«Nu tad slēp, slēp, kā zini; tukšā mucā, vai?»
«Ai, ai! Un pans domā, ka viņu var noslēpt mucā? Vai tad pans nezina, ka katrs nodomās, ka mucā ir sīvais?»
«Nu, lai tak arī domā, ka sīvais.»
«Kā? Lai domā, ka sīvais?» sacīja žīds un saķēra sev abām rokām aiz peisiņiem un pēc tam pacēla uz augšu abas rokas.
«Nu, ko tad tu tā apstulbi?»
«Bet vai tad pans nezina, ka dievs tādēļ radījis sīvo, lai to katrs nobaudītu? Tur visi kārumnieki, laižas: šļachtičs skries verstis piecas pakaļ mucai, izurbinās caurumiņu, tūlīt redzēs, ka netek, un sacīs: «Zīds nevedīs tukšu mucu; droši vien tur kaut kas ir! Ņemt ciet žīdu, sasiet žīdu, atņemt visu naudu žīdam, iesēdināt cietumā žīdu!» Jo viss, kas vien ir slikts, visu uzgāž žīdam; tāpēc ka žīdu katrs uzskata par suni; tāpēc ka domā, ja žīds, tad jau nav vairs cilvēks!»
«Nu tad novieto mani zivju vezumā!»
«Nevar, pan; nudien, nevar. Pa visu Poliju ļaudis tagad badīgi kā suņi: izzags ir zivis,1 ir panu iztaustīs.»
«Nu tad ved mani kaut vai ar velnu kopā, tikai ved!»
«Paklausies, paklausies, pan!» sacīja žīds, atrotījis savu piedurkņu galus un tuvodamies viņam ar izplestām rokām. «Lūk, ko mēs izdarīsim. Tagad visur būvē cietokšņus un pilis; no Vāczemes atbraukuši franču inženieri, un tāpēc pa ceļiem vadā daudz ķieģeļu un akmeņu. Lai pans nogulstas vezuma dibenā, bet virsū es sakraušu ķieģeļus. Pans veselīgs un spēcīgs no skata, un tāpēc viņam nekas, ja būs pagrūtāk; bet es ietaisīšu vezumam no apakšas caurumu, pa ko barot panu.
«Dari, kā gribi, tikai ved!»
Un pēc stundas ķieģeļu vezums izbrauca no Umaņas ar divi ie jūgtiem kleperiem. Uz viena no tiem sēdēja garais Jankelis, un viņa garie, sprogainie peisiņi plivinājās no žīda mi- cītes apakšas, atkarībā no tā, cik ļoti viņš kratījās uz zirga, garš kā verstes stabs, kas nolikts ceļmalā.
Tais laikos, kad norisinājās aprakstāmais notikums, robežu, vietās vēl nebija nekādu muitas ierēdņu un apkārtbraukā- jošo piedzinēju, šās briesmīgās uzņēmīgo ļaužu sodības, un fāpēc katrs varēja vest, kas vien tam ienāk prātā. Un, ja arī kāds izdarīja kratīšanu un reviziju, tad darīja to lielāko tiesu sava personīgā prieka dēļ, it sevišķi, ja vezumā bija acīm iekārojami priekšmeti un ja viņa paša roka bija pietiekami smaga un cieta. Bet ķieģeļus neviens neiekāroja un tie iebrauca bez starpgadījumiem pa galvenajiem pilsētas vārtiem. Buļba savā šaurajā sprostā varēja sadzirdēt tikai troksni, ratu rībēšanu un vairāk nekā. Jankelis, palēkdamies uz sava mazā, putekļiem noklātā rikšotāja, iegriezās, pēc tam kad bija izdarījis vairākus līkumus, tumšā, šaurā ieliņā, ko sauca par Netīro un reizē arī par Zīdu ielu, jo te tiešam mitinājās gandrīz visi Varšavas žīdi. Sī iela bija ārkārtīgi līdzīga ar pakaļpuses pagalma uz āru izgrieztu iekšpusi. Saule, šķita, te nemaz nerādījās. Pilnīgi nomelnējušās koka mājas ar daudzajām kārtīm, kas bija izstieptas caur logiem, vēl vairāk pavairoja krēslu. Pa retam sārtojās starp tiem ķieģeļu mūris, bet ari tas daudzās vietās bija pārvērties jau pilnīgi melns. Dažā vietā mūra posms, kas tikai augšā bija apmests, saules pārņemts, laistījās acīm neciešamā baltumā. Viss te sastāvēja no spēcīgām pretišķībām: dūmu caurules, lupatas, mizas, izmesti sadauzīti toveri. Katrs visu, kas vien tam bija nederīgs, izmeta uz ielas, sagādājot garāmgājējiem iespējamās ērtības, apmierināt visas savas jūtas ar šām drazām. Jātnieks, kas sēdēja zirgā, tikko neskāra ar roku kārtis, kas bija pārliktas pār ielu no vienas mājas uz otru un uz kurām karājās žīdu zeķes.. īsas bikšeles un žāvēta zoss. Dažā vietā diezgan glīta ebrejietes sejiņa, izrotāta apsūbējušām krellēm, lūkojās laukā pa veco logu. Bars žīdēnu, netīru, noskrandušu,. sprogainiem matiem, klaigāja un vārtījās dubļos. Sarkanmatains žīds ar vasaras raibumiem pilnu seju, kas darīja viņu līdzīgu zvirbuļa olai, paskatījās caur logu; viņš tūdaļ sāka runāt ar Jankeli savā lauzītā izloksnē, un Jankelis tūlīt iebrauca kādā sētā. Pa ielu gāja otrs žīds, apstājās, arī iejaucās sarunā, un, kad Buļba izrāpās beidzot no ķieģeļu apakšas, viņš ieraudzīja trīs žīdus, kas lielā dedzībā sarunājās.
