Kad pamodos, es gulēju savā istabā. Viens no divām sievietēm mani uzraudzīja.
Es jautāju, kur atrodas Smeranda. Man atbildēja, ka viņa atrodas pie sava dēla līķa.
Es jautāju, kur atrodas Gregoriska. Man atbildēja, ka viņš atrodas Hango klosterī.
Par bēgšanu vairs nevarēja būt runa. Vai Kostaki nebija miris?
Par precībām vairs nevarēja būt runa. Vai es drīkstēju precēt brāļa slepkavu?
Tā savādos murgos pagāja trīs dienas un trīs naktis. Nomodā vai miegā, es vienmēr redzēju divas kvēlojošas mirušā acis: tā bija šausmīga vīzija.
Trešajā dienā bija jānotiek Kostaki apbedīšanai.
Tās dienas rītā Smeranda man atsūtīja sēru tērpu. Es apģērbos un nogāju lejā.
Māja likās tukša: visi mājnieki atradās kapličā.
Es devos uz sapulcēšanos vietu. Tai brīdī, kad man vajadzēja kāpt pāri slieksnim, Smeranda, ko es nebiju redzējusi trīs dienas, pārkāpa slieksni un pienāca pie manis.
Viņa bija līdzīga sāpju tēlam ar lēnām kā akmens tēla kustībām. Viņa uzspieda ledainās lūpas man uz pieres, un balsī, kas likās nāca no kapa, viņa izteica parastos vārdus: „Kostaki mīl."
Jūs nevarat iedomāties, kādu iespaidu uz mani atstāja šie vārdi. Šis mīlas apliecinājums, teikts tagadnē, kad to vajadzēja teikt pagātnē, — „jūs mīl" tai vietā, lai teiktu, „jūs mīlēja." Šī mīlestība, kas nāca no kapa meklēt mani dzīvē, atstāja uz mani drausmīgu iespaidu.
Tai paša laikā mani sagrāba savāda sajūta, it kā es tiešām būtu bijusi mirušā sieva un nevis līgava dzīvajam. Šķirsts mani pievilka pret manu gribu, kā čūska pievelk apstulboto putnu. Ar acīm es meklēju Gregorisku.
Es viņu ieraudzīju bālu, atspiedušos pret kolonnu. Viņš skatījās uz augšu. Es nevaru pateikt, vai viņš mani redzēja.
Mirušajam apkārt stāvēja Hango klostera mūki un dziedāja grieķu ceremoniāla dažreiz harmoniskos, biežāk vienmuļīgos psalmus. Es arī gribēju lūgt, bet lūgšana nomira man uz lūpām. Mans gars bija tā samulsis, ka man likās — es piedalos kaut kādā dēmonu sanāksmē un nevis priesteru pulcēšanās vietā.
Kad pacēla līķi, es gribēju sekot, bet spēki man neklausīja. Kājas man ļodzījās un es atbalstījos pret durvīm.
Tad pie manis pienāca Smeranda un deva zīmi Gregoriskam. Viņš paklausīja un tuvojās. Tad Smeranda griezās pie manis, runādama moldāvu valodā.
— Māte man pavēl atkārtot vārdu pa vārdam to, ko viņa teiks, — bilda Gregoriska.
Tad Smeranda runāja atkal. Kad viņa beidza, atsāka Gregoriska.
— Lūk, mātes vārdi, — viņš teica.
„Jūs apraudiet manu dēlu, Hedviga, jūs viņu mīlējāt, vai ne? Es pateicos par jūsu asarām un jūsu mīlu. No šā laika jūs esat mana meita, it kā jūs būtu bijusi Kostaki laulātā draudzene. No šā laika jums ir dizmtene, māte un ģimene. Liesim asaras, kādas pienākas mirušiem, tad kļūsim abas tā cienīgas, kura vairs nav… Es, viņa māte, jūs, viņa sieva! Ardievu! Ejiet pie sevis! Es sekošu manam dēlam līdz viņa pēdējai atdusas vietai. Pēc atgriešanās es ieslēgšos ar manām sāpēm, un jūs mani redzēsit tikai tad, kad es tās būšu uzvarējusi. Esiet mierīga, es tās nogalināšu, jo es negribu, lai tās nogalina mani."
