39752.fb2
TARASS BUĻBA
«Bet nu pagriezies, dēls! Vai, kāds tu jocīgs! Kas tie jums ir par mācītāju apakšsvārkiem? Un šitā visi staigā akadēmijā?» Šādiem vārdiem saņēma vecais Buļba savus divi dēlus, kas mācījās Kijevas bursā un bija atbraukuši mājās pie tēva.
Viņa dēli bija tikko nokāpuši no zirgiem. Tie bija divi braši jaunekļi, kas vēl raudzījās no pieres apakšas kā nesen izlaisti semināristi. Viņu spēcīgās, veselīgās sejas bija klātas pirmām matu pūkām, ko vēl nebija skāris bārdas nazis. Viņi bija ļoti apmulsuši par tādu tēva saņemšanu un stāvēja nekustīgi, nolaiduši acis uz zemi.
«Pagaidiet, pagaidiet! Ļaujiet man jūs labi apskatīt,» turpināja viņš, tos grozīdams, «un kas jums par gariem svit- kiem! Kas par svitkiem! Tādu svitku nemaz pasaulē nav redzēts. Nu, bet lai kāds no jums paskrien! es gribu redzēt, vai viņš nenoliksies gar zemi, sapinies apakšējā stērbelē.»
«Nesmejies, nesmejies, tēvs!» sacīja beidzot vecākais no viņiem.
«Skat vien, kāds lepns, bet kāpēc gan lai es nesmietos?»
«Nu tā; kaut arī tu man tēvs esi, bet, ja smiesies, tad, nudien, piekaušu!»
«Ak šitāds tu man dēls! kā! tēvu?» sacīja Buļba, atkāpies izbrīnā dažus soļus atpakaļ.
«Kaut vai tēvu. Par apvainošanu nešķirošu un nepiedošu nevienam.»
«Kā tad tu gribi ar mani kauties? varbūt ar dūrēm?»
«Pilnīgi vienalga ar ko.»
«Nu, nāc uz dūrēm!» saka Buļba, uzrotījis piedurknes, «gribu redzēt, kas par vīru tu esi dūrēs!»
Un tēvs ar dēlu apsveicināšanās vietā pēc ilgas prombūtes sāka viens otru apveltīt belzieniem gan pa sāniem, gan pa vidukli, gan krūtīm, brīžiem atkāpjoties un atskatoties, brīžiem par jaunu uzbrūkot.
«Paskatiet, labi ļautiņi: vecais muļķis kļuvis! pavisam prātu izkūkojis!» runāja viņu bālā, kalsnējā un labsirdīgā māte, kas stāvēja pie sliekšņa un nebija vēl paguvusi apkampt savus acuraugus. «Bērni atbraukuši mājās, vairāk nekā gadu neesmu viņus redzējusi, bet viņš sadomājis nezinko: ar dūrēm spēkoties!»
«Bet viņš braši sitas!» sacīja Buļba apstādamies. «Nudien, labi!» turpināja viņš, mazliet sakārtodamies, «tā, ka labāk nemaz nemēģināt. Būs krietns kazaks! Nu, sveiks, dēliņ, sabučosimies!» Un tēvs ar dēlu sāka skūpstīties, «Labi, dēliņ! Tā tu sit katru, kā mani dauzīji: nevienam nepalaidies! Un tomēr tev ir smieklīgs tērps: kas tā par saiti karājas? Un tu, Beibas, ko tu stāvi, rokas nolaidis?» runāja viņš, griezdamies pie jaunākā: «ko tad tu, suņa dēls, nesit mani?»
«Ko vēl neizdomās!» runāja māte, kas pa to laiku apkampa jaunāko. «Un nāk gan prātā, lai paša bērns tēvu sistu! Un it kā tam nu būtu īstais laiks: bērns jauns, no- braucies tādu ceļu, noguris…» (šis bērns bija pāri par divdesmit gadu un tieši asi garumā); «viņam tagad būtu jāatpūšas un kaut kas jāieēd, bet šis spiež viņu kauties!»
«E, tu jau tāds luteklītis, kā es redzu!» runāja Buļba. «Neklausies, dēliņ, mātē: viņa ir bāba, viņa nekā nezina. Kādu jums maigumu? Jūsu maigums — plašs klajums un labs zirgs: tas jūsu maigums! Un vai jūs redzat šo zobenu? Tas ir jūsu māte! Tas viss ir blēņas, ar ko piebāž jūsu galvas: ir akadēmijas, ir visas tās grāmatas, ābeces un filozofija — es uzspļauju uz visu to!» Te Buļba piemetināja tādu vārdu, kuru pat nelieto rakstos. «Bet labāk es jūs jau nākamo nedēļu nosūtīšu uz Aizkrāci. Lūk, kur gudrības, ka gudrības! Tur jums skola; tur tikai jūs pieņemsieties saprašanā.»
«Un pavisam tikai vienu nedēļu būs viņi mājās?» sacīja žēlabaini, ar asarām acīs, kalsnējā vecīte — māte: .-pat brīvāk padzīvot viņiem, nabagiem, neiznāks; neiznāks pat dzimto māju apskatīt, un man neiznāks diezgan noraudzīties viņos!»
«Gana, gana gaudot, vecene! Kazaks nav tādēļ, lai krāmētos ar sieviešiem. Tu jau nu noslēptu viņus abus sev zem brunčiem un tupētu tiem virsū kā uz vistu olām. Ej, ej, un liec mums drīzāk galdā visu, kas vien ir. Nav vajadzīgs uz- pūtņu, medeņu, magoņu maizīšu un citu kārumu, nes mums veselu aunu, dod kazu, medus dzērienus četrdesmitgadīgos! Un degvīna vairāk, degvīnu bez visādiem izgudrotiem niekiem, bez rozinēm un visādām zālītēm, bet tīru, putojošu degvīnu, kas dzirkstī un šņāc kā traks.»
Buļba vadīja savus dēlus istabā, no kurienes strauji izskrēja divi skaistas meičas — kalpones, zelta monistēs, kuras bija posušas istabas. Viņas, kā redzams, bija iztrūkušās no paniču atbraukšanas, kuri labprāt nevienam negrieza ceļu, vai arī vienkārši tā gribēja ievērot savu sievišķīgo paradumu, iesaukties un mesties prom, ieraugot vīrieti, un pēc tam no liela kauna ilgi aizsegt seju ar piedurkni. Istaba bija iekārtota tā laika gaumē, par kuru dzīvi norādījumi palikuši tikai dziesmās un tautas teikās, ko vairs Ukrainā nedzied bārdainie aklie sirmgalvji klusas banduras trinkšķināšanas pavadījumā, ļaužu pūļa apstāti, — tā karu un grūtā laika gaumē, kad Ukrainā sākās sadursmes un cīņas par uniju. Viss bija tīrs, krāsainiem māliem izziests. Pie sienām — zobeni, pātagas, putnu sieti, tīkli un šautenes, mākslīgi apdarināts pulvera rags, zirga zelta iemaukti un pinekļi ar sudraba plāksnītēm. Logi istabā bija mazi, apaļiem, nespodriem stikliem, kādus šodien sastop tikai vecās baznīcās, caur kuriem nevarēja citādi skatīties, kā paceļot aizbīdāmo stiklu. Ap logiem un durvīm bija sarkani ieloki. Kaktu plauktos stāvēja krūzes, pudeles un pudelītes no zaļa un zila stikla, gravēti sudraba kausi, dažāda izstrādājuma apzeltīti biķerīši: veneciešu, turku, čerkesu, kas bija iekļuvuši Buļbas istabā pa dažādiem ceļiem caur trešām un ceturtām rokām: viņos brašajos laikos tas bija visai parasti. Liepu soli visapkārt istabai; milzīgs galds zem svētbildēm goda kaktā; plata krāsns ar aizkrāsnīm, iedobumiem un izdobumiem, klāta krāsainiem, raibiem podiņiem, — viss tas bija ļoti pazīstams mūsu diviem jaunekļiem, kas nāca katru gadu mājās brīvdienās, — nāca tāpēc, ka viņiem nebija vēl zirgu un tāpēc, ka nebija parasts atļaut skolēniem jāt jāšus. Viņiem bija tikai gari čupri, aiz kuriem viņus varēja izplucināt katrs kazaks, kas nēsāja ieroci. Buļba tikai uz viņu beigu izlaidumu nosūtīja viņiem pretī no sava ganāmpulka jaunu ērzeļu pāri.
