*
Kā visam pie Ledrī kunga, arī šim galdam bija savas īpatnības.
Tas bija liela pakava veidā, ar galiem atbalstīts pret dārzu logiem, kas trīs ceturtdaļas ne plašās zāles atstāja pilnīgi brīvas. Pie šā galda varētu pusdienot divdesmit personas un neviena nejustos neērti. Tur pusdienoja vienmēr, lai arī bija viens, divi, četri, desmit vai divdesmit viesi. Arī viens pats Ledrī kungs tur pusdienoja. Šodien mēs bijām tikai seši, un mēs aizņēmām knapi trešo daļu.
Katru ceturtdienu ēdienkarte bija viena un tā pati. Ledrī kungs domāja, ka pārējās nedēļas dienās viesi varēja ēst kaut ko citu vai nu pie viņa, vai pie kāda cita saimnieka, kas viņus bija ielūdzis. Tātad katrs varēja būt pārliecināts, ka ceturtdien pie Ledrī kunga viņš ēdīs zupu, liellopu gaļu, cāļus, ceptu aitas cisku, turku pupas un salātus.
Cāļu skaitu divkāršoja vai trīskāršoja, ņemot vērā viesu vajadzības.
Vai bija maz, nemaz vai daudz cilvēku, Ledrī kungs vienmēr sēdēja galda galā ar muguru uz dārza pusi un seju pret pagalmu. Viņš jau desmit gadus sēdēja inkrustācijām rotātā atzveltnes krēslā, vienā un tajā pašā vietā. Par izbraucamo sulaini pārvērstais dārznieks Antuāns viņam pasniedza, atskaitot parastos vīnus, dažas pudeles vecā burgundieša, kuras Ledrī kungam pienesa ar reliģisku bijību un kuras viņš atkorķēja un pasniedza saviem viesiem ar tādu pat cieņu un godbijību.
Kad ir astoņpadsmit gadus vecs, vēl kaut kam tic; pēc desmit gadiem vairs netic nekam, pat ne vecam vīnam.
Pēc pusdienām viesi devās uz salonu un dzēra kafiju.
Pusdienas pagāja kā parasti — slavējot virtuvi un lielot vīnus.
Vienīgi jaunā sieviete apēda tikai dažas maizes drupatas, izdzēra tikai glāzi ūdens un neizteica nevienu vārdu.
Viņa man atgādināja gūlu no „Tūkstots un vienas nakts", kas sēdās pie galda kā visi, bet vienīgi tādēļ, lai apēstu dažus rīsa graudiņus.
Arī šoreiz pēc pusdienām, kā parasti, viesi pārgāju uz salonu.
Dabīgi, ka man bija jādod roka klusajai viešņai.
Viņas kustībās bija tāds pats mīkstums, tā pati grācija, es teiktu, gandrīz vai locekļu nesajūtamība.
Es viņu pievedu pie dīvāna, uz kura viņa apgūlās.
Kamēr mēs dzērām kafiju, salonā ieveda vēl divas personas.
Tās bija doktors un policijas komisārs.
Policijas komisārs mums lika parakstīt protokolu, ko Žakemēns jau bija parakstījis cietumā. Uz papīra bija mazs asiņu traips.
Es parakstīju, un, parakstīdams to, savukārt jautāju:
— Kas tas par traipu? Tās ir sievas vai vīra asinis?
— Tās, — policijas komisārs atbildēja, — no slepkavas rokas, kura asiņo tā, ka nemaz nevar apturēt.
— Vai jūs saprotat, Ledrī kungs, — teica doktors, — ka šis lops arvien vēl apgalvo, ka viņa sievas galva ir runājusi?
— Un jūs domājat, ka tas ir neiespējami, doktor, vai ne?
— Nu, pie joda!
— Un jūs domājat, ka nevar būt atvērtas acis?
— Neiespējami.
— Jūs neticat, ka asinis, kuru skrējienu pārtrauca ģipša maiss, aiztaisīdams cieti artērijas un asins traukus, varēja atdzīvināt galvu un likt tai sajust?
— Es neticu!
— Labi! — teica Ledrī kungs. — Es tam ticu!