Uz Gregoriska pārtulkotajiem Smerandas vārdiem es varēju atbil- dēt tikai ar nopūtu.
Es uzkāpu savā istabā. Bērinieki attālinājās. Es viņus redzēju pazūdam ceļa pagriezienā. Taisnā gājienā Hango klosteris atradās tikai pusjūdzi no pils, bet dabas šķēršļi spieda izlocīt ceļu, un, ejot pa ceļu, tas bija apmēram divu stundu attālumā.
Bija novembra mēnesis. Dienas bija kļuvušas aukstas un īsas. Pulkstens piecos jau bija tumšs.
Ap pulkstens septiņiem es redzēju parādāmies lāpas. Tur atgriezās bērinieku procesija. Mironis atdusējās tēvu kapos. Viss bija galā.
Es jums jau teicu, kādā savādā apmātībā es atrados kopš liktenīgajiem notikumiem, kuri mums lika tērpties sērās, un it sevišķi kopš es biju redzējusi aizveramies un atveramies mirušā acis. Šovakar, dienas pārdzīvojumu nogurdināta, es biju vēl bēdīgāka. Es klausījos, kā pils torņa pulkstenis nosita stundas, un es kļuvu jo bēdīgāka, jo vairāk ātri skrejošais laiks tuvojās mirklim, kad bija miris Kostaki.
Es dzirdēju, kā pulkstenis nosita bez ceturkšņa deviņi.
Tad mani sagrāba savāda sajūta. Stindzinošas bailes pārskrēja pār visu miesu. Reizē ar bailēm kāds nepārvarams miegs padarīja smagus manus locekļus. Kaut kas nospieda krūtis, aizplīvuroja acis. Es izstiepu roku un atmuguriski iekritu gultā.
Tomēr mani jutekļi nebija tā iemiguši, lai es nevarētu dzirdēt soļus, kas tuvojās durvim. Tad man likās, ka durvis atvērās. Pēc tam es vairs neko neredzēju un nedzirdēju.
Tikai kaklā es sajutu asas sāpes.
Pēc tam es iegrimu pilnīgā letarģijā.
Ap pusnakti es pamodos, lampa vēl dega. Es gribēju piecelties, bet bija tik vāja, ka man to vajadzēja mēģināt otrreiz. Tomēr es uzvarēju šo vājību, un tā kā es sajutu kaklā tās pašas sāpes, kādas biju sajutusi miegā, es, balstīdamās pret sienu, pievilkos pie spoguļa un aplūkoju sevi.
Kaut kas līdzīgs matadatas dūrienam iezīmējās kakla artērijā.
Es nodomāju, ka mani miegā būs sakodis kāds insekts, un tā kā es biju noguruma nomākta, es apgūlos un aizmigu.
Nākamajā rītā es pamodos kā parasti un kā parasti gribēju piecelties, tiklīdz bija vaļā acis. Bet es sajutu tādu nespēku, kādu biju sajutusi tikai vienreiz manā dzīvē, kādudien pēc asiņošanas.
Es piegāju pie spoguļa un pārsteigumā sastingu: es biju ļoti bāla.
Diena bija sērīga un drūma. Es jutu kaut ko savādu: kur es atrados, tur man vajadzēja palikt, katra pārvietošanās bija nogurdinoša.
Nāca nakts, man atnesa lampu. Manas sievietes gribēja palikt, to es sapratu no viņu kustībām. Es pateicos: viņas izgāja.
Tajā pašā laikā kā vakar es sajutu tos pašus simptomus. Tad es gribēju piecelties un pasaukt palīgā, bet nespēju aiziet pat līdz durvīm. Es neskaidri dzirdēju, kā torņa pulkstenis nosita bez ceturkšņa deviņi. Noskanēja soļi, atvērās durvis. Bet es nekā neredzēju un nekā nedzirdēju: tāpat kā vakar es atmuguriski iekritu gultā.
