Viņš pārmeta krustu. Pēkšņi atplūda no sirds bailes, vēl ātrāk nekā bija uzplūdušas. Bet, kad viņš pagriezās, lai uzlūkotu tatarieti, viņa stāvēja tā priekšā līdzīgi tumšai granita statujai, pilnīgi ietinusies apsegā, un tālās blāzmas atspīdums, ieblāzmojies, apgaismoja tikai vienīgi tai acis, kas bija kļuvušas kokainas kā mironim. Viņš parāva to aiz piedurknes, un abi sāka reizē iet, pastāvīgi atskatoties, un beidzot nolaidās pa nokalni zemā iedobumā, — gandrīz gravā, ko dažos apvidos sauc par balkām, — kura dibenā gausi tecēja strauts, apaudzis skostām un pilns ciņiem. Nokāpuši šai gravā, viņi pilnīgi izzuda no redzes aploka visam laukam, ko aizņēma aizkrāciešu zirgu bari. Vismaz kad Andrijs atskatījās, viņš ieraudzīja, ka viņam aiz muguras kā stāva siena, augstāk nekā cilvēka augumā pacēlās nogāze; tās virsotnē līgojās daži lauku zāļu stiebri, un pār tiem kāpa uz debesīm mēness, kas izskatījās pēc slīpi pagriezta sirpja, kas izgatavots no spoža, tīra zelta. No stepes uzpūtis vējiņš deva ziņu, ka nebija vairs daudz laika līdz rītausmai. Bet nekur nedzirdēja tālumā dziedam gaili: ne pilsētā, ne izpostītajos ciematos sen vairs nebija palicis neviena gaiļa. Pa nelielu baļķi pārgāja viņi pār strautu, aiz kura pacēlās pretējais krasts, kas šķita augstāks par to, kas viņiem palika aizmugurē un kas izvirzījās uz priekšu ar augstu krauju. Šķita, ka šī vieta pati par sevi bija stiprs un drošs pilsētas cietoksnis; vismaz zemes valnis te bija zemāks un aiz tā nebija redzams garnizons. Bet toties tālāk pacēlās bieza klostera siena. Stāvais krasts bija pilnīgi noaudzis nezālēm, un nelielajā liekņā starp to un strautu auga garas niedres, gandrīz cilvēka augstumā. Nogāzes virsotnē bija redzamas žoga paliekas, kas iezīmēja kādreiz bijušu sakņu dārzu: tā priekšā — platās dadžu lapas; aiz tām rēgojās balandas, asie meža dzelkšņi un saulespuķes, kas bija pacēlušas savas galvas augstāk par visiem. Te tatariete nometa kurpes un gāja kailām kājām, uzmanīgi sacēlusi savas drānas, jo apvidus bija staigns un ūdeņains. Spraucoties cauri niedrājam, viņi apstājās sagāztu žagaru un zaru saiņu priekšā. Nobīdījuši žagarus, viņi atrada kaut ko līdzīgu zemes velvei — caurumu, neko daudz lielāku nekā maizes krāsns muti. Tatariete, pieliekusi galvu, iegāja pirmā; viņai pakaļ Andrijs, saliecies pēc iespējas zemāk, lai varētu izspraukties ar saviem maisiem, un drīz viņi abi atradās pilnīgā tumsā.
Andrijs tikko spēja kustēt tumšā un šaurā zemes ejā, sekodams tatarietei un stiepdams maizes maisus. «Drīz mēs varēsim redzēt,» sacīja pavadone, «mēs tuvojamies vietai, kur es noliku gaismekli.» Un tiešām, tumšās zemes sienas sāka kļūt pamazām gaišākas. Viņi sasniedza nelielu laukumiņu, kur, kā likās, bija kapele; vismaz pie sienas bija pielikts šaurs galdiņš, kas izskatījās pēc altara, un pār to bija redzama gandrīz pilnīgi izdzisusi, izbalojusi katoļu madonnas svētbilde. Neliela sudraba lampiņa, pakārta tās priekšā, tik- tikko to apgaismoja. Tatariete pieliecās un pacēla no zemes atstāto vara gaismekli ar tievu, augstu kāju, ap ko apkārt važiņā bija sakarinātas knaibles, adata uguns noregulēšanai un nodzēsējs. Paņēmusi, viņa to aizdedza ar lampiņas uguni. Gaisma kļuva lielāka, un viņi, kopā iedami, brīžam spilgtas gaismas apgaismoti, brīžam tīdamies kā ogle tumšā ēnā, atgādināja Džerardo della notte gleznas. Svaigā, veselībā un jaunībā dzirkstošā skaistā bruņinieka seja bija liels pretstats viņa pavadones nomocītajai un bālajai sejai. Eja kļuva mazliet platāka, tā ka Andrijs varēja izstiepties. Viņš ziņkārīgi aplūkoja šīs zemainās sienas, kas viņam atgādināja Kijevas alas. Tāpat kā Kijevas alās, arī te bija redzami izdobumi sienās un šur tur stāvēja zārki; vietām pat gadījās gluži vienkārši cilvēku kauli, kas no mitruma bija kļuvuši mīksti un sabirzuši miltos. Acīm redzams, ari te tāpat bija svēti ļaudis, kas tāpat vairījās pasaules vētru, sāpju un kārdinājumu. Mitrums vietumis bija stipri liels: zem viņa kājām brīžiem bija pilnīgi ūdens. Andnjam nācās bieži apstāties, lai ļautu atpūsties savai ceļa biedrei, kas vienmēr par jaunu nogura. Nelielais maizes gabals, ko tā bija apēdusi, radīja vienīgi sāpes iekšās, kas bija atradušas no barības, un viņa bieži palika nekustīgi stāvam vairākas minūtes uz vienas vietas. Beidzot viņu priekšā parādījās mazas