— Es arī, — teica Aljets.
— Es arī, — teica abats Mūls.
— Es arī, — teica bruņinieks Lenuārs.
— Es tāpat, — teicu arī es.
Tikai policijas komisārs un bālā dāma neko neteica: pirmais, bez šaubām, tāpēc, ka viņu tas viss interesēja ļoti maz, otrā, varbūt, tāpēc, ka tā viņu interesēja daudz.
— Ak, ja jau jūs visi esat pret mani, jums taisnība. Tikai, ja kāds no jums būtu mediķis…
— Bet, doktor, — teica Ledrī kungs, — jūs zināt, ka es gandrīz vai tāds esmu.
— Tādā gadījumā jums jāzina, ka nav sāpju tur, kur nav sajūtu, un sajūtas iznīkst, pāršķeļot mugurkaulu.
— Un kas jums to teica? — jautāja Ledrī kungs.
— Pie joda, taču saprāts!
— O! Laba atbilde! Un vai tas nebija saprāts, kam klausīja tiesneši, kad notiesāja Galileju par to, ka Saule griežas un Zeme stāv mierā? Saprāts ir liels muļķis, dārgais doktor! Vai jums ir novērojumi, jums pašiem, ar nocirstām galvām?
— Nē, nekad!
— Vai esat lasījuši Zomeringa disertācijas? Vai esat lasījuši doktora Sī protokolus? Vai lasījāt Elhera protestus?
— Nē.
— Tātad jūs ticat, vai ne, Giljotēna kunga ziņojumam, ka viņa mašīna ir drošākais līdzeklis, kā var ātrāk un ar mazākām sāpēm beigt dzīvi?
— Nu, lūk! Jūs maldāties, mīļais draugs, tas viss!
— Ā, piemēram!
— Klausieties, doktor, tā kā jūs atsaucāties uz zinātni, es runāšu zinātniski. Un, ticiet, neviens no mums nav tik neizglītots, lai nevarētu piedalīties sarunā.
Doktors šaubīgi papurināja galvu.
— Vienalga, tad jūs to sapratīsit viens.
Visi pienāca Ledrī kungam tuvāk, un, kas attiecas uz mani, tad es klausījos ar vislielāko ziņkāri. Nāves soda jautājums, kā arī to neizpildītu, vai nu pakarot, galvu nocērtot vai giljotinējot, mani vienmēr nodarbināja kā cilvēcības jautājums.
Es pat biju šo to pētījis, kādas sāpes jāizcieš pirms, tā laikā un pēc soda.
— Redzēsim, runājiet! — doktors neticīgi ierunājās.
— Tādam, kam ir kāda jēga par mūsu dzīvības spēku uzbūvi, viegli var pierādīt, — turpināja Ledrī kungs, — ka nāves sods pilnīgi neiznīcina sajūtas, un tas, ko es saku, doktors kungs, nav vienkārša hipotēze, bet fakts.
— Lūdzu, faktus!
— Lūk, pirmais: sajūtu miteklis ir galva, vai ne?
— Tas iespējams.
— Tātad, ja nu sajūtu spēju miteklis atrodas smadzenēs, tad tik ilgi, kamēr smadzenes saglabā savus dzīvības spēkus, nogalinātajam ir savas esamības sajūtas.
— Pierādījums?
— Lūk: Hallers, „Dabas elementos", ceturtajā sējumā, 35. lappusē saka:
«Nocirstā galva atvēra acis un uzlūkoja mani no sāniem tāpēc, ka ar pirkstu galiem es pieskāros mugurkaula smadzenēm."
— Hallers, varbūt! Bet Hallers varēja maldīties.
— Viņš maldījies, es labprāt tam ticu. Iesim tālāk! Veikārs «Mākslas filozofijas" 221. lappusē saka:
«Es redzēju, kā lūpas kustināja cilvēks, kam bija nocirsta galava."
— Labi! Bet kustināja lūpas, nevis runāja…
— Uzgaidiet, nonāksim arī pie tā. Lūk, Zomerings! Tur ir viņa darbi, un jūs varat pameklēt! Zomerings saka:
«Vairāki doktori, mani kolēģi, apgalvoja, ka redzējuši nocirstu galvu sāpēs griežam zobus, un es esmu pārliecināts, ja gaiss būtu strāvojis pa balss orgāniem, galvas runātu."