Tāpat kā vakar es sajutu asu dūrienu tai pašā vietā.
Tāpat kā vakar es pamodos pusnaktī, tikai biju vēl vājāka un vēl bālāka nekā vakar.
Otrā dienā šausmīgā apmātība atkārtojās.
Es jau biju nolēmusi noiet lejā pie Smerandas, lai cik vāja es arī nebiju, kad viena no manām sievietēm ienāca un minēja Gregoriska vārdu.
Gregoriska gāja aiz viņas.
Es gribēju piecelties un viņu saņemt, bet nespēkā atkritu krēslā.
Mani ieraudzījis, viņš iekliedzās, un gribēja mesties man klāt, bet man vēl pietika spēka izstiept viņam pretī roku.
— Ko jūs te nākat? — es viņam jautāju.
— Cik žēl, — viņš teica, — es nāku atvadīties no jums! Es nāku jums teikt, ka es atstāju šo pasauli, kura man kļuvusi neizturāma bez jūsu mīlas un jūsu klātbūtnes. Es nācu, lai jums pateiktu, ka aizeju Hango klosterī.
— Manas klātbūtnes jums trūkst, Gregoriska, — es viņam atbildēju, — bet ne manas mīlas. Ak, es jūs mīlu vienmēr, un manas lielākās ciešanas ir tās, ka mana mīla pašlaik ir gandrīz vai noziegums.
— Tad es varu cerēt, ka jūs lūgsit par mani, Hedviga?
— Jā, vienīgi manas lūgšanas nebūs ilgas, — smaidīdama es piebildu.
— Tiešām, kas jums ir, un kāpēc jūs esat tik bāla?
— Man… Lai Dievs man ir žēlīgs un drīzāk sauc pie sevis!
Gregoriska pienāca klāt, paņēma manu roku, kuru man nebija spēka
atraut un, cieši manī lūkodamās, teica:
— Šis bālums nav dabīgs, Hedviga! No kā tas ceļas?
— Ja es jums to teiktu, Gregoriska, jūs iedomātos, ka es esmu traka.
— Nē, nē, sakiet, Hedviga, es jūs lūdzu! Mēs te esam tādā. zemē, kura nelīdzinās nevienai citai zemes virsū, tādā ģimenē, kura nelīdzinās nevienai citai ģimenei. Sakiet, sakiet visu, es jūs lūdzu!
Es viņam izstāstīju par savādo halucināciju, kas mani pārņēma tai stundā, kad vajadzēja mirt Kostaki. Par šausmām, sastingumu, ledaino aukstumu, par nespēku, kas mani guldīja gultā, par soļu troksni, kurus es likās dzirdēju; beidzot, par asām sāpēm, kurām sekoja bālums ar nemitīgi pieaugošo vājību.
Es iedomājos, ka Gregoriska manu stāstu uzskatīs par trakuma pazīmi, un runāju zināmā mērā nobijusies, bet es ieraudzīju, ka tieši otrādi: viņš tam piegrieza vislielāko vērību.
Kad es beidzu stāstīt, viņš kādu mirkli pārdomāja.
— Tātad jūs katru vakaru iemiegat bez ceturkšņa deviņos? — viņš jautāja.
— Jā, lai arī kā es pretotos miegam.
— Un jums liekas, it kā jūs redzat atveramies durvis?
— Jā, lai gan es tās aizšauju ar bultu.
— Un kaklā jūs sajūtāt asas sāpes?
— Jā, kaut gan kaklā paliek tik tikko saredzams ievainojums.
— Vai jūs varat atļaut, lai es to apskatu? — viņš vaicāja.
Es atmetu galvu viņam uz pleca.
Viņš apskatīja brūci.
— Hedviga, — pēc acumirkļa viņš jautāja, — vai jūs man uzticaties?
— Un jūs vēl to prasāt? — es atbildēju.
— Jūs ticat maniem vārdiem?
— Es ticu, tāpat kā svētajam Evaņģēlijam.
