Iespaids, kādu atstāja Ledrī stāsts, bija šausmīgs. Neviens, pat ne doktors, nedomāja reaģēt pret šo iespaidu.
Bruņinieks Lenuārs uz Ledrī kunga jautājumu atbildēja vienkārši ar galvas mājienu. Bālā dāma, kas uz vienu brīdi bija pacēlusies no dīvāna, atkrita atkal spilvenos. To, ka viņa vēl dzīvo, varēja just tikai no viņas nopūtām. Policijas komisārs, kas te neredzēja neko tādu, ko vajadzētu ieprotokolēt, neteica ne vārda. Kas attiecas uz mani, tad es centos cik iespējams smalkāk atcerēties visus notikuma sīkumus, lai tos atkal atrastu atmiņā, ja kādu dienu man ienāktu prātā tos atstāstīt. Bet, runājot par Aljetu un abatu Mūļu, jāteic, ka šis atgadījums bija pārāk lielā saskaņā ar viņu uzskatiem, lai viņi cīnītos pret to.
Tieši otrādi, abats Mūls pirmais pārtrauca klusumu, visumā izteikdams kopējās domas.
— Es tam pilnīgi ticu, ko jūs pastāstījāt, Ledrī kungs, — viņš teica. — Bet kā jūs izskaidrojat šo notikumu — kā mēdz teikt materiālistiskā valodā?
— Es to nemaz neizskaidroju, — atbildēja Ledrī kungs, — es stāstu, un tas ir viss.
— Jā, kā jūs to izskaidrojat? - jautāja doktors. — Jo galu galā, cik sīksti arī neturētos dzīvība, jūs tam nepiekritīsit, ka nocirstā galva pēc divām stundām var runāt, skatīties un darboties?
— Ja es to būtu sev izskaidrojis, mīļais doktor, — teica Ledrī kungs, — es pēc šā notikuma nemaz nebūtu tik bīstami saslimis.
— Bet, doktor, — teica bruņinieks Lenuārs, — kā to izskaidrosit jūs? Jo jūs taču nedomājat, ka Ledrī kungs to būtu vienkārši izgudrojis mūsu iepriecināšanai. Viņa slimība taču ir materiāla lieta, vai ne?
— Nu, pie joda! Jauka lietiņa! Halucinācijas stāvoklī Ledrī kungam likās, ka viņš dzird un ka viņš redz. Viņam liekas, it kā viņš noteikti būtu dzirdējis un redzējis. Orgāni, kas nogādā sajūtu sensoriumā, tas ir, smadzenes varēja būt traucētas, tādā gadījumā tās aptumšojas, un aptumšo- dāmās, piegādā nepatiesas sajūtas: iedomājas dzirdēt — un dzird; iedomājās redzēt — un redz.
Aukstums, lietus un tumsa bija traucējuši Ledrī kunga orgānu pareizo darbību, un tas ir viss. Tāpat trakais redz un dzird, ko viņš iedomājas redzam un dzirdam. Halucinācijas ir acumirkļa vājprāts. Kad tas ir zudis, atmiņa atkal darbojas. Lūk, viss!
— Bet ja tā nepazūd? — jautāja abats Mūls.
— Nu, tad slimība pārvēršas nedziedināmā slimībā, un tā mirst!..
— Vai jūs kādreiz esat ārstējis tādas slimības?
— Nē, bet es pazinu dažus mediķus, kas tās ārstēja, un starp citu, angļu doktoru, kas ceļojumā pa Franciju pavadīja Valteru Skotu.
— Ko jums stāstīja?..
— Kaut ko līdzīgu tam, ko mums izstāstīja mūsu saimnieks, varbūt vēl kaut ko ārkārtīgāku.
— Ko jūs tāpat izskaidrojat materiālistiski? — jautāja abats Mūls.
— Dabiski.
— Vai to notikumu, ko jums pastāstīja angļu doktors, jūs mums varētu atstāstīt?
— Bez šaubām!
— Ak, pastāstiet, doktor, pastāstiet!
— Vai to vajag?
— Bet katrā ziņā! — visi klātesošie iesaucās.
