39738.fb2
Noskanot pēdējam pulksteņa sitienam, kļuva dzirdami pirmie mēra vārdi:
— Žakemēn, es ceru, ka Antuāna māte ir traka: viņa nāk no tevis un saka, ka tava sieva ir mirusi un ka tu pats to esot nogalinājis!
— Tā ir tīra patiesība, mēra kungs, — atbildēja Zakemēns. — Mani jāved uz cietumu un jāsoda labi drīz.
Un, šos vārdus sacīdams, viņš pūlējās piecelties, ar elkoņiem balstīdamies pie ielu stabiņa: bet, pēc mazām pūlēm, viņš atkrita, it kā būtu salauzti viņu kāju kauli.
— Ej nu! Tu esi traks! — teica mērs.
— Aplūkojiet manas rokas, — Žakemēns atbildēja.
Viņš pacēla asiņainās rokas, kurām sažņaugtie pirksti piedeva ķetnu veidu.
Tiešām, kreisā roka bija asinīs līdz dilbam, bet labā — līdz elkonim. Turklāt svaigu asiņu urdziņa tecēja pa labās rokas īkšķi. Acīmredzot upuris, cīnīdamies pret slepkavu, tajā bija iekodis.
Pa to laiku abi žandarmi bija pienākuši klāt, nostājušies desmit so|us atstatu no galvenā varoņa un, zirgos sēdēdami, nolūkojās notiekošajā.
Mērs viņiem pamāja. Abi nokāpa no zirga, nodeva pavadas policista cepurē ģērbtam zēnam, kas, kā likās, bija jātnieku puika.
Pēc tam viņi tuvojām Žakemēnam un pacēla viņu, turēdami aiz rokām.
Viņš nepretojās. Žakemēns atgādināja tādu cilvēku, kura garu ir pārņēmusi viena vienīga doma.
Tajā pašā brīdī ieradās policijas komisārs un ārsts: viņi bija brīdināti par notikušo.
— A, lūdzu Roberta kungs! A, lūdzu, Kuzēna kungs! — teica mērs.
Roberta kungs bija ārsts, Kuzēna kungs — policijas komisārs.
— Nāciet! Es pēc jums aizsūtīju.
— Ļoti labi! Lūk, kas tas?! — ārsts jautāja ar tik priecīgu sejas izteiksmi, kā nekur virs zemes, — maza slepkavība, kā runā.
Zakemēns neatbildēja.
— Runājiet taču, Žakemēna tēv! — doktors turpināja. — Vai tiesa, ka jūs esat nogalinājis savu sievu?
Žakemēns neizdvesa ne vārda.
— Vismaz tā viņš sevi apsūdzēja, — teica mērs. — Tomēr, es ceru, ka tā vienkārši ir halucinācija un nevis patiess noziegums, kas viņam liek tā runāt.
— Žakemēn, — vaicāja policijas komisārs, — atbildiet, vai tiesa, ka jūs nogalinājāt sievu?
Tas pats klusums.
— Katrā gadījumā, mēs iesim turp paskatīties, — teica doktors Roberts, — vai viņš nedzīvo Seržanta Nomales ielā?
— Jā, — atbildēja abi žandarmi.
— Labi! Ledrī kungs, — teica doktors, vērsdamies pie mēra, — iesim uz Seržanta Nomales ielu.
— Es tur neiešu! Es tur neiešu! — iesaucās Žakemēns, izraudamies no žandarmu rokām ar tādu straujumu, ka, ja viņš gribētu bēgt, viņš droši vien atrastos jau gabalā, pirms kāds iedomātos viņam dzīties pakaļ.
— Bet kāpēc tu negribi iet? — jautāja mērs.
— Kāpēc man turp jāiet, ja es atzīstos, ja es jums saku, ka es viņu nogalināju, nogalināju ar to lielo zobenu ar diviem rokturiem, ko pagājušajā gadā paņēmu no Artilērijas muzeja. Vediet mani uz cietumu!
Doktors un Ledrī kungs saskatījās.
— Mans draugs, — teica policijas komisārs, kas, tāpat kā Ledrī kungs, domāja, ka Žakemēns atrodas kādā acumirklīgā prāta aptumsuma iespaidā.
