Policijas komisāram pasniedza prasītās mēbeles. Viņš pārbaudīja galdu, apsēdās, paprasīja sveci, ko viņam atnesa doktors, pārkāpdams pāri līķim, izvilka no kabatas tintnīcu, spalvu, papīru un sāka rakstīt protokolu.
Kamēr viņš rakstīja ievadu, doktors, ziņkārības dzīts, paspēra soli uz ģipša maisā novietotās galvas pusi, bet komisārs viņu apturēja.
— Nepieskarieties, — viņš teica, — akurātību vispirms!
— Ļoti pareizi, — atbildēja doktors. Un viņš atgriezās savā vietā.
Dažas minūtes valdīja klusums, kad nedzirdēja neko citu, kā tikai policijas komisāra spalvas švirkstoņu uz grumbuļainā kancelejas papīra, un redzēja, kā rindiņas sekoja cita citai ar tādu ātrumu, kas rādīja, ka viņš ir ievingrinājies šo formulu rakstīšanā.
Uzrakstījis dažas rindas, viņš apstājās un, pacēlis galvu, paskatījās apkārt.
— Kas būs liecinieki? — uzrunādams mēru, jautāja policijas komisārs.
— Bet, — teica Ledrī kungs, norādīdams uz abiem draugiem, kas stāvēja blakus sēdošajam komisāram, — vispirms šie divi kungi.
— Labi.
Tad viņš vērsās pie manis.
— Nu, kungs, ja jums nav nekas pretī, ka jūsu vārds tiks ierakstīts protokolā…
— Nekādā ziņā, — es atbildēju.
— Tad lai kungs nokāpj lejā, — teica policijas komisārs.
Man bija ļoti pretīgi tuvoties līķim. No tās vietas, kur atrados, daži sīkumi, kuri nepalika neievēroti, tomēr neizskatījās tik pretīgi, izplūzdami krēslā, kas šausmām piešķīra poētisku nokrāsu.
— Vai tas ir nepieciešams? — es jautāju.
— Kas?
— Lai es eju lejā.
— Nē! palieciet, kur esat, ja tur jūs jūtaties labāk!
Es pamāju ar galvu, kas nozīmēja: „Es vēlos palikt tepat."
Policijas komisārs pagriezās pret Ledrī kunga abiem draugiem, kas atradās viņam vistuvāk.
— Jūsu vārds, priekšvārds, ticība, nodarbošanās un dzīves vieta? — viņš jautāja ar tāda cilvēka veiklību, kurš jau pieradis uzdot līdzīgus jautājumus.
— Žans Luī Aljets, — atbildēja tas, pie kā viņš vērsās, — saukts Eteija pēc anagrammas, rakstnieks, dzīvoju Vecajā Teātra ielā 20.
— Jūs piemirsāt minēt jūsu vecumu, — teica policijas komisārs.
— Vai man jāsaka īstais vecums, vai tas, kādu man dod?
— Pie joda! Sakiet man savu vecumu, divu vecumu nemaz nav!
— Tā, komisāra kungs, ir kāda persona, piemēram, Kaliostro, Sen- žermēnas grāfs, Mūžīgais žīds…
— Vai jūs gribat teikt, ka jūs esat Kaliostro, Senžermēnas grāfs vai Mūžīgais žīds? — teica komisārs, saraukdams uzacis un iedomādamies, ka par viņu zobojas.
— Nē, bet…
— Septiņdesmit pieci gadi, — teica Ledrī kungs. — Rakstiet, Kuzēna kungs, septiņdesmit pieci gadi.
— Lai notiek, — teica policijas komisārs.
Un viņš uzrakstīja: «Septiņdesmit pieci gadi".
— Un jūs, kungs? — viņš turpināja, vērsdamies pie otra Ledrī kunga drauga.
Un viņš noteikti atkārtoja tos pašus jautājumus, kādus bija uzdevis pirmajam.
— Pjērs Žozefs Mūis, sešdesmit vienu gadu vecs, garīdznieks Svētā Sulpīcija baznīcā, dzīvoju Servandoni ielā Nr. 11, — uzrunātais atbildēja maigā balsi.
— Un jūs, kungs? — uzrunādams mani, viņš prasīja.
— Aleksandrs Dimā, dramatiskais rakstnieks, divdesmit septiņus gadus vecs. Dzīvoju Parīzē, Universitātes ielā Nr. 21, — es atbildēju.
Ledrī kungs pagriezās pret mani un patīkami palocījās, uz ko es atbildēju tāpat, cik labi vien spēdams.
— Labi! — teica policijas komisārs. — Klausieties: vai jūs esat mierā ar visu teikto un vai jums nav ko iebilst?