Jankelis griezās pie viņa un sacīja, ka viss būs darīts, ka viņa Ostaps sēž pilsētas cietumā, un, kaut gan sardzi grūti pierunāt, viņš tomēr cer izgādāt viņam satikšanos.
Buļba ar trim žīdiem iegāja istabā.
Zīdi sāka atkal sarunāties savā starpā savā nesaprotamajā valodā. Tarass uzskatīja drīz vienu, drīz otru no viņiem. Kaut kas, likās, bija viņu stipri satraucis: viņa rupjajā un vienaldzīgajā sejā bija uzliesmojusi kaut kāda satriecoša cerības liesma, — tās cerības, kas dažreiz uzaust cilvēka vislielākajā izmisuma brīdī; viņa vecā sirds sāka stipri pukstēt, tā, it kā viņš būtu jauneklis.
«Paklausieties, žīdi!» sacīja viņš, un viņa vārdos bija kaut kas pacilāts. «Jūs varat izdarīt visu pasaulē, kaut vai no jūras dibena izraksiet, sakāmvārds jau sen saka, ka žīds pats sevi nozags, ja vien gribēs nozagt. Atbrīvojiet man manu Ostapu! Sagādājiet viņam izdevību izbēgt no velna rokām. Lūk, šim cilvēkam es solīju divpadsmit tūkstoš zelta, — es pielikšu vēl divpadsmit. Visus dārgos kausus, kādi vien man ir, visu zemē aprakto zeltu, māju un pēdējās drēbes es pārdošu un noslēgšu ar jums līgumu uz visu mūžu, ka visu, ko vien iegūšu karā, sadalīšu ar jums uz pusēm.»
«O, nevar, cienītais pan, nevar!» sacīja nopūzdamies Jankelis.
«Nē, nevar!» teica otrs žīds.
Visi trīs žīdi saskatījās.
«Pamēģināt?» sacīja trešais, bailīgi lūkodamies divi pārējos, «var būt, dievs dos.»
Visi trīs žīdi sāka runāt vāciski. Buļba, lai kā viņš klausījās, nespēja nekā uzminēt; viņš dzirdēja tikai bieži izrunājamo vārdu «Mardochajs» un vairāk nekā.
«Klausies, pan!» sacīja Jankelis, «ir jāaprunājas ar kādu cilvēku, kuram otra līdzīga nav visā pasaulē. U, ū, viņš ir tik gudrs kā Zālamans, un, ja viņš nekā nevar darīt, tad jau arī neviens cits uz pasaules neizdarīs. Sēdi te; še tev atslēga, un nelaid nevienu iekšā!» Zīdi izgāja uz ielas.
Tarass aizslēdza durvis un lūkojās caur lodziņu uz šo netīro žīdu prospektu. Trīs žīdi apstājās ielas vidū un sāka diezgan aizrautīgi sarunāties; viņiem pievienojās drīz ceturtais, beidzot arī piektais. Viņš atkal dzirdēja atkārtoto: «Mardochajs, Mardochajs.» Zīdi nepārtraukti lūkojās vienā ielas virzienā: beidzot tās galā no vienas koka mājas parādījās kāja žīda zābakā un pazibēja puspaltraka krckas. «A, Mardochajs! Mardochajs!» sauca visi žīdi vienā balsī. Kalsnējs žīds, mazliet mazāks par Jankeli, bet daudz krunkaināku seju, ar milzīgu augšlūpu, tuvojās nepacietīgajam baram, un visi žīdi viens caur otru steidza tam stāstīt, pie kam Mardochajs vairākas reizes pameta skatienu uz mazo lodziņu, un Tarass saprata, ka runā par viņu. Mardochajs plātīja rokas, klausījās, iejaucās sarunās, bieži spļāva sānis un, sacēlis puspaltraka krokas, bāza roku kabatā un ņēma ārā kaut kādus žvadzekļus, tā parādīdams savas briesmīgi draņķīgās bikses. Beidzot visi žīdi sacēla tādu kliegšanu, ka žīds, kas stāvēja sardzē, bija spiests dot zīmi viņiem apklust, un Tarass jau sāka baiļoties par savu drošību, bet atcerējās, ka žīdi nav spējīgi citādi apspriesties, kā uz ielas, un ka viņu valodu nesapratīs pats velns, viņš nomierinājās.
