Tāpat kā pēc pirmā stāsta, arī šoreiz Ledrī kungs kādu brīdi klusēja.
Mēs klusējām vēl ar lielāku bijību kā pirmoreiz, jo jutām, ka stāsts tuvojās noslēgumam, un Ledrī kungs taču bija teicis, ka viņam varbūt pat pietrūks spēka šo stāstu pabeigt. Bet viņš tūliņ atsāka:
— Bija pagājuši trīs mēneši kopš tā vakara, kad tika runāts par Solānžas aizbraukšanu, un no tā laika netika minēts neviens vārds par šķiršanos.
Solānža vēlējās dzīvokli Taranas ielā. Es to viņai noīrēju uz Solānžas vārda. Es viņu pat nepazinu ar citu, tāpat kā viņa mani pazina tikai ar Alberta vārdu. Es viņai kādā jauno meiteņu institūtā pagādāju skolotājas palīdzes vietu, lai viņu drošāk paslēptu no revolucionārās policijas vajāšanas, kas bija kļuvusi aktīvāka kā jebkad.
Katru svētdienu un ceturtdienu mēs pavadījām kopā Tarana ielas mazajā dzīvoklītī: pa guļamistabas logu mēs redzējām to vietu, kur mēs pirmoreiz bijām sastapušies.
Katru dienu mēs saņēmām vēstules: viņa uz Solānžas, es uz Alberta vārda.
Šie trīs mēneši bija laimīgākie manā mūžā. Tomēr es nebiju pametis nodomu, kas man radās sarunā ar bendes palīgu. Es lūdzu un man atļāva izdarīt novērojumus par dzīvības pazīmēm pēc nāves soda izpildīšanas. Šie novērojumi man pierādīja, ka sāpes vilkās ilgāk par nāves sodu, un tām bija jābūt šausmīgām.
— A, lūk, ko es noliedzu, — iesaucās doktors.
— Vai jūs noliedzat, — atbildēja Ledrī kungs, — ka naža cirtiens mums dara sāpes pateicoties tikai nerviem, kas stiepjas visā mūsu miesā? Vai jūs noliedzat, ka kaklā saiet kopā visi augstākie nervi: simpātiskie, klejojošais nervs, beidzot mugurkaula smadzenes, kuras ir zemāko locekļu nervu avots? Vai jūs noliedzat, ka mugurkaula salauzšana rada šausmīgākās sāpes, kādas vispār jāizcieš cilvēciskai radībai?
— Lai, — teica doktors, — bet šīs sāpes ilgst tikai dažas sekundes.
— O! savukārt es to noliedzu! — dziļā pārliecībā iesaucās Ledrī. — Un tomēr, ja tās ilgtu tikai dažas sekundes, šīs dažas sekundes personība, „es" vēl dzīvo. Galva dzird, redz, sajūt savu nāvi, un kas teiks, ka šo ciešanu īsais brīdis var attaisnot šausmīgo ciešanu spraigumu?
— Tātad, pēc jūsu domām, Satversmes sapulce, kas atzina par labāku giljotīnu, ir gaužām maldījusies, un ka tomēr labāk būtu bijis kārt?
— Bez šaubām, daudzi pakārtie tomēr vēl atgriezās dzīvē. Labi! Tie varētu pastāstīt, kādas sajūtas viņi ir pārdzīvojuši. Tā ir acumirklīga trieka, miegs bez kādām sevišķām sāpēm, kā liesma, kas nozib acīs un pamazām pārvēršas zilā krāsā, tad tumšā, līdz beidzot iestājas ģībonis. Tiešām, doktor, to jūs zināt labāk kā neviens. Cilvēks, kam ar pirkstiem smadzenes saspiež vietā, kur trūkst kādas galvas kausa daļas, nesajūt nekādas sāpes, viņš iemieg. Nu, lūk! Tas pats notiek, kad smadzenes saspiež asiņu saplūdums. Tā pie pakārtā asinis saplūst smadzenēs pa artērijām, kuras šķērso kakla kaula kanālu, kuru nevar saspiest. Beidzot, kad tās grib doties pa vēnām, tās tiek aizturētas ar saiti, kura žņaudz kaklu un vēnas.