Un, vienmuļīgā tonī, kas raksturīgs sabiedriskiem funkcionāriem, viņš lasīja:
„Šodien, 1831. gada 1. septembrī, pulkstens divos pēc pusdienas, sabiedrības baumu brīdināts, ka izdarīta slepkavība Fontenejas pagastā pret Mariju Žannu Dikudrē, no viņas vīra, Pjēra Žakemēna, un ka slepkava devies uz Žana Pjēra Ledrī kunga, minētā Fontenejas pagasta mēra dzīvokli, kur paziņoja, neviena nepamudināts, ka viņš izdarījis šo noziegumu, mēs arī pasteidzāmies ierasties minētā Žana Pjēra Ledrī dzīvoklī, Diānas ielā Nr. 2. Šo dzīvokli mēs sasniedzām kopā ar doktoru mediķi Sebastjēnu Robertu, kas dzīvo jau minētajā Fontenejas pagastā, un tur žandarmu rokās mēs atradām minēto Pjēru Žakemēnu, kas arī mūsu klātbūtnē atkārtoja, ka viņš ir savas sievas slepkava. Pēc tam mēs viņu aicinājām sekot uz to namu, kur notikusi slepkavība. Sākumā viņš tam pretojās, bet tūliņ, pēc mēra kunga pieprasījuma, piekrita, un mēs devāmies uz Seržanta Nomales ielu, kur dzīvo Pjērs Žakemēna kungs. Sasnieguši šo māju un aiztaisījuši durvis, lai nevarētu ielauzties iedzīvotāji, mēs iegājām pirmajā istabā, kur nekas neliecināja, ka būtu noticis noziegums. Tad, pēc minētā Žakemēna uzaicinājuma, mēs no pirmās istabas pārgājām otrā, kur bija atvērta lūka, kas deva iespēju iziet uz kāpnēm. Tā kā mums norādīja, ka pa šīm kāpnēm mēs varam nokļūt pagrabā, kur būs atrodama upura ķermenis, mēs nokāpām pa minētajām kāpnēm, kur uz pirmā kāpšļa doktors atrada zobenu ar krusteniski veidoto rokturi, asu un platu asmeni, kuru Žakemēns, kā pats atzinās, bija paņēmis jūlija revolūcijas
dienās no Artilērijas muzeja un kurš viņam noderēja nozieguma īstenošanai. Pagrabā uz grīdas mēs atradām Žakemēna sievu, bez galvas, apgāztu uz muguras un gulošu asiņu peļķē. Galva bija nolikta uz ģipša maisa un atbalstīta pret sienu. Un minētais Žakemēns atzina, ka rumpis un galva tiešām pieder viņa sievai. Visu augstāk minēto ar savu parakstu apliecina: Žans Pjērs Ledrī kungs, Fontenejas draudzes mērs, Sebastjēns Kuzēns, doktors mediķis, dzīvojošs minētajā Fontenejas draudzē; Žans Luī Aljets, saukts arī Eteija kungs, rakstnieks, septiņdesmit piecus gadus vecs, dzīvo Parīzē, Vecajā Teātra ielā Nr. 20; Pjērs Žozefs Mūls, Sulpīcijas baznīcas garīdznieks, sešdesmit vienu gadu vecs, dzīvo Parīzē, Servandoni ielā Nr. 11; Aleksandrs Dimā kungs, dramatiskais rakstnieks, divdesmit septiņus gadus vecs, dzīvo Parīzē, Universitātes ielā Nr. 21, kas visu apskatīja un noklausījās apsūdzētā nopratināšanā."
— Vai tā kungi? — griezdamies pie mums, redzami apmierināts jautāja policijas komisārs.
— Pilnīgi pareizi, — mēs atbildējām vienā balsī.
— Nu, labi! Noklaušināsim apsūdzēto.
Tad, uzrunādams cietumnieku, kas visas šīs lektīras laikā elpoja tik smagi, it kā viņu kāds žņaugtu, teica:
— Apsūdzētais, jūsu vārds, priekšvārds, vecums, dzīves vieta un nodarbošanās?
— Vai tas vēl ilgi tā turpināsies? — jautāja slepkava kā cilvēks, kuram visi spēki bija galā.
— Atbildiet: jūsu vārds un priekšvārds?
— Pjērs Žakemēns.
— Vecums?
— Četrdesmit viens gads.
— Jūsu dzīvesvieta?
— Jūs to labi zināt, jo mēs tur atrodamies.
— Vienalga, likums prasa, lai jūs atbildat uz šo jautājumu.
— Seržanta Nomales iela.
— Jūsu nodarbošanās?
