Sākot no šā briža es iekārtojos pilī un no šā brīža sākās drāma, par kuru es jums tūlīt pastāstīšu.
Abi brāļi iemīlējās manī, ikviens saskaņā ar sava rakstura īpatnībām.
Otrā dienā Kostaki man teica, ka viņš mani mīl, paziņodams, ka es piederēšu viņam un nevienam citam, ka viņš drīzāk mani nogalināšot, nekā pieļaušot, ka es piederētu citam, lai kas tas arī nebūtu.
Gregoriska nekā neteica. Bet viņš mani apkrāva ar savas rūpības un uzmanības pierādījumiem. Visi spīdošās izglītības līdzekļi, visas Eiropas labākos galmos jaunībā iegūtās zināšanas tika laistas darbā, lai man patiktu. Ak, tas nemaz nebija grūti: pirmo reizi izdzirdusi viņa balss skaņas, es jutu, ka tās glāstīja manu dvēseli. No pirmā viņa skatiena es jutu, ka šis skatiens spiedās man līdz sirdij.
Triju mēnešu laikā Kostaki bija paguvis jau simtām reižu man pateikt, ka viņš mani mīl, un es viņu ienīdu. Triju mēnešu laikā Gregoriska man nebija teicis nevienu vienīgu vārdu par mīlu, un es jutu, ja viņš prasītu, es visa piederētu viņam.
Kostaki atmeta savas agrākās gaitas. Viņš vairs neatstāja pili. No vadoņa pienākumiem viņš bija atteicies par labu kādam leitnantam, kas laiku pa laikam atnāca pēc viņa pavēlēm un tad nozuda.
Arī Smeranda mani mīlēja ar kaislīgu draudzību, kuras izteiksme man iedvesa bailes. Viņa acīmredzot protežēja Kostaki un likās manis dēļ bija greizsirdīga vairāk nekā viņš pats. Bet tā kā viņa neprata ne poļu, ne franču, bet es savukārt nesapratu moldāvu valodu, viņa nevarēja izteikt visus pierādījumus par labu savam dēlam. Bet viņa bija iemācījusies franču valodā trīs vārdus, kurus, pielikusi lūpas manai pierei, vienmēr atkārtoja:
„Kostaki mīl Hedvigu."
Kādudien es saņēmu šausmīgu ziņu, kura uzlika vainagu visām manām nelaimēm. Tie četri vīri, kuri nebija nogalināti kaujā, tika atbrīvoti. Viņi
devās uz Poliju, apsolīdami, ka viens no viņiem pēc trim mēnešiem atgriezīsies un paziņos par mana tēva likteni.
Kādurīt viens no viņiem tiešām parādījās. Mūsu pils bija ieņemta, nodedzināta un nojaukta, bet tēvs, to aizstāvot, nogalināts.
No tā brīža es biju viena visā pasaulē.
Kostaki divkāršoja savus pierādījumus un Smeranda — maigumu. Bet šoreiz es aizbildinājos ar sērām pēc tēva. Kostaki uzstāja, teikdams, ka jo vairāk es esmu vientulīga, jo vairāk man vajag atbalsta. Viņa māte tāpat uzstāja, varbūt vairāk par citiem.
Gregoriska man bija stāstījis par moldāvu spējām apslēpt savas jūtas, ja viņi negrib ļaut tās nolasīt citiem. Tam viņš bija dzīvs piemērs.
Neviens nevarēja būt vairāk pārliecināts par kāda cilvēka mīlu, kā es biju pārliecināta par viņu. Un tomēr, ja man būtu prasījuši, uz ko balstījās šī drošība, es nebūtu varējusi pateikt. Neviens pilī nebija redzējis viņa roku pieskārāmies manai, viņa acis meklējot manas acis. Tikai greizsirdība Kostaki norādīja uz viņa sāncensi, kā mana vienīgā mīla man norādīja uz to, kas mani mīl.
Tomēr es atzīstos: šī Gregoriska pašsavaldīšanās spēja man sagādāja bažas. Es biju droša, bet ar to nebija diezgan: man vajadzēja pārliecināties. Tad kāduvakar, kad es atgriezos savā istabā, pie durvīm, kuras, kā aprakstīju, bija aiztaisītas no iekšpuses, es izdzirdu vieglus klauvējienus. Pēc to maiguma es uzminēju, ka tas bija kāds draugs. Es tuvojos un jautāju, kas tur ir.