Buļba dēlu atbraukšanas gadījumā lika sasaukt visus sot- ņikus un visus pulka priekšniekus, kas vien bija mājās: un kad atnāca divi no viņiem un jesauls Dmitro Tovkačs, viņa vecs draugs, viņš tūlīt tiem stādīja priekšā dēlus, sacīdams: «Nu paskatiet, kas par puišiem! Sūtīšu viņus drīz uz Seču.» Viesi apsveica ir Buļbu, ir abus jaunekļus, un sacīja viņiem ka tie dara pareizi un ka nav labākas skolas jaunam cilvēkam kā Aizkrāces Seča.
«Nu tad, brāļi pani, sēdieties katrs, kur kurajam labāk, pie galda. Nu, dēliņi! vispapriekšu iedzersim sīvo!» tā runāja Buļba, «dievs svētī! Esiet sveiki, dēliņi: ir tu, Ostap, ir tu, Andrij! Lai nu dievs dod, ka jūs vienmēr karā būtu veikli! ka jūs pagānus sistu, un turkus sistu, un tatarus sistu; un ja arī poļi kaut ko uzsāktu pret mūsu ticību, sitiet tad arī poļus. Nu, pasniedz savu glāzīti; ko, vai nav labs sīvais? Bet kā ir latiniski sīvais? Ta ta, dēliņ, muļķi bija latiņi: viņi pat nezināja, ka pasaulē ir sīvais. Kā, lūk, to sauca, kas latiņu pantus rakstīja? Es grāmatā neesmu stiprs, un tāpēc arī nezinu: Horacijs vai?
«Redz, kāds tas tēvs!» nodomāja pie sevis vecākais dēls Ostaps; «visu vecais suns zina, un tad vēl izliekas.»
«Es domāju, archimandrits jums nedeva ne paostīt sīvā,» turpināja Tarass. «Un atzīstieties, dēliņi, vai stipri jūs pēra ar bērza un svaigiem ķirša žagariem pa muguru un pa visu ko, kas vien kazakam ir? Bet varbūt, tā kā jūs esat kļuvuši jau pārāk gudri, varbūt jūs pat ar ādas pletnēm pēra? Varbūt ne tikai sestdienās, bet tika arī trešdienās un ceturtdienās?»
«Nav ko pieminēt, tēvs, kas ir bijis,» atbildēja vienaldzīgi Ostaps, «kas bijis, tas pagājis!»
«Lai tagad palūko!» sacīja Andrijs, «lai tik tagad kāds pieduras. Lai tik tagad pagadās kaut kādi tatari, tad viņi zinās, kas par rīku ir kazaka zobens!»
«Labi, dēliņ! nudien, labi! Ja jau nu tad uz to iziet, tad arī es ar jums braucu! nudien, braucu. Kādu velnu man te gaidīt? Lai es kļūtu par griķu sējēju, māju kopēju, lai uzmanu aitas un cūkas un bābojos ar sievu? Lai tak viņa izput: es esmu kazaks, negribu! Kas par to, ka nav kara? Es braukšu ar jums uz Aizkrāci tāpat — izklaidēties. Nudien, braukšu!» Un vecais Buļba mazpamazām iekarsa, iekarsa, beidzot saniknojās pavisam, piecēlās no galda un, iecirties, piesita ar kāju. «Rītu braucam! Kādēļ atlikt? Kādu naidnieku mēs te iztupēsim? Kam mums šī būda? Ka"tn mums viss tas? Kam šie podi?» To sacījis, viņš sāka dauzīt un svaidīt podus un pudeles. Nabaga vecīte, kas bija jau pieradusi pie tādām sava vīra izdarībām, visā skumji noraudzījās, sēdēdama uz sola. Viņa nedrīkstēja nekā sacīt; bet, izdzirdusi viņai tik briesmīgo lēmumu, viņa nespēja novaldīt asaras; viņa uzlūkoja savus bērnus, ar kuriem viņai draudēja tik drīza šķiršanās, — un neviens nebūtu spējīgs aprakstīt visu viņas sāpju kluso spēku, kas, šķita, drebēja viņas acīs un drudžaini sakniebtajās lūpās. Buļba bija briesmīgi stūrgalvīgs. Tas bija viens no tiem raksturiem, kādi varēja rasties tikai grūtajā XV gadsimtā Eiropas pusnomadu stūri, kad visa pirmatnējā dienvidus Krievija, savu kņazu pamesta, bija izpostīta, līdz pamatiem nodedzināta mongoļu laupītāju nepārtrauktajos iebrukumos; kad, zaudējis māju un pajumti, cilvēks te kļuva varonīgs; kad krāsmatās, bargu kaimiņu un mūžīgu briesmu apdraudēts, viņš apmetās un pierada lūkoties tām tieši acīs, aizmirstot, vai pasaulē vispār ir kādas bailes; kad kaujas liesma apdvesa seno, mierīgo slavu garu un radās kazaki — plašs, vaļīgs krievu dabas vēriens, un kad visas upmalas, pārceltuves, krastu lēzenās un ērtās vietas bija sētin piesētas kazakiem, kuru lielo skaitu neviens nezināja, un viņu drosmīgie biedri varēja ar pilnām tiesībām atbildēt sultanam, kas bija vēlējies zināt to skaitu: «Kas viņu zina! pie mums viņi izkaisīti pa visu stepi: kur bairaks, tur kazaks» (kur mazs pauguriņš, tur jau arī kazaks). Tā bija tiešām neparasts, krievu spēku izpausme: to bija izšķīlušas no tautas krūtīm nedienu šķiltavas. Agrāko kņazu novadu, sīko pilsētiņu vietā, kuras bija pieblīvētas suņu puišiem un piķieriem, naidīgo, sīko kņazu vietā, kas tirgojās ar pilsētām, nodibinājās lielas sādžas, kureņi un apcietinājumi, kurus saistīja kopējas briesmas un naids pret nekristītiem laupītājiem. Visiem jau zināms no vēstures, kā viņu mūžīgā cīņa un nemierīgā dzīve izglābusi Eiropu no nemitīgiem uzbrukumiem, kas draudēja to sagraut. Poļu karaļi, kas mazo kņazu vietā kļuva par šo plašo zemju valdniekiem, izprata kazaku nozīmi un tādas kaujai un aizsardzībai veltītas dzīves