«Kas tad viņu piespiedis?»
«Es taču nesaku, ka viņam kāds to būtu piespiedis. Vai tad pans nezina, ka viņš pēc savas gribas pārgāja pie viņiem?»
«Kas pārgāja?»
«Nu, pans Andrijs.»
«Kur pārgāja?»
«Pārgāja viņu pusē; tagad viņš jau ir pilnīgi viņējais.»
«Melo, cūkas auss!»
«Kā gan iespējams, ka es melotu? Vai tad es esmu muļķis, ka melošu? Pats uz savas galvas lai melotu? Vai tad es nezinu, ka žīdu pakārs kā suni, ja viņš samelosies pana priekšā?»
«Tātad iznāk, ka viņš, pēc tavām domām, pārdevis tēvzemi un ticību?»
«To taču es nesaku, ka viņš būtu ko pārdevis: es tikai sacīju, ka viņš ir pārgājis pie tiem.»
«Melo, velna žīds! Tādas lietas nav notikušas kristīgu ļaužu zemē! Tu sajauc, suns!»
«Lai zāle uzaug uz manas mājas sliekšņa, ja es ko sajaucu. Lai katrs spļauj virsū mana tēva, mātes, tēvoča un tēvtēva, un mana mātestēva kapam, ja es ko jaucu. Ja pans grib, es pat pateikšu arī to, kāpēc viņš pārgāja pie viņiem.»
«Kāpēc?»
«Vojevodam ir meitiņa — skaistule, dievs svētais! kas par skaistuli!» Te žīds centās, kā vien spēja, izrādīt ar savu seju skaistumu, izplētis rokas, piemiedzis aci un sašķobījis uz sāniem muti, it kā ko garšodams.
«Nu, un kas par to?»
«Viņas dēļ viņš arī visu izdarīja un pārgāja. Ja cilvēks iemīlas, tad viņš ir tas pats, kas pazole, ko, ja izmērcēsi ūdenī, ņem liec — un viņa salieksies.»
Buļba kļuva stipri domīgs. Viņš atcerējās, ka varena ir vājas sievietes vara, ka daudzus stiprus tā ir pazudinājusi, ka padevīga no šās puses ir Andrija daba;un viņš stāvēja ilgi kā ierakts vienā un tai pašā vietā.
«Klausies, pan, es visu izstāstīšu panam,» runāja žīds. «Tiklīdz es izdzirdēju troksni un ieraudzīju, ka iet iekšā pa pilsētas vārtiem, es paķēru katram gadījumam sev līdzi pērļu virknīti, jo pilsētā ir skaistules un muižnieces; un, ja ir skaistules un muižnieces, sacīju es sev, tad kaut arī viņām nav ko ēst, bet pērles tomēr nopirks. Un, tiklīdz karodznieka kalpi ielaida mani, es skrēju uz vojevodas māju pārdot pērles. Iztaujāju visu no kalpones tatarietes: «Būs kāzas tūlīt, tiklīdz padzīs aizkrāciešus. Pans Andrijs ir apsolījis padzīt aizkrāciešus.»
«Un tu nenositi turpat uz vietas viņu, velna dēlu?» iesaucās Buļba.
«Kāpēc tad sist? Viņš ir pārgājis labprātīgi. Vai cilvēks vainīgs? Tur viņam ir labāk, turp arī pārgāja.»
«Un tu redzēji viņu pašā vaigā?»
«Nudien, pašā vaigā! Tik dūšīgs karotājs1 No visiem izskatīgākais. Lai dievs dod viņam veselību, mani tūdaļ pazina; un, kad es piegāju tam klāt, tūlīt teica …»
«Ko tad viņš teica?»
«Viņš teica — papriekšu pameta ar pirkstu, un pēc tam teica: «Jankel!» Un es: «Pan Andrij!» saku. «Jankel! pasaki tēvam, pasaki brālim, pasaki kazakiem, pasaki aizkrāciešiem, pasaki visiem, ka tēvs man nav vairs tēvs, brālis nav brālis, biedrs nav biedrs, un ka es ar viņiem visiem kaušos, ar visiem kaušos!»»