— Labi. Ārsts, kas pavadīja Valteru Skotu ceļojumā pa Franciju, bija doktors Simsons. Viņš bija viens no ievērojamākiem Edinburgas mācību spēkiem, tātad labi pazīstams ar ievērojamākajām pilsētas personām.
§o paziņu vidū bija arī krimināllietu tribunāla tiesnesis, kura vārdu viņš man neminēja. Šis vārds bija vienīgais noslēpums, ko viņš atrada par vajadzīgu neizpaust visā šajā notikumā.
Šis tiesnesis, ko viņš kā ārsts apmeklēja, bez kāda redzama veselības traucējuma pēkšņi sāka novājēt: viņu bija sagrābusi tumša melanholija. Viņa ģimene vairākas reizes izjautāja doktoru, un doktors izjautāja draugu, neuzzinādams no viņa neko citu kā tikai nenoteiktas bažas, kas pierādīja, ka tur slēpās kāds noslēpums, ko slimnieks negribēja izpaust.
Beidzot, kādudien doktors uzstājās tik noteiki, lai viņa draugs atzīstas, ka viņš ir slims, līdz draugs, sērīgi smaidīdams, saņēma viņa rokas un teica:
— Nu, jā! Es esmu slims, un mana slimībā, mī)ais doktor, ir jo vairāk nedziedināma tāpēc, ka tā atrodas pilnīgi manās domās.
— Kā? Jūsu domās?
— Jā, es kļūstu vājprātīgs.
— Jūs kļūstat vājprātīgs! Un kā? Es jūs lūdzu! Jums ir skaidrs skatiens, balss mierīga (viņš paņēma roku), pulss kārtīgs.
— Un, lūk, mīļais doktor, kas vēl vairāk padara nopietnu manu stāvokli, ka es to redzu un saprotu.
— Bet galu galā kā izpaužas jūsu vājprāts?
— Aizveriet, doktor, durvis, lai mūs netraucē, un es jums pastāstīšu.
Doktors aizvēra durvis un atradās blakus draugam.
— Jūs atceraties, — viņam teica tiesnesis, — pēdējo kriminālprāvu, kurā es biju uzaicināts pasludināt spriedumu?
— Jā, par kādu Skotijas bandītu, kuru jūs notiesājāt uz nāvi pakarot un kurš tika pakārts.
— Tieši to. Nu, lūk! Tai brīdī, kad es pasludināju spriedumu, no viņa acīm izšāvās kāda liesma, un, atklāti draudēdams, viņš man parādīja dūri. Es tam nepiegriezu nekādu vērību… Līdzīgus draudus ļoti bieži nākas redzēt no notiesātajiem. Bet soda izpildīšanas dienā pie manis ieradās bende un, pazemīgi lūgdams piedošanu par apciemojumu, paziņoja, ka viņš uzskatot par pienākumu mani brīdināt, proti, bandīts esot miris, izteikdams sava veida lāstus par mani un vēl pieteikdams, ka rīt sešos, stundā, kad bija jāizpilda nāves sods, es saņemšot no viņa ziņas.
Es gaidīju kādu pārsteigumu no viņa biedriem, kādu bruņotu atriebību, un, kad nosita seši, nolicis uz rakstāmgalda pistoļu pāri, ieslēdzos kabinetā.
Mana kamīna pulkstenis nosita seši. Visu dienu es biju nodarbināts, domādams, kas var notikt, bet noskanēja pēdējais veserīša sitiens, un es nedzirdēju neko citu kā tikai kaut kādu ņurdēšanu, kurai es nevarēju atrast iemeslu. Es pagriezos un ieraudzīju lielu melnu kaķi un liesmas spīdumu. Kā viņš varēja ienākt? To es nevarēju saprast: durvis un logi bija noslēgti. Tātad jādomā, ka viņš tika ieslēgts istabā dienas laikā.
Es nebiju ēdis, tāpēc pazvanīju, un nāca mans sulainis, bet viņš nevarēja nokļūt pie manis, jo es biju ieslēdzies no iekšpuses. Es piegāju pie durvīm un tās atslēdzu. Tad es viņam stāstīju par melnu kaķi un liesmas spīdumu, bet mēs meklējām velti, kaķis bija pazudis.