dzelzs durvis. «Nu, paldies dievam, mēs esam atnākuši,» sacīja vājā balsī tatariete, pacēla roku, lai pieklaudzinātu, bet viņai nebija spēka. Andrijs iesita viņas vietā spēcīgi pa durvīm; aiz durvīm dobji atbalsojās, kas liecināja, ka tur bija liels plašums. Sī dobjā skaņa pārveidojās, sastapdama, kā likās, augstas velves Pēc pāris minūtēm sāka žvadzēt atslēgas un, šķita, kāds nāca lejā pa kāpnēm. Beidzot durvis atslēdza; viņus sagaidīja mūks, kas stāvēja uz šaurām kāpnītēm ar atslēgām un sveci rokās. Andrijs neviļus apstājās, ieraudzījis katoļu mūku, kas izraisīja tādu naida pilnu nicināšanu kazakos, kuri mēdza rīkoties ar tiem ne- cilvēcīgāk nekā ar žīdiem. Ari mūks mazliet pakāpās atpakaļ, ieraudzījis aizkrāciešu kazaku; bet vārds, ko klusu pasacīja tatariete, viņu nomierināja. Viņš parādīja tiem gaismu, aizslēdza aiz viņiem durvis, uzvadīja viņus pa kāpnēm augšup, un viņi atradās zem augstām, tumšām klostera baznīcas velvēm. Pie viena no altariem, ap ko bija salikti augsti svečturi un sveces, stāvēja uz ceļiem mācītājs un klusu lūdza dievu. Pie viņa abās pusēs stāvēja tāpat uz ceļiem divi jauni klirosieši violetās mantijās, baltiem mežģinu krekliņiem pār tām un kvēpināmiem traukiem rokās. Viņš lūdza par brīnuma sūtīšanu: par pilsētas glābšanu, par gaistošās drosmes stiprināšanu, par pacietības došanu, par tāda kārdinātāja attālināšanu, kas musina uz kurnēšanu un mazdūšīgu, bailīgu raudāšanu par zemes nelaimēm. Dažas sievietes, līdzīgas parādībām, stāvēja uz ceļiem, atbalstījušās un pilnīgi uzlikušas nevarīgās galvas uz krēslu mugurām un tumšajiem koka soliem, kas atradās viņu priekšā; daži vīrieši, atspiedušies pret kolonām un pilastriem, uz kuriem balstījās sānu velves, arī stāvēja skumji uz ceļiem. Logs ar krāsainiem stikliem, kas atradās virs altara, iemirdzējās rožainā rīta sārtumā, un no tā krita uz grīdas gaiši zili, dzelteni un citu krāsu gaismas aplīši, kas pēkšņi apgaismoja tumšo baznīcu. Viss altaris savā tālajā padziļinājumā pēkšņi kļuva mirdzošs; kvēpināmie dūmi sastinga gaisā par krāšņi apgaismotu mākoni. Andrijs pārsteigts lūkojās no sava tumšā kakta brīnumā, kādu bija radījusi gaisma. Sai mirklī varens ērģeļu rēciens pēkšņi piepildīja visu baznīcu; tas kļuva arvien blīvāks un blīvāks, pieauga, pārgāja smagos pērkona dārdos un tad pēkšņi, pārvērties debesu mūzikā, sāka lidot augstu zem velvēm savām dziedošām skaņām, kas atgādināja smalkas meiteņu balsis, un pēc tam tas atkal pārvērtās blīvā rēcienā un pērkonā un apklusa. Un vēl ilgi pērkona grāvieni drebot lidinājās zem velvēm, un Andrijs brīnījās ar pusatvērtu muti par lielisko muziķu.
Sai brīdī viņš juta, ka kāds viņu parāva aiz svārku stērbeles. «Ir laiks!» teica tatariete. Viņi izgāja cauri baznīcai, neviena neievēroti, un iznāca pēc tam laukumā, kas bija tās priekšā. Ausma jau sen sārtojās debesīs: viss vēstīja saules lēktu. Laukums, kam bija kvadrata veids, bija pilnīgi tukšs; tā vidū vēl bija palikuši koka galdiņi, kas rādīja, ka varbūt vēl tikai nedēļu priekš tam te bijis pārtikas preču tirgus. Iela., kuras tolaik nebruģēja, bija vienkārši sakaltušu dubļu kaudze. Laukumu apņēma visapkārt nelielās akmens un māla vienstāvu mājas, ar sienās redzamiem koka pāļiem un stabiem visā to augstumā, ko iešķībi krustim savienoja tādi paši koka šķēršļi, kā vispār cēla mājas toreizējie iedzīvotāji, ko var vēl pat šodien redzēt dažās vietās Lietuvā un Polijā. Visas tās bija nosegtas nesamērīgi augstiem jumtiem ar daudziem lodziņiem un vēdināmām lūkām. Vienā pusē, gandrīz baznīcas tuvumā, pacēlās augstāk par citām kāda ēka, kas pilnīgi atšķīrās no pārējām, laikam pilsētas maģistratūra vai kāda cita valdības iestāde. Tā bija divi stāviem, un virs tās augšā bija piebūvēts divu arku belveders, kur stāvēja sargkareivis; jumtā bija iestiprināta liela pulksteņa ciparnīca. Laukums šķita izmiris; bet Andrijs saklausīja kādus vājus vaidus. Ieskatījies viņš ievēroja otrā tā pusē divi trīs cilvēku grupu, kas gulēja gandrīz pilnīgi nekustīgi zemē. Viņš ieurbās acīm vērīgāk, lai redzētu, vai tie ir iemiguši vai miruši, un tai brīdī uzdūrās kaut kam, kas gulēja viņam pie kājām. Tas bija mirušas sievietes ķermenis, acīm redzot žīdietes. Šķita, viņa vēl bija jauna, kaut gan viņas izķēmotajos, izmocītajos vaibstos tas nebija redzams. Galvā viņai bija sarkans zīda lakats; pērles