— Akmeņlauzis.
— Jūs atzīstaties, ka izdarījāt noziegumu?
— Jā.
— Sakiet, kas jums lika to izdarīt, un kādos apstākļos tas notika?
— Kas lika to izdarīt… tas nav vajadzīgs, — teica Žakemēns, — tas ir noslēpums, kas paliks starp mani un to tur.
— Tomēr — nav seku bez cēloņa.
— Cēlonis, es jums saku, ka to jūs nesapratīsit. Kas attiecas uz apstākļiem, kā jūs sakāt, tad jūs gribat tos zināt?
— Jā.
— Labi, tos es jums pateikšu. Kad strādā zem zemes tādā tumsā, kā mēs strādājam, tad rodas, redziet, bēdas, kas grauž sirdi, un dažādas ļaunas domas…
— O! o! — pārtrauca policijas komisārs. — Jūs atzīstat iepriekšēju nodomu?
— Ak, es jums saku, ka atzīstu visu, vai nav diezgan?
— Jā, labi, runājiet!
— Ļaunā doma, kas man radās, bija — nogalināt Zannu. Tā man jaucās pa galvu vairākus mēnešus. Sirds runāja prātam pretī, beidzot vārds, ko man teica kāds biedrs, lika izšķirties.
— Kāds vārds?
— Ak, tas bija tādā lietā, kas uz jums neattiecas. Šorīt es teicu Zannai: „Šodien es neiešu darbā. Es gribu priecāties kā svētkos. Es iešu spēlēt bumbu kopā ar biedriem. Rūpējies, lai pēc stundas būtu gatavas pusdienas."
— „Bet…"
— „Tas ir tā, nekādas pretimrunāšanas! Pēc stundas lai būtu pusdienas, vai saproti?"
„Labi," teica Zanna. Un viņa izgāja gatavot ēdienu.
Pa to laiku es negāju vis spēlēt bumbu, bet gan paņēmu zobenu, kuru jūs redzējāt. Es pats to uzasināju uz smilšakmens. Es nokāpu pagrabā, un paslēpos aiz mucām, sev sacīdams: katrā ziņā viņa ies pagrabā ielaist vīnu. Un tad mēs redzēsim. Cik ilgi es tupēju te, pa labi aiz vīna mucas… nezinu. Es biju drudzī, sirds sita kā āmurs, un tumsa man likās sarkana. Un tomēr es dzirdēju kādu balsi, kas nemitīgi runāja manī, un man visapkārt vārdu, ko vakar teica mans biedrs.
— Bet, galu galā, kas tas ir par vārdu?! — uzstāja komisārs.
— Nav vajadzīgs. Es jau teicu, ka jūs to nekad nedabūsit zināt. Beidzot es izdzirdu drēbju švīkoņu un sojus. Es ieraudzīju drebošās sveces gaismā vispirms kājas, tad viduci, beidzot galvu… Viņas galva bija labi saredzama… Rokā viņa turēja sveci. „Ā," es sev teicu, „tas ir labi!.." Un pavisam klusu atkārtoju vārdu, ko bija teicis mans biedrs. Pa to laiku viņa nāca tuvāk. Goda vārds, varēja teikt, ka viņa baidījās, ka viņai bija nelabi! Viņai bija bail, viņa skatījās uz visām pusēm, bet es biju labi paslēpies, es nemaz nekustējos. Tad viņa nometās ceļos pie mucas, pielika pudeli un pagrieza krānu. Es piecēlos. Jūs saprotat — viņa bija uz ceļiem. Vīna tecēšana pudelē neļāva viņai sadzirdēt troksni, ko es varēju sacelt. Starp citu, es nesacēlu ne mazāko troksnīti. Viņa bija nometusies ceļos kā grēciniece, kā notiesātā. Es pacēlu zobenu un — šņāks! Es pat nedzirdēju, vai viņa iekliedzās. Galva aizripoja. Tai brīdī es negribēju mirt, es gribēju glābties. Es iedomājos izrakt kādu bedri pagrabā un viņu tur aprakt. Es uzminu galvai, kura visu laiku ripoja, kamēr viss rumpis raustījās krampjos. Es biju jau sagatavojis ģipša maisu, ar ko noslēpt asinis. Tad es sagrābu galvu vai, labāk sakot, galva sagrāba mani. Skatieties!
Un viņš parādīja labo roku, kurai dziļš kodiens bija sakropļojis īkšķi.
— Kā! Galva jūs sagrāba? — teica doktors. — Pie joda, ko jūs runājat?!