— Labi, Hedviga! Goda vārds, es jums zvēru, ka jums atlicis dzīvot tikai astoņas dienas, ja jūs nebūsit ar mieru šodien pat darīt to, ko es jums teikšu.
— Un ja es piekritīšu?
— Ja jūs piekritīsi, jūs varbūt būsit glābta.
— Varbūt?
Viņš klusēja.
— Lai kas tas arī nebūtu, Gregoriska, — es atbildēju, — es darīšu visu, ko jūs man pavēlēsit.
— Nu, labi! Klausieties, — viņš teica, — un it sevišķi nenobīstietics. Kā jūsu dzimtenē, tā Ungārijā un arī mūsu dzimtenē Rumānijā pastāv kāda ieraža.
Es nodrebēju, jo es atcerejos šo ieražu.
— Ak, — viņš teica, — jūs zināt, ko es gribu teikt?
— Jā, — es atbildēju, — Polijā es redzēju cilvēkus, kas bija pakļauti šim drausmīgajam liktenim.
— Jūs gribat teikt par vampīriem, vai ne?
— Jā, manā bērnībā es redzēju manam tēvam piederošā kapsētā atro- kam četrdesmit personas, kas bija mirušas piecpadsmitās dienās, un neviens nezināja viņu nāves cēloņus. Pie septiņpadsmit bija redzamas visas vampīrisma pazīmes, tas ir, viņus atrada svaigus, sārtus un līdzīgus dzīvajiem. Pārējie bija viņu upuri.
— Un ko darīja, lai zemi atbrīvotu no viņiem?
— Viņiem iedūra sirdī, un pēc tam sadedzināja.
— Jā, tā parasti rīkojās. Bet mums ar to nepietiek. Lai jūs atsvabinātu no spoka, es vispirms pats gribu to pazīt, un, debesu vārdā, es viņu redzēšu. Jā, un ja vajadzēs, es cīnīšos miesa ar miesu pret viņu.
— Ak, Gregoriska! — izbijusies es iesaucos.
— Es teicu, lai kāds tas ari nebūtu, un es to atkārtoju. Bet lai labi īstenotu šo drausmīgo piedzīvojumu, vajag^ ka jūs piekristu tam, ko es prasīšu.
— Sakiet!
— Esiet gatava ap pulkstens septiņiem! Noejiet lejā kapličā. Noejiet viena pati, jo jūsu vājību, Hedviga, katrā ziņā vajag pārvarēt. Tur mēs saņemsim kāzu svētību. Piekrītiet tam, mana mīļā; lai jūs aizstāvētu, man uz to vajag tiesības Dieva un cilvēku priekšā. Tad mēs uziesim augšā un redzēsim.
— O! Gregoriska, — es iesaucos, — ja tas ir viņš, viņš jūs nogalinās.
— Nebaidietie, mīļā Hedviga! Tikai piekrītiet!
— Jūs labi zināt, Gregoriska, ka es darīšu visu, ko jūs gribēsit.
— Tātad šovakar.
— Jā, dariet no savas puses, ko gribat, un es jums palīdzēšu, cik vien spēšu! Ejiet!
Viņš izgāja no istabas. Pēc stundas ceturkšņa es redzēju aulekšojam jātnieku uz klostera pusi. Tas bija viņš!
Tiklīdz viņš pazuda no manām acīm, es nokritu ceļos un lūdzos, kā neprot lūgt jūsu neticīgajā zemē. Pulkstens septiņos es gaidīju, visas domas veltīdama Dievam un svētajiem holokostiem. Es piecēlos tikai tajā brīdī, kad pulkstenis sita septiņi.
Es biju bezspēcīga kā mirstošais, bāla kā mironis. Es uzsedzu lielu melnu plīvuru, nokāpu, turēdamās pie sienām, lejā pa kāpnēm un, nevienu nesastapusi, nonācu kapličā.
Gregoriska un tēvs Bazils, Hango klostera vecākais, mani gaidīja. Pie sāniem viņam karājās svētais zobens, vecā krustnešu relikvija, kas kopā ar Vilarduēnu un Flandrijas Boduēnu bija iekarojis Konstantinopoli.
