Nemaz nemanīju, kā mēs ar Toropecku bijām lugu pārrakstījuši. Un es nepaguvu izdomāt, kas tagad būs tālāk, kad liktenis pats to pateica priekšā.
Kļukvins atveda man vēstuli:
«Augsti godātais
Leontij Sergejevič!…» i
Kāpēc, velns parāvis, viņiem iegribējies, lai es butu Le- ontijs Sergejevičs? Tā laikam ir vieglāk izrunāt nekā — Sergejs Leontjevičs? … Nu, tas nav svarīgi!
«…Jums vajadzēs lasīt savu lugu Ivanam Vasiļjevi- čam. Tālab Jums jāierodas Sivcevā Vražekā pirmdien, 13., pulksten 12 dienā.
Dziļā cieņā
Foma Strižs.»
Es ārkārtīgi uztraucos, saprazdams, ka šī vēstule ir sevišķi svarīga.
Nolēmu tā: iestīvināta apkaklīte, zila kaklasaite, pelēks uzvalks. Pieņemt pēdējo lēmumu nebija grūti, jo pelēkais uzvalks bija maus vienīgais pieklājīgais uzvalks.
Jāizturas godbijīgi, bet ar pašcieņu un, dievs pasargi, bez iztapības pazīmēm.
Kā labi atceros, trīspadsmitais bija nākamajā dienā un no rīta es teātri redzējos ar Bombardovu.
Viņa pamācības man likās augstākā mērā dīvainas.
— Līdzko paiesiet garām lielajai, pelēkajai mājai, — Bombardovs sacīja, — iegriezieties pa kreisi, aklajā ieliņā. Tālāk jūs viegli atradīsiet. Kalti čuguna vārti, māja ar kolonnām. No ielas ieejas nav, pagriezieties aiz stūra sētā. Tur redzēsiet cilvēku garā kažokā, viņš jautās: «Ko jums?» — bet jūs viņam pasakiet tikai vienu vārdu: «Nozīmēts.»
— Vai tā ir parole? — es jautāju. — Bet ja cilvēka nebūs?
— Viņš būs, — Bombardovs vēsi atteica un turpināja: — Aiz stūra, tieši pretim cilvēkam kažokā, redzēsiet automobili bez riteņiem uz domkrata, bet līdzās tam spaini un cilvēku, kurš automobili mazgā.
— Vai jūs tur šodien bijāt? — es uztraukumā jautāju.
— Es biju tur pirms mēneša.
— Kā tad jūs zināt, ka cilvēks mazgās automobili?
— Tāpēc, ka viņš to mazgā katru dienu, noņēmis riteņus.
— Bet kad tad Ivans Vasiļjevičs tajā brauc?
— Viņš tajā nekad nebrauc.
— Kāpēc?
— Kur lai viņš brauktu?
— Nu, teiksim, uz teātri.
. — Ivans Vasiļjevičs uz teātri brauc divreiz gadā — uz ģenerālmēģinājumiem, un tad viņam noīrē važoni Dirkinu.
— Ko tu neteiksi! Kāpēc vajag važoni, ja ir automobilis?
— Bet, ja šoferis pie stūres nomirs ar sirds plīsumu un automobilis ņems un iebrauks logā, ko tad jūs darīsiet?
— Apžēlojieties — bet ja zirgs sāks trakot?
— Dirkina zirgs netrakos. Tas iet tikai soļiem. Tieši iepretim cilvēkam ar spaini — durvis* Ejiet iekšā un kāpiet augšā pa koka kāpnēm. Pēc tam būs vēl vienas durvis. Ejiet iekšā. Tur redzēsiet melnu Ostrovska bisti. Bet pretējā pusē būs baltas kolonnas un piķa melna krāsns, pie kuras uz ceļiem tup cilvēks velteņos un to kurina.
Es iesmējos,
— Un jūs esat pārliecināts, ka viņš katrā ziņā tur būs un katrā ziņā tupēs Uz ceļiem?.
— Katrā ziņa, — Bombardovs sausi atbildēja, nemaz nesmiedamies.
— Interesanti pārbaudīt!
— Pārbaudiet. Viņš iztrūcies jautās:' «Kurp jūs?» Bet jūs atbildiet…
— .«Nozīmēts»?
— Aha. Tad viņš jums teiks: «Mētelīti novelciet šeit,» — un jūs nokļūsiet priekštelpā, un tur pie jums iznāks feld- šeriene un jautās: «Ko jums?» Un jūs atbildiet…
Es pamāju ar galvu.
— Ivans Vasiļjevičs jums vispirms vaicās, kas bija jūsu tēvs. Kas viņš bija? '
— Vicegubernators.
Bombardovs sarauca pieri.
— Ē… nē, tas laikam nederēs. Nē, nē. Jūs sakiet tā: dienēja bankā.
— Tas nu gan man nepatīk. Kāpēc man no paša pirmā brīža jāmelo?
— Nu tāpēc, ka tas var viņu izbiedēt, bet…
Es acis vien mirkšķināju.
— …bet jums vienalga — banka vai kaut kas cits. Pēc tam viņš jautās, ko jūs domājat par homeopātiju. Bet jūs sakiet, ka pagājušajā gadā lietojāt kuņģa pilienus un tie jums ļoti palīdzēja.
Pēkšņi ietarkšķējās zvani, un Bombardovs sāka steigties — viņam bija jāiet uz mēģinājumu —, un turpmākās pamācības viņš deva saīsināti.
