Jau kādu nedēļu Tarass Buļba dzīvoja ar saviem dēliem Sečā. Ostaps un Andrijs maz nodarbojās ar karamākslu. Seča nemīlēja apgrūtināt sevi kara vingrinājumiem un nosist laiku; jauniešus tur audzināja un izglītoja vienīgi praksē, pašā kauju svelmē, kas tādēļ tad arī bija gandrīz nepārtrauktas. Kazaki uzskatīja par garlaicīgu nodarboties starplaikos ar kādas disciplinas mācīšanos, atskaitot varbūt mērķī šaušanu un retumis zirgu jāšanu un pakaļdzīšanos zvēram pa stepēm un pļavām; visu pārējo laiku ziedoja uzdzīvei — plaša vēriena gara brīvības pazīme. Visa Seča bija neparasta parādība: tā bija it kā nepārtraukta dzīrošana, balle, kas trokšņaini sākusies un zaudējusi savu nobeigumu. Daži nodarbojās ar amatiem, dažiem bija bodītes un tirgotavas; bet lielākā tiesa uzdzīvoja no rīta līdz vakaram, ja vien kabatās skanēja iespējamība un iegūtā manta nebija vēl pārgājusi tirgotāju un krodzinieku rokās. Šai vispārējā dzīrošanā bija kaut kas apburošs. Tā nebija dzērāju kopa, kas piedzērās aiz bēdām: tas bija vienkārši neprātīgs jautrības trakums. Katrs, kas atnāca šurp, aizmirsa un pameta visu, kas līdz šim viņu interesēja. Viņš, var sacīt, spļāva uz savu pagātni un bezrūpīgi nodevās brīvībai un draudzībai ar tādiem pašiem uzdzīvotājiem, kāds bija viņš pats, kam nebija nedz piederīgo, nedz sava kaktiņa, nedz ģimenes, atskaitot klaju debesi un savas dvēseles mūžīgās dzīres. Tas izraisīja to trako jautrību, ko nespētu radīt neviens cits avots. Stāstījumi un čalošana sanākušajā barā, kas laiski atpūtās zemē, bieži bija tik jocīga un izdvesa tik lielu dzīvā stāsta spēku, ka bija nepieciešama pilnīgi aukstasinīgā aizkrācieša ārējā stāja, lai saglabātu nemainīgo sejas izteiksmi, nepamirkšķinot ne aci, — spilgta īpašība, ar kādu atšķiras līdz pat šai dienai dienvidu krievs no citiem saviem brāļiem. Jautrība bija skurba, trokšņaina, bet ar visu to tas nebija melnais krogs, kur cilvēks aizmirstas drūmi kroplā jautrībā; šī bija cieša skolas biedru sabiedrība. Starpība bija tikai tā, ka viņi nesēdēja pie grāmatas un neklausījās nevērtīgajos skolotāja prātojumos, bet sarīkoja uzbrukumus ar pieci tūkstošiem zirgu; pļavas vietā, kur spēlējās ar bumbu, viņiem bija neapsargātas, brīvas robežas, pie kurām tatars varēja parādīt savu straujo galvu un nekustīgi, bargi lūkojās turks savā zaļajā čalmā. Starpība bija tā, ka spaidu vietā, kas viņus vienoja skolā, viņi paši no sevis pameta tēvus un mātes un aizbēga no vecāku mājām; ka te bija tie, kam ap kaklu jau bijusi apmesta virve un kas bālās nāves vietā ieraudzīja dzīvi, un dzīvi visā tās trakumā; ka te bija tie, kas cēla paraduma pēc nespēja saturēt savā kabatā ne kapeikas; ka te bija tie, kas līdz tam laikam bija uzskatījuši červoncu par bagātību, kuru kabatas, žīdu arendatoru žēlastības pēc, varēja apgriezt uz āru, nemaz nebaidoties, ka kaut kas varētu izkrist. Te bija visi bursaki, kas nebija izturējuši akadēmiskos žagarus un nebija iemācījušies skolā neviena burta; bet kopā ar viņiem te bija arī tie, kuri zināja, kas ir Horacijs, Cicerons un romiešu republika. Te bija daudz to virsnieku, kas vēlāk sevi parādīja karaļa karaspēkā; te bija radušies daudzi pieredzes bagāti partizani, kuriem bija cēla pārliecība domāt, ka ir vienalga, kur karo, ja tikai var karot, jo dižciltīgam cilvēkam nepieklājas dzīvot bez kaujām. Daudz bija arī tādu, kas bija ieradušies Sečā tādēļ, lai vēlāk varētu pasacīt, ka viņi ir bijuši Sečā un ir jau rūdīti bruņinieki. Kā gan te nebija? Sī dīvainā republika bija tieši tā gadsimta nepieciešamība. Kara dzīves, zelta biķeru, dārga brokātā, dukātu un reālu kārotāji varēja te atrast darbu katrā laikā. Vienīgi tikai sieviešu dievinātāji nevarēja te nekā atrast, jo pat Sečas priekšpilsētā nedrīkstēja rādīties neviena sieviete.