— Hedviga, — ar roku piesizdams pie zobena, viņš teica, — ar Dieva palīgu, lūk, kas pārvarēs burvību, kura apdraud jūsu dzīvību. Tuvojaties droši, lūk, svētais tēvs, kas uzklausījis manu grēksūdzi, pieņems mūsu zvērestus.
Ceremonija sākās. Varbūt nekur citur nebija vienkāršākas un vienlaikus svinīgākas ceremonijas. Priesterim neviens nepalīdzēja. Viņš pats uzlika mums uz galvas laulību kroni. Abi ģērbušies sēru tērpos, mēs apgājām
apkārt altārim ar sveci rokā. Tad garīdznieks, pateicis svētos vārdus, piebilda:
— Ejiet, mani bērni, un lai Dievs jums palīdz cīnīties pret cilvēces ienaidnieku. Jūs esat nevainīgi un jūsu pusē ir taisnība. Jūs dēmonu uzvarēsit. Ejiet, es jūs svētīju.
Mēs noskūpstījām svētās grāmatas un izgājām no kapličas.
Tad es pirmo reizi atbalstījos uz Gregoriska rokas un man likās, ka, pieskārusies šai drošsirdīgajai rokai, es pieskāros cēlai sirdij. Un dzīvība iešalcās manās dzīslās. Es biju droša, ka uzvarēšu, jo Gregoriska bija kopā ar mani. Mēs uzgājām augšā manā dzīvoklī.
Pulkstenis nosita pusdeviņi.
— Hedviga, — Gregoriska teica, — mums ir maz laika. Vai tu gribi iemigt kā parasti, un lai viss tad notiek miegā? Vai arī tu gribi palikt apģērbusies un visu redzēt?
Gregoriska izvilka pie krūtīm noglabātu svētīto buku, vēl pavisam mitru no svētā ūdens, un padeva to man.
— Ņem šo zaru, — viņš teica, — apguļoties gultā, skaiti lūgšanas Svētajai jaunavai un gaidi bez bailēm. Dievs ir ar mums. It sevišķi sargies izlaist no rokām šo zaru. Ar to tu varēsi pārvaldīt visu elli. Nesauc mani un nekliedz! Lūdz, ceri un gaidi!
Es apgūlos, sakrustoju rokas uz krūtīm, kur noliku arī svētīto zaru.
Kas attiecas uz Gregorisku, tad viņš paslēpās aiz altāra, par kuru es jau runāju un kurš atradās manas istabas kaktā.
Es skaitīju minūtes, un, bez šaubām, Gregoriska skaitīja tāpat.
Nosita trešo ceturksni.
Veserīša sitiena skaņa vēl viļņoja, kad es sajutu to pašu sastingumu, tās pašas bailes, to pašu ledaino aukstumu. Bet es pieliku pie lūpām zaru un šīs sajūtas pazuda.
Tad uz kāpnēm es skaidri sadzirdēju lēnu un vienmērīgu soļu troksni, kas tuvojās manām durvīm.
Tad lēni, bez trokšņa atvērās durvis, it kā tās būtu atgrūdis kāds pārdabisks spēks, un tad…
Stāstītājas balss noslāpa kaklā.
— Un tad, — ar pūlēm viņa turpināja, — es pamanīju Kostaki, bālu, kādu es to biju redzējusi uz nestuvēm. No melnajiem, va|īgi uz pleciem nolaistajiem matiem pilēja asinis. Viņš bija ģērbies savā parastajā uzvalkā. Tikai uz krūtīm tas bija atpogāts un (āva redzēt asiņaino brūci.
Viss bija nedzīvs, viss bija miris… miesa, drēbes, gaita… tikai acis, drausmīgās acis bija dzīvas.
Savāda lieta, viņu ieraugot, es nesajutu lielākas bailes, bet otrādi, mana drosme pieauga. Bez šaubām, to man deva Dievs, lai es varētu cīnīties pret nelabo garu. Pie pirmā soļa, ko spoks paspēra uz manu pusi, es droši paskatījos viņa svina pelēkajās acīs un piesolīju viņam svētīto zaru.