— Mišu Paņinu jūs nepazīstat, esat dzimis Maskavā,— Bombardovs klāstīja, vārdus bērdams, — kas attiecas uz Fomu, sakiet, ka jums viņš nepatīk. Kad runāsiet par lugu, tad neko neiebilstiet. Tur trešajā cēlienā ir šāviens, to jūs nelasiet…
— Kā lai nelasa, ja viņš nošaujas!
Zvani atkārtojās. Bombardovs skriešus metās projām pustumsā, iztālēm atskanēja viņa klusais sauciens:
— Par šāvienu nelasiet! Un iesnu jums nav!
No Bombardova mīklām pavisam apstulbis, es tieši pusdienas laikā biju aklajā ieliņā Sivcevā Vražekā.
Pagalmā vīrieša kažokā nebija, bet tieši tajā vietā, kur Bombardovs bija teicis, stāvēja sieva lakatā. Viņa noprasīja: «Ko jums?» un aizdomīgi uz mani paskatījās. Vārds «nozīmēts» viņu pilnīgi apmierināja, un es pagriezos ap stūri, Tieši tur, kur bija norādīts, stāvēja kafijas krāsas mašīna, bet uz riteņiem, un cilvēks ar lupatu slaucīja kabīni. Līdzās mašīnai stāvēja spainis un kaut kāda pudele.
Sekodams Bombardova norādījumiem, gāju nemaldīgi un nonācu pie Ostrovska bistes. «E…» es nodomāju, atcerēdamies Bombardovu: krāsnī līksmi sprēgāja bērza malka, bet neviens uz ceļiem netupēja. Taču es nepaguvu pat iesmieties, kad vecmodīgās, tumši lakotās ozolkoka durvis atvērās un pa tām iznāca večukiņš salāpītos velteņos un kruķi rokā. Mani ieraudzījis, viņš izbijās un sāka mirkšķināt acis. «Ko jums, pilsoni?» viņš jautāja. — «Nozīmēts,» es atbildēju, izbaudīdams maģiskā vārda spēku. Večukiņš atplauka un pamāja ar kruķi uz citām durvīm. Tur pie griestiem dega senlaicīga spuldzīte. Novilku mēteli, pasitu padusē lugu, pieklaudzināju pie durvīm. Tūdaļ aiz tām bija dzirdama drošības ķēdes žvadzoņa, pēc tam durvīs noskrapstēja atslēga un galvu pabāza sieviete baltā lakatiņā un baltā uzsvārcī. «Ko jums?» viņa vaicāja. — «Nozīmēts,» es attraucu. Sieviete pagāja malā, ielaida mani iekšā un uzmanīgi uz mani paskatījās.
— Vai ārā auksts? — viņa jautāja.
— Nē, labs laiks, atvasara, — es atbildēju.
— Vai iesnu jums nav? — sieviete jautāja.
Es nodrebēju, atcerēdamies Bombardovu, un sacīju:
— Nē, nava.
— Pieklauvējiet šeit un ejiet iekšā, — sieviete bargi izmeta un pazuda. Pirms klaudzināšanas pie tumšajām, ar metālu apkaltajām durvīm paskatījos apkārt.
Balta krāsns, kaut kādi milzīgi skapji. Smaržoja pēc piparmētrām un kādas patīkamas zāles. Valdīja pilnīgs klusums, un pēkšņi to pārtrauca čerkstoši sitieni. Sita divpadsmit reizes, un pēc tam aiz skapja satraukti nokūkoja dzeguze.
Pieklaudzināju pie durvīm, pēc tam uzspiedu plaukstu uz milzīga, smaga gredzenveida roktura •— durvis ielaida mani lielā, gaišā istabā.
Es uztraucos, es gandrīz neko neredzēju, izņemot dīvānu, uz kyra sēdēja Ivaņs Vasiļjevičs. Viņš bija tieši tāds kā portretā, tikai drusku svaigāks un jaunāks. Viņa melnās, mazliet sirmuma skartās ūsas bija skaisti uzskrul- lētas. Uz krūtīm zelta ķēdē karājās lornete.
Ivans Vasiļjevičs pārsteidza mani ar savu valdzinošo smaidu.
— Ļoti patīkami, — viņš bilda, mazliet svepstēdams, — lūdzu, sēdieties.
Atsēdos atzveltnes krēslā.
— Kāds jūsu vārds un tēvvārds? — Ivans Vasiļjevičs jautāja, uz mani maigi skatīdamies.
— Sergejs Leontjevičs.
— Ļoti patīkami! Nu, kā jums klājas, Sergej Pafnutje- vič? — Un, maigi uz mani skatīdamies, Ivans Vasiļjevičs bungoja ar pirkstiem pa galdu, uz kura gulēja zīmuļa ap- grauzlis un stāvēja glāze ar ūdeni, nez kāpēc pārsegta ar papīriņu.
Pazemīgi pateicos, labi.
— Vai neesat saaukstējies?
— Nē.
Ivans Vasiļjevičs drusku nosēcās un jautāja!
— Kā jūsu tētiņam ar veselību?
— Mans tēvs ir miris.
— Šausmīgi, — Ivans Vasiļjevičs atbildēja, — bet pie kā jūs griezāties? Kas ārstēja?
— Nevaru skaidri pateikt, bet, liekas, profesors… profesors Jankovskis.
— Aplam darījāt, — Ivans Vasiļjevičs attrauca, — vajadzēja griezties pie profesora Pļetuškova, tad nekas nebūtu noticis.