«Melo, velna Jūdas!» kliedza Tarass, zaudējis savaldīšanos. «Melo, suns! Tu arī Kristu krustā piesiti, dieva nolādētais cilvēk! Es tevi nositīšu, sātan! Pazūdi no šejienes, citādi — tepat tev būs nāve!» To sacījis, Tarass izrāva savu zobenu. Pārbiedētais žīds laida vaļā tūlīt ļekatas, ko vien nesa viņa tievie, sausie lieli. Viņš vēl ilgi skrēja neatskatīdamies pa kazaku taboru un pēc tam vēl tālu pa klajo lauku, kaut gan Tarass nemaz nedzinās viņam paka], pārdomājis, ka nav prātīgi izgāzt ātrās dusmas pār pirmo, kas ir pagadījies ceļā.
Tagad viņš atcerējās, ka redzēja pagājušo nakti Andriju, kas gāja cauri nometnei ar kādu sievieti, un nolieca sirmo galvu, bet arvien vēl negribēja ticēt, ka būtu varējusi notikt tāda kauna lieta un ka viņa paša dēls pārdevis ticību un dvēseli.
Beidzot viņš veda savu pulku uz slēpni un nozuda ar to aiz meža, kas vēl bija vienīgais, ko kazaki nebija nodedzinājuši. Bet aizkrācieši, gan kājnieki, gan zirdzinieki, devās pa trīs ceļiem uz trīs vārtiem. Viens aiz otra plūda kureņi: uman- skiešu, popovičeviešu, kaņevskiešu, steblikivskiešu, ņezamai- noviešu, gurguziešu, titarevskiešu, timoševskiešu. Vienīgi perejaslaviešu nebija. Stipri bija piesviķojušies tā kazaki, un nosviķojuši savu daļu. Dažs atmodās sasiets ienaidnieka rokās, dažs, pat nepamodies, miegā pārgāja vēsajā zemes klēpī, un pats atamans Chļibs bez biksēm un virsdrēbēm atjēdzās poļu pulkā.
Pilsētā izdzirda kazaku kustību. Visi izbira uz vaļņa, un kazaku priekšā bija dzīva glezna: poļu bruņinieki, viens par otru skaistāks, stāvēja uz vaļņa. Vara cepures mirdzēja kā saules, izrotātas baltām, kā gulbis spalvām. Citiem bija vieglas cepurītes, rožainas un gaiši zilas, ar virsiem, kas bija nolocīti uz auss; svārki ar atmetināmām piedurknēm, izšūti ar zeltu un vienkārši apšūti ar saitiņu; vēl citiem zobeni un ieroči dārgās makstīs, par kuriem pani dārgi piemaksāja, — un daudz bija dažādu citu greznumu. Priekšā lepni stāvēja, sarkanā ar zeltu izrotātā cepurē, budžaniešu pulkvedis. Smags bija pulkvedis, par visiem garāks un resnāks, un platie, dārgie svārki tik tikko apņēma viņu. Otrā pusē, gandrīz pret sānu vārtiem, stāvēja otrs pulkvedis, neliels vīrs, pilnīgi izkaltis; bet mazās redzīgās acis dzīvi lūkojās caur biezi saaugušajām uzacīm, un viņš veikli grozījās uz visām pusēm, sparīgi norādīdams ar savu tievo, sauso roku, izdalot pavēles; varēja redzēt, ka, neraugoties uz savu mazo ķermeni, viņš labi prata kara mākslu. Netālu no viņa stāvēja karodznieks, garš garš, ar kuplām ūsām, un, likās, viņa sejai netrūka krāsas: pans mīlēja saldus medus dzērienus un krietnas dzīres. Un aiz viņiem bija redzami daudzi visādi muižnieki, apbruņojušies, dažs par saviem červonciem, dažs uz karaļa rēķina, dažs par žīdu naudu, ieķīlājis visu, ko vien varēja atrast senču pilīs. Netrūka arī visādu senatoru liekēžu, kurus sev ņēma līdzi senatori goda mielastos, kas zaga no galda un no bufetes sudraba kausus un, pēc šīsdienas goda, otrā dienā sēdās uz bukas vadīt kaut kāda pana zirgus. Tur bija visādi. Dažreiz tiem pat ne iedzert nebija par ko, bet uz karu visi bija izgreznojušies. Kazaku rindas klusu stāvēja mūru priekšā. Ne uz viena no viņiem nebija zelta; varbūt tikai šur tur tas mirdzēja zobenu rokturos im šauteņu apkalumos. Kazaki nemīlēja bagātīgi greznoties kaujās; tiem bija vienkārši bruņu krekli un svārki, un tālu melnoja un spīdēja viņu melni 1ās- mojošās jērenes.