— Gregoriska, — kāda balss atbildēja ar tādu uzsvaru, ka man nebija nekādu šaubu.
— Ko jūs vēlaties? — drebēdama es jautāju.
— Ja jūs man uzticaties, — teica Gregoriska, — ja jūs man ticat kā goda vīram, izpildiet manu lūgumu.
— Kādu?
— Nodzēsiet uguni, it kā jūs būtu apgūlusies, un pēc pusstundas atveriet man durvis.
— Atnāciet pēc pusstundas, — bija mana vienīgā atbilde.
Es nodzēsu uguni un gaidīju.
Sirds man strauji pukstēja, jo es sapratu, ka bija gaidāms kaut kas nopietns.
Pagāja pusstunda. Es dzirdēju vēl maigāku klauvējienu nekā pirmajā reizē. Starpbrīdī es biju atšāvusi bultas; tagad man atlika tikai atvērt durvis.
Ienāca Gregoriska un, nenogaidījusi, kamēr viņš man ko teiks, es aiztaisīju durvis un aizšāvu bultas.
Kādu mirkli viņš palika klusu un nekustīgi stāvam, mādams, lai klusēju arī es. Tad pārliecinājies, ka nekādas briesmas nedraud, viņš mani aizveda plašās istabas vidū, bet, no manas drebēšanas juzdams, ka nostāvēt kājās es nevarēšu, sameklēja krēslu.
Es apsēdos vai, labāk teikt, atkritu krēslā.
— O, mans Dievs! — es viņam teicu, — kas noticis un kāpēc šī piesardzība?
— Tāpēc, ka mana dzīve, un arī jūsu, ir atkarīga no tā, ko mēs runāsim.
Izbijusies es satvēru viņa roku. Visu laiku manī skatīdamies, viņš pielika manu roku pie lūpām it kā lūgdams piedošanu par tādu pārdrošību. Es nolaidu acis: tā bija piekrišana.
— Es jūs mīlu, — melodiskā, dziedošā balsī viņš teica, — vai jūs mīlat mani?
— Jā, — es atbildēju.
— Vai jūs esat ar mieru kļūt par manu sievu?
— Jā.
Ar dziļu laimes nopūtu viņš pielika roku pie pieres.
— Tad jūs neatsakāties man sekot?
— Es jums iešu līdzi visur!
— Jūs taču saprotat, ka mēs varam kļūt laimīgi tikai aizbēgdami.
— O, jā! — es iesaucos. — Bēgsim!
— Klusu! — viņš drebēdams iesaucās. — Klusu!
— Jums taisnība!
Drebēdama es tuvojos viņam.
— Lūk, ko es darīju, — viņš man teica, — lūk, ko es darīju un tik ilgi neatzinos, ka jūs mīlu. Es gribēju, ja reiz būtu drošs, ka jūs mīlat mani, lai nekas nevarētu stāvēt ceļā mūsu mīlai. Es esmu bagāts, Hedviga, bezgalīgi bagāts, bet tā kā esmu moldāvu muižnieks, man pieder zeme, ganāmpulki un vergi. Nu, lūk! Esmu pārdevis Hango klosterim par veselu miljonu zemi, ganāmpulkus un ciemus. Viņi man iedeva trīssimt tūkstošu franku vērtībā dārgakmeņus, simttūkstoš franku vērtībā zeltu, pārējo Vīnes vekseļos. Vai ar miljonu pietiks?
Es viņam spiedu roku.
— Man pietiek ar jūsu mīlu, Gregoriska!
— Labi! Klausieties: rīt es iešu uz klosteri nokārtot pēdējās darīšanas ar klostera vecāko. Viņš man turēs gatavus zirgus. Deviņos vakarā, paslēpti simts soļu attālumā no pils, tie gaidīs mūs. Pēc vakariņām jūs uziesit augšā tāpat kā šodien. Tāpat kā šodien jūs nodzēsīsit uguni. Tāpat kā šodien es ienākšu pie jums. Bet rīt es neiziešu viens, jūs man sekosit. Mēs iziesim pa vārtiem, kuri atveras uz tīrumu, un atradīsim mūsu zirgus. Mēs aizlaidīsimies un parīt, dienai austot, būsim nojājuši trīsdesmit jūdžu.