— Mans draugs, konfrontācija ir spiedīga vajadzība. Starp citu, vajag, lai jūs vadītu izmeklēšanu.
— Kāpēc izmeklēšana ir jāvada? — vaicāja Žakemēns. — Jūs līķi atradīsit pagrabā, un līķa tuvumā, ģipša maisā, galvu. Kas attiecas uz mani, tad vediet mani uz cietumu.
— Katrā ziņā vajag, lai jūs ejat, — teica policijas komisārs.
— Ak, Dievs, ak, Dievs! — briesmīgu baiļu pārņemts, iesaucās Žakemēns. — Ak, Dievs, ak, Dievs! Ja es to būtu zinājis!..
— Un tad! Ko tu būtu darījis? — jautāja policijas komisārs.
— Tad es būtu nogalinājis sevi.
Ledrī kungs papurināja galvu, un, uzlūkodams policijas komisāru, likās gribēja teikt: „Tur slēpjas vēl kaut kas."
— Mans draugs, — uzrunādams slepkavu, viņš atsāka, — labi, paskaidro man.
— Jā, jums. Visu, ko jūs vēlēsities, Ledrī kungs, — jautājiet, prasiet!
— Kā tas ir, ka tev pietika drosmes izdarīt slepkavību, bet tagad nav spēka atrasties upura tuvumā? Ir taču noticis vēl kaut kas, par ko tu nemaz nesaki?
— O! jā! Kaut kas drausmīgs…
— Nu, labi, stāsti!
— O, nē! Jūs sakāt, ka tas nav tiesa, jūs sakāt, ka es esmu traks.
— Vienalga! Kas ir noticis? Saki!
— Es jums teikšu, bet tikai jums.
Viņš tuvojās Ledrī kungam.
Abi žandarmi viņu gribēja atturēt, bet mērs deva zīmi viņu palaist.
Starp citu, ja viņš gribētu bēgt, tas bija kļuvis galīgi neiespējams: puse no Fontenejas iedzīvotājiem aizšķērsoja ceļu pa Diānas un Lielo ielu.
Kā jau teicu, Žakemēns pieliecās pie Ledrī kunga auss.
— Vai jūs ticat, Ledrī kungs, — Žakemēns jautāja klusā balsī, — vai jūs ticat, ka galva var runāt, ja tā reiz ir atšķelta no miesas?
Ledrī kungs iesaucās, kas vairāk atgādināja kliedzienu, un manāmi nobālēja.
— Jūs tam ticat? Sakiet! — atkārtoja Žakemēns.
Ledrī kungs piespiedās.
— Jā, — viņš teica, — es ticu.
— Nu, labi!.. Labi… Tā runāja.
— Kas?
— Galva… Žannas galva.
— Tu saki?!
— Es saku, ka viņai bija plaši atvērtas acis, es saku, ka viņa kustināja lūpas. Es saku, ka viņa skatījās uz mani. Es saku, ka, skatīdamās uz mani, viņa sauca: «Nožēlojamais!"
Teikdams šos vārdus, kurus viņš gribēja teikt vienīgi Ledrī kungam, bet kurus tomēr varēja dzirdēt arī pārējie, Žakemēns izskatījās ļoti briesmīgs.
— O, kur labs mēģinājums! — smiedamies iesaucās doktors, — tā runāja… nocirstā galva runāja. Labi, labi, labi!
Žakemēns pagriezās.
— Ka es jums to saku! — viņš iesaucās.
— Labi! — teica policijas komisārs. — Viens iemesls vairāk, ka mēs dodamies uz nozieguma vietu. Žandarmi, aizvediet cietumnieku!
Žakemēns iekliedzās, pūlēdamies izrauties.
— Nē, nē, — viņš teica, — sacērtiet gabalos, ja gribat, bet es neiešu!
— Ejiet, mans draugs! — teica Ledri kungs. — Ja tas tiesa, ka jūs izdarījāt šo šausmīgo noziegumu, kā pats sevi apsūdzat, tad tā būs grēku izpirkšana. Un turklāt, — viņš piebilda, klusinādams balsi, — pretošanās ir veltīga. Ja jūs tur negribat iet labprāt, viņi jūs aizvedīs ar varu.