Divi kazaki izjāja uz priekšu no aizkrāciešu rindām: viens vēl pavisam jauns, otrs vecāks, abi atskabargainām valodām, un arī darbos tie bija krietni kazaki: Ochrims Našs un Mikita Golokopitenko. Viņiem pakaļ izjāja arī Demids Popovičs, plecīgs kazaks, kas jau sen mētājās pa Seču, bijis pie Adriano- poles un daudz izcietis savā mūžā: bija dedzis ugunī un atskrējis uz Seču ar darvas pieziestu, nomelnējušu galvu un izdegušām ūsām; bet Popovičs no jauna atžirga, ataudzināja čupri, ko aizlikt aiz auss, izaudzināja ūsas, kuplas un melnas kā darva. Un stiprs bija Popovičs uz kodīgiem vārdiem.
«A, kas par skaistiem tērpiem visam karaspēkam, un es gribētu zināt, vai arī spēki karaspēkam ir tikpat skaisti?»
«Lūk, es jūs!» sauca no augšas lielais pulkvedis, «visus sasiešu! Atdodiet, puiši, šautenes un zirgus. Redzējāt, kā es sasēju jūsējos? Uzvediet viņiem uz vaļņa aizkrāciešus!»
Un izveda uz valni virvēm sasietos aizkrāciešus. Viņu priekšgalā bija pulka atamans Chļibs, bez biksēm un virstērpa, — tāds, kādu viņu dzērumā bija saķēruši. Nodūra uz zemi galvu atamans, kaunēdamies sava kailuma savu pašu kazaku priekšā un tā, ka nonācis gūstā aizmidzis kā suns. Un vienā naktī bija nosirmojusi viņa varenā galva.
«Nenoskumsti, Chļib! Izpestīsim!» sauca viņam no apakšas kazaki.
«Neskumsti, draudziņ!» piebalsoja kureņa atamans Boro- datijs: «Tā nav tava vaina, ka saķēra tevi kailu: nelaime var notikt ar katru cilvēku; bet kauns ir viņiem, ka izlikuši tevi par apsmieklu, neapseguši kā pieklājas tavu kailumu.»
«Jūs, kā redzams, esat varonīgs karaspēks pret aizmigušajiem?» runāja, uz valni raudzīdamies, Golokopitenko.
«Nu, pagaidiet, nogriezīsim jums čuprus!» sauca no augšas.
«Es gribētu gan redzēt, kā viņi mums nogriezīs čuprus!» sacīja Popovičs, apgriezies viņu priekšā uz zirga, un pēc tam, paraudzījies savējos, teica: «Nu ko! Var jau būt, ka ļachi arī runā taisnību: ja viņus izvedīs laukā tur tas resnvēderis, tas viņiem visiem būs labs patvērums.»
«Kāpēc tad tu domā, ka tas viņiem būs labs patvērums?» sacīja kazaki, zinādami, ka Popovičs katrā ziņā gatavojās kaut ko palaist.
«Nu tāpēc, ka aiz viņa paslēpsies viss karaspēks, un vairs ne velna no viņa aizvēderes neaizsniegsi ar pīķi!»
Visi kazaki sāka smieties; un vēl ilgi daudzi no viņiem šūpoja galvas runādami: «Tad ta Popovičs! Ja jau kādu paņems uz grauda, tad tikai…» Bet kazaki neteica, kas par «tikai».
