Tad Kostaki ļāva man noslīdēt zemē un gandrīz vai tūlīt nolēca pats. Bet lai cik ātra arī nebija šī kustība, Gregoriska tomēr visu izdarīja vēl straujāk.
Kā Gregorisks bija teicis, pilī viņš bija pilnīgs kungs.
Ieraudzīdami piejājam jaunos cilvēkus un svešnieci, saskrēja mājkalpotāji. Lai gan viņi vienādi rūpējās kā par Kostaki, tā par Gregorisku, tomēr juta, ka pret pēdējo izrādīja lielāku vērību un dziļāku cieņu.
Parādījās divas sievietes. Gregoriska moldāviski viņām kaut ko pavēlēja un pamāja man, lai sekoju viņām.
Skatienā, kas pavadīja mājienu, bija tik daudz cienības, ka es nemaz nevilcinājos. Piecas minūtes vēlāk es atrados istabā, kura likās kaila un neapdzīvojama cilvēkam ar augstākām prasībām, bet, acīmredzot, skaistākā visā pilī.
Tā bija liela četrstūraina istaba, mēbelēta ar saržas apsistu dīvānu, kas bija sēdeklis dienā un gulta naktī. Pieci vai seši ozola krēsli, liela lāde un vienā šīs istabas stūrī baldahīns — līdzīgs lielam un krāšņam baznīcas altārim.
Par priekškariem pie logiem un gultas nemaz nav jārunā.
Lai iekļūtu šajā istabā, bija jākāpj pa kāpnēm, kur nišās stāvēja trīs Brankovanu tēli, daudz lielāki par dabiskā cilvēka tēlu.
Pēc kāda brīža šai istabā ienesa manus čemodānus. Sievietes nepiedāvāja savus pakalpojumus un es to no viņām arī neprasīju. Es nepār- ģērbos, bet, sakārtodama istabu, paturēju amazones tērpu, jo šis uzvalks stipri saskanēja ar manu saimnieku tērpiem, kuru viesmīlību man vajadzēja pieņemt.
Tiklīdz es biju paguvusi savest visu kārtībā, tā pie durvīm izdzirdu vieglus klauvējienus.
— Iekšā, — dabīgi es to teicu franču valodā, kas, jūs to zināt, mums, poļiem, ir gandrīz vai mātes valoda.
Ienāca Gregoriska.
— Ak, jaunkundz, cik es esmu laimīgs, ka jūs runājat franču valodā.
— Un es arī, kungs, — es viņam atbildēju, — esmu laimīga, ka runāju šajā valodā, jo tā man ļāva, apteicoties nejaušībai, novērtēt jūsu cēlo izturēšanos pret mani. Šajā valodā jūs mani aizstāvējāt pret jūsu brāļa nolūkiem, šajā valodā es jums izsaku manu sirsnīgāko pateicību.
— Pateicos, jaunkundz! Tas bija dabīgi, ka es ieinteresējos par sievieti tādā stāvoklī, kādā atradāties jūs. Es medīju kalnos, kad izdzirdu nepārtrauktus šāvienus. Es sapratu, ka notiek kāds bruņots uzbrukums, un tāpēc devos uz uguns joslu, kā mēdz teikt militārā valodā. Es pienācu laikā, pateicoties debesu žēlastībai. Bet atļaujiet jums jautāt, jaunkundz, kādos apstākļos tāda ievērojama sieviete kā jūs uzdrošinājās doties mūsu kalnos?
— Es esmu poliete, kungs, — es viņam atbildēju. — Mani divi brāļi krita cīņā pret Krieviju, bet mans tēvs, ko atstāju pilī, gatavu cīnīties pret ienaidnieku, tagad, bez šaubām, būs viņiem pievienojies, un es, bēgdama no šīm slepkavībām, meklēju patvērumu Sahastru klosterī, kur savā jaunībā, gluži tādos pašos apstākļos, bija atradusi patvērumu mana māte.