labumus. Viņi tos pamudināja un atbalstīja šādu iekārtu. Padoti viņu attālai valdībai, hetmaņi, izvēlēti no pašu kazaku vidus, pārveidoja apcietinājumus un kureņus pulkos un kārtīgos apgabalos. Tas nebija ierindas karaspēks, tādu neviens nebūtu ieraudzījis; bet kara un vispārējās kustības gadījumā, astoņu dienu laikā, ne vēlāk, katrs ieradās uz zirga, visā savā apbruņojumā, saņemdams tikai vienu červoncu maksas no karaļa, un divi nedēļās sapulcējās tāds karaspēks, kādu nespētu salasīt nekādas rekrūšu iesaukšanas. Karagājiens beidzās, — karavīrs devās projām pļavās un tīrumos, uz Dņepras pārceltuvēm, zvejoja zivis, tirgojās, brūvēja alu, un bija brīvs kazaks. Tā laika sveštautieši brīnījās toreiz par viņa tiešām neparastajām spējām. Nebija amata, ko kazaks nebūtu pratis: izdedzināt degvīnu, pagatavot ratus, samalt pulveri, paveikt kalēja, atslēdznieka darbu, un visam tam piedevām sirot uz velna paraušanu, dzert un dzīrot, kā to spēj tikai vienīgi krievs, — viss tas viņam bija pa plecam. Bez reģistrētajiem kazakiem, kas uzskatīja par pienākumu ierasties kara laikā, varēja katrā laikā, lielas nepieciešamības gadījumā salasīt veselus pulkus brīvprātīgo: vajadzēja tikai jesauliem iziet cauri visu sādžu un miestiņu tirgiem un laukumiem un izsaukt pilnā balsī, uzkāpjot uz ratiem: «Ei, jūs, aldari, brūvētāji! gana jums alu brūvēt, un aizkrāsnēs vārtīties, un ar savām treknajām miesām mušas barot! Dodieties izpelnīties bruņinieku slavu un godu! Jūs, arāji, griķu sējēji, avju gani, sievu mīlētāji! gana jums arklam pakaļ staigāt, un notraipīt ar zemi savus dzeltenos zābakus, un lavīties sievām klāt, un postīt bruņinieku spēku! laiks iegūt kazaku slavu!» Un šie vārdi bija kā dzirkstis, kas krīt uz sausa koka. Arājs salauza arklu, brūveri un aldari pameta savus toverus un sadauzīja mucas, amatnieks un tirgotājs sūtīja pie velna ir amatu, ir bodi, sasita podus mājā — un visi, kas vien bija, sēdās zirgos. Ar vārdu sakot, krievu raksturs ieguva te varenu, plašu vērienu, spēcīgu izpausmi uz āru. Tarass bija viens no pirmatnējiem vecajiem pulkvežiem: viņš bija pilnīgi kā radīts kaujas trauksmei un izcēlās ar sava rakstura stūraino taisnīgumu. Toreiz krievu muižniecībā sāka parādīties Polijas ietekme. Daudzi jau bija pieņēmuši poļu paražas, kultivēja greznību, turēja lieliskus kalpotājus, medību vanagus, piķierus, pusdienas, galmus. Tarasam tas negāja pie sirds. Viņš mīlēja vienkāršo kazaku dzīvi un bija paguvis sanaidoties ar tiem saviem biedriem, kas bija sliecīgi Varšavas pusei, saukdams tos par poļu panu kalpiem. Mūžam nerimstīgs, viņš uzskatīja sevi par likumīgo pareizticības aizstāvi. Viņš patvaļīgi iegriezās ciemos, kur vien sūdzējās par rentnieku apspiešanu un par jaunu nodevu palielināšanu mājām. Viņš pats ar saviem kazakiem turēja pār viņiem tiesu un noteica sev par likumu, ka trijos gadījumos vienmēr ir nepieciešami ķerties pie zobena, proti: kad komisāri nebija kaut kādi parādījuši cieņu vecākajiem un stāvēja lo priekšā cepurēs; kad pulgoja pareizticību un negodāja senču paražas, un beidzot, kad naidnieki bija pagāni un turki, pret kuriem viņš katrā ziņā uzskatīja par atļautu pacelt ieroci par godu kristīgajai ticībai. Tagad viņš jau iepriekš priecājās domādams, kā viņš ieradīsies ar saviem diviem dēliem Sečā un sacīs: «Nu, palūkojieties, kādus brašus jaunekļus es jums atvedu!»; kā tos iepazīstinās ar visiem vecajiem, kaujās norūdītajiem kara biedriem; kā viņš noraudzīsies uz viņu pirmajiem panākumiem kaujas mākslā un dzīrošanā, ko arī uzskatīja par vienu no galvenajām bruņinieka cilde- nībām. Sākumā viņš tā kā gribēja nosūtīt viņus vienus pašus; bet, redzēdams viņus svaigus, noaugušus, miesīgi spēcīgus un skaistus, viņa karavīra gars aizdegās, un viņš tūlīt jau otrā dienā nolēma arī pats ar viņiem braukt, kaut gan uz to viņu mudināja vienīgi viņa stūrgalvīgā griba. Viņš jau rosījās un nodeva rīkojumus, izraudzīja zirgus un zirgu piederumus jaunajiem dēliem, apstaigāja zirgu staļļus un klētis, izlasīja kalpus, kam rītu jābrauc kopā ar viņiem. Jesaulam Tovkačam nodeva visas pilnvaras kopā ar stingru nosacījumu ierasties tūdaļ pat ar visu pulku, tiklīdz viņš pados no Sečas kādu ziņu. Kaut arī viņš bija iereibis un viņa galvā vēl kūpēja apīnis, viņš neaizmirsa nekā; viņš pat nodeva pavēli padzirdināt zirgus un iebērt tiem silēs lielākos un labākos kviešus, un atgriezās noguris no savām rūpēm.
«Nu, bērni, tagad jāguļ, un rītu darīsim to, ko dievs liks. Neklāj nu mums gultas! mums gultas nav vajadzīgas; mēs gulēsim pagalmā.»