Mana sejas izteiksme pauda nožēlu, ka neesam griezušies pie Pļetuškova.
— Bet vēl labāk… hm… hm… homeopāti, — Ivans Vasiļjevičs turpināja, — visiem palīdz taisni satriecoši. — Pēkšņi viņš uzmeta acis glāzei. — Vai jūs ticat homeopātijai?
«Bombardovs ir apbrīnojams cilvēks,» es domāju un sāku runāt kaut ko nenoteiktu:
— Protams, no vienas puses… Es personiski… kaut gan daudzi netic…
— Aplam, — Ivans Vasiļjevičs skaidroja, — piecpadsmit pilienu, un jūs neko vairs nejutīsiet. — Un viņš atkal nosēcās un turpināja: — Bet kas bija jūsu tētiņš, Sergej Panfilič?
— Sergejs Leontjevičs, — es maigi iebildu.
— Tūkstoškārt atvainojos! — Ivans Vasiļjevičs iesaucās. — Tātad kas viņš bija?
«Neiešu jau melot!» es nodomāju un atzinos:
— Viņš dienēja par vicegubernatoru.
Šī vēsts padzina smaidu no Ivana Vasiļjeviča sejas.
— Tā, tā, tā, — viņš noraizējies atkārtoja, brītiņu klusēja, pabungoja ar pirkstiem un teica: — Nu-u, sāksim.
Es atvēru manuskriptu, noklepojos, sastingu, vēlreiz noklepojos un sāku lasīt.
Izlasīju nosaukumu, pēc tam garo personu sarakstu un ķēros pie pirmā cēliena lasīšanas:
— «Tālumā uguntiņas, pagalms pilns ar sniegu, durvis uz piebūvi. No piebūves dobji skan «Fausts», ko spēlē uz klavierēm…»
Vai jums kādreiz ir nācies lasīt lugu kādam aci pret aci? Tas ir ļoti grūti, ticiet man. Es retumis pacēlu skatienu uz Ivanu Vasiļjeviču, noslaucīju pieri ar kabatdrānu.
Ivans Vasiļjevičs sēdēja pilnīgi nekustīgi un vērās manī caur lorneti. Mani ārkārtīgi mulsināja tas, ka viņš ne reizi nepasmaidīja, kaut gan jau pirmajā ainā bija smieklīgas vietas. Aktieri ļoti smējās, kad dzirdēja tās lasām, un vienam aiz smiekliem sāka birt asaras.
Ivans Vasiļjevičs ne tikai nesmējās, bet pat pārstāja sēkt. Un ik reizi, kad pacēlu uz viņu skatienu, redzēju vienu un to pašu — pret mani vērsto zelta lorneti un tajā nekustīgas acis. Tālab man sāka likties, ka šīs smieklīgās vietas nemaz nav smieklīgas.
Tā es nonācu līdz pirmās ainas beigām un ķēros pie otrās. Pilnīgā klusumā bija dzirdama tikai mana monotonā balss, likās, ka diakons lasītu mirējam.
Man uznāca tāda kā apātija un vēlēšanās biezo burtnīcu aizvērt. Likās, ka Ivans Vasiļjevičs bargi sacīs: «Vai tas reiz nebeigsies?» Man aizsmaka balss, retumis tīrīju rīkli klepodams, lasīju gan tenorā, gan zemā basā, pāris reižu negaidot paspruka gailīši, bet arī tie nevienu nesasmīdi- nāja — ne Ivanu Vasiļjeviču, ne mani.
Zināmu atvieglinājumu ienesa balti tērptās sievietes parādīšanās. Viņa ienāca bez trokšņa, Ivans Vasiļjevičs ātri paskatījās pulkstenī. Sieviete pasniedza Ivanam Vasiļje- vičam kausiņu, Ivans Vasiļjevičs izdzēra zāles, uzdzēra no glāzes ūdeni, pārklāja to ar vāciņu un atkal paskatījās pulkstenī. Sieviete Ivanam Vasiļjevičam laucinieciski paklanījās un augstprātīgi aizgāja.
— Nu-u, turpiniet, — Ivans Vasiļjevičs sacīja, un es atkal Sāku lasīt. Tālumā nokūkoja dzeguze. Pēc tam kaut kur aiz aizslietņiem iezvanījās tālrunis.
— Atvainojiet, — Ivans Vasiļjevičs sacīja, — man zvana no iestādes svarīgā jautājumā. Jā, — atskanēja viņa balss aiz aizslietņa, — jā… Hm… hm… Tur darbojas vesela banda. Pavēlu visu to turēt pilnīgā slepenībā. Vakarā pie manis būs kāds uzticams cilvēks, un mēs izstrādāsim plānu…
Ivans Vasiļjevičs atgriezās, un mēs nonācām līdz piektās ainas beigām. Un pēkšņi sestās ainas sākumā notika kaut kas pārsteidzošs. Es ar ausi uztvēru, ka kaut kur no- blīkšķēja durvis, kaut kur atskanēja skaļas un, manuprāt, mākslotas raudas, durvis, ne jau tās, pa kurām ienācu es, bet acīmredzot uz iekštelpām izejošas, atvērās, un istabā ielidoja, jādomā, no bailēm prātu zaudējis, resns, strīpains runcis. Viņš drāzās man garām uz tilla aizkaru, ieķērās tajā un rāpās augšā. Tills neizturēja viņa smagumu, un tajā tūdaļ parādījās caurumi. Turpinādams plēst aizkaru, runcis uzlīda līdz augšai un no turienes glūnēja apkārt ar mežonīgu skatienu. Ivanam Vasiļjevičam nokrita lornete, un istabā iebrāzās Ludmila Silvestrovna Prjahina. Viņu ieraudzījis, runcis mēģināja uzrāpties vēl augstāk, bet tālāk bija griesti. Dzīvnieks atrāvās no apaļās karnīzes un sastindzis palika karājamies aizkarā.