vai krelles divi rindās greznoja viņas ausu rotu; divi trīs garas matu sprogas vienos viļņos līda no tās ārā uz viņas izdēdējušo kaklu ar izstieptajām dzīslām. Viņai līdzās gulēja bērns, krampjaini ieķēries ar roku viņas liesajā krūtī un sagriezis to saviem pirkstiem negribētās dusmās, neatradis tanī piena Viņš vairs neraudāja un nebrēca, un tikai pēc viņa vēdera, kas bērnam noplaka un pacēlās, varēja domāt, ka viņiš vēl nav miris vai vismaz tikai gatavojas izlaist pēdējo elpu. Viņi nogriezās ielās, un viņus apturēja pēkšņi kāds vājprātīgais, kas, ieraudzījis Andri ja dārgo nastu, metās tam virsū kā tīģeris, ieķērās viņā, saukdams, «maizi!» Bet viņa spēki bija vājāki par tā ārprātu; Andrijs atgrūda viņu, viņš nokrita zemē. Līdzjūtības aizkustināts, viņš pameta tam vienu maizes klaipu, kuram tas uzklupa kā traks suns. apgrauza to, sakošļāja un tepat uz ielas briesmīgos krampjos izlaida garu no ilgās atradināšanās uzņemt barību. Gandrīz uz katra soļa viņu pārsteidza briesmīgie bada upuri. Šķita, it kā nespēdami paciest mokas mājās, daudzi tīši bija \7j- skrējuši uz ielas: vai nenāks kaut kas no gaisa, kas dzīvinātu viņu spēkus. Pie kādas mājas vārtiem sēdēja vecene, un grūti bija pateikt, vai viņa ir aizmigusi, nomirusi vai vienkārši aizsapņojusies; vismaz viņai nekā vairs nedzirdēja un neredzēja un, noliekusi galvu uz krūtīm, sēdēja nekustīga vienā un tai pašā vietā. No citas mājas jumta nokārās lejup virves cilpā izdēdējis un izdilis ķermenis: nabags nebija spējis paciest līdz galam bada mokas un bija gribējis labāk paātrināt savu galu ar labprātīgu pašnāvību. Redzot šādas satricinošas bada liecības, Andrijs nenocietās nejautājis tatarieti: «Vai tad'viņi tiešām nekā nevarēja atrast, ar ko izvilkt dzīvību? Ja cilvēkam pienāk pēdējā stunda, tad, neko darīt, viņam jāpārtiek no tā, ko viņš līdz tam nonicinājis: viņš var pārtikt no tās kustoņas, ko bauslība aizliedz, tad visu var izlietot ēsmai.»
«Viss ir apēsts,» sacīja tatariete, «visi 'dzīvnieki: ne zirga, ne suņa, pat ne peles neatrast visā pilsētā. Mums pilsētā nekad nebija nekādu krājumu: visu veda no laukiem.»
«Bet kā tad jūs, mirdami tik nežēlīgā nāvē, arvien vēl domājat noturēt pilsētu?»
«Var jau būt, ka vojevoda būtu padevies, bet vakarrīt pulkvedis, kas ir Bužanās, atlaida uz pilsētu vanagu ar zīmīti, lai neatdod pilsētu: ka viņš nāk to glābt ar savu pulku un gaida tikai vēl otru pulkvedi, lai nāktu abi kopā. Un tagad kuru katru mirkli gaida viņus … Bet nu mēs esam atnākuši līdz mājām.»
Andrijs jau iztālēm redzēja māju, kas nebija līdzīga pārējām, un, kā likās, to bija cēlis kāds itāliešu architekts: tā bija celta no skaistiem, smalkiem ķieģeļiem un bija divstāvu. Apakšējā stāva logus ietvēra augstas granita karnizes; viss augšstāvs sastāvēja no nelielām arkām, kas izveidoja galeriju; starp tām bija redzami režģi ar ģerboņiem; arī uz mājas stūriem bija ģerboņi. Platās krāsotu ķieģeļu āra kāpnes izgāja uz pašu laukumu. Kāpņu apakšā sēdēja pa vienam sargkareivim, kas izskatīgi un simetriski turējās ar vienu roku pie alebardēm, kas atradās tiem līdzās, bet ar otru balstīja savas pieliektās galvas, un šķita, ka tā viņi līdzinājās vairāk statujām nekā dzīviem radījumiem. Viņi negulēja un nesnauda, bet, likās, bija nejūtīgi pret visu; viņi nepievērsa uzmanības pat tam, kas gāja augšup pa kāpnēm. Kāpņu augšā viņi atrada bagāti tērptu, pilnīgi no galvas līdz kājām apbruņotu karavīru, kas turēja rokās lūgsnu grāmatu. Viņš pameta uz tiem gurdās acis, bet tatariete tam pateica vienu vārdu, un viņš nolaida tās par jaunu savas lūgsnu grāmatas atvērtajās lappusēs. Viņi iegāja pirmajā istabā, diezgan plašā, kas bija pieņemšanas telpa vai vienkārši priekšistaba; tā bija pilna dažādos stāvokļos gar sienām sēdošu kareivju, kalpotāju, rakstvežu, vīna ielējēju un citu ļaužu, kas nepieciešami poļu augstmaņa reprezentācijai, gan kā militarai personai, gan kā personīgo muižu īpašniekam. Jūtams bija apdzisušas sveces tvans; divi citas vēl dega divi milzīgos, gandrīz cilvēka augstumā, svečturos, kas stāvēja vidū, neraugoties uz to, ka jau sen restainajā logā lūkojās rīts. Andrijs jau gribēja iet tieši pa platajām ozola durvīm, kas bija greznotas ar ģerboni un daudziem izgriezumiem: bet tatariete parāva viņu aiz piedurknes un norādīja uz mazām durvīm sānu sienā. Pa tām viņi