna virsotnē Pat drūmais ērglis aizlaidies."
Pēkšņi atskanēja šāviens un nosvilpa lode. Dziesma pārtrūka, nāvīgi ievainotais gids nogāzās bezdibenī, bet viņa zirgs trīcēdams apstājās un izstiepa gudro galvu pār bezdibeni, kur bija pazudis saimnieks.
Tai pašā brīdī sacēlās šausmīgs troksnis, un mēs redzējām, ka tur, kalna nogāzē, pacēlās trīsdesmit bandīti. Mēs bijām pilnīgi aplenkti.
Katrs satvēra savu ieroci, un, lai gan tas bija kaut kas negaidīts, mani pavadītāji kā rūdīti kareivji neļāvās sevi iebaidīt un atbildēja uz šāvieniem. Dodama piemēru, es izrāvu pistoli, bet saprazdama, ka pozīcijas bija neizdevīgas, iesaucos: „Uz priekšu!" Un, iecirtuši zirgam sānos piešus, aizdrā- zos uz līdzenuma pusi.
Bet mums bija darīšana ar kalniniekiem, kas lēca no klints uz klinti kā īsti bezdibeņa velni, un lēkādami šāva, turēdamies visu laiku mums sānos.
Starp citu, mans manevrs bija paredzēts. Tai vietā, kur ceļš paplašinājās un izpletās līdzenums, desmit jātnieku priekšgalā mūs gaidīja jauns cilvēks. Mūs ieraudzījuši, viņi drāzās mums virsū no priekšas, kamēr tie,- kas mums sekoja, vēlās no kalniem sānos. Nogriezuši atkāpšanos, viņi mūs aplenca no visām pusēm.
Stāvoklis bija ļoti nopietns, un tomēr, no bērnības pieradusi pie kara skatiem, es neizlaidu no acīm nevienu sīkumu.
Visi vīrieši bija ģērbušies aitas ādās un galvās tiem bija ar dabīgām puķēm greznotās apaļās cepures, kā to dara Ungārijā. Rokās visiem bija garās turku šautenes, kuras viņi pēc izšaušanas sakratīja, šausmīgi kliegdami, bet aiz jostas līks zobens un pāris pistoļu.
Viņu priekšnieks bija jauns cilvēks, aptuveni divdesmit divus gadus vecs, bāls, ar lielām tumšām acīm, cirtainiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem. Viņš bija ģērbies kažokādām greznotos moldāvu svārkos, ap vidu apjozta ar zeltu un zīdu rotāta josta. Rokā viņam mirdzēja liks zobens un pie sāniem dzirkstīja divas pistoles. Cīņas laikā viņš izgrūda aizsmakušas skaņas, kuras likās nemaz nepiederēja cilvēka valodai. Tās tomēr izteica viņa gribu, jo viņa viri tam paklausīja, noguldamies zemē, lai izvairītos no mūsu kareivju šāvieniem, un pieceldamies, lai šautu, nogalināja tos, kas bija palikuši stāvus, galīgi nokaudami ievainotos un, beidzot, pārvērta cīņu par kapāšanos.
Es redzēju, kā cits pēc cita krita mani aizstāvji. Bija palikuši vēl tikai četri, kas spiedās man apkārt, neprasīdami žēlastību, jo zināja, ka to nedabūs, bet domāja tikai, kā dārgāk pārdot savu dzīvību.
Tad jaunais virsnieks izgrūda vēl zīmīgāku saucienu par iepriekšējiem un ar zobena galu norādīja uz mums. Bez šaubām, tas nenozīmēja neko citu, kā apbērt ar ložu lietu pēdējo palikušo grupu un nošaut mūs visus kopā, jo tai pašā brīdī moldāvi pielika pie pleciem savas musketes. Es sapratu, ka pienākusi mūsu pēdējā stunda. Pēdējā lūgšanā es pacēlu acis un rokas pret debesīm un gaidīju nāvi.
Šai brīdī es redzēju, ka nevis gāja, bet gan drāzās, lēkdams no klints uz klinti, jauns cilvēks, kas apstājās uz liela akmens. No tā viņš varēja pārredzēt visu apkārtni, un kā tēls uz pjedestāla, viņš izstiepa roku pret kaujas lauku un izteica tikai vienu vienīgu vārdu:
— Diezgan!
Pēc šā sauciena visu acis pacēlās uz augšu, ikviens paklausīja jaunajam kungam. Tikai viens laupītājs pielika šauteni pie pleca un nospieda gaili.
Viens no mūsu cilvēkiem iekliedzās, lode viņam bija sadragājusi kreiso roku.
Viņš tūlīt pagriezās, gribēdams uzbrukt cilvēkam, kas to bija ievainojis. Bet pirms viņa zirgs paguva paspert četrus soļus, pār mūsu galvām kaut kas nozibsnīja, un nepaklausīgais laupītājs ar lodes sadragātu galvu nogāzās.
Tik daudz saviļņojumu mani bija nogurdinājuši, es zaudēju samaņu.
Kad nācu pie samaņas, es gulēju zālē. Mana galva bija atbalstīta uz kāda cilvēka ceļiem, kura baltā un gredzeniem rotātā roka apņēma mani ap viduci. Manā priekšā, rokas sakrustojis un ar zobenu padusē, stāvēja jaunais moldāvu priekšnieks, kas bija vadījis uzbrukumu mums.
— Kostaki, — vecākā tonī un franču valodā runāja tas, kas mani atbalstīja, — raidiet projām savus ļaudis un ļaujiet man rūpēties par šo jauno sievieti.