Spoks pūlējās tuvoties, bet kaut kāds lielāks spēks viņu apturēja uz vietas. Viņš apstājās.
— O, — viņš murmināja, — viņa neguļ, viņa zina visu.
Viņš runāja moldāvu valodā, un tomēr es sapratu, it kā šos vārdus viņš būtu teicis tādā valodā, kuru es saprotu.
Mēs ar spoku atradāmies viens otram pretī, un es nevarēju atraut acis no viņa acīm. Tad, galvu nepagriezusi sānis, es redzēju, ka Gregoriska ar zobenu rokā kā eņģelis sargātājs nāca no aizkakta altāra. Ar kreiso roku viņš pārkrustījās, un, zobenu izstiepis pret spoku, lēni devās uz priekšu. Tas, ieraudzījis brāli un šausmīgi smiedamies, savukārt izrāva zobenu. Bet tiklīdz viņa zobens pieskārās svētajam dzelzim, spoka rokas nošļuka gar ķermeni.
Kostaki izmisumā nopūtās.
— Ko tu gribi? — viņš vaicāja brālim.
— Dzīvo Dieva vārdā, — teica Gregoriska, — es tevi zvērinu, atbildi!
— Runā, — zobus griezdams, atbildēja spoks.
— Vai tas biju es, kas tevi gaidīja?
— Nē.
— Vai tas biju es, kas tev uzbruka?
— Nē.
— Vai tas biju es, kas tev sita?
— Nē.
— Tu pats meties virsū manam zobenam, tas ir viss. Tātad Dieva un cilvēku acīs es neesmu vainojams brāļa slepkavībā. Tātad tu neesi dabūjis dievišķo, bet gan elles misiju. No kapa tu izgāji ne kā svētais, bet kā nolādētais spoks, un tu atgriezīsies savā kapā.
— Ar viņu, jā! — pūlēdamies mani sagrābt, iesaucās Kostaki.
— Viens pats! — savukārt iesaucās Gregoriska. — Šī sieviete pieder man!
Un, izteicis šos vārdus, viņš ar svēto dzelzi pieskārās vēl neaizdzijušai brūcei.
Kostaki iekliedzās, it kā tur būtu pieskāries ugunīgs zobens, un, uzlikdams kreiso roku uz krūtīm, atkāpās soli atpakaļ.
Tai pašā laikā, ar kustību, kas likās kā salieta ritmā ar brā|a kustību, Gregoriska paspēra soli uz priekšu. Tad acis cieši pievērsis miroņa acīm, uzlicis zobenu uz brāļa krūtīm, viņš sāka lēno gājienu, drausmīgu un svinīgu. Tas atgādināja notikumu ar Donu Zuanu un komandoru. Spoks, svētā zobena, Dieva cīnītāja, nepārvaramās gribas spiests, kāpās atpakaļ. Otrs, neteikdams ne vārda, viņam sekoja. Abi bija izmisuši, abi zilgani, bet dzīvais grūda mirušo sev pa priekšu un spieda viņu atstāt šo pili, kas bija viņa miteklis pagātnē, jo tagad kaps bija viņa nākamais miteklis.
O! tas bija šausmīgs skats, es jums zvēru!
Un tomēr, es pati, aizkustināta no kāda augstāka, neredzama, nepazīstama spēka, labi nesaprazdama, ko daru, piecēlos un sekoju viņam. Mēs nogājām lejā pa kāpnēm, kuras apgaismoja tikai Kostaki zvērojošās acu zīlītes. Tā mēs pārgājām pāri galerijai un pagalmam. Tādā pat gaitā mēs izgājām pa vārtiem: spoks atmuguriski, Gregoriska ar izstieptu roku, es viņam iepakaļ.