Nakts tikko vēl bija pārņēmusi debesis; bet Buļba arvien gulās agri. Viņš izlaidās tepiķī, apsedzās ar aitādu kažoku, jo nakts gaiss bija diezgan dzestrs un Buļba mīlēja siltāk apsegties, kad viņš bija mājās. Viņš drīz sāka krākt, un viņam sekoja viss pagalms; viss, kas vien atradās tā dažādos kaktos, sāka krākt un dziedāt. Vispirmais aizmiga naktssargs, jo viņš bija visvairāk dzēris par godu jauno kungu atbraukšanai. Tikai nabaga māte negulēja. Viņa pieplaka savu dārgo dēlu galvgalim, kuri gulēja viens otram blakus. Viņa sukāja ar ķemmi viņu jaunās, nevērīgi sabužinātās sprogas un slacināja tās asarām. Viņa lūkojās tajos ar visu savu būti, ar visām savām jūtām, visa viņa pārvērtās vienīgi redzē, un viņa nevarēja un nevarēja tajos diezgan noskatīties. Viņa bija tos barojusi ar savu krūti; viņa bija tos izaudzinājusi, izlolojusi — un tikai vienu mirkli viņa redzēs tos savā prieķšā. «Dēli mani, dēli mani mīļie! Kas būs ar jums? kas gaida jūs?» runāja viņa, un asaras sastājās grumbās, kas bija pārveidojušas viņas kādreiz skaisto seju. Patiesi, viņa bija nožēlojama kā katra viņa pārdrošā gadsimta sieviete. Tikai mirkli viņa bija dzīvojusi mīlestībā, tikai pirmajā kaisles kvēlē, pirmajā jaunības kvēlē, un jau viņas bargais savaldzinātājs pameta viņu zobena dēļ, draugu dēļ, uzdzīves dēļ. Viņa redzēja vīru divi trīs dienas gadā, un pēc tam vairākus gadus viņai nebija par to nekādu ziņu. Un kad arī satikās ar viņu, kad viņi dzīvoja kopā, kas viņai bija par dzīvi? Viņa pacieta apvainojumus, pat sitienus; viņa saņēma glāstus, kas bija sniegti no žēlastības; viņa bija it kā kāds ērmots radījums šai bezsievu bruņinieku kopā, pār kuru vaļīgā Aizkrāce klāja pāri savu koloritu. Jaunība bez baudas pazibēja viņas priekšā, un viņas skaistie vaigi un krūtis noziedēja bez skūpstiem un apklājās priekšlaicīgām grumbām. Visa mīlestība, visas jūtas, viss, kas ir maigs un kaislīgs sievietē, — viss viņā pārvērtās vienās vienīgās mātes jūtās. Ar kvēli, ar kaisli, ar asarām viņa lidinājās kā stepes kaija pār saviem bērniem. Viņas dēlus, viņas mīļos dēlus ņem viņai nost, — ņem tādēļ, lai viņa nekad vairs tos neredzētu! Kas zina, varbūt jau pirmajā kaujā tatars nocirtīs viņiem galvas, un viņa nezinās, kur gul viņu pamestās miesas, kuras knābās plēsīgais ceļmalu putns; un par katru viņu asins pilienu tā būtu gatava atdot sevi visu. Raudot viņa lūkojās tiem acīs, kamēr visspēcīgais miegs sāka jau tās vērt ciet, un domāja: «Varbūt Buļba pamodies atliks aizbraukšanu uz pāris dieniņām; varbūt viņš tāpēc tik drīzi sadomāja braukt, ka bija daudz iedzēris.»
Mēness no debesu augstumiem jau sen apgaismoja visu pagalmu, pilnu gulētājiem, biezo vītolu puduru un augstās nezāles, kurās bija iegrimis žogs, kas apņēma pagalmu. Viņa arvien vēl sēdēja savu mīļo dēlu galvgalī, ne mirkli nenolaida no tiem acis un nedomāja par miegu. Jau zirgi, jaus- dami rītu, bija visi saguluši zālē un beiguši ēst; augšējās vītolu lapas bija sākušas čukstēt, un mazpamazām čukstošā straume plūda pa tām līdz pašai zemei. Viņa nosēdēja līdz gaismai, nebija nemaz nogurusi un iekšēji vēlējās, lai nakts turpinātos pēc iespējas ilgāk. No stepes atplūda skaļš kumeļa zviedziens; sarkanas svītras skaidri pazibēja debesis. Buļba pēkšņi pamodās un uztrūkās. Viņš ļoti labi atcerējās visu, ko bija pavēlējis vakar.
«Nu, puiši, diezgan gulēts! Ir laiks, ir laiks! Padzirdiniet zirgus! Bet kur tad vecā? (tā viņš parasti mēdza saukt savu sievu). Žiglāk, vecā, taisi mums ēst: mums priekšā garš ceļš!»
Nabaga vecenīte, zaudējusi pēdējo cerību, skumji vilkās uz istabu. Kamēr viņa ar asarām acīs gatavoja visu, kas nepieciešams brokastīm, Buļba izdalīja savas pavēles, ņēmās pa zirgu stalli un pats izraudzīja saviem bērniem labākās rotas. Bursaki acumirklī pārvērtās: agrāko nobristo zābaku vietā viņiem parādījās sarkani saf jana zābaki ar sudraba pakaviem, bikses, Melnās jūras platumā, ar tūkstoš krokām un ievilkumiem bija savilktas ar zelta auklu; auklai bija piestiprinātas garas siksniņas ar bārkstīm un citiem skanuļiem pīpei. Sārtas krāsas kazakinu, no vadmalas uguns spilgtumā, apjoza ar izrakstītu jostu; izrotātas turku pistoles bija aizbāztas aiz jostas: zobens žvadzēja pie sāniem. Viņu sejas, kas vēl bija maz iedegušas, šķita kļuvušas skaistākas un baltākas; jaunās, melnās ūsas tagad it kā spilgtāk pasvītroja viņu baltumu un veselīgo, spēcīgo jaunības nokrāsu; viņi bija skaisti zēni melnajās jērādas cepurēs ar zeltaino virsu. Nabaga māte! Kad viņa tos ieraudzīja, viņa pat vārda izteikt nespēja, un asaras sastinga viņas acīs.
«Nu, dēli, viss ir gatavs! nav ko vilcināties!» sacīja beidzot Buļba. «Tagad pēc kristītu ļaužu paraduma visiem pirms ceļā došanās jāapsēžas.»
Visi apsēdās, līdzi pat arī puiši, kas godbijīgi stāvēja pie durvīm.
«Tagad svētī, māte, savus bērnus!» sacīja Buļba; «lūdz dievu, lai viņi varonīgi karo, lai vienmēr aizstāv bruņinieku godu, lai vienmēr stāv par Kristus ticību, bet ja ne — lai tad labāk izput, lai ne smakas no viņiem nepaliek pasaulē! Ejiet, bērni, pie mātes: mātes lūgsna ir uz ūdens, ir uz zemes glābj!» Māte, nevarīga kā māte, apkampa viņus, izņēma divi nelielas svētbildes, aplika tās viņiem raudādama ap kaklu. «Lai sarga jūs … dievmāte … Neaizmirstiet, dēliņi,, savu māti… atsūtiet kaut jel mazu ziņu par sevi …» Tālāk viņa nespēja vairs parunāt.
«Nu, iesim, bērni!» sacīja Buļba. Pie lieveņa stāvēja apsegloti zirgi. Buļba uzlēca mugurā savam Velnam, kas tramīgi atlēca atpakaļ, sajutis uz sevis divdesmitpudīgu nastu, jo Tarass bija ārkārtīgi smags un resns. Kad māte ieraudzīja, ka arī viņas dēli jau uzsēdušies zirgos, viņa metās pie jaunākā, kura sejas vaibstos izpaudās it kā vairāk maiguma; viņa satvēra to aiz kāpšļa, viņa pielipa pie viņa segliem un ar izmisumu acīs neizlaida to no savām rokām. Divi braši kazaki saudzīgi paņēma viņu un aiznesa uz istabu. Bet, kad viņi bija izjājuši aiz vārtiem, ar meža kazas vieglumu, kas nav iedomājams viņas gados, viņa izskrēja aiz vārtiem, ar neiedomājamu spēku apturēja zirgu un apkampa vienu no dēliem ar tādu kā ārprātīgu, neatmanīgu dedzību. Viņu atkal aizveda.