Ostapam un Andrijam likās ārkārtīgi savādi, ka viņu pašu klātienē Sečā ieradās neskaitāmi ļaudis, un kaut jel viens būtu pajautājis: no kurienes šie ļaudis, kas viņi ir un kā tos sauc? Viņi ieradās te, it kā tie atgrieztos paši savās mājās, no kurām tikai pirms stundas bija izgājuši. Atnācējs ieradās tikai pie koševoja, kas parasti sacīja: «Sveiks! Ko, vai tu Kristum tici?» — «Ticu!» atbildēja atnācējs. — «Un svētajai trīsvienībai tici?» — «Ticu!» — «Un baznīcā eji?» — «Eju! > — «Nu, tad pārmet krustu!» — Atnācējs meta krustu. — «Nu, labi!» atbildēja koševojs. «Ej, kurā kureņā tu pats zini.» Ar to beidzās visa ceremonija. Un visa Seča pielūdza dievu vienā baznīcā un bija gatava to aizstāvēt līdz pēdējam asins pilienam, kaut gan ne dzirdēt negribēja par gavēni un atturību. Tikai žīdi, armēņi un tatari, kurus tirdīja liela mantkārība, iedrošinājās dzīvot un tirgoties priekšpilsētā, jo aizkrācieši nekad nemīlēja kaulēties, bet, cik daudz naudas roka no kabatas izņēma, tik ari maksāja. Taču šo mantkārīgo tirgotāju liktenis bija visai nožēlojams: viņi bija līdzīgi tādiem, kas apmetušies Vezuva pakājē, jo, tiklīdz aizkrāciešiem pietrūka naudas, tā drosmīgie izdauzīja viņu bodītes un ņēma vienmēr visu par velti. Seča sastāvēja no vairāk nekā sešdesmit kureņiem, kas ļoti līdzinājās atsevišķām neatkarīgām republikām, bet vēl vairāk skolai un bērnu bursai, kas dzīvoja pie visa gatava. Neviens nekā neiegādājās un nekā pie sevis neturēja: viss bija kureņa ata- mana rokās, kas tāpēc arvien nesa tēva vārdu. Viņa rokās bija nauda, apģērbs, viss uzturs, auzu milti, biezputra un pat kurināmais; viņam nodeva naudu glabāšanā. Nereti notika ķildas kureņu starpā; tādā gadījumā lieta tūdaļ nonāca līdz kautiņam. Kureņu ļaudis pildīja laukumu un dūrēm ielauza viens otram sānus, kamēr beidzot vieni ieguva pārsvaru un uzvarēja, un pēc tam sākās uzdzīve. Tāda bija šī Seča, kurai bija tik daudz kārdinājumu jauniem cilvēkiem. Ostaps un Andrijs metās ar visu jaunekļu dedzību šinī uzdzīves jūrā un vienā mirklī aizmirsa ir tēva māju, ir buršu, ir visu citu, kas agrāk satrauca viņu dvēseli, un nodevās jaunajai dzīvei. Viss viņus aizrāva: trakulīgās Sečas paražas, un vienkāršā iekārta un likumi, kas dažreiz viņiem izlikās pārāk stingri šādā patvaļas pilnā republikā. Ja kazaks apzagās, bija nozadzis kādu nieku, tas jau skaitījās par apkaunojumu visai kazaku kārtai: viņu kā bezgodi piesēja pie kauna staba un nolika tam