Es vairs par to nedomāju. Pagāja vakars, nakts, tad atnāca diena, tad tā pagāja. Un pulkstenis nosita seši. Tai pašā brīdī aiz muguras es izdzirdu troksni un ieraudzīju to pašu kaķi.
Šoreiz viņš notupās man klēpī.
Man nav nekādas antipātijas pret kaķiem, un tomēr šī familiaritāte atstāja uz mani nepatīkamu iespaidu. Bet knapi viņš bija nomests zemē, kā viņš atkal lēca man virsū. Es viņu atgrūdu, bet tik pat velti kā pirmajā reizē. Tad es piecēlos, pastaigājos pa istabu, kaķis man sekoja ik uz soļa. Zaudējis pacietību, es pazvanīju kā iepriekšējā vakarā. Ienāca sulainis. Bet kaķis aizbēga zem gultas, kur mēs to velti izmeklējāmies. Tiklīdz viņš nokļuva zem gultas, tā pazuda.
Vakarā es izgāju ārā. Es apciemoju divus vai trīs draugus, tad atgriezos mājā, kur es iegāju, pateicoties galvenai atslēgai.
Tā kā man nebija uguns, lēni kāpu pa kāpnēm, baidīdamies sadauzīties. Sasniedzis pēdējo kāpienu, es dzirdēju, kā sulainis sarunājās ar manas sievas istabmeitu.
Izdzirdis savu vārdu, kļuvu uzmanīgs un dzirdēju, kā sulainis izstāstīja •par manu šodienas un vakardienas piedzīvojumu. Galā viņš piebilda:
— Kungs kļūst vājprātīgs. Istabā bija tik daudz melno kaķu un liesmas spīdumu, cik to tagad ir manā rokā.
Šie daži vārdi mani satrauca: vai parādība bija patiesa, varbūt tikai acu māns? Ja parādība bija patiesa, tad man bija darīšana ar kaut ko pārdabisku; ja parādība bija tikai acu māns, ja es iedomājos redzam to, kas nemaz nav, kā to teica sulainis, tad tiešām es sāku kļūt vājprātīgs.
Jūs sapratīsit, mīļais draugs, ar kādu baiļu pilnu nepacietību es gaidīju pulkstens sešus. Nākamajā dienā, aizrunādams, ka kaut kas jānokārto, es paturēju sulaini savā istabā. Noskanēja seši, kamēr viņš bija man līdzās. Pie pēdējā sitiena es izdzirdu to pašu troksni un ieraudzīju kaķi.
Viņš bija apsēdies man blakus.
Kādu brīdi es nekā neteicu, cerēdams, ka sulainis pamanīs dzīvnieku un sāks runāt pirmais. Bet viņš gāja un nāca un, kā likās, nekā neredzēja.
Es izmantoju brīdi, kad viņam, lai izpildītu manu pavēli, bija katrā ziņā jāiet gandrīz vai virsū kaķim, un teicu:
— Nolieciet zvaniņu uz galda, Džon!
Viņš atradās gultas galvgalī, zvaniņš atradās uz kamīna. Lai pārietu no manas gultas galvgaļa līdz kamīnam, bija jāiet tieši virsū dzīvniekam.
Tā viņš arī gāja. Bet tai brīdī, kad viņš pacēla kāju, lai uzliktu to virsū kaķim, tas ielēca man klēpī.
Džons to neredzēja, vai vismaz izlikās neredzam.
Atzīstos, ka auksti sviedri man parādījās uz pieres, un vārdi — „Kungs kļūst vājprātīgs!" — šausmīgi atbalsojās manās domās.
— Džon, — es viņam teicu, — vai tu man uz ceļiem neko neredzi?
Džons mani uzlūkoja. Tad, it kā kaut ko apņemdamies, viņš teica:
— Jā, kungs, es redzu kaķi.
Es uzelpoju.
Es paņēmu kaķi un teicu:
— Tādā gadījumā, Džon, iznes to ārā, es lūdzu!
