Stundu vēlāk es biju pie Ledrī kunga. Es viņu sastapu pagalmā.
— Ā, — viņš teica, — tas esat jūs! Jo labāk, labprāt es par šo un to ar jums aprunāšos, pirms iepazīstināt ar maniem ciemiņiem, jo jūs taču pusdienosit kopā ar mums, vai ne?
— Bet, kungs, es ceru, ka jūs mani atvainosit.
— Es nepieļauju atvainošanos. Jūs gadījāties tieši ceturtdien, jo )aunāk jums: ceturtdien man ir pieņemamā diena. Visi, kas ierodas pie manis ceturtdien, pieder pilnīgi man. Pēc pusdienām jūs varēsit vai nu palikt, vai arī aiziet. Ja negadītos šie notikumi, jūs būtu atradis mani pie galda, jo es noteikti pusdienoju pulkstens divos. Šodien, kā izņēmums, mēs pusdienosim pusčetros vai četros. Pirrs, ko jūs redzat, - un Ledrī kungs man parādīja ļoti skaistu suni, — Pirrs izmantoja Antuāna mātes apjukumu un nočiepa aitas cisku: tās bija viņa tiesības, un neatlika nekas cits, kā iet un pameklēt pie miesnieka citu cisku. Kā teicu, tas man dos iespēju
ne tikai jus iepazīstināt ar maniem viesiem, bet arī šo un to par viņiem pastāstīt.
— Ko?
— Jā, tās ir tādas personas, par kurām, tāpat kā Seviļas bārddzinī vai Figaro, nepieciešami jāizskaidro viņu apģērbs un raksturs, bet vispirms sāksim ar māju.
— Man liekas, jūs teicāt, ka viņa piederējusi Skaronam?
— Jā, te karaļa Ludviķa XIV nākamā sieva, gaidīdama, kamēr varēs uzjautrināt neiepriecināmo cilvēku, apkopa kropli bez kājām, savu pirmo vīru. Jūs redzēsit viņas istabu.
— Mentenona kundzes istabu?
— Nē, Skarona kundzes. Nesajauciet — Mentenona kundzes istaba atrodas Versaļā vai Sensirā. Nāciet!
Pa platām kāpnēm mēs uzgājām augšā un atradāmies gaitenī, kas veda uz pagalmu.
— Lūk, — teica Ledrī kungs, — ievērojiet, kam jūs pieskaraties: tas bija lielākais lepnums, par kuru visi runāja 1650. gadā.
— O! Mīlestības karte.
— Paisums un bēgums, Skarona zīmējums ar viņa sievas piezīmēm, vairāk nekā!
Tiešām — logu starpā karājās divas kartes.
Tās bija ar spalvu uzzīmētas uz papīra un uzlīmētas uz papes.
— Redziet, — turpināja Ledrī kungs, — šī lielā, zilā čūska, tā ir Mīlestības upe; šie mazie baložu būri — Sīko Rūpju, Mīlas vēstulīšu un Noslēpumu ciemi. Lūk, Iekāres patversme, Maiguma ieleja, Nopūtu tilts, un briesmoņu apdzīvotais Greizsirdības mežs. Un, beidzot, ezera vidū, no kurienes iztek upe, Pilnīgas apmierinātības pils: tas ir ceļojuma mērķis, skrējiena gals.
— Pie joda, ko es redzu?! Kādu vulkānu?
— Jā, tas reizēm satricina zemi. Tas ir Kaislību vulkāns.
— Vai to neredz uz Skiderī kundzes kartes?
— Nē, tas ir Pola Skarona kundzes izgudrojums.
— Un otrā?
— Tā attēlo Paisumu. Jūs redzat — upe pārplūst — tā pārpildīta ar to asarām, kas iet gar krastiem. Lūk, Garlaicības ciemi, Skumju patversme, Nožēlu sala. Asprātīgāk vairs nevar.
— Vai jūs būtu tik laipns un atļautu man šis kartes nokopēt?
— Cik jums patīk. Vai jūs tagad gribat redzēt Skarona kundzes istabu?