— Labi, doktor, — nobālēdams turpināja Ledrī kungs, — es esmu gājis vēl tālāk, kā Zomeringa kungs: nocirstā galva ir runājusi, runājusi ar mani.
Mēs nodrebējām. Bālā dāma piecēlās no krēsla.
— Ar jums?
— Jā, ar mani! Vai jūs teiksit, ka arī es esmu traks?
— Nu! — iesaucās doktors, — ja jūs sakat, ka pat ar jums…
— Jā, es jums saku, ka man pašam gadījās kaut kas līdzīgs. Jūs esat pārāk laipns, doktor, lai atklāti teiktu, ka es esmu traks. Bet jūs to sakāt klusu, un tas nozīmē to pašu.
— Labi! Redzēsim, pastāstiet par to! — teica doktors.
— To tik viegli teikt. Vai jūs saprotat, ka jūs prasāt, lai es jums pastāstu to, ko nekad, jau trīsdemsit septiņus gadus, kopš tas gadījās, neesmu stāstījis nevienam. Es nemaz nevaru galvot, ka, jums to stāstīdams, nepaģībstu, kā biju noģībis, kad runāja tā galva, kad mirstošā cilvēka acis cieši lūkojās manās acīs?
Dialogs kļuva arvien interesantāks, situācija — arvien dramatiskāka.
— Drosmi, Ledrī, drosmi! — sauca Aljets. — Nu, pastāsti!
— Pastāstiet, draugs! — teica abats Mūls.
— Pastāstiet, — piebalsoja bruņinieks Lenuārs.
— Kungs… — nomurmināja bālā sieviete.
Es nekā neteicu, bet manu vēlmi izteica acis.
— Savādi, — noteica Ledri kungs, mums nekā neatbildēdams un it kā runādams ar sevi, — savādi, kā notikumi iespaido viens otru! Jūs zināt, kas es esmu, — vērsdamies pie manis, teica Ledrī kungs.
— Zinu, — es atbildēju, — ka jūs esat ļoti izglītots, ļoti asprātīgs, ka dodat krietnas pusdienas un ka esat Fontenejas mērs.
Ledrī kungs pasmaidīja, man pateikdamies ar galvas mājienu.
— Es runāju par manu izcelšanos, par manu ģimeni, - viņš turpināja.
— Es neko nezinu par jūsu izcelšanos, kungs, un nemaz nepazīstu jūsu dzimtu.
— Nu, labi! Uzklausiet, es to jums pateikšu, un tad, varbūt, stāsts, ko jūs vēlaties zināt un ko es neuzdrošinos jums izstāstīt, nāks pats no sevis — kā turpinājums. Ja sekos, labi, tad uzklausiet! Ja nesekos, neprasiet! Tad man būs pietrūcis spēks.
Visi apsēdās, un katrs novietojās tā, lai būtu pēc iespējas ērtāka klausīšanās.
Starp citu, šis salons bija kā radīts stāstiem un leģendām: plašs un tumšs. Pateicoties bieziem logu priekškariem un dziestošajai dienai, kaktos jau bija pavisam tumšs, un tikai vietās, kas atradās iepretim logiem un durvīm, bija mazliet gaišāks.
Vienā kaktā sēdēja bālā dāma. Viņas melnā kleita bija pilnīgi saplūdusi ar nakti. Bija redzama tikai baltā, nekustīgā, uz dīvāna spilvena nolaistā galva.
Ledrī kungs iesāka:
— Es esmu karaļa un karalienes ārsta, slavenā Komusa dēls. Mans tēvs, ko jocīgā palama ierindoja jokdaru un šarlatānu vidū, bija ievērojams Volta, Galvani un Mesmēra skolas zinātnieks. Kā pirmais Francijā viņš nodarbojās ar fantasmagoriju un elektrību, sarīkodams matemātikas un fizikas seansus galmā.