— Labi, — teica doktors, — bet atgriezīsimies pie novērojumiem. Man gribas drīzāk redzēt galvu, kas runājusi.
Man likās, ka es dzirdēju, kā Ledrī kungs smagi nopūtās. Viņa seju saredzēt nebija iespējams. Bija jau pavisam tumšs.
— Jā, — viņš teica, — es aizvirzījos no mana stāsta, doktor, atgriezīsimies pie novērojumiem.
Par nelaimi, novērošanas objektu man netrūka.
Tad nāves sodi tika izpildīti ārkārtīgi bieži. Katru dienu giljotinēja trīsdesmit vai četrdesmit cilvēkus, un uz Revolūcijas laukuma plūda tādas asiņu straumes, ka apkārt ešafotam bija jāizrok trīs pēdas dziļš grāvis.
Grāvis bija pārklāts ar dēļiem.
Kāds dēlis sagriezās zem astoņu vai desmit gadus veca zēna kājām, tas iekrita riebīgajā grāvī un noslīka.
Viegli saprotams, ka es sargājos teikt Solānžai, ar ko es nodarbojos tai laikā, kad viņu neredzēju. Starp citu, jāatzīstas, ka sākumā es sajutu lielu riebumu pret šīm cilvēku paliekām un baidījos, ka nogalinātajiem ar saviem novērojumiem es sagādāju jaunas ciešanas. Beidzot es sev teicu, ka šiem novērojumiem esmu nodevies tikai sabiedrības labā, un ja dienās es varēšu paziņot par manu pārliecību likumdevējiem, es varbūt panākšu nāves soda atcelšanu.
Novērojumos gūtos panākumus es pierakstīju.
Pēc diviem mēnešiem es biju novērojis visu, ko varēju novērot par dzīvības pretošanos pie nogalinātajiem. Es nolēmu šos novērojumus vēl padziļināt ar galvanisma un elektrības palīdzību.
Manā rīcībā nodeva Klamāras kapsētu un visu nogalināto galvas.
Mazo kapliču, kas atradās kapsētas stūrī, pārvērta par manu laboratoriju. Jūs zināt, ka padzinuši karali no pils, viņi arī Dievu padzina no baznīcas.
Tur man bija elektrības mašīna un trīs vai četri instrumenti, kurus sauc par uzbudinātājiem.
Ap pulkstens pieciem ieradās drausmīgais bēru gājiens. Ratos juku jukām gulēja rumpji un maisā, tādā pat nekārtībā, galvas.
Es ņēmu uz labu laimi vienu vai divas galvas un tāpat vienu vai divus rumpjus. Pārējos sameta kopējā bedrē.
Otrā dienā galvas un rumpji, ar kuriem es biju izdarījis mēģinājumus, tika pievienoti tās dienas līķiem. Šajos mēģinājumos gandrīz vai vienmēr man palīdzēja brālis.
Pie visas šīs saskaršanās ar mirušajiem mana mīla uz Solānžu tomēr ar katru dienu pieņēmās. Nabaga bērns no savas puses mani mīlēja ar visu sirdi.
Ļoti bieži es domāju viņu ņemt par sievu, ļoti bieži mēs pārrunājām to laimi, ko dotu tāda savienošanās. Bet lai varētu kļūt par manu sievu, Solānžai bija jāsaka savs vārds, un viņas vārds, emigranta, aristokrāta, izsūtītā vārds nesa sev līdzi nāvi.
Tēvs viņai jau vairākkārt bija rakstījis, lai pasteidzina braukšanu, bet viņa atbildēja par mūsu mīlu. Viņa lūdza tēvu piekrist mūsu precībām, kam viņš arī piekrita. Tātad no šīs puses viss gāja labi.
Tostarp, drausmīgo prāvu laikā, mūs sevišķi dziļi apbēdināja viena prāva, kas bija drausmīgāka par visām citām.
Tā bija Marijas Antuanetes notiesāšana.
Iesākta ceturtajā oktobrī, šī prāva virzījās uz priekšu ļoti strauji: 14. oktobrī viņa nostājās revolucionārā tribunāla priekšā; 16. oktobrī pulkstens četros no rīta viņa tika notiesāta; tai pašā dienā pulkstens vienpadsmitos viņa uzkāpa uz ešafota.