— Jā, labprāt.
— Lūk!
Ledrī kungs atvēra kādas durvis. Mani viņš ielaida pa priekšu.
— Pašreiz te dzīvoju es, bet atskaitot grāmatas, ar kurām tā bija aizkrauta, es istabu saglabāju tādu, kāda tā izskatījās slavenās īpašnieces laikā: tās ir tās pašas nišas, tā pati gulta, tās pašas mēbeles. Šī bija viņas tualetes istaba.
— Un kur ir Skarona istaba? •
— O! Skarona istaba atrodas otrā gaiteņa galā. Bet to jums neizdosies redzēt: tā ir slepenā istaba, Zilbārdas kabinets.
— Ka tevi jods!
— Tas ta ir. Man arī ir savi noslēpumi, neskatoties uz to, ka es esmu mērs. Bet nāciet, es jums parādīšu kaut ko citu!
Ledrī kungs soļoja man pa priekšu. Mēs nogājām pa kāpnēm lejā un nokļuvām salonā.
Kā visam šajā mājā, arī salonam bija savs īpatnējs raksturs. Tas bija greznots ar papīriem, kuru īsto krāsu grūti bija uzminēt. Gar sienām divās rindās stāvēja mīksti krēsli, un aiz šīm divām rindām viena vienkāršo krēslu rinda, vietu vietām spēļu un apaļie galdiņi. Un tad šo mēbeļu vidū, kā valzivs okeāna zivju vidū, stiepās milzīgs rakstāmgalds, aizņemdams salona trešo daļu. Galds bija no vienas vietas nokrauts ar grāmatām, brošūrām, žurnāliem, kuru vidū kā karalis valdīja „Constitutioncl", Ledrī kunga mīļākā lasāmviela.
Salons bija plašs, viesi pastaigājās dārzā, kas pa logiem bija redzams visā plašumā.
Ledrī kungs devās tieši pie rakstāmgalda, atvilka milzīgu atvilktni, kur atradās neskaitāms daudzums mazu sainīšu, kas līdzīgi sēklu sainīšiem. Priekšmeti, kas atradās šajā atvilktnē, savukārt bija ietīti papirīšos, kuriem virsū bija uzraksti.
— Lūk, — viņš man teica, — jums kā vēsturniekam vēl viena lieta, vēl retāka par Mīlestības karti. Tā ir relikviju kolekcija. Nevis svēto, bet gan karaļu relikvijas.
Tiešām — katrā papīrīti bija ietīts vai nu kāds kauls, vai mats, vai bārda. Tur bija kāds Kārļa IX ceļa skriemelis, Fransuā I īkšķis, Ludviķa XIV galvaskausa daļa, Henrija II riba, Ludviķa XV mugurkaula skriemelis, Henrija IV bārda un Ludviķa XIII mati. No ikviena karaļa bija kāds paraugs, un no visām šīm lietām droši varētu izveidot skeletu, kas pilnībā attēlotu Francijas monarhiju, kurai jau ilgu laiku trūkst galveno kaulu.
Starp citu, tur vēl bija Aberjāra un divi balti Eloīzes priekšzobi, kuri savā laikā varbūt bija bieži sastapušies kādā skūpstā.
No kurienes nāca šī mirušo kaulu čupa?
Ledrī kungs bija vadījis karaļu izrakšanu Sendenī, un no katra kapa bija paņēmis to, kas viņam bija paticis.
Ledrī kungs man ļāva dažus brīžus, lai es apmierinātu ziņkāri. Tad, redzēdams, ka es biju pārskatījis gandrīz vai visus uzrakstus, teica:
— Iesim, diezgan nodarboties ar mirušajiem, pāriesim pie dzīvajiem!
Un viņš mani pieveda pie loga, pa kuru, kā jau teicu, bija redzams
dārzs.
— Jums ir krāšņs dārzs, — es paslavēju.
— Baznīcas dārzs ar pareizi stādītām liepu alejām, dāliju un rožu kolekcijām, vīnogu šūpuļiem un firziķu un aprikožu špalerām: jūs visu to redzēsit. Bet tagad aplūkosim nevis dārzu, bet gan tos, kas tur pastaigājas.
