Vēl saule nebija sasniegusi debesu vidu, kad visi aizkrācieši sapulcējās apļos. No Sečas bija pienākusi ziņa, ka tatari kazaku prombūtnes laikā bija tur visu izlaupījuši, izrakuši arī naudu, ko kazaki slepeni glabāja zem zemes, sakāvuši un saņēmuši gūstā visus, kas bija tur palikuši, un ar visiem saņemtajiem lopu un zirgu ganāmpulkiem virzījās tieši uz Perekopiem. Tikai viens pats kazaks, Maksims Goloducha, ceļā izrāvās no tataru rokām, nodūra mirzu, noraisīja tam maisu ar cechinām un tataru zirgā, tataru tērpā pusotras dienas un divi naktis bēga no sekotājiem, līdz nāvei notriecis zirgu, ceļā pārsēdās citā, notrieca arī to, un tikai ar trešo atjāja aizkrāciešu nometnē, izzinājis pa ceļam, ka aizkrācieši atrodas pie Dubnas. Tikvien viņš paguva, kā paziņot, ka bija notikusi tāda nelaime; bet' kāpēc tā bija notikusi, vai tur palicēji aizkrācieši bijuši iedzēruši pēc kazaku paraduma un piedzērušies bija padevušies gūstā, un kā tatari dabūjuši zināt vietu, kur bija aprakta karaspēka nauda, — par visu to viņš nekā neteica. Kazaks bija gluži nomocījies, viss piepampis, seju bija apdedzinājis vējš; viņš tepat nokrita un aizmiga cietā miegā.
Līdzīgos gadījumos aizkrācieši mēdza tūlīt pat dzīties pakaļ laupītājiem, cenzdamies tos panākt ceļā, jo gūstekni varēja nonākt Mazazijas, Smirnas, Kretas salas tirgos, un dievs vien zina, kur visur neparādītos čuprainās aizkrāciešu galvas. Lūk, kāpēc sapulcējās aizkrācieši. Visi kā viens viņi stāvēja cepurēs, jo bija sanākuši ne tādēļ, lai uzklausītu dienesta lietās atamana pavēli, bet apspriesties kā savā starpā līdzīgi. «Lai vispirms dod padomu vecākie!» sauca no pūļa. «Lai dod padomu koševojs!» runāja citi. Un koševojs noņēma cepuri ne vairs kā koševojs, bet kā biedrs, pateicās visiem kazakiem par godu un teica: «Daudz starp mums ir vecāku un padomā gudrāku vīru, bet, ja jūs mani esat pagodinājuši, tad mans padoms: nezaudēt, biedri, laiku un dzīties pakaļ tataram; jo jūs paši zināt, kas par cilvēku ir tatars: ar salaupīto mantu viņš nesāks gaidīt mūsu ierašanos, bet vienā mirklī to nobēdzinās, tā ka ne pēdu neuziesi. Tad nu mans padoms: iet. Mēs jau te padrasējām. Ļachi zina, ko nozīmē kazaki; par ticību, cik tas bija pa spēkam, esam atriebuši; bet labums no badīgās pilsētas nevar būt liels. Tātad mans padoms — iet.»
«Iet!» atskanēja vienprātīgi no aizkrāciešu pulkiem. Bet Tarasam Buļbam nebija pa prātam šādi vārdi, un viņš pārlaida vēl zemāk pār acīm savas drūmā?, melnibaltās uzacis, kas bija līdzīgas krūmiem, uzaugušiem kalnu nogāzēs, kuru galotnes pilnīgi aizputinājis asais ziemeļu sniegs.
«Nē, nav pareizs tavs padoms, koševoj!» sacīja viņš. «Tu nerunā pareizi. Tu esi aizmirsis, šķiet, ka paliek gūstā mūsējie, ko saķēruši ļachi? Tu acīm redzot gribi, lai mēs negodātu pirmo svēto draudzības likumu, lai atstātu savus brāļus, lai viņiem dzīviem novelk ādu vai viņu četrās daļās sadalīto kazaku miesu lai izvadā pa pilsētām un ciemiem, kā viņi jau to ir darījuši ar hetmani un labākiem krievu bruņiniekiem Ukrainā. Vai gan maz arī bez visa tā viņi ir zaimojuši svētumu? Kas tad mēs esam? es jūs jautāju visus. Kas gan tas par kazaku, kas pametis nelaimē biedru, pametis viņu kā suni, kam jāaiziet bojā svešumā? Ja nu tad arī ir tā, ka neviens vairs neko nevērtē kazaku godu, atļaudams sev piespļaut savas sirmās ūsas un nolamāt sevi apvainojošiem vārdiem, tad tomēr neviens to nevarēs pārmest man. Es palieku, kaut vai viens pats!»
Sāka šaubīties visi stāvošie aizkrācieši.
«Bet vai tu esi aizmirsis, dūšīgais pulkvedi,» sacīja tad koševojs, «ka arī tatariem rokās mūsu biedri, ka, ja mēs tagad tos neatbrīvosim, tad viņu dzīvības tiks pārdotas mūžīgai nebrīvībai pagāniem, kas ir ļaunāki par visām nežēlīgām nāvēm? Vai tu esi aizmirsis, ka pie viņiem tagad ir visa mūsu nauda, kas iegūta ar kristīgām asinīm?»
Visi kazaki kļuva domīgi un nezināja, ko teikt. Nevienam no tiem negribējās izpelnīties ļaunu slavu. Tad iznāca priekšā visvecākais 'gados visā aizkrāciešu karaspēkā — Kasjans Bovdjugs. Viņu cienīja visi kazaki; divi reizes viņš bija izvēlēts par koševoju un arī karos viņš bija visai krietns kazaks, bet sen jau novecojis un vairs nepiedalījās nekādos karagājienos; viņš nemīlēja arī dot kādam padomus, bet vecais karavīrs mīlēja gulēt uz sāniem pie kazakiem nometnēs, klausoties stāstus par visādiem notikušiem atgadījumiem un kazaku pārgājieniem. Nekad viņš neiejaucās to runās, bet vienmēr tikai klausījās un piespieda ar pirkstu pelnus savā īsajā pīpē, ko nemaz nelaida laukā no mutes, un ilgi viņš pēc tam sēdēja, viegli piemiedzis acis, un kazaki nezināja, vai viņš gulēja, vai arvien vēl klausījās. Visus karagājienus viņš bija palicis mājās; bet šoreiz vecais bija satracināts. Pameta ar roku pēc kazaku paraduma un sacīja: «Kur gan nav iets! Iešu arī es: varbūt noderēšu kaut kā kazakiem!» Visi kazaki apklusa, kad viņš tagad iznāca sanāksmes priekšā, jo sen nebija dzirdējuši no viņa neviena vārda. Katrs gribēja zināt, ko teiks Bovdjugs.