— Brāli, brāli, — atbildēja tas, kuram bija teikti šie vārdi un kurš, kā likās, tikai ar grūtībām sevi valdīja, — brāli, sargies un neizved mani no pacietības! Es tev atstāju pili — atstāj man mežu. Jūs esat kungs pilī, bet te es esmu visvarens. Te pietiek ar vienu manu vārdu, lai piespiestu jūs paklausīt.
— Kostaki, es esmu vecākais! Tas nozīmē, ka esmu kungs visur: mežā un pilī, tur un te. O! manī plūst Brankovani karaliskās asinis, kas radušas pavēlēt, un es pavēlu.
— Jūs pavēliet, Gregoriska, jā, saviem kalpiem, bet maniem kareivjiem
ne.
— Jūsu kareivji ir vienkārši laupītāji, Kostaki… laupītāji, kurus es tūlīt likšu pakārt pie mana torņa robiem, tiklīdz viņi atteiksies man paklausīt.
— Nu, lai! Pamēģiniet viņus komandēt.
Tad es sajutu, kas tas, kas turēja manu galvu, lēnām atvilka ceļus un manu galvu novietoja uz akmens. Es viņam sekoju ar nemierīgām acīm un ieraudzīju, ka tas bija tas pats jaunais cilvēks, kas, tā sakot, burzmā nokrita no debesīm un ko es biju tikai pamanījusi, jo tajā pašā laikā paģību.
Tas bija divdesmit četrus gadus vecs cilvēks, liela auguma, ar lielām zilām acīm, kurās mirdzēja ārkārtīga noteiktība, stingrums. Viņa gaišie mati, norādīdami uz viņa slāvisko izcelsmi, kā ercenģelim Miķelim sniedzās pat līdz pleciem, apņemdami viņa jauno un svaigo seju. Nicīgā smaidā pavērtās lūpas ļāva redzēt divas balto pērļu rindas. Viņam bija ērgļa skatiens. Viņš bija ģērbies tādā kā melnā samta tunikā; mazā, ērgļa spalvām greznotā kaprāļa cepurīte klāja galvu. Viņam bija cieši piegulošas bikses un izšūdināti zābaki. Viduci apjoza zobena siksna, pie kuras karājās medību nazis. Kā laupītājam viņam bija līdzi divstobru karabīne, kuras precizitāti bandīti varēja ļoti labi novērtēt.
Viņš izstiepa roku, un šī izstieptā roka likās pavēlēja pat viņa brālim. Viņš pateica dažus vārdus moldāvu valodā. Šie vārdi uz laupītājiem atstāja lielu iespaidu.
Tad, savukārt, tāpat moldāviski runāja jaunais priekšnieks, un es uzminēju, ka viņa vārdos jaucās kopā draudi un lāsti.
Bet uz šo garo un dedzigo runu vecākais atbildēja tikai ar vienu vārdu.
Laupītāji palocījās.
Viņš pamāja, un laupītāji sakārtojās rindās.
— Labi! Lai notiek, Gregoriska! — teica Kostaki, atkal sākdams runāt franču valodā. — Es viņu nevedīšu uz alu, bet tas nenozīmē, ka viņa nav mana. Viņa ir skaista, es viņu iekāroju, es viņu gribu.
Izteicis šos vārdus, viņš metās pie manis klāt un satvēra mani.
— Šo sievieti jāaizved uz pili un jānodod manai māsai. Te es viņu neatstāšu, — atbildēja mans aizstāvis.
— Zirgu! — moldāvu valodā iesaucās Kostaki.
Desmit bandīti pasteidzās izpildīt pavēli un pieveda savam kungam zirgu-
Gregoriska paskatījās apkārt, satvēra aiz pavadas zirgu, un uzlēca tam mugurā, nepieskardamies kāpšļiem.
Kostaki ielēca sedlos tikpat viegli kā brālis, lai gan viņš vēl turēja rokās mani, un aizaulekšoja.
Gregoriska zirgs saņēma to pašu pamudinājumu un piekļāva savu kaklu un sānu Kostaki zirga sāniem.
Bija savādi redzēt šos divus drūmos, klusējošos jātniekus drāžoties vienu otram blakus. Kaut gan tie neskatījās viens uz otru, tomēr neizlaida nevienu mirkli no acīm. Bet zirgi izmisīgā skrējienā viņus aiznesa caur mežiem, klintīm un pāri bezdibeņiem. *
Mana atmestā galva man ļāva redzēt Gregoriska skaistās, uz mani cieši vērstās, acis. Kostaki to ievēroja, pacēla manu galvu, un es neredzēju neko citu kā viņa tumšo skatienu, kas likās mani gribēja aprīt. Es nolaidu plakstiņus, bet tas bija velti; caur plakstiņiem es turpināju redzēt viņa caururbjošo skatienu, kas spiedās man pat krūtīs un dūrās sirdī. Tad mani pārņēma dīvaina halucinācija: man likās, ka es biju Birgera balādes Leo- nora, ko uz zirga aizveda spoku bruņinieks, un kad jutu, ka mēs apstājamies, ar bailēm atvēru acis, tik stipri es biju pārliecināta, ka savā priekšā ieraudzīšu salauzītos krustus un atvērtos kapus.
Tas, ko ieraudzīju, nemaz nebija jautrāks. Tas bija četrpadsmitajā gadsimtā celtās moldāvu pils iekšējais pagalms.