— Un kas mēs būsim parīt?
— Mīļā Hedviga!
Gregoriska mani spieda pie krūtīm, mūsu lūpas sastapās.
O! viņš bija labi teicis: tas bija goda vīrs, kam es biju atvērusi manas istabas durvis. Bet viņš saprata pareizi: ja es viņam nepiederēju ar miesu, es viņam piederēju ar dvēseli.
Nakts pagāja, es nebiju aizmigusi nevienu mirkli.
Es redzēju sevi aizbēgam kopā ar Gregorisku: es jutu, kā viņš mani aizveda, kā bija aizvedis Kostaki. Tikai šoreiz šis drausmīgais, baiļu pilnais, drūmais jājiens pārvērtās maigā un aizraujošā apskāvienā, kuram straujā joņošana pievienoja kaislu baudu, jo straujums pats par sevi ir bauda.
Ausa diena.
Es nokāpu lejā.
Man likās, ka Kostaki apsveicinājumā bija kaut kas vēl drūmāks nekā parasti. Viņa smaids vairs nepauda ironiju, bet draudus.
Kas attiecas uz Smerandu, tad viņa man izlikās tāda pati kā parasti.
Brokastojot Gregoriska pavēlēja sagatavot viņam zirgus. Kostaki šķiet nepievērsa nekādu vērību šai pavēlei.
Ap vienpadsmitiem Gregoriska atsveicinājās, paziņodams, ka atgriezīsies tikai vakarā, un lūdza māti negaidīt viņu pusdienās. Tad, pagriezies pret mani, viņš lūdza savukārt pieņemt viņa atvainošanos.
Gregoriska izgāja.
Brāļa acis viņu pavadīja līdz tam brīdim, kad viņš atstāja istabu, un tai brīdi izšāva tādu naida liesmu, ka es nodrebēju.
Visa diena, kā jūs varat iedomāties, pagāja vienās bailēs. Ne ar vienu es nebiju dalījusies mūsu nodomos. Pat lūgšanās es neuzdrošinājos runāt par to ar Dievu, un tomēr man likās, ka šos nodomus zināja visi cilvēki. It kā katrs skatiens, kas bija vērsts uz mani, varēja iespiesties un lasīt manā sirdī.
Pusdienas bija mocības. Drūmais un nerunīgais Kostaki reti izmeta kādu vārdu. Šoreiz viņš apmierinājās ar diviem vai trim vārdiem moldāvu valodā, un viņa balss katru reizi man lika notrīsēt.
Kad es piecēlos, lai ietu augšā, Smeranda, kā parasti, mani apskāva, un apskaudama viņa man teica to frāzi, kuru jau astoņas dienas no viņas nebiju dzirdējusi:
„Kostaki mīl Hedvigu."
Šī frāze mani vajāja kā draudi. Vēl istabā man likās: kāda liktenīga balss man čukstēja ausīs: „Kostaki mīl Hedvigu".
Bet Kostaki mila, to man jau teica Gregoriska, bija nāve.
Septiņos vakarā, kad jau sāka krēslot, es redzēju Kostaki ejam pāri pagalmam. Viņš pagriezās, lai paskatītos uz manu pusi, bet es atmetos atpakaļ, lai viņš nevarētu mani redzēt.
Es biju nemierīga, jo, cik loga stāvoklis man ļāva viņam sekot, es redzēju, ka viņš devās uz stalli. Es uzdrošinājos atraut bultas durvīm un ieslīdēju blakusistabā, no kurienes es redzēju visu, kas notika.
Tiešām — viņš iegāja stallī. Pats viņš izveda iemīļoto zirgu, rūpīgi apsedloja kā cilvēks, kas piešķir vislielāko nozīmi vismazākajam sīkumam. Viņš bija tai pašā apģērbā, kurā es viņu ieraudzīju pirmoreiz. Tikai šoreiz viņa vienīgais ierocis bija zobens.