«Pienākusi kārta arī man sacīt vārdu, brāļi pani!» tā viņš iesāka: «Uzklausiet, bērni, veco. Gudri runāja koševojs, un kā kazaku karaspēka galva, kura uzdevums ir glabāt un rūpēties par karaspēka naudu, viņš nekā prātīgāka nevarēja pateikt. Lūk, kā! Tā lai ir mana pirmā runa! Bet tagad paklausieties, ko teiks mana otra runa. Un. lūk, ko teiks mana otra runa: lielu taisnību pateica arī Tarass, lai dievs viņam dod garāku mūžu un lai tādu pulkvežu būtu vairāk Ukrainā! Pirmais kazaka pienākums un augstākais gods ir ievērot draudzību. Cik vien ilgi es dzīvoju pasaulē, neesmu es dzirdējis, brāļi pani, ka kazaks būtu kur pametis vai kaut kā pārdevis savu biedru. Ir vieni, ir otri ir mūsu biedri — mazāk viņu vai vairāk, tas ir vienalga, visi ir biedri, visi mums dārgi. Tad, lūk, kāda ir mana runa: tie, kam ir mīļi tataru saķertie, lai dodas pakaļ tatariem, bet kam ir mīļi poļu sagūstītie un kam negribas pamest taisnu darbu, tie lai paliek. Koševojs pēc sava pienākuma ies līdzi vienai pusei pakaļ tatariem, bet otra puse paraudzīs sev ievēlētu atamanu.. Bet par ievēlēto atamanu, ja gribat paklausīt baltu galvu, nepiederas būt nevienam citam, kā tikai vienīgi Tarasam Buļbam. Nav neviena no mums, kas līdzinātos viņam cieņā.»
Tā runāja Bovdjugs un apklusa, un kļuva priecīgi visi kazaki, ka tādā kārtā vecais tiem bija iedevis saprašanu. Visi svieda gaisā cepures un sauca: «Paldies tev, tēvs! Klusēji, klusēji, ilgi klusēji, un, lūk, beidzot ari pateici: tu neesi velti sacījis, kad gatavojies līdzi karagājienā, ka noderēsi kazakiem: tā arī ir noticis.»
«Kas ir, vai esat tā mierā?» jautāja koševojs.
«Visi ir mierā!» sauca kazaki.
«Tātad rada beigusies?»
«Rada beigusies!» sauca kazaki.
«Nu tad uzklausiet tagad karaspēka pavēli, bērni,» teica koševojs, izgāja priekšā un uzlika cepuri, bet visi aizkrācieši, cik vien to bija noņēma savas cepures un palika neapsegtām galvām, nodurtām acīm, kā tas vienmēr biia pie kazakiem, kad vecākais gatavojās kaut ko runāt. «Tagad sadalieties, brāļi pani! Kas grib iet, lai atiet uz labo pusi; kas paliek, lai atiet uz kreiso! Kur pāriet lielākā kureņa daļa, turp arī atamans: ja pāriet mazākā daļa, lai tā pievienojas citiem kureņiem.»
Un visi sāka pāriet, kas uz labo, kas uz kreiso pusi. Kurp kureņa lielākā daļa pārgāja, turp pārgāja arī kureņa atamans; mazākā daļa pievienojās citiem kureņiem; un iznāca gandrīz vai vienlīdzīgas abas puses. Gribēja palikt: gandrīz viss ņezamainoviešu kurenis, lielā puse popovičiešu kureņa, viss umaniešu kurenis, viss kaņevskiešu kurenis, lielā puse stebļikivskiešu kureņa, lielā puse timoševskiešu kureņa. Visi pārējie atsaucās dzīties pakaļ tatariem. Daudz bija abās pusēs brašu un drošsirdīgu kazaku. Starp tiem, kas izšķīrās doties pakaļ tatariem, bija Čerevatijs, krietns, vecs kazaks, Pokoti- poje, Lemišs, Choma, Prokopovičs; Demid» Popovičs arī pārgāja turp, jo bija stipri īstenas dabas kazaks, nespēja ilgi nosēdēt uz vietas: ar ļachiem viņš jau bija izmēģinājies, gribējās vēl izmēģināt ar tatariem. Atamani: Nostjugans, Po- kriška, Neviličkis, un daudz vēl citu dūšīgu un drosmīgu kazaku gribēja izmēģināt šķēpus un vareno plecu, saķeroties ar tatariem. Ne mazums bija arī visai krietnu kazaku starp tiem, kas gribēja palikt: atamani Demitrovičs, Kukubenko, Vertichvists, Balabans, Ostaps Buļbas dēls. Bez tam bija vēl daudz citu slavenu un dižu kazaku: Vovtuzenko, Cere- vičenko, Stepans Guska, Gchrims Guska, Mikola Gustijš, Za- dorožnijs, Meteļica, Ivans Zakrutiguba, Mosijs Silo, Djogtja- renko, Sidorenko, Pisarenko, tad vēl otrs Pisarenko, pēc tam vēl viens Pisarenko, un daudz bija citu krietnu kazaku. Visi bija daudz izstaigājuši, daudz izjājuši: bija pārstaigājuši Ana- tolijas krastus, Krimas sālienus un stepes, visas upes, lielas un mazas, kas ietecēja Dņeprā, visus līčus un Dņepras salas; bijuši moldāvu zemē, Valachijā, turku zemē; izbraukājuši visu Melno jūru divu stūru kazaku laivās; uzbrukuši pa piecdesmit laivu rindā bagātākajiem un lielākajiem kuģiem; apslīcinājuši ne mazumu turku galeru un izšāvuši savā mūžā daudz jo daudz pulvera. Ne vienreiz vien plēsuši kājautiem dārgus pavolokus tm oksamitus. Ne vienreiz vien piebāza zuteņus pie ūzu rostīm pilnus skaidrām cechinām. Un cik katrs no viņiem bija nodzēris un notriecis, ar ko citam būtu pieticis visam mūžam, to pat saskaitīt nevar. Visu aizlaida pa kazaku paražai, pacienājot itin visus un pieņemot muzikantus, lai visi būtu līksmi, kas vien ir šai pasaule. Vēl pat tagad retajam no viņiem nebija apraktas mantas: krūžu, sudraba kausu un rokas sprādžu zem niedrēm Dņepras salās, lai tataram tās nesekmētos atrast, ja nelaimes gadījumā tam izdotos uzbrukt Sečai, to pārsteidzot nesagatavotu; bet grūti nāktos tataram to atrast, jo arī pats saimnieks jau bija sācis piemirst, kurā vietā to apracis. Tad tādi nu bija kazaki, kas gribēja palikt un atriebties poļiem par uzticamiem draugiem un Kristus ticību! Vecais kazaks Bovdjugs arī gribēja palikt ar viņiem, sacīdams: «Tagad man nav vairs tie gadi, lai dzītos pēc tatariem, bet te ir vieta, kur aizmigt godīgā kazaku nāvē. Sen jau es esmu lūdzis clievu, ja ņāksies nobeigt mūžu, lai tad tas būtu jābeidz karā par svētu un kristīgu lietu. Tā tas arī ir noticis. Cienīgākas nāves jau vairs citā vietā vecam kazakam nebūs.»
