Ledrī kunga stāsta laikā satumsa pavisam. Salona iemītnieki likās kā ēnas: ne tikai mēmas, bet arī nekustīgas — tik ļoti visi baidījās, lai Ledrī kungs nepārtrauktu stāstīšanu, jo ikviens saprata, ka pēc šā šausmīgā stāsta sekos vēl šausmīgāks.
Elpu aizturējuši, visi klusēja. Vienīgi doktors pavēra muti. Es viņu paņēmu pie rokas, lai aizkavētu, un, tiešām, doktors apklusa.
Pēc dažām sekundēm Ledrī kungs turpināja.
— Es aizgāju no Abtējas un krustoju Toronas ielu, lai dotos uz Tur- nonas ielu, kur es dzivoju, kad pēkšņi izdzirdu sievietes balsi, kas sauca palīgā.
Noziedznieku vēl nevarēja būt: bija tikai pulkstens desmit vakarā. Es piesteidzos pie stūra, no kurienes dzirdēju saucienus, un no mākoņiem iznirstošā mēness gaismā ieraudzīju kādu sievieti, kas strīdējās ar san- kilotu patru|u.
Mani ieraudzījusi un pēc apģērba redzēdama, ka nepiederu vienkāršai tautai, sieviete metās pie manis, iesaukdamās:
— Lūk, Alberta kungs, ko es pazīstu. Viņš jums pateiks, ka esmu Led- jē kundzes meita, mazgātāja.
Tai pašā brīdī, bāla un dreboša, nabaga sieviete krampjaini satvēra manas rokas, kā slīkonis pieķeras pie glābšanas dēja.
— Ledjē kundzes meita, jā, varbūt, bet tev nav pilsoņa apliecības, un tāpēc jāiet līdzi uz sargposteni.
Jaunā sieviete man saspieda roku. Es jutu tās bailes un lūgšanu, ko viņa gribēja izteikt ar šo spiedienu. Es sapratu.
Tā kā viņa mani nosauca pirmajā vārdā, kas viņai bija gadījies uz mēles, es arī viņu nosaucu pirmajā vārdā, kas man ienāca prātā.
— Kā! Tā esi tu, nabaga Solānža! — es viņai teicu. — Kas ar tevi ir noticis?
— Redziet šos kungus, — viņa atbildēja.
— Man liekas, ka tu varētu teikt: pilsoņus.
— Klausieties, seržanta kungs, tā nemaz nav mana vaina, ja es tā runāju, — atbildēja meitene. - Manai mātei bija darīšana ar augstiem kungiem, un viņa mani pieradināja būt laipnai, tā manī iesūkusies šī ļaunā aristokrātu paraža. Bet ko lai dara, seržanta kungs, es nekā no tās nevaru tikt vaļā.
Un drebošajā balsī izteiktā atbildē skanēja nenotverams izsmiekls, ko sapratu vienīgi es. Es sev jautāju, kas tā varēja būt par sievieti. Mīkla bija neuzmināma. Viss, par ko es biju pārliecināts, bija tas, ka viņa nebija veļas mazgātājas meita.
— Kas noticis? — viņa atsāka. — Pilsoni Albert, lūk, kas notiek! Iedomājieties, es aiznesu veļu, bet mājas saimniece ir izgājusi! Es gaidu, kamēr viņa atnāks, lai dabūtu naudu. Pie joda! Katram taču ir vajadzīga
nauda. Pa to laiku uznākusi nakts. Es biju domājusi mājās atgriezties pa dienu. Manu pilsoņa apliecību es nebiju paņēmusi, un es iekritu tieši šo kungu, atvainojiet, šo pilsoņu rokās. Viņi man prasīja apliecību, es atbildēju, ka tādas man nav. Viņi mani gribēja vest uz sargposteni. Es saucu, jūs piesteidzāties, tad es nomierinājos. Es sev teicu: tā kā Alberta kungs zina, ka mani sauc par Solānžu; tā kā viņš zina, ka es esmu Ledjē kundzes meita, viņš galvos par mani, vai ne, Alberta kungs?
— Bez šaubām, es galvošu un es galvoju.
— Labi! — teica patruļas priekšnieks. — Un kas man galvos par tevi, švīta kungs?
— Dantons. Vai tas der? Vai tas ir labs patriots?