— Ā, jā, sakiet man vispirms, kas par kungu ir Aljets, ko sauc par Eteiju pēc anagrammas, kurš prasīja, vai grib zināt viņa patieso vecumu vai to vecumu, kādu viņam dod. Man šķiet, ka viņam ir tieši septiņdesmit pieci gadi, kā jūs teicāt.
— Taisnība, — atbildēja Ledrī kungs. — Es arī domāju sākt ar viņu. Vai jūs lasījāt Hofmani?
— Jā… Kamdēļ?
— Ļoti jauki! Tas ir Hofmaņa tips. Visu savu dzīvi viņš meklēja, kā jāsaliek kārtis un skaitļus, lai uzminētu nākotni. Visu, kas viņam pieder, viņš iegulda loterijās, kurās sākumā viņam laimējās trīs reizes no vietas un kurās kopš tā laika viņš nekā nav guvis. Viņā pazina Kaliostro un Senžermēnas grāfu: viņš iedomājās, ka ir no viņu cilts un ka viņa rīcībā ir mūžīgās dzīves eliksīra noslēpums. Viņa īstais vecums, ja jūs to gribat zināt, ir divi simti septiņdesmit pieci gadi: vispirms viņš dzīvoja, nemaz neslimodams, Henrija II un Ludviķa XIV valdīšanas laikā. Tad, pateicoties noslēpumam, viņš it kā nomiris ar rupjām acīm, bet patiesībā atkal nodzīvojis trīsreiz pa piecdesmit gadiem. Pašreiz viņš uzsācis ceturto periodu, un tātad viņam ir tikai divdesmit pieci gadi. Pirmie divsimt piecdesmit gadi ir tikai atmiņas. Viņš dzīvos, un to viņš atklāti stāsta, līdz Pastarai tiesai. XV gadsimtā Aljetu bija sadedzinājuši, tā bija maldīšanās. Mūsdienās to nožēlo, un maldās tāpat. Aljets ir laimīgākais cilvēks virs zemes: viņš runā tikai par kārtīm, burvībām, ēģiptiešu Tota zinātni, Eraja noslēpumiem. Viņš par visām šīm lietām izdod grāmatiņas, kuras neviens nelasa un kuras tomēr kāda izdevniecība, tikpat muļķīga kā viņš, laiž klajā ar pseidonīmu vai, pareizāk sakot, zem Eteija anagrammas. Viņa cepure mūžīgi ir pilna ar brošūrām. Skatieties, lūk, viņš to tur padusē, tik stipri viņš baidās, lai neviens viņam neatņem šīs dārgās grāmatas. Aplūkojiet cilvēku, novērojiet seju, apģērbu, un ievērojiet, cik dabā viss ir harmonisks, un cik labi cepure piestāv galvai, pats cilvēks savam uzvalkam, kamzolis — formām.
Tiešām, nekas nebija patiesāks. Es novēroju Aljetu. Viņš bija ģērbies netīrā, noputējušā, novalkātā un notraipītā uzvalkā. Viņa cepure, ar mirdzošām kā lakota āda malām, uz augšu bija pārmērīgi plata; viņš valkāja melnas ratīna vadmalas bikses, melnas, vai labāk sacīt, rudas zeķes, ieapaļās kurpes, līdzīgas tām, kādas valkāja karalis, kura valdīšanas laikā viņš bija dzimis.
Kas attiecās uz viņa miesu, tad viņš bija resns, maza auguma, plecīgs, sfinksas figūra, rētains, ar lielu muti, kur trūka zobu, uz ko norādīja dziļš lūpu iegrimums, ar gariem, dzelteniem, retiem matiem, kas plīvoja viņam ap galvu kā oreols.
— Viņš runā ar abatu Mūļu, — es teicu Ledrī kungam, — ar to, kas jūs šorīt pavadīja mūsu ekspedīcijā, vai ne? Par to mēs vēl runāsim.