iznāca gaitenī un pēc tam istabā, ko viņš sāka vērīgi apskatīt. Gaisma, kas ieplūda caur slēģa spraugu, pieskārās kaut kam: sārtajam aizkaram, apzeltītajai karnizei un gleznai uz sienas. Te tatariete lika An- drijam palikt, atvēra durvis uz otru istabu, no kuras pazibēja uguns gaisma. Viņš izdzirda čukstus un klusu balsi, no kuras viņā viss sāka drebēt. Viņš redzēja caur atvērtām durvīm, kā strauji pazibēja slaids sievietes stāvs ar garu, košu bizi, kas krita uz augšup pacelto roku. Tatariete atgriezās un sacīja, lai viņš iet iekšā. Viņš neatcerējās, kā iegāja un kā aizvērās aiz viņa durvis. Istabā dega divi sveces, lampiņa mirgoja svētbildes priekšā; zem tās bija augsts galdiņš pēc katoļu paražas, ar kāpieniem ceļu noliekšanai lūgšanas laikā. Bet tas nebija tas, ko meklēja viņa acis. Viņš pagriezās uz otru pusi un ieraudzīja sievieti, kas likās sastingusi un pār- akmeņojusies kādā straujā kustībā. Šķita, it kā viss viņas augums gribējis mesties pie viņa un pēkšņi sastindzis. Un ari viņš palika tikpat pārsteigts viņas priekšā. Ne tādu viņš bija iedomājies to redzēt: tā nebija viņa, nebija tā, ko viņš pazina agrāk; nekā viņā nebija līdzīga tai, bet divkārt skaistāka un brīnišķīgāka bija viņa tagad nekā agrāk: toreiz viņā bija kaut kas nenobeigts, nepiepildīts, tagad tas bija darbs, kam mākslinieks piešķīris pēdējo otas vilcienu. Tā bija skaista, aušīga meitene; šī bija skaistule, sieviete visā savā izplaukušajā krāšņumā. Pilnīgas jūtas izpaudās viņas paceltajās acīs, ne daļa, ne mājiens par jūtām, bet veselas jūtas. Vēl asaras nebija paguvušas tajās nožūt un apņēma tās ar mirgojošu valgmi, kas spiedās dvēselē; krūtis, kakls un pleci bija ietverti tais skaistajās robežās, kādas piešķirtas pilnīgi attīstītam skaistumam; mati, kas agrāk izplūda vieglās sprogās ap viņas seju, tagad bija pārvērtušies biezā, košā pīnē, kuras daļa bija saņemta kopā, bet daļa risa pār visu rokas garumu un smalkiem, gariem, skaisti izliektiem matiem krita pār krūtīm. Likās, visi tās vaibsti pārvērtušies. Velti viņš pūlējās sameklēt tajos kaut vienu no tiem, kas klaiņoja viņa atmiņā, — neviena. Kaut arī viņas bālums bija cik liels, bet tas neaizēnoja viņas burvīgo skaistumu, gluži otrādi, tas it kā piešķīra viņai kaut ko teiksmainu, neizsakāmi uzvarošu. Un Andrijs sajuta savā dvēselē godbijīgu bailību un nostājās nekustīgs viņas priekšā. Viņa, šķiet, ari bija pārsteigta par šā kazaka izskatu, kas stāvēja tās priekšā visā jauneklīgās vīrišķības skaistumā un spēkā, kas, kā likās, pat savu locekļu sastingumā izpauda atraisītu kustību brīvību; skaidrā asumā dzirkstēja viņa acs, drošā lokā izliecās samtaina uzacs, iedegušie vaigi mirdzēja visā pirmatnējās uguns spožumā un kā zīds lāsmoja jaunās melnās ūsas.
«Nē, es neesmu spējīga ne ar ko tev pateikties, augstsirdīgais bruņiniek,» sacīja viņa, un viņas balss sudraba skaņa drebēja. «Vienīgi dievs var tev atlīdzināt; ne man, vājai sievietei…» Viņa nolaida savas acis; brīnišķīgiem puslokiem, baltiem kā sniegs, uzgulās tām plaksti, apņemti kā bulta garām skropstām; pieliecās visa viņas brīnišķīgā seja, un smalks sārtums apēnoja to no apakšas. Nekā uz to neprata sacīt Andrijs; viņš gribēja izteikt visu, kas vien bija uz sirds, izteikt to tikpat kvēli, kā tas bija uz sirds, — un nevarēja.
Viņš sajuta kaut ko, kas aizslēdza viņa lūpas; vārdam pazuda skaņa: viņš sajuta, ka ne viņam, augušam bursā un klejotāju karavīru dzīvē, atbildēt uz šādiem vārdiem, un viņš sašuta par savu kazaka dabu.
Šai brīdī istabā ienāca tatariete. Viņa jau bija paguvusi sagriezt šķēlēs bruņinieka atnesto maizi, viņa to nesa uz zelta šķīvja un nolika savas kundzes priekšā. Skaistule paraudzījās uz viņu, uz maizi un pievērsa acis Andrijam, — un bija tik daudz šais acīs. Šis atmaigušais skatiens, kas izteica nevarību un nespēju izsacīt viņu pārņēmušās jūtas, bija vairāk pieejams Andrijam nekā visas valodas. Viņa dvēselei pēkšņi kļuva viegli: likās, viss viņā bija atraisījies. Dvēseles saviļņojums un jūtas, ko līdz šim it kā kāds būtu turējis stingrā pavadā, tagad sajutās atbrīvotas, savā vaļā, un gribēja jau izplūst nenoturamās vārdu straumēs, kad pēkšņi skaistule, pagriezusies pret tatarieti, nemierīgi iejautājās: «Un māte? tu aiznesi viņai?»
«Viņa guļ.»
«Un tēvam?»
«Aiznesu; viņš teica, ka atnāks pats pateikties bruņiniekam.»