Jaunie kazaki jāja apmulsuši un valdīja asaras, baidīdamies no tēva, kas savukārt arī bija mazliet apmulsis, kaut gan viņš centās to neizrādīt. Diena bija pelēka; spilgti mirdzēja zaļums; putni čivināja it kā bez saskaņas. Kādu gabalu nojājuši, viņi palūkojās atpakaļ: viņu māja bija it kā iegrimusi zemē, virs zemes bija redzami tikai viņu vienkāršās mājiņas divi dūmeņi un koku galotnes, pa kuru zariem viņi bija kāpelējuši kā vāveres; vēl viņu priekšā klājās tā pati pļava, kas viņiem lika atcerēties visu savas dzīves gājumu, no tiem gadiem, kad viņi bija vārtījušies tās rasainajā zālē, līdz gadiem, kad viņi bija tur gaidījuši melnskropstainu kazaku meiču, kas bailīgi to pārlidoja ar savām ņiprajām vingrajām kājām. Un nu vairs tikai kārts virs akas, ar augšā piesieto ratu riteni, vientuļi izslējās debesīs; jau līdzenums, kuru tie ir nojājuši, iztālēm izskatās pēc kalna un visu aizsedz — Ardievu, bērnība un spēles, un viss, itin viss!
Visi trīs jātnieki jāja klusēdami. Vecais Tarass domāja par pagātni: viņš redzēja savu jaunību, sava mūža gadus, savus aiztecējušos gadus, par kuriem arvien raud kazaks, vēlēdamies, kaut visa viņa dzīve būtu tikai jaunība. Viņš domāja par to, ko viņš sastaps Sečā no saviem agrākajiem kara biedriem. Viņš saskaitīja tos, kas jau bija apmiruši un kas vēl dzīvo. Asara lēni riesās viņa acu zīlē, un viņa nosirmojusī galva sēri noslīga lejup.
Viņa dēlus nodarbināja citas domas. Bet jāpastāsta vairāk par viņa dēliem. Ar divpadsmito gadu viņus nodeva Kijevas akadēmijā, jo visi tā laika cienījamie augstmaņi uzskatīja par nepieciešamu savus bērnus izglītot, kaut arī to darīja tikai tādēļ, lai vēlāk to visu pilnīgi aizmirstu. Viņi toreiz, tāpat kā visi, kas iestājās bursā, bija mežonīgi, uzauguši brīvībā, un tur tad nu viņi parasti kaut cik noslīpējās un ieguva kaut ko kopīgu, kas tos darīja līdzīgus vienu otram. Vecākais, Ostaps, uzsāka te savas gaitas ar to, ka jau pirmajā gadā — izbēga Viņu nosūtīja atpakaļ, briesmīgi nopēra un nosēdināja pie grāmatas. Četras reizes viņš ieraka savu ābeci zemē, un četras reizes pēc necilvēcīgās nopēršanas nopirka viņam jaunu. Bet nav šaubu, ka viņš būtu to atkārtojis arī piekto reizi, ja tēvs nebūtu devis viņam svinīgu solījumu noturēt viņu klostera kalpībā veselus divdesmit gadus un ja nebūtu pirms tam zvērējis, ka viņš ne mūžam neredzēs Aizkrāci, ja neizmācīsies akadēmijā visas gudrības. Interesanti, ka to runāja tas pats Tarass Buļba, kas lamāja visu skološanos un ieteica, kā mēs jau redzējām, bērniem nemaz ar to nenodarboties. No tā laika Ostaps ar neparastu cītību sāka sēdēt pie garlaicīgās grāmatas un drīz vien ierindojās starp labākajiem. Toreizējais mācību veids briesmīgi atšķīrās no dzīves veida: šie scholas- tiskie, gramatiskie, retoriskie un loģiskie izsmalcinājumi pilnīgi nepieskārās laikam, nekad netika izmantoti un neatkārtojās dzīvē. Tie, kas to bija mācījušies, nekur nevarēja izlietot savas zināšanas, pat ne tās, kas bija mazāk scholastiskas. Paši toreizējie zinātnieki bija lielāki neprašas nekā citi, jo bija pilnīgi atšķirti no prakses. Bez tam arī šī republikāniskā bur- sas iekārta, šis briesmīgais jauno, brašo, veselīgo ļaužu skaits, viss tas viņus ietekmēja rosīties pilnīgi ārpus viņu skolas nodarbības. Dažreiz sliktais uzturs, dažreiz biežie badošanās sodi, dažreiz daudzās nepieciešamības, kas izraisījās jaunā, veselīgā, spēcīgā jauneklī, viss tas apvienojoties radīja viņos to uzņēmību, kas vēlāk attīstījās Aizkrācē. Badīgā bursa rikšoja pa Kijevas ielām un spieda visus būt piesardzīgiem. Tirgotājas, kas sēdēja tirgū, arvien aizsedza rokām savus pīrāgus, bubļikus, ķirbju sēklas kā ērgļu mātes savus bērnus, ja vien ieraudzīja garāmejošu bursaku. Konsulam, kura pienākums bija uzmanīt viņam padotos biedrus, viņa paša biksēs bija tik šausmīgas kabatas, ka viņš tur varēja novietot visu izklaidīgās tirgotājas bodi. Šie bursaki veidoja kādu pilnīgi atsevišķu pasauli: augstākā sabiedrībā, kas sastāvēja no poļu un krievu muižniekiem, viņus neuzņēma. Pats vojevoda Ј.dams Ķīselis, neraugoties uz to, ka viņš akadēmijai bija labvēlīgs, neievadīja viņus sabiedrībā un pavēlēja turēt viņus stingrāk. īstenībā šis norādījums bija pilnīgi lieks, jo rektors un profesori - mūki nežēloja žagara un siksnu, un bieži lik- tori pēc viņu pavēlēm pēra savus konsulus tik nežēlīgi, ka tie vairākas nedēļas kasīja savas bikses. Daudziem no viņiem tas nebija pavisam nekas un šķita kā mazliet kas stiprāks par labu piparu degvīnu; citiem beidzot šīs nepārtrauktās pēršanas stipri apnika, un viņi bēga projām uz Aizkrāci, ja vien prata atrast ceļu un ja tos ceļā nenotvēra. Ostaps Buļba, neraugoties uz to, ka bija sācis ar lielu centību mācīties loģiku un pat dievvārdniecību, nekā nevarēja tikt vaļā no nepielūdzamiem žagariem. Dabiski, ka visam tam bija kaut kā jānocietina raksturs un jāpiešķir tam stingrība, kas arvien stipri izpaužas pie kazakiem. Ostapu vienmēr uzskatīja par vienu no labākajiem biedriem. Viņš reti vadīja citus pārdrošos pasākumos — iztukšot svešu augļu vai sakņu dārzu, bet toties viņš bija vienmēr viens no pirmajiem, kas soļoja zem uzņēmīga bursaka karoga un nekad, nekādā gadījumā nenodeva savus biedrus; nekādas siksnas un žagari nespēja viņu piespiest to izdarīt. Viņš bija ciets pret citām kaislībām, izņemot karu un dzīru uzdzīvi; vismaz viņš gandrīz nekad ne par ko citu nedomāja. Viņš bija taisnīgs pret līdzīgiem. Viņam piemita labestība tādā veidā, kādā tā varēja iemājot vienīgi tādā raksturā un tajā laikā. Sirds dziļumos viņu bija aizkustinājušas nabaga mātes asaras, un vienīgi tas viņu mulsināja un piespieda domīgi nokārt galvu.