«Atkāpieties, atkāpieties ātrāk no mūriem!» kliedza koševojs; jo ļachi, šķiet, neizturēja kodīgos vārdus, un pulkvedis pamāja ar roku. Tik tikko kazaki pagāja nost, kad norībēja no vaļņa karteča. Uz vaļņa sāka rosīties, pārādījās pats sirmais vojevoda zirgā. Vārti atdarījās, un iznāca karaspēks. Priekšgalā līdzenā kavalerijas ierindā izjāja izšuvumiem bagāti rotātie huzari. Aiz viņiem kareivji bruņu kreklos, pēc tam aizsedzēji ar pīķiem, pēc tam vīri visi vara cepurēs, pēc tam jāja atsevišķi labākie muižnieki, katrs tērpies pēc savas gaumes. Lepnie muižnieki negribēja iejaukties ierindā starp citiem, un, kam nebija komandas, tas jāja viens ar saviem kalpiem. Pēc tam atkal ierindas, un aiz tām izjāja karodznieks; pēc viņa atkal ierindas, un izjāja lepnais pulkvedis; bet jau aiz visa karaspēka kā pēdējais izjāja sīkais pulkvedis.
«Neatļaut viņiem! Neļaut viņiem sakārtoties un stāties rindās!» sauca koševojs. «Reizē spiediet tiem virsū visus kureņus! Atstājiet visus citus vārtus! Titarevskiešu kurenis, uzbrukt no sāna! Djadkivskiešu kurenis, — no otra! Spiediet uz aizmuguri, Kukubenko un Polivoda! Traucējiet, traucējiet un izkliedējiet viņus!» Un triecās no visām pusēm kazaki, apmulsināja un sajauca viņus, un arī paši sajuka. Neļāva pat ne šaušanu izdarīt; gāja vaļā ar šķēpiem un pīķiem. Visi iejuka barā, un katram bija izdevība parādīt sevi. Demids Popovičs nodūra trīs vienkāršus un divus augstākus muižniekus nosita no zirgiem teikdams: «Kas par labiem zirgiem! Tādus zirgus es sen gribēju dabūt.» Un aizdzina zirgus tālu laukā, uzsaukdams stāvošiem kazakiem, lai viņi tos saņem. Pēc tam viņš no jauna ielauzās burzmā, metās atkal virsū no zirgiem nosistajiem muižniekiem, vienu nogalināja, bet otram uzmeta cilpu kaklā, piesēja to segliem un vilka to pa visu lauku, noņēmis tam zobenu ar dārgu rokturi un noraisījis no vidukļa veselu jostu ar červonciem. Kobita, krietns kazaks un vēl jauns, arī saķērās ar vienu no drošsirdīgākajiem vīriem poļu karaspēkā, un viņi ilgi cīnījās. Uzsāka jau tuvcīņu, kazaks to jau bija pievarējis un, nogāzis, iecirta asu turku dunci krūtīs; bet nepaglābās arī pats. Tai pašā brīdī trāpija viņam deniņos karsta lode. Nogāza viņu slavenākais no paniem, skaistākais un vecas kņazu cilts bruņinieks. Kā slaida papele auļoja viņš savā salnajā zirgā. Un daudz jau viņš bija parādījis varonīgo labieša veiklību: divi aizkrāciešus pārcirtis uz pusēm; Fjodoru Koržu, krietno kazaku, nogāza kopā ar zirgu, izšāva uz zirgu un kazaku aizsniedza ar pīķi; daudziem viņš nocirta galvas un rokas un nogāza kazaku Kobitu, ietriekdams viņam lodi deniņos. «Lūk, ar ko es gribētu izmēģināt spēkus!» sauca ņezamainoviešu kureņa atamans Kukubenko. Palaidis auļos zirgu, aizdrāzās viņam tieši aizmugurē un stipri iekliedzās, tā kā visi tuvumā esošie nodrebēja no necilvēcīgā kliedziena. Ļachs gribēja jau pēkšņi pagriezt savu zirgu un nostāties tam pretī ar seju; bet zirgs nepaklausīja: briesmīgā kliedziena izbiedēts, tas metās sānis, un panāca to ar šautenes lodi Kukubenko. Iestrēga