Viņa paņēma maizi un pielika to pie mutes. Ar neizteicamu baudu lūkojās Andrijs, kā viņa to lauza saviem zibošajiem pirkstiem un ēda; un pēkšņi viņš atcerējās no bada vājprātīgu kļuvušo, kas bija izlaidis garu viņa acu priekšā, norijis gabalu maizes. Viņš nobālēja un, satvēris viņu aiz rokas, iesaucās: «Diezgan! neēd vairāk! Tu tik ilgi neesi, ēdusi, tev maize tagad būs kā inde.» Un viņa tūdaļ nolaida savu roku; uzlika maizi uz šķīvja un kā paklausīgs bērns lūkojās viņam acīs. Un kaut jel spētu izteikt vārdos… bet nav spējīgi izteikt ne kalts, ne ota, ne visuvarenais vārds to, ko dažkārt redz jaunavas acīs, un kur nu vēl tās maigās jūtas, kas pārņem to, kurš raugās šādās jaunavas acīs.
«Valdniece!» iesaucās Andrijs, pilns sirsnīgas, dvēselīgas un visādas pārplūsmes, «kas tev vajadzīgs, ko tu vēlies? — pacēli man! Saki man uzdevumu, visneiespējamāko, kāds vien ir pasaulē, — es skriešu to izpildīt1 Saki, lai es izdaru to. kas nav pa spēkam nevienam cilvēkam, — es izdarīšu, es aiziešu bojā. Aiziešu bojā, aiziešu bojā! un aiziet bojā tevis, dēļ, zvēru pie svētā krusta, man ir tik saldi… bet es nespēju to izteikt! Man ir trīs lauku mājas, puse tēva zirgus pieder man, viss, ko mana māte atnesusi līdzi pūrā, pat tas, ko viņa slēpj no tēva, — viss tas ir mans. Nav tagad nevienam no mūsu kazakiem tādu ieroču kā man: par vienu pašu mana zobena, rokturi man dod labāko zirgu ganāmpulku un trīs tūkstoši aitu. Un no visa tā es atteikšos, pametīšu, sadedzināšu, noslīcināšu, ja vien tu bildīsi vienu vārdu vai arī kaut tikai pakustināsi savu smalko, melno uzaci! Eet es zinu, ka varbūt runāju muļķīgu valodu, un tā ir nevietā, un nepiederas viss tas te, ka ne man, kas pavadījis dzīvi bursā un Aizkrācē, runāt tā, kā ir parasts runāt tur, kur mēdz būt karaļi, kņazi un viss, kas vien ir labākais augstmaņu bruņniecībā. Redzu, ka tu esi citāds dieva radījums nekā mēs visi un tālu no tevis ir visas citas bajāru sievas un meitas-jaunavas. Mēs nederam tev par vergiem; tikai debesu eņģeļi var tev kalpot.»
Pieaugošā izbrīnā, pārvērtusies vienā vienīgā dzirdē, nepalaidusi garām neviena vārda, klausījās jaunava atklāto, sirsnīgo valodu, kurā kā spogulī atmirdzēja jaunā, spēku pilnā dvēsele. Un katrs šās valodas vienkāršais vārds, izteikts balsī, kas spurdza ārā tieši no sirds dziļuma, izdvesa spēku. Un izvirzījās uz priekšu visa viņas skaistā seja, atmeta viņa tālu atpakaļ uzbāzīgos matus, atvēra lūpas un ilgi skatījās ar atvērtām lūpām. Pēc tam gribēja kaut ko teikt, un pēkšņi apstājās un atcerējās, ka cits uzdevums vada bruņinieku, ka tēvs, brāļi un visa viņa tēvzeme stāv viņam aiz muguras kā bargi atriebēji, ka ir briesmīgi pilsētu aplen- kušie aizkrācieši, ka visi viņi ar savu pilsētu nolemti negantai nāvei… un viņas acis pēkšņi piepildījās asarām; strauji viņa paķēra lakatu, zīdiem izšūtu, uzmeta to sev uz sejas, un mirklī tas bija kļuvis pilnīgi valgs; un ilgi viņa sēdēja, atmetusi atpakaļ savu skaisto galvu, saspiedusi kā sniegs baltiem zobiem savu skaisto apakšlūpu, — it kā viņa pēkšņi būtu sajutusi kādu indīga rāpuļa kodienu, — un nenoņemot no sejas lakatu, lai viņš neredzētu tās izmisīgās skumjas.
«Saki man vienu vārdu!» sacīja Andrijs un saņēma viņu aiz samtainās rokas. Zvērojoša uguns izskrēja pa viņa dzīslām no šā pieskāriena, un viņš spieda roku, kas nejūtīgi dusēja viņa rokā.
Bet viņa klusēja un nenoņēma lakatu no savas sejas un palika nekustīga.
«Kāpēc gan tu esi tik skumja? Pasaki man, kāpēc tu esi tik skumja?»
Aizmeta projām viņa no sevis lakatu, atrāva acīs lienošos savas pīnes garos matus un izplūda žēlabainos vārdos, izrunādama tos klusā klusā balsī, līdzīgi tam, kā vējš, sacēlies skaistā vakarā, pārskrien pēkšņi pār krastmalas niedrāja biezokni: iešalcas, ieskanas un pēkšņi sāk lidināties skumīgi smalkās skaņas, un tās uztver neizprotamās skumjās apstājies ceļinieks, nejuzdams ne dziestošo vakaru, ne plūstošās jautrās dziesmas, ko dzied tauta, kas lēnām atgriežas no lauku darbiem un druvām, ne kaut kur tālumā braucošo ratu rībēšanu.