Apseglojis zirgu, viņš vēlreiz uzmeta acis manam logam. Tad, mani neredzēdams, viņš ielēca sedlos un, licis atvērt tos pašus vārtus, pa kuriem bija izjājis un pa kuriem vajadzēja atgriezties brālim, aizaulēkšoaja Hango klostera virzienā.
Mana sirds šausmīgi sažņaudzās. Liktenīga nojauta man teica, ka Kostaki devās pretī brālim.
Es paliku pie loga tik ilgi, kamēr varēju saredzēt ceļu, kurš ceturtdaļ- jūdzes attālumā izliecās un nozuda mežā. Ar katru bridi metās tumšāks, ceļš beidzot kļuva nesaredzams.
Es vēl paliku pie loga.
Galu galā pārmērīgais nemiers man piedeva spēkus un bija skaidrs, ka lejā zālē es saņemšu pirmās ziņas no viena vai otra brāļa. Es nokāpu lejā.
Pirmo skatienu es uzmetu Smerandai. Pēc viņas mierīgās sejas izteiksmes es redzēju, ka viņu nenomāca nekāda nojauta. Viņa rūpējās par vakariņām un abiem brāļiem ēdieni bija nolikti parastajās vietās.
Es neuzdrošinājos jautāt nevienam. Starp citu, kam es būtu varējis jautāt? Neviens pilī, atskaitot Kostaki un Gregorisku, nerunāja tajās valodās, kuras runāju es.
Pie mazākā troksnīša es nodrebēju.
Parasti deviņos visi sēdās pie vakariņu galda.
Es nogāju lejā pusdeviņos. Ar acīm es sekoju minūšu rādītājam, kura gaita uz plašā sienas pulksteņa ciparnīcas bija gandrīz vai saredzama.
Rādītājs šķērsoja attālumu, kas šķira ceturksni no deviņiem.
Pulkstenis nosita ceturksni. Atskanēja drūma un sērīga trīcēšana. Tad rādītājs atkal uzsāka kluso gājienu, un es no jauna redzēju, kā tas lēni un noteikti veic attālumu.
Dažas minūtes pirms deviņiem man likās, ka es dzirdēju zirga aulēkšus pagalmā. Smeranda arī dzirdēja, jo viņa pagrieza galvu uz loga pusi. Bet nakts bija pārāk tumša, lai viņa varētu kaut ko saredzēt.
O, ja viņa būtu uz mani paskatījusies, viņa būtu uzminējusi to, kas norisinājās manā sirdī.
Dzirdami bija tikai viena zirga rikši. Un tas bija ļoti vienkārši. Es ļoti labi zināju, ka atgriezīsies tikai viens vienīgs jātnieks.
Bet kurš?
Priekšistabā atskanēja soļu troksnis. Soļi bija lēni un likās spiedās man sirdī.
Atvērās durvis, es tumsā redzēju ēnu.
Šī ēna vienu brīdi apstājās uz sliekšņa. Mana sirds apstājās.
Ēna devās uz priekšu, un, dzirdot to, kā tā iegāja gaismas lokā, es uzelpoju vieglāk.
Es pazinu Gregorisku.
Vēl viens sāpju acumirklis un man sirds bulu salū/usi.
Es pazinu Gregorisku, bet viņš bija bāls kā nāve. Viņu redzot vien, varēja uzminēt, ka noticis kaut kas šausmīgs.
— Vai tas esi tu, Kostaki?
— Nē, māt, — dobjā balsī atbildēja Gregoriska.
— Ak, jūs, — viņa teica, — un no kura laika mātei būs jāgaida uz jums?
— Māt, — teica Gregoriska, uzmetis acis pulkstenim, — pulkstenis ir tikai deviņi.
Tiešām, tai brīdī pulkstenis nosita deviņi.
— Tas tiesa, — teica Smeranda. — Kur ir jūsu brālis?
Pret savu gribu es iedomājos, ka tas bija tas pats jautājums, ko Dievs bija uzdevis Kainam.
Gregoriska neko neatbildēja.
— Vai neviens nav redzējis Kostaki? — jautāja Smeranda.
Pārvaldnieks apjautājās visiem.
— Ap septiņiem grāfs bija stallī, pats apsegloja zirgu un devās uz Han- go pusi.