Viņš izstiepa rokas man pretī. Es tajās ieliku dzīvnieku. Tad pēc manas zīmes viņš izgāja.
Es mazliet nomierinājos. Vēl desmit minūtes es lūkojos sev apkārt kā izbailēs, bet, nepamanījis nevienu dzīvu radību, kas piederētu kādai dzīvnieku sugai, es nolēmu apskatīties, ko Džons izdarījis ar kaķi.
Tā es gāju no istabas ar nodomu viņam uzprasīt, kad, uzspēris kāju uz sliekšņa, izdzirdu skaļus smieklus manas sievas ģērbjamajā istabā. Uz pirkstgaliem es pienācu tuvāk un sadzirdēju Džona balsi.
— Mana mīļā, — viņš teica istabmeitai, — kungs nemaz nekļūst traks: viņš jau ir traks. Viņa trakums ir tas, ka viņš redz melnu kaķi un liesmas spīdumu. Šovakar viņš man prasīja, vai es neredzu melnu kaķi viņam klēpī.
— Un ko tu atbildēji? — jautāja istabmeita.
— Nudien, es atbildēju, ka to redzu! — teica Džons. — Nabaga cilvēks, es negribēju viņam runāt pretim. Nu, uzmini, ko viņš darīja?!
— Kā es to varu uzminēt?
— Nu, re'! Viņš paņēma iedomāto kaķi no klēpja, uzlika man uz rokām, un teica: „Nes projām! Nes projām!" Es drošsirdīgi aiznesu kaķi, un viņš bija apmierināts.
— Bet ja tu aiznesi kaķi, tad kaķis taču bija?
— Bet nē! Kaķis bija tikai viņa iedomās. Bet ko tas būtu līdzējis, ja es viņam būtu to teicis? Būtu iemesls mani atlaist. Bet nu nē, es te jūtos labi, un es te palieku. Viņš maksā divdesmit piecas mārciņas, lai es redzētu kaķi: es to redzu. Lai maksā trīsdesmit, un es redzēšu divus.
Man pietrūka drosmes klausīties tālāk. Es nopūtos un atgriezos savā istabā.
Istaba bija tukša…
Otrā dienā, sešos, kā parasti, mans biedrs atradās man blakus un pazuda tikai nākamajā dienā.
— Ko lai saka, draugs? — turpināja slimais, — visu mēnesi tā pati parādība atjaunojās katru dienu un es jau sāku aprast ar tās klātbūtni, tad, trīsdesmitajā dienā pēc nāvessoda izpildīšanas, pulkstenis nosita seši un kaķis vairs neparādījās.
Es iedomājos, ka no kaķa esmu ticis vaļā, un no prieka negulēju. Nākamās dienas rītā, ja tā var teikt, es centos it kā dzīt laiku uz priekšu. Es nevarēju sagaidīt liktenīgo stundu. No piektās stundas līdz sestajai es nenolaidu acis no pulksteņa. Es sekoju, kā rādītājs virzījās no minūtes uz minūti. Beidzot tas sasniedza skaitli XII. Kļuva dzirdamas pulksteņa trīsas. Beidzot veseris nosita pirmo, otro, trešo, ceturto, piekto, beigās — sesto sitienu!..
Pēc sestā sitiena durvis atvērās, un es redzēju ienākam durvju sargu, ģērbušos tā, kā mēdz ģērbties Skotijas lordleitnanta sulaiņi.
Mana pirmā doma bija, ka lordleitnants man atsūtījis kādu ziņu, un pastiepu roku nepazīstamajam.
Bet viņš, kā uzrādījās, nepiegrieza nekādu vērību manai kustībai, jo novietojās man aiz krēsla.
Man nemaz nevajadzēja pagriezties, lai viņu ieraudzītu: es atrados tieši pretim spogulim. Un tajā es viņu redzēju.
Es piecēlos un staigāju. Viņš man sekoja ik uz soļa.
Es atgriezos pie galda un pazvanīju.
Sulainis parādījās, bet viņš neredzēja durvju sargu, tāpat kā nebija redzējis kaķi.