«Vai tad es neesmu mūžīgi nožēlojama! Vai nav nelaimīga māte, kas mani dzemdējusi pasaulē? Vai tas nav sūrs mūžs, kas iekritis man par daļu. Vai tu neesi negants bende, mans cietsirdīgais likteni? Visus tu atvedi man pie kājām: labākos muižniekus no visas šļachtu kārtas, bagātākos panus, grafus un svešu zemju baronus, un visus, kādi vien ir mūsu bruņniecības ziedā. Visi viņi drīkstēja mīlēt mani, un par lielu laimi būtu uzskatījis ikviens no viņiem manu mīlestību. Man tikai bija jāpamāj ar roku, un kurš katrs no viņiem, skaistākais, krāšņākais pēc sejas un cilts būtu kļuvis par manu laulāto draugu. Un nevienam no viņiem tu nepiebūri manu sirdi, mans nežēlīgais likteni; bet aizbūri manu sirdi garām mūsu zemes labākajiem bruņiniekiem svešniekam, naidniekam mūsu. Par ko gan tu, visušķīstā dievmāte, par kādiem grēkiem, par kādiem smagiem noziegumiem tik nepielūdzami un nesaudzīgi vajā mani? Lielā pārpilnībā un greznuma pārmērā ritēja manas dienas: labākie dārgie ēdieni un saldie vīni bija mana barība. Un kam tas viss bija vajadzīgs? Kam tas viss derēja? Vai gan tam, lai beidzot nomirtu negantā nāvē, kādā nenomirst beidzamais ubags karalistē? Un vēl nepietiek ar to, ka esmu nolemta tādam briesmīgam liktenim; nepietiek ar to, ka pirms savas nāves man jāredz, kā nomirs 'neizciešamās mokās tēvs un māte, kuru glābšanai es būtu gatava divdesmit reižu atdot savu dzīvību; ar to vēl nepietiek: ir vajadzīgs, lai vēl pirms sava gala es pieredzu un dzirdu vārdus un mīlestību, kādas vēl neesmu redzējusi. Ir vajadzīgs, lai viņš saviem vārdiem saplosītu gabalos manu sirdi, lai mana rūgtā daļa būtu vēl rūgtāka, lai vēl vairāk žēl būtu man savas jaunās dzīves, lai vēl drausmīgāka liktos man mana nāve un lai vēl vairāk mirstot pārmestu es tev, mans nežēlīgais likteni, un tev, — piedod man manu apgrēcību, — svētā dievmāte!»
Un kad viņa apklusa, bezcerīgas, tik bezcerīgas jūtas atspoguļojās viņas sejā; sāpīgas skumjas pauda katrs viņas vaibsts, un viss, no skumji noliektās pieres un nolaistajām acīm līdz pat asarām, sastingušām un izžuvušām viņas lēni kvēlojošos vaigos, viss, šķita, runāja: «Nav laimes šai sejā!»
«Kur tas dzirdēts pasaulē, tas nav iespējams, tas nenotiks,» sacīja Andrijs, «ka skaistākā un labākā no sievām nestu tik smagu likteni, kad viņa ir radīta, lai tās priekšā kā pie svētuma zemotos viss, kas vien pasaulē ir labākais. Nē, tu nemirsi! Tev nav jāmirst; zvēru pie savas dzimšanas un pie visa, kas man pasaulē mīļš, — tu nemirsi! Ja nu notiks tā, un ne ar ko — ne ar spēku, ne ar lūgsnām, ne ar vīrišķību nevarēs novērst sūro likteni, tad mēs mirsim kopā, un papriekšu miršu es, nomiršu tavā priekšā, pie taviem skaistajiem ceļiem, un vienīgi tikai mirušu mani varbūt šķirs no tevis.»
«Nemāni, bruņiniek, ne sevi, ne mani,» teica viņa, lēni šūpodama savu skaisto galvu, «es zinu un, sev par lielām bēdām, zinu pārāk labi, ka tu nedrīksti mani mīlēt; es zinu arī, kāds ir tavs pienākums un likums: tevi aicina tēvs, biedri, tēvzeme, bet mēs — tavi ienaidnieki.»
«Bet kas man ir tēvs, biedri un tēvzeme?» sacīja Andrijs, strauji sapurinājis galvu un iztaisnodams visu savu taisno kā piekrastes niedre augumu. «Ja nu tā, tad, lūk, kas: neviena man nav!» atkārtoja viņš tādā pašā balsī un izdarīja tādu rokas kustību, ar kādu sīksts, nepieveicams kazaks izteic gatavību kādam nedzirdētam un neiespējamam darbam. «Kas ir teicis, ka mana tēvzeme ir Ukraina? Kas man to ir devis par tēvzemi? Tēvzeme ir tas, ko meklē mūsu dvēsele, kas tai ir mīļāks par visu. Mana tēvzeme esi tu! Tā ir mana tēvzeme! Un es nesīšu šo tēvzemi savā sirdī, nesīšu to līdz sava mūža beigām, un gribu redzēt, vai kāds no kazakiem spēs izraut to no turienes! Un visu, kas vien man ir, pārdošu atdošu, iznīcināšu šās tēvzemes dēļ!»
Mirkli sastingusi kā skaists tēls, lūkojās viņa tam acīs un pēkšņi sāka raudāt, un ar brīnišķīgu sievietes straujumu, uz ko ir spējīga vienīgi bezgala augstsirdīga sieviete, radīta skaistai dvēseles dziņai, metās viņa tam ap kaklu, apkampdama to sniega baltumam līdzīgām brīnišķīgām rokām, un sāka raudāt. Šai brīdī uz ielas atskanēja neskaidri kliedzieni, tauru un litavru skaņu pavadīti; bet viņš tos nedzirdēja: viņš ti kai dzirdēja, kā brīnišķās lūpas apdvesa viņu ar savas elpas tīkamo siltumu, kā viņas asaras līdzīgi strautiem tecēja tam pār seju, un visi viņas no galvas atrisušie smaržīgie mati ietina to savā tumšajā un spožajā zīdā.
Tai brīdī ieskrēja pie viņiem ar priecīgu saucienu tatariete. «Glābti, glābti!» sauca viņa bez atmaņas. «Mūsējie ienākuši pilsētā, atveduši maizi, kviešus, miltus un saistītus aizkrāciešus!» Bet neviens no viņiem nedzirdēja, kas par «mūsējiem» ienākuši pilsētā, ko viņi atveduši sev līdzi un kādus aizkrāciešus sasējuši. Pilns jūtu, kas nav izbaudāmas virs zemes, Andrijs noskūpstīja smaržīgās lūpas, kas bija piekļāvušās viņa vaigam, un ne bez atbildes palika smaržīgās lūpas. Tās atsaucās ar to pašu, un šai abpusēji saliedētā skūpstā bija izjūtams tas, ko tikai vienu reizi mūžā Jauts sajust cilvēkam.