Kad visi sadalījās un nostājās uz divi pusēm, divi rindās pa kureņiem, koševojs izgāja cauri rindām un sacīja: «Nu ko, brāļi pani, vai esat mierā viena puse ar otru?»
«Visi ir mierā, tēvs!» atbildēja kazaki.
«Nu tad saskūpstieties taču un sakiet viens otram ardievas, jo dievs to zina, vai iznāks mūžā vēl redzēties. Klausiet savu atamanu, un pildiet to, ko paši zināt: paši zināt., ko liek kazaku gods.»
Un visi kazaki, cik vien to bija, saskūpstījās savā starpā. Pirmie iesāka atamani, un, pārbraukuši ar roku pār savām sirmajām ūsām, saskūpstijās krustis un pēc tam sadevās rokām un turēja rokas cieši; gribēja viens otram jautāt: «Kas ir, brāli pan, redzēsimies vēl vai neredzēsimies?», bet tā ir nejautāja, klusēja, — un kļuva domīgas abas sirmās galvas. Un kazaki visi līdz beidzamajam atvadījās, zinādami, ka daudz būs darba gan vieniem, gan otriem; bet tie nenolēma vis tūlīt šķirties, bet nolēma sagaidīt tumšo nakts laiku, lai neļautu pretiniekam saskatīt zaudējumu kazaku karaspēkā. Pēc tam visi devās pa kureņiem pusdienot. Pēc pusdienām visi, kam priekšā bija ceļš, apgulās atpūsties un gulēja cietā un ilgā miegā, it kā jūtot, ka varbūt pēdējo dusu nākas tiem izbaudīt tādā brīvībā. Gulēja līdz pašam saules rietam; bet, kad saule bija nogājusi un mazliet satumsa, viņi sāka ieziest ratus. Sakārtojušies, viņi palaidg uz priekšu vezumus, bet; paši, atsveicinājušies ar cepurēm vēl reizi no biedriem, klusu devās pakaļ vezumiem; jātnieki cienīgi, bez kliedzieniem un uzsvilpieniem zirgiem, viegli rikšoja aiz kājniekiem, un drīz vairs tos nevarēja saredzēt tumsā. Dobji atbalsojās tikai zirgu pakavu dima un daža riteņa čīkstēšana, kas vēl nebija iebraucies vai arī nakts tumsas pēc nebija labi ieziests.
Ilgi vēl palikušie biedri māja viņiem iztālēm ar rokām, kaut gan nebija vairs nekas saredzams. Bet, kad viņi sāka izklīst un atgriezās savās vietās, kad gaiši mirdzošo zvaigžņu vietā viņi ieraudzīja, ka puses ratu vairs te nebija, ka daudzu jo daudzu nebija, skumji kļuva ikvienam ap sirdi, un visi negribot kļuva domīgi, nodūruši uz zemi savas trakulīgās galvas.
Tarass redzēja, cik sajukušas kļuva kazaku rindas un kā skumība, nepiedienīga drošsirdim, sāka klusām pārņemt kazaku galvas; bet viņš klusēja: viņš gribēja dot tam visam laiku, lai tie aprod ar skumjām, ko izraisīja atvadīšanās no biedriem. Bet klusībā viņš tomēr gatavojās ar reizi un pēkšņi atmodināt viņus visus, iespiedzoties pēc kazaku paražas, lai no jauna un ar lielāku spēku nekā agrāk atgrieztos katram sirdī drosme, uz kādu ir spējīga vienīgi tikai slavu daba, plaša, spēcīga daba, kas, salīdzinot ar citiem, ir kā jūra pret seklu ūdeņu upēm: ja laiks vētrains, tā visa pārvēršas rēkoņā un pērkonā, saceļot kalnus un vālus, kādus nespēj sacelt bezspēcīgās upes; bet, ja vēja nav un ir rāms, gaišāk par visām upēm tā izpleš savu nepārredzamo stiklaino virsu, mūžīgo acu maigumu.
Un Tarass pavēlēja saviem kalpiem atsaiņot vienu no vezumiem, kas stāvēja atsevišķi. Tas bija lielāks un varenāks par visiem citiem starp kazaku vezumiem, ar divkāršu stipru riepu bija apvilkti tā stiprie riteņi; tas'bija smagi piekrauts, nosegts zirgu segām, stiprām vēršu ādām un stingri nosiets nodarvotām virvēm. Vezumā bija tikai mucas un mučeles ar vecu labu vīnu, kas ilgi bija gulējis Tarasa pagrabos. Viņš to bija paņēmis līdzi rezervei, svinīgam gadījumam, ja ga- dītos_ liels brīdis un visiem priekšā būtu darbs, cienīgs, lai to stāstītu pēctečiem, tad lai ikvienam līdz pat pēdējam kazakam tiktu iedzeršanai šis svētais vīns, lai lielā brīdī cilvēku pārņemtu arī lielas jūtas. Izdzirduši pavēli, kalpi metās pie vezumiem, šķēpiem pārgrieza stiprās virves, ņēma nost biezās vēršu ādas un zirgu segas un krāva ārā no vezuma mucas un mučeles.