Es viņu aizsūtīju projām un paliku viens ar šo savādo personu, ko es tagad aplūkoju pēc savas patikas.
Viņš bija ģērbies formastērpā, ar zobenu pie sāniem, izšūdinātā vestē, cepuri padusē un mati tam bija zem tīkliņa.
Pulkstens desmitos es apgūlos. Tad, lai pēc iespējas labāk pavadītu nakti, viņš apsēdās krēslā iepretī manai gultai.
Es pagriezu galvu pret sienu; bet tā kā nespēju aizmigt, divas vai trīs reizes es pagriezos atpakaļ un divas vai trīs reizes nakts lampiņas gaismā es viņu redzēju tai pašā krēslā.
Viņš tomēr negulēja.
Beidzot es ieraudzīju pirmos dienas gaismas starus, kas ieslīdēja manā istabā caur slēģu šķirbām. Es pēdējo reizi pagriezos pret šo vīru: viņš bija pazudis.
Līdz vakaram es no parādības biju atbrīvojies.
Vakarā pie augstākā garīdzniecības komisāra bija pieņemšana. It kā lai sagatvotu apģērbu svinībām, bez piecām minūtēm sešos es pasaucu sulaini un pavēlēju aizbultēt durvis.
Viņš paklausīja.
Pie pēdējā sitiena sāku cieši lūkoties uz durvīm: tās atvērās un ienāca durvju sargs.
Es tūlīt steidzos pie durvīm: durvis bija ciet, bulta nemaz nebija pakustējusies. Es pagriezos: durvju sargs stāvēja aiz mana krēsla, bet Džons gāja un nāca, par viņu nelikdamies ne zinis.
Bija acīm redzams, ka viņš nemaz nemanīja cilvēku, tāpat kā viņš nebija redzējis dzīvnieku.
Es apģērbos.
Tad notika kaut kas dīvains: mans jaunais galda biedrs ar vislielāko uzmanību sāka palīdzēt Džonam, turklāt tā, lai Džons neievērotu, ka viņam kāds palīdz. Ja Džons turēja manu uzvalku pie apkakles, parādība to turēja pie stērbelēm. Ja Džons man pasniedza bikses, turēdams pie jostasvietas, parādība tās turēja aiz starām.
Es vēl nekad nebiju redzējis pakalpīgāku sulaini.
Pienāca aizbraukšanas stunda.
Tad, lai sekotu man, durvju sargs izgāja vispirms, izslīdēja pa istabas durvīm, nogāja lejup pa kāpnēm; turēdams cepuri padusē, viņš stāvēja aiz Džona, kas atvēra karietes durtiņas un, kad Džons tās aiztaisīja un ieņēma savu vietu uz pakaļējā soliņa, viņš uzkāpa uz kučiera sēdekļa, kurš novietojās pa labi, it kā dodams viņam vietu.
Pie augstākā garīdzniecības komisāra vārtiem kariete apstājās. Džons atvēra durtiņas, bet parādība jau atradās savā postenī aiz viņa. Tiklīdz es noliku kāju uz zemes, parādība metās man pa priekšu, iedama garām sulaiņiem, kas aizšķērsoja ieejas durvis, un lūkojās atpakaļ, vai es sekoju.
Mani sagrāba vēlēšanās uzprasīt kučierim to pašu, ko biju jautājis Džonam.
— Patrik, — es viņam jautāju, — kas tas bija par cilvēku, kas sēdēja tev blakus?
— Kas par cilvēku, jūsu augstība? — jautāja kučieris.
— Cilvēks, kas atradās jums blakus uz sēdekļa.
Patriks platām, izbrīnās pilnām acīm lūkojās apkārt.
— Labi, — es teicu, — esmu maldījies.
Un es iegāju iekšā.
Durvju sargs bija apstājies uz kāpnēm un gaidīja. Tiklīdz viņš ieraudzīja, ka es kustos, viņš darīja to pašu, un iegāja iekšā man pa priekšu, it kā gribēdams mani pieteikt pieņemamajā zālē. Kad es biju iegājis, viņš ieņēma vietu pieņemamajā istabā, kā jau viņam pieklājās.
