1831. gada 1. septembrī kāds vecs draugs, kanēļa privāto muižu biroja priekšnieks ielūdza mani kopā ar viņa dālu atklāt medības Fontenejā pie Rozes.
Tai laikā es ļoti mīlēju medības, un man, kā labam medniekam, tas bija ļoti nopieti: izvēlēties vietu, kur vajadzēja sākties medībām.
Parasti mēs gājām pie fermera vai, pareizāk sakot, pie mana svaiņa drauga. Tur, nogalinādams zaķi, es sāku iedziļināties Nemroda un Elzeāra Blaza zinībās. Viņa ferma atradās starp Kompjēnas un Villēkotretas mežiem, pusjūdzi no apburošās Marienvalas ciema un jūdzi no krāšņām Pjertonas drupām.
Divi vai trīs tūkstoši arpenu izmantojamās zemes veido plašu, no mežiem lokā aptvertu līdzenumu, ko vidū pāršķeļ skaista ieleja, kuras dibenā, zaļo pļavu un koku mainīgo krāsu vidū redz lapās pa pusei pazudušo māju mudžekli, kas sevi nodod ar ieziliem dūmu stabiem, kuri, sākumā kalnu žogu aizsargāti, kāpj taisni pret debesīm, un, beidzot, sasnieguši augstākos gaisa slāņus, saliecas, izplešas kā palmu galotnes vēja virzienā.
Šai līdzenumā uz divkārša ielejas slīpuma kā uz neitrālās zemes no abiem mežiem nāca līksmoties meža putni.
Tā Brasuāras līdzenumā atrod visu: stirnas un fazānus — mežā, zaķus — līdzenumā, trusīšus — nogāzēs, irbes — ap fermu. Mokē kungs, tā sauc mūsu draugu, bija drošs, ka mēs ieradīsimies. Mēs medījām visu dienu, un otrā dienā ap diviem, četratā vai piecatā nomedījuši piecsimt meža putnu, no kuriem nevienu nepieņēma mūsu viesmīlīgais saimnieks, mēs ieradāmies Parīzē.
Bet šogad es paliku neuzticīgs Mokē kungam. Es padevos manam vecam biroja biedram, sevišķi iekārdināts no gleznas, kuru man piesūtīja viņa dēls, Romas augstskolas ievērojams audzēknis, kur bija attēloti Fontenejā pie Rozes līdzenuma rugāji pilni ar zaķiem un lucernas lauki — pilni ar irbēm.
Es vēl nekad nebiju bijis Fontenejā pie Rozes: laikam neviens sliktāk par mani nepazina Parīzes apkārtni. Es pārkāpu par barjeru, gandrīz vai vienmēr ar nodomu aizbraukt piecus vai sešus simtus jūdžu. Mazākā vietas pārmaiņa man ir ziņkārības priekšmets.
Sešos vakarā es izbraucu uz Fonteneju, kā parasti galvu izbāzis pa durtiņām: es pabraucu garām Elles barjerai, pa kreisi atstāju Isuāra Kapu ielu un devos taisni pa Orleānas ceļu.
Kā zināms, Isuārs ir slavenā laupītāja vārds, kas Žiljēna laikos aplaupīja ceļotājus, kas devās uz Lutēciju. Vēlāk viņš tika pakārts, kam es ticu, un aprakts kādu gabalu no ieejas katakombās, tai vietā, kas tagad nosaukta viņa vārdā.
Līdzenums, kas atklājās manām acīm, ieejot Mazajā Montrūžā, izskatās diegan savādi. Mākslīgo pļavu, burkānu lauku un sarkano biešu dārzu vidū paceļas tādi kā baltā akmens četrstūrainie forti, kas pārvalda zobainu riteni, līdzīgu izdzisušam mākslīgam uguns skeletam. Uz šā riteņa riņķa atrodas koka šķērši, uz kuriem cilvēks pārmaiņus atbalsta te vienu, te otru kāju. Šis vāveres darbs, kas dod strādniekam šķietami milzīgas kustības sajūtu, lai gan viņš patiesībā negroza stāvokli nemaz, liek ap rumbu tīties virvei, kura tīdamās paceļ zemes virspusē akmeņlauztuvē izcirstu akmeni, kas pamazām kļūst redzams.
