LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ - 1961
.
Vācu zemūdene iznira pavisam negaidot. Līdz tam mirklim nekas nevēstīja briesmas. «Tobago», Latvijas lielākais un lepnākais kuģis, mierīgi šķēla Atlantijas okeāna plašumus, nesdams pretī Amerikas krastiem astoņus tūkstošus tonnu konservu, sērkociņu un eksportolu, divdesmit astoņus komandas locekļus, trīs pasažierus un vienu bēgli, kas bija paslēpies skrūves vārpstas tunelī.
«… Sešdesmit četras jūdzes. Vēja stiprums — 3 balles, viļņošanās — 1 balle. Redzamība laba. Sevišķi atgadījumi — nekādi. Nodevu sardzi pulksten 00. Pirmais stūrmanis Nordeķis.»
Viņš iztaisnojās un saudzīgi aizskrūvēja tintes kūliju. Otrais stūrmanis Kārkliņš, kā parasti, kavējās. Gaidīdams maiņu, Nordeķis tīri automātiski ņēmās šķirstīt žurnālu. Tas sākās ar svinīgo ierakstu: «Šodien TOBAGO nolaists ūdenī no Brāļu O'Devorenu Dublīnas kuģu būvētavas dokiem.» Valdības vīri, kas bija piešķīruši Kviesim prāvu aizņēmumu, pilnā sastāvā ieradās uz kuģa pieņemšanas ceremoniju. Par to stāstīja cits ieraksts:
«Pulksten 12 00, nacionālai himnai skanot, uz klāja uzkāpj valsts vadonis Dr. Kārlis Ulmanis, sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš, finansu ministrs Ēķis …» Nākamajos trijos mēnešos kuģa dzīvē nekas sevišķs neatgadījās. Bet, lūk, atkal ārkārtējs notikums: «Pulksten 8 32 saņemta radiograma no Stetīnas, ka vakar, braucot pa Oderas kanālu, pār bortu pārkritis mūsu galvenais inženieris Svadrups. Pārbaudot izrādījās, ka ziņojums atbilst patiesībai.» Vēlāk Svadrups stāstīja, ka naktī pamodies, izgājis ieelpot svaigu gaisu un zaudējis līdzsvaru. Atjēdzies tikai aukstajā ūdenī, pusdzīvs izpeldējis krastā. Matroži turpretī apgalvoja, ka viņš tīšām peldējis uz krastu, lai ar pudeli alus lāpītu paģiras pēc lielā plosta ar «brūnkrekliem».
Nordeķis, tāpat kā vairākums uz kuģa, necieta Svad- rupa jūras aizsarga formu un viņa plātīšanos ar savu patriotismu. Atmiņas par inženiera peldi uz brīdi uzlaboja omu. Taču pagāja piecas minūtes, desmit — Kar- kliņš vēl aizvien nenāca. Nordeķis griezās pie matroža, kas, nīkdams bez darba, ar pirkstu vilka sirdis uz stūres mājas aprasotajām rūtīm:
— Esiet tik laipni un atgādiniet stūrmanim Kārkli- ņam viņa pienākumus!
Pārspīlētā pieklājība bija gandrīz vienīgais, kas palicis pāri no augstskolas laikiem. Kopš tā brīža, kad viņš izšķīrās kļūt no inteliģentā bezdarbnieka par vienkāršu matrozi, Nordeķis nemēdza pieminēt savu akadēmisko pagātni. Tomēr viņš apzinājās, ko izglītots cilvēks ir sev parādā, un nekad nepazemojās līdz vulgāriem lamu vārdiem, ar kādiem niknuma brīžos neskopojās pat kapteinis Vilsons.
Ieradās Kārkliņš. Kreisajā rokā. viņš turēja formas .cepuri, ar labo turpināja sukāt miegā savēlušos matus.
— Tevis dēļ nemaz nedabūju izgulēties. Visu laiku sapnī skrēju apkārt, lai sauktu tevi uz vakti. Un zini, kur galu galā atradu? Alīses jaunkundzes kajītē. Šai mirklī mani uzmodināja tas nolādētais Zandovskis.
— Esiet tik laipni un paturiet savus bezgaumīgos sapņus pie sevis, ja negribat dabūt pa ķermeņa daļu, .kuru pieklājīgā sabiedrībā nav pieņemts saukt īstajā vārdā, — nepaceļot balsi, atteica Nordeķis un izgāja no stūres mājas.
Ārā bija silti. No augšas kuģis iepriecināja acis ar savām slaidajām līnijām. Masts bija tik augsts, ka topa lukturis šķita bez kāda balsta lidināmies kaut kur naksnīgajā tumsā. Vilnīši ar klusu nopūtu atsitās pret bortiem. Apvaldītā spēkā dunēja varenie dīzeļi. Motoru dzesēšanai izlietotais ūdens gāzās okeānā ar vienmuļu šļakstoņu.