«Un ņemiet visi,» sacīja Buļba, «visi, cik vien jūs esat, ņemiet, kas katram ir: smeļamo kausu, vai trauku, no kā dzirdina zirgu, vai dūraini, vai cepuri, un ja ne, tad kaut vai vienkārši lieciet apakšā abas saujas.»
Un visi kazaki, cik vien to bija, ņēma: dažs kausu, dažs smeļamo, no kā dzirdināja zirgu, dažs dūraini, dažs cepuri, bet dažs palika apakšā vienkārši abas saujas. Visiem viņiem Tarasa kalpi, staigādami starp rindām, lēja no mucām un mučelēm. Bet Tarass bija pieteicis nedzert, iekams tas nebūs devis zīmi, lai viņi dzertu visi reizē. Varēja just, ka viņš gribēja ko sacīt. Tarass zināja, lai arī cik stiprs bija pats no sevis vecais, labais vīns un lai tas bija cik spējīgs cilvēks gara stiprināšanai, bet ja tam vēl pievienoja piedienīgu vārdu, tad divkārt stiprāks kļūs ir vīna, ir gara spēks.
«Es jūs cienāju, brāļi pani,» tā sacīja Buļba «ne par godu tam, ka jūs iecēlāt mani par savu atamanu, kaut arī šis gods ir visai liels un arī ne par godu tam, ka mēs esam šķīrušies no saviem biedriem: nē, citā laikā pieklātos viens un .otrs; mūsu priekšā nav tāds laiks. Mūsu priekšā ir lieli un grūti darbi, lieli kazaku slavas darbi! Tātad uzdzersim, biedri, reizē, uzdzersim vispirms svētajai pareizticībai: lai pienāktu beidzot tādi laiki, ka visā pasaulē izplatītos un visur būtu tikai vienā svēta ticība, un visi pagāni, cik vien to ir, lai tie visi kļūtu par kristīgiem cilvēkiem! Un ar to pašu reizi uzdzersim arī Sečai, lai tā ilgi pastāvētu par sodu visiem pagāniem, lai katru gadu no tās nāktu laukā jaunekļi, viens par otru labāks, viens par otru skaistāks. Un ar to pašu uzdzersim arī mūsu pašu slavai, lai mūsu mazdēli un šo mazdēlu dēli sacītu, ka bijuši reiz tādi vīri, kas neapkaunoja biedriskumu un nenodeva savējos. Tad ticībai, brāļi pani, ticībai!»
«Ticībai!» sāka dūkt visi, kas stāvēja tuvākās rindās, zemām balsīm.
«Ticībai!» uztvēra tālākie, — un visi, kas vien te bija, ir veci, ir jauni, uzdzēra ticībai.
«Sečai!» sacīja Tarass un pacēla augstu pāri galvai roku.
«Sečai!» blīvi atbalsojās pirmajās rindās. «Uzdzersim Sečai!» sacīja klusu vecie, paraustījuši sirmās ūsas; un, sapurinādamies kā jauni vanagi, atkārtoja jaunie: «Sečai!» Un tālu dzirdēja lauki, kā kazaki daudzināja savu Seču.
«Tagad pēdējo malku, biedri, par godu visiem kristīgiem ļaudīm, kādi vien ir pasaulē!»
Un visi kazaki, līdz pat pēdējam, izdzēra beidzamo malku arī par godu visiem kristīgiem, kādi vien pasaulē ir. Un vēl ilgi atkārtoja visās rindās, starp visiem kureņiem: «Visiem kristīgajiem, kādi vien pasaulē ir'»
Jau tukši bija kausi, bet kazaki arvien vēl stāvēja, pacēluši rokas; kaut arī viņu visu acis lūkojās jautri, kļuvušas mirdzošas no vīna, bet viņi bija stipri domīgi. Ne par mantu un kara ieguvumu domāja viņi tagad, ne par to, kam laimēsies savākt červoncus, dārgos ieročus, izšūtos svārkus un čerkesu zirgus; bet viņi kļuva domīgi kā ērgļi, nosēdušies uz klinšaino kalnu, stāvo, augsto kalnu galotnēm, no kurām var tālu pārredzēt bezgalīgi izpletušos jūru, it kā sīkiem putniem piesētu galerām, kuģiem un visādām laivām, ierobežotu gar malām tikko saredzamiem smalkiem krastiem, ar piekrastes pilsētām, mazām kā mušiņas, un kā sīku zālīti noliektiem mežiem. Kā ērgļi viņi vēroja acīm sev visapkārt lauku un savu tālumā tumstošo likteni. Būs viss lauks ar ežām un ceļiem klāts viņu baltiem kauliem, bagātīgi slacīts viņu kazaku asinīm un noklāts sadauzītiem vezumiem, pāršķeltiem zobeniem un pīķiem; būs tālu izsvaidītas čuprainās galvas ar sagrieztiem un asinīs iz- mirkušajiem čupriem un lejup nolaistajām ūsām; ērgļi uzlidodami plēsīs un raus laukā no tām kazaku acis. Bet ir liela laime dusēt tādā plašā un brīvā nāves gultā! Neaiziet bojā neviens cēls darbs un nezudīs kazaku slava, tāpat kā nepazūd ne mazākais pulvera puteklītis no šautenes stobra. Nāks, nāks banduras spēlētājs, sirmu bārdu līdz krūtīm, un iespējams, ka vēl pilns zaļoksnējas vīrišķības, taču baltgalvains sirmgalvis, viedīgu garu, un teiks viņš par tiem savu sulīgo, spēcīgo vārdu. Un ies aumaļām pār visu pasauli slava par tiem, un visi, kas pēc tam būs dzimuši, daudzinās viņus: jo tālu aizskan varenais vārds, būdams līdzīgs dūcošam zvanu torņa varam, kurā meistars ielicis daudz dārga tīra sudraba, lai tālu pa pilsētām, būdiņām, teltīm un nojumiem skan svinīgā zvanīšana, aicinot visus bez izšķirības uz svēto lūgšanu.