— Kāpēc par to mēs runāsim? — ziņkārīgi mani novērodams, jautāja Ledrī kungs.
— Tamdēļ ka, atvainojiet, bet man likās, ka jūs ticējāt, ka atšķeltā galva var runāt.
— Jūs protat novērot. Labi! Tas tiesa, es ticu! Jā, to mēs vēl pārrunāsim, un ja jums patīk klausīties tādas lietas, tad jūs dabūsit dzirdēt tādu labi daudz. Bet pāriesim pie abata Mūļa…
— Viņam jābūt, — es viņu pārtraucu, — ļoti apburošam cilvēkam. Viņa balss maigums mani pārsteidza, kad viņš atbildēja uz komisāra jautājumiem.
— Jauki! Šoreiz atkal jūs uzminējāt pareizi. Mūls jau četrpadsmit gadus ir mans draugs, un viņš ir pašreiz sešdesmit gadus vecs. Jūs redzat, viņš ir tikpat rūpīgs un tīrs, cik Aljets ir netīrs un nosmērējies. Tas ir sabiedrības pirmās šķiras cilvēks, cēlies no Senžermēnas priekšpilsētas un ticis uz priekšu. Tas ir viņš, kas laulā Francijas pēru dēlus un meitas. Šo precību gadījumos viņš parasti uzraksta mazu runu, ko abas puses liek iespiest un kā dārgumu glabā ģimenē. Viņam vajadzētu būt par Kler- monas bīskapu. Bet vai jūs zināt, kāpēc viņš tas nav? Tāpēc, ka vviņš kādreiz bija Kozota draugs, beidzot tāpēc, ka, tāpat kā Kozots, viņš tic augstākiem un zemākiem gariem, ļauniem un labiem ģēnijiem, kā Aljets viņš vāc kopā grāmatas. Jūs atradīsit pie viņa visu, kas bija rakstīts par parādībām un spokiem, ķēmiem, nakts spokiem un gariem. Lai gan viņš ļoti maz runā par šīm lietām, kuras nav ticības atzītas, tomēr šis cilvēks ir pārliecināts, ka visā ārkārtējā, kas notiek šajā pasaulē, darbojas vai nu ļaunie elles, vai labie debesu gari. Jūs redzat, viņš klusēdams uzklausa, ko viņam saka Aljets, šķiet, aplūko kādu lietu, ko viņa sarunu biedrs nemaz neredz, un reižu reizēm atbild ar lūpu kustībām vai galvas mājienu. Reižu reizēm, mūsu starpā, viņu pēkšņi pārņem tumši murgi, viņš trīc, dreb, groza galvu, soļo šurpu un turpu pa salonu. Tādā gadījumā viņām jāļauj pilnīgu vaļu. Tad būtu ļoti bīstami viņu atmodināt, es saku atmodināt, jo man liekas, ka tad viņš atrodas mēnešsērdzības stāvoklī. Starp citu, viņš pamostas pats, un, jūs redzēsit, tai gadījumā tā ir apburoša pamošanās.
— O! Bet sakiet taču, — es iebildu Ledrī kungam, — man liekas, ka viņš izsauca garus, par kuriem jūs nupat runājāt?
Un es rādīju saimniekam ar pirkstu uz īstu ceļojošo naktsspoku, kas piebiedrojās abiem runātājiem un bez mazākās piesardzības kāju nolika starp puķēm, par kurām, kā likās, viņš varēja bradāt pāri, tās nesamī- dams.
— Tas ir, — viņš man teica, — vēl viens mans draugs, bruņinieks Lenuārs…
— Mazās Augustīna ielas muzeja vadītājs?..
— Tas pats. Viņš vai mirst no bēdām par viņa muzeja izvazāšanu, par kuru no 1792. līdz 1794. gadam viņu tik tikko nenošāva. Restaurācija lika to slēgt, pavēlēdama nodot pieminekļus ēkām, kurām tie pieder, un ģimenēm, kurām ir tiesības tos pieprasīt. Par nelaimi, pieminekļu lielākā daļa bija sagrauta, daudzas ģimenes izdzisušas, tā kā interesantākie gabali no mūsu senās skulptūras un tātad mūsu vēstures, ir aizvazāti nezin kur. Tā mirst mūsu vecā Francija. Drīz paliks tikai fragmenti, un drīz vien nepaliks pat ne fragmenti. Un kas ir tie, kas tos sagrauj? Tie ir tie paši, kam tos vajadzēja visvairāk sargāt.