līdzās nūju, ar kuru katram garāmgājējam tam bija jāiesit, kamēr tas bija sadauzīts līdz nāvei. Parāda nemaksātāju piekala ar važu pie lielgabala, kur tam bija jāsēž tik ilgi, līdz kāds no draugiem viņu izpirka, samaksādams viņa vietā parādu. Bet vislielāko iespaidu uz Andriju atstāja briesmīgais nāves sods, kas bija noteikts par slepkavību. Tepat, viņam klātesot, izraka bedri, ielaida tur dzīvu slepkavu un virs viņa novietoja šķirstu, kurā bija viņa noslepkavotā upura miesas, un pēc tam abus aizraka ar zemēm. Vēl ilgi pēc tam viņam vienmēr rēgojās briesmīgā nāves soda norise un vienmēr rādījās šis dzīvs apraktais cilvēks kopā ar briesmīgo šķirstu.
Drīz abi jaunie kazaki kļuva labi ieredzēti starp kazakiem. Bieži kopā ar citiem sava kureņa biedriem, bet dažreiz ar visu kureni un ar kaimiņu kureņiem, viņi izgāja stepēs šaut tur neskaitāmā daudzumā mītošos stepju putnus, briežus un kazas, vai arī devās uz ezeriem, upēm un attekām, kas ar izlozi bija nodalītas katram kurenim, mest tiņus un tīklus un vilkt laukā bagātus lomus visa sava kureņa uzturam. Kaut gan te nebija mākslas, kurā pārbauda kazaku, bet viņi jau bija kļuvuši izcili starp citiem jaunajiem ar savu atklāto drosmi un veiksmi visās lietās. Viņi droši un ar sekmēm šāva mērķī, peldēja pret straumi pār Dņepru — tas bija darbs, par ko jauno svinīgi uzņēma kazaku aprindās. Bet vecais Tarass bija nodomājis tiem citu nodarbību. Viņam nebija pa prātam šāda svētku dzīve — viņš gribēja īstu darbu. Viņš visu laiku gudroja, kā sacelt Seču drosmīgam pasākumam, kur varētu tā iztrakoties, kā tas īstam bruņiniekam pieklājas. Beidzot kādu dienu viņš atnāca pie koševoja un sacīja viņam tieši:
«Nu, ko, koševoj, būtu laiks padrasēt aizkrāciešiem.»
«Nav kur drasēt,» atbildēja koševojs, izņēmis no mutes mazu pīpīti un nospļāvies sānis.
«Kā nav kur? var doties uz turku zemi vai uz tatariem.»
«Nevar ne uz turku zemi, ne uz tatariem,» atbildēja koševojs, paņēmis atkal vienaldzīgi savu pīpi mutē.
«Kā nevar?»
4Tā. Mēs apsolījām sultanam mieru.»
«Bet viņš jau ir nekristīgais: i dievs, i svētie raksti pavēl sist nekristītos.»
«Mums nav tiesības. Ja mēs nebūtu zvērējuši ar savu ticību, tad varbūt arī vēl varētu; bet tagad ne, nevar.»
«Kā nevar? Ko tu gan runā: mums nav tiesības? Man, lūk, ir divi dēli, abi jauni puiši. Vēl ne reizi ne viens, ne otrs nav bijis karā, bet tu saki: mums nav tiesības; bet tu saki: nav jāiet aizkrāciešiem.»
«Nu, tā taču neklājas.»