— Ā, ja Dantons galvo par tevi, tad nav ko teikt.
— Nu tad! Šodien Kordiljērā ir sēde, iesim turp.
— Iesim turp, — teica seržants. — Pilsoņi sankiloti, soļos uz priekšu!
Kordiljēru klubs atradās senā Kordiljēru klosterī, Observansas ielā. Pēc
brīža mēs bijām tur. Nonācis līdz vārtiem, es izplēsu kādu lapu no portfeļa. Es uzrakstīju dažus vārdus un nodevu seržantam, lai aiznes Dan- tonam, kamēr mēs palikām kaprāļa un patruļas rokās.
Seržants iegāja klubā un atgriezās kopā ar Dantonu.
— Kā, tas esi tu, ko apcietina, mans un Kamila draugs. Kas tad tas! Pilsoni seržant, — viņš teica, pagriezies pret sankilotu priekšnieku. — Es galvoju par viņu. Vai ar to pietiek?
— Tu atbildi pat viņu, bet vai tu atbildi arī par viņu? — atbildēja ietiepīgais seržants.
— Par viņu? Par ko tu runā?
— Par šo sievieti, nudien!
— Par viņu un visu, kas viņam apkārt. Vai tu esi apmierināts?
— Jā, es esmu apmierināts, — teica seržants, — sevišķi tāpēc, ka varēju redzēt tevi.
— Ā, nudien! Tādu prieku tu vari gūt par velti! Apskati mani, kamēr te esmu.
— Pateicos. Turpini aizstāvēt tautas intereses kā līdz šim un esi drošs — tauta būs tev pateicīga.
— O, jā! Ar visu, kas vien man ir! — teica Dantons.
— Vai tu man neļautu paspiest roku? — turpināja seržants.
— Kāpēc gan ne?
Un Dantons viņam pasniedza roku.
— Lai dzīvo Dantons! — iesaucās seržants.
— Lai dzīvo Dantons! — atkārtoja patruļa.
Un patruļa aizgāja. Bet, pagājis desmit soļus, seržants pagriezās, un, sarkano cepurīti vicinādams, vēlreiz iesaucās: „Lai dzīvo Dantons!" ko atkal atkārtoja visi viņa cilvēki.
Es gribēju pateikties Dantonam, kad mēs izdzirdām klubā vairākkārt saucam viņa vārdu.
— Danton! Danton! — sauca vairākas balsis. — Tribīnē!
— Atvaino, dārgais, — viņš man teica, — tu dzirdi! Še roka, un ļauj man iet! Labo roku devu seržantam, tev dodu kreiso. Kas zina, varbūt cienījamajam patriotam bija kašķis.
Un pagriezdamies, viņš teica savā varenajā balsī, kas saviļņoja un noklusināja ielas trokšņus:
— Te es esmu! Te es esmu, uzgaidiet!
Un viņš metās klubā.
Es paliku pie durvīm kopā ar nepazīstamo.
— Jaunkundze, — es viņai teicu, — kur lai jūs aizvedu? Esmu jūsu rīcībā.
— Protams, pie Ledjē kundzes! — viņa smiedamās atbildēja. — Jūs taču zināt, ka viņa ir mana māte.
— Bet kur dzīvo Ledjē kundze?
— Ferū ielā Nr. 24.
— Tad iesim pie Ledjē kundzes, Ferū ielā Nr. 24.
Mēs pa Prinča ielu aizgājām līdz Fosēsenžermēnas ielai, tad soļojām pa Mazo Lauvas ielu, tad pārgājām pāri Svētā Sulpitija laukumam un nokļuvām Ferū ielā.
Visu ceļu mēs veicām, nepārmijuši ne vārda.
Tikai mēness gaismā, kurš mirdzēja visā krāšņumā, es varēju pēc patikas vērot viņas seju.
Tā bija apburoša, divdesmit vai divdesmit divus gadus veca persona, tumšmate, ar lielām, zilām, apgarotām acīm. Smalkais un taisnais deguns, zobgalīgās lūpas, pērļbaltie zobi, karalienes rokas, mazās kājiņas, tas viss bija apslēpts rupjā Ledjē kundzes meitas apģērbā, tomēr bija saglabājis aristokrātisku iznesību, kas, droši vien, bija arī modinājusi aizdomas brašajam seržantam un viņa kareiviskajai patruļai.