— Nu, labi! Tad, — teica Žakemēns, — iešu labprātīgi; bet apsoliet man vienu, Ledrī kungs.
— Ko?
— Visu laiku, kamēr atrādīsimies pagrabā, nepamest mani.
— Nē.
— Jūs man ļausit turēt jūsu roku.
— Jā.
— Tad labi! — viņš teica. — Ejam!
Un, izvilcis no kabatas mutautiņu, viņš noslaucīja sviedriem klāto seju.
Viņi devās uz Seržanta Nomales ielu.
Policijas komisārs un, doktors soļoja pa priekšu, pēc viņiem — Žakemēns un divi žandarmi.
Beidzamais gāja Ledrī kungs un divi jauni cilvēki, kas bija parādījušies vārtos reizē ar viņu.
Un tad kā nemiera un bangu sagrābts strauts plūda tauta, kuras vidū biju iejucis arī es.
Pēc minūtes gājiena mēs sasniedzām Seržantu Nomales ielu. Tā bija maza ieliņa, kas atradās pa kreisi no Lielās ielas un, krītot uz leju, sniedzās līdz sadauzītiem lieliem koka vārtiem, kuri atvērās uz abām pusēm un kuriem vienā pusē bija izcirsti mazi vārtiņi.
Mazie vārtiņi turējās tikai vienā eņģē.
Pēc pirmā acu uzmetiena šajā mājā viss izlikās mierīgi; rožu krūms ziedēja pie vārtiem, un blakus rožu krūmam uz akmens sola saulē sildījās brūns kaķis.
Pamanījis ļaužu burzmu un izdzirdis troksni, viņš nobijās, metās bēgt un pazuda pagraba caurumā.
Sasniedzis vārtus, kurus nupat aprakstījām, Žakemēns apstājās.
Žandarmi ar varu viņu gribēja piespiest iet iekšā.
— Ledrī kungs, — pagriezdamies viņš teica, — Ledrī kungs, jūs apsolījāt mani neatstāt.
— Nu, labi! Nu, lūk! — atbildēja mērs.
— Jūsu roku! Jūsu roku!
Un viņš sašķobījās, gatavs kuru katru mirkli nogāzties zemē.
Ledrī kungs viņam tuvojās, pamāja žandarmiem palaist vaļā cietumnieku, un pasniedza roku.
— Es par viņu atbildu, — viņš teica.
Bija acīm redzams, ka šai brīdī Ledrī kungs nebija vairs pašvaldības mērs, kas raugās, lai tiktu sodīts noziegums, bet gan filozofs, kas izpēta nepazīstamu novadu.
Tikai viņa pavadonis šai dīvainā pētījumā bija slepkava.
Doktors un policijas komisārs iegāja pirmie, tad Ledrī kungs un Žakemēns, pēc tam abi žandarmi, tad daži privileģētie, kuru vidū atrados arī es, pateicoties pazīšanai ar žandarmiem, jo man bija gods sastapties ar viņiem līdzenumā un parādīt savu šauteni. Tāpēc viņi mani vairs neuzskatīja par svešnieku.
Pārējiem vārtus noslēdza, un viņi rūkdami palika ārā. Visi tuvojās mazās mājiņas durvīm.
Nekas neliecināja, ka te noticis šausmīgais noziegums. Viss atradās savā vietā: za|ā sarža gulta alkovā; galvgalī melnā koka krucifikss, ar izkaltušu zariņu virsū, acīmredzot iespraustu pagājušās Lieldienās. Uz kamīna, starp puķēm, atradās vaska Jēzus bērniņš, divu Ludviķa XVI svečturu vidū, kuri kādreiz bija bijuši apzeltīti. Pie sienas melnos koka rāmjos karājās četras krāsotas gravīras, kurās bija attēlotas četras pasaules daļas.
Galdā bija uzlikti ēdieni, pavardā vārījās kāds pods, un blakus pulkstenim, kas nosita pusstundu, vaļēja abra.