Viņš šo akmeni pievelk grīvas malai, kur to sagaida rullis, lai novestu noteiktā vietā. Tad virve atkal nolaižas dziļumā, kur meklē citu nastu, ļaudama modernam Iksionam brīdi atpūtas, kam kliedziens drīz vien paziņo, ka gaida otrs akmens, un atkal sākās tas pats darbs. Atkal un atkal.
Pienākot vakaram, cilvēks ir nostaigājis desmit jūdzes, nepakustējies ne no vietas; ja viņš tiešām kāptu no viena pakāpiena uz otru, pēc divdesmit trijiem gadiem viņš būtu uzkāpis uz Mēness.
Sevišķi vakarā, tas ir, tai stundā, kad es šķērsoju līdzenumu, kas atdala Mazo Montrūžu no Lielā, ainava ar neskaitāmo daudzumu ripojošo riteņu rietošās saules liesmās izskatījās pavisam fantastiska. Tā atgādina Gorijas gravīru, kur zobu rāvēji mijkrēslī dodas medībās pēc pakārtajiem.
Septiņos vakarā riteņi apstājās. Diena bija galā.
Šie būvju akmeņi, lielie, piecdesmit vai sešdesmit pēdu garie četrstūri, ir Parīzes nākotne. Akmenslauztuves, no kurienes nāk šie akmeņi, palielinās ar katru dienu. Tās ir apakšzemes priekšpilsētas, kas aizņem arvien plašākus laukus un paplašinās pa apli. Kad so)o pa Montrūžas pļavām, soļo pār bezdibeni. Reižu reizēm atrod zemes iegrimumu, ieleju miniatūrā, grumbu tīrumā: tā ir akmenslauztuve, slikti nospraišļota no apakšas, kuras ģipša griesti ielūzuši. Bija izveidojusies kāda sprauga, pa kuru alā sūcās ūdens. Ūdens aizrāva zemi. Tā radās zemes kustība, kas saucas par iebrukumu.
Ja to nezina, ja neievēro, ka zaļā zeme, kas jūs aicina, neatbalstās ne uz ko, tad, noliekot kāju virs kāda plīsuma, var pazust, kā pazūd Mon- tānverā starp ledus sienām.
Ļaudis, kas apdzīvo šīs apakšzemes galerijas, saskaņā ar savu dzīves veidu ir ieguvuši īpatnēju raksturu un fizionomiju. Dzīvodami vienmēr tumsā, viņi ieguvuši kādu drusku no nakts dzīvnieku instinktiem, tas ir, viņi ir klusi un neganti. Bieži dzird runājam par nelaimes gadījumiem: nebija kāds balsts, satrūka virve, kādu cilvēku nospieda.
Akmenslauzēju izskats vienmēr ir drūms. Dienas gaismā viņu acis mirkšķinās, svaigā gaisā viņu balss ir aizsmakusi, neskaidra. Viņi nēsā gludus matus, nolaistus līdz uzacīm, bārdas, kuras tikai svētdienā iepazīst bārdas nazi. Vestes, kuras ļauj redzēt rupjās, pelēkās vadmalas piedurknes, no pastāvīgās burzīšanās ap akmeņiem nobālušo ādas priekšautu, zilās vadmalas bikses. Uz viena pleca viņiem gul divkārt salocīts vamzis, un uz šā vamža uzliek kapļa kātu, kas tad sešas nedēļas dienas dobj akmeņus.
Ja notiek kāda sacelšanās, tad ļoti reti gadās, ka šie cilvēki, ko mēs pūlējāmies aprakstīt, nebūtu tur iejaukti. Ja pie Elles barjeras saka: „Lūk, nāk Montrūžas akmenslauži," kaimiņu ielas iedzīvotāji šūpo galvas un noslēdz vārtus.