Sasnieguši vārtus, mēs apstājāmies un, kādu brīdi klusēdami, viens otru uzlūkojām.
— Labi! Ko jūs vēlaties no manis, mīļais Alberta kungs? — smaidīdama man jautāja nepazīstamā.
— Es jums gribu teikt, mīļā Solānžas jaunkundze, ka nemaz nebija vērts sastapties, lai tik drīz šķirtos.
— Lūdzu tūkstoškārt man piedot! Es domāju, ka bija vērts! Ja es nebūtu jūs sastapusi, mani būtu aizveduši uz sargposteni, kur būtu pazinuši, ka es neesmu Ledjē kundzes meita, būtu atklājuši, ka esmu aristokrāte un tad man būtu nocirtuši galvu.
— Jūs tātad atzīstaties, ka esat aristokrāte?
— Es nemaz neatzīstos.
— Labi, tad sakiet man vismaz savu vārdu?
— Solānža.
— Jūs taču labi zināt, ka šis vārds, kurā es jūs uz labu laimi nodēvēju, nemaz nav īstais.
— Vienalga! Es to mīlu un es to paturēšu, vismaz jūsu dēļ.
— Kāpēc tas jums jāpatur manis dēļ, ja es jūs vairs neredzēšu.
— Es to nemaz nesaku. Es tikai saku, ja mēs redzēsimies, jums pilnīgi nevajag zināt, kā sauc mani, un man — kā sauc jūs. Ja es jūs esmu nosaukusi par Albertu, paturiet šo vārdu, tāpat kā es paturu Solānžas vārdu.
— Labi, lai notiek! Bet, klausieties, Solānža, — es viņai teicu.
— Es klausos, Albert, — viņa atbildēja.
— Jūs esat aristokrāte, jūs atzīstaties?
— Ja es arī neatzītos, jūs taču uzminētu, vai ne? Tā mana atzīšanās zaudē savu nozīmi.
— Un kā aristokrāte jūs tikāt vajāta?
— Jā, kaut kas tamlīdzīgs.
— Un jūs slēpjaties, lai izbēgtu no vajāšanām?
— Ferū ielā Nr. 24, pie Ledjē kundzes, kuras virs bija mana tēva kučieris. Kā redzat, es neko jums neslēpju.
— Un jūsu tēvs?
— Man no jums nav noslēpumu, mīļais Alberta kungs, tā kā noslēpumi ir mani, bet mana tēva noslēpumi nav mani. Mans tēvs slēpjas tāpat, meklēdams izdevību emigrēt. Tas ir viss, ko es jums varu teikt.
— Un jūs to nedomājat darīt?
— Jā, aizceļot kopā ar tēvu, ja tas būtu iespējams. Ja nav iespējams, ļaut aizbraukt vienam, un pievienoties viņam vēlāk.
— Un šovakar, kad jūs apcietināja, jūs nācāt no tēva?
— Jā, no tēva.
— Klausieties, mīļā Solānža!
— Es klausos.
— Jūs redzējāt, kas notika šovakar.
— Jā, tas man ļāva redzēt, cik jums liela uzticība.
— O, uzticība man diemžēl nav liela. Tomēr man ir dažs labs draugs.
— Ar vienu es šovakar iepazinos.
— Un, jūs zināt, tas nav no šā laika mazāk vareniem cilvēkiem.
— Jūs domājat izmantot viņa iespaidu, lai palīdzētu bēgt manam tēvam?
— Nē, es viņu rezervēju jums.
— Un manam tēvam?
— Jūsu tēvam man ir cits līdzeklis.
— Jums ir cits līdzeklis! — satverdama manu roku, iesaucās Solānža un nemierīgi lūkojās man acīs.
— Ja es glābju jūsu tēvu, vai jūs paturēsit mani atmiņā?
— O, es jums būšu pateicīga visu mūžu.
Un viņa izteica šos vārdus apburošas pateicības balsī. Tad, mani lūdzoši uzlūkodama, viņa jautāja:
— Vai ar to jums pietiks?
— Jā, — es atbildēju.
— Nu, lūk, es nemaz neesmu maldījusies, jums ir bruņinieciska sirds. Es jums pateicos tēva un manā vārdā, un ja jums nekas neizdosies nākotnē, es tomēr būšu pateicīga par pagājušo.