Pilsētā neviens nebija dabūjis zināt, ka puse aizkrāciešu devusies pakaļ tatariem. No maģistratūras nama torņa sardze bija tikai manījusi, ka daļa vezumu aizstiepās aiz meža; bet viņi nodomāja, ka kazaki gatavojas ierīkot slēpni; to pašu domāja arī franču inženieris. Bet tomēr priekšnieka vārdi nebija bijuši veltīgi, un pilsētā bija ēdamā trūkums: pēc agrāko gadsimtu paraduma, karaspēks nebija aprēķinājis, cik tam vajadzīgs uztura. Mēģināja izdarīt izlaušanos no pilsētas, tomēr pusi šādu drošsirdīgo kazaki tūlīt pat apsita, bet otru pusi aizdzina uz pilsētu bez itin nekā. Taču žīdi izmantoja izlaušanos no pilsētas un bija visu izošņājuši: kur un pēc kā devušies aizkrācieši, un ar kādiem kara kungiem, un kādas īsteni daļas, un cik to skaitā, un cik daudz bija to, kas palikuši uz vietas, un ko tie domā darīt, — vārdu sakot, jau pēc dažām minūtēm pilsētā viss bija zināms. Pulkveži atguva drosmi un gatavojās kaujai. Tarass jau to redzēja pēc kustības un trokšņa pilsētā, un steļdzīgi rūpējās, gatavojās, deva rīkojumus un pavēles, nostādīja pulkus trīs nometnēs, izvietojis tiem apkārt vezumus cietokšņu veidā, — kaujas veids, kurā aizkrācieši bija neuzvarami; divi pulkiem viņš pavēlēja novietoties slēpnī; piedzina daļu lauka asiem mietiem, salauztiem ieročiem, pīķu šķembām, lai vajadzības gadījumā tur varētu sadzīt ienaidnieka jātniekus. Un, kad viss bija paveikts kā pienākas, viņš sacīja kazakiem runu, ne tādēļ, lai tos iedrošinātu un uzsvaidzinātu — viņš zināja, ka arī bez tā tie ir stipri garā —, bet vienkārši viņam pašam gribējās izsacīt visu, kas bija uz sirds. «Man gribas jums pateikt, pani, kas ir mūsu biedriskums. Jūs esat dzirdējuši no tēviem un vectēviem, kādā cieņā visiem ir bijusi mūsu zeme: gan grieķiem esam likuši sajust sevi, gan no Cargradas esam ņēmuši červoncus, un bija mums lepnas pilsētas, un dievnami, un kņazi, krievu dzimuma kņazi, savi kņazi, nevis kādi katoļu pusticīgie. Un visu to paņēma pagāni, viss bija pagalam; tikvien palikām kā mēs, bāriņi, un tā kā atraitne pēc spēcīga vīra nāves, bāra tāpat kā mēs, palika mūsu zeme! Lūk, kādā laikā mēs sadevāmies, biedri, rokas uz brālību! Lūk, uz kā balstās mūsu biedriskums! Nav saišu svētāku par biedriskumu. Tēvs mīl savu bērnu, māte mīl savu bērnu, bērns mīl tēvu un māti; bet tas nav tas, brālīši: arī zvērs mīl savu bērnu! Bet kļūt par dvēseles, nevis asins radinieku, spēj vienīgi tikai cilvēks. Ir bijuši arī citās zemēs biedri, bet tādu, kādi ir krievu zemē, tādu biedru nekur nav bijis. Ne vienam vien jums ir gadījies ilgu laiku noklīst svešumā; redzi: arī tur ir cilvēki! tāds pats dieva cilvēks, un tu sāksi ar viņu sarunāties kā ar savējo; bet līdz ko nonāks līdz tam, lai pasacītu kādu sirsnīgu vārdu — redzi: nē, gudri ļaudis, bet nav tādi; tādi paši ļaudis, un tomēr nav tādi! Nē, brālīši, tā mīlēt, kā spēj mīlēt krievu dvēsele, — mīlēt nevis tā ar prātu vai ar ko citu, bet ar visu, ko dievs devis, ar visu, kas tevī ir — ā. .» sacīja Tarass, un atmeta ar roku, un nopurināja sirmo galvu, un paraustīja ūsas, un teica: «Nē, tā mīlēt neviens nespēj! Zinu, zemsirdība ieviesusies tagad mūsu zemē: ļaudis domā tikai, kaut viņiem būtu klāt labības kaudzes, ķirpas un viņu zirgu pulki, un kaut jel saglabātos neaizskarti pagrabos viņu aiztaisītie medus dzērieni; viņi pārņem velns zina kādas pagānu paražas; viņi zaimo savu valodu; savējais ar savējo negrib runāt; savējais savējo pārdod, tāpat kā pārdod bezdvē- seles radījumu tirgū. Sveša karaļa labestība, un pat ne karaļa bet nožēlojama poļu magnata" labestība, kas ar savu zābaku sper viņiem pa purnu, tiem ir dārgāka par katru brālību. Bet arī pēdējam nelietim, lai kāds viņš būtu, kaut vai pilnīgi novārtījies kvēpos un verdziskā pielūgsmē, arī tādam, brālīši, ir kripata krievu jūtu; un kādreiz tās modīsies, — un nokritīs viņam, bēdulim, rokas uz leju, sakamps viņš savu galvu, skaļi nolādējis savu nelietīgo dzīvi, gatavs izpirkt mokās savu kauna darbu. Lai tad zina tie visi, ko nozīmē krievu zemes biedriskums! Ja jau nu ir izgājis uz to, ka ir jāmirst, tad tomēr nevienam no tiem neizdosies tā nomirt! … Nevienam, nevienam! Nepietiks viņiem tam ar viņu peles dabu!»
Tā runāja atamans, un, kad viņš bija beidzis runu, viņš vēl vienmēr purināja kazaku darbos nosidrabojušo galvu. "Visus, kas vien tur stāvēja, tāda runa stipri aizkustināja, aizskarot tos dziļi līdz pašai sirdij; visvecākie rindās bija kļuvuši nekustīgi, nodūruši sirmās galvas uz zemi; asara klusi liesās vecajās acīs; gausi viņi to noslaucīja piedurknē. Un pēc tam visi, it kā norunājuši, atmeta vienā un tai pašā mirklī ar roku un nopurināja vecās galvas. Laikam, tā šķiet, daudz viņiem bija atgādinājis vecais Tarass no pazīstamām un labākām jūtām, kādas vien var iemājot cilvēka sirdī, kas ir kļuvis gudrs bēdās, darbā, izdarībā un visādās dzīves neveiksmēs, vai arī, ja kas to nav izbaudījis, tad tomēr droši nojautis ar savu jauno, pērlei līdzīgo dvēseli par mūžīgu prieku sirmgalvjiem vecākiem, kas tos dzemdējuši.