viņam muguras lāpstiņā karstā lode, un viņš novēlās no zirga. Bet ari tagad ļachs vēl nepadevās: viņš arvien vēl centās ienaidniekam iecirst, bet roka bija kļuvusi vāja, tā nokrita kopā ar zobenu. Bet Kukubenko, paņēmis abās rokās savu smago šķēpu, ietrieca viņam to pavisam nobālušajās lūpās: izsita divus baltus zobus šķēps, pāršķēla uz pusēm mēli, pārsita rīkles skriemeli un ieurbās dziļi zemē. Tā viņš to pienagloja tur uz mūžiem pie vēsās zemes. Ar strūklu uzsitās augšup augstās muižnieku asinis, sārtas kā piekrastes irbenes, un nokrāsoja visus viņa zeltā izšūtos dzeltenos svārkus. Bet Kukubenko jau bija pametis viņu un ielauzies ar saviem ņezamainoviešiem citā barā. «Ek, pameta nepievācis tādu dārgu rotu!» sacīja Umanas Ikureņa atamans Borodatijs, atjājis no savējiem uz vietu, kur gulēja Kukubenka nogalinātais muižnieks. «Es esmu nositis septiņus muižniekus ar savu roku, bet tādas rotas neesmu vēl nevienam redzējis.» Un savaldzināja Borodatiju mantkārība: pieliecās, lai noņemtu no tā dārgās mantas, izņēma jau turku dunci ar krāsainu dārgakmeņu apkalumu, noraisīja no vidukļa jostu ar červonciem, noņēma no krūtīm somu ar smalku veļu, dārgu sudrabu un meitenes matu sprogu, kas bija glabāta piemiņai. Un nedzirdēja Borodatijs, kā uzbrāzās viņam no muguras sarkandegunis karodznieks, ko viņš jau divreiz bija notriecis no segliem un devis piemiņai krietnu cirtienu. Atvēzējās viņš ar visu plecu un cirta tam ar zobenu pa noliekto kaklu. Nebija uz labu kazaka mantkārība: atsprāga varenā galva un nokrita bezgalvainais līķis, tālu apkārt rasinot zemi. Lidoja pret augstumiem cietā kazaka dvēsele, raukdama pieri un sašutusi, un reizē ar to brīnīdamās, ka tik agri izlidojusi no tāda spēcīga stāva. Nepaguva karodznieks satvert atamana galvu aiz čupra, lai to piesietu pie segliem, kad bija jau klāt bargais atriebējs.
Kā debesīs peldošs vanags, mezdams daudz loku spēcīgiem spārniem, pēkšņi izplēties apstājās vienā vietā un metas no turienes kā bulta uz paipalu tēviņu, kas dzied pie paša ceļa, tā Tarasa dēls Ostaps uzbruka pēkšņi karodzniekam un ar vienu paņēmienu apmeta viņam ap kaklu virvi. Sarkanā karodznieka seja kļuva vēl sārtāka, kad ciešā cilpa aizvilka viņam rīkli: viņš ķērās pie pistoles, bet drebošā roka nespēja notēmēt šāvienu un lode tukšā aizskrēja pār lauku. Ostaps tepat no viņa paša segliem atraisīja zīda saiti, ko karodznieks bija vadājis sev līdzi gūstekņu sasiešanai., tin ar viņa paša saiti sasēja tam rokas un kājas, piemetināja virves galu pie segliem un aizvilka viņu pār lauku, saukdams skaļi kopā visus Umanas pulka kazakus, lai tie nāk nodot pēdējo godu atamanam. Kad umanieši izdzirda, ka viņu kureņa atamans Borodatijs nav vairs starp dzīvajiem, viņi pameta kaujas lauku un atskrēja pievākt viņa miesas, un tepat sāka apspriesties, ko izvēlēt par kureņa atamanu. Beidzot viņi sacīja: «Kas tur ko spriest? Labāku atamanu nevar izvēlēties kā Ostapu Buļbas dēlu: viņš, tas gan tiesa, ir jaunāks par mums visiem, bet saprašana viņam kā vecam cilvēkam.»