Un pagalam bija kazaks! Zudis visai kazaku bruņinieku kārtai! Neredzēt viņam vairs ne Aizkrāci, ne savas tēva mājas, ne dieva baznīcas. Arī Ukrainai neredzēt drošsirdīgāko no saviem dēliem, kas bija ņēmies to aizstāvēt. Izraus vecais Tarass sirmu matu šķipsnu no sava čupra un nolādēs ir dienu, ir stundu, kurā laidis pasaulē sev par negodu tādu dēlu
Troksnis un kņada norisa aizkrāciešu taborā. Sākumā neviens nevarēja tikt skaidrībā, kā tas bija noticis, ka karaspēks iekļuvis pilsētā. Tikai pēc tam noskaidrojās, ka viss Perejaslavas kurenis, kas bija novietojies pilsētas sānu vārtu priekšā, bija līdz nāvei piedzēries; tātad nebija nekāds brīnums, ka puse bija apsista, bet otra jau sasieta pirms tam, kamēr visi varēja dabūt zināt, kas ir noticis. Kamēr tuvākie kureņi, no trokšņa pamodušies, paguva ķerties pie ieročiem, karaspēks jau gāja iekšā pa vārtiem, un pēdējās viņa rindas atšaudījās no nekārtīgi uzbrūkošajiem, miegainajiem un pus- atģidušamies aizkrāciešiem.
Koševojs pavēlēja visiem salasīties, un, kad visi bija sastājušies aplī un, noņēmuši cepures, apklusa, viņš teica;
«Tad nu redziet, brāļi pani, kas noticis šai naktī; lūk, kurp novedis reibums! Lūk, kādu izsmieklu sagādājis mums ienaidnieks! Pie jums acīm redzot tā jau ir pieņemts: ja jums atļauj divkāršot devu, tad jūs esat gatavi tā piesūkties, ka Kristus kareivju ienaidnieks ne tikai novilks no jums bikses, bet pie- šķaudīs jums pilnu seju, un jūs to nedzirdēsiet.»
Visi kazaki stāvēja, nokāruši galvas, vainas apziņā; tikai viens vienīgais Ņezamaikovas kureņa atamans Kukubenko atsaucās. «Pagaidi, tēvs!» sacīja viņš, «kaut arī tas nav pēc likuma teikt kādu iebildumu, kad koševojs runā visa karaspēka priekšā, bet tas nenotika tā, tas ir jāteic. Tu ne visai taisnīgi izteici pārmetumu visam kristīgo karaspēkam. Kazaki būtu vainojami un pelnījuši nāvi, ja tie būtu piedzērušies karagājiena laikā, kaujā, grūtā, smagā darbā: bet mēs sēdējām bez darba, slaistījāmies dīkā pilsētas priekšā. Ne gavēņu, ne cita kristīgās ticības aizlieguma nebija: kas gan lai būtu, ja bezdarbībā cilvēks nepiedzertos? Grēka te nav. Bet mēs tagad viņiem labāk parādīsim, ko nozīmē uzbrukt nevainīgiem cilvēkiem. Agrāk sitām dūšīgi, bet nu tagad sitīsim tā, ka ne papēžus tie uz mājām nepārnesīs.»
Kureņa atamana runa iepatikās kazakiem. Viņi mazliet pacēla jau pilnīgi nodurtās galvas un daudzi pamāja piekrītoši ar galvu, piebilduši: «Labi pateica Kukubenko!» Bet Tarass Buļba, kas stāvēja netālu no koševoja, sacīja: «Nu, ko, ko- ševoj, acīm redzot Kukubenko ir teicis patiesību? Ko tu sacīsi uz to?»
«Ko es teikšu? Teikšu: lai ir svētīts arī tas tēvs, kas radījis tādu dēlu: nav vēl liela gudrība pasacīt pārmetuma vārdus, bet lielāka gudrība ir pasacīt tādu vārdu, kas, nenopeļot cilvēka nelaimi, uzmundrina to, piešķir viņam sparu, tāpat kā pieši piešķir sparu zirgam, kas ir atveldzējies ar ūdeni. Es pats gribēju sacīt jums pēc tam mierinātājus vārdus, bet Kukubenko attapās ātrāk.»
«Labi teica arī koševojs!» atsaucās aizkrāciešu rindās. «Labs vārds!» atkārtoja citi. Un paši sirmākie, kas stāvēja kā pelēki baloži, arī tie pamāja ar galvu, un, paraustījuši sirmās ūsas, klusu teica: «Labi teikts vārds!»
«Tad nu klausieties, pani!» turpināja koševojs. «Ieņemt cietoksni, ložņāt un rakņāties, kā to dara svešzemju vācu meistari — lai naidnieks viņu parauj! — ir nepieklājīgi un nav kazaku darbs. Bet, spriežot pēc tā, kas ir, ienaidnieks iegājis pilsētā ar nelielām rezervēm; ratu viņam nemaz nebija daudz. Ļaudis pilsētā izsalkuši, tātad visu apēdīs vienā rāvienā, un arī zirgiem siena… es nu nezinu, varbūt no debesīm kāds viņu svētais uzmetīs tiem uz dakšām… bet to nu arī dievs vien zina; bet viņu ksendzi, tie jau tikai ar vārdiem ir lieli. Un pēc tā vai cita, bet viņi izies no pilsētas. Tad nu sadalieties trīs baros un stājieties uz trim ceļiem vārtu priekšā. Galveno vārtu priekšā pieci kureņi, pārējo priekšā pa trim kureņiem, Djadkivskas un Korsuņas kureņi slēpnī. Pulkvedis Tarass ar pulku slēpnī! Titarevskas un Timoševskas kureņi vezumnieku labā sānā rezervei! Ščer- binovskas un Steblikivskas augšējais — kreisā sānā! Un ejiet ārā no rindām, puiši, kam asāki zobi vārdos, aizskariet ienaidnieku! Polim tukšgalvja daba: lamu neizcietīs; un varbūt šodien pat viņi visi iznāks aiz vārtiem. Kureņu ata- mani, pārbaudiet katrs savu kureni: kam trūkst vīru, papildiniet tos ar perejaslaviešu atliekām. Apskatiet visu no jauna! Izsniegt uz paģirām katram pa čarkai un pa maizes kukulim uz kazaku. Tikai, droši vien, visi vēl no vakarējā pieēduši, jo nav ko slēpt patiesību, visi tā saēdās, ka es brīnos, ka naktī neviens nav pārsprādzis pušu. Un tad vēl viens rīkojums: ja kāds krodzinieks žīds pārdos kazakam kaut jel vienu krūzi sīvā, tad es viņam piesitīšu pašā pierē cūkas ausi, tādam sunim, un pakāršu ar kājām uz augšu! Nu, tad pie darba, brālīši! Pie darba!»