Nelaimīgā Antuanete, kuru es esmu redzējis daudzas reizes un kura neskaitāmas reizes bija mani ņēmusi savās rokās un apskāvusi, kad es vēl biju bērns, Marija Antuanete bija gluži neprātīgi iemīlējusies manā tēvā. 1777. gadā Jozefs II sava apciemojuma laikā izteicās, ka nav redzējis neko interesantāku par Komusu.
Tai pašā laikā tēvs nodarbojās ar mana brāļa un manis audzināšanu, iepazīstinādams mūs ar to, ko viņš zināja par okultām zinātnēm, un milzīgu daudzumu galvanisko, fizisko un magnētisko atziņu, kuras tagadējā laikā māca visās skolās, bet kuras tai laikā bija tikai dažu cilvēku noslēpums un priekšrocība. Karaļa ārsta tituls bija iemesls tam, ka 1793. gadā manu tēvu apcietināja. Bet, pateicoties dažām draudzībām, kas man bija pie jakobīņiem, es panācu, ka viņu atbrīvoja.
Tad mans tēvs pārnāca dzīvot uz šo māju, kur pašlaik es dzīvoju, un 1807. gadā nomira sešdesmit sešu gadu vecumā.
Bet nu atgriezīsimies pie manis.
Es teicu par savu draudzību ar jakobīņiem. Tiešām man bija sakari ar Dantonu un Demulēnu. Maratu es vairāk pazinu kā ārstu. Tomēr es viņu pazinu. Šo attiecību sekas bija tās, ka dienā, kad Kordē jaunavu veda uz ešafotu, es nolēmu būt klāt pie nāves soda izpildīšanas.
— Es jums palīdzēšu, — es viņu pārtraucu, — jūsu strīdā ar doktora Kuzēna kungu es pastāstīšu par notikumu, ko vēsture raksta par Šarloti Kordē.
— Par to es runāšu, — pārtrauca Ledrī kungs, — ļaujiet man stāstīt. Es biju aculiecinieks, tātad tam, ko es stāstīšu, varat ticēt.
Pulkstens divos pēc pusdienas es ieņēmu vietu pie Brīvības tēla. Tas bija karstā jūlija rītā. Laiks bija spiedīgs, debesis apmākušās un solīja negaisu.
Pulkstens četros ierūcās pērkons. Kā stāsta, tai brīdī Šarlote iekāpa ratos, kuros viņa bija jāaizved uz soda vietu.
Viņu paņēma no cietuma tajā brīdī, kad jauns gleznotājs veidoja viņas portretu. Greizsirdīgā nāve likās gribēja, lai nekas nepaliktu pāri no šīs meitenes, pat ne viņas attēls.
Galva jau bija uzskicēta uz audekla, un, dīvaini gan, tajā brīdī, kad ienāca bende, gleznotājs zīmēja to kakla vietu, kur giljotīnas asmenim to vajadzēja pārcirst.
ZibŠņoja, lija, pērkons dārdēja, bet ziņkārīgo tautu nekas nespēja izklīdināt: krastmalas, tilti, laukumi bija cilvēku pieblīvēti. Cilvēku balsis gandrīz vai noslāpēja debess trokšņus. Sievietes, kuras sauca par giljotīnas laizītājām, raidīja viņai lāstus. Es dzirdēju rūkoņu kā tāla ūdenskrituma troksni. Ilgi pirms vēl varēja kaut ko izšķirt, pūlis viļņoja; beidzot, kā liktenīgais kuģis parādījās rati, straumē grūti uz priekšu virzīdamies, un tad sāku izšķirt notiesāto, kuru es nepazinu, un kuru nekad nebiju redzējis.