— Nu, lūk! — teica doktors savā parastajā jautrajā tonī. — Līdz šim es vēl nekā neredzu.
— Ejiet pa durvīm uz labo pusi, — dobjā balsi murmināja Žakemēns.
Visi sāka iet slepkavas norādītajā virzienā un nokļuva tādā kā pagrabā,
kura stūri atvērās apaļa lūka, uz kuras trīsēja gaisma, kas nāca no apakšas.
— Tur, tur, — murmināja Žakemēns, ar vienu roku cieši turēdamies pie Ledrī kunga un ar otru norādīdams uz caurumu, kas veda pagrabā.
— Ahā, — doktors klusu teica policijas komisāram, smaidīdams, kā smaida cilvēki, ko nekas neiespaido, tāpēc, ka viņi nekam netic, — kā liekas, Žakemēna kundze sekoja Ādama bauslim. Un viņš trallināja:
— Ja es miršu, mani rociet pagrabā, kur…
— Klusu! — zilganu seju, izpūrušiem matiem, no sviedriem slapju pieri, iesaucās Žakemēns. — Te nedziediet!
Balss izteiksmes pārsteigts, doktors apklusa.
Bet gandrīz vai tūliņ, nokāpjot pirmos pakāpienus, viņš iejautājās:
— Kas tas?
Un noliecies, viņš pacēla zobenu ar platu asmeni.
Tas bija zobens ar diviem rokturiem, kuru Žakemēns, kā jau viņš teica, bija paņēmis no Artilērijas muzeja 1830. gada 29. jūlijā. Asmenis bija notraipīts ar asinīm.
Policijas komisārs to paņēma no doktora rokām.
— Vai jūs pazīstat šo zobenu? — viņš prasīja slepkavam.
— Jā, — atbildēja Žakemēns. — Ejiet! Beigsim drīzāk!
Tas bija pirmais slepkavības pierādījums, ko atrada.
Visi iegāja pagraba, ikviens ieturēdams to vietu, kā mēs jau aprakstījām.
Doktors un policijas komisārs pirmie, tad Ledrī kungs un Žakemēns, tad divas personas, kas atradās pie Ledrī kunga, tad žandarmi, tad daži izredzētie, kuru vidū atrados arī es.
Nokāpis uz septītā pakāpiena, es pārskatīju pagraba šausmīgo kopainu, kuru mēģināšu tūliņ attēlot.
Pirmais, kam uzdūrās acis, bija līķis bez galvas, kas noguldīts blakus mucai, kuras krāns, pa daļai atgreizts, ļāva sūkties sīkai vīna urdziņai, kas izdoba grāvīti un nozuda zem malkas.
Līķis bija pa pusei sagriezies, it kā rumpis būtu sācis raustīties nāves krampjos un kājas nebūtu bijušas spējīgas sekot. Kleita no vienas puses bija uzlocījusies līdz prievītei.
Bija redzams, ka sitienu upuris bija dabūjis tai brīdī, kad, noliecies pie mucas uz ceļiem, bija sācis piepildīt pudeli, kas, no rokām izkritusi, gulēja pie sāniem.
Ķermeņa augšpuse mirka asins peļķē.
Uz ģipša maisa, kas atbalstīts pret sienu, bija redzama matos satīstīta sievietes galva. Asiņu strīpa krāsoja maisu no augšas līdz apakšai.
Doktors un policijas komisārs jau bija apgājuši līķim apkārt un atradās iepretim kāpnēm.
Pagraba vidū atradās abi Ledri kunga draugi un daži ziņkārīgie, kas bija pacentušies iekļūt telpā.
Kāpņu apakšā atradās Žakemēns, kuru nevarēja piespiest iet tālāk par pēdējo pakāpienu. Aiz Žakemēna — abi žandarmi.
Aiz žandarmiem atradās pieci vai seši cilvēki, to vidū arī es, kas bija novietojušies uz kāpnēm.
Šo drūmo iekšpusi apgaismoja svece, kas bija nolikta uz mucas, no kuras tecēja vīns un kurai tieši iepretim gulēja Žakemēna sievas līķis.
— Galdu, krēslu, — teica policijas komisārs, — un protokolēsim!