Bet no pilsētas jau nāca laukā ienaidnieka karaspēks, skanot litavrām un taurēm, un, iespieduši roku sānos, izjāja pani, neskaitāmu sulaiņu ielenkti. Resnais pulkvedis izdalīja pavēles. Un viņi sāka neatlaidīgi uzbrukt kazaku taboriem, draudēdami, mērķējot ar kramenīcām, zibinot acīm un mirdzot vara bruņām. Tiklīdz kazaki redzēja, ka tie ir pienākuši šautenes šāviena attālumā, viņi visi reizē izšāva septiņpēdu kramenīcām un visu laiku nepārtraukti svilināja no tām. Tālu skanēja skaļie rībieni pa visiem apkārtnes laukiem un druvām, saplūstot nepārtrauktā dūkoņā; dūmi aizklāja visu lauku; bet aizkrācieši visu laiku šāva, neatvilkdami elpas; aizmugur- nieki tik pielādēja un pasniedza priekšējiem, radot izbrīnu pretiniekā, kas nevarēja saprast, kā Cazaki var šaut, nepie- lādējot šautenes. Vairs nevarēja redzēt lielajos dūmos, kas sedza vienu un otru karaspēku, nevarēja vairs redzēt, ka drīz viens, drīz otrs pazuda no ierindas; bet poļi juta, ka lodes lidoja bieži un sāka kļūt karsti; un kad viņi pakāpās atpakaļ, lai izvairītos no dūmiem un labi apskatītos, tad tie vairs daudzus nesaskatīja savās rindās; bet kazakiem bija nosisti kādi divi trīs uz veselu simtu. Un visu laiku kazaki turpināja šaut no kramenīcām, nedodami ne mirkļa atstarpes. Pats ārzemju inženieris brīnījās par šādu taktiku, ko tas nekad nebija redzējis, sacīdams tepat visiem dzirdot: «Kas par dūšīgiem puišiem aizkrācieši! Tā, lūk, ir jākaujas arī visiem citās zemēs!» Un viņš deva padomu pagriezt tūlīt pret ta- boru lielgabalus. Smagi ierēcās platrīkļu čuguna lielgabali; nodrebēja, tāli dūkdama, zeme, un divkārt vairāk aizklāja ar dūmiem visu lauku. Bija jūtama pulvera smaka starp laukumiem un ielām tālās un tuvās pilsētās. Bet tēmētāji bija paņēmuši par augstu, ugunīgās lodes lieca pārāk augstu loku: briesmīgi kaukdamas gaisā, tās pārlidoja pāri visām galvām taborā un ieurbās dziļi zemē, izraujot un uzmetot augstu gaisā melnu zemi. Ieķērās sev matos franču inženieris, redzot šādu nemākulību, un sāka pats tēmēt lielgabalus, neraugoties uz to, ka kazaki svilināja un bēra lodes nepārtraukti.
Tarass redzēja jau iztālēm, ka būs slikti visam ņezamai- noviešu un stebļikoviešu kurenim, un uzsauca skaņi: — «Lasieties drīzāk laukā no vezumu aizmugures un sēstieties visi zirgos!» — Bet kazaki nebūtu paguvuši ne vienu, ne otru, ja Ostaps nebūtu ietriecies pašā vidū: viņš izsita degļus sešiem lielgabaliem, tikai četriem nevarēja izsist: ļachi viņu aiztrieca atpakaļ. Bet pa to laiku pats svešzemju kapteinis paņēma rokās degli, lai izšautu no vislielākā lielgabala, kādu līdz šim nebija redzējis neviens no kazakiem. Briesmīgi raudzījās tā plātā rīkle, un tūkstoš nāvju raudzījās no turienes. Un kad tas norībēja un tam pakaļ trīs citi, četrkārtīgi sa- tricinot.un dobji atbalsojoties zemē, — tie atnesa daudz posta! Ne vienu vien kazaku apraudās veca māte, dauzot savām kaulainajām rokām izdilušās krūtis; ne viena vien atraitne būs Gluchovā, Ņemirovā, Čerņigovā un citās pilsētās. Skraidīs, nabadzīte, katru dienu uz tirgu, tvarstīs visus garāmgājējus, raudzīsies katram no viņiem acīs, vai nav starp viņiem viena, par visiem mīļākā; bet daudz izies caur pilsētu visādu karapulku un mūžam nebūs starp viņiem viena, par visiem mīļākā.
It kā nemaz nebūtu bijis puses no ņezamainoviešu pulka! Kā krusa pēkšņi nosit visu druvu, kur kā pilnskanīgs červo- ņecs skaisti līgojas ikviena vārpa, tā apsita un nolika gar zemi viņus.
Kā izslējās kazaki! Kā viņi visi saslējās! Kā iedegās kureņa atamans Kukubenko, redzēdams, ka labākās viņa kureņa daļas vairs nav! Viņš ietriecās ar pārējiem saviem ņezamai- noviešiem pašā jūkļa vidū. Dusmās viņš sacirta druskās pirmo, kas tam pagadījās, daudzus jātniekus nosita no zirgiem, sameklējis ar pīķi jātnieku, ir zirgu, izsitās līdz lielgabalniekiem un jau bija atņēmis vienu lielgabalu; un tur jau, viņš redz, rīkojas umaniešu kureņa atamans, un Stepans Guska jau izcīna galveno lielgabalu. Atstāja viņš tos kazakus un pagriezās ar savējiem uz otru ienaidnieka biezokni: un kur nu ņezamainovieši izgāja cauri — tur tad arī palika iela! kur tie iegriezās — tur šķērsiela! Varēja redzēt, ka kļuva arvien retākas ierindas un ka ļachi krita kā kūļi! Bet pie pašiem vezumiem Vovtuzenko, un priekšā Čere- vičenko, bet pie tālajiem vezumiem Djogtjarenko, bet aiz viņa kureņa atamans Vertichvists. Jau divus šļachtičus pacēla pīķī Djogtjarenko un uzkrita beidzot nepiekāpīgajam trešajam. Izvairīgs un spēcīgs bija ļachs, lepnām zirgu lietām dižojās un piecdesmit vienu kalpu veda sev līdzi. Salocīja viņš stipri Djogtjarenko, nosita viņu gar zemi un, jau atvēzējies pret viņu ar zobenu, sauca: «Nav starp jums, kazakiem suņiem, neviena, kas iedrošinātos man pretī stāties!»