Tā bija divdesmit septiņus gadus veca skaista meitene, ar krāšņām acīm, glīti veidotu degunu un ārkārtīgi pareizām lūpām. Ar paceltu galvu viņa stāvēja kājās: mazāk lai izliktos pārvaldām pūli, vairāk tāpēc, ka uz muguras sasietās rokas viņu spieda tā turēt galvu. Sarkanā kreklā, kuru bija uzģērbis bende, viņa izskatījās savādi, jo lepnā un enerģiskā galva izstaroja drūmu mirdzumu. Brīdī, kad rati sasniedza laukumu, lietus mitējās, un saules stars, izslīdējis caur mākoņiem, rotājās viņas matos. Tiešām, es zvēru: lai gan šī meitene bija izdarījusi tik briesmīgu lietu kā slepkavību, es nevarēju pateikt, vai tas, ko redzēju, bija dievināšana vai nāves sods. Ieraudzījusi ešafotu, viņa nobālēja. Bālums bija labi redzams, sevišķi tāpēc, ka sarkanais krekls viņu sedza līdz pat kaklam. Bet tūliņ Kordē saņēmās, un, atkal pagriezusies pret ešafotu, viņa to uzlūkoja ar smaidu lūpās.
Rati apstājās. Negribēdama ļaut, lai viņai palīdz, Šarlote nolēca zemē un pa lietus samirkušajām, gluži slidenajām kāpnēm viņa uzgāja augšā uz ešafota tik ātri, cik to ļāva garais krekls un sasietās rokas.
Sajutusi uz pleca bendes roku, kas norāva mutautiņu no viņas kakla, viņa vēlreiz nobālēja, bet tai pašā acumirklī bālums nozuda. Viņa pasmaidīja vēl pēdējo reizi, un pati, neļaudama sevi piesiet apkaunojošai svirai, ar skaistu kustību un gandrīz vai priecīgi iebāza galvu riebīgā caurumā. Un tad, klausieties, doktor, klausieties, dzejnieki Tad bendes palīgs Legross satvēra šo galvu aiz matiem, un, riebīgi lišķēdams pūlim, iesita viņai pļauku. Nu, lūk, es jums apgalvoju, ka no šīs pļaukas galva nosarka. Es to redzēju, galva, ievērojiet, nevis seja, nevis tikai aizskārtais vaigs, bet abi vaigi, un abi vienādā sārtumā, jo šī galva vēl sajuta un dusmojās par kaunu, kas viņai bija jāizcieš.
Tauta arī redzēja nosarkšanu un nostājās mirušās pusē pret dzīvo, tas ir, pert bendi. Viņa prasīja tūliņ atriebt šo necienību, un nožēlojamo tūliņ nodeva žandarmu rokās un aizveda uz cietumu.
— Uzgaidiet, — teica Ledrī kungs, kas redzēja, ka doktors gribēja runāt, — uzgaidiet, tas vēl nav viss!
Es gribēt zināt, ko sajuta šis cilvēks, izdarīdams šo kaunpilno darbu, un kāpēc viņš bija to darījis. Es uzzināju, kur viņš atradās. Es prasīju atļauju viņu apciemot Abtējā, kur viņš bija ieslodzīts. Man atļāva, un es aizgāju viņu satikt.
Revolucionārais tribunāls viņam bija piespriedis trīs mēnešus cietuma. Viņš nesaprata, kāpēc viņu notiesāja par tik dabisku rīcību.
Es viņam jautāju, kas viņu pamudināja tā apieties ar nogalināto.
— Lūk, kur jautājums! Es esmu Marata piekritējs. Es viņu sodīju no likuma puses, un es vēl gribēju viņu sodīt no savas puses.
— Bet es viņam teicu: „Jūs tātad nesaprotat, ka tas ir noziegums, neizrādīt cieņu pret mirušajiem?"
„Ā," teica Legross, mani stīvi uzlūkodams, „jūs domājat, ka viņi ir miruši, tāpēc, ka giljotinēti?"
„Bez šaubām."
„Uzreiz var redzēt, ka jūs neskatāties grozā, kad viņi visi ir kopā. Jūs neesat redzējis, kā viņi bola acis un griež zobus vēl piecas minūtes pēc soda izpildīšanas. Ik pēc trim mēnešiem mums jāmaina grozs, tik stipri viņi saplosa dibenu ar zobiem. Tā ir aristokrātu galvu čupa, kas negrib mirt, un es nemaz nebrīnīšos, ja tās kādudien sāks kliegt: "Lai dzīvo karalis!""
Ko gribēju zināt, es uzzināju. Es izgāju ar jaunu ideju: vai tiešām galvas vēl dzīvoja, un es nolēmu par to pārliecināties.