Viņa jaunākajam brālim, Andrijam, piemita mazliet dzīvākas un it kā vairāk attīstītas jūtas. Viņš mācījās labprātāk un bez piespiešanās, ar kādu parasti mācās smagie un spēcīgie raksturi. Viņš bija attapīgāks izdomā nekā viņa brālis, viņš bieži izvirzījās par diezgan bīstamu pasākumu vadoni un dažreiz ar savu izdomu bagāto prātu prata izlavīties no soda, kamēr viņa brālis Ostaps, nemaz nebēdādams, nometa no sevis svitku un gulās uz grīdas, nemaz nedomādams lūgt apžēlošanas. Arī viņā verda slāpes pēc panākumiem, bet reizē ar to viņa dvēsele bija pieejama arī citām jūtām. Nepieciešamība pēc mīlestības uzliesmoja viņā strauji, tiklīdz viņš bija pārsniedzis astoņpadsmit gadu; arvien biežāk viņa kvēlajās domās sāka tēloties sieviete; viņš, klausoties filozofiskos disputos, ik brīdi redzēja to svaigu, melnacainu, maigu. Viņa priekšā nepārtraukti vizēja viņas mirdzošās, vingrās krūtis, maiga, skaista, pilnīgi kaila roka; pat viņas tērps, kas piekļāvās viņas jaunavīgajiem un reizē spēcīgajiem locekļiem, izdvesa viņa domās kaut kādu neizsakāmu saldkaislL Viņš rūpīgi slēpa no saviem biedriem šīs kaislīgās jaunekļa dvēseles kustības, jo tajos laikos bija kauns un bezgods domāt kazakam par sievieti un mīlestību, pirms tas vēl nebija izbaudījis kauju. Vispār pēdējos gados viņš retāk uzņēmās kāda bara vadību, bet biežāk klejoja kaut kur viens pats kādā vientulīgā Kijevas šķērsieliņā, kura slīka ķiršu dārzos, starp zemām mājiņām, kas kārdinādamas lūkojās uz ielu. Dažreiz viņš iegriezās arī aristokratu ielā, tagadējā vecajā Kijevā, kur dzīvoja mazkrievu un poļu muižnieki un kur mājas bija izbūvētas kaut cik glītāk. Reiz, kad viņš bija aizdomājies, viņam gandrīz uzbrauca virsū kaut kāda poļu pana kariete un uz bukas sēdošais kučieris, kam bija pārmērīgas ūsas, iecirta viņam diezgan kārtīgi ar pātagu. Jaunais bursaks aiz- svilās: neprātīgā drosmē satvēra viņš ar savu spēcīgo roku pakaļējo riteni un apturēja karieti. Bet kučieris, baidīdamies atmaksas, uzšāva zirgiem, tiq strauji sakustējās, — un An- drijs, kas par laimi bija paguvis atraut roku, nokrita zemē tieši ar seju dubļos. Gaužām skanīgi un harmoniski smiekli atskanēja virs viņa. Viņš pacēla acis un ieraudzīja stāvam pie loga skaistuli, kādu vēl nekad nebija redzējis savā mūžā: melnacainu un baltu kā sniegs, kas apmirdzēts rīta saules sārtumu. Viņa smējās no visas sirds, un smiekli piešķīra viņas žilbinošajam skaistumam mirdzošu spēku. Viņš apstulba. Viņš raudzījās tajā pilnīgi apmulsis, nevērīgi slaucīdams nost no savas sejas dubļus, ar kuriem vēl vairāk notašķījās. Kas gan varēja būt šī skaistule? Viņš gribēja to izzināt no kalpotājiem, kas veselā barā, bagāti tērpušies, stāvēja aiz vārtiem, apstājuši jaunu banduras spēlmani. Bet kalpotāji sāka smieties, ieraudzījuši viņa netīro seju, un nepagodināja viņu ar atbildi. Beidzot viņš dabūja zināt, ka tā ir uz laiku atbraukušā Kaunas vojevodas meita. Tūlīt pat nākamajā naktī ar pārdrošību, kāda piemīt vienīgi bursakiem, viņš ielīda caur žogu dārzā, uzkāpa kokā, kas sazaroja pār pašu mājas jumtu; no koka viņš pārkāpa uz jumtu un caur kamina dūmeni iekļuva tieši guļamā istabā pie skaistules, kas tobrīd sēdēja pie aizdegtas sveces un ņēma ārā no savām ausim dārgus auskarus. Skaistā poliete tā iztrūkās, ieraugot pēkšņi savā priekšā nepazīstamu cilvēku, ka nevarēja izrunāt neviena vārda; bet, kad viņa ievēroja, ka bursaks stāvēja, nolaidis acis un nedrīkstēdams aiz kautrības pakustināt roku, kad pazina viņā to pašu, kas bija pakritis viņas acu priekšā uz ielas, viņu atkal pāršalca smiekli. Bez tam Andri ja vaibstos nebija nekā briesmīga: viņš bija ļoti skaists no vaiga. Viņa no sirds smējās un ilgi uzjautrinājās ar viņu. Skaistule bija aušīga, kā jau poliete; bet viņas acis, brīnišķīgās, žilbinoši skaidrās acis metu skatienu, kas bija ilgs kā mūžība. Bursaks nespēja pakustināt rokas un jutās kā sasiets, kā maisā, kad vojevodas meita droši piegāja tam klāt, uzlika viņam galvā savu mirdzošo diadēmu, uzkāra uz lūpām auskarus un uzmeta viņam vieglu caurspīdīgu, zelta puķēm izšūtu krekliņu. Viņa greznoja to un darīja ar viņu tūkstoš dažādu muļķību tik bērnišķīgā brīvībā, kāda raksturo aušīgas polietes un kas iedzina nabaga bursaku vēl lielākā apmulsumā. Viņš bija kļuvis smieklīga figūra, kas vaļēju muti un nekustīgu skatienu lūkojās viņas žilbinošajās acīs. Klauvējiens, kas tobrīd atskanēja durvīs, viņu izbiedēja. Viņa lika tam paslēpties zem gultas, un, tikko traucējums bija izbeidzies, pasauca savu istabeni, sagūstītu tatarieti, un pavēlēja tai uzmanīgi izvadīt bursaku dārzā un no turienes palaist pār žogu. Bet šoreiz mūsu bursaks ne tik laimīgi pārkļuva pār žogu: pamodies naktssargs notvēra viņu stingri aiz kājām un saskrējušie kalpotāji ilgi dauzīja viņu vēl uz ielas, kamēr žiglās kājas viņu nepaglāba. Pēc visa tā staigāt gar māju bija ļoti bīstami, jo kalpotāju skaits vojevodam bija ļoti liels. Viņš sastapa to vēl vienu reizi katoļu baznīcā: viņa pamanīja to un ļoti patīkami uzsmaidīja kā senam paziņam. Viņš redzēja to vēlreiz pavirši; un pēc tam Kaunas vo- jevoda drīz aizbrauca, un skaistās melnacainās polietes vietā pa logiem lūkojās laukā kāda tukla seja. Lūk, par ko domāja Andrijs, nokāris galvu un nodūris acis sava zirga krēpēs.