Un Ledrī kungs, būdams liberālis — kā visi šajā laikmetā, — nopūtās.
— Vai tie ir visi jūsu viesi? — es jautāju Ledrī kungam.
— Varbūt vēl ieradīsies doktors KuZēns. Es par viņu neko nesaku, es domāju, ka par viņu jums jau ir savs spriedums. Tas ir cilvēks, kas visu dzīvi ir nodarbojies ar izmēģinājumiem ar cilvēcīgo mašīnu, it kā viņam būtu darīšana ar mehānismu, nemaz neiedomādamies, ka šai mašīnai ir dvēsele saprast sāpes, un nervi — tas izjust. Tas ir bonvivans, kas ir noārstējis labu skaitu mirušo. Viņš, sev par laimi, netic nekādiem gariem. Tas ir viduvējs gariņš, kas sevi iedomājas asprātīgu tāpēc, ka viņš ir trokšņains, un par filozofu tāpēc, ka ir ateists. Tas ir viens no tiem cilvēkiem, ko pieņem, ne lai pieņemtu, bet tāpēc, ka viņi nāk pie jums. Uzmeklēt viņus pašu mājās nekad nenāk ne prātā.
'— O, kungs, cik es labi pazīstu šo sugu!
— Vajadzēja ierasties vēl vienam draugam, kas ir daudz jaunāks par Aljetu, abatu Mūļu un bruņinieku Lenuāru, bet kas kopā ar Aljetu interesējas par kāršu likšanu, ar Mūļu — par demonoloģiju, ar bruņinieku Lenuāru — par senatni. Viņš ir staigājoša bibliotēka, katalogs kristīgā miesā, ko jums vajadzēja pazīt!
— Bibliofils Jakobs?
— Tieši tā!
— Un viņš nebūs?
— Vismaz viņš nav nācis, un tā kā viņš zina, ka mēs parasti pusdienojam pulkstens divos un nu jau tuvojas četriem, neiespējams, ka viņš ierastos. Viņš pašlaik meklē kādu grāmatu, kas 1570. gadā iespiesta Amsterdamā, pirmo izdevumu ar trim tipogrāfijas kļūdām pirmajā, septītajā un pēdējā lappusē.
Šajā bridi atvērās durvis un uz sliekšņa parādijās Antuāna māte.
— Kungi, galds ir klāts! — viņa paziņoja.
— Pie galda, pie galda, kungi! — savukārt aicināja Ledrī kungs, atvērdams durvis uz dārzu.
Tad, pagriezies pret mani, viņš teica:
— Tagad jums jāaplūko vēl kāda dārza daļa. Starp viesiem, kurus jūs redzējāt un par kuriem es jums pastāstīju, vienu viesi jūs neesat redzējis, un par to es jums neesmu stāstījis. Viņš ir pārāk atrāvies no zemes lietām, lai dzirdēto rupjo saucienu, kuram, kā redzat, klausa mūsu draugi. Meklējiet, tas ir jūsu uzdevums! Kad jūs atradīsit viņas imaterialitāti, viņas caur- spidību, eine Erscheinung, kā saka vācieši, jūs viņu pasauksit un papūlēsities viņu pārliecināt, ka dažreiz vajag arī ieēst, lai varētu dzīvot. Jūs piedāvāsit viņai savu roku un atvedīsit pie mums! Ejiet!
Es paklausīju Ledrī kungam, uzminēdams, ka apburošais gars, ko es redzēšu pēc dažām minūtēm, man sagādās kādu patīkamu pārsteigumu. Es devos uz priekšu dārzā, skatīdamies visapkārt.
Meklēšana nevilkās ilgi. Drīz es pamanīju to, ko meklēju.