Prjahina ieskrēja aizvērtām acīm, piespiedusi dūri ar saburzītu un miklu kabatdrāniņu pie pieres, bet otrā rokā turēdama sausu un tīru mežģīņu lakatiņu. Aizskrējusi līdz istabas vidum, viņa nometās uz viena ceļa, nolieca galvu un pastiepa roku uz priekšu kā gūsteknis, kurs atdod uzvarētājam zobenu.
— Es nekustēšos no vietas, — Prjahina spalgi iebļāvās, — kamēr nesaņemšu atbalstu, mans skolotāj! Pelikāns ir nodevējs! Dievs visu redz, visu!
Tai brīdī tills notirkšķēja un zem runča radās pusar- šīnu plats caurums.
— škic! — pēkšņi Ivans Vasiļjevičs izmisis iebrēcās un sāka sist plaukstas.
Runcis norāpās no aizkara, pārplēsdams to līdz apakšai, un izdrāzās no istabas, bet Prjahina ieraudājās pērkona balsī un, acis aizsegusi, iesaucās, asarās izplūzdama:
— Ko es dzirdu? Ko es dzirdu? Vai tiešām mans skolotājs un labdaris mani padzen?! Ak, dievs, ak, dievs! Vai tu redzi?!
— Atjēdzieties, Ludmila Silvestrovna! — Ivans Vasiļjevičs izmisīgi sauca, un tad durvīs parādījās večiņa, kura iebļāvās:
— Miločka! Atpakaļ! Svešinieks!…
Te nu Ludmila Silvestrovna atvēra acis un ieraudzīja manu pelēko uzvalku pelēkajā atzveltnes krēslā. Viņa izvalbītām acīm blenza manī, un asaras, kā rnan likās, acumirklī nožuva. Viņa pielēca kājās, nočukstēja: — Ak kungs.., — un metās ārā. Tūdaļ pazuda arī večiņa — un durvis aizvērās.
Mēs ar Ivanu Vasiļjeviču brītiņu klusējām. Pēc garas pauzes viņš pabungoja ar pirkstiem pa galdu.
— Nu, kā jums patika? — viņš jautāja un skumīgi piebilda: — Aizkars pagalam.
Vēl brītiņu klusējām.
— Jūs, protams, šī scēna pārsteidz? — Ivans Vasiļ- jevičs apjautājās un nosēcās.
Arī es nosēcos un sarosījos krēslā, nekādi nezinādams, ko atbildēt, — scēna mani nemaz nebija pārsteigusi. Ļoti labi sapratu, ka tā ir tās scēnas turpinājums, kas norisinājās pirtspriekšā, un ka Prjahina izpildīja savu solījumu mesties pie kājām Ivanam Vasiļjevičam.
— Mēs mēģinājām, — Ivans Vasiļjevičs pēkšņi paziņoja, — bet jūs droši vien domājāt, ka tas ir īsts skandāls! Vai ne? Ko?
— Apbrīnojami, — es- sacīju, acis slēpdams.
— Mums reizēm patīk tādā kārtā pēkšņi atsvaidzināt atmiņā kādu scēnu … hm … hm … etīdes ir ļoti svarīgas. Bet, kas zīmējas uz Pelikānu, neticiet. Pelikāns ir pats drosmīgākais un derīgākais cilvēks!…
Ivans Vasiļjevičs skumīgi paskatījās uz aizkaru un sacīja:
— Nu, turpināsim!
Turpināt mēs nevarējām, jo ienāca tā pati večiņa, kas bija pavērusi durvis.
— Mana krustmāmiņa — Nastasja Ivanovna, — Ivans Vasiļjevičs sacīja. Es paklanījos. Patīkamā večiņa uz mani maigi paskatījās, apsēdās un jautāja:
— Kā jums ar veselību?
— Padevīgi pateicos, — es palocīdamies atbildēju, — esmu pilnīgi vesels.
Brītiņu klusējām, pie kam krustmāmiņa un Ivans Vasiļjevičs paskatījās uz aizkaru un apmainījās rūgtiem skatieniem.
— Kāpēc jums labpaticis ierasties pie Ivana Vasiļje- viča?
— Leontijs Sergejevičs, — Ivans Vasiļjevičs atsaucās, •— atnesa man lugu.
— Kādu lugu? — večiņa jautāja, ar sērīgām acīm manī skatīdamās.
— Leontijs Sergejevičs pats uzrakstījis lugu!
— Bet kāpēc? — Nastasja Ivanovna bažīgi jautāja.
— Kā — kāpēc? … Hm… hm…
— Vai tad arī lugu vairs nav? — Nastasja Ivanovna maigi un reizē pārmetoši jautāja. — Ir taču tādas labas lugas. Un cik daudz! Sāksi spēlēt — divdesmit gados visas neizspēlēsi. Kāpēc gan jums ar sacerēšanu nopūlēties?
Viņa bija tik pārliecināta, ka neattapu, ko sacīt. Bet Ivans Vasijjevičs pabungoja ar pirkstiem un teica:
— Leontijs Leontjevičs sacerējis mūsdienu lugu!