Ostaps, noņēmis cepuri, pateicās visiem biedriem kazakiem par godu, nesāka aizbildināties ne ar jaunību, ne ar nepiedzīvojušu saprātu, zinādams, ka ir kara laiks un tas tagad nav vietā, bet tūlīt pat vadīja tos tieši uz burzmu un parādīja viņiem visiem, ka viņi nebija velti to izvēlējuši par atamanu. Ļachi sāka just, ka lieta kļūst pārāk kaista, atkāpās un pārskrēja laukumu, lai salasītos tā otrā galā. Bet zemais pulkvedis pamāja pie pašiem vārtiem atsevišķi stāvošajām četrām svaigām sotņām, un no turienes izšāva karteču pret kazaku bariem. Bet tā neaizsniedza daudzus: lodes ķēra kazaku vēršus, kas mežonīgi noraudzījās kaujā. Ierēcās izbiedētie vērši, pagriezās uz kazaku nometnēm, salauza vezumus un daudzus samīdīja. Bet šai brīdī Tarass, izsteidzies ar savu pulku no slēpņa, ar kliedzieniem metās tos gūstīt. Pagriezās atpakaļ viss satrakotais ganāmpulks, kliedzienu izbiedēts, un metās uz ļachu pulkiem, nogāza jātniekus, visus samīcīja un izklīdināja.
«O, paldies jums, vērši!» sauca aizkrācieši, «jūs vienmēr esat kalpojuši pārgājienu dienestā, bet tagad esat pakalpojuši arī kara dienestā.» Un metās ar jauniem spēkiem pret ienaidnieku. Daudz toreiz apsita naidnieku. Daudzi sevi parādīja: Meteļica, Šilo, abi Pisarenki, Vovtuzenko, un ne mazums bija vēl arī citu. Ļachi redzēja, ka beidzot ir slikti, izplēta savu. karogu un sāka saukt, lai atver pilsētas vārtus. Čīkstot atdarījās dzelzīm apkaltie vārti un uzņēma, kā avju kūts uzņem avis, drūzmējošos, novārgušos un putekļiem klātos jātniekus. Daudzi aizkrācieši bija sākuši, dzīties tiem pakaļ, bet Ostaps savus umaniešus apstādināja, sacīdams: «Tālāk, tālāk, brāļi pani, no mūriem! Neklājas iet tiem tuvu klāt!» Un viņš teica taisnību, jo no mūriem svieda un meta ar visu, kas vien pagadījās, un daudzus ķēra. Sai brīdī piejāja koševojs un uzslavēja Ostapu, sacīdams: «Lūk, nu, kur jaunais atamans, bet karaspēku vada tāpat kā vecs!» Atskatījās vecais Buļba, lai redzētu, kas tas ir par jauno atamanu, un ieraudzīja, ka visu umaniešu priekšgalā sēdēja zirgā Ostaps, un cepure tam ielauzta uz sāniem, un atamana zizlis rokā. «Vai redzējis kāds!» sacīja viņš, tajā raugoties; un vecais kļuva priecīgs un sāka pateikties visiem umaniešiem par godu, kāds parādīts dēlam.
Kazaki no jauna atkāpās, gatavodamies iet pie taboriern, bet uz pilsētas vaļņa parādījās atkal ļachi, jau saplosītos apmetņos. Bija piekaltušas asinis uz daudziem dārgajiem svārkiem, un putekļi klāja skaistās vara cepures.
«Nu ko, pārsējāt?» sauca tiem no apakšas aizkrācieši.
«Lūk, es jums!» sauca arvien tāpat no augšas resnais pulkvedis, rādīdams virvi; un arvien vēl nemitējās draudēt noputējušie, izmocītie karavīri, un visi, kas bija draiskāki, meta viens otram no abām pusēm bezbailīgus vārdus.
Beidzot visi izklīda. Dažs nolikās atpūsties, izguris kaujā; dažs kaisīja virsū zemes saviem ievainojumiem un plēsa pārsējiem lakatus un dārgas drēbes, kas bija novilktas nosistajam ienaidniekam. Bet citi, kas bija možāki, sāka uzlasīt kritušos un atdeva viņiem pēdējo godu: šķēpiem, pīķiem raka kapus: cepurēs, drēbju stērbelēs nesa laukā zemi; salika godīgi kazaku miesas un apraka tās ar svaigo zemi, lai kraukļi un laupītāju ērgļi neizknābtu tiem acis. Bet ļachu kritušo miesas piesējuši kā nu pagadījās pie desmitiem mežonīgo zirgu astēm, palaida zirgus pa visu lauku, un ilgi vēl dzinās tiem pakaļ un sita tiem pa sāniem. Trakie zirgi aulēk- šoja pa arumiem, pa pakalniem, pāri gravām un strautiem, un sitās pie zemes asinīm un pīšļiem klātie ļachu līķi.