«Tātad acīm redzot pieklājas, lai velti aizietu bojā kazaku spēks, lai cilvēks nosprāgtu kā suns, nepaveicis laba darba, lai ne tēvijai, ne visai kristīto pasaulei nebūtu no viņa nekāda labuma? Kādēļ tad mēs dzīvojam, kāda velna pēc mēs dzīvojam? Izskaidro tu man šito. Tu esi gudrs cilvēks, ne jau velti sevi ievēlēja par koševoju: izskaidro man, kādēļ mēs dzīvojam?»
Koševojs neatbildēja uz šo jautājumu. Tas bija spītīgs kazaks. Viņš mazu brīdi klusēja un pēc tam sacīja: «Bet kara tomēr nebūs.»
«Tātad kara nebūs?» iejautājās atkal Tarass.
«Nē.»
«Tātad par to nav vērts pat domāt?»
«Nav vērts pat domāt.»
«Pagaidi vien tu, velna dūre!» sacīja Buļba pie sevis: «gan tu man redzēsi!» — un tūlīt pat nolēma atriebties kĢŠevojam.
Sarunājis ar vienu un otru, viņš sarīkoja visiem iedzeršanu, un iereibušie kazaki, skaitā daži cilvēki, gāzās tieši uz laukumu, kur atradās pie stabiem piesietas litavras, kas parasti aicināja sapulcēties uz radu. Neatraduši sitamās nūjiņas, kas vienmēr glabājās pie bundzinieka, viņi pakampa rokās pa pagalei un sāka dauzīt ar tām. Uz sitieniem pats pirmais atskrēja bundzinieks, garš cilvēks ar vienu pašu aci, kas ar visu to bija briesmīgi nomiegojies.
«Kas uzdrīkstas sist litavras?» kliedza viņš.
«Turi muti! ņem savus kokus un sit, kad tev liek!» atbildēja iedzērušie vecākie.
Bundzinieks tūdaļ izrāva no kabatas nūjiņas, kuras viņš bija paņēmis līdzi, ļoti labi zinādams līdzīgu notikumu beigas. Litavras sāka dārdēt, — un drīz vien laukumā kā lapsenes salasījās kopā melni aizkrāciešu bari. Visi sapulcējās aplī, un pēc trešā situma ieradās beidzot vecākie: koševojs ar kara āvu rokā, par zīmi savam izcilus stāvoklim, tiesnesis ar karaspēka zīmogu, rakstvedis ar tintnīcu un jesauls ar zizli. Koševojs un vecākie noņēma cepures un klanījās u/. visām pusēm pret kazakiem, kas lepni stāvēja, iespieduši rokas sānos.
«Ko nozīmē šī sanāksme? Ko jūs gribat, pani?» sacīja koševojs. Lamas un kliedzieni neļāva viņam runāt.
«Liec nost āvu! Liec nost, velna bērns, tūlīt pat āvu! Mēs tevi negribam vairs!» sauca no pūļa kazaki. Daži no nedzērušo kureņiem gribēja, kā šķita, turēties pretī; gan dzērušie, gan nedzērušie sāka sisties dūrēm. Kliegšana un trokšņošana izvērtās par vispārēju ālēšanos.
Koševojs gribēja kaut ko sacīt, bet zinādams, ka satrakotais, patvaļīgais pūlis var par to viņu līdz nāvei sadauzīt, kas notiek gandrīz vienmēr līdzīgos gadījumos, paklanījās ļoti zemu, nolika āvu un nozuda pūlī.
«Vai pavēlēsiet, pani, arī mums nolikt goda zīmes?» sacīja tiesnesis, rakstvedis un jesauls, un grasījās tūlīt pat nolikt tintnīcu, karaspēka zīmogu un zizli.
«Nē, jūs palieciet!» sauca no pūļa, «mums bija jāpadzen tikai koševojs, jo viņš ir bāba, bet mums ir vajadzīgs vīrs par koševoju.»
«Ko tad jūs ievēlēsiet tagad par koševoju?» sacīja vecākie.