Kā Džonam un Patrikam, arī visiem pārējiem parādība bija neredzama.
Tad manas bažas pārvērtās bailēs un es sapratu, ka tiešām es kļūstu vājprātīgs.
Tikai, sākot ar šo vakaru, visi sāka ievērot pārmaiņas, kas notika ar mani. Ikviens man prasīja, kādas raizes mani nomācot.
Manu parādību es atradu uzgaidāmajās telpās.
Tāpat kā piebraucot, arī tagad tā skrēja man pa priekšu, uzkāpa uz sēdekļa, kopā ar mani atgriezās mājās, iegāja man līdzi istabā un atsēdās atzveltnes krēslā, kur tā bija sēdējusi iepriekšējā naktī.
Tad es gribēju pārliecināties, vai šī parādība bija kāda reāla un taustāma lieta, vai arī nē. Ar pārcilvēcīgu piespiešanos es gāju un atmuguriski apsēdos krēslā.
Es nekā nesajutu, bet manā priekšā spogulī es to redzēju stāvam man aiz muguras.
Tāpat kā iepriekšējā vakarā, es apgūlos, bet tikai pulkstens vienos naktī. Tiklīdz biju gultā, parādība apsēdās krēslā.
Otrā dienā tā pazuda.
Tā tas turpinājās veselu mēnesi.
Mēneša beidzamajā dienā parādība atmeta savas paražas un vairs neparādījās.
Šoreiz es neticēju, kā pirmo reizi, ka tā ir pilnīgi izgaisusi, bet gaidīju kādu drausmīgu pārvērtību, un, tai vietā, lai priecātos vai baudītu vientulību, es nākamo dienu gaidīju ar šausmām.
Nākamajā dienā, noskanot pēdējam sitienam pulkstens sešos, es izdzirdu vieglu čaukstoņu gultas aizkaros. Starp aizkariem un sienu es ieraudzīju skeletu.
Šoreiz, draugs, jūs saprotat, tas bija, ja tā var izteikties, mirušā dzīvais attēls.
Skelets tur stāvēja nekustīgi, uzlūkodams mani iekritušām acīm.
Es piecēlos un dažas reizes pastaigāju pa istabu uz priekšu un atpakaļ. Skeleta galva sekoja visām manām kustībām. Skelets nenolaida acis no manis nevienu mirkli, lai gan ķermenis nekustējās.
Šai naktī man nebija drosmes apgulties. Es snaudu, vai drīzāk gan aizvērtām acīm paliku sēžot krēslā, kur parasti arī uzturējās tā parādība, kuru tagad sāku es nožēlot.
Dienā skelets pazuda.
Es pavēlēju Džonam pārvietot gultu un cieši aizvilkt priekškarus.
Noskanot sestajam sitienam, izdzirdu to pašu čaboņu, un redzēju sakustamies aizkarus. Tad pamanīju kaulaino roku pirkstgalus, kuri pastūma tos. Un atbīdīto aizkaru starpā skelets ieņēma to pašu vietu kā vakar.
Šoreiz es tomēr uzdrošinājos apgulties.
Galva, kas tāpat kā vakar bija sekojusi visām manām kustībā, paliecās pret mani, bet acis nevienu mirkli nebija novērstas un it kā sastinga virs manis.
Jūs varat iedomāties, kādu nakti es pavadīju. Nu, lūk, mīļais doktor, tā es esmu pavadījis divdesmit naktis. Tagad jūs zināt, kas man kaiš. Vai jūs uzņematies mani izārstēt?
— Es vismaz mēģināšu, — atbildēja doktors.
— Kā?
— Esmu pārliecināts, ka spoks, ko jūs redzat, pastāv tikai jūs iedomās.
— Kāda tam nozīme, vai tas pastāv tikai iedomās vai ne, ja es to redzu?
— Jūs gribat, lai arī es to redzētu?
— Neko vairāk es neprasu.
— Kad?
— Cik iespējams drīzāk. Rīt.
— Labi, rīt… Bet līdz tam laikam esat drošs! Slimais drūmi pasmaidīja.