Šis fantastiskais gājiens ilga veselu stundu, jo mirušo vajadzēja aizvadīt uz kapu. Tikai Kostaki un Gregoriska negāja pa parasto ceļu, bet taisnā līnijā, maz domādami par šķēršļiem, kuri likās vairs nepastāvēja: zem viņu kājām zeme izlīdzinājās, strauti izžuva, koki pašķīra ceļu, klintis pavirzījās sāņus. Tas pats brīnums, kā viņiem, norisinājās arī man. Tikai visa debess man likās pārklāta ar melnu šķidrautu, mēness un zvaigznes bija pazudušas, un es redzēju vienīgi mirdzošās vampīra acis.
Tā mēs sasniedzām Hango, tā mēs pārgājām pāri arbūzu dārza žogam, kas bija apvilkts apkārt kapsētai. Kapsētā iegājusi, es ieraudzīju Kostaki kapu, kas atradās bālākus viņa tēva kapam. Es nezināju, ka kaps atrodas tur, un tomēr es to pazinu.
Tai naktī es zināju visu.
Pie vaļējā kapa malas Gregoriska apstājās.
— Kostaki, — viņš teica, — vēl tu neesi visu zaudējis un kāda debesu balss man saka, ka tu vari tikt atpestīts, ja tu nožēlo. Vai apsoli atgriezties kapā? Vai apsoli nekad vairs no tā neiziet? Vai beidzot, apsoli kalpot Dievam, kā tu līdz šim kalpoji ellei?
— Nē! — atbildēja Kostaki.
— Vai tu nožēlo? — jautāja Gregoriska.
— Nē!
— Pēdējo reizi, Kostaki?
— Nē!
— Labi! Sauc palīgā Sātanu, es saucu Dievu, un redzēsim, kas paliks uzvarētājs.
Tai pašā acumirklī noskanēja divi kliedzieni. Dzelzs nošķindēja, šķiez- dams dzirkstis. Cīņa vilkās tikai vienu minūti, bet man tā likās vesela mūžība.
Kostaki krita. Es redzēju paceļamies briesmīgu zobenu, es redzēju, kā tas iegrima viņa miesās un viņu pienagloja pie svaigi izrakņātās zemes.
Ārkārtīgs, necilvēcīgs kliedziens satricināja gaisu.
Es piesteidzos klāt.
Gregoriska palika stāvus, bet tomēr ļodzījās.
Es pieskrēju un saturēju viņu savās rokās.
— Vai jūs esat ievainots? — es viņam jautāju.
— Nē, — viņš man teica, — bet tādās divkaujās, dārgā Hedviga, nenogalina ievainojums, bet gan pati cīņa. Es cīnījos ar nāvi, es piederu nāvei.
— Draugs, draugs, — es iesaucos, — ej projām! Ej projām no šejienes un dzīvība atkal atgriezīsies pie tevis!
— Nē, — viņš teica, — Hedviga, te ir mans kaps. Bet nezaudēsim laiku: paņem asinīm apslacīto zemi un uzliec virsū tai vietai, kur viņš ir iekodis. Tas ir vienīgais līdzeklis kā nākotnē glābties no šīs briesmīgās mīlas.
Drebēdama es paklausīju. Es pieliecos pie asiņainās zemes un ieraudzīju pie tās pienagloto līķi. Svētais zobens viņam bija izdūries caur sirdi un tumšas asinis plūda no brūces, it kā viņš tikai nupat būtu miris.
Es mazliet apslacināju zemi ar asinīm un pieliku šausmīgo talismanu pie savas rētas.
— Tagad, mīļā Hedviga, — vājā balsī teica Gregoriska, — uzklausi manus pēdējos padomus. Atstāj šo pusi cik drīz vien varēdama. Visdrošākais tev ir atrasties tālāk! Bazila tēvam es šodien nodevu manu pēdējo vēlēšanos, un viņš to izpildīs. Hedviga, skūpstu! Pēdējo, vienīgo, Hedviga! Es mirstu!
Un pēc šiem vārdiem Gregoriska nokrita blakus savam brālim.
Citos apstākļos un citā reizē, kapsētas vidū, vaļējā kapa tuvumā, blakus diviem gulošiem līķiem, es būtu kļuvusi ārprātīga. Bet es jau teicu: Dievs man deva spēkus samērā ar notikumiem, kuros es ne tikai noskatījos, bet arī darbojos līdzi.