Pārliecies margām, Nordeķis ar baudu ievilka sīkiem ūdens putekļiem piesātināto okeāna sūro elpu. Pret viļņu melnumu gaiši pelēkais kuģa korpuss izskatījās tikpat kā balts. Skaidri varēja salasīt milzīgos burtus TOBAGO — LATVIJA, kuriem jau iztālēm vajadzēja apliecināt kuģa neitrālo piederību.
Un tomēr Nordeķis pirms izbraukšanas bija iegriezies apdrošināšanas sabiedrībā «Ērglis». Sievai viņš par to nekā neteica, negribēja lieki uztraukt. Marta kuru katru dienu varēja dzemdēt. Iespējams, viņš jau šovakar kļuvis par tēvu.
Radiotelegrafists vēl negulēja. No apgaismotā iluminatora skanēja deju muziķa, kuru laiku pa laikam pārtrauca kādas radiobākas monotonie pīkstieni. Dziedāja Zāra Leandere. Kopš uz kuģa atradās Alīses jaunkundze, Arturs augu dienu raidīja «mīlas grāvējus».
Melodija aprāvās ar griezīgu disonansi. Sienas pulksteņa lielais rādītājs bija sasniedzis sarkano sektoru triju minūšu sprīdi, kad visiem jāklausās, vai kāds neraida briesmu signālu. Arturs uzlika klausules. Nu viņš atgādināja sacīkšu braucēju, kam jāizdara bīstami pagriezieni — tik sasprindzināta bija sejas izteiksme.
Nordeķis uz pirkstgaliem iegāja un klusi pievēra aiz sevis durvis. Radiotelegrafists neapgriezās. Viņš kaut ko ātri pierakstīja.
— Vai kas jauns? — Nordeķis vaicāja.
Radiotelegrafists neatbildēja. Zīmulis viņa pirkstos
skrēja kā dzīva būtne. Tad pirksti atlaidās un zīmulis atkal pārvērtās par nedzīvu koka gabalu.
— «Kēptauna» grimst… Bet mēs esam pārāk tālu.
— Tātad nekā jauna, — un Nordeķis izgāja.
Ja būtu telegrama no Rīgas, Arturs pats būtu pateicis.
Zemāk gaismoja salona logi. Nordeķis pagāja garām.
Viņš varēja iedomāties, kā tur izskatās. Pārups droši vien jau sācis šļupstēt. Vienīgais jautājums, vai viņš šovakar meties uz šampanieti vai konjaku. Kviesis, kā allaž, apmierinās ar divām trim glāzītēm, bet reibst no saviem saimnieciskā uzplaukuma plāniem. Un nabaga kapteinis Vilsons tēlo aplaimotu saimnieku.
Pie reliņa Nordeķis pamanīja kuģa puiku. Grasījās sūtīt Zigi gulēt, bet atmeta ar roku — lai jau pasapņo.
Zigis nesapņoja, viņš nodevās atmiņām.
Jūru Zigis pirmo reizi ieraudzīja četrpadsmit gadu vecumā, kad māte viņu dzimšanas dienā bija aizvedusi uz Bulduriem. Vakarā zēns jūsmas pilns stāstīja par to tēvam. Tēvs bija palicis mājās darināt rotaļlietas. Mazs būdams, Zigis bieži raudāja, kad māte aiznesa prom visus šos skaistos ampelmaņus. Bet ātri vien viņš saprata, ka tā ir viņu maize. Arī šī maize reiz izbeidzās. Tēvu ieguldīja zārkā — kopā ar Lāčplēša ordeni un koka kāju. Zārku aiznesa. Tai pašā dienā aiznesa pēdējās rotaļlietas. Zigim vajadzēja apraudzīties pēc īsta darba. Sākumā māte par jūru i dzirdēt negribēja. Tad viņa atcerējās, ka kapteinis Vilsons viņiem ir kāds attāls radagabals. Tas aizveda Zigi pie rēdera Kvieša kunga. Tādus namus Zigis līdz šim bija apbrīnojis vienīgi no ārpuses. Tagad viņš stāvēja iekšā starp spoguļiem, paklājiem un gleznām, starp milzīgiem ādas koferiem, kuros glīti ģērbta meitene bāza vienu tērpu pēc otra. Izrādījās, ka lepnā meitene ir vienkārša kalpone. Ienāca Kvieša kungs un dusmīgā balsī aizsūtīja viņu palīdzēt jaunkundzei safrizēt matus. Tad kuģa īpašnieks bargi nolūkojās zēnā un pakratīja galvu — tādu pirmais brāziens nopūtīšot no klāja. Šai mirklī parādījās Alīses jaunkundze. Zigis tomēr dabūja vietu uz «Tobago» …
Gribējās piedzīvot īstu vētru, vīrišķīgi cīnīties un izglābt Alīses jaunkundzi. Tomēr sirds dziļumos mazliet bail. Visvairāk no kara. Katru vakaru jūrnieki stāstīja par peldošām mīnām un torpedētiem kuģiem, par cilvēkiem, kas, krastu nesasnieguši, nobeidzās no bada un slāpēm. Ja nu arī viņiem uzglūn tādas briesmas?