Nākamajā dienā, septiņos no rīta, doktors iegāja sava drauga istabā.
— Nu! — viņš jautāja. — Kur ir skelets?
— Tas pazuda, — vājā balsī atbildēja otrs.
— Labi, mēs nokārtosim, ka šovakar tas vairs neparādīsies.
— Dariet tā!
— Jūs sakāt, ka viņš parādās, kad pulkstenis nosit seši?
— Vienmēr!
— Apstādināsim svārstekli. Un viņš to izdarīja.
— Ko jūs gribat darīt?
— Es gribu, lai nezinātu, cik ir pulkstenis.
— Labi.
— Tagad slēģus mēs paturēsim noslēgtus, un logiem aizvilksim priekšā aizkarus.
— Kāpēc tā?
— Vienmēr ar to pašu nolūku, lai jūs nezinātu, cik ir pulkstenis.
— Dariet tā!
Slēģi bija aiztaisīti, aizkari aizvilkti, un iededza sveces.
— Džon, sagatavojiet brokastis un pusdienas, jo mēs negribam, lai mums tās pasniedz noteiktās stundās, bet gan dodiet tad, kad es pasaukšu.
— Vai jūs saprotat, Džon? — teica slimais.
— Jā, kungs.
— Tad padodiet mums kārtis un domino un atstājiet mūs vienus. Prasītās lietas atnesis, Džons mūs atstāja.
Doktors sāka izklaidēt slimnieku, cik labi vien varēdams: drīz runādams, drīz spēlēdams. Bet viņš bija izsalcis un pazvanīja, lai pasauktu sulaini.
Džons, kas zināja, ar kādu nolūku tika zvanīts, atnesa brokastis. Pēc brokastīm spēli uzsāka atkal un to pārtrauca jauns doktora zvans. Džons ienesa pusdienas.
Abi ēda, iedzēra, baudīja kafiju un atkal uzsāka spēli. Diena, pavadīta divatā vien, likās ļoti gara. Doktors domās rēķināja, cik varēja būt pagājis, un domāja, ka liktenīgai stundai jau sen vajadzēja būt garām.
— Nu! — pieceldamies viņš teica, — uzvara!
— Kā uzvara? — jautāja slimais.
— Bez šaubām! Tagad pulkstenis ir vismaz astoņi vai deviņi, un skelets nav parādījies.
— Paskatieties jūsu kabatas pulkstenī, doktor, jo tas ir vienīgais, kas mūsu mājās iet, un, ja tā stunda būs garām, nu tad, tāpat kā jūs, es ticēšu uzvarai.
Doktors paskatījās pulkstenī, bet nekā neteica.
— Jūs esat maldījies, doktor, vai ne, — teica slimnieks, — ir tieši seši.
— Jā, un tad?
— Tad, lūk, skelets nāk iekšā.
Un slimnieks, dziļi nopūzdamies, atkrita spilvenā.
Doktors skatījās uz visām pusēm.
— Kur jūs to galu galā redzat? — viņš jautāja.
— Parastā vietā, ejā pie manas gultas, starp aizkariem.
Doktors piecēlās, atvilka gultu, iegāja ejā, un nostājās pie aizkariem tajā vietā, kur bija jāstāv skeletam.
— Un tagad, — viņš teica, — vai jūs to vēl vienmēr redzat?
— Viņa ķermeņa apakšu es vairs neredzu, jo jūs man to aizslēpāt, bet es redzu viņas galvaskausu.
— Kur?
— Augšpus jūsu labā pleca. Izskatās, it kā jums būtu divas galvas, viena dzīva, bet otra mirusi.
Doktors, kaut arī viņš neticēja, negribot nodrebēja.
Viņš pagriezās, bet nekā neredzēja.
— Mans draugs, — atgriezdamies pie slimnieka, viņš drūmi teica, — ja jums jāraksta kāds testaments, rakstiet!
Un viņš izgāja laukā.
Deviņas dienas vēlāk, iegājis sava kunga istabā, Džons atrada to mirušu.
Bija pagājuši tieši trīs mēneši, kopš bandītam bija izpildīts nāves sods.