39752.fb2 TARASS BU?BA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 3

TARASS BU?BA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 3

«Runā!»

«Lūk, sākumā runāšu par to, cienījamie pani, bet jūs jau varbūt paši to labāk zināsiet, ka daudziem aizkrāciešiem pa­rādi krogos pie žīdiem un pie saviem brāļiem ir tik lieli, ka neviens velns tur vairs nekā nevar saprast. Pēc tam es atkal gribu runāt par to, ka ir daudz tādu puišu, kas vēl nemaz savām acīm nav redzējuši, kas ir karš, kaut gan jaunam cil­vēkam, — jūs jau paši zināt, pani, — bez kara nav iespējams iztikt. Kas gan viņš par aizkrācieti, ja vēl ne reizes nav sitis nekristīto?»

«Viņš labi runā,» nodomāja Buļba.

«Nedomājiet, pani, ka es, galu galā, runāju to tādēļ, lai izjauktu mieru: pasargi dievs! Es to tikai tāpat runāju. Bez tam arī mūsu dieva nams, — grēks pat runāt, kas ar to ir: cik jau gadu, ka ar dieva žēlastību pastāv Seča, bet līdz šim laikam ne jau tikai baznīcas ārpuse, bet pat svētbildes stāv bez kādiem rotājumiem, kaut jel sudraba apkalumu būtu iedomājies kāds nokalt; tās tik vien saņēmušas, ko daži kazaki mirstot novēlējuši; bet viņu dāvanas bija naba­dzīgas, jo viņi gandrīz visu nodzēra, vēl dzīvi būdami. Tātad es saku šo runu ne tādēļ, lai sāktu karu ar nekristītajiem: mēs esam apsolījuši sultanam mieru, un mums būtu liels grēks, jo mēs esam zvērējuši pēc mūsu ticības.»

«Ko viņš tur putro,» sacīja pie sevis Buļba.

«Jā, tātad redzat, pani, ka karu nevaram uzsākt: bruņi­nieku gods neatļauj. Bet pēc savas nabaga saprašanas es do­māju, lūk, ko: palaist ar laivām tikai jaunos vien, lai pasiro mazliet Natolijas krastos. Kā jūs domājat, pani?»

«Ved, ved visus!» sauca no visām pusēm pūlis, «par ticību mēs esam gatavi nolikt galvas.»

Koševojs nobijās: viņš nemaz nebija gribējis sacelt visu Aizkrāci: sagraut mieru viņam likās šai gadījumā netaisns darbs.

«Vai atļaujat, pani, sacīt vēl vienu runu?»

«Pietiek!» kliedza aizkrācieši, «nekā labāka nepateiksi.»

«Ja tā, lai tad arī paliek tā. Es esmu jūsu gribas kalps. Tā jau ir zināma lieta un pēc rakstiem arī ir zināms, ka tau­tas balss — dieva balss. Nekā prātīgāka jau vairs nevar izdomāt, kā to, ko visa tauta izdomājusi. Tikai, lūk, kas: jums ir zināms, pani, ka sultāns neatstās nesodītu to izpriecu, kurā jaunekļi izklaidēsies. Bet mēs pa to laiku būtu gatavībā, un mums būtu svaigi spēki un mums neviena nebūtu jā­baidās. Un, kamēr mēs būtu projām, arī tatari var uzbrukt: viņi, šie turku suņi, paši acīs nelēks un pie saimnieka mājās atnākt neiedrikstēsies, bet no muguras puses papēžos iekodīs, un sāpīgi iekodīs. Un, ja jau nu izgājis uz to, ka runā patie­sību, mums jau arī laivu nav tik daudz krājumā un pulvera nav samalts tādā vairumā, lai visi varētu doties projām. Bet es varētu sacīt, esmu priecīgs: esmu jūsu gribas kalps.»

Viltīgais atamans apklusa. Kazaku bariņi sāka aprunāties, kureņu atamani apspriedās; piedzērušo, par laimi, bija ne­daudz, un tāpēc nolēma paklausīt prātīgajam padomam.