— Jūs ienīstat Krieviju? Jo labāk, — teica jaunais cilvēks, — pilī tas jums nāks par labu. Mums jāsaņem visi spēki, lai izturētu priekšā stāvošo cīņu. Bet vispirms, tā kā es zinu, kas jūs esat, ziniet arī jūs, kas mēs esam: Brankovanu vārds nav gluži svešs, vai ne?
Es palocīju galvu.
— Mana māte ir pēdējā princese, kas nes šo vārdu, pēdējā slavenā valstsvīra atvase, ko nogalinja Kantimiri, šie nožēlojamie Pētera I galminieki. Pirmā laulībā mana māte apprecējās ar manu tēvu Serbanu Vaivadi, tāpat princi, bet no mazāk slavenas cilts.
Mans tēvs bija audzināts Vīnē, tur viņš iemācījās cienīt civilizācijas priekšrocības. Viņš nolēma izaudzināt no manis eiropieti. Mēs ceļojām pa Franciju, Itāliju, Spāniju un Vāciju.
Manai mātei (tas gan nebija jāstāsta dēlam, to zinu labi, bet mūsu labklājības dēļ nepieciešams, ka jūs to zināt; es ceru, jūs pratīsit novērtēt šīs atklātības cēloņus) mana tēva pirmo ceļojumu laikā, kad es biju vēl pavisam bērns, bija nosodāmi sakari ar kādu partizānu vadoni. Tā, — smaidīdams piebilda Gregoriska, — pie mums sauc cilvēkus, kas jums uzbruka. Mana māte, kurai bija nosodāmi sakari ar grāfu Giordoki Kop- roli, pa pusei grieķi, pa pusei moldāvu, aizrakstīja tēvam vēstuli, kur visu viņam izskaidroja un prasīja šķiršanos. Šo prasību viņa balstīja uz to, ka viņa, būdama no Brankovanu cilts, negribot būt par sievu cilvēkam, kas ar katru dienu palika svešāks savā dzimtajā zemē. Bet, par laimi vai nelaimi, tēvam nemaz nevajadzēja piekrist šai prasībai, kura jums var likties ļoti savāda, bet pie mums ļoti parasta un dabīga lieta. Tēvs nomira no aneirisma, no kura viņš cieta jau ilgāku laiku, un vēstuli saņēmu es.
Man neatlika neko citu darīt, kā izteikt mātei sirsnīgākos laimes vēlējumus. Vēstule, kas paziņoja, ka viņa ir atraitne, aiznesa viņai šos novēlējumus.
Šai vēstulē es, savukārt, prasīju atļauju turpināt ceļošanu, ko viņa arī neliedza.
Mans nodoms bija apmesties uz dzīvi Francijā vai Vācijā, lai neatrastos tā cilvēka tuvumā, kas mani nicināja. Bet tad nejauši es uzzināju, ka grāfs Giordoki Koproli esot nogalināts, un kā stāstīja, to izdarījuši mana tēva kazaki.
Es steidzos uz mājām. Es mīlēju māti, es sapratu, cik ļoti bija vajadzīgs, lai visi viņas mīļie šai brīdī atrastos viņas tuvumā. Lai gan viņa nekad nebija mani mīlējusi sevišķi maigi, tomēr es biju viņas dēls. Kādurīt gluži negaidīts es ierados pilī.
Es ieraudzīju jaunu cilvēku, kuru sākumā noturēju par svešinieku un kurš, kā vēlāk uzzināju, bija mans brālis.
Tas bija Kostaki, laulības pārkāpuma dēls, ko otrā laulība bija padarījusi likumīgu. Kā jūs redzējāt, Kostaki ir nesavaldāma radība, kam vienīgais likums ir paša kaislības un vienīgais svētums šai pasaulē — māte. Man viņš klausa, kā tīģeris klausa dīdītājam, ar mūžīgi aizturētu rūkoņu un neskaidru cerību kādureiz mani aprīt. Pils iekšienē, Brankovanu un Vaivadi dzīvoklī, es vēl esmu kungs. Bet, ticis ārā no šā iežoga, ticis plašā laukā, viņš top mežonīgais kalnu un mežu bērns, kas visus grib locīt zem savas dzelzs gribas. Kāpēc šodien piekāpās viņš, kāpēc piekāpās viņa ļaudis? Es nezinu, varbūt vecs paradums, bijušās cieņas paliekas. Bet es neuzdrošinātos dot jaunus pierādījumus. Palieciet te, neatstājiet istabu, pagalmu, beidzot — mūra iekšpusi, un es atbildu par visu. Pasperiet soli 16* ārpus pils, un es ne par ko neatbildu. Tad es varu tikai ļaut sevi nogalināt, jūs aizstāvēdams.