Te nu večiņa kjuva nemierīga.
— Mēs pret valdību nedumpojamies, — viņa sacīja.
— Kāpēc tad dumpoties? — es viņu atbalstīju.
— Bet vai «Izglītības augļi» jums nepatīk? — satraukti un bikli vaicāja Nastasja Ivanovna. — Tā taču tik laba luga. Arī Miločkai ir loma… — viņa nopūtās, piecēlās.
— Lūdzu, nododiet tētiņam sveicienu.
— Sergeja Sergejeviča tētiņš ir miris, — Ivans Vasiļjevičs paziņoja.
— Lai miers viņa pīšļiem, — večiņa pieklājīgi noteica,
— viņš laikam gan nezina, ka jūs rakstāt lugas? Ar ko viņš mira? ,
— Neesot izsaukuši īsto ārstu, — Ivans Vasiļjevičs paskaidroja. — Leontijs Pafnutjevičs man šo bēdīgo gadījumu pastāstīja.
— Bet kāds tad ir jūsu vārdiņš, es kaut ko nesaprotu, — Nastasja Ivanovna sacīja, — te Leontijs, te Sergejs! Vai tad arī vārdus jau atļauts mainīt? Pie mums viens mainīja uzvārdu. Tagad saproti nu, kas viņš tāds!
— Es esmu Sergejs Leontjevičs, — iebildu aizsmakušā balsī.
— Tūkstoškārt atvainojos, — Ivans Vasiļjevičs iesaucās, — es sajaucu!
— Nu, netraucēšu, — večiņa izmeta.
— Runci vajag nopērt, — Ivans Vasiļjevičs teica, —tas nav runcis, bet bandīts. Mūs vispār apsēduši "bandīti, — viņš intīmi piemetināja, — nezinām vairs, ko darīt!
Līdz ar mijkrēšļa tuvošanos tuvojās ari katastrofa.
Es lasīju:
— «Bahtins (Petrovam). Nu, paliec sveiks! Tu man drīz sekosi…
P e t r o v s. Ko tu dari?!
Bahtins (iešauj sev deniņos, krit, tālumā dzirdamas ermo…).»
— To nu nevajadzēja! — Ivans Vasiļjevičs iesaucās.
— Kāpēc tā? Tas bez mazākās vilcināšanās jāizsvītro. Apžēlojieties! Kāpēc gan jāšauj?
— Bet viņam jābeidz dzīve pašnāvībā, — es noklepojies atbildēju.
— Un ļoti labi! Lai beidz un lai noduras ar kinžalu!
— Bet, redziet, darbība notiek Pilsoņu kara laikā… Kinžalus vairs nelietoja…
— Nē, lietoja, — Ivans Vasiļjevičs iebilda, — man stāstīja tas… kā viņu… aizmirsu… ka tika lietoti… To šāvienu gan izsvītrojiet!…
Es klusēju, pie]audams bēdīgu k]ūdu, un lasīju tālāk:
— «(..'. moņikas un tālīni šāvieni. Uz tilta parādās cilvēks ar šauteni rokā. Mēness…).»
— Ak dievs! — Ivans Vasiļjevičs iesaucās. — Šāvieni! Atkal šāvieni! Kas tā par sērgu! Zināt ko, Leo… zināt ko, šo ainu izsvītrojiet, tā ir lieka.
— Es domāju, .— sacīju, cenzdamies runāt pēc iespējas maigāk, — šī aina ir galvenā … Tur, redziet…
— Pilnīgas aplamības! — Ivans Vasiļjevičs atcirta.
— šī aina ne tikai nav galvenā, bet tā vispār nav vajadzīga. Priekš kam? Sitas jūsu, kā viņu ,..
— Bahtins.
— Jā… jā, viņš noduras tur tālumā, — Ivans Vasiļjevičs pamāja ar roku kaut kur ļoti tālu, — bet mājās atnāk kāds cits un saka mātei — Behtejevs nodūrās!
— Bet mātes nav, — iebildu, apjukumā skatīdamies uz glāzi ar vāciņu.
— Katrā ziņā vajag! Jūs to uzrakstiet! Tas nav grūti. Sākumā liekas, ka grūti — nebija mātes, un pēkšņi viņa ir —, bet tie ir maldi, tas ir ļoti viegli. Un, lūk, vecenīte mājas raud, bet tas, kurš atnesis ziņu… Nosauciet viņu par Ivanovu.
— Bet Bahtins ir galvenais varonis! Viņam uz tilta ir monologi… Es biju iecerējis…
— Bet Ivanovs norunās visus viņa monologus!… Jums ir labi monologi — tos vajag saglabāt. Ivanovs tā arī pateiks — lūk, Petja nodūrās un pirms nāves sacīja to un to, to un to, to un to… Būs ļoti spēcīga aina.
