TĒRAUDA RĪKLE
Tā es paliku viens. Man apkārt novembra tumsa ar Virpuļojošu sniegu, māja iegrima kupenās, dūmeņos sāka gaudot vējš. Visus sava mūža divdesmit četrus gadus biju nodzīvojis milzu pilsētā un domāju, ka putenis gaudo tikai romānos. Izrādījās, ka tas gaudo arī īstenībā. Vakari te bija neparasti gari, lampa ar zilo abažūru atspoguļojās melnajās loga rūtīs, un es, vērdamies spožajā plankumā pa kreisi no sevis, sapņoju. Sapņoju par apriņķa pilsētu — tā atradās četrdesmit verstu attālumā.
Man ļoti gribējās aizbēgt no savas atrašanās vietas uz turieni. Tur-bija elektrība, četri ārsti, ar tiem varētu apspriesties, vismaz nebūtu tik baismīgi. Taču aizbēgt nebija nekādas iespējas un lāgiem arī pats sapratu, ka tā ir mazdūšība. Jo tieši tāda darba dēļ biju mācījies Medicīnas fakultātē…
«… Bet ja nu atvedīs sievieti, kam nenormālas dzemdības? Vai, teiksim, slimnieku ar iesprūdušu bruku? Ko es iesākšu? Sakiet man, lūdzami! Pirms četrdesmit astoņām dienām es ar izcilību beidzu fakultāti, bet izcilība un bruka ir pavisam dažādas lietas. Reiz es redzēju, kā profesors operē iesprūdušu bruku. Viņš strādāja, un es sēdēju amfiteātrī. Tas ir viss …»
Domājot par bruku, man dažu labu reizi pār muguru noritēja saltas sviedru lāses. Katru vakaru, sadzēries tēju, sēdēju vienā un tai pašā pozā: pa kreisi no manis atradās visas rokasgrāmatas operatīvajā dzemdniecībā, pašā virsū mazais Doderleins. Pa labi desmit dažādi operatīvās ķirurģijas sējumi ar attēliem. Es smagi pūtu, smēķēju, dzēru aukstu, melnu tēju …
Tā reiz aizmigu: skaidri atceros šo nakti — tas bija 29. novembris —, es pamodos no trokšņa pie durvīm. Pēc minūtēm piecām, raudams kājās bikses, es nenovērsu lūdzošu skatienu no dievišķajām operatīvās ķirurģijas grāmatām. Pagalmā saklausīju čirkstam slieces — mana dzirde bija kļuvusi ārkārtīgi asa. Atklājās, šķiet, kaut kas vēl ļaunāks par bruku un bērna šķērsguļu: pie manis uz Ni- koļskas slimnīcu pulksten vienpadsmitos vakarā bija atvesta meitenīte. Kopēja klusi teica:
— Meitenīte gaužām vārga, knapi dzīva … Lūdzami, dakter, nāciet uz slimnīcu …
Atceros, es šķērsoju pagalmu, gāju pretī petrolejas lukturim pie slimnīcas ārdurvīm un kā apmāts skatījos, kā tas mirkšķina.
Pieņemamā istaba jau bija apgaismota, un mani palīgi pilnā sastāvā gaidīja mani, paguvuši apvilkt uzsvārčus. Tie bija feldšeris Deinjans Lukičs, vēl jauns, bet ļoti spējīgs cilvēks, un divas pieredzējušas vecmātes — Anna Nikolajevna un Pelageja Ivanovna. Toties es biju tikai divdesmit četrus gadus vecs ārsts, pirms diviem mēnešiem beidzis augstskolu un norīkots vadīt Nikoļskas slimnīcu.
Feldšeris svinīgi atvēra durvis, un parādījās māte. Velteņos slīdēdama, viņa iebrāzās^kā vējš, un sniegs uz viņas lakata vēl nebija izkusis. Rokās viņa turēja vīstokli, un tas ritmiski šņākuļoja un svelpa. Mātes seja bija izmisumā pārvērsta, viņa klusi raudāja. Kad sieviete nometa kažoku un lakatu un attina vīstokli, ieraudzīju gadus trīs vecu meitenīti. Paskatījos bērnā un uz brīdi aizmirsu operatīvo ķirurģiju, vientulību, savu nederīgo universitātes bagāžu, aizmirsu itin visu, meitenītes skaistuma pārsteigts. Ar ko lai to salīdzina? Tādus bērnus mēdz zīmēt vienīgi uz konfekšu kārbām — mati gandrīz nobriedušu rudzu krāsā un savijušies lielās, dabiskās cirtās. Acis zilas, neparasti lielas, vaigi kā lellei. Tādus zīmē eņģeļus. Tikai meitenītes acu dzīli aizēnoja dīvaina duļķe, un es sapratu, ka tās ir bailes, — viņai trūka elpas.
«Pēc stundas bērns nomirs,» ciešā pārliecībā nodomāju, un sirds man sāpīgi sažņaudzās ..;
Pie katra elpas vilciena bērna kaklā iegūlās bedrītes, dzīslas pietūka, bet sejā mainījās iesārta un viegli violeta krāsa, šīs nokrāsas es tūliņ izpratu un novērtēju. Man uzreiz kļuva skaidrs, kas tām par cēloni, un savu pirmo diagnozi noteicu pilnīgi pareizi un, galvenais, reizē ar abām vecmātēm, bet tām taču bija pieredze: «Meitenītei ir rīkles gala difterija, rīkle jau aizvilkta plēvēm, un drīz tajā vairs nebūs ne spraugas …»
— Cik dienu jau bērns ir slims? — noprasīju, manam personālam saspringti klusējot.