— Solānža, kad mēs atkal redzēsimies?
— Kad jums būs vajadzīgs mani redzēt?
— Rīt, es ceru, ka man būs kaut kas jums jāsaka.
— Labi! Tad rīt…
— Kur?
— Tepat, ja vēlaties.
— Te uz ielas?
— Ak, mans Dievs, jūs redzat, ka tā ir gandrīz vai drošāk. Pusstundas laikā, kamēr mēs te runājām, garām nav pagājis neviens cilvēks.
— Kāpēc man neparādīties pie jums, vai, labāk, kāpēc jums neatnākt pie manis?
— Tāpēc, ka nākot pie manis, jūs kompromitēsit tos cilvēkus, kas man dod patvērumu. Ejot pie jums, es kompromitēšu jūs.
— O, lai! Es paņemšu manas radinieces apliecību un to nodošu jums.
— Jā, lai giljotinētu arī jūsu radinieci, ja mani nejauši apcietinās.
— Jums ir taisnība, es jums atnesīšu apliecību uz Solānžas vārda.
— Ak, brīnums! Jūs redzēsit, ka Solānža beidzot kļūs mans vienīgais vārds.
— Cikos?
— Tai pašā laikā, kā mēs sastapāmies šodien. Pulkstens desmitos, ja esat ar mieru.
— Labi, desmitos.
— Un kā mēs sastapsimies?
— O, tas nemaz nav grūti. Bez piecām desmitos jūs būsit pie vārtiem. Pulkstens desmitos es nokāpšu lejā.
— Tātad rīt pulkstens desmitos, mīļā Solānža.
— Rit desmitos, mīļais Albert.
Es gribēju noskūpstīt roku, bet viņa ļāva noskūpstīt pieri.
Nākamās dienas vakarā pusdesmitos es biju uz ielas,
Bez ceturkšņa desmitos Solānža atvēra vārtus.
Mēs abi bijām aizsteigušies priekšā par veselu stundas ceturksni.
Ar vienu lēcienu es biju pie viņas.
— Es redzu: jums ir labas ziņas.
— Teicamas! Vispirms, lūk, apliecība.
— Vispirms mans tēvs?
Un viņa atgrūda manu roku.
— Jūsu tēvs ir glābts, ja viņš to grib.
— Jūs sakāt: „ja grib!" Kas viņam būtu jādara?
— Viņam man jāuzticas.
— Tas jau darīts.
— Vai jūs jau viņu redzējāt?
— Jā.
— Jūs viņam visu izstāstījāt?
— Kā jūs gribat! Tā vajag! Dievs ir mans liecinieks.
— Un jūs tēvam visu pateicāt.
— Es viņam teicu, ka vakar jūs izglābāt mani un ka, varbūt, rīt izglābsit viņa dzīvību.
— Rīt, ļoti pareizi. Rīt, ja viņš gribēs, es viņu izglābšu.
— Kā? Stāstiet, runājiet! Kāda tā būtu brīnišķīga sastapšanās, ja tas izdotos.
— Tikai… — vilcinādamies es teicu.
— Labi?
— Jūs nevarēsit aizceļot kopā ar viņu.
— Kas attiecas uz to, vai es jums neteicu par manu apņemšanos?
— Starp citu, vēlāk, es esmu pārliecināts, es jums sadabūšu pasi.
— Vispirms runāsim par tēvu, un tad — par mani.
— Labi, es jums esmu teicis, ka man ir draugi, vai ne?
— Jā.
— Vienu no tiem es šodien redzēju.
— Un tad?
— Cilvēks, kura vārdu jūs pazīstat un kura vārds ir drošsirdības, lojalitātes un godprātības ķīla.
— Un šis vārds ir…
— Marso.
— Ģenerālis Marso?
— Jums taisnība: ja viņš solīja, tad viņš vārdu turēs.
— Tieši tas.
— Jā! Viņš apsolīja.
— Mans Dievs! Cik laimīgu jūs mani darāt! Nu, labi, ko viņš tev apsolīja? Saki!
— Viņš apsolīja mums palīdzēt.
— Kā?
— O! Ļoti vienkārši. Klēbers viņu iecēlis par Rietumu armijas galveno priekšnieku. Rītvakar viņš aizceļo.