Tā bija liepu ēnā apsēdusies sieviete, kurai es nevarēju saskatīt ne seju, ne stāvu: seju tāpēc, ka tā bija pagriezta uz tīruma pusi, stāvu tāpēc, ka to ietina plata šalle.
Viņa bija ģērbusies melnās drēbēs.
Es viņai tuvojos, bet viņa pat nepaskatījās. Manu soļu troksnis likās neaizsniedza viņas ausis: varētu teikt, ka tā bija statuja.
Un tomēr viss, ko es novēroju pie viņas, bija graciozs un lepns.
Jau no tālienes ievēroju, ka viņa bija gaišmate. Saules stars, kas zagās caur liepu lapām, rotājās viņas matos, kas mirdzēja kā zelta oreols. Tuvāk pienācis, es ievēroju viņas matu smalkumu, kas varēja sacensties ar tiem zīda diedziņiem, ko rudens pirmās vēsmas nēsā gaisā. Viņas kakls, apburoši garš, kurš vienmēr ir daiļš, ja ne skaists, mazliet noliekts balstīja galvu uz labās rokas, kuras elkonis atspiedās uz krēsla atzveltnes, kamēr kreisā roka nokarājās gar sāniem, pirkstu galiem plūkādama baltās rozes ziedlapiņas. Izliektais gulbja kakls, saliektā roka, gar sāniem nolaistā roka, tas viss bija blāvi balts. Varētu gandrīz vai teikt, ka tas bija no Parosas marmora, bez vēnām virspusē un bez pulsa iekšpusē. Vīstošā roze bija krāsaināka un dzīvāka par roku, kas to turēja.
Kādu brīdi es viņu novēroju, un jo vairāk viņu aplūkoju, jo vairāk likās, ka manu aci priekšā nebija dzīva būtne.
Es pat sāku šaubīties, vai vispār viņa pagriezīsies, ja es viņu uzrunāšu. Divas vai trīs reizes mute man atvērās, neizdodama ne skaņas.
Beidzot es izlēmu:
— Kundze, — es viņai teicu.
Viņa nodrebēja, pagriezās un izbrīnījusies uzlūkoja mani, kā mēdz lūkoties no sapņiem vai domām uzmodināti cilvēki.
Lielās, melnās, pret mani cieši vērstās acis (viņai bija melnas uzacis un acis) savādi mirdzēja.
Dažas sekundes, kurās viņa raudzījās manī un es viņā, mēs nepārmijām ne vārda.
Tā bija trīsdesmit divus vai trīsdesmit trīs gadus veca sieviete, kas bija bijusi brīnišķi skaista, kamēr viņas vaigi vēl nebija iekrituši un sejas krāsa izbālējusi. Starp citu, viņa man likās skaista arī tāpat, ar savu perlamutra sejas krāsu, bez mazākā sārtuma. Tāpēc viņas acis likās mirdzēja kā tumšais dzintars un lūpas — koraļļi.
— Kundze, — es atkārtoju, — Ledrī kungs domā, ka, sakot jums: „Es esmu "Henrija Trešā", «Kristīnes un Antonija" autors", jūs uzskatīsit mani par pietiekami pazīstamu un pieņemsit manu roku, lai es jūs pavadītu uz ēdamzāli.
— Atvainojiet, kungs, — viņa atbildēja, — jūs laikam te atrodaties labu brīdi, vai ne? Es jutu, ka jūs nācāt, bet es nevarēju pagriezties. Tas ar mani reizēm notiek, kad es skatos uz dažām vietām. Jūsu balss mani atrāva no burvības, tad nu sniedziet roku un iesim!
Viņa piecēlās un padeva man roku. Bet es gandrīz vai nejutu šīs rokas spiedienu, lai gan viņa uz mana elkoņa balstījās pilnīgi brīvi. Likās it kā blakus man soļotu ēna.
Ēdamzāli mēs sasniedzām, vairs neteikuši viens otram ne vārda.
Pie galda bija divas brīvas vietas.
Ledrī kungam pa labi — viņai.
Un iepretim — man.