Brīdī, kad es skatījos, meklēdama glābiņu sev apkārt, es ieraudzīju, kā atvērās klostera vārti, un Bazila vadībā, dziedādami mirušo dziesmas, divās rindās iznāca mūki.
Bazila tēvs atgriezās klosterī. Viņš bija paredzējis, kas ir noticis, un visa klostera ļaužu priekšgalā devās uz kapsētu.
Blakus diviem mirušajiem viņš atrada mani.
Pēdējos krampjos Kostaki seja bija sašķobīta.
Gregoriska seja, tieši otrādi, bija mierīga, gandrīz vai smaidoša.
Kā Gregoriska bija vēlējies, viņu apbedīja blakus brālim: kristīgais sargāja nolādēto.
Smerande, uzzinājusi par šo jauno nelaimi un to> kādu dalību tur ņēmusi es, gribēja mani redzēt. Viņa mani uzmeklēja Hango klosterī un no manām lūpām uzzināja visu, kas bija noticis šajā briesmīgajā naktī.
Es viņai par fantastisko notikumu izstāstīju visos sīkumos. Bet viņa manī klausījās, kā bija klausījusies Gregorisku, bez izbrīnās, bez izbailēm.
— Hedviga, — viņa atbildēja pēc klusēšanas brīža, — lai cik savādi tas viss arī nebūtu, ko jūs man stāstījāt, tomēr jūs man stāstījāt tikai patiesību.
Brankovanu cilts ir nolādēta līdz trešajai vai ceturtajai paaudzei, un tas ir tāpēc, ka viens Brankovans ir nogalinājis priesteri. Bet lāsta robežas ir galā. Jo lai gan laulātā draudzene, jūs tomēr esat jaunava, un mūsu cilts izzudīs līdz ar mani. Ja mans dēls jums ir novēlējis miljonu, tad ņemiet to! Pēc manas nāves testamentā, ko uzrakstīšu, es jums veltīšu kādu daļu manu bagātību. Tagad sekojiet jūsu vira padomam. Dodaties, cik ātri vien varat, uz to zemi, kur Dievs neļauj norisināties līdzīgiem brīnumiem. Man nevajag nevienu, kas man palīdzētu raudāt par maniem dēliem. Ardievu, neprasiet vairs pēc manis! Mans nākamais liktenis pieder tikai man un Dievam.
Apskāvusi un kā parasti noskūpstījusi mani uz pieres, viņa aizgāja un ieslēdzās Brankovanas pilī.
Pēc astoņām dienām es izbraucu uz Franciju. Kā Gregoriska bija cerējis, pa naktīm briesmīgais spoks mani vairs neapciemoja. Mana veselība ir uzlabojusies, un no šā notikuma es saglabāju tikai bālumu, kurš līdz kapam pavada tos, kurus kādreiz ir skūpstījis vampīrs.
Bālā dāma apklusa. Pulkstenis nosita pusnakti, un es uzdrošinos teikt, ka pats drošākais no mums nodrebēja līdzi svārstekļa vibrējumiem.
Bija laiks iet projām. Mēs visi atvadījāmies no Ledrī kunga.
Gadu vēlāk šis jaunais cilvēks nomira.
Šī ir pirmā reize, kad pēc viņa nāves man ir izdevība parādīt godu krietnam pilsonim, pazemīgam zinātniekam un godprātīgam cilvēkam it sevišķi.
Pēc tam es nekad vairs neesmu bijis Fontenejā.
Bet šīs dienas atmiņas atstāja uz mani dziļu iespaidu un šā vakara dīvainie nostāsti iespieda dziļas rievas manās smadzenēs. Un, astoņpadsmit gadus ceļodams pa dažādām zemēm, tas ir, Šveici, Vāciju, Itāliju, Spāniju, Grieķiju, Angliju, Sicīliju, es savācu kopā visus šos nostāstus, kurus dažādās tautas atdzīvināja manām ausīm, un šodien nododu maniem pastāvīgajiem lasītājiem ar nosaukumu: „Tūkstots un viens s p o k s".