Lūk, ko es redzēju, ko novēroju šajā septembra mijkrēšļa stundā. Tad satumsa, e^ atkritu karietē, no kurienes neviens no maniem biedriem, bez šaubām, neredzēja to, ko biju redzējis es.
Pusdeviņos mēs sasniedzām Fonteneju. Mūs sagaidīja vakariņas, bet pēc vakariņām — pastaiga dārzā.
Soranta ir oranžu mežs, bet Fontenejā ir rožu buķete. Pie katras mājas ir rožu krūms, kas stiepjas gar sienām un kas pie saknēm ir apklāts ar dēļiem. Sasniedzis zināmu augstumu, rožu krūms atveras kā milzīgs vēdeklis, gaiss pilns smaržas, un, kad saceļas vējiņš, tad līst rožu lapu lietus, kā tad, kad Dievam bija dzīres.
No viena dārza gala mums atklātos bezgalīgs skats, ja būtu bijusi diena. Plašumā izkaisītā gaisma norādīja, kur atrodas So, Banjo, Šatiljonas un Montrūžas ciemi. Dibenā pletās liela iesarkana svītra, no kurienes cēlās dobjš troksnis, līdzīgs Leviatāna elpai: tā bija Parīzes dvaša.
Mūs bija spiesti aizsūtīt gulēt ar varu, kā to dara ar maziem bērniem. Zem skaistajām, zvaigžņu rotātajām debesīm, smaržainās vēsmas apņemti, mēs labprāt būtu sagaidījuši dienu.
Piecos no rīta mēs devāmies medībās mūsu saimnieka dēla pavadībā, kas mums bija apsolījis kalnus un brīnumus, un kas, kā saka, turpināja lielīt meža putnu auglību savā teritorijā ar tādu stūrgalvību, kura bija daudz ko vērta.
Ap pusdienlaiku mēs ieraudzījām trusīti un četras irbes. Mans kaimiņš pa labi palaida garām trusīti un kaimiņš pa kreisi trāpīja irbei, bet no pārējām trijām es nošāvu divas.
Ap pusdienlaiku Brasuārā es būtu aizsūtījis uz fermu jau trīs vai četrus zaķus un piecpadsmit vai divdesmit irbes.
Es mīlu medības, bet nevaru ciest pastaigas, it sevišķi pastaigas pa laukiem. Un atrunādamies, ka gribu iet izpētīt lucernas lauku, kas atradās no manis pa kreisi, un kur, es biju pārliecināts, nekā neatradīšu, es pārrāvu rindu un aizgāju malā.
Bet šajā laukā bija grumbains ceļš, kas saistīja manu uzmanību pirms divām stundām un kas solīja, paslēpdams mani no citu mednieku skatieniem, aizvest pa šo ceļu tieši uz Fonteneju.
Es nebiju vīlies. Kad draudzes baznīcas pulkstenis nosita vienu, es sasniedzu pirmās ciema mājas.
Es gāju gar mūri, kurš, kā man likās, slēpa diezgan skaistu māju, kad, sasniedzis vietu, kur Diānas iela saskaras ar Lielo ielu, es pamanīju tik savāda izskata cilvēku nākam no baznīcas puses, ka apstājos un instinktīvi pielādēju šauteni, vadīdamies vienīgi no domas glābt savu dzīvību.
Bet cilvēks ar bālu seju, izpūrušiem matiem, izvalbītām acīm, saplosītām drēbēm un asiņojošām rokām pagāja garām, mani neievērojis. Viņa skatiens bija reizē stīvs un neskaidrs. Viņa gaita bija tāda, ka likās viņš kāpa no ļoti krauja kalna, un tomēr viņa gārdzošā elpa pauda vairāk bailes nekā nogurumu.