Tūlīt pat vairāki vīri devās uz pretējo Dņepras krastu, uz karaspēka mantu glabātuvi, kur nepieejamās paslēptuvēs, zem ūdens un niedrēs, glabājās karaspēka nauda un daļa no ienaidniekam atņemtiem ieročiem. Visi pārējie metās pie laivām tās apskatīt un sagatavot ceļam. Mirklī ļaužu bars piepildīja krastu. Daži namdari ieradās ar cirvjiem rokās. Veci, iedeguši, platiem pleciem, lielām kājām aizkrācieši, iesirmām ūsām un melnūsaini, atrotījuši bikses, stāvēja līdz ceļiem ūdenī un sliprām tauvām vilka nost no krasta laivas. Citi nesa gatavus sausus baļķus un visādus kokus. Tur ap- šuva ar dēļiem laivu; tur, apgriezuši to ar dibenu uz augšu, drīvēja un sveķoja; tur pie citu laivu sāniem pēc kazaku paraduma sēja klāt garu niedru saišķus, lai laivas nenoslī­cinātu jūras viļņi; tur, tālāk, gar visu piekrasti bija sakurti ugunskuri, un vara katlos vārīja darvu, ar ko aizliet liellaivas. Pieredzējušie un vecie pamācīja jaunos. Cirvju sitieni un strādnieku klaigas skanēja visā apkārtnē; viss dzīvais krasts viļņoja un kustējās.

Tai brīdī krastam tuvojās liels plosts. Ļaužu bars, kas at­radās uz tā, fnāja rokām jau no tālienes. Tie bija kazaki no­plīsušos svārkos Nekārtīgais apģērbs, — daudziem nebija

nekā cita kā ki-ekls un īsā pīpe zobos, — rādīja, ka viņi vai nu tikko izbēguši kādai nelaimei, vai arī tik ļoti uzdzīvojuši, ka nodzīvojuši visu, kas vien tiem bija mugurā. No viņu vidus atdalījās un nostājās priekšā zems, plecīgs kazaks, gadu piecdesmit vecs vīrs. Viņš kliedza un vicināja ar roku stiprāk par visiem; bet aiz cirvju klaudzieniem un strādnieku klai­gām viņa vārdi nebija dzirdami.

«Ar ko jūs atbraucāt?» jautāja koševojs, kad plosts pa­griezās pret krastu. Visi strādnieki, pārtraukuši savus darbus un pacēluši cirvjus un kaltus, raudzījās viņā ar gaidām.

«Ar nelaimi!» sauca no plosta zemais kazaks.

«Ar kādu?»

«Vai atļaujat, pani aizkrācieši, runu sacīt?»

«Runā!»

«Vai varbūt gribat sasaukt radu?»

«Runā, mēs visi esam te.»

Visi ļaudis saspiedās vienā barā.

«Bet vai tad jūs nekā neesat dzirdējuši par to, kas notiek hetmaņa zemē?»

«Kas tad?» jautāja viens no kureņu atamaniem.

«E! kas tad? Redzams, jums tatars ausis aizbāzis, ka jūs nekā neesat dzirdējuši.»

«Runā taču, kas tur notiek?»

«Nu, notiek tādas lietas, ka mēs esam piedzimuši un kris­tīti, bet tādas lietas vēl neesam redzējuši.»

«Nu, runā taču, kas notiek, suņa bērns!» sāka kliegt viens no pūļa, acīm redzami zaudējis pacietību.

«Tādi laiki pienākuši, ka pat svētās baznīcas nepieder vairs mums.»

«Kā tad nepieder mums?»

«Tagad tās žīdiem iznomātas. Ja tu žīdam iepriekš nesa­maksāsi, tad arī dievkalpojumu nevar noturēt.»

«Ko tu stāsti?»

«Un ja suņa žīds neuzliks ar savu nešķīsto roku zīmīti uz svētās paschas, tad ari paschu nevar apsvētīt.»

«Viņš melo, brāļi pani, tas nevar būt, ka nešķīstais žīds liktu zīmīti uz svētās paschas.»

«Klausieties! ne to vien es varu pastāstīt: arī ksendzi braukā tagad pa visu Ukrainu lielos ratos. Nebūtu jau ne­laime, ka lielos ratos, bet nelaime tā, ka viņi nejūdz vairs priekšā zirgus, bet gluži vienkārši pareizticīgos kristītos. Uz­klausieties! un ne to vien vēl es varu pastāstīt: stāsta, ka žīdietes jau šujot sev svārkus no popu tērpiem. Lūk, kādas lietas notiek Ukrainā, pani! Bet jūs te sēžat Aizkrācē un uz­dzīvojat, un acīm redzot tatars jums aizdevis tādas bailes, ka jums vairs ne acu, ne ausu — nekā nav, un jūs nedzirdat, kas notiek pasaulē.»

«Pagaidi, pagaidi!» pārtrauca koševojs, kas līdz šim stā­vēja, nodūris acis zemē tāpat kā visi aizkrācieši, kas no­pietnās lietās nekad nepaļāvās pirmajam straujumam, bet klusēja un klusēdami krāja baigu sašutuma spēku. «Pagaidi! arī es teikšu kādu vārdu. Bet ko tad jūs, — lai velns būtu parāvis jūsu tēvu! — ko tad jūs paši darījāt? Vai tad jums zobenu nebija, vai? Kā jūs varējāt pieļaut tādu nelikumību?»