Okeāns atbildi nesniedza. Saplosīto padebešu starpās baloja dažas zvaigznes. Pie tumšā apvāršņa vēl plēnēja rieta atblāzma — sārta, ar mēļu apmali. Pēkšņi to pār- švlkoja cigārveidīga ēna. Nākamajā brīdī spilgts uzliesmojums, kuram tūdaļ sekoja šāviena grandiens, izrāva no tumsas zemūdens apveidus.
Komandas telpas atradās pašā kuģa priekšgalā. Mierīgās dienās te bija diezgan mājīgi. Mājīgumu piešķīra virs kojām piespraustās ģīmetnes un Rīgas ainavas; apģērba gabali, sevišķi svītrainie jūrnieku krekli un spilgtie kaklauti, kas vietumis aizsedza sienu metālisko kailumu; pat vienmuļie viļņu šļaksti, kas brīžiem ar baltu putu aizkaru aizplīvuroja pīķa galā ielaistos iluminatorus.
«Dobelmaņa» kodīgie dūmi virmoja ap spēlmaņu galvām.
Galenieks, gadus trīsdesmit vecs, melnīgsnējs puisis* izmeties kails līdz jostas vietai. Viņa strupie, pāri pierei izrisušie mati no okeāna sāļajām šļakatām bija kļuvuši līdzīgi stieplēm. Kuģim salīgojoties, spuldzes refleksi pārslīdēja pāri platajām krūtīm un ietetovētais burinieks šķita peldam pa gaismas viļņiem. Enkurs uz labās rokas atradās pastāvīgā kustībā — Galenieks trieca kārtis pret galdu ar tādu sparu, it kā no trieciena spēka būtu atkarīga spēles veiksme. Tukšā kafijas kanna nokrita ar spalgu troksni.
— Vai nevar mazliet klusāk! — Augusts pabāza galvu no augšējās kojas.
Kopš viņa rokās bija nonācis «Noslēpumainais kuģis» — divu tūkstošu lappušu biezumā, pie tam vecajā rakstībā — biedri dēvēja motoristu par Augustu Pasaules apceļotāju. Viņš ceļoja no kojas uz koju. Dienā tuvāk pie iluminatora, naktī — pie spuldzes. Grāmatas pirmās lappuses pat glabāja eļļainu pirkstu nospiedumus. Tad Cepurītis saslima un Augustu iedalīja Svad- rupa sardzē. Galvenā inženiera klātbūtnē drīkstēja lasīt vienīgi motora ekspluatācijas instrukcijas.
— Ja nepatīk, vācies uz lasītavu, — bocmanis atrūca.
Zaļgabals no skatīšanās vien bija iekarsis ne mazāk
par citiem. Šai brīdī bocmaņa sarkanais pauris varētu aizvietot kuģa kreiso gaitas uguni. Pats viņš nekad neņēma kārtis rokās, jo baidījās paspēlēt. Mēļoja, ka Zaļ- gabala sievas garajā zeķē jau glabājoties ģimenes mājiņas pirmais stāvs.
— Man jau nekas, bet Cepurītis.
— Pats dabūsi pa cepuri! Atkal mans.
Galenieks pievāca stiķi un paskatījās uz koju, kur zem trim segām smagi cilājās Cepurīša krūtis. Seja bija dzeltenīga, sirmie mati kā pakulas lipa pie sviedrainās pieres. Mazliet klusinātā balsī Galenieks teica:
— Nāc laukā, Frici, vecais miegamice!
Kurts Landmanis neapvainojās. Allaž gludi skūti vaigi, četras virsvalku maiņas, kārtības mīlestība — vācietis kas vācietis. Un, ja reiz vācietis, tad fricis, pat ja esi atteicies repatriēties.
Zolītes spēle turpinājās. Bocmanis lūkojās pāri trešā partnera plecam. Antons īsti neprata spēlēt. Bet, ja biedriem trūka trešās rokas, viņš bija ar mieru pazaudēt pēdējo santīmu. Šoreiz viņam laimējās dabūt vai visus trumpjus. Bocmanis jau bija aplēsis, cik vinnētu, ja atrastos Antona vietā. Redzēdams, ka tas taisās sist ar nepareizu kārti, viņš parāva atpakaļ motorista roku un pats nometa uz galda krusta dāmu.
Antons pietvīka. Sārtums pārklāja vientiesīgo seju, saplūda ar matu rudumu un vasaras raibumiem.
— Kļaus tu tikai viņam, Antiņ, — errojās Galenieks.
— Bet tu, boci, nejauc gaisu. Kad šķaudīšos, varēsi teikt: «Uz veselību» — citādi stāvi pie ratiem.
— Ūdeni, ūdeni!… — atskanēja vāra balss