— Piekto dienu,. piekto, — māte atteica un sausām acīm cieši paraudzījās manī.
— Rīkles gala difterija, — caur zobiem izmetu feldšerim, bet mātei sacīju: — Kur tu agrāk biji? Kur tu biji?
Un šai brīdī man aiz muguras atskanēja raudulīga balss:
— Piekto, tētiņ, piekto!
Atskatījos un ieraudzīju rāmi stāvam lakatā ietinušos večiņu ar apaļu seju. «Būtu labi, ja tādu vecomāšu pasaulē nemaz nebūtu,» smeldzīgā briesmu priekšnojautā nodomāju un teicu:
— Tu, vecomāt, nejaucies vidū un netraucē! — Bet mātei noprasīju vēlreiz: — Kur tu biji agrāk? Piecas dienas! Vai tev prāts?
Piepeši sieviete ar neapzinātu kustību pasniedza meitenīti vecmāmuļai un nokrita manā priekšā ceļos.
— Dod bērnam kādas piles, — māte teica un sita pieri pret grīdu, — ja viņa nomirs, pakāršos!
— Tūliņ celies augšā, — es atbildēju, — citādi ar tevi nemaz nerunāšu.
Māte ātri piecēlās, nošvīkstinādama platos brunčus, paņēma bērnu no vecmāmuļas rokām un sāka šūpot. Vecā, pret stenderi pagriezusies, ņēmās lūgt dievu, bet meitenīte joprojām vilka elpu, šņākuļodama kā čūska. Feldšeris ierunājās:
— Tā viņi visi dara. Ļauti-ņi. — Un ūsas viņam sašķiebās greizi.
— Ko, vai tad viņa mirs? — māte noprasīja, manī skatīdamās — tā man likās — ar negantu niknumu.
— Viņa mirs, — es paklusi un cieti atteicu.
Vecmāmuļa tūliņ uzrāva brunču stērbeli un sāka ar
to slaucīt acis. Turpretī māte man pārvērstā balsī uzbrēca:
— Dod jel, palīdzi viņai! Dod pilienus!
Skaidri redzēju, kas mani sagaida, un paliku nelokāms.
— Kādus pilienus viņai dot? Pasaki! Bērns smok nost, rīkle jau aizvilkta ciet. Piecas dienas tu meitēnam ļāvi mocīties piecpadsmit verstu attālumā no manis. Ko tu tagad gribi?
— Tev, tētiņ, labāk zināms, — man pie kreisā pleca gaudulīgā balsī iečinkstējās vecā, un es uzreiz jutu pret viņu naidu.
— Ciet klusu! — uzsaucu. Un, pagriezies pret feldšeri, pavēlēju bērnu paņemt. Māte pasniedza vecmātei meitenīti, kura sāka ķepuroties un acīmredzot gribēja brēkt, bet balss vairs nespēja izlauzties. Māte metās mazo sargāt, bet mēs viņu atbīdījām nost, un man spožlampas gaismā izdevās ieskatīties bērna kaklā. Agrāk nekad nebiju difteriju redzējis, tikai vieglus gadījumus, kas drīz vien aizmirsās. Kaklā burzguļoja balti lēveri. Bērns piepeši izelpoja un iespļāva man sejā, bet es, domu pārņemts, pat nesatrūkos savu acu dēļ.
— Redzi, — es ierunājos, pats apbrīnodams savu mieru, — tā nu tas ir. Par vēlu. Bērns mirst. Un nekas cits nevar līdzēt, vienīgi operācija.
Mani sagrāba šausmas, ka esmu to pateicis, taču neteikt nevarēju. «Bet ja nu viņas piekritīs?» man iešāvās prātā.
— Ko tas nozīmē? — māte jautāja.
— Rīkle zemāk jāpārgriež un jāieliek sudraba caurulīte, lai bērns varētu elpot, tad varbūt varēsim viņu glābt, — es paskaidroju.
Māte manī paskatījās kā jukušā un aizlika bērnam priekšā rokas, sargādama to no manis, bet vecā atkal sāka murmināt:
— Vai prāts! Neļauj griezt! Vai prāts! Pašu rīkli?!
— Ej nost, vecā! — es viņai naidīgi teicu. — Iešļir- ciniet kamparu! — pavēlēju feldšerim.
Ieraudzījusi šļirci, māte negribēja meitenīti dot, taču mēs viņai ieskaidrojām, ka tas nav nekas briesmīgs.
— Varbūt tas viņai līdzēs? — māte iejautājās.
— Tas nekā nelīdzēs.
Tad māte sāka skaļi raudāt.
— Rimsties, — es noteicu. Izņēmu pulksteni un piebildu: — Piecas minūtes ļauju apdomāt. Ja nebūsiet ar mieru, tad pēc piecām minūtēm pats to vairs neuzņemšos darīt.
— Neļaušu! — māte asi atcirta.
— Mēs neļausim vis! — vecā piebalsoja.
— Nu, kā gribat, — dobji atbildēju un nodomāju: «Tā, viss kārtībā! Man kļuva vieglāk. Es visu pateicu, piedāvājos; rau, cik pārsteigtas izskatās vecmātes. Sievietes atteicās, un es esmu glābts.» Un, tiklīdz biju tā nodomājis, manā vietā kāds cits svešādā balsī sacīja:
— Vai jums nemaz nav sajēgas? Kā jūs varat neatļaut? Jūs bērnu grūžat nāvē. Piekrītiet! Kā jums nav žēl?
— Nē! — māte atkal iekliedzās.