Ielu krustojumā viņš nogriezās no Lielās ielas pa Diānas ielu, kur sākās muiža, gar kuras mūri es nupat pirms septiņām vai astoņām minūtēm biju gājis. Vārti, pie kuriem tai pašā brīdi apstājās arī manas acis, bija zaļā krāsā ar augšā piestiprinātu otro numuru. Cilvēka roka izstiepās pēc zvana, pirms viņš to varēja aizsniegt. Tad viņš to sasniedza, parāva no visa spēka, un gandrīz vai tajā pašā acumirklī, apgriezdamies riņķī, apsēdās uz viena no diviem stabiņiem, kuri atradās vārtu priekšā.
Es pagriezos atpakaļ, jo sapratu, ka šis cilvēks bija kādas nezināmas un drausmīgas drāmas līdzdalībnieks.
Pēc viņa no mājas iznāca daži cilvēki, uz kuriem nepazīstamais droši vien bija atstājis tādu pašu iespaidu kā uz mani un kuri lūkojās uz viņu ar tādu pašu izbrīnu kā es.
Uz zvana saucienu, kas bija tik neganti noskanējis, atvērās mazie vārtiņi, kuri bija izcirsti blakus lielajiem vārtiem, un parādījās četrdesmit vai četrdesmit piecus gadus veca sieviete.
— Ā, tas esat jūs, Zakemēn, — viņa vaicāja, — ko jūs te darat?
— Vai mēra kungs ir mājās? — dobjā balsī atbildēja cilvēks, ko viņa bija uzrunājusi.
— Jā.
— Tad labi! Antuāna māt, pasakiet viņam, ka es esmu nogalinājis sievu un nācu šurp, lai mani apcietina.
Antuāna māte iekliedzās, kam piebalsojās divi vai trīs baiļu izsaucieni, kuri paspruka tuvāk stāvošajām personām, kuras tāpat dzirdēja šo drausmīgo atzīšanos.
Es atkāpos soli atpakaļ, atdūries pret liepas celmu, un pret to atbalstījos.
Tie, kas atradās tālāk, lai arī dzirdēja sarunu, tomēr palika nekustīgi.
Kas attiecās uz slepkavu, tad, izteicis šos vārdus, viņš no ielas stabiņa noslīdēja zemē, it kā būtu galīgi zaudējis visus spēkus.
Pa to laiku, vārtiņus atstājusi vaļā, Antuāna māte nozuda. Acīmredzot viņa aizgāja paziņot savam kungam 2akemēna vārdus.
Pēc piecām minūtēm tas, ko meklēja, parādījās uz vārtiņu sliekšņa.
Viņam sekoja divi cilvēki.
Es vēl tagad redzu Šo skatu.
Kā teicu, 2akemēns bija noslīdējis zemē. Fontenejas mērs, ko bija aizgājusi meklēt Antuāna māte, izslējies savā milzīgajā augumā, stāvēja viņam blakus. Vārtos spiedās vēl divi cilvēki, par kuriem tūliņ runāsim sīkāk. Es atbalstījos pret liepas celmu, kas atradās Lielā ielā, bet no kurienes mans skats ienira Diānas ielā. Pa kreisi man atradās pūlītis, kurā bija vīrietis, sieviete un bērns. Bērns raudāja, tāpēc māte to paņēma rokās. Tālāk, aiz šīs grupas, kāds maiznieks, galvu izbāzis pa logu, sarunājās ar dēlu apakšā, jautādams, vai tas nebija Žakemēns, akmeņlauzējs, kas skriedams pagāja garām. Beidzot uz sliekšņa parādījās kalējs, no priekšpuses melns, bet apgaismots no mugurpuses, jo māceklis turpināja pūst plēšas.
Tā izskatījās Lielā ielā.
Kas attiecas uz Diānas ielu, tad galvenā cilvēku grupa, kuru aprakstījām, bija pazudusi. Vienīgi attālākajā galā redzēja izaugam divus žandarmus, kas bija iejājuši līdzenumā prasīt atpūtu, un kas, nenojauzdami, kāds darbs viņus gaida, mierīgi tuvojās mums.
Pulkstenis nosita ceturksni uz diviem.