— Bet ko lai dara, Ivan Vasiļjevič, man taču uz tilta paredzēts masu skats… tur saduras masas…
— Lai tās saduras aiz kulisēm. Mums tas nekādā gadījumā nav jāredz. Cik šausmīgi, kad tās saduras uz skatuves! Jūsu laime, Sergej Leontjevič, — Ivans Vasiļjevičs sacīja, vienīgo reizi trāpīdams pareizi, — ka jūs nepazīstat tādu Mišu Paņinu!… (Es sastingu.) Tā, es jums teikšu, ir apbrīnojama persona! Mēs viņu turam nebaltai dienai, ja nu kaut kas notiek, tad mēs laidīsim viņu darbā… Lūk, viņš arī mums, tā sakot, izdarīja draudzīgu pakalpojumu — pagādāja ludziņu «Steņka Razins». Es braucu uz teātri, tuvojos, jau pa gabalu dzirdu — logi bija atvērti — dārdoņa, svilpieni, kliedzieni,, lamas, un šauj no ieročiem! Zirgs gandrīz sāka trakot, domāju, ka teātrī dumpis! Šausmas! Izrādās, Strižs mēģina! Es saku Augus- tai Avdejevnai: jūs, saku, — kur jūs skatījāties? Jūs, jautāju, gribat, lai mani pašu nošauj? Ja nu- šis Strižs nosvilina teātri, man taču galvu neglaudīs, vai ne? Bet Augusta Avdejevna, pat šī neparasti drošsirdīgā sieviete, atbild: «Sodiet mani, Ivan Vasiļjevič, nevaru Strižam neko padarīt!» Sitas Strižs mums teātrī tikpat kā mēris. Ja jūs viņu ieraugāt — bēdziet pa gabalu, ko nagi nes. (Es sastingu.) Nu, protams, tas viss notiek ar kāda Aristarha Platonoviča svētību, nu, viņu jūs nepazīstat, paldies dievam! Bet jūs — šāvieni! Zināt, kas par tādiem šāvieniem var būt? Nu-u, turpināsim.
Tā mēs turpinājām, un, kad bija jau sācis tumst, es aizsmakušā balsī izdvesu: — Beigas.
Un drīz vien mani pārņēma izmisums un šausmas, man šķita, ka esmu uzcēlis mājiņu un, kolīdz pārceļos tajā uz dzīvi, tā iebrūk jumts.
— Ļoti labi, — Ivans Vasiļjevičs sacīja, kad biju beidzis lasīt, — tagad jums pie šā materiāla jāsāk strādāt.
Es gribēju iesaukties: «Kā?!»
Bet neiesaucos.
Un Ivans Vasiļjevičs, aizraudamies aizvien vairāk, sāka sīki klāstīt, kā pie šā materiāla jāstrādā. Māsa, kas darbojas lugā, jāpārvēršot par māti. Un, tā kā māsai bija līgavainis, bet piecdesmit piecus gadus vecajai mātei (Ivans Vasiļjevičs tūdaļ nokristīja viņu .par Antoņinu) līgavaiņa, protams, nevarēja būt, tad man nQ lugas izkrita vesela loma, jā, galvenais, tā, kas man ļoti patika. "Istabā iezagās krēsla. Ienāca feldšeriene, un Ivans Va- siļjevičs atkal ieņēma kaut kādus pilienus. Pēc tam grumbaina vecenīte atnesa galda lampiņu un iestājās vakars.
Galvā man radās īsts haoss. Deniņos dauzījās āmuriņi. No bada man iekšā kaut kas cēlās uz augšu un reizēm istaba acu priekšā salīgojās. Bet galvenais — aina uz tilta tika izlidināta, un līdz ar to izlidoja arī mans varonis.
Nē, laikam pats galvenais bija tas, ka acīmredzot notika kāds pārpratums. Iztēlē pēkšņi uzplaiksnīja afiša, uz kuras luga jau bija uzdrukāta, kabatā čaukstēja, kā man likās, pēdējais nenoēstais desmitnieks no tiem, ko biju saņēmis par lugu, Foma Strižs it kā stāvēja aiz muguras un apgalvoja, ka lugu izlaidīšot pēc diviem mēnešiem, bet šeit bija pilnīgi skaidrs, ka vispār nekādas lugas nav un ka to vajag no sākuma līdz galam sacerēt no jauna. Trakā riņķa dejā man apkārt virpuļoja Miša Paņins, Jevlampija, Strižs, ainiņas no pirtspriekšas, taču lugas nebija.
Bet tālāk notika kaut kas pavisam negaidīts un, kā man likās, pat neiedomājams.
Nodemonstrējis (pie tam nodemonstrējis loti labi), kā noduras Bahtins, kuru Ivans Vasiļjevičs bija negrozāmi pārkristījis par Behtejevu, viņš pēkšņi nosēcās un iesāka tādu runu:
— Rau, kādu lugu jums vajadzētu sarakstīt… Vienā mirklī varētu nopelnīt kolosālu naudu. Dziļi psiholoģiska drāma … Aktrises liktenis. It kā kādā karaļvalstī dzīvo aktrise, un, lūk, viņu vajā ienaidnieku banda, izseko un dzen kapā… Bet viņa par saviem ienaidniekiem tikai aizlūdz …
«Un rīko skandālus,» es pēkšņi negaidītu dusmu uzplūdā nodomāju.
— Vai aizlūdz dievu, Ivan Vasiļjevič?
šis jautājums Ivanu Vasiļjevičit padarīja domīgu. Viņš nosēcās un atbildēja:
— Dievu?… Hm… hm… Nē, nekādā ziņā. Par dievu jūs nerakstiet… Ne dievu, bet… mākslu, kam viņa ir līdz sirds dziļumiem uzticīga. Taču viņu vajā ļaundaru banda, un šo bandu kūda kāds burvis Cernomors. Rakstiet, ka viņš aizbraucis uz Āfriku un nodevis savu varu kādai dāmai Ikss. šausmīga sieviete. Sēž pie rakstāmpults un ir uz visu spējīga. Ja jūs ar viņu dzersiet tēju, skatieties uzmanīgi, citādi viņa jums ieliks tējā tadu cukuru.,.