— Vai es varētu, izpildot mana tēva vēlēšanos, turpināt ceļu uz klosteri?
— Mēģiniet, pavēliet, es jūs pavadīšu! Bet es palikšu guļot uz ceļa, un jūs… jūs nekad tur netiksit.
— Ko darīt?
— Japaliek te, jāklausa notikumu padomam un jāizmanto apstākļi. Iedomājieties, ka jūs esat tikusi laupītāju perēklī un ka vienīgi jūsu drosme jūs var glābt, vienīgi jūsu aukstasinība var jums līdzēt. Mana māte, neskatoties uz to, ka visu savu mīlu veltī dēlam Kostaki, ir laba un sirsnīga. Jūs redzēsit, viņa jūs aizstāvēs pret Kostaki brutālajām kaislībām. Paļaujieties viņas protekcijai. Jūs esat skaista, viņa jūs mīlēs. Starp citu (viņš mani uzlūkoja ar neizsakāmu skatienu), kas varētu jūs neieredzēt un neie- mīlēt? Nāciet tagad ēdamzālē, tur viņa mūs gaida. Neizrādiet ne apjukumu, ne uzticību, runājiet poliski. Te neviens šo valodu neprot. Es pārtulkošu jūsu vārdus mātei un, esat bez rūpēm, es neteikšu, ko nevajadzēs teikt. It sevišķi ne vārdu par to, ko es jums atklāju. Lai pat neviens neiedomājas, ka mēs saprotam viens otru. Jūs nezināt viltību un izlikšanos mūsu sirsnības starpā. Nāciet!
Es viņam sekoju pa kāpnēm, kuras apgaismoja sveķu lāpas, kas bija saspraustas sienās iemūrētās dzelzs rokās.
Bija acīmredzams, ka šo neparasto ilumināciju bija sagatavojuši manis dēļ.
Mēs iegājām ēdamzālē.
Tiklīdz Gregoriska atvēra durvis un moldāviski teica vienu vienīgu vārdu, kas nozīmēja, kā es to nojautu, svešiniece, man pretī iznāca liela sieviete.
Tā bija princese Brankovani.
Viņas baltie mati bija sapīti ap galvu, ko sedza Sibīrijas caunādas cepurīte ar pušķi virsū, kas liecināja par viņas dižciltīgo izcelšanos. Viņa bija ģērbusies zelta cauraustā tunikā, nosētā ar dārgakmeņiem, turku auduma garos svārkos, izrotātos ar tādām pat ādām kā cepurīte.
Rokās viņa turēja rožkroni ar dzintara zīlītēm, kuras viņa ļoti ātri ripināja pirkstos.
Blakus viņai atradās Kostaki, tērpies mirdzošā un lieliskā ungāru uzvalkā, kurā viņš man izlikās vēl savādāks.
Zaļā samta svārks ar garām piedurknēm sniedzās līdz pat ceļiem, sarkanā kašmira bikses un kājas ar zeltu izšūtās saljāna kurpes. Viņš bija kailu galvu un viņa garie mati, no pārlieka melnuma gandrīz vai zili, sedza viņa kailo kaklu, kuru klāja baltā zīda krekla tīkliņš.
Neveikli viņš mani sveicināja un moldāviski pateica man dažus vārdus, kuri man likās nesaprotami.
— Jūs varat runāt franciski, brāli, — teica Gregoriska, — dāma ir poliete un viņa saprot šo valodu.