Bet pa to laiku viņus visus jau sen bija uzņēmusi stepe savos zaļajos apkampienos, un augstā zāle, kas tiem bija visapkārt, noslēpa viņus, un tikai vienīgi melnās kazaku cepures zibēja starp tās stiebriem.
<'E, e, e! ko tad jūs puiši, tā apklusuši?» sacīja beidzot Buļba, pamodies no savām pārdomām, «it kā kādi melnsvārči! Nu, tūlīt visas domas pie nelabā! Ņemiet zobos pīpes un aizsmēķēsim, un piespiedīsim zirgiem ciešāk piešus un laidīsim tā, ka ne putns lai mūs nepanāk!»
Un kazaki, pieliekušies pie zirgiem, izzuda zālē. Vairs pat melnās cepures nevarēja saredzēt; tikai vienīgi pašķirtās zāles straume rādīja viņu straujā jājiena pēdas.
Saule jau sen lūkojās no skaidrajām debesīm un ar savu dzīvīgo, silto gaismu izlija pār stepi. Viss, kas bija nespožs un miegains, kazaku dvēselē mirklī pagaisa; viņu sirdis iespurdzās kā putni.
Stepe, jo tālāk, jo tā kļuva skaistāka. Toreiz visi dienvidi, viss tas plašums, kas aptver tagadējo Jaunkrieviju līdz pašai Melnajai jūrai, bija zaļš, pirmatnējs tuksnesis. Nekad vēl arkls nebija gājis pāri neizmērojamiem mežonīgo augu viļņiem: vienīgi tikai zirgi, kas tanīs slēpās kā mežā, izmīdīja tos. Nekā skaistāka dabā nevarēja būt; visa zemes virsa šķita zaļi zeltains okeāns, kurā lāsmoja dažādi ziedu miljoni. Starp smalkiem, gariem zāles stiebriem ņirbēja gaiši zili, tumši zili un violeti sunīši; dzeltenā irbulene tecēja augšup ar savu piramidalo galotni, baltais pļavu āboliņš ar lietussargiem līdzīgiem ziedu biķeriem klājās pa virsu; kviešu vārpa, dievs to zina, no kurienes atnesta, brieda šai biezoknī. Zem to smalkajām saknēm ložņāja irbes, izstiepušas savus kaklus. Gaiss bija pilns tūkstošiem dažādu putnu kliedzieniem. Gaisā nekustīgi karājās vanagi, izpletuši savus spārnus un nekustīgi pievērsuši savas acis zālei. Dievs zina, no kāda tāla ezera atbalsojās meža zosu sauciens, kuras laidās pamalē kā mākonis. No zāles, vienādiem spārnu vēdieniem pacēlās kaija un krāšņi ienira zilajos gaisa viļņos. Lūk, tur viņa pazuda augstumā un vairs tikai ņirb kā niecīgs, melns punkts; lūk, tur viņa apgriezās spārniem un nozibēja gar sauli… Velns parāvis, cik skaistas esat jūs, stepes!…
Mūsu ceļotāji apstājās tikai uz dažiem mirkļiem, lai ieturētu pusdienas, pie kam desmit kazaku vienība, kas jāja ar viņiem kopā, nokāpa no zirgiem, atraisīja koka traukus ar degvīnu un izdobtus ķirbjus, ko lietoja trauku vietā. Eda tikai maizi ar speķi vai kviešu karašas sausiņus, dzēra tika! pa vienai glāzītei, tikai stiprināšanās dēļ, jo Tarass Buļba nekad nepieļāva piedzerties ceļā, un turpināja ceļu līdz vakaram. Vakarā visa stepe pilnīgi pārveidojās: visu tās raibo plašumu apņēma pēdējā spožā saules atblāzma un pamazām satumsa, tā ka bija redzams, kā to pārlidoja ēna un tā kļuva tumši zaļa; arvien, biežāki cēlās augšup garaiņi; katra puķe, katra zālīte izdvašoja ambru, un visa stepe kūpēja smaržās. Zilgani tumšajās debesīs kā ar milzīgu otu bija uzkrāsotas platas, rožaina zelta svītras; šur tur baloja vieglu un caurspīdīgu mākoņu kupenas, un pavisam spirgts, valdzinošs vējiņš, līdzīgs jūras viļņiem, žūžoja zāles galotnēs un tikko manāmi pieskārās vaigiem. Visa muziķa, kas bija skanējusi dienā, noklusa, un tās vietā nāca cita. Raibie susļiki līda laukā no savām alām, nostājās uz pakaļkājiņām un piepildīja stepi svilpieniem. Sienāžu čirkstēšana kļuva dzirdamāka. Dažreiz bija dzirdams no kāda attāla ezera gulbja sauciens, kas izskanēja gaisā kā sudrabs. Ceļinieki, apstājušies lauku vidū, izraudzījās guļas vietas, kurināja uguni un lika uz tās katlu, kurā vārīja sev ēdienu; atdalījās tvaiks un gausi dūmoja gaisā. Paēduši vakariņas, kazaki devās gulēt, izlaizdami zālē savus sapītos zirgus. Viņi izmetās uz saviem svārkiem. Uz viņiem lūkojās nakts zvaigznes. Viņi dzirdēja ar savu ausi visu neskaitāmo kukaiņu pasauli, kas pildīja zāli: visa viņu tirkšķēšana, svilpšana, čirkstēšana, — viss tas skanīgi atbalsojās naktī, kļuva dzidrāks svaigajā gaisā un ieaijāja snaudošo sirdi. Bet, ja kāds no viņiem pamodās un piecēlās uz brīdi, tas redzēja stepi nosētu gaišu tārpiņu mirdzošām dzirkstīm. Dažreiz nakts debesis atsevišķās vietās apgaismoja tāla blāzma, ko radīja pļavu un upju niedru dedzināšana, un tumšo gulbju virkni, kas lidoja uz ziemeļiem, pēkšņi apgaismoja sidraboti rožainā gaisma, un tad šķita, ka tumšajās debesīs lidinās sarkani lakati.