«Ak kungs, to taču viņš par Toropecku!» es nodomāju.
— …ka jūs iedzersiet un kājas atstiepsiet. Viņa un vēl briesmīgais ļaundaris Strižs… tas ir, es… kāds režisors …
Sēdēju, truli blenzdams uz Ivanu Vasiļjeviču. Smaids no viņa sejas pamazām nozuda, un es pēkšņi redzēju, ka viņa acis nemaz nav laipnas.
— Jūs, kā redzams, esat stūrgalvīgs cilvēks, — viņš sacīja visai drūmi un kodīja lūpas.
— Nē, Ivan Vasiļjevič, man vienkārši sveša teātra pasaule un…
— Nu tad iepazīstieties ar to! Tas ir ļoti viegli. Mums teātrī ir tāds personāžs, ka prieks skatīties… Vienā rāvienā pusotra cēliena gatavi! Tādi tipi apkārt staigā, tā vien gaidi, ka vai nu zābakus ģērbtuvē nospers, vai somu dunci mugurā ietrieks.
— Tas ir šausmīgi, — es vārgā balsī sacīju un pieskāros deniņiem.
— Es redzu, ka tas jūs neinteresē… Jūs esat nepiekāpīgs cilvēks! Taču arī jūsu luga ir laba, — īvans Vasiļ- jevičs izmeta, pētīgi manī skatīdamies, — tagad tikai vajag to uzrakstīt, un būs darīts …
Ļodzīgām kājām, ar troksni galvā izgāju ārā un nikni paskatījos uz melno Ostrovski. Es kaut ko murmināju, kāpdams lejup pa čīkstošajām koka kāpnēm, un luga, ko biju sācis ienīst, novilka man roku.
Pie izejas pagalmā'vējš aizpūta man cepuri, un es notvēru to peļķē. No atvasaras nebija ne vēsts. Lietus lija slīpām šaltīm, zem kājām šļakstēja, dārzā no kokiem krita slapjās lapas. Tecēja aiz kakla.
Čukstēdams kaut kādus bezjēdzīgus lāstus dzīvei un pats sev, soļoju, skatīdamies uz lukturiem, kas lietus aizplīvuroti blāvi spīgoja.
Kioskā kādas šķērsielas krustojumā vāri mirgoja uguntiņa. Uz letes mirka ar ķieģeļiem nostiprinātas avīzes, un es nez kāpēc nopirku žurnālu «Melpomenes seja», uz kura bija uzzīmēts vīrietis šaurā triko ar spalviņu pie cepures un nedabiskām, izgrimētām acīm. .
Mana istaba man šķita apbrīnojami pretīga. Nosviedu lietū uzblīdušo lugu uz grīdas, atsēdos pie galda un piespiedu roku pie deniņiem, lai pārietu sāpes. Ar otru roku kniebu mazus rupjmaizes gabaliņus un bāzu mutē.
Noņēmis roku no deniņiem, sāku šķirstīt samirkušo «Melpomenes seju». Bija redzama kāda jaunava krinolīnā, pazibēja virsraksts «Pievērsiet uzmanību», cits virsraksts — «Mēra sajūtu zaudējušais tenors di gracia» un pēkšņi — mans uzvārds. Biju tik ļoti pārsteigts, ka man pārgāja pat galvassāpes. Lūk, uzvārds pazibēja vēl un vēl, bet pēc tam pazibēja arī Lope de Vega. Nebija šaubu — manā priekšā atradās feļetons «Svešās kamanās», un šā feļetona varonis biju es. Esmu aizmirsis, kāda bija feļetona būtība. Neskaidri atceros tā sākumu:
«Parnasā bija garlaicīgi.
— Nez kāpēc nav neviena jaunā? — Zans Batists Mol- jērs sacīja žāvādamies.
— Jā, diezgan garlaicīgi, — Šekspīrs atsaucās…»
Atceros, tālāk atvērās durvis un ienācu es — melnmatains jauns cilvēks ar ļoti biezu drāmu padusē.
Par mani smējās, un — par to nebija šaubu — smējās Jauni. Gan Šekspīrs, gan Lope de^Vega, gan dzēlīgais Moljērs, kurš man jautāja, vai es neesot uzrakstījis kaut ko līdzīgu «Tartifam», gan Cehovs, kuru es pēc grāmatām biju turējis par delikātu cilvēku, bet sparīgāk par visiem ņirgājās feļetona autors, ko sauca par Vilkžņaudzēju.
Tagad smieklīgi atcerēties, bet manam niknumam nebija robežu. Es staigāju pa istabu, juzdamies bez vainas apvainots, nepelnīti, ne no šā, ne no tā.
Mežonīgas ainas, kā nošaut Vilkžņaudzēju, iztēlē mijās ar neizpratnes pilnām pārdomām par to, kur gan ir mana vaina.
— Šī afiša! — es čukstēju. — Bet vai tad es to izdomāju? Te tev nu bija! — es murmināju, un man rādījās, kā, asinīm noplūdis, Vilkžņaudzējs nogāžas manā priekšā uz grīdas.
Pēkšņi iesmaržojās pīpes tabakas dūmi, durvis noklaudzēja — un istabā atradās Ļikospastovs slapjā mētelī.
— Vai lasīji? — viņš priecīgi jautāja. — Jā, brāl, apsveicu, uzvilkuši uz zoba. Nu, ko lai dara — gribi vizināties, velc kamaniņas. Līdzko ieraudzīju, tā nācu pie tevis, jāapciemo draugs, — un viņš pakāra uz naglas stīvo lietusmēteli.