«E. kā varējām pieļaut tādu nelikumību!… Bet būtu jūs pamēģinājuši, kad poļu vien bija piecdesmit tūkstošu, nu un, nav jau ko kaunu slēpt, bija arī suņi starp mūsējiem — pieņēma jau viņu ticību.»

«Un jūsu hetmanis, un pulkvedis ko darīja?»

«Pulkveži sataisīia tādas lietas, ka lai dievs to nedod mums nevienam.»

«Kā?»_

«Nu tā, ka hetmanis jau tagad, izcepināts vara vērsī, gul Varšavā, bet pulkvežu rokas un galvas izvadā pa gada tir­giem, lai visai tautai parādītu. Lūk, ko sataisīja pulkveži!»

Viss pūlis saviļņojās. Sākumā pār visu krastu nolaidās klu­sums, līdzīgs tam, kāds mēdz būt pirms niknas vētras, bet tad pēkšņi sacēlās valodas un sāka runāt viss krasts: «Kā! lai žīdi nomāktu kristīgo baznīcas! lai ksendzi jūgtu ilksīs pa­reizticīgos kristīgos! Kā! pieļaut tādas mocības krievu zemē no nolādētiem neticīgiem! lai tā rīkotos ar pulkvežiem un hetmani! Tas nenotiks, nenotiks!» Tādi vārdi lidoja visās malās. Aizkrācieši kļuva trokšņaini un sāka just savus spē­kus. Tas jau vairs nebija vieglprātīgu ļaužu satraukums: bija satraukti visi smagie un spēcīgie raksturi, kas ne tik drīz iekarsa, bet, kļuvuši karsti, spītīgi un ilgi glabāja sevī iekšējo kvēli. «Pakārt visus žīdus!» atskanēja no pūļa, «lai vairs nešuj no popu tērpiem brunčus savām žīdenēm! Lai vairs nesprauž zīmītes uz svētajām paschām! Apslīcināt viņus visus, pagānus, Dņeprā!» Šie vārdi, ko bija izteicis kāds no pūļa, izskrēja kā zibens cauri visām galvām, un pūlis gāzās uz priekšpilsētu ar nodomu apkaut visus žīdus.

Nabaga Izraeļa bērni, zaudējuši visas savas jau tā niecīgās drosmes paliekas, slēpās tukšās degvīna mucās, krāsnīs un pat līda zem savu žīdeņu brunčiem; bet kazaki viņus visur atrada.

«Augstdzimušie pani!» sauca kāds slaids un garš kā spie­ķis žīds, pabāzis no savu biedru bara savu nožēlojamo seju, ko bija izķēmojušas bailes. «Augstdzimušie pani! atļaujiet mums pasacīt tikai vienu vārdu, vienu vārdiņu! Mēs jums pasacīsim kaut ko tādu, ko jūs vēl nekad neesat dzirdējuši, — kaut ko tik svarīgu, ka pat nevar izteikt, cik svarīgu!»

«Nu, lai saka,» teica Buļba, kas vienmēr mīlēja uzklausīt apvainojamo.

«Cēlie pani!» sacīja žīds. ' «Tādi pani vēl nekad nav redzēti, nudien, nekad! Tik žēlīgu, labu un drošsirdīgu vēl nekad nav bijis pasaulē!» Viņa baiss pamira un drebēja aiz bailēm. «Kā gan iespējams, ka mēs domātu par aizkrāciešiem kaut ko ļaunu! Tie nemaz nav mūsējie, kas augļo pa Ukrainu! Nudien, nav mūsējie! Tie nemaz nav žīdi: tie ir velns zina kas; tie ir tādi, ka tikai jāuzspļauj tiem un jāaizmet projām! Lūk, arī viņi teiks to pašu. Vai nav taisnība, Slema, vai arī tu, Smul?»

«Nudien, taisnība!» atbildēja no bara Slema un Smuls nodriskātās micēs, abi balti kā kaļķi.

«Mēs nekad vēl,» turpināja garais žīds, «neesam piekri­tuši ienaidniekam, un katoļus mēs ne zināt negribam: lai velns viņus dīda! Mēs ar aizkrāciešiem tā kā miesīgi brāļi…»

«Kā? aizkrācieši lai būtu jūsu brāļi!» sacīja viens no pūļa. «To jūs nesagaidīsiet, nolādētie žīdi! Dņeprā viņus, pani, apslīcināt visus pagānus!»