Tā rīkoja koševojs, un visi tam paklanījās līdz jostas vietai un, neuzlikuši cepures, aizgāja pie saviem vezumiem un taboriem, un, kad jau bija aizgājuši pavisam tālu, tikai tad uzlika cepures. Visi sāka rīkoties: izmēģināja zobenus un šķēpus, bēra no maisiem pulveri pulvera ragos, vilka un norīkoja vezumus un izraudzīja zirgus.
Iedams projām pie sava pulka, Tarass domāja un nevarēja izdomāt, kur gan bija palicis Andrijs, vai viņu saņēma gūstā kopā ar citiem un sasēja miegā? Taču nē, Andrijs nav tāds, lai dotos dzīvs gūstā. Starp nosistajiem kazakiem arī viņu neredzēja. Tarass bija stipri nogrimis domās un gāja pulkam priekšā, nedzirdēdams, ka viņu labu laiku sauca kāds vārdā. «Kam manis vajag?» sacīja viņš beidzot attapdamies. Viņa priekšā stāvēja žīds Jankelis.
«Pulkveža kungs, pulkveža kungs!» runāja žīds steidzīgu un saraustītu balsi, it kā gribēdams pavēstīt kadu diezgan svarīgu ziņu. «Es biju pilsētā, pulkveža kungs.»
Tarass palūkojās žīdā un pabrīnījās par to, ka tas jau bija paspējis būt pilsētā. «Kāds ienaidnieks tad tevi turp aizrāva?»
«Es tūlīt izstāstīšu,» sacīja Jankelis. «Kolīdz es izdzirdēju rītausmā troksni un kazaki sāka šaut, es paķēru svārkus un, neuzvilcis tos, devos turp skriešus, pa ceļam tikai uzģērbu tos mugurā, jo gribēju drīzāk uzzināt, kāpēc ir troksnis, kāpēc kazaki pašā rītausmā sākuši šaut. Es ņēmu un at- skrēju līdz pašiem pilsētas vārtiem tai brīdī, kad pēdējais karaspēks gāja iekšā pilsētā. Skatos — daļas priekšā pans karodznieks Gaļandovičs. Viņš man ir pazīstams cilvēks: jau kopš trīs gadiem aizdevu viņam simt zelta gabalu. Es viņam pakaļ, it kā tādēļ, lai izspiestu no viņa parādu, un iegāju kopā ar viņiem pilsētā.»
«Kā tad tu iegāji pilsētā, un vēl pat parādu gribēji izspiest?» sacīja Buļba. «Un viņš nelika tevi turpat pakārt kā suni?»
«A, nudien, gribēja pakārt,» atbildēja žīds, «viņa kalpi jau mani bija saķēruši un apmeta virvi ap kaklu; bet es sāku lūgties panu, ka pagaidīšu parādu, cik ilgi pans grib, un apsolīju vēl viņam aizdot, tiklīdz viņš man palīdzēs salasīt parādus no citiem bruņiniekiem; jo panam karodzniekam, — es panam visu sacīšu, — nav pat ir viena zelta gabala kabatā. Kaut gan viņam ir mājas, un muižas, un četras pilis, un stepes zeme līdz pašai Šklovai, bet graša viņam, tāpat kā kazakam, nemaz nav. Un tagad, ja viņu nebūtu apbruņojuši Breslavas žīdi, viņam nebūtu pat ar ko karā izjāt. Tāpēc jau viņš arī seimā nebija …»
«Ko tad tu darīji pilsētā? Redzēji mūsējos?»
«Kā tad! Mūsējo tur daudz: Icka, Rachums, Samuilo, Chai- valochs, žīds nomnieks…»
«Kaut viņi izputētu, suņi!» iesaucās dusmodamies Tarass. «Ko tu man kladzini savu žīdu cilti? Es tev vaicāju par mūsu aizkrāciešiem.»
«Mūsu aizkrāciešus neesmu redzējis; bet redzēju vienīgi panu Andriju.»
«Andriju redzēji?» iesaucās Buļba. «Nu ko tad tu, kur tu viņu redzēji? pagrabā? bedrē? apsmiets? sasiets?» «Kas gan būtu iedrošinājies sasiet panu Andriju? Tagad viņš tik lepns bruņinieks… Nudien es nepazinu! Ir uzpleči zeltā, ir piedurkņu gali zeltā, ir zīmotnes zeltā, ir cepure zeltā, ir gar jostu zelts, un visur zelts, un tikai zelts. Tā kā kad saulīte sāk lūkoties pavasarī, kad dārzā katrs putniņš pīkst un dzied, un zālīte smaržo, tā arī viņš viscaur mirdz zeltā. Arī zirgu viņam iedevis vojevoda pašu labāko piedevām; divi simti zelta rubļu maksā viens tāds zirgs.
Buļba sastinga. «Kāpēc tad viņš uzvilcis svešu tērpu?»