— Rītvakar? Bet mums nebūs laika sagatavoties.
— Mums nemaz nav jāsagatavojas.
— Es nesaprotu.
— Viņš aizvedīs līdzi jūsu tēvu.
— Manu tēvu!
— Jā, par sekretāru. Sasniedzis Vandeju, viņš apsolīs Marso nedarboties pret Franciju un kādā naktī pāriet vandejiešu nometnē: no Vandejas uz Bre- tāniju, tad uz Angliju. Kad viņš būs iekārtojies Londonā, viņš paziņos par sevi, es jums pagādāšu pasi, un jūs viņam pievienosities Londonā.
— Rīt! — iesaucās Solānža. — Mans tēvs aizbrauks rīt!
— Mums maz laika.
— Mans tēvs nemaz nav brīdināts.
— Brīdiniet.
— Šovakar?
— Šovakar.
— Bet kā, šai stundā?
— Jums ir apliecība un mana roka.
— Jums ir taisnība. Mana apliecība?
Es viņai to pasniedzu. Viņa to noslēpa pie krūtīm.
Es viņai padevu roku, un mēs devāmies projām.
Mēs aizgājām līdz Tarānas laukumam, tas ir, līdz tai vietai, kur es viņu sastapu iepriekšējā vakarā.
— Uzgaidiet mani te, — viņa man teica.
Es palocījos un gaidīju.
Viņa pazuda agrākās Matiņjonas viesnīcas stūrī. Tad pēc stundas ceturkšņa viņa atkal parādījās.
— Nāciet, mans tēvs grib jūs redzēt un pateikties!
Viņa paņēma mani pie rokas un aizveda uz Svētā Vilhelma ielu, tieši pretī Mortemāra viesnīcai.
Kad mēs nonācām tur, viņa no kabatas izvilka atslēgu, atvēra mazās krustdurtiņas, uzveda mani otrajā stāvā un raksturīgi pieklauvēja.
Durvis atvēra četrdesmit astoņus vai piecdesmit gadus vecs vīrs. Viņš bija ģērbies kā strādnieks, un izlikās, ka nodarbojas ar grāmatu iesiešanu
Bet pirmie vārdi, ko viņš teica, pirmā pateicība, ar kādu viņš vērsa: pie manis, nodeva muižnieku.
— Kungs, — viņš teica, — Dieva prāts jūs ir sūtījis, un es jūs saņemu kā Dieva sūtni. Vai tiesa, ka jūs varat mani glābt, un, it sevišķi, ka jūs gribat mani glābt?
Es viņam visu izstāstīju. Es viņam teicu, ka Marso viņu aizvedīs kā savu sekretāru un prasa no viņa tikai solījumu neņemt ieročus rokās cīņās pret Franciju.
— Šo solījumu es jums dodu no visas sirds un viņam to vēl atkārtošu.
— Es jums pateicos viņa un manā vārdā.
— Bet kad aizbrauc Marso?
— Rīt.
— Vai man jāiet pie viņa šonakt?
— Kad jums patīk. Viņš jūs gaidīs!
Tēvs un meita saskatījās.
— Es domāju^ka būtu saprātīgāk doties pie viņa šovakar, tēv, — teica Solānža.
— Labi. Bet ja mani apcietina, man nav pilsoņa apliecības.
— Te būs manējā.
— Bet jūs?
— O! Mani pazīst.
— Kur dzīvo Marso?
— Universitātes ielā Nr. 40, pie savas māsas, Degravjē Marso jaunkundzes.
— Vai jūs mani pavadīsit?
— Es sekošu iepakaļ un aizvedīšu mājās jaunkundzi, kad jūs būsit iegājis.
— Un kā Marso zinās, ka es esmu tas pats cilvēks, par kuru jūs ar viņu runājāt?
— Jūs viņam sniegsit trīskrāsaino kokardi, tā ir pazīšanās zīme.
— Kas man būs jādara mana atbrīvotāja labā?
— Jūs apņemsities rūpēties par savas meitas glābšanu, tāpat kā viņa man lika rūpēties par jums.
— Ejam!
Viņš uzlika cepuri un nodzēsa ugunis.
Mēs nokāpām pa mēness apgaismotajm kāpnēm, kuras tika apstarotas caur kādu logu.