«Bet, lūk, ka ir!» sacīja un padevās uz priekšu Mosijs Silo. Spēcīgs viņš bija kazaks, ne vienu reizi vien bijis par atamanu uz jūras un daudz bija pārcietis visādu likstu. Saķēra viņus reiz turki pie pašas Trapezundas un visus saņēma par gūstekņiem uz galerām, ieslēdza viņiem rokas un kājas dzelzs važās, nedeva veselām nedēļām maizes un dzirdināja ar riebīgu jūras ūdeni. Visu panesa un izcieta nabaga gūstekņi, kaut vien nebūtu jāmaina pareizticība. Neizturēja atamans Mosijs Šilo, samina kājām svēto derību, nejauku čalmu aptina ap grēcīgo galvu, kļuva par pašas uzticības personu( kļuva par atslēgu zinātāju uz kuģa un par vecāko pār visiem gūstekņiem. Stipri sadrūma tāpēc nabaga gūstekņi, jo zināja, ka, ja pašu vīrs pārdos ticību un pāries pie apspiedējiem, tad grūtāk un sīvāk būt zem viņa rokas nekā zem kura katra cita nekristīgā: tā arī notika. Sasēdināja Mosijs Šilo visus jaunās važās pa trīs vīri rindā, savilka viņiem līdz pašiem kaklu kauliem cietās virves; visiem sadeva pa kaklu, pacienādams tos ar sitieniem pakausī. Un kad turki, kļuvuši priecīgi, ka dabūjuši sev tādu kalpu, sāka dzīrot un, aizmirsuši savu likumu, visi pārdzērās, viņš atnesa visas sešdesmit četras atslēgas un izdalīja gūstekņiem, lai tie atslēdz sevi vaļā, lai met važas un dzelžus jūrā, bet tai vietā lai ņem zobenus un cērt turkus. Toreiz kazaki saņēma daudz laupījuma un atgriezās ar slavu tēvijā, un ilgi banduras dziesminieki slavināja Mosiju Šilu. Būtu izvēlējuši viņu par priekšnieku, bet viņš bija pavisam dīvains kazaks. Dažreiz paveica tādu darbu, ko pats gudrākais neizdomātu, bet citu reizi taisni muļķība pārņēma kazaku. Nodzēra viņš un notrieca visu, katram deva uz parāda Sečā un, pie tam vēl piedevām, apzagās kā ielas zaglis: naktī bija aizstiepis no sveša kureņa visas kazaku zirgu lietas un bija ieķīlājis pie krodzinieka. Par tādu kauna darbu piesēja viņu tirgū pie staba un pielika klāt nūju, lai katrs, cik tam bija spēka, uzdotu viņam pa sitienam; bet neatradās stārp visiem aizkrāciešiem tāda, kas būtu pacēlis pret viņu nūju, atceroties viņa agrākos nopelnus. Tāds bija kazaks Mosijs Šilo.
«Tātad ir taču tādi, kas sit jūs, suņus!» sacīja viņš, mezdamies tam virsū. Un tad nu viņi cirtās! Ir plecu, ir krūšu bruņas saliecās abiem no sitieniem. Pārcirta viņam naidnieks ļachs dzelzs kreklu, aizskardams ar asmeni pašu miesu: iemirdzējās no asinīm kazaka krekls. Bet Šilo to neņēma vērā, viņš atvēzējās ar visu savu dzīslaino roku (smaga bija spēcīgā roka) un apdullināja to pēkšņi pa galvu. Pašķīda vara cepure, sagrīļojās un nogāzās ļachs, bet Šilo ņēmās cirst un kristīt apdullināto. Necērt, kazak, naidniekam pēdējo cirtienu, bet pagriezies labāk atpakaļ! Nepagriezās kazaks atpakaļ, un tūlīt pat viens no nosistā kalpiem ietrieca viņam dunci kaklā. Apgriezās Šilo un būtu jau aizsniedzis pārdrošnieku; bet tas nozuda pulvera dūmos. No visām pusēm sākās šaušana no patšautenēm. Sagrīļojās Šilo un juta, ka brūce bija nāvīga. Nokrita viņš, uzlika roku uz savas brūces u.n teica, pagriezies pret biedriem: «Ardievu, brāļi pani, biedri! Lai tad pastāv uz mūžīgiem laikiem pareizticīgā krievu zeme, un lai mūžīga slava tai!» Un aizmiedza savas acis, kas bija kļuvušas vājas, un izlidoja kazaka dvēsele no cietajām miesām. Bet tur jau jāja laukā Zadorožnijs ar savējiem, lauza rindas tur pulka vecākais Vertichvists un devās uz priekšu Balabans.
«Bet kā ir, pani,» sacīja Tarass, sasaucoties ar pulku vecākajiem, «vai ir vēl pulveris pulvera ragos? Vai nav novājināts kazaku spēks? Vai neliecas kazaki?»
«Ir vēl, tēvs, pulveris pulvera ragos; nav vēl novājināts kazaku spēks; vēl neliecas kazaki!»
Un stipri spieda kazaki: pilnīgi sajauca visas rindas. Zemais pulkvedis skandināja uz sanāksmi un lika izkārt astoņus izkrāsotus karogus, lai sapulcinātu savējos, kas bija izklīduši tālu pa visu lauku. Visi ļachi skrēja uz karogiem; bet nepaguva tie vēl izkārtoties, kad jau pulka atamans Kukubenko ietriecās par jaunu ar saviem ņezamainoviešiem pašā vidū un metās virsū tieši resnvēderim pulkvedim. Neizturēja pulkvedis un, apgriezis zirgu, laidās aulēkšos; bet Kukubenko viņu dzina prom tālu pa lauku, neļaudams viņam savienoties ar pulku. Pamanījis to no sānu pulka, Stepans Guska laidās viņu gūstīt ar cilpu rokā, pieliecies ar galvu zirga kaklam un, nogaidījis izdevigu brīdi, ar reizi uzmeta viņam cilpu kaklā: pulkvedis kļuva pilnīgi sarkans, ieķer- damies virvē abām rokām un cenzdamies to pārraut, bet spēcīgs atvēziens ietrieca jau viņam pašā vēderā nāvīgo pīķi. Tur viņš arī palika, pienaglots zemei. Bet nebūs glābiņa arī Guskam! Nepaguva kazaki ne atskatīties, kad jau ieraudzījis Stepanu Gusku, paceltu uz četriem pīķiem. Tik vien paguva nabags izteikt: «Lai tad izput visi ienaidnieki, un lai līksmo mūžu mūžos krievu zeme!. ..» Un turpat izlaida savu garu. Atskatījās kazaki, bet tur jau sānis kazaks Metelica pacienā ļachus, gan vienu, gan otru; bet tur jau no otras puses spiež ar savējiem atamans Ņeviļičkis: bet pie vezumiem tirdī ienaidnieku un sit Zakrutiguba; bet pie tālajiem vezumiem trešais Pisarenko padzinis jau veselu baru; bet tur jau, pie citiem vezumiem, vīri saķērušies un sitas uz pašiem vezumiem.