Pēc pāris minūtēm žīdi visi kopā ienāca istabā. Mardochajs piegāja pie Tarasa, pabužināja viņam plecu un teica: «Ja jau mēs un dievs gribēsim ko izdarīt, tad arī tā būs, kā nākas.»
Tarass paraudzījās šai Zālamanā, kuram otra līdzīga nav visā pasaulē, un sāka mazliet cerēt. Tiešām, viņa izskats varēja modināt zināmu uzticību: viņa augšējā lūpa bija vienkārši baideklis; tās biezumu, bez šaubām, pavairoja blakus apstākļi. Šā Zālamana bārdā bija tikai piecpadsmit matu, un tie paši kreisajā pusē. Zālamana sejā bija tik daudz sitienu pēdu, kas bija dabūti par drošsirdību, ka viņš, bez šaubām, sen bija aizmirsis to skaitu un uzskatīja tās par dzimumzīmēm.
Mardochajs aizgāja reizē ar biedriem, kas bija apbrīnošanas pārpilni par viņa gudrību. Buļba palika viens. Viņš atradās dīvainā, nekad nebijušā stāvoklī: pirmo reizi mūžā viņš sajuta nemieru. Viņa dvēsele bija kā drudzī. Viņš nebija vairs tas pats agrākais, nepiekāpīgais, nesvārstīgais, stiprais ozols; viņš bija mazdūšīgs; tagad viņš bija vājš. Viņš satrūkās no katra trokšņa, par katru jaunu žīda augumu, kas parādījās ielas galā. Tādā stāvoklī viņš nodzīvoja galu galā visu dienu; viņš neēda, nedzēra, un viņa acis neatrāvās ne mirkli no nelielā ielas loga. Beidzot jau vēlā vakarā parādījās Mardochajs un Jankelis. Tarasa sirds pamira.
«Kas ir! izdevās?» jautāja viņš tos nepacietīgi kā mežonīgs zirgs.
Bet vēl pirms tam, kad žīdi bija attapušies atbildēt, Tarass ievēroja, ka Mardochajam vairs nebija pēdējās matu sprogas, kas, kaut arī visai nekārtīgi, tomēr bija vijusies gredzeniem no viņa cepurītes apakšas. Varēja redzēt, ka viņš gribēja kaut ko sacīt, bet sarunāja tādus niekus, ka Tarass nekā nesaprata. Un ari pats Jankelis lika ļoti bieži roku pie mutes, it kā viņš būtu slims no saaukstēšanās.
«O, cienītais pan!» sacīja Jankelis, «tagad pilnīgi neiespējami! Nudien, neiespējami! Tik slikti ļaudis, ka tiem vajadzētu uz pašas galvas uzspļaut. Arī Mardochajs teiks to pašu. Mardochajs strādāja tādas lietas, ko vēl neviens cilvēks pasaulē nav darījis; bet dievs negribēja, lai tas tā notiktu. Tur stāv trīs tūkstoši karavīru, un rītu viņus visus sodīs ar nāvi.»
Tarass paraudzījās žīdiem acīs, bet jau bez nepacietības un dusmām.
«Un ja pans grib satikties, tad tas jādara rītu agri, kamēr vēl pat ne saule nav uzlēkusi. Sardze ir ar mieru, un viens leventars ir apsolījies. Bet lai viņiem nav viņā saulē laimes, oi, kas par tautu! Kas tā ir par mantkārīgu tautu! Pat starp mums tādu nav: piecdesmit červoncu es iedevu katram, bet leventaram…»
«Labi. Aizved mani pie viņa!» teica Tarass noteikti, un visa stingrība atgriezās viņa dvēselē. Viņš pieņēma Jankeļa priekšlikumu pārģērbties par ārzemju grafu, kas atbraucis no vācu zemes; drēbes šim gadījumam tālredzīgais žīds jau bija paguvis sagādāt. Bija jau nakts. Mājas saimnieks, pazīstamais sarkanmatainais žīds ar vasaras raibumiem, izvilka plānu gultas maisu, pārsegtu ar kaut kādu mašu, un izklāja to uz sola Buļbam. Jankelis nogulās uz grīdas uz tāda paša maisa. Sarkanmatainais žīds izdzēra nelielu glāzīti kaut kāda liķiera, nometa puspaltraku un, izskatīdamies savās zeķēs un zābakos mazliet līdzīgs cālim, nolikās ar savu žīdieti kaut kamā, kas līdzinājās skapim. Divi žīdēni kā divi istabas sunīši nogulās uz grīdas līdzās skapim. Bet Tarass negulēja; viņš sēdēja nekustīgi un viegli bungoja ar pirkstiem pa galdu:, viņš turēja mutē pīpi un laida laukā dūmus, no kuriem žīds miegā šķaudīja un tīstīja segā savu degunu. Tikko debesis sārtojās bālajā rītausmas jausmā, viņš jau piegrūda Jankelim ar kāju. «Ceiies, žīd, un dod šurp savas grafa drēbes!»