Ceļinieki jāja bez kādiem starpgadījumiem. Nekur tiem negadījās ceļā koki: vienmēr tā pati bezgalīgā, brīvā, skaistā stepe. Brīžiem tikai pamalē zilnēja tālā meža galotnes, kas stiepās gar Dņepras krastiem. Tikai vienu reizi Tarass norādīja bērniem uz mazu, melnu plankumiņu tālajā zālē, sacīdams: «Skatieties, bērniņi, tur auļo tatars!» Mazā galviņa ar ūsām ieurbās iztālēm tieši viņos savām šaurajām acīm. paostīja gaisu kā dzinēja suns un nozuda kā stirna, redzot, ka kazaku bija trīspadsmit vīru. «Bet nu, bērni, pamēģiniet noķert tataru! labāk jau nemēģiniet — ne mūžam nenoķersiet: viņa zirgs ir ātrāks par manu Velnu.» Bet Buļba tagad sāka uzmanīties, baidīdamies no kādas neredzamas ienaidnieka paslēptuves. Viņi piejāja pie nelielas upītes, vārdā Tatarka, kas ietecēja Dņeprā, metās ūdenī ar saviem zirgiem un ilgi pa to peldēja, lai noslēptu savas pēdas, un pēc tam atkal, iznākuši krastā, viņi turpināja ceļu tālāk. Trīs dienas pēc tam viņi nebija vairs tālu no vietas, kas bija viņu ceļa mērķis. Gaiss pēkšņi kļuva dzestrāks: viņi sajuta Dņepras tuvumu. Lūk, tā jau mirdz tālumā un ar tumšu svītru atdalās no horizonta. Tā dvesa aukstiem viļņiem un klājās arvien tuvāk, tuvāk, un beidzot pārklāja pusi no visas zemes virsas. Sī bija tā Dņepras vieta, kur upe, līdz šim sažņaugta krācēm, panāca beidzot savu un krāca kā jūra, izplūstot savā vaļā, kur tās vidū samestās salas izspieda to vēl tālāk no krastiem, un viļņi klājās plaši pa zemi, nerodot ne klintis, ne augstienes. Kazaki nokāpa no saviem zirgiem, uzgāja uz prāmja un pēc trīs stundu brauciena bija jau pie Chorticas salas krastiem, kur toreiz atradās Seča, kas tik bieži mainīja savu apmešanās vietu. Ļaužu bars lamājās krastmalā ar pārcēlājiem. Kazaki sakopa savus zirgus. Tarass saslējās, savilka ciešāk savu jostu un lepni pārvilka roku pār ūsām. Viņa jaunie dēli arī aplūkoja sevi no galvas līdz kājām, tādās dīvainās bailēs un nenoteiktā labpatikā, un viņi visi kopā iejāja priekšpilsētā, kas atradās kādu pusversti no Sečas. Iejājot viņus apdullināja piecdesmit kalēju veseri, kas kala divdesmit piecās velēnu klātās un zemē izraktās smēdēs. Spēcīgi ādmiņi sēdēja zem lieveņu nojumiem uz ielas un mīkstīja savām lielajām rokām vērša ādas; kraminieki zem nojumes sēdēja ar kramu, šķiltavu un pulvera kaudzēm; armēnis bija izkāris dārgus lakatus; tatars grozīja uz iesma ar mīklu pildītus auna gaļas vīstokļus; žīds, izbāzis uz priekšu savu galvu, tecināja no mucas sīvo. Bet pirmais, kas viņiem gadījās pretī, bija aizkrācietis, kas gulēja pašā ceļa vidū, plaši atmetis rokas un kājas. Tarass Buļba nevarēja neapstāties un nepapriecāties par viņu.
«Ek, cik lepni izplēties! Tpī tu, kas par kuplu stāvu!» runāja viņš, apturējis zirgu. Patiesi, tas bija diezgan pārdrošs skats: aizkrācietis kā lauva izstiepies uz ceļa; viņa lepni atmestais matu cekuls aizņēma veselu pusaršinu zemes: sārtas, dārgas vadmalas bikses bija notrieptas ar darvu, izrādot tām pilnīgāko nicināšanu. Nopriecājies Buļba spiedās tālāk pa šauro ielu, kas bija pieblīvēta amatniekiem, kuri tepat strādāja savu amatu, un visu tautību ļaudīm, kuri pildīja šo Sečas priekšpilsētu, kas bija līdzīga gada tirgum un kas apģērba un baroja Seču, kura prata vienīgi uzdzīvot un svilināt no šautenēm.
Beidzot viņi bija cauri priekšpilsētai un ieraudzīja dažas izmētātas teltis, pārsegtas ar velēnu vai pēc tataru parauga ar tūbu. Pie dažām bija izvietoti lielgabali. Nekur neredzēja žogu vai tās zemās mājiņas, ar nojumēm uz zemiem koka stabiņiem, kādas bija priekšpilsētā. Neliels valnis un aizsprosto jums, ko neapsargāja pilnīgi neviens, liecināja par briesmīgu nebēdību. Daži spēcīgi aizkrācieši, kas gulēja ar pīpi zobos uz paša ce]a, paskatījās viņos diezgan vienaldzīgi un nepakustējās no vietas. Tarass uzmanīgi izjāja ar dēliem starp tiem cauri, sacīdams: «Esiet sveicināti, pani!» — «Esiet sveicināti arī jūs!» atbildēja aizkrācieši. Visur, pa visu lauku, krāsainos baros ņirbēja ļaudis. Pēc tumšajām sejām bija redzams, ka viņi visi bija norūdīti kaujās, izbaudījuši visādas neveiksmes. Tad te nu tā ir, Seča! Te ir tā lizda, no kurienes izlido visi tie lepnie un spēcīgie vīri kā lauvas! Lūk, no kurienes plūst brīvība un kazaki pār visu. Ukrainu! Ceļinieki izjāja uz plašu laukumu, kur parasti sapulcējās rada. Uz lielas, apgāztas mucas sēdēja aizkrācietis bez krekla; viņš turēja to rokās un lēnām aizšuva tajā caurumus. Viņiem atkal aizšķērsoja ceļu vesels bars muzikantu, kuru vidū dejoja jauns aizkrācietis, kas bija uzlicis cepuri pēc velna un mētājās rokām. Viņš tikai sauca: «Straujāk spēlējiet, muzikanti! Nežēlo, Foma, sīvā pareizticīgajiem kristītiem!» Un Foma, ar iedauzītu aci, mērīja bez skaita katram, kas tam piestāja, pa milzīgai krūzei. Līdzās jaunajam aizkrācietim četri vecie zibināja itin smalki savām kājām, sametās kā virpulis sānis, gandrīz uz galvām muzikantiem, un, pēkšņi noplakusi, virpuļoja pussēdu un dauzīja tvirti un spēcīgi saviem sudraba pakaviem cieši nomīdīto zemi. Zeme dobji dunēja tālā apkārtnē,' un gaisā tālu atbalsojās gopaki un tropaki, izsisti rakstā spožiem zābaku pakaviem. Bet viens iesaucās skaļāk par visiem un ielidoja pakaļ citiem dejā. Viņa čupris plandījās vējā, spēcīgās krūtis bija pilnīgi atsegtas; mugurā bija uzvilkts silts ziemas kažociņš, un sviedri lija viņam aumaļām kā no spaiņa. «Nu tak nomet vismaz kažociņu!» sacīja beidzot Tarass: «redzi, kā sutina». — «Nevar,» sauca aizkrācietis. «Kādēļ?» — «Nevar, man jau tāda daba: ko novelku, to nodzeru.» Un cepures jau sen nebija jauneklim galvā, ne jostas ap svārkiem, ne izšūtā lakata: viss bija aizgājis, kurp nākas. Pūlis auga; dejotājiem pievienojās citi, un nevareja skatīties bez iekšēja aizkustinājuma, kā visi rāva vajā deju, visneierobežotāko, vistrakāko, kādu jebkad pasaule redzējusi un kas savu vareno izgudrotāju pēc nosaukta par kazaku.
«Ek, ja nebūtu zirga!» iesaucās Tarass: «laistos, tiešām laistos arī pats dejā!»