No rīta es saņēmu no Solānžas vēstuli, kur viņa man rakstīja, ka tādu dienu negribot pavadīt mani neredzējusi.
Pulkstens divos es ierados mūsu mazajā dzīvoklītī Taranas ielā, kur atradu Solānžu mirkstot vienās asarās.
Šis nāves sods arī mani bija dziļi satriecis. Manā jaunībā karaliene bija bijusi tik laba pret mani, ka viņas labsirdīgais tēls bija dziļi iespiedies man sirdī.
O, šo dienu es atcerēšos mūžīgi! Bija trešdiena: Parīze bija vairāk nekā drūma, tā bija šausmīga.
Kas attiecas uz mani, tad es sajutu savādu izmisumu, mani bija pārņēmusi kaut kāda nelaimes priekšnojauta. Es pūlējos uzmudināt Solānžu, 14* kas raudāja, noslīgusi manās rokās, bet man pietrūka mierinošu vārdu, jo mana sirds tāpat bija pilna bažu.
Kā parasti, mēs nakti pavadījām kopā. Tā mums šķita drūmāka nekā diena. Es atceros — suns, kas bija ieslēgts dzīvoklī zem mums, gaudoja līdz pulkstens diviem rītā.
Otrā dienā mēs uzzinājām, ka, paņēmis atslēgu sev līdzi, saimnieks bija izgājis. Uz ielas viņu apcietināja un aizveda uz revolucionāro tribunālu. Pulkstens trijos notiesāja un pulkstens četros izpildīja nāves sodu.
Mums bija jāšķiras: mācības Solānžas klasē sākās deviņos no rīta. Skola atradās netālu no Botāniskā dārza. Es ilgu laiku baidījos laist viņu vienu. Un viņa nevarēja saņemties un atstāt mani. Bet neierasties divas dienas Solānžas stāvoklī, tas nozīmēja paļaut sevi bīstamai meklēšanai.
Es liku pasaukt karieti un pavadīju viņu līdz Fosēsenbernāra ielai. Tur es izkāpu, ļaudams turpināt ceļu viņai vienai. Visu ceļu mēs sēdējām apskāvušies, ne vārda neminēdami, rūgtās asaras, kuras mums plūda pat uz lūpām, jaukdamās ar skūpstu saldumu.
Es izkāpu no fiakra. Bet tai vietā, lai ietu projām, kā ienaglots es paliku stāvam uz vietas, lai ilgāk redzētu karieti, kas viņu aizveda. Pēc divdesmit soļiem kariete apstājās, Solānža pabāza galvu pa durtiņām, kā uzminējusi, ka es vēl atrodos turpat. Es steidzos pie viņas. Es iekāpu fiakrā un aiztaisīju logus. Vēlreiz es viņu skāvu savās rokas. Bet Sen- etjēnas tornī pulkstenis nosita deviņi. Es noslaucīju asaras, spiedu lūpas trīskārtīgā skūpstā, un, izlēcis no karietes, skriešus attālinājos.
Man likās, ka Solānža mani sauca, bet šīs asaras, šī vilcināšanās varēja tikt ievērota. Man bija fatāla drošsirdība neatskatīties.
Mājās atgriezos izmisis. Dienu es pavadīju, rakstīdams Solānžai. Vakarā es viņai aizsūtīju veselu sējumu.
Es gatavojos iemest vēstuli pastā, kad saņēmu viņas vēstuli.
Viņu bija ļoti bāruši, viņai bija uzdevuši daudz jautājumu un piedraudējuši nedot nākamo brīvdienu.
Viņas brīvdiena iekrita nākamajā svētdienā. Bet Solānža zvērēja, ka katrā ziņā, lai arī vajadzētu pārtraukt attiecības ar skolas priekšnieci, viņa mani tajā dienā redzēs.
Es arī to zvērēju. Man likās, ja es viņu neredzēšu septiņas dienas, kas notiktu, ja viņai nedotu tuvāko brīvdienu, es kļūšu traks.