Viņš apģērbās vienā mirklī; nokrāsoja ūsas, uzacis, uzmauca uz pieres mazu, tumšu cepurīti — un neviens no vistuvākajiem viņa kazakiem nebūtu viņu pazinis. No izskata viņam nevarēja būt vairāk par trīsdesmit pieciem gadiem. Veselīgs sārtums rotājās viņa vaigos, un pat rētas piešķīra viņam kaut ko valdonīgu. Drēbes, zeltu izrotātas, viņam ļoti labi piedienēja.
Ielas vēl snauda. Neviens merkantils radījums vēl nebija parādījies pilsētā ar kārbu rokās. Buļba un Jankelis pienāca pie ēkas, kas izskatījās pēc tupoša gārņa. Tā bija zema, plata, milzīga, nomelnējusi, un vienā tās pusē izvirzījās kā stārķa kakls garš, šaurs tornis, kura augšgalā rēgojās gabals jumta. Šī ēka pildīja daudz dažādu uzdevumu: te bija gan kazarmas, gan cietums un pat krimināltiesā. Mūsu ceļinieki iegāja pa vārtiem un atradās milzīgas zāles vai segta pagalma vidū. Ap tūkstoš cilvēku te gulēja kopā. Tieši pretī bija zemas durvis, kuru priekšā sēdēja divi sargi un spēlēja kādu spēli, kur viens otram sita ar divi pirkstiem pa plaukstu. Viņi nepievērsa daudz uzmanības atnācējiem un pagrieza galvas tikai tad, kad Jankelis teica: «Tie esam mēs; dzirdiet, pani: tie esam mēs.»
«Ejieti» teica viens no viņiem, atvērdams ar vienu roku durvis, bet otru izstiepdams savam biedram, lai saņemtu no tā sitienus.
Viņi iegāja priekšnamā, šaurā un tumšā, kas tos aizveda uz tadu pašu zāli ar maziem logiem augšā. «Kas tur nāk?» sauca vairākas balsis, un Tarass ieraudzīja diezgan prāvu skaitu haiduku pilnā apbruņojumā. «Mums nav atļauts nevienu ielaist.»
«Tie esam mēs!» sauca Jankelis, «nudien, mēs, gaišie pani!» Bet neviens negribēja klausīties. Par laimi šai brīdī pienāca klāt kāds resns vīrs, kas, pēc visām pazīmēm spriežot, bija priekšnieks, jo lamājās stiprāk par visiem.
«Pan, tie taču esam mēs; jūs jau mūs pazīstat, un pans grafs vēl jums pateiksies.»
«Ielaidiet, pie velna mātes simt velniem! Un vairāk neviena nelaidiet. Un zobenus neviens lai nenomet un lai neniekojas uz grīdas…»
Daiļrunīgās pavēles turpinājumu mūsu ceļinieki vairs nedzirdēja. «Tie esam mēs, es tas esmu, mēs, savējie!» runāja Jankelis, ar katru satiekoties.
«Nu ko, vai tagad var?» jautāja viņš vienam no sargiem, kad beidzot viņi bija nonākuši tai vietā, kur gaitenis izbeidzās.
«Var; tikai nezinu, vai jūs ielaidīs pašā cietumā. Nu jau vairs Jana nav: viņa vietā stāv cits,» atbildēja sargkareivis.
«Ai, ai,» sacīja klusu žīds, «tas ir slikti, cienītais pan!»
«Ved!» sacīja spītīgi Tarass. Zīds padevās.
Pie apakšzemes durvīm, kas augšā izbeidzās ar asumu, stāvēja haiduks, ar ūsām, kas dalījās trīs kārtās. Augšējā ūsu kārta gāja atpakaļ, otra tieši uz priekšu, trešā uz leju, kas darīja viņu ļoti līdzīgu runcim.
Zīds sarāvās trīs līkumos un gandrīz sāniski piegāja pie viņa.
«Jūsu labdzimtība! Labdzimtīgais pan!»
«Vai tu, žīd, man to saki?»