«Kukubenku ievēlēt!» sauca viena daļa.
«Negribam Kukubenku!» sacīja otra daļa. «Par agru viņam, vēl mātes piens uz lūpām nav apžuvis.»
«Šilo lai ir par atamanu!» sauca vieni. «Šilo sēdināt par koševoju!»
«Tev mugurā īlenu! [1] » kliedza lamādamies pūlis. «Kas viņš par kazaku, kad apzadzies, suņa dēls, tā kā tatars? Velnam maisā dzērāju Silu!»
«Borodatiju, Borodatiju sēdināsim par koševoju!»
«Negribam Borodatiju! Lai iet pie velna mātes Borodatijs!»
«Sauciet Kirdjagu!» pačukstēja Tarass Buļba dažiem.
«Kirdjagu! Kirdjagu!» kliedza pūlis. «Borodatiju, Borodatiju! Kirdjagu! Kirdjagu! Silo! Pie velna ar Šilo! Kirdjagu!»
Visi kandidati, izdzirduši saucam savus vārdus, tūlīt pat iznāca laukā no pūļa, lai nedotu nekāda iemesla domāt, ka viņi būtu palīdzējuši sevis ievēlēšanai ar personīgu līdzdalību.
«Kirdjagu! Kirdjagu!» skanēja stiprāk par visu. «Borodatiju!» Lietu ņēmās pierādīt ar dūrēm, un Kirdjaga uzvarēja.
«Ejiet pēc Kirdjagas!» sāka saukt. Kādi desmit kazaki atšķīrās tūliņ pat no pūļa, daži no viņiem tikko turējās kājās, — tādā mērā bija paguvuši pielādēties, un devās tieši pie Kirdjagas paziņot tam par viņa ievēlēšanu.
Kirdjaga, kaut gan ļoti vecs, bet gudrs kazaks, sen jau sēdēja savā kureņā, un likās, ka viņš nekā nezināja par notikušo. «Kas ir, pani? kas jums vajadzīgs?» jautāja viņš.
«Nāc, tevi ievēlēja par koševoju! …»
«Apžēlojieties, pani!» sacīja Kirdjaga, «kā gan es varu būt tāda goda cienīgs! Kā es varu būt par koševoju! Man pat saprašanas nepietiks tāda pienākuma pildīšanai. It kā neviena labāka nevarētu atrast pa visu karaspēku?»
«Nāc taču, tev saka!» sauca aizkrācieši. Divi no tiem satvēra viņu zem rokām, un lai kā viņš atspērās kājām, beidzot taču viņš bija atstiepts laukumā, pavadīts lamām, dūru grūdieniem mugurā, spērieniem un draudiem: «Nepretojies, velna bērns! Pi&ņem taču godu, suns, kad tev to dod!» Tā Kirdjagu ieveda kazaku sabiedrībā.
«Kas ir, pani?» sauca pār visu pūli viņa atvedēji, «vai jūs esat ar mieru, ka šis kazaks būtu par mūsu koševoju?»
«Visi ar mieru!» sauca pūlis, un no saucieniem vēl ilgi skanēja viss lauks.