Pie vārtiem viņš paņēma meitas roku, atbalstījās uz tās, un pa Svētā Tēva ielu sasniedza Universitātes ielu. Es viņiem sekoju desmit soļu atstatumā.
Universitātes ielu Nr. 40 sasniedzām, nesastapdami nevienu cilvēku.
— Tā ir laba zīme, — es teicu. — Vai jūs tagad gribat, lai es gaidu tepat, vai lai kāpju kopā ar jums augšā?
— Nē, nē, nekompromitējiet sevi! Pagaidiet manu meitu tepat.
Es palocījos.
— Vēlreiz pateicos un ardievu, — viņš man teica, spiezdams roku. — Mēle nemaz nevar atrast vārdus, lai izteiktu tās jūtas, kādas manī mīt. Es ceru: kādudien Dievs dos man iespēju jums pateikties.
Es viņam atbildēju vienkārši — ar rokas spiedienu.
Viņš iegāja. Solānža viņam sekoja. Bet arī viņa pirms ieiešanas spieda man roku.
Pēc desmit minūtēm vārti atvērās.
— Vai viss ir labi? — es viņai vaicāju.
— Ļoti labi! — viņa atbildēja. — Jūsu draugs ir tiešām cienīgs būt draugs, viņš ir pati smalkjūtība. Viņš saprot, ka es justos ļoti laimīga, palikdama kopā ar tēvu līdz aizbraukšanas stundai. Viņa māsa man jau iekārto gultu savā istabā. Rīt, pulkstens trijos pēc pusdienas, mans tēvs būs ārpus briesmām. Rīt, desmitos vakarā, tāpat kā šodien, ja jūs domājat, ka tēva meita pateicības dēļ vērta sevi traucēt, atnāciet uz Ferū ielu.
— O, bez šaubām, es nākšu! Vai jūsu tēvs nav nekā licis man pateikt?
— Viņš jums pateicās par apliecību. Te, lūk, tā ir! Un pie tam lūdz mani aizsūtīt, cik iespējams ātri, pie viņa.
— Tas notiks tad, kad jūs gribēsit, — es atbildēju ar smagu sirdi.
— Tomēr vajag vismaz zināt, kur es pievienošos tēvam. O! jūs no manis vēl neesat atbrīvojies.
Es paņēmu viņas roku un spiedu pie sirds.
Bet viņa, tāpat kā iepriekšējā vakarā, ļāva man noskūpstīt pieri.
— Rīt, — viņa teica.
Un, piekļāvis lūpas viņas pierei, es spiedu pie sirds nevis viņas roku, bet gan trīcošās krūtis, viņas strauji pukstošo sirdi.
Es atgriezos mājā tik priecīgs, kāds es nekad nebiju bijis. Vai tā bija apziņa, ka esmu izdarījis labu darbu, vai tas, ka es jau mīlēju šo brīnišķīgo radījumu.
Es nezinu, vai gulēju vai biju nomodā, es tikai zinu, ka visas dabas skaņas dziedāja manī. Es zinu, ka nakts man likās bez gala, diena neaprobežota: es zinu, ka gribēdams, lai ātrāk paiet laiks, es gribēju to apturēt, lai nepazaudētu nevienu minūti, kas vēl bija jādzīvo.
Nākamajā dienā pulkstens deviņos es atrados Ferū ielā. Pusdesmitos parādījās Solānža.
Viņa pieskrēja man klāt un rokām apkampa kaklu.
— Glābti! - viņa teica. - Mans tēvs ir glābts, un tas esat jūs, kam ir jāpateicas. O! kā es jūs mīlu!
Piecpadsmit dienas vēlāk Solānža saņēma vēstuli, kura ziņoja, ka viņas tēvs atrodas Anglijā.
Nākamajā dienā es viņai atnesu pasi.
To saņēmusi, viņa sāka raudāt.
— Tātad jūs mani nemīlat? — viņa teica.
— Es jūs mīlu vairāk nekā savu dzīvi, — es atbildēju, — bet es esmu solījis tēvam, un man ir jātur vārds.
— Tad tā būšu es, kas neturēs savu vārdu. Ja tev pietiek drosmes ļaut man aizceļot, Albert, man trūkst spēka tevi atstāt.
Ak, vai! Viņa palika.