Un jo vairāk vēl tāpēc, ka Solānža izteica kaut kādu nemieru. Vēstule, kuru viņa atrada, ieejot pansijā, un kura bija no tēva, viņai likās bija bijusi atvērta.
Es pavadīju nelāgu nakti un vēl sliktāku nākamo dienu. Es aizrakstīju, kā parasti, Solānžai, un, tā kā bija mēģinājumu diena, ap trijiem devos pie brāļa, lai ar viņu kopā ietu uz Klamāras kapsētu.
Brāli es neatradu mājā: es aizgāju viens.
Bija nejauks laiks. Kailā daba mirka aukstā, straumēm līdzīgā lietū, kurš lika nojaust tuvo ziemu. Pa ceļam es dzirdēju, kā sabiedriskie ziņneši aizsmakušā balsī izsauca šodienas notiesāto vārdus. To bija daudz. Tur bija vīrieši, sievietes un bērni. Asiņainā pļauja bija bagātīga, un tātad man nebija jābaidās, ka varētu pietrūkt objektu mēģinājumiem.
Diena nodzisa agri. Pulkstens četros es sasniedzu Klamāru: bija nakts.
Kapsētas izskats, kur redzēju svaigus kapus un kailos kokus, kuri vējā plīkšķēja kā skeleti, bija drūms un gandrīz vai riebīgs.
Kur zeme nebija izrakņāta, tur bija zāle, dadži un nātres. Izrakņātās zemes apjoms ar katru dienu kļuva plašāks.
Uzpampušu pauguru vidū ar plaši atvērtu muti žāvājās šodienas bedre un gaidīja laupījumu. Notiesāto skaita palielināšanās bija jau paredzēta, un tāpēc bedre bija lielāka nekā parasti.
Es tai neapzinīgi tuvojos. Dibens mirka ūdenī; nabaga kailie un aukstie līķi, kurus metīs tikpat aukstā ūdenī kā viņi!
Pienākot pie bedres, man paslīdēja kāja un es tik tikko neiekritu tajā; mati man saslējās. Es biju izmircis un drebēju, kad devos uz laboratoriju.
Tā bija, kā jau teicu, senā kapliča. Es meklēju ar acīm. Ko meklēju, es pats nezinu. Es meklēju ar acīm, vai ir palikušas uz sienām vai uz bijušā altāra kādas dievbijības zīmes. Sienas bija kailas, altāris noplēsts līdz pat sienām. Vietā, kur kādreiz atradās svētais tēls, — dzīvības simbols, tagad karājās galvaskauss ar noplūktiem matiem — nāves iznīcības simbols.
Es iededzināju sveci un noliku to uz galda, kas bija nokrauts ar dīvainiem rīkiem, kurus pats biju izgudrojis, un apsēdies sapņoju par nabaga karalieni, ko biju redzējis skaistu, laimīgu un mīlētu. Viņa, kuru vakar, visas tautas lāstu pavadītu, aizveda uz ešafotu un kura šodien gulēja nožēlojamā zārkā, viņa taču kādreiz bija gulējusi Tilerijas, Versaļas un Senklū zelta iztapsētās istabās.
Kamēr es iegrimu šajās drūmajās pārdomās, lietus pastiprinājās, vējš pūta smagiem grūdieniem, dobji vaidēdams koku zaros un zāles stiebros un likdams nodrebēt sirdij.
Šim troksnim drīz piejaucās sērīga pērkona dārdi. Tikai šis pērkons nedārdēja debesīs, bet lēkāja, tricinādams visu apkārtni, pa zemi.
Tie bija sarkano ratu dārdi, kuri brauca no Revolūcijas laukuma un iegriezās Klamārā.
Mazie kapličas vārti atvērās un divi cilvēki, no kuriem straumēm tecēja ūdens, ienāca iekšā, rokās nesdami maisu.
Viens bija Legross, kuru biju apciemojis cietumā, un otrs — kapracis.
— Lūk, Ledrī kungs, — teica bendes palīgs, — lūk, jums manta. Šovakar jums nemaz nav jāsteidzas. Mēs jums atstājam visu maisu. Rīt mēs to apraksim pa dienu. Pa nakti svaigā gaisā tā nesaaukstēsies.