Tad Kostaki pateica dažus vārdus franciski, kuri man palika tikpat nesaprotami kā tie, kurus viņš teica moldāviski. Tad sirmā dāma, svinīgi izstiepdama roku, viņu pārtrauca. Man bija skaidrs: viņa paziņoja dēlam, ka viņa pati grib mani uzņemt.
Tad moldāvu valodā viņa iesāka runu, kuras saturu viņas sejas izteiksme labi izskaidroja. Viņa parādīja man, ka piedāvā vietu sev blakus, tad ar rokas kustību apzīmēja māju, it kā gribēdama teikt, ka tā bija manā rīcībā, pēc tam, cienīgi pirmā apsēdusies, viņa pārkrustījās un sāka lūgt Dievu.
Tad katrs ieņēma saskaņā ar etiķetē norādīto vietu. Gregoriska sēdēja man blakus.
Es biju svešiniece un tātad es darīju godu Kostaki, sēžot blakus viņa mātei Smerandai.
Tāds bija grāfienes vārds.
Gregoriska arī bija pārģērbies. Viņš bija tērpies ungāru tunikā tāpat kā brālis, tikai viņa tunika bija no citronkrāsas samta un bikses no zilā kašmira. Kaklā viņam karājās krāšņa goda zīme; tas bija sultāna Mah- muda Nisama attēls.
Pārējie mājas galda biedri ēda pie tā paša galda, katras tai vietā, kuru noteica viņa stāvoklis — starp draugiem vai kalpotājiem.
Pusdienas bija drūmas. Kostaki ne reizi neuzrunāja mani, lai gan viņa brālis, franciski runādams, pievērsa man visu uzmanību. Bet māte man piedāvāja pati visu ar to svinību, kura nekad viņu neatstāja. Viņa bija īsta princese, kā to jau bija teicis Gregoriska.
Pēc pusdienām Gregoriska griezās pie mātes. Moldāviski viņš paskaidroja viņai, ka man vajag būt vienai, ka man nepieciešama atpūta pēc tādas dienas pārdzīvojumiem. Ar galvu pamādama, Smeranda izteica piekrišanu, pasniedza man roku, noskūpstīja mani uz pieres, kā būtu darījusi ar savu meitu, un novēlēja pavadīt labu nakti viņas pilī.
Gregoriska nebija vilies: šo vientulību es karsti vēlējos. Tāpat es pateicos princesei, kas mani pavadīja līdz durvīm, kur mani gaidīja divas sievietes, kas mani ieveda istabā.
Es viņu sveicināju, tāpat kā to darīja viņas abi dēli, un tad paliku viena tajā pašā istabā, no kuras pirms stundas bija izgājusi.
Dīvāns bija pārvērsts par gultu. Tā bija vienīgā pārvērtība, kas tur bija notikusi.
Palocīdamās es pateicos sievietēm. Es devu viņām zīmi, ka noģērbšos pati. Parādīdamas godu, viņas izgāja, kas man pierādīja, ka viņām bija pavēlēts paklausīt man visās lietās.
Es paliku šai lielajā istabā, kuru svece apgaismoja tikai daļēji, nekādi nevarēdama apgaismot visu istabu uzreiz.
Dīvaina gaismas spēle radās, cīnoties sveces gaismai ar mēness stariem, kuri spīdēja iekšā pa logu.
Bez durvīm, pa kurām es iegāju un kuras atvērās uz kāpnēm, vēl divas durvis vērās uz manu istabu.
Bet milzīgie aizbultņi, kas noslēdza šīs durvis no manas istabas puses, mani nomierināja.
Es piegāju pie durvīm, pa kurām iegāju. Šīs, tāpat kā pārējās durvis, bija labi noslēdzamas.
Es atvēru logu: priekšā bija bezdibenis.
Beidzot, atgriezdamās pie dīvāna, uz galda es atradu salocītu vēstulīti.
Es to atvēru un lasīju poļu valodā:
„Guliet mierīgi: jums ne no viena nav jābaidās, kamēr jūs paliekat pilī.
Gregoriska"
Es klausīju viņa padomama un, ļaudamās nogurumam vairāk nekā rūpēm, apgūlos un iemigu.