«Kas ir pani,» sasaucās atamans Tarass, izjājis visu priekšā: «Vai ir vēl pulveris pulvera ragos? Vai stiprs vēl kazaku spēks? Vai vēl neliecas kazaki?»
«Ir vēl, tēvs, pulveris pulvera ragos; stiprs vēl ir kazaku spēks; vēl neliecas kazaki!»
Bet jau nokrita no vezuma Bovdjugs. Tieši zem pašas sirds ķēra tam lode; bet vecais savāca visus savus spēkus un teica: «Nav žēl man šķirties no pasaules. Lai dievs dod katram tādas beigas! Lai tad slavēta līdz mūžu galam krievu zeme!» Un aizlaidās uz augstumiem Bovdjuga dvēsele pastāstīt sen aizgājušiem senčiem, kā prot cīnīties krievu zemē un, vēl labāk par to, kā prot mirt tanī par svēto ticību.
Balabans, kureņa atamans, arī drīz pēc tam nogāzās zemē. Trīs nāvīgus ievainojumus saņēma viņš no pīķa, no lodes un no smagā šķēpa. Un bija viņš viens no cildenākajiem kazakiem; daudz viņš bija sarīkojis savā atamana laikā karagājienus jūrā, bet visslavenākais no visiem bija karagājiens uz Anatolijas krastiem. Daudz viņi salasīja toreiz cechinu, dārgu turku' mantu, audumu un visādu rotu, bet uzdūrās nelaimei atpakaļceļā: pakļuva, nabagi, zem turku šāviņiem. Kad sāka bērt uz viņiem no kuģa, — puse laivu sāka griezties uz riņķi un apgāzās, noslīcinot ūdenī ne vienu vien vīru; bet pie sāniem piesietās niedres izglāba laivas no nogrimšanas. Balabans airēja vienā airēšanā, iegriezās tieši saulē un tā kļuva neredzams turku kuģim. Cauru nakti pēc tam ar kausiem un cepurēm smēla laukā viņi ūdeni, lāpīdami izsistās vietas; no kazaku biksēm viņi izgrieza buras, sāka braukt un izbēga no visātrākā turku kuģa. Un nepietika ar to vien, ka viņi laimīgi ieradās Sečā, viņi vēl atveda ar zeltu izšūtu mācītāja tērpu Kijevas Mežigoras klostera archi- mandritam un Pokrova baznīcai, kas Aizkrācē, rotu tīrā sudrabā. Un ilgi pēc tam slavināja spēlmaņi kazaku izveicību. — Nokāra viņš tagad galvu, juzdams pirmsnāves mokas, un klusu sacīja: «Man šķiet, brāļi pani, ka es mirstu labā nāvē: septiņus sacirtu, deviņus ar pīķi nodūru, krietni daudz saminu ar zirgu, bet nemaz vairs neatceros, cik daudzus aizsniedzu ar lodi. Lai tad mūžam zied krievu zeme!…» Un aizlidoja viņa dvēsele.
Kazaki, kazaki! neizdodiet sava karaspēka krāšņāko ziedu! Jau aplenca Kukubenku; jau vairs tikai septiņi vīri palikuši no visa ņezamainoviešu pulka; tie paši jau atkaujas pēdējiem spēkiem; jau asiņainas kļuvušas viņa drēbes. Pats Tarass, redzēdams viņa nelaimi, steidzās to atbrīvot. Bet par vēlu piesteidzās kazaki: jau bija paguvis ieurbties viņam sirdī pīķis, iekāms padzina viņu apstājušos naidniekus. Klusu viņš pārliecās pār kazaku rokām, kas viņu satvēra, un straumēm sāka plūst jaunās asinis, līdzīgi dārgam vīnam, ko stikla traukā nesuši no pagraba neuzmanīgie kalpi: paslīdēja tepat pie ieejas un sasita dārgo trauku: izlija zemē viss vīns, un saķēra sevi aiz galvas atskrējušais saimnieks, kas bija to glabājis sevišķam gadījumam dzīvē, lai, ja dievs liks vecuma dienās satikties ar jaunības draugu, tad lai kopā ar viņu pieminētu agrākus,, ci tādus laikus, kad citādi un skaistāk līksmoja cilvēks … Noskatījās Kukubenko visapkārt un teica: «Pateicos dievam, ka man izdevās nomirt jūsu acu priekšā, biedri! Lai tad pēc mums dzīvo vēl labāki vīri nekā mēs, un lai mūžam krāšņa ir Kristus mīlamā krievu zeme!» Un aizlidoja jaunā dvēsele. Pacēla to eņģeļi uz rokām un nesa pret debesim. Labi būs viņam tur. «Sēdies, Kukubenko, pie manas labās rokas!» sacīs viņam Kristus; «tu neesi kļuvis neuzticams biedriskumam, negoda neesi darījis, neesi nodevis cilvēku nelaimē, esi saudzējis un glabājis manu baznīcu.» Visus skumdināja Kukubenka nāve. Jau metās stipri retas kazaku rindas; daudzu jo daudzu varoņu vairs nevarēja saskaitīt; bet stāvēja un turējās vēl kazaki. «Kas ir, pani,» sasaucās Tarass ar atlikušajiem pulkiem: «vai ir vēl pulveris pulvera ragos? Vai nav truli kļuvuši zobeni? Vai nav paguruši kazaku spēki? Vai neliecas kazaki?»
«Pietiks vēl, tēvs, pulvera; vēl ir lietojami zobeni; vēl nav paguris kazaku spēks; nav vēl liekusies kazaki!»