Un, riebīgi iesmiedamies, nāves algotņi nolika maisu stūrī, netālu no altāra, no manis pa kreisi.
Tad viņi izgāja, piemirsdami aiztaisīt durvis, kuras sāka dauzīties pret stenderēm, Jaudamas ieplūst vēja grūdiem, kas šūpoja sveces liesmu, kura kļuva liela un plaka pie melnā degļa.
Es dzirdēju, kā viņi izjūdza zirgus, aiztaisīja kapsētu un aizgāja, atstādami ratus pilnus ar līķiem.
Man ļoti gribējās aiziet reizē ar viņiem, bet es nezinu, kas mani, pavisam drebošu, turēja palikt tepat. Katrā ziņā man nebija bail. Bet vēja šņākoņa, lietus cirtieni, koku vaidēšana, kas lauzās vējā, gaisa svilpieni, kas drebināja sveces liesmu, tas viss man iedvesa neskaidras bailes, kuras caur mitrajām matu saknītēm izplūda pa visu miesu.
Pēkšņi man likās, ka maiga un žēla balss, balss, kas cēlās no mazās kapličas stūra, izteica vārdu „Albert".
O! es notrīsēju. „AlbertL" Tikai viens cilvēks visā pasaulē mani tā sauca.
Ar apjukušām acīm es lēni apskatīju mazās kapličas torni, kuru, lai cik šaurs tas arī bija, mana svece nespēja apgaismot no visām pusēm, un apstājos pie noliktā maisa altāra stūrī, kura asinīm notrieptais audekls rādīja bēdīgo saturu.
Tai brīdi, kad manas acis apstājās pie maisa, ta pati balss, bet vājāka un žēlāka, atkārtoja to pašu vārdu:
„Albert!"
Šausmu sagrābts, es saslējos: šī balss likās nāca no maisa.
Es sevi aptaustīju, gribēdas pārliecināties, vai esmu nomodā vai arī guļu. Tad, sastindzis soļodams kā akmens tēls, rokas uz priekšu izstiepis, es devos pie maisa un iebāzu tajā roku.
Tad man likās, ka svētas lūpas piespiežas manai rokai.
Es biju tai baiļu pakāpē, kad baiļu pārmērība mūs dara drošsirdīgus. Es paņēmu galvu un, atgriezdamies atzveltnes krēslā, noliku to uz galda.
— O! — es izgrūdu drausmīgu kliedzienu. Galva, kuras lūpas vēl bija siltas un acis puspievērtas, bija Solānžas galva.
Man likās, ka es esmu traks.
Trīs reizes es iesaucos:
— Solānža! Solānža! Solānža!
Uz trešo saucienu acis ieplētās, paskatījās mani, nobirdināja divas asaras, un, izšaudamas miklu liesmu, it kā tā būtu dvēsele, kas aizlaidās, aizvērās, lai nekad vairs neatvērtos.
Dulls, vājprātīgs un satraukts es uzcēlos, es gribēju bēgt. Bet pieceldamies ar uzvalka stērbeli es aizķēru galdu. Galds apgāzās, aizraudams līdzi sveci un galvu. Galva aizripoja un galīgi apjukušu mani aizrāva līdzi. Tad, guļot zemē, man šķita, ka pa akmens platēm galva slīdēja man pretī: viņas lūpas pieskārās manām lūpām. Ledainas trīsas pārskrēja pār manu miesu, es ievaidējos un zaudēju samaņu.
Otrā rītā, pulkstens sešos, kaprači mani atrada tik pat aukstu kā akmens plātnes, uz kurām es gulēju.
Atklāta tēva vēstules dēļ, tajā pašā dienā Solānža tika apcietināta, tajā pašā dienā notiesāta un tajā pašā dienā nonāvēta.
Šī galva, kas ar mani runāja, acis, kas mani uzlūkoja, lūpas, kas skūpstīja manas lūpas, tās bija Solānžas lūpas, acis un galva.
— Jūs zināt, Lenuār, — turpināja Ledrī kungs, vērsdamies pie bruņinieka, — ka tai laikā es tik tikko nenomiru.