— Kas ir šis Vilkžņaudzējs? — es dobji jautāju.
— Kam tev tas jāzina?
—- A, tu zini? …
— Tu taču esi ar viņu pazīstams.
— Nekādu Vilkžņaudzēju es nepazīstu!
— Kā nu nepazīsti! Es taču tevi iepazīstināju… Atceries — uz ielas.,. Tur vēl bija tā smieklīgā afiša.,, Sofokls…
Pēkšņi atcerējos domīgo resni, kurš skatījās uz maniem matiem … «Melnmatains!…»
— Ko es tam izdzimtenim esmu izdarījis? — es iekarsis jautāju.
Ļikospastovs pašūpoja galvu.
— Ek, brāl, nav labi, nav la-bi. Tevi, kā redzams, pil-, nīgi pārņēmusi lepnība. Ko tas nozīmē, vai tad neviens vairs nedrīkstēs par tevi ne vārda pateikt? Bez kritikas nenodzīvosi.
— Kas tā par kritiku?! Viņš ņirgājas… Kas viņš tāds ir?
— Viņš ir dramaturgs, — Ļikospastovs atbildēja, — piecas lugas uzrakstījis. Un lāga puisis, tu velti dusmojies. Nu, protams, viņam ir drusku sāpīgi. Tas visus aizskar…
— Vai tad es sacerēju afišu? Vai es esmu vainīgs, ka viņiem repertuārā Sofokls un Lope de Vega… un…
— Tu tomēr neesi Sofokls, — ļauni pasmīnējis, sacīja Ļikospastovs, — es, brāl, rakstu divdesmit piecus gadus, — viņš turpināja, — tomēr par Sofoklu neesmu kļuvis, — viņš nopūtās.
Es jutu, ka man nav ko Ļikospastovam atbildēt. Nav ko! Teikt tā: «Neesi kļuvis, tāpēc ka tu rakstīji slikti, bet es labi!» Vai tā var sacīt, es jums jautāju. Vai var?
Es klusēju, bet Ļikospastovs turpināja:
— Protams, sabiedrībā šī afiša radīja satraukumu. Mani jau daudzi ir izvaicājuši. Afiša taču aizvaino! Nu, es jau nenācu strīdēties, bet, uzzinājis par tavu otro nelaimi, nācu mierināt, aprunāties kā ar draugu…
— Kas tā par nelaimi?!
— Ivanam Vasiļjevičam taču ludziņa neesot patikusi,— Ļikospastovs teica, un viņa acis iemirdzējās, — runā, ka tu šodien esot lasījis.
— No kurienes tas zināms?!
— Nav dūmu bez uguns, — nopūzdamies sacīja Ļikospastovs, kuram vispār patika lietot sakāmvārdus un parunas, — vai tu pazīsti Nastasju Ivannu Koldiba- jevu? — Un, manu atbildi nesagaidījis, turpināja: — Cienījama dāma, Ivana Vasiļjeviča krustmāmiņa. Viņu ciena visa Maskava,, savā laikā viņa tika pielūgta. Bija slavena aktrise! Bet mūsu mājā dzīvo šuvēja Anna Stupina. Viņa tikko bija pie Nastasjas Ivanovnas, nupat kā pārnāca. Nastasja Ivanna viņai stāstījusi. Sak, bijis šodien pie Ivana Vasiļjeviča viens jaunais, lasījis lugu, tāds melns kā vabole (es tūdaļ sapratu, ka tas esi tu). Sak, neesot Ivanam Vasiļjevičam paticis. Tā, lūk. Bet es jau tev toreiz, kad tu lasīji, sacīju, atceries? Teicu, ka trešais cēliens uzrakstīts pavirši, virspusēji, atvaino, es tev vēlu labu. Tomēr tu neņēmi to vērā! Nu, bet Ivans Vasiļjevičs — viņš, brāl, tādas lietas saprot, no viņa neizspruksi, viņam tūdaļ skaidrs. Nu, bet, ja viņam nepatīk, ludziņu laikam gan neuzvedis. Tātad iznāk, ka paliksi ar afišu rokās. Citi smiesies: te tev nu bija Eiripīds! Turklāt Nastasja Ivanovna sakot — tu Ivanam Vasiļjevičam esot sarunājis rupjības. Esot viņu uztraucis. Viņš tev sācis dot padomus, bet tu par atbildi, teikusi Nastasja Ivanovna, — ņer! Ņer! Tu man piedod, bet tas ir par daudz! Tu ķer par augstu! Nav jau (priekš Ivana Vasiļjeviča) tava luga tāda vērtība, lai ņerkstētu …
— Iesim uz restorānu, — es klusām sacīju, — man negribas sēdēt mājās. Negribas.
— Saprotu! Ai, kā saprotu! — Ļikospastovs iesaucās. — Ar prieku. Tikai, rau … — Viņš nemierīgi parakājās kabatas portfelī.
— Man ir.
Apmēram pēc pusstundas sēdējām pie notraipīta galdauta līdzās logam restorānā «Neapole». Patīkams blondīns rūpējās, lai uz galdiņa būtu kādas uzkodas, runāja maigā balsī, gurķus sauca par «gurķīšiem», ikrus par «ikriņiem, saprotams», un no viņa klātbūtnes kļuva tik silti un mājīgi, ka es aizmirsu necaurredzamo miglu uz ielas un man pat vairs nelikās, ka Ļikospastovs ir čūska.