Viens no vecākajiem paņēma āvu un pasniedza to jaunievēlētajam koševojam. Kirdjaga, paražas pēc, tūlīt pat atteicās. Vecākais sniedza viņam otrreiz: Kirdjaga atsacījās arī otrreiz, bet pēc tam jau trešajā reizē paņēma āvu. Apsveikuma saucieni skanēja pa visu pūli, un atkal tālu noskanēja no kazaku saucieniem viss lauks. Tad no ļaužu vidus iznāca laukā četri visvecākie kazaki, sirmām ūsām un sirmiem čupriem (pārāk vecu Sečā nebija, jo neviens aizkrācietis nemira dabiskā nāvē), un, paņēmuši katrs rokās zemi, kas tai brīdī no nesenā lietus bija izšķīdusi dubļos, uzlika to viņam uz galvas. Slapjā zeme notecēja no viņa galvas, tecēja pa ūsām un pa vaigiem, un visu seju notriepa tam dubļiem. Bet Kirdjaga stāvēja, nekustot ne no vietas, un pateicās kazakiem par parādīto godu. Tā nobeidzās trokšņainās vēlēšanas, par kurām .grūti zināt, vai arī citi bija tikpat priecīgi, cik priecīgs bija Buļba: ar to viņš bija atriebies agrākajam koševojam; turklāt vēl Kirdjaga bija viņa vecs biedrs un bijis ar viņu kopā vienos un tais pašos sauszemes un jūras karagājienos, daloties kara dzīves bargumā un grūtībās. Pūlis izklīda, lai tepat svinētu ievēlēšanas, un sākās tāda uzdzīve, kādu vēl līdz šim Ostaps un Andrijs nebija pieredzējuši. Vīna dzertuves izdauzīja; medu, sīvo un alu ņēma vienkārši bez naudas; krodzinieki varēja priecāties kaut vai par to vien, ka paši palikuši veseli. Viss. nakts pagāja klaigās un dziesmās, kas slavēja kara uzvaras, un uzlēkušais mēness vēl ilgi redzēja muzikantu barus, kas staigāja pa ielām ar bandurām, turbāniem, apaļām balalaikām, un baznīcas dziesminiekus, kurus turēja Sečā dziedāšanai baznīcā un aizkrā- ciešu varoņdarbu cildināšanai. Beidzot reibums un nogurums sāka pieveikt stiprās galvas. Un varēja redzēt, ka gan tur, gan citā vietā gāzās zemē kazaks; ka biedrs, apkampis biedru, juzdami viens otram līdzi un pat apraudādamies, kopā nokrita. Tur gulās zemē ar reizi vesels bars; tur dažs lūkoja izvēlēties, kā viņam labāk nogulties, un uzgulās tieši virsū koka siekstai. Pēdējais, kas bija stiprāks, mēģināja vēl izsacīt kādas nesakarīgas runas; beidzot arī viņu nopļāva reibuma vara, nogāzās arī tas, — un aizmiga visa Seča,.
Bet otrā dienā Tarass Buļba jau apspriedās ar jauno koševoju par to, kā varētu izkustināt aizkrāciešus uz kādu pasākumu. Koševojs bija gudrs un viltīgs kazaks, viņš pazina aizkrāciešus caur un cauri un sākumā teica: «Zvērestu nedrīkst pārkāpt, nekādā gadījumā nedrīkst,» bet vēlāk, brīdi klusējis, piebilda: «Nekas, varēs; zvērestu mēs nelauzīsim, bet tā, šo to sagudrosim. Lai tikai salasās ļaudis, ne tā, it kā pēc mana rīkojuma, bet vienkārši paši no sava prāta, — jūs jau zināt, kā to izdarīt, — un mēs tad ar vecākajiem tūdaļ atskriesim uz laukuma, it kā mēs nekā nezinātu.»
Nebija vēl pagājusi ne stunda pēc viņu sarunas, kad jau atkal dārdēja litavras. Atradās pēkšņi arī iereibuši un neprātīgi kazaki. Miljons kazaku cepuru pēkšņi izbira laukumā. Sākās runas: «Kas? kāpēc? kādēļ izziņoja sanāksmi?» Neviens neatbildēja. Beidzot vienā otrā stūrī sāka atskanēt: «Redz, velti aiziet bojā kazaku spēks: nav kara! Redz, ka vecākie pavisam aizsnaudušies, acis ar taukiem aiztecējušas! Tiešām, nav taisnības pasaulē!» Citi kazaki klausījās sākumā, bet pēc tam arī paši sāka runāt! «Bet tiešām gan, nav nekādas taisnības pasaulē!» Vecākie likās izbrīnījušies par tādām valodām. Beidzot koševojs pagājās uz priekšu un sacīja: «Atļaujiet, pani aizkrācieši, runu teikt!»