Šai brīdī manas acis sastapās ar Gregoriska acīm. Es nezinu, vai tā bija īstenība vai halucinācija, bet man likās, ka uz pieres viņam bija asiņu piliens.
Es pieliku pirkstu sev pie pieres, norādīdama uz vietu, kur es redzēju šo traipu.
Gregoriska mani saprata. Viņš izvilka mutautiņu un noslaucījās.
— Jā, jā, — murmināja Smeranda, — viņš būs sastapis kādu lāci, kādu vilku un, viņu vajādams, priecājas. Lūk, kāpēc dēls liek mātei gaidīt. Kur jūs viņu pamētāt, Gregoriska? Sakiet!
— Māt, — aizlūstošā, bet drošā balsī atbildēja Gregoriska, — mēs ar brāli neizgājām reizē.
— Labi, — teica Smeranda. — Lai padod galdā, sēstas pie vakariņām un aiztaisa vārtus. Tie, kas paliks ārā, tur arī gulēs.
Šīs pavēles divas pirmās daļas tika izpildītas. Smeranda ieņēma vietu, Gregoriska apsēdās pa labi, bet es — pa kreisi.
Tad sulaiņi izgāja, lai izpildītu trešo pavēli, tas ir, aiztaisītu pils vārtus.
Šai brīdi pagalmā izcēlās šausmīgs troksnis, un zālē pavisam sabijies ieskrēja sulainis, saukdams:
— Princese, grāfa Kostaki zirgs iegāja pagalmā viens pats un asinīm nošļākts.
— O, — nomurmināja Smeranda, pieceldamās bāla un draudīga, — tā kādu vakaru atgriezās viņa tēva zirgs.
Es uzmetu acis Gregorisku, viņš vairs nebija bāls, viņš bija zilgans.
Tiešām, grāfa Koproli zirgs kāduvakar atgriezās pils pagalmā, nošļākts ar asinīm, bet stundu vēlāk kalpi atrada un atnesa ievainojumiem klāto līķi.
Smeranda paņēma lāpu no sulaiņa rokām, devās uz durvīm, atvēra tās un izgāja pagalmā.
Izbiedēto zirgu saturēja trīs vai četri kalpotāji, jo bija vajadzīgas viņu kopējās pūles, lai to nomierinātu.
Smeranda devās pie loga, apskatīja asinis, kas bija notriepušas seglus, un ar sava prāta dziļumu noteica ievainojumu:
— Kostaki nogalināts no priekšpuses, — viņa teica, — divkaujā. To izdarījis viens ienaidnieks. Bērni, meklējiet viņa miesas, vēlāk mēs meklēsim slepkavu.
Tā kā zirgs bija atgriezies pa vārtiem, kas veda uz Hango pusi, visi kalpotāji metās ārā pa šiem vārtiem. Drīz vien varēja redzēt viņu ar lāpām klīstam laukos un ienirstam mežā, kā skaistā vasaras vakarā redz dzirkstam jāņtārpiņus Nicas un Pizas līdzenumā.
Smeranda, it kā būdama pārliecināta, ka gaidīšana nebūs ilga, stāvēja un gaidīja pie vārtiem.
Pat neviena asara neritēja pa izmisušās mātes seju, tomēr varēja just, ka izmisums šņāca viņas sirds dziļumos.
Gregoriska stāvēja viņai aiz muguras, bet es — blakus viņam.
Izejot no zāles, vienu mirkli viņam radās nodoms man piedāvāt roku, bet viņš neuzdrošinājās. Apmēram pēc stundas ceturkšņa ceļa pagriezienā ieraudzījām lāpu, tad divas, beidzot — visas.
Tikai šoreiz tās nebija izklīdušas pa lauku, bet grupējās ap kopējo centru.
Drīz vien varēja redzēt, ka šis kopējais centrs bija nestuves, bet uz nestuvēm gulēja cilvēks.
Sēru gājiens uz priekšu virzījās ļoti lēnām, bet tomēr virzījās. Pēc desmit minūtēm tas bija pie vārtiem. Ieraudzīdami māti, kas gaidīja mirušo dēlu, nesēji instinktīvi noņēma cepures, tad klusi ienāca pagalmā.
Smeranda sekoja nesējiem, un mēs sekojām Smerandai. Tā sasniedzām lielo zāli, kur novietoja mirušo.