— Es saku, ka viņa mani sakoda ar saviem skaistajiem zobiem. Es saku; viņa nemaz negribēja laist mani vaļā. Es viņu noliku uz ģipša maisa, ar kreiso roku atbalstīju pret sienu un pūlējos atsvabināt labo roku. Bet pēc brīža zobi atlaidās paši. Es atrāvu roku. Tad, redziet, tas varbūt ir muļķīgi, bet man likās, ka galva bija dzīva: acis bija plaši ieplestas. Es to skaidri redzēju, jo svece bija uz mucas, un lūpas — lūpas kustējās un teica: «Nožēlojamais, es biju nevainīga!"
Es nezinu, kādu iespaidu šī liecība varēja atstāt uz citiem, bet kas attiecās uz mani, tad man uz pieres parādījās auksti sviedri.
— Ā, tas ir par daudz! — iesaucās doktors. — Acis tevi uzlūkoja, lūpas runāja?
— Uzklausiet mani, doktors kungs, tā kā jūs esat ārsts, jūs nekam neticat, tas ir dabīgi. Bet es jums saku, ka galva, ko jūs tur redzat, vai jūs saprotat, es saku, ka tā galva mani ir sakodusi, es saku, ka galva man teica: «Nožēlojamais, es biju nevainīga." Un pierādījums, nu, labi! Tas ir tas, ka es gribēju bēgt pēc tam, kad biju viņu nogalinājis… Vai nav tiesa, Žanna?.. Un tai vietā, lai bēgtu, es aizskrēju pie mēra kunga un pats sevi nodevu. Vai tas tiesa, mēra kungs, vai tiesa? Atbildiet!
— Jā, Žakemēn, — labsirdīgi atbildēja Ledrī kungs, — jā, tā ir tiesa.
— Apskatiet galvu, doktor, — teica policijas komisārs.
— Kad es būšu aizgājis, Kuzēna kungs, kad es būšu aizgājis! — iesaucās Žakemēns.
— Plānprātiņ! Vai tu baidies, ka viņa vēl varētu runāt? — teica doktors, paņemdams sveci un tuvodamies ģipša maisam.
— Dieva vārdā, Ledrī kungs, — teica Žakemēns, — sakiet, lai laiž mani projām, es jūs pazemīgi lūdzu!
— Kungi, — apstādinādams doktoru, teica mērs, - jums vairs nav ko runāt ar šo nelaimīgo. Atjaujiet, ka es lieku viņu aizvest uz cietumu. Likums pavēl konfrontāciju, parasti tikai ar noteikumu, ja apsūdzētais to var izturēt.
— Bet protokols? — teica komisārs.
— Tas jau ir gatavs.
— Vēl ir vajadzīgs apsūdzētā paraksts.
— Viņš to parakstīs cietumā.
— Jā, jā, — iesaucās Žakemēns, — cietumā es parakstīšu visu, ko jūs vēlēsities.
— Tad labi! — teica policijas komisārs.
— Žandarmi, aizvediet šo cilvēku! - teica Ledrī kungs.
— Ak, pateicos, Ledrī kungs, ļoti pateicos! — dziļā aizkustinājumā teica Žakemēns.
Un, paņēmis abus žandarmus pie rokām, ar pārcilvēcīgiem spēkiem viņš tos rāva augšup pa kāpnēm.
Aizejot šim cilvēkam, reizē ar viņu aizgāja drāma. Tagad pagrabā bija redzamas tikai divas nejaukas lietas: līķis bez galvas un galva bez ķermeņa.
Es savukārt pieliecos pie Ledrī kunga.
— Ledrī kungs, — es viņam teicu, — vai arī man būs atļauts aiziet, paliekot pilnīgi jūsu rīcībā?
— Jā, kungs. Bet tikai ar vienu noteikumu.
— Kādu? 13*
— Ka parakstīt protokolu jūs atnāksit pie manis.
— Ar lielāko prieku, kungs, bet kad?
— Apmēram pēc stundas. Es jums parādīšu savu namu. Tas piederēja Skaronam, tas jūs interesēs.
— Pēc stundas, kungs, es būšu pie jums.
Es atsveicinājos un gāju augša pa kāpnēm. Sasniedzis augšējo pakāpienu, es iemetu pēdējo skatienu pagrabā.
Doktors Kuzēns, sveci rokā turēdams, pacēla matus galvai: tā bija vēl diezgan skaistas sievietes galva, jo acis bija aiztaisītas ciet, lūpas savilktas un zilganas.
— Šis plānprātis! — viņš teica. — Un vēl uzstāties, ka nocirsta galva var runāt! Vai viņš nebūs to izgudrojis, lai domātu, ka viņš ir traks. Tas nemaz nebūtu slikti izspēlēts: būtu vainu mīkstinoši apstākli.