Tad ar augstākā mērā cēlu kustību viņa pabīdīja visus pie malas, un, tuvodamās līķim, nometās tā priekšā ceļos, atbīdīja matus, kuri aizklāja viņa seju, un sausām acīm ilgi viņā nolūkojās. Tad, atpogājusi moldāvu tērpu, viņa atbīdīja asinīm notriepto kreklu.
Ievainojums bija krūšu labajā pusē. Dūriens bija izdarīts ar taisnu, abpus griezīgu asmeni.
Es atcerējos, ka tai pašā dienā biju redzējusi pie Gregoriska sāniem garo medību nazi, ko viņš izmantoja kā bajoneti pie savas karabīnes.
Pie viņa sāniem es šo ieroci vairs neredzēju. Tas bija pazudis.
Smeranda paprasīja ūdeni, samērcēja mutautiņu un izmazgāja brūci.
Maigas un tīras asinis krāsoja ievainojumu.
Skats, kas norisinājās mani acu priekšā, bija reizē kaut kas briesmīgs un cēls. Sveķaino lāpu piedūmotā plašā istaba, mežonīgās sejas, niknumā mirdzošās acis, savādie apģērbi, māte, kas pēc karstām asinīm rēķināja, kad varēja būs iestājusies nāve, lielais klusums, kuru tikai reižu reizēm pārtrauca laupītāju šņukstēšana par savu vadoni, tas viss bija, es atkārtoju, reizē cēls un briesmīgs.
Beidzot Smeranda piespieda lūpas dēla pierei, tad, atmesdama atpakaļ garās matu pīnes, kas bija atrisušas, teica:
— Gregoriska!
Gregoriska nodrebēja, pašūpoja galvu un, pārvarēdams nespēku, atbildēja:
— Māt!
— Nāc šurp, dēls, un uzklausi mani!
Drebēdams Gregoriska paklausīja.
Jo tuvāk viņš nāca līķim, jo vairāk tumšsarkanās asinis sāka plūst no brūces. Par laimi Smeranda vairs neskatījās uz to pusi, jo, redzot šīs apsūdzošās asinis, viņai nebūtu bijis vajadzīgs meklēt slepkavu.
— Gregoriska, — viņa teica, — es zinu, ka tu un Kostaki viens otru nemīlējāt. Es zinu, ka tu esi Vaivadi no tēva puses, un viņš — Koproli.
Bet no mātes puses jūs abi esat Brankovani. Es zinu, ka tu esi Rietumu pilsētu cilvēks, un viņš Austrumu kalnu cilvēks. Bet tomēr jūs esat nākuši no vienām un tām pašām miesām un tāpēc esat brāļi. Tāpēc es gribu zināt, vai mēs guldīsim dēlu blakus tēvam, nedzirdējuši solījumu, ka slepkava tiks sodīts, kas ļaus man kā sievietei mierīgi raudāt.
— Kundze, sauciet mani par slepkavu un pavēliet! Es jums zvēru, ka nepaies ne stunda, un viņš mitēsies dzīvot.
— Zvēri, Gregoriska, zvēri zem manu lāstu draudiem, vai saproti, dēls?! Zvēri, ka slepkava samaksās ar nāvi, ka tu neatstāsi akmeni uz akmens viņa mājai. Ka viņa māte, bērni, brāļi un sieva vai līgava aizies bojā no tavas rokas. Zvēri un zvērēdams piesauc visas debess dusmas uz sevi, ja neizpildīsi šo svēto apņemšanos. Ja tu neizpildīsi šo zvērestu, tevi pavadīs posts, draugu nicināšana, mātes lāsti.
Gregoriska izstiepa roku pār līķi.
— Es zvēru, ka slepkava mirs, — viņš teica.
Pa šā zvēresta laiku, kura īsto jēgu saprast varēja tikai es un mirušais, es redzēju vai man likās, ka es redzēju notiekam brīnumu. Mirušā acis atvērās un skatījās uz mani tik dzīvi, kādas es viņas nekad nebiju redzējusi, un es jutu, it kā viņa acu stari būtu taustāmi un it kā karsta dzelzs spiestos man līdz sirds dziļumiem.
Tas bija vairāk, nekā es spēju izturēt. Es noģību.